Ilmārs Šlāpins

Šis tas par budismu

Netālu no nomaļās viesnīcas atradies neliels budistu mūku klosteris, un to Ella kopā ar draugiem apskatījusi. “Pēc šī apmeklējuma manī radās neskaitāmas atziņas, bet galvenais – biju izbrīnīta par vietējo ļaužu spēju dzīvot rimti. Viņi paļaujas uz budu un uzskata, ka katrā cilvēkā mājo buda. Es, būdama kristiete, apsvēru iespēju pamācīties šo to par budismu. Man tas šķita interesanti.”

Dziedātāja Ella (Elīna Fūrmane) par ceļojumu uz Šrilanku (“Ella Šrilankā mācās sērfot ar ziloni”, “Privātā Dzīve”, 27. novembris–3. decembris, 2007)

Pamācīties šo to par budismu ir visai viegli. Budisms nekad nav bijis slepena vai noslēgta ezotēriska mācība, pieņemt šo mācību kā savu drīkstēja jebkuras tautības, dzimuma vai sociālā slāņa pārstāvji, bet budisma svētie teksti bez aizspriedumiem ir tikuši tulkoti visdažādākajās valodās, turklāt arī slikts tulkojums esot uzskatāms par ne mazāk svētu. Budisms vienmēr ir bijis salīdzinoši racionāla mācība, kas ne vien paredz cilvēka prāta aktīvu līdzdalību tā garīgā izaugsmē, bet arī uzskata, ka patiesību ir iespējams uzzināt un saprast cilvēka paša spēkiem, tāpēc mācīties nekad nav par vēlu un vienmēr ir vērts. Lai arī budisma pamatkoncepcijas ir iekļautas viena sprediķa ietvaros, tā autors Gautama Buddha vēlāk nolasīja veselu lekciju kursu, ko skolnieki iemācījās no galvas un pierakstīja tikai pēc vairākiem gadsimtiem, izveidojot tā dēvēto “Tripitaku” jeb Trīs grozu krājumu. Šis tekstu kopums joprojām tiek uzskatīts par obligātu zināšanu minimumu jebkuram budisma studentam, tas ir tulkots pāli valodā (zinātnieki gan ir strīdējušies par to, kurš teksts – sanskrita vai pāli ir bijis sākotnējais, jo pats Buddha visdrīzāk ir runājis kādā no prakrita dialektiem, nevis sanskritā vai pāli), to tad arī šobrīd lasa Šrilankas mūki. Cita “Tripitakas” versija pārstāvēta tibetiešu tulkojumā kā “Kandžurs”. Vēl cita – ķīniešu valodā. Teksti šajos krājumos apkopoti pēc tematiskā principa.

Pirmais, ar ko tad arī sāk jebkurš students, ir “Vinaja Pitaka” – normatīvi, balstoties uz kuriem, tiek veidota budistu mūku (bikkhu – pāli valodā) vai mūķeņu (bikkhuni) kopiena. “Vinaja Pitaka” sastāv no trim grāmatām: “Suttavibhangas”, “Khandhakas” un “Parivaras”. Pirmā no tām satur pamatnoteikumus, kas jāievēro ikvienam mūkam – 227 likumi vīriešiem un 311 sievietēm. “Khandaka” sastāv no diviem atsevišķiem sējumiem – “Mahāvagas” un “Čulavagas”, tajās aprakstīti notikumi pēc Buddhas pirmā sprediķa un viņa sarunas ar mācekļiem, kuru gaitā veidojās pirmie budistu kopienas noteikumi. Trešā grāmata pirmajā grozā ir “Parivara”, kas vairāk domāta iekalšanai no galvas (tiesa, klosteru augstskolās gan Šrilankā, gan Tibetā ar kāda teksta apgūšanu studiju laikā tiek saprasta ne vien tā analīze un izprašana, bet arī iemācīšanās no galvas), tāpēc likumi un noteikumi šeit sagrupēti viegli iegaumējamās kārtulās.

Otrais tekstu grozs jau ir daudz aizraujošāks – “Sutta Pitaka” (“sarunu grozs” – sutta ir saruna pāli valodā, sūtra – sanskritā, te nevajag apjukt, šīs valodas vārdi ir līdzīgi kā latviešu un lietuviešu valodās, tiesa, krietna atšķirība ir rakstības un gramatikas ziņā), kas satur nostāstus un brīžiem pat pasakas, ko Buddha ir stāstījis savās nerimtīgajās sarunās ar tuvākajiem sekotājiem. Te acīmredzot pirmie tekstu kārtotāji ir atmetuši ar roku domai par tematisko katalogu, tāpēc lielu daļu sarunu sakārtojuši pēc to garuma. “Sutta Pitaka” sastāv no “Diggha Nikājas” (garāko [sarunu] krājuma), “Madždžhima Nikājas” (vidējā garuma), “Samjuta Nikājas” (sakārtotā krājuma), “Anguttara Nikājas” (rediģētā krājuma) un “Khuddaka Nikājas” (sīko tekstu krājuma). “Diggha Nikāja” sastāv no trim sējumiem – “Silakkhanddhavagas” (nodaļa par morāli, 13 sarunas), “Mahāvagas” (lielā nodaļa, 10 sarunas) un “Patikavagas” (11 sarunas). “Madždžhima Nikāja” ir visinteresantākais un visbiežāk citētais krājums, kas ir arī visvairāk tulkotais Rietumu valodās. Tajā ir 152 sarunas, to skaitā aizkustinošā saruna ar savu dēlu Rahulu – “Mahā Rahulovada Sutta”, saruna par septiņiem paņēmieniem, kā likvidēt sevī muļķību un kaislības – “Sabbasava Sutta”, saruna par to, kā iespējams pateikt, vai Buddhas iegūtā apskaidrība ir bijusi īsta vai tikai šķitusi tāda – “Čulahatthipadopama Sutta”, kā arī daudzas citas. Nākamā ir “Samjuta Nikāja”, kurā, būsim godīgi, ir ne vairāk ne mazāk kā 2889 suttas, sakārtotas piecos glītos sējumiņos: “Sagatavaga”, “Nidanavaga”, “Khandhavaga”, “Salajatanavaga” un “Mahāvaga”. Katrā no tiem ir desmit vai vienpadsmit nodaļas, kurās suttas sakārtotas pēc tematiem. Piemēram, “Sagatavagas” 6. nodaļā “Brahmasamjutā” kā pēdējā atrodama “Parinibbana Sutta” – stāsts par Buddhas pēdējo sarunu ar mācekļiem un aiziešanu pilnīgā un neatgriezeniskā Nirvānā, bet “Nidanavagas” (nidana nozīmē cēloni) pirmās samjutas pirmajā suttā stāstīts par patičasammupādu (sanskritā – pratijtasamutpāda), saistītās cēloņsakarības ķēdi, kas izskaidro dzīvo būtņu piedzimšanu un nāvi un tai sekojošo piedzimšanu no jauna. To būtu vērts noskaidrot, lai saprastu budisma izpratni par procesu, ko Rietumos dēvē par reinkarnāciju.

Smieklīgākais ir tas, ka nākamais suttu krājums “Anguttara Nikāja” satur “vairākus tūkstošus” sarunu, bet precīzu skaitli jebkurš budisma pētnieks atturēsies nosaukt, jo to skaits svārstās atkarībā no izdevuma. Šīs suttas ir sakārtotas pēc pavisam interesanta principa – numeroloģiskā. Pirmajā sadaļā, jeb nipātā ir sarunas, kas apskata vienu jautājumu, otrajā – suttas par kādu lietu vai jēdzienu pāri (piemēram, par divu veidu laimi), trešajā – par trim, ceturtajā – par četrām lietām utt. Pēdējais un augstākais vienā sarunā aplūkoto jautājumu skaits ir vienpadsmit. Tiesa, šis princips atvieglo suttu atrašanu un norādi uz tām – ceturtās nipātas desmitā sutta, piemēram, ir slavenā “Jogasutta”. Kad students ir pamācījies tik tālu, ka nakts vidū zina pateikt, kādas ir astoņas rakstura īpašības, kas reti piemīt bagātiem cilvēkiem (pārliecība, tikums, sirdsapziņa, ieinteresētība, izglītotība, devīgums, apķērīgums un astotā, visretāk sastopamā īpašība – pieticība), viņš var ķerties klāt pēdējam grāmatu krājumam no otrā Rakstu groza – “Khuddaka Nikājai”, kas patiesībā ir dažādas izcelsmes literāru darbu apkopojums. To skaitā ir paši pazīstamākie budisma teksti – “Dhammapāda” (poētisks aforismu krājums, kas aizkustinājis daudzus Rietumu domātājus), “Suttanipāta” (best of izlase no īsām un viegli uztveramām suttām), “Džatakas” (stāsti par Gautamas Buddhas iepriekšējām dzīvēm) kā arī vēl citi 12 darbi. Kā pēdējais šeit atrodams teksts, kas tapis vismaz kādus četrus gadsimtus pēc Buddhas aiziešanas Nirvānā – “Milindapaņha”, grāmata par budistu mūka Nagasenas sastapšanos ar Maķedonijas Aleksandra iekarotās Indijas daļas pārvaldnieku, hellēnisko vietvaldi Milindu (vēsturnieki uzskata, ka tas ir bijis Menandrs). Šajā sarunā, kas ilgusi vairākas dienas, mūks atbild uz visiem valdnieku interesējošajiem un diezgan āķīgajiem jautājumiem (jūtama grieķu skola), līdz beigās pārliecina viņu kļūt par budistu. Šis darbs jau ir lasāms kā aizraujošs romāns un sniedz zināmu atelpu, pirms ķerties pie trešā Rakstu groza – “Abhidhamma Pitakas”. Tajā ietilpst septiņas grāmatas, kurās sistemātiskā veidā izklāstīts budisma pasaules uzskats – mācība par dhammām (sanskritā – dharma), no kurām sastāv mūsu psihofiziskais universs un notiek cēloņseku process, ka noved pie esamības riņķojuma jeb sansāras. “Dhammasangani” (esamības elementu uzskaitījums) aplūko tādus elementus ka 52 četasikas (mentālos faktorus), 89 čittas (apziņas stāvokļus), 4 fiziskos elementus un 23 no tiem izrietošās parādības. Otrā grāmata “Vibhanga” analizē esamības elementus, trešā grāmata “Dhatukatha” satur jautājumus un atbildes par esamības elementiem, ceturtā grāmata “Puggalapaņņati” pievēršas dzīvo būtņu personības tipiem, piektā grāmata “Kathavatthu” aplūko un atrisina pretrunas, kas pamanītas citos tekstos (vēlīns, taču visai noderīgs iespraudums Rakstu kanonā), sestā grāmata “Jamaka” ir neiedomājami garlaicīgs budisma metafizikas jēdzienu loģiskās analīzes apkopojums, kas joprojām neesot iztulkots angliski. Septītā un pēdējā grāmata (kā atalgojums tiem, kas spējuši izlasīt un iemācīties no galvas visu iepriekš pieminēto) ir “Patthana”, grāmata par attiecībām starp elementiem. Baidos, ka to ir izlasījis pavisam rets budisma students, jo angliski mēģināts iztulkot vien šo to no pirmajām divām nodaļām, bet pilns pāli teksta mūsdienu izdevums satur vairāk nekā 6000 lappuses. Ieraugot sava klostera bibliotēkā šādu sējumiņu, jebkurš budisma students desmitajā mācību gadā saprot, ka steiga šeit ir pilnīgi bezjēdzīga un pievēršas rimtam dzīves tecējumam.

Tiesa, godprātīgam mūsdienu māceklim ar pieeju internetam un universitāšu krātuvēm, pat tad, ja viņš cenšas pieturēties vienai Šrilankas budisma skolai, būtu vismaz vispārīgos vilcienos jāiepazīstas arī ar Tibetas tulkojumu saturu (kas līdzās pamatkrājumam “Kandžuram” ietver arī komentāru un vēlāku, tibetiešu autoru sarakstītu tekstu krājumu “Tandžuru”), bet Rietumu zinātniekiem aizvien lielāku sajūsmu sagādā jauni un jauni sanskrita teksti, kas tiek atrasti senu klosteru bibliotēkās un ļauj precīzāk spriest par Buddhas atstātā garīgā mantojuma patiesajiem apjomiem.

Raksts no Janvāris, 2008 žurnāla