Siltā balss

Kembridžas universitātes Angļu valodas un literatūras katedra 1954. gada maijā vienbalsīgi ievēlēja starptautiski pazīstamo Oksfordas universitātes pasniedzēju un lektoru, Magdalēnas koledžas locekli Klaivu Steiplzu Lūisu (1898–1963) par Viduslaiku un renesanses angļu literatūras profesoru. Profesūra šajā specialitātē bija izveidota pirmo reizi Kembridžas universitātes vēsturē un runāja, ka to radījuši speciāli Lūisam. Lūiss viņam izrādīto atzinību pieņēma ar pazemīgu prieku un pateicību. Trīsdesmit gadus viņš bija nostrādājis Oksfordas universitātes Magdalēnas koledžā; viņa lekciju kursi par angļu viduslaiku un renesanses literatūru bija baudījuši fenomenālu popularitāti studentu vidū; viņa autoritāte Oksfordā balstījās ne vien uz pedagoģisko darbību, bet arī uz fundamentāliem akadēmiskiem pētījumiem literatūras vēsturē; divas universitātes viņam bija piešķīrušas goda doktora grādu. Citējot viņa kolēģi, slaveno Oksfordas literatūras profesoru lordu Deividu Sesilu, Lūiss bija “visizcilākais angļu literatūras speciālists Oksfordā”, kura klātbūtne “lika viņa laikabiedriem justies kā pigmejiem”, taču ar profesora titulu Oksforda viņu tā arī nebija pagodinājusi.

Savā Kembridžas ievadlekcijā De Descriptione Temporum (Par laikmetu aprakstīšanu, latīņu val.), kas bija veltīta vēstures periodizācijas problēmai, Lūiss nosauca sevi par “dinozauru”. Lūisam šī metafora šķita piemērota, lai lekcijas nobeigumā mēģinātu pateikt kaut ko par savu paša cilvēcisko sajūtu tajā vecās pasaules sabrukuma laikā, kurā viņam bija gadījies piedzimt un dzīvot, – proti, sajūtu, ka viņš pats ir daudz vairāk piederīgs “Vecajai Rietumu pasaulei” (pasaulei, kāda tā bija no antīkā laikmeta līdz pat aptuveni Džeinas Ostinas un Valtera Skota laikam) nekā 20. gadsimtam. Protams, šī metafora ietver sevī pašironiju, bet tādu pašironiju, kas liek satrūkties. Jo kā lai atvaira sajūtu, ka Lūisa rezignētais humors, salīdzinot sevi ar sen izmirušas sugas pārstāvi, slēpj sevī pavisam reālas bailes, ka īstenībā tā tas arī ir?

Autobuss iebrauca Oksfordā īsi pēc astoņiem vakarā. Izkāpis Haistrītas pieturā, es devos augšup pa naksnīgo ielu, vadīdamies drīzāk pēc sajūtas nekā kartes. Nekādas kartes man arī nebija – pareizāk sakot, tā bija manā galvā. Skatoties pa labi, Haistrīta aiziet lejup, tātad man jāiet pretējā virzienā. Lūk, tā izgaismotā celtne ielas galā droši vien ir Kārfaksas tornis. Tur man būs jānogriežas pa labi, tad pa Kornmārketas ielu līdz Broudstrītai, tad garām Sv. Magdalēnas baznīcai un Svēto Mocekļu memoriālam, un būšu jau uz Svētā Žila ielas. Bija sestdienas vakars, 30. septembris, un slaveno krodziņu The Eagle and Child, kurā kādreiz mīlēja sēdēt K.S. Lūiss, Dž.R.R. Tolkīns, Čārlzs Viljamss un citi, kas sevi dēvēja par Inklingiem, biju noņēmies uzmeklēt, nejautājot ceļu vietējiem. Pirms brauciena biju pietiekami ilgi pētījis Oksfordas karti, lai tagad naksnīgās pilsētas labirintā nejustos pazudis. Pētīt karti ir interesanta nodarbošanās, gandrīz tikpat interesanta, kā pētīt grāmatu muguriņas svešas mājas bibliotēkā, taču vēl interesantāk ir vēlāk salīdzināt realitāti ar iztēlē uzburtajiem telpiskajiem priekšstatiem. Oksfordas centra ielu zīmējums ir diezgan vienkāršs – tas veido tādu kā puszābaku, kura iekšpusē atrodas Bodlija bibliotēka, Sv. Marijas Universitātes baznīca un kāds ducis vēsturisko koledžu. Haistrīta iezīmē šī puszābaka zoli, Kārfaksas tornis – purngalu. No turienes man jādodas taisni uz ziemeļiem – pa purngala pieskari uz augšu. Es eju lēni un brīnīdamies – kā cilvēks, kas pēc četrdesmit gadiem atgriezies savā agrīnās bērnības pilsētā un tagad pūlas savienot miglainas atmiņu drumslas ar to, ko viņš redz sev apkārt. Torņi rādās zemāki nekā iedomāts, attālumi tuvāki, ielas šaurākas, un suņa arī neviena...

Bet kādas man vispār bija tiesības uz jebkādu viedokli par to, kāda izskatās Oksforda? Gatavojoties braucienam, es biju pārskatījis savu grāmatplauktu un par Oksfordu neatradu tajā neko, ja neskaita divus teikumus grāmatā “Trīs vīri laivā”: “Oksfordā mēs pavadījām divas ļoti jaukas dienas. Pilsētā ir ārkārtīgi daudz suņu.” Bet jautājums par tiesībām uz viedokli droši vien būtu interesējis Kērkpatriku – privātskolotāju, pie kura Greitbukhemā, Sarejas grāfistē, Lūiss nomācījās divarpus gadus pirms iestāšanās Oksfordas universitātē.

Viljams T. Kērkpatriks (1848–1921) bija īsts vecā kaluma angļu skolotājs, kurš reprezentēja sevī visas tās īpašības, kas raksturo angļu intelektuālo tradīciju no Džona Loka līdz loģiskajiem pozitīvistiem – viņam piemita stingrs racionālisms, dzelžains loģiskums, un no saviem skolniekiem viņš prasīja striktu skaidrību vārdu izvēlē un formulējumos. Katru nevainīgi vai gadījuma pēc izmestu frāzi viņš tūdaļ uztvēra kā uzaicinājumu uz disputu. Lūisam par to nācās pārliecināties jau pirmajā tikšanās reizē Greitbukhemas stacijā, kur Kērkpatriks bija ieradies viņu sagaidīt. Mēģinot uzsākt sarunu, Lūiss (jeb Džeks, kā viņš pats sevi bija iesaucis un kā viņu sauca draugi) ierunājās, ka, braucot vilcienā un lūkojoties pa logu, Sarejas daba viņam šķitusi mežonīgāka (wilder) nekā viņš bija gaidījis. ““Stop!” iesaucās Kērks tik pēkšņi, ka es gandrīz vai salecos,” raksta Lūiss savā autobiogrāfijā “Prieka pārsteigtais”. ““Ko tu saproti ar vārdu “mežonīgs” un kāds iemesls tev bija uzskatīt, ka Sarejas daba tāda nav?” Es atbildēju, ka īsti nezinu, joprojām pūloties “uzturēt sarunu”. Kad viena mana atbilde pēc otras tika saplēstas driskās, man beidzot pielēca, ka viņš patiešām vēlas zināt. Viņš nemēģināja nedz uzturēt sarunu, nedz jokot, nedz mani aizskart; viņš vēlējās zināt. Es tiku durstīts, lai papūlētos dot īstu atbildi. Pietika ar pāris soļiem, lai pārliecinātos, ka man nav skaidra un noteikta priekšstata par jēdzienu, kas atbilst vārdam “mežonīgs”, un ka, cik tālu man vispār bija kāds priekšstats, “mežonīgs” bija izcili neatbilstošs vārds. “Nu, tagad tu redzi,” nobeidza Kērks, “ka tava piezīme bija bezjēdzīga?” Lūiss klusībā cerēja, ka līdz ar to šī tēma būs izsmelta, taču nekā tamlīdzīga. Uz ko, Kērkpatriks vēlējās zināt, Lūiss bija balstījis savu pieņēmumu par Sarejas floru un ģeogrāfiju? Uz kartēm, fotogrāfijām, grāmatām? “Dievs augstais, man nekad nebija ienācis prātā, ka tam, ko es saucu par savām domām, būtu uz kaut kā jābalstās. Kērks no jauna izdarīja secinājumu – bez jebkādām emocijām, bet arī bez jebkādām nodevām tam, ko es uzskatīju par labām manierēm: “Nu, tagad tu redzi, ka tev nebija ne mazāko tiesību uz jelkādu viedokli šajā jautājumā?””

Manu vēlēšanos atrast The Eagle and Child, nevaicājot nevienam ceļu, arī bija izraisījis kāds gatavs priekšstats (kā drīz vien izrādījās – pilnīgi aplams), uz kuru man, protams, tāpat nebija ne mazāko tiesību. Biju iedomājies, ka Oksfordā visi zina visu par Lūisu, ka viņa un viņa draugu iecienītais krodziņš ir vienmēr pilns ar Lūisa un Tolkīna svētceļniekiem, un ka, prasot ceļu kādam oksfordietim, arī es viņa acīs tikšu pieskaitīts “Nārnijas” un “Gredzenu pavēlnieka” fanu brālībai. Bet man nebija ne mazākās vēlēšanās tikt pieskaitītam nevienai brālībai, pat ne nejauša garāmgājēja acīs – un vismazāk jau Oksfordā. Nevienam nav nekādas daļas, kāpēc esmu te ieradies. Vienkārši eju iedzert pinti alus, un viss... Tā, božoties uz nevainīgajiem oksfordiešiem, esmu nonācis pie balta trīsstāvu nama, kura izkārtnē redzams par ērgli pārvērties Zevs, kas savos nagos pacēlis mazo Ganimēdu. Apņēmies tūlīt pat doties laukā, ja krodziņš izrādīsies pilns ar sapņainiem “svētceļniekiem”, piesardzīgi dodos iekšā. Pie bāra paņemu pinti London Pride un pagriežos, lai sameklētu kādu brīvu galdiņu. Tūlīt manas acis sastopas ar Lūisa skatienu, kurš caururbjoši veras manī no ierāmētas melnbaltas fotogrāfijas. Tikai mieru. Pa kreisi no bāra ir neliela niša ar kamīnu un trim galdiņiem. Apsēžos brīvā vietā pie kamīna un viegli uzsmaidu pie blakus galdiņa sēdošajiem, pūlēdamies izskatīties pēc čaļa, kas te vienkārši iegriezies pēc kriketa mača. Iedzēris krietnu malku neatdzesētā, negāzētā alus, neuzkrītoši sāku lūkoties apkārt. Mani nišas kaimiņi izskatās drīzāk pēc bezdarbniekiem nekā Lūisa vai Tolkīna faniem, un puišiem pie bāra arī, šķiet, ir visai piezemētas attiecības ar literatūru. Tas mani nomierina. Nedaudz smaržo pēc pārceptiem burkāniem. Pie sienas, virs tumšā dēļu apšuvuma piekārtas pāris fotogrāfijas un plāksnīte, kas vēstī, ka šajā istabā laikā no 1939. līdz 1962. gadam katru otrdienas rītu sanāca kopā K.S. Lūiss, viņa brālis V.H. Lūiss, Dž.R.R. Tolkīns, Čārlzs Viljams un citi draugi. “Šie vīri, pazīstami kā inklingi, šeit satikās, lai dzertu Alu un cita starpā apspriestu grāmatas, ko viņi rakstīja.” Jauki! – tas ir, es domāju par to alu ar lielo burtu. Aiz tā jaušama vesela pasaule. Tātad nejauši esmu apsēdies tieši īstajā vietā. Tajos laikos, kad šajā krodziņā pulcējās inklingi, te izskatījās krietni citādi. Šī niša ar kamīnu bija atsevišķa, no pārējā bāra nodalīta telpa, ko sauca par “Trušu istabu”. Kad 1962. gadā nama saimnieki bāru pārbūvēja, savienojot “Trušu istabu” ar kopējo telpu, pēdējie vēl aktīvie inklingi pārcēlās uz krodziņu The Lamb and Flag ielas pretējā pusē. Bet kara un pēckara gados “Trušu istabā” katru otrdienu kopā sanāca 5-10 draugi un domubiedri iedzert alu un palasīt cits citam priekšā to, kas pa nedēļu bija uzrakstīts. Tolkīns šeit divpadsmit gadus lasīja savu “Gredzenu pavēlnieku”, kas Lūisu patiesi sajūsmināja, savukārt Lūiss, kurš rakstīja daudz ātrāk – savu kosmisko triloģiju, kas Tolkīnam patika, un “Nārnijas hroniku”, kas viņam patiesi riebās. Taču visjautrāk te droši vien gāja tad, kad, tabakas dūmiem griežoties un alum plūstot, sarunas ievirzījās par kādu klasiskās vai viduslaiku literatūras tēmu. “Latīņu izteicieni tad lidoja no viena istabas stūra uz otru. Homērs tika citēts oriģinālā, lai uzsvērtu domu, un Tolkīns ik pa brīdim lēca kājās, lai kaut ko nodeklamētu anglosakšu valodā.”

The Eagle and Child nebūt nebija vienīgais krodziņš, kurā Lūiss mīlēja satikties ar saviem draugiem. Vasaras brīvlaikā, kad daļa draugu bija pametuši Oksfordu, Lūiss kopā ar brāli, atvaļinātu armijas majoru, devās īsākās vai garākās pastaigās ārpus Oksfordas. Bieži vien viņiem pievienojās Tolkīns vai kāds cits no inklingiem. Viens no šādu īso pārgājienu galamērķiem bija krodziņš The Trout Temzas krastā, apmēram stundas gājienā no pilsētas. Garākas pastaigas varēja ilgt visu dienu – protams, ar noslēgumu kādā ceļmalas krodziņā. Ideālā gadījumā tam bija jābūt vienkāršam, vecam un būvētam melnbaltajā pildrežģa stilā. Bija slikti, ja krodziņā skaļi spēlēja radio, un pavisam slikti, ja tajā nepiedāvāja real ale – alu, ko glabā koka mucās, nevis metāla kannās zem spiediena, un kas nav ne pasterizēts, ne atdzesēts. Bet kāpēc es to stāstu? Īstenībā tikai tāpēc, lai būtu iemesls nocitēt Lūisa vārdus par vīriešu draudzību (ņemot vērā laikus, kādos mēs dzīvojam, droši vien jāprecizē, ka “vīriešu draudzība” šeit lietots ne ironiskā, ne kādā citā figurālā nozīmē, bet vienīgi sengrieķu philia nozīmē, kādā to lietoja arī Lūiss): “Kad dienas beigās pēc ilga gājiena mēs – četri vai pieci ceļabiedri – noguruši nonākam ceļmalas krodziņā; kad čības ir apautas, kājas izstieptas pret degošo kamīnu un dzēriens saliets glāzēs; kad sarunā mums atveras visa pasaule un kaut kas vēl tālāk aiz tās; un mums nav nedz kādu pretenziju, nedz atbildības citam pret citu, bet visi esam brīvi un vienlīdzīgi, it kā pirmoreiz būtu satikušies tikai pirms stundas, un tomēr tajā pašā laikā mūs ieskauj gadu gaitā nobriedināta tuvība. Dzīvei – dabīgajai dzīvei – nav labākas dāvanas.”

Par ko bija šīs sarunas, kurās atvērās “visa pasaule un kaut kas vēl tālāk aiz tās”? Droši vien par mītu, dzeju un literatūru, par “poēziju un īstenību”. Pavisam noteikti tās nebija par privāto dzīvi, politiku, sportu un sievietēm. Prieks, ko Lūisam sagādāja spraiga, uz loģisku argumentāciju un zināšanām balstīta diskusija, bija allaž tikpat stiprs kā nepatika pret ikdienišķām pļāpām jeb to, ko angļi sauc par small talk. Ja arī kādreiz kāds mēģināja “pavilkt” uz politiku, Lūiss bija pirmais, kurš mainīja sarunas tēmu – ne jau kāda principiāla iemesla dēļ, bet gluži vienkārši tāpēc, ka visas šīs runas taču ir šausmīgi garlaicīgas. Viņš gandrīz nekad nelasīja avīzes, jo uzskatīja: ja pasaulē tiešām kas svarīgs notiks, gan jau tāpat viņam to kāds pastāstīs. Zināmā (diezgan lielā) mērā par viņu pašu var teikt to, ko Lūiss rakstīja par Kērkpatriku: “Doma, ka cilvēka balss orgāni būtu jānodarbina kādam citam nolūkam, nevis patiesības paušanai vai izzināšanai, viņam likās pilnīga nejēdzība.”

Kad Lūiss ieradās pie Kērkpatrika, viņam bija piecpadsmit gadi. Lielais vairums viņa vienaudžu diez vai būtu sajūsmā par skolotāja mācīšanas metodi, bet Lūisam šī pastāvīgā vingrināšanās loģikā ātri vien iepatikās. Taču ne loģiku Lūiss bija braucis mācīties pie Kērkpatrika; loģika bija tikai neizbēgama bezmaksas piedeva tām zināšanām, ko Lūisam bija nepieciešams apgūt, lai iestātos Oksfordā – sengrieķu un latīņu valodas un literatūru (Homērs, Eshils, Eiripīds, Sofokls, Dēmostens, Cicerons, Lukrēcijs, Tacits, Hērodots, Vergilijs), arī itāļu un vācu valodas, kuras Kērkpatriks viņam mācīja, lasot “Dievišķo komēdiju” un “Faustu”, un matemātiku. Ikdienišķais darbs ar gramatikas grāmatām un vārdnīcām viņam nebūt nelikās garlaicīgs, bet galvenais – šīs valodas atvēra durvis uz vēl neiepazītu un ārkārtīgi satraucošu pasauli. Iemanījies lasīt “Īliadu” oriģinālā, sešpadsmitgadīgais Lūiss rakstīja savam Belfāstas draugam Artūram Grīvsam: “Nevaru nociesties, nepastāstījis tev, cik tas ir satraucoši. Šīs skaistās, vienkāršās, skanīgās rindas, kas veļas, dārdēdamas kā okeāns, – tas rada tādu pārdzīvojumu, kāds mūsdienu literatūrai ne tuvu nav pa spēkam.” Lūisa spējas un “literārais temperaments” pārsteidza pat daudz pieredzējušo Kērkpatriku. Kādā no saviem ziņojumiem zēna tēvam viņš rakstīja: “Visneparastākais un pārsteidzošākais ir viņa spriedumu par literatūru briedums un oriģinalitāte. Ar nekļūdīgu instinktu viņš pazīst augstāko kvalitāti literārā darbā, un otršķirīga kvalitāte viņu vienkārši neinteresē.”

Kērkpatriks bija pārliecināts ateists (“viņa stiprā puse bija “Zelta zars” un Šopenhauers”), taču skolotāja uzskatiem šajā ziņā nebija noteicošas ietekmes uz Lūisa pasaules redzējumu. Savu bērna ticību Kristum viņš bija pazaudējis pāris gadus pirms ierašanās Greitbukhemā – daļēji tāpēc, ka pēc mātes nāves 1908. gadā viņam likās neiespējami panākt, lai viņa lūgšanas būtu patiesas, daļēji aiz nespējas savienot priekšstatus par labo Dievu un ļaunuma pilno pasauli, un daļēji tāpēc, ka Bībele kā stāsts viņu īpaši neuzrunāja. To lasot, viņš nejuta nekā no tā mistiskā, ne-šīs-zemes prieka un ilgošanās, ko viņam sniedza pagānu literatūra, jo sevišķi skandināvu mīti. Šī pasaule viņam bija atklājusies astoņu deviņu gadu vecumā, kad, lasot amerikāņu dzejnieka Longfello poēmu “Sāga par ķēniņu Olafu”, viņa skatiens pēkšņi atdūrās pret šīm rindām: “Es dzirdēju balsi, kas sauca:/ Baldrs brīnišķais/ Ir miris, ir miris...”. Lūiss raksta: “Es neko nezināju par Baldru, bet tajā pašā brīdī sajutos pacelts milzīgajos ziemeļu debesu plašumos. Mani pārņēma gandrīz līdz nelabumam spēcīgas ilgas pēc kaut kā, ko nav iespējams aprakstīt (izņemot to, ka tas ir auksts, bezgala plašs, skarbs, bāls un tāls), un, līdzīgi kā citās reizēs, es tajā pašā brīdī sajutu, ka krītu atkal lejā, vienlaicīgi vēlēdamies atpakaļ šajā ilgošanās stāvoklī.” Savā autobiogrāfijā Lūiss šo stāvokli raksturo kā “nepiepildāmu ilgošanos, kas pati par sevi ir daudz iekārojamāka nekā jebkurš apmierinājums”. Viņš to nosauc par Prieku (Joy), bet tas ir tīri tehnisks termins – tam, kas aiz šī vārda slēpjas, ir tikai viena kopīga iezīme ar to, ko mēs parasti saucam par prieku vai laimi: “katrs, kas to ir piedzīvojis, gribēs to piedzīvot atkal”. Salīdzinot ar skandināvu sāgām, Bībeles lasīšana šķita kā staigāšana pa sausām smiltīm. “Zelta zars” un citas Kērkpatrika bibliotēkā atrodamās grāmatas tikai nostiprināja jaunā Lūisa pārliecību, ka kristietība nav nekas vairāk kā viena no mitoloģijām citu mitoloģiju vidū, turklāt, kā viņš rakstīja Artūram Grīvsam, “raugoties no filozofiskā viedokļa, pat ne tā labākā”. Adonīss, Atijs, Ozīriss – tie visi bija dievi, kas mirst un augšāmceļas. Ar ko gan Jēzus būtu savādāks?

1916. gada Ziemassvētku vakarā Lūiss saņēma paziņojumu, ka viņam ir piešķirta stipendija studijām Oksfordas senākajā – Universitātes koledžā, kuru viņš pabeidza 1923. gadā ar trim Rietumu frontē iegūtām šķembu rētām un trim augstākās pakāpes grādiem klasiskajā filoloģijā, sengrieķu un romiešu filozofijā un vēsturē, un angļu valodā un literatūrā. Nepilnus divus gadus vēlāk viņš tika ievēlēts par Magdalēnas koledžas locekli (fellow) un angļu valodas un literatūras pasniedzēju.

Eseju pa kastaņiem piebirušo Adisona aleju, kas stiepjas apkārt Magdalēnas koledžas briežu dārzam. Pulkstenis rāda pieci, bet alejā sastopu vien retu gājēju, jo, līdzīgi kā Lūisam, arī mana ierašanās Oksfordā nav notikusi bez misēkļa. Biju ieplānojis pieskaņot savu braucienu rudens jeb, kā Oksfordā saka, Michelmas (Miķeļa) trimestra sākuma dienai, kas, kā man vēstīja kāda visnotaļ autoritatīva grāmata, ir 1. oktobris. Šogad, izrādās, trimestris sākas 8. oktobrī, bet to es atklāju tikai Oksfordā. Gar Adisona alejas kreiso malu tek Červelas upīte, kurā peld ūdensvistiņas un meža pīles, pa labi – žogs, aiz kura ganās vairāki desmiti staltbriežu, virs galvas – kastaņu un platānu varenais jumols. Šur tur caur kokiem pavīd Magdalēnas koledžas gotiskais tornis, atgādinot, ka pilsēta atrodas tepat līdzās. Es nezinu, cik veca ir šī aleja (spriežot pēc kokiem, varētu būt savi divsimt gadi); tāpat nezinu, kuri no Oksfordas slavenajiem doniem un studentiem te mīlējuši staigāt (atceros, ka Jesaja Berlins savās atmiņās par Oksfordas filozofu Džonu Ostinu piemin abu pastaigas un sarunas Adisona alejā), taču labprāt iedomājos, ka šīs kastaņas ir dzirdējušas ne vienu vien sarunu. Es domāju – tādu sarunu, kas izmaina dzīvi. Sakot kāda cita šī žurnāla autora vārdiem: sarunu, “pēc kuras uz pasauli jau vairs nav iespējams palūkoties citām acīm – tā, it kā tā nebūtu notikusi”.

Viena šāda saruna te notika tieši pirms 75 gadiem, 1931. gada septembrī. Tā norisinājās starp Lūisu un diviem no viņa tuvākajiem draugiem – Mērtona koledžas profesoru Dž.R.R. Tolkīnu un Rīdinga Universitātes angļu literatūras pasniedzēju Hugo Daisonu. Saruna, tāpat kā daudzas citas viņu sarunas, iesākās par mītu un tā attiecībām ar patiesību. Lai cik tuva Lūisam bija mītiskā pasaule, viņš nekad nebija uzskatījis mītu par kaut ko vairāk nekā skaistu stāstu, kuram nav nekā kopīga ar īstenību. Galu galā tie ir vienkārši skaisti meli. “Nē,” iebilda Tolkīns, “tie nav nekādi meli”. Lūiss vēlāk atcerējās, ka tieši tajā brīdī alejā iešalca “vēja brāzma, kas negaidīti sakustināja mierīgo, silto novakari un aizmēza prom pa celiņu tik daudz grabošu lapu, ka mums likās – līst lietus. Mēs aizturējām elpu”.

Brāzma norima tikpat pēkšņi kā sākusies. Cilvēks nāk no Dieva, turpināja Tolkīns, un no Dieva viņš arī smeļ savus augstākos ideālus. Dievā ir sākotne ne tikai cilvēka abstraktajām idejām par pasauli, bet arī iztēles veidojumiem, tostarp mītam, kurš tādēļ satur sevī kādu daļiņu no mūžīgās patiesības. Darinot mītu, piepildot šo pasauli ar elfiem, rūķiem un varoņiem, stāstnieks jeb “apakšradītājs”, kā Tolkīns viņu dēvēja, faktiski pilda Dieva uzdevumu un ieliek savā stāstā kādu atblāzmu no patiesības gaismas.

Abi Lūisa draugi bija kristieši. Tolkīns bija stingri ortodoksāls katolis, bet Daisons – praktizējošs anglikānis. Arī Lūiss pirms vairākiem gadiem gluži patstāvīgi un tīri intelektuālā ceļā bija nonācis pie Dieva esamības atziņas. Viņš pat bija gatavs atzīt, ka kristietība ir “vissaprātīgākā” no reliģijām, ka evaņģēlijos aprakstītie notikumi ir vēsturiski patiesi, taču bija kaut kas, kam viņš nespēja tikt pāri. Kā kāds notikums pirms divtūkstoš gadiem var palīdzēt mums šeit un tagad? Kādā veidā Kristus nāve un augšāmcelšanās ir saistīta ar manu personisko bojāeju vai izglābšanos?

Kristus stāsts, turpināja Tolkīns, ir tieši tāds pats mīts, tikai ar to milzīgo atšķirību, ka šajā gadījumā stāstnieks ir pats Dievs, un tēli, ar kuriem viņš piepilda šo stāstu, ir reāli cilvēki reālā vēsturē. Tas ir mīts, kas kļuvis par faktu. Ja Lūiss vēlas sajust šī stāsta saistību ar savu dzīvi, viņam vienkārši ir tajā jāienirst, tāpat kā viņš ienirst mītā – atmetot racionālo prātu un ļaujoties iztēles “prātam”.

Es nezinu, vai ir vēl kāds cilvēks pasaulē, kam šāds arguments un padoms būtu palīdzējis izmainīt dzīvi, bet ar Lūisu tas acīmredzami notika. Trīs dienas pēc šīs sarunas viņam pēkšņi kaut kas saslēdzās. 21. septembra rītā viņš kopā ar vecāko brāli Vorenu devās ar motociklu uz Vipsneidas zooloģisko dārzu, apmēram 25 jūdzes no Oksfordas. “Kad mēs izbraucām no mājas, es neticēju, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls; kad mēs bijām sasnieguši zoodārzu, es ticēju”. Tolkīns pēc šīs sarunas uzrakstīja poēmu Mythopoeia, kuru viņš veltīja Lūisam un kurā ir šādas rindas: “Es neiešu vienu ceļu ar jūsu progresīvajiem pērtiķiem,/ Stāvus ejošiem un saprātīgiem. Tiem priekšā rēgojas/ Melns bezdibenis, uz kuru ved viņu progress.”

Kadiznāku no Adisona alejas, ir sācis jau krēslot. Labajā pusē paceļas Magdalēnas koledžas Jaunās ēkas impozantais siluets. Ēkas nosaukums liek domāt par to, cik maldinoša pieskaņa šajā pilsētā ir vārdam “jauns”. Universitātes Jaunā koledža, piemēram, ir celta 1379. gadā, un par “Jauno” to nosauca tāpēc, ka pirms viņas šeit bija jau sešas citas, vecākas koledžas. Tāpat arī šī ēka ir “Jaunā” tāpēc, ka celta “tikai” 1733. gadā. Tajā atrodas koledžas donu apartamenti. No 1925. līdz 1954. gadam te dzīvoja arī Lūiss. Lūk, tie divi logi otrajā stāvā pa labi no centrālās daļas izvirzījuma, tieši virs glicīnijas krūma, ir viņējie.

Lūisa dzīvi Magdalēnā (Oksfordā vārdu “Magdalēna” joprojām izrunā tāpat kā 15. gadsimtā – Mōdlin) vadīja stingra dienas kārtība. Pusastoņos no rīta viņu modināja stāva kalpotājs ar silta ūdens bļodu. Astoņos viņš bija koledžas kapelā uz rīta lūgšanu, astoņos piecpadsmit – uz brokastīm kopā ar citiem koledžas locekļiem. Tikmēr kalpotājs viņa dzīvoklī iekūra kamīnu, saklāja gultu un uzkopa visas trīs istabas. Tieši pulksten deviņos pie Lūisa durvīm klauvēja pirmais students. Tiem, kas nav pazīstami ar apmācības sistēmu Oksfordā, jāpaskaidro, ka tā balstās uz studenta individuālām sarunām ar pasniedzēju (tutoring). Nezinu, vai tagad lekciju apmeklēšana Oksfordā ir obligāta, bet Lūisa laikā tā nebija. Reizi nedēļā studentam bija jāierodas pie pasniedzēja ar gatavu eseju par iepriekšējā nodarbībā uzdotu tematu. Esejas garums nebija noteikts, bet parasti tās lasīšana ilga 15–20 minūtes; pārējais laiks tika veltīts esejas iztirzāšanai. Pulksten desmitos pie durvīm jau gaidīja nākamais students.

Ir grūti iedomāties, kā šajās nodarbībās jūtas tikko skolas solu pametis students, sastopoties aci pret aci ar pasaules līmeņa autoritātēm savās jomās. Lūisa zināšanas un erudīcija dažiem studentiem likās gluži vai pārcilvēciskas: “Lūisam bija visiespaidīgākais prāts, kādu es jebkad esmu redzējis darbībā”; “viņš izstaroja zināšanu auru”; “viņam piemita džonsoniskā spēja pārvērst zināšanas gudrībā”; “viņam bija, iespējams, visspēcīgākais un trenētākais intelekts pasaulē”. Par šī intelekta mērogu liecina arī viņa akadēmiskie darbi “Mīlestības alegorija: pētījums par viduslaiku tradīciju” (1936), “Sešpadsmitā gadsimta angļu literatūra” (1954) un “Atmestais tēls: ievads viduslaiku un renesanses literatūrā” (1964). Piemēram, pēdējā no tiem viņš piemin angļu viduslaiku priesteri Laiemonu, kurš savā poēmā “Bruts” stāsta, ka “gaiss ir pilns ar dažādiem gariem, labiem un ļauniem, kuri tur dzīvos līdz pasaules galam”. Varētu domāt, saka Lūiss, ka autors šo ideju ir aizņēmies no tajā laikā vēl dzīvajiem pagāniskajiem ticējumiem, taču tā tas nav. “Savu stāstu par gaisa dēmoniem viņš ir aizņēmies no normāņu dzejnieka Vāsa. Vāss to ir aizņēmies no Monmautas Džefrija darba Historia Regum Britanniae (1136). Džefrijs to ir aizņēmies no otrajā gadsimtā sarakstītā Apuleja darba De Deo Socratis. Apulejs savukārt tikai atkārto Platona pneimatoloģiju. Bet Platons ētisku un monoteisku apsvērumu dēļ pārveidoja mitoloģiju, ko viņš bija saņēmis no saviem senčiem.” Un šis koncentrētais ekskurss kādas idejas vēsturē sastopams jau grāmatas otrajā lappusē! Savu mācīšanas stilu viņš bija pārņēmis no Kērkpatrika, un dažiem tas likās pārlieku uzbrūkošs. Katrs nevietā lietots vārds, katra kļūda argumentācijā, katrs stila negludums, nepamatots izteiciens vai pavirša doma, pat teikumu ritmiskās struktūras pārsitieni tika pamanīti un attiecīgi komentēti. Viens no viņa studentiem atceras, ka Lūisam paticis “sagraut oponenta argumentus”. Pateicoties savai fenomenālajai atmiņai, viņam nebija vajadzīgs meklēt grāmatās, lai jebkurā brīdī ilustrētu savu tēzi ar kādu citātu grieķu, latīņu vai vecangļu valodās. Ja students citēto nesaprata, tā bija viņa problēma. Nereti sarunas ievirzījās arī par moderno literatūru, bet pat tur ar Lūisu bija grūti strīdēties. Kad reiz kāds students ar sajūsmu nocitēja rindu no “Nīkās zemes”, Lūiss tūlīt viņam pierādīja, ka T. S. Eliots šo rindu ir aizņēmies no Dantes.

Ar Eliotu Lūisam bija īpašas attiecības. Pret Eliota dzeju viņš izjuta milzīgu nepatiku; vēl vairāk – tā viņam likās bīstama. Protams, Lūiss nevarēja nesajust Eliota talanta spožumu, bet šis talants viņam likās ārdošs, un visvairāk viņu biedēja tā ietekme uz dzejas turpmāko attīstību. Eliota modernismu, kas neatzīst “ne robežas, ne kārtību” Lūiss uztvēra kā mēģinājumu sagraut visu klasiskās dzejas tradīciju, kāda tā pastāvējusi kopš pirmsākumiem. Savā Kembridžas lekcijā viņš piemin kādu simpoziju, kas bijis veltīts Eliota dzejolim A Cooking Egg un kurā septiņi dzejas korifeji pēc ilgām diskusijām tā arī nav spējuši nonākt pie kāda daudzmaz kopēja viedokļa par to, ko Eliots īsti ir gribējis pateikt. “Kopš Homēra”, saka Lūiss, “varētu pat teikt – kopš “Eposa par Gilgamešu”, visā Rietumu dzejas attīstības vēsturē nav bijis neviena pagrieziena vai pārrāvuma, kas būtu salīdzināms ar šo”. Runājot mitoloģiskās kategorijās, Eliots kopā ar pārējiem modernistiem pārstāvēja haosa spēkus, kuri, ja tie netiks apturēti, novedīs “Veco Rietumu pasauli” līdz pilnīgam sabrukumam.

1931.gada Ziemassvētkos Lūiss pirmo reizi pēc ilgiem gadiem baznīcā pieņēma Vakarēdiena sakramentu. Viņam tas noteikti nebija viegls solis. “Es galīgi neesmu reliģiskais tips,” viņš rakstīja pēc savas atgriešanās. “Es gribu, lai mani liek mierā, un es gribu justies pats sev kungs; taču fakti likās liecinām par kaut ko pilnīgi pretēju, un man neatlika nekas cits kā padoties.” Citiem vārdiem sakot, ja kristietības premisas reiz bija atzītas par patiesām, tad viņam kā būtnei, ko Dievs ir apveltījis ar saprātu, nebija citas izejas kā, citējot Sokratu, “sekot argumentam, kurp vien tas nesīs kā vējš”. Visi Lūisa kristīgās apoloģētikas darbi (“Ciešanas”, “Vienkārši Kristietība”, “Brīnumi”, esejas un sprediķi) nav nekas cits kā šāda sekošana argumentam.

 “Es nevienam neprasu pieņemt kristietību, ja rūpīgas domāšanas ceļā viņš ir nonācis pie slēdziena, ka viss pierādījumu smagums ir pret to,” saka Lūiss darbā “Vienkārši kristietība”. Viņš pats bija nācis pie slēdziena, ka “viss pierādījumu smagums” runā par labu kristietībai, taču neuzskatīja, ka šie pierādījumi ir kaut kādā veidā pārbaudāmi: “Es nedomāju, ka pastāv kāds demonstratīvs pierādījums (eiklīdiskā nozīmē) kristietībai, ne arī matērijas eksistencei, ne manu tuvāko draugu labajai gribai un godīgumam. Es domāju, ka visos trīs gadījumos (varbūt izņemot vienīgi otro) apstiprinoša atbilde ir daudz ticamāka nekā tās alternatīvas. [..] Runājot par to, kāpēc Dievs nedod mums šādu skaidru pierādījumu, – vai tiešām mums liekas, ka Viņam ir vajadzīgs tāds deisms, kas būtu loģiski izsecināms uzskatāma pierādījuma rezultātā? [..] No mums tiek prasīta augstsirdīga paļaušanās saprātīgai iespējamībai. Bet ja nu izrādītos, ka mūsu ticība ir bijusi maldīga? Nu ko – tad tu būtu izteicis universam komplimentu, ko tas nav pelnījis. Tava kļūda būtu bijusi interesantāka un nozīmīgāka nekā pati īstenība. Un tomēr – kā gan tas varētu būt iespējams? Kā gan idiotisks universs būtu varējis radīt būtnes, kuru sapņi ir daudz stiprāki, labāki, cēlāki par viņu pašu?”

Var nepieņemt vai apstrīdēt Lūisa pamatpieņēmumus, uz kuriem viņš balsta savu argumentāciju, bet nevar apšaubīt viņa intelektuālās pozīcijas godīgumu. Tā vien šķiet, ka šis godīgums bija viens no galvenajiem iemesliem, kas pēckara Oksfordā viņam lika justies kā “dinozauram”. “Skrūvšņores vēstuļu” pašā sākumā pieredzējušais elles apakšsekretārs pamāca Vērmeli netērēt velti laiku, cenšoties, lai viņa Aprūpējamais ātrāk kļūtu par pārliecinātu materiālistu. Tam būtu bijusi kāda jēga dažus gadsimtus agrāk, kad cilvēki vēl “savienoja domāšanu un darīšanu un bija gatavi spriedumu rezultātā mainīt dzīvesveidu”. Taču tagad apstākļi ir krietni mainījušies. “Kopš zēna gadiem tavs cilvēks ir pieradis, ka pa viņa galviņu nemitīgi dejo kāds ducis nesavienojamu filozofiju. Mācības viņš nevērtē kā “patiesas” vai “nepatiesas”, bet gan kā “abstraktas” vai “praktiskas”, “novecojušas” vai “mūsdienīgas”, “parastas” vai “avangardiskas”. Tavs labākais sabiedrotais, lai viņu no Baznīcas atturētu, ir žargons, nevis pierādījums. Netērē velti laiku, cenšoties viņu pārliecināt, ka materiālisms ir patiess. Liec viņam domāt, ka tas ir “stiprs”, “nosacīts” vai “drosmīgs” – ka tā ir “nākotnes filozofija”. Tas ir tas, kas viņam rūp.” Tiešām, kurš teica, ka ir kaut kāda viena patiesība un ka cilvēka izziņai, ja tā ir godīga, vajadzētu mēģināt tai tuvoties? Ir taču dažādas “patiesības” – materiālisms, ideālisms, deisms, ateisms, freidisms, budisms... Kura no tām tad būtu tā patiesā? Pēckara Oksfordā katrs pieņēmums varēja tikt apšaubīts, un kristietība (tradicionālā, nemodernizētā kristietība – tāda, kādu to saprata Lūiss) tika noraidīta kā beznozīmīga, jo tās pamatpieņēmumus nav iespējams verificēt empīriskā ceļā. Jaunā loģisko pozitīvistu paaudze ar tradicionālo filozofiju tika galā veikli: “Es nesaprotu, ko jūs ar to domājat”, bija iecienīts uzbrukuma ierocis. Protams – ja nesaprašana tiek padarīta par argumentu, tā kļūst neuzvarama. Turklāt Lūisam par sliktu runāja “Skrūvšņores vēstuļu” un kara laikā BBC pārraidīto Lūisa kristīgo runu sērijas milzīgā popularitāte. Ja viņa teikto saprata pat Anglijas mājasmātes un vienkāršie kareivji, tas nevarēja būt nekas pietiekami dziļš, lai ieinteresētu Oksfordas donus. Daudziem likās, ka Lūiss ar savu apoloģētisko darbošanos vienkārši apkauno Oksfordas Universitātes pasniedzēja augsto vārdu (universitātes, kuras devīze, cita starpā, ir Dominus Illuminatio Mea – Tas Kungs ir mana gaisma).

Žurnāla Time 1947. gada 8. septembra numurs iznāca ar Lūisa portretu uz vāka un zīmīgu parakstu: Oksfordas K.S. Lūiss. Viņa ķecerība: kristietība. Žurnāla lasītāji kristieši man varētu pārmest, ka, rakstot par Lūisu, gandrīz neko neesmu pateicis par Lūisa teoloģiskajiem uzskatiem. Es varētu aizbildināties, sakot, ka šī raksta formāts tam nebūtu īsti piemērots, taču ir vēl kāds cits apstāklis. Kristieši Lūisa teoloģijā atradīs maz kā oriģināla, ja vien par oriģinalitāti neuzskata stingru turēšanos pie kristīgās ortodoksijas un pretošanos jebkādai Jaunās Derības kritikai liberālās teoloģijas garā. Tiem, kas ir lasījuši baznīcas tēvus, Lūisa darbos būs maz pārsteigumu. Kā jau “Vecās Rietumu pasaules” cilvēkam piedienas, godbijība pret tradīciju un “sekošana argumentam” viņam bija viss, bet dzīšanās pēc savu personību apliecinošas oriģinalitātes – nekas, un viņš bija vienisprātis ar Semjuelu Džonsonu, ka “cilvēkiem daudz biežāk ir vajadzīgs, lai viņiem atgādina, nevis lai pamāca”.

Kad es pirms gadiem piecpadsmit pirmo reizi atšķīru kādu no Lūisa grāmatām (tā bija pirmā kristīgās apoloģētikas grāmata, ko jebkad biju turējis rokās), mani lasot ik pa brīdim pārņēma dīvaina sajūta – sajūta, ko varētu izteikt vārdiem “johaidī, bet to taču es jau zināju!” Taču ne tā, ka es to pašu būtu lasījis vai dzirdējis kaut kur citur, bet drīzāk kā tas vergu zēns Platona “Menonā”, kuru Sokrats izjautā, lai parādītu, ka viņš zina pat nezinot. Šī grāmata nebija “Skrūvšņores vēstules” (kurš gan tajās nepazīs tipiskas situācijas no savas dzīves – piemēram, kārdinātāja čukstus bibliotēkas lasītavā!); tā bija “Vienkārši kristietība”. Vēlāk tā pati sajūta atkārtojās arī, lasot “Ciešanas”. Šīs idejas par Morāles Likumu, par objektīvajām vērtībām un vainas apziņu Lūisa izklāstā bija tik vienkāršas, skaidras un pašsaprotamas, ka man likās – kaut kas manī jau to zināja, tikai es pats nezināju, ka zinu. Pēc dažnedažādu New Age guru, magu un praviešu lasīšanas mans uzbudinātais, trokšņainais prāts it kā nomierinājās, un šajā klusumā uz mani runāja – vai drīzāk ar mani sarunājās – kāda stingra, bet saprotoša un cilvēciski silta balss: “Pamodušies mēs ceram nolikt jauno dienu pie Kunga kājām, taču neesam vēl paspējuši nomazgāties, kad tā jau kļuvusi par mūsu dienu. [..] Visu dienu un katru dienu mēs slīdam, noraujamies, krītam, it kā Dievs – tā būtu slidena nogāze, uz kuras nav iespējams noturēties.”