Sieviete-uzvarētājs

Mēs ilgi gaidījām, kad pie mums atbrauks Zaha Hadida, bet viņa nebrauca, ne un ne. Klīda baumas par šaušalīgajiem honorāriem par lekciju, ko viņa prasa, par to, ka viņa pieprasījusi izlīmēt afišas visā pilsētā, un ka viņai par katru cenu nepieciešama izstāde pašā galvenākajā valsts nacionālajā muzejā. Starp citu, Vīnē pagājušogadviss notika tieši tā – Zaha Hadida raudzījās no katra staba kopā ar klaunu Oļegu Popovu, kurš tai laikā arī tur uzstājās. Vārdu sakot, dabūt viņu nevarēja nekādi. Bet, lūk, kas notika – Prickera prēmijas, arhitektūras Nobela, komiteja par šī gada laureātu atzina Zahu Hadidu, bet prēmiju piešķirs Sanktpēterburgā, Ermitāžā.

Varētu domāt, ka mēs esam nomenedžējuši fantastisku gešefti, ka mums tik ļoti gribējās Zahu, ka mēs apstrādājām Prickera žūriju. Apmēram tā, kā kādreiz attiecībā uz Šolohovu apstrādājām Nobela komiteju. Patiesībā viss, protams, ir pavisam citādi. Patiesībā Zaha Hadida ir tāda arhitekte, ka tā ir Prickera komiteja, kura viņu ļoti gribēja. Lai gan tas ir brīnums. Pirmo reizi Prickera prēmiju piešķir sievietei, vispār pirmo reizi cilvēces vēsturē sievieti atzīst par dižu arhitektu.

Tradicionāli tā ir vīriešu padarīšana – būt par dižu arhitektu, taču mēdz gadīties tādas sievietes, kas pievelk.

Pirmo reizi es Zahu Hadidu ieraudzīju 2000. gadā Venēcijas biennālē. Viņai bija sava ekspozīcija pašā Arsenāla galā. Tur bija milzīgi daudz tautas, Arsenālā, un visi kaut kur skrēja, aizmiglotās acis laižot pāri visas pasaules arhitektu ekspozīcijām. Un skrēja arvien ātrāk, it kā tur priekšā vajadzētu atklāties kaut kam īpašam. Un pēkšņi angārā, jau pie pašām beigām – tur, kur, pēc maniem aprēķiniem, vajadzētu būt jūrai, viss apstājās. Straume atdūrās Zahā Hadidā.

Viņa bija monumentāla kā Sieviete-māte, tikai arābu. Viņa runāja. Patiesību sakot, viņa sniedza paskaidrojumus par saviem projektiem, taču tas neizskatījās kā parastā tādu paskaidrojumu procedūra, kad arhitekti vīrieši, klaigājot palēkdamies nervozi skraida ap saviem modeļiem. Nē, viņa runāja vienmērīgi un ritmiski, kā heksametrā. Savu runu viņa pavadīja ar plūstošām roku kustībām, un līdz viņai aizskrējušais pūlis kustējās līdzi šīm rokām. Ja kustība aprāvās, šķita, ka plīsīs pasaules miesa. Pat neskaitāmās zibspuldzes tā kā nezibsnīja, bet lēnām iedegās, spilgti izgaismoja viņu runas kulminācijas brīdī, bet pēc tam lēnītēm dzisa.

Viņa demonstrēja Florences jaunās dzelzceļa stacijas projektu. Šī stacija izskatās kā dabiska krauja, ģeoloģisko spēku rezultāts. Dzelzceļš ievietots dziļā kanjonā, tā aprautās malas faktiski arī ir stacijas fasādes, un tur, iekrituši 25 metru dziļumā, savas vietas vilcienos ieņem cilvēki. Principā ar to mūs pārsteigt ir grūti, mums ir metro, taču šeit nebija metro. Šeit bija sačervelējusies brūce Florences zemes miesā – kraujas malas aprāvās tā, it kā tas būtu plīsums dzīvā ķermenī, un šajā plīsumā bailīgi pulsē iekšējie orgāni. Stāsta, ka Austrumu ķirurgi protot atvērt audus ar rokām. Lūk, lūk, šeit arī tā bija.

Visa viņas arhitektūra ir būvēta tā, it kā mūs kaut kur vilktu. Singapūrā viņa ceļ pilsētas kvartālu. Vispirms ņem vienkāršu taisnstūra plāna tīklu, uz kura tiek atzīmētas dzīvojamās mājas, maģistrāles, sabiedriskās celtnes – viss, kā pieņemts, ceļot jaunu pilsētas rajonu. Bet tad šo tīklu – ar visām mājām un maģistrālēm – sāk liekt. Ziniet, kā datorā, kad, ar peli saķēris vienu kvadrātiņu, to velc. Bet līdz ar to izstiepjas arī viss tīkls, un kvadrātiņi sāk pārvērsties par dīvainām ziedlapiņām, kaut kur sakļaujas, kaut kur plaši atveras, maģistrāles aiziet dīvainos lokos, bet māju sienas sāk liekties un čokuroties, it kā cauri tām būtu izgājusi mežonīgi spēcīga enerģija.

Visi viņas projekti ir izliekti, sašķobīti, un to ir simtiem. Es redzēju to viņas izstādi Vīnē, Austrijas Lietišķās mākslas muzejā, kura, kā tagad izrādās, bija sagatavota sakarā ar Prickera žūrijas sēdi. Ekspozīcija bija kā palu upe ar neticami ātru straumi, virs ūdens izveidojās neskaitāmi virpuļi, mutuļi un atvari, kuros griezās atsevišķi maketi, modeļi un mājas mirdzošos elektroniskos attēlos.

Tā jau vairs nebija arhitektūra, tā bija kaut kāda maģija.

Viņa uzvar visur un vienmēr, taču Prickers turējās. 2002. gadā prēmija negaidīti nonāca pie nevienam nezināma Jaunzēlandes arhitekta Glena Merkata. 2003. gadā tika apbalvots Jerns Utsons, kurš uzvarēja konkursā par Sidnejas operu pagājušā gadsimta vidū, un kopš tiem laikiem nekādā citā sakarā nebija manīts, un visi pat brīnījās, ka viņš vēl ir. Viņi darīja visu, lai tikai neapbalvotu viņu. Naivie ļautiņi! Tādu sievieti nevar noliekt. Viņa pati jebkuru nolieks.

Un tas nepavisam nav pēdējais gājiens. Drīz viņai pakļausies ne vien Prickera žūrija, bet arī visa pasaule. Un mēs vēl redzēsim, kā tā nomainās. Māju ar taisnām sienām vairs nebūs, ar līdzenām grīdām – arī ne. Telpa plūdīs un sastings, kā magma no vulkāna, un šī vulkāna centrs būs Zaha. Cilvēki sāks mainīties, viņi sāks stiepties un izplūst, un tecēs viņas enerģijas straumēs kā uzkarsušas medūzas. Par ko vien gribat varēsiet pārvērsties, tāda patīkama plastika parādīsies ķermenī. Lūk, jūs smejaties, bet es zinu, ko runāju, es viņu redzēju. Un jūs arī ieraudzīsiet.

2004. gada aprīlis

No Grigorija Revzina grāmatas
“Pa ceļam uz Bolīviju”, Maskava, 2006