Sex, drugs and rock ‘n’ roll

Par vecu rokenrolam, par jaunu, lai mirtu.

Jethro Tull

Rokenrols ir miris, bet es vēl ne.

Akvarium

“Vairākas stundas pirms plānotās uzstāšanās Electric Ballroom koncertzālē Pīters [Dohertijs] piedzīvoja nopietnu panikas lēkmi,” teikts grupas izdotā paziņojumā presei. “Labākais risinājums šādās situācijās ir turēties tālāk no panikas izraisītāja, tāpēc viņš agrā piektdienas rītā devās uz viesnīcu, lai būtu kopā ar saviem tuvākajiem draugiem.”

delfi.lv, 15. septembrī

Starp maniem paziņām ir kāds komponists, ļoti labs un ļoti tradicionāls. Viņš sacer akadēmisko mūziku. Viņam ir 65 gadi. Viņš dzīvo kādā Krievijas kūrortpilsētā pie jūras un bieži brauc uz Maskavu, lai piedalītos savu darbu atskaņojumos. Viņa muzikālā gaume ir ārkārtīgi konservatīva; pat uz Šostakoviču viņš skatās ar aizdomām, nemaz nerunājot par citiem modernistiem. Mana paziņas kompozīciju klāstā izceļas romances ar aizmirstā dzejnieka dekadenta Konstantina Fofanova vārdiem. Šīs romances liek atcerēties Čaikovski. Tad lūk, nesen mans paziņa pēkšņi sacīja, ka esot pienācis laiks iet kopsolī ar laikmetu, proti – sākt klausīties jauniešu mūziku, piemēram, “roku”. Tas mani ļoti izbrīnīja, un es vaicāju, kādu tieši rokmūziku viņš grasās sākt klausīties. “Nu kā,” viņš teica, “zināms, kādu! Beatles, piemēram. Vai tos... kā viņus sauc... Pink Floyd. Nu, visus tos jauniešus ar gariem matiem.” Es veicu galvā pāris vienkāršas aritmētiskas darbības, un lūk, pie kādiem rezultātiem nonācu. Mans paziņa ir 10 gadus jaunāks par viņsaulē mītošo Džonu Lenonu, septiņus gadus jaunāks par joprojām pie labas veselības esošo Polu Makārtniju un četrus gadus jaunāks par tikpat dzīvo Deividu Gilmoru. Taču man negribējās sajaukt komponistam galvu, un es neko neteicu.

Viena no pēckara Rietumu noturīgākajām mitologēmām ir sex, drugs and rock ‘n’ roll. Šai popkultūras svētajai trīsvienībai piemīt neparasts atjauninošs spēks: katrs, kurš tai pieskaras, tūdaļ tiek ierauts garmatainu jauniešu barā, kas, apskāvuši jaukas, atbrīvotas meitenes, dzied izaicinošas dziesmas ģitāras pavadījumā. Virs mūsu varoņu galvām plīv salds marihuānas dūmu mākonis, bet viņu džinsu kabatās droši noslēptas kaut kādas tabletītes. Šim tēlam nu jau ir vairāk nekā piecdesmit gadu. Tie, kuriem 1965. gadā bija divdesmit, tagad labākajā gadījumā (piemēram, Kīts Ričardss) izskatās pēc sažuvušām ēģiptiešu mūmijām. Par sliktākajiem gadījumiem pat nerunāsim. Savukārt tie, kuriem nav bijis nekādu attiecību ne ar šo mūziku, ne dzīvesveidu, dzīvo un noveco kā normāli cilvēki. Bet ir kāda dīvaina nianse – pat ja kāds aktieris vai rakstnieks (vai vienkārši inženieris), kurš piekopj veselīgu dzīvesveidu, rūpējas par savu izskatu un bauda pelnītu atpūtu, izskatās apbrīnojami jauns saviem gadiem, apkārtējie viņu vienalga uzskatīs par cienījama vecuma cilvēku. Turpretim tikko kājas velkošais Rejs Deiviss no Kinks intervijā stāsta, ka izšķīries no savas girlfriend un tagad meklē jaunu, un visi to ņem par pilnu – sak, nu jā, skaidrs, jauniešu lietas.

Sešdesmito gadu vidū Rietumos notika pamatīgas pārmaiņas, īsta revolūcija, kura saviem varoņiem dāvāja mūžīgo jaunību. Viņu nobružātajā karogā ierakstīti vārdi sex, drugs and rock ‘n’ roll. Palūkosim, kas noticis ar šo vārdu reālajām nozīmēm pēdējā pusgadsimta laikā.

Pirmkārt, kāpēc sekss? Lai sekss mūsu triādē ieņemtu Dieva Tēva vietu, bija jāsakrīt vairākiem apstākļiem. Vispirms, baznīcas aiziešana no sabiedriskās dzīves – lai arī ne pilnīga, it īpaši, ja mēs runājam par ASV, tomēr aiziešana. Rietumu dzīves galīgo sekularizēšanos veicināja Otrais pasaules karš; pēc tā radās jaunas, humānistiski orientētas dzīves utopija, kas izslēdza holokausta un totāla kara atkārtošanos Eiropā. Šī utopija bija simtprocentīgi ateistiska. Baznīcai tika ierādīta vieta šī ideoloģiskā projekta pašā nomalē – un arī ar nosacījumu, ka tai jāpieņem sekulārā humānisma vērtības. Reizē ar baznīcas aiziešanu no sabiedriskās dzīves aizgāja arī represīvā reliģiskā morāle. Tieši šis apstāklis, nevis kaut kāda tur Vudstoka ar pusplikām hipijmeitenēm kļuva par pirmo pēckara “seksuālās revolūcijas” nosacījumu Rietumos. Otrs, ne mazāk svarīgs iemesls bija kontracepcijas tabletes – “Tās Pašas Tabletes”, The Pill – izgudrošana un brīvā pieejamība. Līdz tam visi izsargāšanās veidi bija vai nu kaut kādi lempīgi, vai pazemojoši, vai nedroši. The Pill nošķīra seksu no grūtniecības, bet grūtniecību – no laulības. Šis patiesi revolucionārais process ir guvis nepelnīti maz ievērības; es, piemēram, uzreiz varu atcerēties tikai pusduci romānu un filmu, kurās Tabletei ierādīta sižetiski svarīga loma. Un lūk, kas ir interesanti: visus šos darbus ir radījušas sievietes, kuras izaugušas sīkburžuāziskās vai proletāriskās ģimenēs. Tas liek aizdomāties par vēl vienu apstākli – līdz 60. gadiem sekss bija sociāli nosacīta nodarbe, un šai nosacītībai pamatā bija ne tikai dzimtes faktors, bet arī kārta un mantiskais stāvoklis. The Pill – jo īpaši pēc tam, kad kļuva iespējams to izrakstīt pie ģimenes ārsta, – padarīja seksu patiesi demokrātisku. Un brīvu. Tieši šādā formā sekss parādījās vispirms hipiju, bet pēc tam arī vispār kontrkultūras karogā. Daudzi jauc “seksuālo revolūciju”, kas atbrīvoja seksu no sociālajiem un mantiskajiem pinekļiem, ar plaši izreklamēto rokmūziķu “tikumu brīvību” 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā. Nopietna kļūda. Rokmūziķi centās atdzīvināt dekadentu tikumus – bet nekas nav tālāk no “seksuālās revolūcijas” kā Bodlērs vai Lotreamons. Dekadence ir elitāra, mizogīniska, ķerta uz noteikumiem un aizliegumiem, kurus tā jūtas aicināta pārkāpt. The Pill samala dekadenci lupatās, pārbraucot tai pāri ar demokrātisma asfalta rulli. Interesanti, ka jau kopš 70. gadu vidus rokmūziķi arvien biežāk atgriežas pie vecvectēvu laiku bohēmas ierastā dzīvesveida – viens sarūpē sev daudzas mīļākās, otrs dod priekšroku dārgām prostitūtām, trešais uzsāk pedofila karjeru, bet vēl kāds vienkārši dzīvo klusu ģimenes dzīvi. Taču nekam no iepriekš minētā nav ne mazākā sakara ar kontrkultūras – bet pēc tam arī popkultūras – izreklamēto lozungu free love.

Ar drugs ir vēl interesantāk. Narkotikas jau 19. gadsimtā kļuva par dažu Eiropas subkultūru sastāvdaļu un pat par visnotaļ atzītu literatūras un mākslas darbinieku ikdienas elementu. Aizpagājušā gadsimta beigās Eiropas pieklājīgā sabiedrība šausminājās par De Kvinsija “Angļu opija ēdāja grēksūdzēm”, aizmirstot, ka brīvā tirdzniecībā tolaik varēja dabūt gan opiju, gan kokaīnu, gan daudz ko citu. Pat tad, kad šīs vielas tika aizliegtas, daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, tuvāk ieskatoties, izrādījās īsti narkomāni. Žans Kokto. Žans Pols Sartrs. Oldess Hakslijs, kurš savu meskalīna lietošanas pieredzi aprakstīja grāmatā. Benzedrīns un heroīns, kā zināms, bija bītu kustības galvenā degviela. Līdzīgus piemērus var atrast ne mazums, taču atzīmēsim, ka narkomānija, tāpat kā sekss, līdz 60. gadiem bija visai nepārprotams sociālās piederības marķieris. Tas izplatījās vai nu sabiedrības augstākajos slāņos, vai arī margināļu vidē. Tā dēvētie “vienkāršie ļaudis” apmierinājās ar alkoholu. “Narkorevolūcija”, kas, tāpat kā “seksuālā revolūcija”, aizsākās 60. gados, bija sociāli privileģētajos slāņos piekopta ieraduma izplatīšanās plašās ļaužu masās. Lai tas notiktu, narkotikām, pirmkārt, vajadzēja kļūt lētākām un, otrkārt, kļūt pieejamām šī vārda visbanālākajā nozīmē, proti – tās tagad varēja nopirkt uz katra stūra. Galvenie “narkorevolūciju” veicinošie faktori bija sintētisko narkotiku izgudrošana un parādīšanās tirgū (tām nebija vajadzīgas izejvielas, kas ievestas no eksotiskām zemēm), kā arī ekonomikas globalizācija, kas Dienvidaustrumāzijas un Afganistānas opiju un Latīņamerikas kokaīnu padarīja par tikpat parastu preci Rietumu tirgos kā Kalifornijas vīns vai Ekvadoras banāni. Varonīgajā jaunatnes kontrkultūras laikmetā arī narkomānija tika uztverta gandrīz vai kā varonība, lai gan ir grūti iedomāties nožēlojamāku skatu par Braiana Džonsa nāvi vai Sida Bareta psihisko sabrukumu. Narkotikas pakāpeniski kļuva par neatņemamu roka industrijas mehānismu un – līdzās seksam – pastāvīgu rokdziesmu tēmu. Neizbēgami notika arī specializācija: zāle un LSD garmatainajiem un rastām, heroīns pankiem, kokaīns popzvaigznēm. Tagad 60. gadu varonīguma plīvurs ir pagaisis. Narkotikas saistībā ar mūsdienu popkultūras varoņiem tiek apspriestas tikai un vienīgi divos griezumos – mediju un medicīnas. Vispirms tabloīdi vajā nelaimīgos lietotājus un publicē viņu fotogrāfijas ar balta pulvera pēdām uz deguna, bet pēc tam tie paši tabloīdi lej liekulīgas asaras par nelaimīgās Eimijas Vainhausas vai Pīta Dohertija personības degradēšanos. Kas attiecas uz demokrātismu, tad mūsdienās uz heroīna adatas sēž Ziemeļanglijas un Austrumvācijas bezdarbnieki. Nekādas romantikas, viens vienīgs Trainspotting.

Visbeidzot, trīsvienīgās formulas sex, drugs and rock ‘n’ roll Svētais Gars – rokmūzika. Rokmūzika nekad nav bijusi “mūzika” – ar ļoti nedaudziem izņēmumiem, tādiem kā Led Zeppelin. Bez seksa un narkotiku radītās auras, bez vispārējā lūzuma 60. gadu Rietumu sabiedrībā, bez amerikāņu kustības par rasu līdztiesību un pret karu, bez studentu revolūcijām Francijā un daļēji Vācijā, bez 60. gadu beigu totālā radikālisma gara rokenrols tā arī būtu palicis maznozīmīgs žanrs kaut kur popindustrijas nomalē, maznozīmīgāks par, teiksim, nēģeru soulu un fanku. Melnie un baltie blūzmeņi spēlēja blūzu labāk par grupu Rolling Stones, Brodvejas solisti dziedāja operešu ārijas un čarlstonus labāk par grupu Queen, bet Džonijs Kešs izpildīja kantri daudz labāk par Nīlu Jangu vai grupu Creedence Clearwater Revival. Rokmūzika vienmēr ir jutusi savu muzikālo nepietiekamību, centusies parazitēt te uz klasiskās mūzikas, te džeza, te folka, te ritma un blūza. Ar roku bija interesanti spēlēties, to konceptualizējot, kā to darīja Deivids Bovijs, taču spēlēt roku pašu par sevi kļuva neinteresanti. Jauni cilvēki apspīlētās melnās biksēs ar ģitāru plecā mūsdienās spēj izraisīt vienīgi nožēlu.

Lūk, kādēļ grumbu izvagotas rokmūmijas joprojām liekas tik jaunas, ka nedaudz jaunāks par viņām akadēmiskās mūzikas komponists uzskata viņas par “jauniešiem”, bet viņu muzikālo produkciju – par “jauniešu mūziku”. Viņas ir tā neparastā laikmeta simboli, kad brīvības kļuva vairāk viscilvēciskākajā šī vārda nozīmē – brīvība nodarboties ar seksu, brīvība izmainīt apziņu, brīvība klausīties visu, ko dvēsele kāro. Tā arī ir galvenā narkotika, uz kuras šodien sēž mūsu sabiedrība un – riskēšu pat izmantot daudzskaitļa pirmo personu – sēžam mēs visi. Lai gan īstajai šā laikmeta varonei vajadzētu būt kādai medmāsai no Anglijas provinces mazpilsētas ar apmēram šādu biogrāfiju: 60. gadu beigās viņa bez īpašiem kreņķiem nomainīja trīs draugus, pēc tam apprecējās, pēc kāzām ar vīru autofurgoniņā apceļoja Indiju, šo visādām substancēm tik bagāto zemi, pēc tam atgriezās mājās, sameklēja darbu, 30 gadu vecumā dzemdēja pirmo bērnu, nostrādāja 40 gadus vienā un tajā pašā slimnīcā, bet tagad svētdienās apmeklē baznīcu, kur draudzes locekļi kopā ar mācītāju vāc naudu jumta remontam un rīko labdarības pusdienas. Bet vai gan tādu medmāsu kāds liks uz glancēta žurnāla vāka? Nē, tam vajadzīgas Mika Džegera ainaviskās grumbas.