Jānis Ošlejs

Senā diskusija

“– Vai piekrītat tam, ko konferencē teica laikraksta Sunday Times ekonomikas redaktors Deivids Smits, proti, ka līdz ar pievienošanos eirozonai Latvija daļēji zaudēs konkurētspēju?

– [..] Nepiekrītu, jo, manuprāt, mums ir atšķirīgs viedoklis par to, kas ir konkurētspēja. Deivida Smita vērtējumam ir jēga, ja konkurētspēju uztver kā spēju pārdot, bet es runāju par produktivitāti. Jautājums ir, vai atrašanās ārpus eirozonas ir priekšrocība, ja vērtē no Latvijas uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšanas aspekta. Neuzskatu, ka tā ir priekšrocība. Ja Latvija paliks ārpus eirozonas un nepanāks kontroli pār fiskālajiem jautājumiem, radīsies liels risks – cilvēki šeit neinvestēs. Ja Latvija kontrolēs budžeta jautājumus, risks būs mazāks, un tad arī būs mazāka nozīme tam, vai Latvija būs eirozonas dalībvalsts.”

Intervija portālā ar ekonomistu Kristianu Ketelu, nozare.lv, 2010. gada 27. oktobrī

Atguvusies pēc Pirmā pasaules kara grūtībām, Londona 1924. gadā bija dzīvīga pilsēta. Naktsklubi auga kā sēnes, autobusi veda zelta jaunatni uz, piemēram, modīgo Kit-Kat klubu, kur 400 dejotāju vienlaikus varēja dejot džogtrotu, vampīru, kamieļdeju un, protams, čarlstonu. Kamēr Londona uzdzīvoja, tikai 100 kilometrus tālāk uz ziemeļiem, Lielbritānijas rūpniecības zonā – Lankašīras kokvilnas austuvēs, Notingemšīras ogļu raktuvēs un piekrastes kuģu būvētavās – valdīja panīkums un bezdarbs.

Tobrīd Anglijas Banka par savu galveno uzdevumu uzskatīja cenu stabilitāti, par tās sasniegšanas stratēģiju izvēloties pievienošanos zelta standarta zonai – valstu apvienībai, kas bija piesaistījušas savu valūtu zeltam, nosakot stingru apmaiņas kursu katrai banknotei pret zelta gabaliem. Piesaiste zeltam padarīja naudu drošu pret devalvācijām, tā padarot drošas starpvalstu kapitāla plūsmas, jo aizdevējiem nu nebija jābaidās, ka kredītam zudīs vērtība. Droša, stabila nauda tika noteikta par Anglijas valsts ilgtermiņa stratēģisko mērķi, tāpēc Anglijas Banka uzreiz pēc kara beigām ievēroja atbildīgu naudas politiku, ierobežojot apgrozībā esošās naudas daudzumu, tā panākot mārciņas vērtības pieaugumu un sekojošu cenu stabilitāti. Importa preces, mērot vietējā valūtā, nu kļuva lētākas, tā mazinot inflāciju. Tiesa, dārgāka mārciņa, kas atļāva šiki uzdzīvot ierēdniecības, rantjē un banku elitei, vienlaikus nozīmēja, ka cieta angļu rūpnieki, kuriem nu kļuva grūti pelnīt un konkurēt ar ārvalstu ražotājiem un kuri bija spiesti atlaist strādniekus.

Situācija Francijā bija diametrāli pretēja. Franka kurss bija zems, un Parīzes cenas līdz ar to ļoti lētas. Pilsētu pārpludināja nouveau riche amerikāņi, kuri, izmantojot dolāra spēku, par sviestmaizi iegādājās lepnākos Parīzes namus un nepieklājīgi uzvedās smalkos restorānos. Francijas galvaspilsētas ielās brieda neapmierinātība ar valdību, kas nespēj noorganizēt pienācīgas vērtības valūtu, pazemojot frančus nejēdzīgo jeņķu priekšā. Vienlaikus Francijas rūpniecība, kurai lētais valūtas kurss bija izdevīgs, piedzīvoja uzplaukumu un rekordpeļņu, franči ātri audzēja eksportu un nostiprinājās iepriekš angļu rūpnieku ieņemtajos tirgos. Francijas ar inflāciju “sirgstošā” valūta radīja vāju galvaspilsētu un bankas, bet stipru rūpniecību un zemu bezdarba līmeni. Anglija bija finansiāli droša, bet ekonomiski vāja, kamēr Francija – ekonomiski stipra, bet finansiāli vāja.

Anglijas centrālā banka turpināja uzskatīt, ka stabilas ekonomikas pamats ir stabila valūta. Mārciņas atrašanās ārpus zelta standarta radīs “ilgu neskaidrības pilnu laiku, ko grūti pat iztēloties. Nauda biržā svārstīsies, tās vērtība vis-a-vis ārzemju valūtām kritīsies, un viss beigsies ar šausmīgu periodu, kurā būs grūtības un ciešanas un sociālas un politiskas nekārtības,” kas kulminēsies “monetārajā krīzē”, kopējā paziņojumā teica Anglijas Bankas vadītājs Montagjū Normans un ASV Federālo Rezervju vadītājs Bendžamins Strongs.

Tāpēc, nelokāmi turpinot savu ceļu, 1924. gada pavasarī Montagjū Normans jaunajam finanšu ministram Vinstonam Čērčilam iesniedza priekšlikumu par sterliņu mārciņas pievienošanu zelta standartam. Čērčils, kas parasti lēmumus spēja pieņemt zibenīgi, šoreiz nevarēja izšķirties, vai piekrist Anglijas Bankai, vai sekot daudzu rūpnieku un ekonomistu, vispirmām kārtām Džona Meinarda Keinsa, asajiem iebildumiem pret priekšlaicīgu mārciņas pievienošanu zelta standartam. Čērčils sliecās neatbalstīt zelta standartu, tomēr 1924. gada 17. marta vakarā viņš sasauca tādu kā breinstormu pie portvīna un cigāriem, liekot sacensties Anglijas Bankas ekonomistiem Oto Nīmeijeram un Džonam Bradberijam pret bijušo liberālās partijas finanšu ministru un toreizējo Midlendas Bankas vadītāju Redžinaldu Makkeinu un aso zelta standarta pretinieku, ekonomistu Džonu Meinardu Keinsu. Vakars ievilkās, portvīns plūda, un atkārtojās vecie argumenti. Bankas pārstāvji atgādināja, ka zelta standarts ir “blēžu drošs” un neļaus Lielbritānijai dzīvot “viltus bagātības radītā muļķu paradīzē”. Attīrot rūpniecības graudus no sēnalām (likvidējot pirtsslotu ražotājus, saka mūsdienu Latvijā), tas patiesi stiprinās Angliju, konkurētspēju nodrošinot ar plašu starptautisko tirdzniecību un starptautiskā kapitāla neierobežotu pieejamību, nevis paputējušu rūpnieku atbalstu. Keinss norādīja, ka mārciņas cieta pievienošana zeltam tālāk apgrūtinās iespēju stimulēt rūpniecību un eksportu, zelta spīlēm bloķējot iespējas strauji pelnīt un attīstīties, un tā sekas būs ilgstošs bezdarbs, vietējās rūpnieku šķiras noriets un Anglijas ekonomiskās labklājības patiesā pamata – pasaulslaveno, tolaik inovāciju priekšgalā esošo rūpniecības uzņēmumu iznīcināšana. Bankām gan būs pieejams kapitāls, bet rūpnieki to nesaņems, jo ražošana neradīs peļņu. Jau krietni tuvu pusnaktij Čērčils jautāja Makkeinam, ko viņš darītu‚ ja būtu Čērčila vietā? Saniknotajam Keinsam klausoties, Makkeins atbildēja: “Izvēles nav. Jums jāpievienojas. Bet būs elle.” Zelta standarta pretinieki cīņu bija zaudējuši. Dažas dienas vēlāk Čērčilu uzslavēja Montagjū Normans: “Jūs ieiesiet vēsturē kā zelta finanšu ministrs.”

Zelta standarts nozīmēja, ka mārciņa nu ir droša, un Anglijā atsākās ārvalstu kredītu ieplūde, kas radīja uzplaukumu. Tomēr spekulatīvais kapitāls neveicināja ilgtspējīgus ieguldījumus. Rūpniecība, cīnoties ar pārlieku augstām cenām, turpināja stagnēt. Čērčils bija finanšu ministra amatā līdz 1929. gadam, un jau ap 1927. gadu viņš pilnībā saprata sava soļa dramatisko kļūdainību. “Lielākā kļūda manā dzīvē,” viņš vēlāk teiks par lēmumu pievienot mārciņu zelta standartam un rakstīs memuāros: “Mani maldināja Anglijas Bankas vadītājs un Finanšu ministrijas eksperti,” jo no stiprās valūtas izrietošās pārāk augstās cenas nozīmēja bezdarbu, stagnāciju un nebeidzamas saimnieciskas problēmas.

Keinsa paredzējumi piepildījās – Anglija un visa pasaule piedzīvoja ekonomisko krahu, ko izraisīja zelta standarta stīvā un stingrā naudas politika, kas vēlāk noveda pie Otrā pasaules kara. Pēckara paaudze ņēma vērā priekšteču kļūdas un uzbūvēja samērā labi kalpojošu monetāro sistēmu, atsakoties no absolūti cietas sasaistes ar zeltu kā barbarisma, kas vienlaikus ar baņķieru un rantjē drošības radīšanu spēj sēt milzu bezdarba postu un apstādināt industriālo progresu, radot politisko ekstrēmismu.

Mēģinot novērst vēl vienu karu starp Eiropas valstīm, eiropieši radīja Eiropas Savienību. Cik ironiski, ka politiķi pagājušā gadsimta 90. gados izlēma Eiropas Savienību papildināt ar eiro – zelta standarta dubultnieku, kas cieši sasien valstis ar nemainīgu valūtas kursu. Līdzīgi zelta standartam, tam nav mehānisma krīzes izlīdzināšanai, tāpēc rodas ļoti augsti bezdarba un bankrota draudi. Zelta standarta ieviešana savulaik radīja krīzi, kas izraisīja karu, pretreakcija pret to radīja Eiropas Savienību, kas nu ir radījusi jaunu zelta standartu...

Tagad eiro ir nepieciešama vai nu izjaukšana, vai steidzama pārbūve, nododot vairāk varas Briselei, dodot tai tiesības pārdalīt lielāku daļu Eiropas Savienības kopprodukta, tā padarot eiro par pilnvērtīgu naudu, ar skaidru centrālo finanšu pārvaldītāju, kam dotas pilnvaras un līdzekļi dzēst cietā eiro izraisīto krīzes postu Eiropas perifērijā. Tomēr, kamēr eiro nav pārbūvēts, Latvijai tur iestāties ir tikpat kļūdaini, kā savulaik Anglijai pievienoties zelta standartam. Tikmēr senā diskusija turpinās... Sunday Times ekonomikas redaktors Deivids Smits raksta, ka konkurētspējai vajag vāju, ārpus eiro zonas esošu valūtu un ka tāpēc iestāšanās eirozonā Latviju padarīs par mazāk konkurētspējīgu, bet Kristiāns Ketels viņam atbild, ka patiesa konkurētspēja ir darba ražīguma paaugstināšana, ko var iegūt vien caur viegli pieejamu ārvalstu kredītu, kas mūs lielos apmēros gaida drošajā eiro zonā.

Raksts no Decembris, 2010 žurnāla

Līdzīga lasāmviela