Seju aklums

Pasaulei pretī mēs pavēršam seju – no piedzimšanas brīža līdz nāves stundai. Mūsu sejās savus nospiedumus atstāj vecums un dzimums. Mūsu sejās nolasāmas emocijas – gan atklātās un instinktīvās, par kurām rakstīja Darvins, gan slēptās vai apspiestās, kuras pētīja Freids, tāpat arī mūsu domas un nolūki. Lai gan mēs mēdzam apbrīnot rokas un kājas, krūtis un dibenus, tomēr pirmkārt un galvenokārt tieši sejas mēs aprakstām kā “skaistas” estētiskā izpratnē un “apgarotas” vai “cildenas” morālā vai intelektuālā ziņā. Un, pats svarīgākais, pēc sejām mūs atšķir un pazīst kā indivīdus. Sejās iespiests mūsu pieredzes un rakstura zīmogs; mēdz teikt, ka četrdesmit gadu vecumā cilvēkam ir tāda seja, kādu viņš ir pelnījis.

Divarpus mēnešu vecumā zīdaiņi reaģē uz smaidošu seju ar atbildes smaidu. “Kad bērns smaida,” raksta Everets Elinvuds, “viņš parasti iesaista pieaugušo cilvēku kaut kādā mijiedarbības aktā, liekot smaidīt, sarunāties, paņemt rokās – citiem vārdiem, ierosina zināmus socializācijas procesus. [..] Abpusējas mātes un bērna attiecības ir iespējamas, vienīgi pateicoties nepārtrauktam seju dialogam.” Psihoanalītiķi uzskata, ka seja ir pirmais objekts, kas iegūst vizuālu jēgu un nozīmi. Bet vai sejas var ieskaitīt īpašā kategorijā arī tad, ja runa ir par nervu sistēmu?

Cik vien es sevi atceros, man bijušas grūtības pazīt sejas. Bērnībā es par to īpaši nedomāju, taču, kad pusaudža gados sāku mācīties citā skolā, tas radīja ļoti neērtas situācijas. Mana biežā nespēja pazīt skolasbiedrus izraisīja apjukumu un reizēm arī aizvainojumu; viņiem neienāca prātā (un kāpēc lai ienāktu?), ka man ir šāda uztveres problēma. Tuvus paziņas es parasti pazinu bez problēmām, īpaši abus labākos draugus Ēriku Kornu un Džonatanu Milleru. Taču tas lielā mērā bija tāpēc, ka es redzēju konkrētas īpatnības: Ērikam bija kuplas uzacis un biezas brilles, bet Džonatans bija garš un izstīdzējis puisis ar rudu matu ērkuli. Džonatans pats ļoti acīgi ievēroja cilvēku pozas, žestus un sejas izteiksmes; radās iespaids, ka viņš nekad neaizmirst redzētu seju. Pēc desmit gadiem, kad mēs kopā aplūkojām vecās skolas laiku fotogrāfijas, viņš atcerējās burtiski simtiem mūsu skolasbiedru; man neizdevās pazīt nevienu pašu.

Problēma nebija tikai ar sejām. Izgājis pastaigā vai izbraucis ar divriteni, es biju spiests vienmēr turēties pie viena un tā paša maršruta, zinot, ka, ja man gadīsies kaut vai nedaudz no tā novirzīties, es uzreiz bezcerīgi apmaldīšos. Man gribējās meklēt piedzīvojumus, doties uz eksotiskām vietām – taču tas bija iespējams vienīgi tad, ja ar mani kopā bija kāds draugs.

Tagad, 77 gadu vecumā, par spīti tam, ka visu mūžu esmu centies šo nespēju kaut kā kompensēt, man vēl joprojām ir tādas pašas grūtības ar sejām un vietām. Īpaši es apmulstu, ja pēkšņi sastopu cilvēkus ārpus ierastā konteksta – pat ja tikai pirms piecām minūtēm esmu bijis viņu sabiedrībā. Tieši tā man gadījās kādu rītu pēc regulārās vizītes pie psihoterapeita. (Tolaik es jau vairākus gadus šo konkrēto speciālistu apmeklēju divas reizes nedēļā.) Dažas minūtes pēc iznākšanas no viņa kabineta es ēkas vestibilā sastapu atturīgi ģērbušos vīru, kurš mani laipni sveicināja. Es jutos apjucis – kāpēc šis svešinieks mani, pēc visa spriežot, pazīst? – līdz brīdim, kad durvju sargs viņu uzrunāja vārdā. Tas, protams, bija mans psihoterapeits. (Nākamajā seansā mēs pievērsāmies manai nespējai pazīt viņa seju. Baidos, ka viņš līdz galam nenoticēja, ka problēmai ir neiroloģisks, nevis psihiatrisks pamats.)

Dažus mēnešus vēlāk pie manis ciemos atbrauca mans brāļadēls Džonatans Sakss. Mēs izgājām pastaigāties (es tolaik dzīvoju Ņujorkas štata Mauntvernonā), un pēkšņi sāka līt. “Labāk dosimies mājās,” sacīja Džonatans, taču es nekādi nespēju atrast ne savu māju, ne ielu. Pēc divu stundu klaiņošanas (pa to laiku mēs abi līdz ādai izmirkām) es dzirdēju, ka mani kāds sauc. Tas bija cilvēks, no kura es īrēju dzīvokli. Viņš sacīja, ka esot redzējis, kā es divas vai trīs reizes paeju garām savai mājai, nepārprotami to nepazīstot.

Tolaik, lai nonāktu no Mauntvernonas līdz slimnīcai, kurā es strādāju (tā atradās Alertonas avēnijā Bronksā), man nācās braukt pa Bostonpostroudu. Lai gan es šo ceļu mēroju astoņus gadus pēc kārtas divas reizes dienā, tas man tā arī nekļuva pazīstamāks. Es nespēju iegaumēt ceļmalas ēkas un bieži vien nogriezos nepareizajā vietā, to aptverot tikai vēlāk, kad parādījās viens no diviem ne ar ko nesajaucamajiem orientieriem: Alertonas avēnija, ko varēja pazīt pēc lielā uzraksta, vai arī Bronksas maģistrāle.

Reiz, kad mana asistente Keita pie manis bija nostrādājusi jau aptuveni sešus gadus, mēs norunājām sastapties kādā pilsētas centra birojā, lai kopā dotos uz tikšanos ar manu izdevēju. Es ierados un pieteicos sekretārei, taču nepamanīju, ka Keita jau ieradusies un sēž uzgaidāmajā zonā. Nē, es, protams, pamanīju, ka tur atrodas kāda jauna sieviete, taču nesapratu, ka tā ir viņa. Pagāja piecas minūtes, un viņa smaidot mani uzrunāja: “Sveiks, Oliver. Man gribējās zināt, pēc cik ilga laika jūs sapratīsiet, ka tā esmu es.”

Īpaši smags pārbaudījums man ir viesības – pat paša dzimšanas dienas svinības. (Ne vienu reizi vien Keita lūgusi manus viesus piespraust kartītes ar saviem vārdiem.) Man ir pārmesta izklaidība, un es nešaubos, ka ne jau bez pamata. Tomēr domāju, ka tas, ko dažādi cilvēki saukuši par manu “kautrību”, “noslēgtību”, “sociālo iemaņu trūkumu”, “ekscentriskumu” un pat “Aspergera sindromu”, lielā mērā ir nepareizi iztulkotas sekas manai nespējai pazīt sejas.

Tā attiecas ne tikai uz man pašiem tuvākajiem un dārgākajiem cilvēkiem, bet arī uz mani pašu. Ne reizi vien esmu atvainojies, kad gandrīz gadījies saskrieties ar kādu liela auguma bārdaini; pēc brīža es, protams, aptvēru, ka garais bārdainais tips ir mans spoguļattēls. Reiz restorānā iznāca tieši otrādi. Iekārtojies pie restorāna āra galdiņa ielas malā, es pagriezos pret logu un sāku ķemmēt bārdu, kā es to bieži mēdzu. Pēc mirkļa aptvēru, ka tas, ko biju noturējis par savu spoguļattēlu, savu bārdu neķemmē, toties raida uz manu pusi dīvainus skatienus.

1988. gadā es iepazinos ar “atmiņas mākslinieku” Franko Manjāni; turpmāko divu gadu laikā es pavadīju viņa sabiedrībā daudzas nedēļas, sarunājoties par viņa gleznām un dzīvi. Mēs pat kopā aizbraucām uz Itāliju un apmeklējām ciematu, kurā viņš uzaudzis. Kad nu es iesniedzu žurnālam New Yorker rakstu par Manjāni, toreizējais galvenais redaktors Roberts Gotlībs to izlasīja un sacīja: “Ļoti jauki, aizraujošs raksts – bet kā viņš izskatās? Vai jūs nevarētu pievienot kaut kādu aprakstu?” Es mēģināju izkļūt no neveiklās situācijas, uz šo man neatbildamo jautājumu attraucot: “Kuru tad interesē, kā viņš izskatās? Raksts taču ir par viņa darbiem.”

“Mūsu lasītāji gribēs zināt,” sacīja Bobs. “Viņiem lasot jāspēj šo cilvēku iztēloties.”

“Vajadzēs pajautāt Keitai,” es atbildēju. Bobs veltīja man savādu skatienu.

Es pieņēmu, ka man vienkārši nepadodas seju iegaumēšana, tieši tāpat, kā manam draugam Džonatanam uz to ir īpašs ķēriens – ka šī īpatnība iekļaujas normālas uztveres rāmjos, tikai mēs abi atrodamies katrs savā spektra galā. Tikai aizbraucis uz Austrāliju, lai apciemotu savu vecāko brāli Markusu, kuru tikpat kā nebiju saticis jau trīsdesmit gadus, un atklājis, ka arī viņam ir tādas pašas grūtības pazīt cilvēku sejas un vietas, es aptvēru, ka runa tomēr nav par nelielām atkāpēm no vidusmēra un ka mēs abi ciešam no tā sauktās prozopagnozijas, kurai, visticamāk, ir ģenētisks pamats.

(Abiem pārējiem brāļiem, pēc visa spriežot, piemita normāla spēja iegaumēt cilvēku sejas. Mans tēvs, ģimenes ārsts, bija ārkārtīgi sabiedrisks cilvēks, kurš, kā likās, bija pazīstams ar simtiem cilvēku – nemaz nerunājot par tūkstošiem pacientu viņa ģimenes ārsta praksē. Māte, tieši otrādi, likās gandrīz patoloģiski kautrīga. Viņai bija neliels tuvinieku un draugu loks, bet lielākos saietos māte jutās neērti. Raugoties šodienas acīm, man gribot negribot jāprāto, vai tikai viņas “biklums” nebija lielā mērā izskaidrojams ar vieglu prozopagnoziju.)

Ar faktu, ka pasaulē ir arī citi cilvēki ar šādu īpatnību, man nācies saskarties dažādos veidos. Divu prozopagnoziķu satikšanās var izvērsties par nopietnu pārbaudījumu. Pirms dažiem gadiem es aizrakstīju kādam kolēģim, lai pateiktu, ka esmu sajūsmā par viņa jauno grāmatu. Viņa asistents piezvanīja Keitai, lai vienotos par tikšanos. Tika norunāts, ka mēs ar kolēģi varētu nedēļas nogalē paēst vakariņas kādā restorānā netālu no manām mājām.

“Var būt zināmi sarežģījumi,” teica Keita, “doktors Sakss neatceras nevienu seju.”

“Ar doktoru V. ir tāpat,” atbildēja viņa asistents.

“Tas vēl nav viss,” turpināja Keita, “doktoram Saksam ir grūtības atrast restorānus un citas vietas. Viņš ļoti viegli apmaldās. Reizēm viņš nepazīst pat māju, kurā dzīvo.”

“Jā, doktoram V. ir tieši tāpat,” sacīja viņa asistents.

Kaut kā mums toreiz tomēr izdevās satikties un kopā ieturēt ļoti patīkamu maltīti. Bet man nav ne jausmas, kā doktors V. izskatās, un jādomā, ka arī viņš mani nepazītu.

Lai gan šādi piemēri var likties komiski, reizēm situācija ir gluži traģiska. Cilvēks ar smagu prozopagnoziju var nepazīt pats savu dzīvesbiedru vai nespēj norādīt uz savu bērnu vairāku cilvēku grupā.

Arī Džeina Gudola cieš no zināmas prozopagnozijas. Viņai grūtības sagādā ne tikai cilvēku, bet arī šimpanžu vaibsti, tāpēc zinātniece nespēj šos dzīvniekus citu no cita atšķirt tikai pēc sejām. Kad viņa kādu šimpanzi iepazinusi labāk, nekādu problēmu vairs nav – tāpat arī ar tuviniekiem un draugiem. Taču Gudola saka, ka viņai esot “milzu grūtības” ar cilvēkiem, kuriem ir “vidusmēra” vaibsti. Viņai jāmeklē dzimumzīmītes vai kādas citas īpašas pazīmes: “Es jūtos ļoti neērti. Varu visu dienu pavadīt kāda cilvēka sabiedrībā, bet nākamajā dienā viņu vairs nepazīt.”

Džeina Gudola piemetina, ka arī viņai esot grūti pazīt vietas: “Es nezinu, kur atrodos, kamēr neesmu kādu maršrutu ļoti labi iepazinusi. Man visu laiku jāatskatās, meklējot orientierus, lai varētu atrast atpakaļceļu. Mežā tā bija ļoti nopietna problēma, un es bieži apmaldījos.”

1985. gadā iznāca mana grāmata “Vīrs, kurš noturēja savu sievu par cepuri” – stāsts par kāda doktora P. slimības vēsturi; šis cilvēks cieta no vizuālās agnozijas ļoti smagā formā. Doktors P. nebija spējīgs pazīt sejas vai nolasīt to izteiksmes. Vēl vairāk – viņš nevarēja identificēt vai pat iedalīt kategorijās objektus, teiksim, nespēja pazīt cimdu, novērtēt to kā apģērba gabalu vai pamanīt, ka tas atgādina roku.

Pēc grāmatas iznākšanas es sāku saņemt vēstules no cilvēkiem, kuri salīdzināja paši savas problēmas ar doktora P. nespēju atšķirt vietas un sejas. 1991. gadā man uzrakstīja kāda Anna F.; savu pieredzi viņa izklāstīja šādi:

Pēc manām domām, manā ģimenē no vizuālās agnozijas cieš trīs cilvēki – mans tēvs, māsa un es pati. Katram no mums ir zināmas iezīmes, kas atgādina Jūsu doktora P. problēmu, tikai, cerams, ne tādā pakāpē. Visizteiktākā uzvedības īpatnība, kas mums visiem trim kopīga ar doktoru P., ir prozopagnozija. Mans tēvs, cilvēks, kuram šeit, Kanādā, bijusi veiksmīga karjera radio (viņa īpašais talants ir balsu atdarināšana), gluži svaigā fotogrāfijā nepazina pats savu sievu. Kādā kāzu banketā viņš vērsās pie pilnīgi nepazīstama cilvēka, lūdzot, lai viņam pasaka, kā sauc cilvēku, kurš sēž līdzās viņa meitai (tas bija mans vīrs, ar kuru tolaik bijām precējušies jau piecus gadus).

Man pašai vairākas reizes gadījies paiet garām savam vīram, ieskatoties viņam tieši sejā un tomēr nepazīstot. Taču situācijās vai vietās, kurās es viņu ceru ieraudzīt, man nav nekādu grūtību vīru pazīt. Tāpat es cilvēkus nekavējoties pazīstu, tiklīdz viņi sāk runāt – pat ja pirms tam viņu balsi esmu dzirdējusi tikai vienu reizi.

Atšķirībā no doktora P. es uzskatu, ka spēju gluži labi nolasīt cilvēku emocijas. [..] Attiecībā uz ikdienas objektiem man nav tik spēcīgas agnozijas kā doktoram P. Tomēr, tāpat kā doktors P., es pilnīgi nespēju izveidot savā prātā topogrāfisku priekšstatu par telpu. [..] Man nav nekādu atmiņu par to, kur es nolieku lietas, ja vien to atrašanās vietas neiekodēju verbāli. Tiklīdz priekšmets ir man ārā no rokām, tas nokrīt no pasaules malas un pazūd bezdibenī.

Anna F., pēc visa spriežot, savu prozopagnoziju un topogrāfisko agnoziju mantojusi ģenētiski, bet citiem cilvēkiem šī un citas agnozijas formas var izveidoties kā insulta, audzēja, infekcijas vai ievainojuma – vai arī, kā doktora P. gadījumā, deģeneratīvas slimības – sekas, kad bojāts noteikts smadzeņu apvidus. Šajā ziņā neparasts bija citas manas korespondentes, Džounas K., gadījums. Viņai bija konstatēts smadzeņu audzējs labajā pakauša daivā; to izoperēja, kad pacientei bija četrpadsmit gadu. Liekas visnotaļ ticami, ka Džounas K. prozopagnozija bija vai nu audzēja, vai operācijas sekas, kaut gan pilnīgi droši to zināt nevar. Citi bieži vien nepareizi iztulko viņas nespēju pazīt sejas: “Cilvēki man ir teikuši, ka es esmu nepieklājīga vai lidinos pa mākoņiem – vai arī (tā man teica kāds psihiatrs) man ir psihes traucējumi.”

Man turpināja pienākt vēstules no cilvēkiem ar prozopagnoziju vai topogrāfisko agnoziju, un es pamazām sapratu, ka “mana” vizuālā problēma patiesībā ir diezgan izplatīta un, jādomā, skārusi daudzus cilvēkus visā pasaulē.Spēja atšķirt sejas ir būtiski svarīga cilvēka īpašība, un vairākums spēj identificēt tūkstošiem individuālu seju un bez grūtībām atrast pazīstamus vaibstus pat lielā ļaužu pūlī. Lai to izdarītu, nepieciešama īpaša prasme, un tā ir gandrīz universāli izplatīta ne tikai cilvēku, bet arī citu primātu vidū. Kā tad cilvēki ar prozopagnoziju tiek galā ar savu dzīvi?

Dažu pēdējo desmitgažu laikā mēs esam pievērsuši lielu uzmanību smadzeņu plastiskumam – tam, kā viena smadzeņu daļa vai sistēma spēj pārņemt funkcijas no kādas citas – nepilnīgas vai bojātas. Taču prozopagnozijas vai topogrāfiskās agnozijas gadījumā, šķiet, tā tomēr nenotiek. Parasti tās ir problēmas, no kurām cilvēks cieš līdz mūža galam – tās nemazinās līdz ar vecumu. Tādēļ cilvēkiem, kuriem ir prozopagnozija, jābūt atjautīgiem un ar lielu izdomu jāmeklē ceļi, kā izlīdzēties – piemēram, jāmācās pazīt cilvēkus pēc neparastas deguna formas, bārdas, brillēm vai ģērbšanās īpatnībām.

Daudzi prozopagnoziķi cilvēkus pazīst pēc balss, stājas vai gaitas. Protams, būtisku lomu vienmēr spēlē konteksts un paredzamība. Mēs zinām, ka ieraudzīsim savus skolēnus skolā, kolēģus – birojā. Šāda stratēģija, gan apzināta, gan neapzināta, kļūst tik automātiska, ka cilvēki ar mērenu prozopagnoziju bieži nemaz neapzinās, cik vāji viņi patiesībā atšķir sejas, un ir satriekti, kad tas atklājas īpašā testā (piemēram, ja viņiem liek atšķirt fotogrāfijas, kuras nepiedāvā nekādus papildu pavedienus – frizūras, brilles utt.).

Mākslinieks Čaks Klouzs, kurš slavens ar saviem gigantiskajiem portretiem, visu mūžu cieš no smagas prozopagnozijas. Viņš uzskata, ka tā spēlējusi izšķirošu lomu viņa unikālā mākslinieciskā rokraksta izveidē. “Reālajā telpā es cilvēkus neatšķiru un būtībā nespēju atsaukt atmiņā viņu sejas vaibstus,” viņš saka. “Taču, kad es tos esmu saplacinājis fotogrāfijā, es šo attēlu varu noglabāt savā atmiņā.”

Iespējams, ka šī “saplacināšana” viņam ļauj iegaumēt konkrētus vaibstus. Es pats nespēju iegaumēt nevienu konkrētu seju, tomēr varu identificēt tās īpatnības, teiksim, to, ka sejā ir liels deguns, smails zods, biezas un izspūrušas uzacis vai atkārušās ausis. Šādas pazīmes kļūst par identifikācijas zīmēm, kas man ļauj pazīt cilvēkus. (Domāju, ka tieši šāda iemesla dēļ man vieglāk pazīt seju karikatūrā nekā vienkāršā portretā vai fotogrāfijā.) Es gluži labi protu novērtēt cilvēku vecumu un dzimumu, kaut gan šajā ziņā man gadījies arī pamatīgi nošaut greizi. Daudz labāk man izdodas pazīt cilvēkus pēc tā, kā viņi kustas, pēc viņu “motorā/motoriskā stila”. Un kaut arī man neizdodas pazīt konkrētas sejas, uz mani lielu iespaidu atstāj vaibstu skaistums un izteiksme.

Cik vien iespējams, es izvairos no konferencēm, viesībām un lielām sanākšanām, labi zinot, ka tās novedīs tikai pie nepatīkamiem pārdzīvojumiem un neveiklām situācijām – es ne tikai neatšķiru cilvēkus, kurus patiesībā labi pazīstu, bet mēdzu sirsnīgi sasveicināties ar pilnīgiem svešiniekiem kā ar veciem draugiem. Kā daudzi citi prozopagnoziķi, es izvairos uzrunāt cilvēkus vārdā (ja nu gadās nosaukt nepareizo) un paļaujos uz citiem cerībā izvairīties no grandiozas izgāšanās.

Es daudz labāk atšķiru savu kaimiņu suņus (katram ir raksturīgs siluets un krāsa) nekā pašus kaimiņus. Un, ieraugot pajaunu sievieti kopā ar Rodēzijas ridžbeku, es saprotu, ka viņa dzīvo blakus dzīvoklī. Ja es satieku padzīvojušu kundzi ar draudzīgu zeltaino retrīveru, es zinu, ka viņa ir no citas mājas šajā pašā kvartālā. Bet, ja man gadītos paiet garām vienai vai otrai no viņām, taču bez suņa, es šīs sievietes neatšķirtu no pilnīgām svešiniecēm.Dekarta un citu domātāju duālisma pamatā ir doma, ka “prāts”, nemateriāla un gaisīga lieta, var būt iemiesota miesas gabalā – smadzenēs –, un šī ideja likās neciešama 17. gadsimta reliģiskajai domāšanai. Taču ārstiem, kuri novēroja triekas un citu smadzeņu ievainojumu sekas, jau sen bija radušās pamatotas aizdomas, ka prāta funkcijas un smadzenes ir savā starpā saistītas. 18. gadsimta nogalē anatoms Francs Jozefs Galls izteica pieļāvumu, ka visas garīgās funkcijas rada tieši smadzenes, nevis “dvēsele”, kā to daudzi iztēlojās, vai, teiksim, sirds vai aknas. Tā vietā Galls smadzenes iztēlojās kā divdesmit septiņu “orgānu” apkopojumu; katrs no tiem bija atbildīgs par citu morālo vai garīgo spēju. Pie šīm spējām, Galla izpratnē, piederēja viss, ko mēs šodien saucam par uztveres spējām (teiksim, spēja izšķirt krāsas vai skaņas), izziņas spējas (tādas kā atmiņa, mehāniskās spējas, runa un valoda) un pat “morālas” iezīmes, piemēram, draudzības jūtas, labdabība un lepnība. (Par šīm ķecerīgajām idejām Gallu padzina no Vīnes, un viņš nonāca revolucionārajā Francijā, kur bija iespējams pieturēties pie zinātniskākas pieejas.)

Fiziologs Marī Žans Pjērs Flurāns nolēma Galla teoriju pārbaudīt, izoperējot smadzeņu gabaliņus dzīviem dzīvniekiem, galvenokārt baložiem. Tomēr viņam neizdevās atrast nekādus pierādījumus, kas ļautu saistīt konkrētus smadzeņu garozas apgabalus ar specifiskām spējām (iespējams, tāpēc, ka šim nolūkam ekstirpācija jāveic ārkārtīgi precīzi un uzmanīgi, īpaši, ja darīšana ar mazītiņajām baloža smadzenēm). Flurāns secināja, ka smadzeņu garozai viscaur piemīt vienas un tās pašas īpašības – tā ir tikpat homogēna un nediferencēta kā aknas: “Smadzenes izdala domas tāpat kā aknas – žulti,” viņš atzina.

Flurāna priekšstats par smadzeņu homogenitāti dominēja līdz pat Pola Brokā pētījumiem 19. gadsimta 60. gados. Brokā veica autopsiju neskaitāmiem pacientiem ar motorisko afāziju un konstatēja, ka viņiem visiem smadzeņu bojājumi koncentrējušies kreisajā pieres daivā. 1865. gadā viņš jau varēja nākt klajā ar savu slaveno frāzi: “Mēs runājam ar kreiso puslodi,” un šķita, ka priekšstats par homogēnām un nediferencētām smadzenēm beidzot būs pilnībā apgāzts. Brokā bija pārliecināts, ka atradis “motorisko vārdu centru” konkrētā kreisās pieres daivas apgabalā, ko mēs tagad saucam par Brokā zonu.

Šķita, ka līdz ar to būs izdevies pierādīt pavisam jauna veida lokalizācijas principu – reālu sakarību starp neiroloģiskajām un kognitīvajām funkcijām un konkrētām smadzeņu zonām. Neiroloģija droši soļoja uz priekšu, identificējot visdažādākos smadzeņu centrus: Brokā runas motorajam centram sekoja Vernikes atklātais vārdu dzirdes uztveres centrs un Dežerīna vārdu vizuālās uztveres centrs (visi – kreisajā, valodas puslodē) un vizuālās pazīšanas centrs smadzeņu labajā puslodē.

Un tomēr, lai gan 18. gadsimtā zinātne atzina vispārējas agnozijas eksistenci, pagaidām vēl nebija īpašu aizdomu, ka varētu pastāvēt atsevišķas formas, kas skar konkrētas vizuālās kategorijas, tādas kā sejas vai vietas. Tā tas palika līdz 1947. gadam, kad vācu neirologs Joahims Bodamers aprakstīja trīs pacientus, kuri nespēja atšķirt cilvēku sejas, bet nejuta ne mazākās grūtības pazīt jebkādus citus objektus. Bodameram likās, ka šai augsti selektīvajai agnozijas formai nepieciešams īpašs vārds (tieši viņš radīja terminu “prozopagnozija”) un ka šāds ļoti specifisku spēju zudums norāda uz to, ka ar seju atšķiršanu smadzenēs nodarbojas atsevišķa smadzeņu zona. Diskusijas par šo jautājumu nav rimušās vēl šobaltdien: vai eksistē sistēma, kas nodarbojas tikai ar seju atšķiršanu, vai arī šī spēja ir tikai viena no daudz universālākas vizuālās pazīšanas sistēmas funkcijām? Plašāku uzmanību šai problēmai no jauna pievērsa skaisti izstrādāts un bagātīgi dokumentēts pētījums, ko 1955. gadā publicēja angļu neirologs Kristofers Paliss.

Palisa pacients A.H. bija kalnu inženieris, kurš strādāja kādās Velsas ogļraktuvēs. Viņš rakstīja dienasgrāmatu un varēja Palisam piedāvāt loģiski izklāstītu un ļoti saprātīgu savas pieredzes aprakstu. Kādā 1953. gada jūnija vakarā A.H., pēc visa spriežot, piedzīvoja insulta lēkmi. Viņš pēkšņi “sajutās nelāgi pēc pāris glāzītēm klubā.” A.H. likās dezorientēts, un viņu aizveda mājās un apguldīja. Tonakt viņš gulēja ļoti slikti, bet nākamajā rītā pamodies atklāja, ka viņa vizuālā pasaule ir pilnībā pārvērtusies. Viņš to Palisam aprakstīja šādi:

Es izkāpu no gultas. Prāts man bija skaidrs, bet savu guļamistabu es nepazinu. Aizgāju uz tualeti. Man bija grūti atrast ceļu un pazīt šo telpu. Pagriezies, lai dotos atpakaļ uz gultu, es konstatēju, ka istabu vairs nepazīstu. Man tā bija pilnīgi sveša telpa.

Es neredzēju krāsas, tikai atšķīru gaišus objektus no tumšiem. Tad atklājās, ka visas sejas ir pilnīgi vienādas. Es nespēju atšķirt savu sievu no meitām. Vēlāk man vajadzēja pagaidīt, līdz sieva vai mana māte ierunājas, un tikai tad varēju pateikt, kura ir kura. Manai mātei ir 80 gadu.

Es gluži skaidri saskatu acis, degunu un muti, taču šīs atsevišķās detaļas kaut kā neizdodas apvienot. Tās šķiet it kā ieskicētas ar krītu uz tāfeles.

Kopš Palisa laikiem uz līķu sekcijas galda nonācis ne viens vien pacients ar prozopagnoziju. Dati ir nepārprotami: gandrīz visiem prozopagnozijas slimniekiem neatkarīgi no tās cēloņiem konstatēti smadzeņu garozas audu bojājumi labās puslodes vizuālo asociāciju zonā, īpaši smadzeņu garozas pakauša-deniņu apvidus apakšpusē. Gandrīz vienmēr izrādījies, ka bojāta struktūra, ko sauc par vārpstveida kroku; sekcijās uzkrātie dati tālāku apstiprinājumu guva 80. gados, kad ar datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses tomogrāfijas palīdzību kļuva iespējams aplūkot dzīva pacienta smadzeņu attēlu; arī ar šīm metodēm tika konstatēts, ka prozopagnoziķiem novērojami audu bojājumi smadzeņu rajonā, ko sāka dēvēt par “vārpstveida seju zonu” (Fusiform face area).

Deviņdesmitajos gados šādus audu bojājumu pētījumus papildināja funkcionālā attēlveidošana – ar magnētiskās rezonanses tomogrāfijas palīdzību tiek veidots smadzeņu attēls, kamēr cilvēks aplūko seju, vietu un priekšmetu fotogrāfijas. Šie funkcionālie pētījumi parādīja, ka seju aplūkošana vārpstveida zonu aktivizē daudz spēcīgāk nekā skatīšanās uz jebkuriem citiem attēliem.

To, ka individuāli šīs zonas neironi var izrādīt specifiskas noslieces, 1969. gadā pirmais nodemonstrēja Čārlzs Gross, pievienojot elektrodus makaku smadzeņu apakšējai deniņu krokai. Gross atrada šūnas, kas dramatiski reaģēja uz pērtiķa ķepas attēlu, bet ne tik spēcīgi – uz dažādiem citādiem stimuliem, ieskaitot cilvēka roku. Vēlāk viņam izdevās atrast arī šūnas, kas relatīvu priekšroku deva sejām.

Daudz kas no tā, ko šodien neiroloģijā uzskata par pašsaprotamu, vēl bija visai neskaidrs tolaik, kad Gross sāka pirmos eksperimentus. Pat 60. gadu beigās valdīja vispārpieņemts uzskats, ka redzes garoza neplešas nekur tālu ārpus savas galvenās atrašanās vietas pakauša daivā (tagad mēs zinām, ka tā nav taisnība). Pieļāvums, ka specifisku objektu kategoriju – seju, roku, utt. – pazīšana var būt uzticēta individuāliem neironiem vai neironu kopām, tika uzskatīts par absurdu. Džeroms Letvins par šo ideju labdabīgi pasmējās savā slavenajā komentārā par “vecmāmiņas šūnu”. Šī iemesla dēļ Grosa agrīnajiem secinājumiem tika pievērsts visai maz uzmanības, un tikai 80. gados tos apstiprināja un izvērsa citi zinātnieki.

Zināma spēja atšķirt sejas cilvēkam piemīt jau piedzimstot vai vismaz ļoti drīz pēc nākšanas pasaulē. Sešu mēnešu vecumā, kā to savā pētījumā parādījis Olivjē Paskalī un līdzautori, bērns ir spējīgs atšķirt plašu individuālu seju klāstu, tajā skaitā sejas, kas pieder citu sugu pārstāvjiem (konkrētajā pētījumā tika izmantoti pērtiķu attēli). Deviņu mēnešu vecumā bērni pērtiķu sejas vairs tik labi neatšķīra, ja vien nebija ar tām pastāvīgi saskārušies. Jau trīs mēnešu vecumā zīdainis mācās sašaurināt savu sejas “modeli”, tiecoties iekļaut šajā lokā tikai tās, kuras regulāri vērojis. Secinājumi, ko iespējams izdarīt no šī pētījuma rezultātiem, ir ārkārtīgi svarīgi, domājot par cilvēka dzīvi vispār. Ķīniešu bērnam, kurš uzaudzis savā etniskajā vidē, visas baltās rases pārstāvju sejas var, nosacīti izsakoties, likties pilnīgi vienādas – un otrādi. Kāds mans paziņa, arī prozopagnoziķis, kurš dzimis un audzis Ķīnā, studēt devās uz Oksfordu, bet nu jau vairākus gadu desmitus dzīvo ASV. Neraugoties uz to, viņš saka, ka ar eiropiešu sejām viņam ejot visgrūtāk – “Viņi visi man izskatās pilnīgi vienādi.” Šķiet, ka cilvēkam piemīt dabiska un ģenētiski ieprogrammēta spēja atšķirt sejas un tā savu fokusu atrod mūsu dzīves pirmajā vai pirmajos divos gados; tā rezultātā mēs izkopjam spēju īpaši labi atšķirt tieši tāda tipa sejas, ar kādām mums savas dzīves laikā, visticamāk, nāksies saskarties. Mūsu “sejas šūnām”, kuras gan mums dotas jau piedzimstot, ir nepieciešama pieredze, lai attīstītos pilnībā.Fakts, ka daudziem (bet ne visiem) cilvēkiem, kuri cieš no prozopagnozijas, mēdz būt grūtības atšķirt arī vietas, dažiem zinātniekiem licis domāt, ka par seju un vietu atšķiršanu atbildīgi atsevišķi, tomēr līdzās izvietoti smadzeņu garozas apgabali. Citi ir pārliecināti, ka abām spējām par vidutāju kalpo viena smadzeņu garozas zona, kas, iespējams, vienā galā vairāk orientēta uz sejām, otrā – uz vietām.

Neiropsihologs Elhonons Goldbergs tomēr apšauba, vai patiešām pastāv šādi atsevišķi “iebūvēti” centri vai moduļi ar stingri noteiktām funkcijām smadzeņu garozā. Viņš domā, ka augstākajos smadzeņu garozas līmeņos iespējamas daudz izplūdušākas robežas – apgabali, kuru funkcijas ir attīstītas ar pieredzi un vingrināšanos, pārklājas vai pakāpeniski pāriet cita citā. Goldbergs spriež, ka pārejas princips ir evolucionārā alternatīva modulārajam un pieļauj tādu elastības un plastiskuma pakāpi, kāda nebūtu iespējama, ja smadzenes būtu sakārtotas stingri pēc moduļu principa.

Goldbergs norāda, ka modularitāte patiešām ir raksturīga talāmam, kompleksam, ko veido kodoli ar stingri noteiktām funkcijām, bet smadzeņu garozai daudz raksturīgāka uzbūve pēc pakāpeniskas pārejas principa; tas kļūst arvien izteiktāks, virzoties no primāro maņu garozas uz asociatīvo garozu un tālāk uz pašu augstāko līmeni – pieres garozu. Tādējādi modularitāte un pakāpeniskās pārejas ir divi uzbūves principi, kas var pastāvēt līdzās, viens otru papildinot.

Daži zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka prozopagnozija ir ne tik daudz atsevišķa problēma, kas saistīta ar “seju aklumu”, bet drīzāk tikai viens no aspektiem daudz vispārīgākām grūtībām atšķirt jebkādas kategorijas indivīdus, vai nu tās būtu sejas, automašīnas, putni vai kas cits.

Izabela Gotjē ar saviem kolēģiem pārbaudījusi grupu auto ekspertu un grupu pieredzējušu putnu vērotāju, salīdzinot viņus ar trešo grupu, kurā ietilpa normāli vidusmēra cilvēki. Viņi konstatēja, ka, aplūkojot attēlus ar cilvēku sejām, vārpstveida zona aktivizējās visām trim grupām. Taču tā aktivizējās arī auto ekspertiem, kad viņiem lūdza atšķirt konkrētas automašīnas, un “putniniekiem”, kuriem vajadzēja pazīt attēlos redzamos putnus. Rodas iespaids, ka vārpstveida seju zona pielāgojusies galvenokārt seju atšķiršanai, taču daļu no tās iespējams “apmācīt” izšķirt arī atsevišķus citu kategoriju objektus. (Tādā gadījumā, ja kādam pieredzējušam putnu vērotājam vai auto lietpratējam nelaimētos kļūt par prozopagnoziķi, ir pamats domāt, ka viņš diemžēl zaudētu arī spēju identificēt putnus vai mašīnas.)

Vārpstveida seju zona nedarbojas izolēti, tā ir tikai būtiski svarīgs mezglpunkts veselā kognitīvajā tīklā, kas stiepjas no pakauša garozas līdz prefrontālajam apvidum. Cilvēks var kļūt seju akls pat bez vārpstveida seju zonas bojājumiem, ja skarta pakauša seju zona (Occipital face area). Savukārt cilvēki ar mērenu prozopagnoziju, tādi kā Džeina Gudola vai es, var iemācīties nesajaukt cilvēkus, kurus pazīst vislabāk. Iespējams, tas ir tāpēc, ka mēs izmantojam nedaudz citus nervu ceļus, bet varbūt mēs vingrinoties varam iemācīties labāk izmantot savu salīdzinoši vājo vārpstveida seju zonu.

Pats svarīgākais ir tas, ka mūsu spēja pazīt sejas ir atkarīga ne tikai no sejas vizuālo aspektu (tās atsevišķo elementu īpatnību un izvietojuma) analīzes un salīdzinājuma ar citām sejām, bet arī no spējas atsaukt prātā atmiņas, pieredzi un emocijas, kas mums ar to asociējas. Paliss uzsver, ka konkrētu vietu un seju pazīšanu pavada īpaša sajūta, asociācijas un nozīmes apziņa. Tīri vizuālā seju atšķiršana ir vārpstveida seju zonas un ar to saistīto struktūru ziņā, bet par emocionālo pazīšanu, visticamāk, tomēr atbild augstāks multimodāls līmenis, kurā pastāv cieši kontakti ar hipokampu un smadzenīšu mandeli – zonām, kuras tiek nodarbinātas atmiņas un emociju procesos. Piemēram, A.H. pēc insulta lēkmes zaudēja ne tikai spēju identificēt sejas, bet arī šo pazīstamības sajūtu – ikviena seja vai vieta viņam šķita pilnīgi jauna, un šī reakcija nemainījās, ieraugot tās atkal un atkal.

Pazīšana ir balstīta uz zināšanām, bet pazīstamība – uz jūtām; savā starpā tās nav saistītas. Katrai ir sava neirālā bāze, tāpēc tās iespējams vienu no otras nošķirt. Lai gan prozopagnozijas gadījumā cilvēks zaudē abas vienlaikus, citās situācijās pilnīgi iespējama pazīstamības sajūta bez spējas identificēt vai pazīšana bez mazākajām pazīstamības emocijām. Pirmais variants vērojams saistībā ar déjà vu fenomenu, kā arī Devinska aprakstītajos seju “hiperpazīstamības” gadījumos. Tās ir situācijas, kad pacientiem var šķist, ka visi autobusā vai uz ielas sastaptie cilvēki izskatās “pazīstami”, – viņi var doties klāt pilnīgiem svešiniekiem un uzrunāt tos kā senus draugus, kaut arī vienlaikus apzinās, ka tie visi taču patiesībā nevar būt viņu paziņas. Mans tēvs vienmēr bija ļoti sabiedrisks un spēja iegaumēt simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku. Taču pašā dzīves nogalē, kad tēvam jau bija pāri deviņdesmit, sajūta, ka viņš visus šos ļaudis tiešām “pazīst”, kļuva pārspīlēta – iespējams, patoloģiska. Tēvs bieži apmeklēja koncertus Londonas Vigmorholā un starpbrīžos mēdza vērsties teju pie katra sastaptā cilvēka ar jautājumu: “Vai es jūs pazīstu?”

Tieši pretēji izpaužas tā saucamais Kapgrā sindroms; tā skartajiem cilvēkiem labi zināmas sejas vairs neizraisa emocionālas pazīstamības sajūtu. Un ja nu reiz vīrs, sieva vai bērns slimniekā neizsauc šādas siltas izjūtas, tas taču nozīmē, ka šie cilvēki nevar būt īsti – viņi noteikti ir izmanīgi viltvārži un krāpnieki. Cilvēki ar prozopagnoziju nezaudē spēju izprast notiekošo; viņiem ir skaidrs, ka visas šīs problēmas rada viņu pašu smadzenes. Kapgrā sindroma upuri, tieši otrādi, paliek nesatricināmi pārliecināti, ka ir absolūti veseli; dziļi, pat neiespējami smagi maldās tas otrs, kurš mēģina viņiem notiekošo paskaidrot.Cilvēki ar iegūtu prozopagnoziju (tādi kā A.H. vai doktors P.) ir salīdzinoši reta parādība; neirologi ar šādu pacientu saskaras labi ja vienu vai divas reizes visā savas karjeras laikā. Iedzimta prozopagnozija, kāda ir arī man, sastopama daudz biežāk, tomēr neirologi parasti ar to nav pazīstami. Tas nav īpaši pārsteidzoši, ņemot vērā, ka cilvēki ar iedzimtu prozopagnoziju nemēdz par savu “problēmu” konsultēties ar neirologiem. Viņi to uztver vienkārši kā savu īpatnību.

Hārvardas zinātniekam Kenam Nakajamam, kurš pēta vizuālo uztveri, jau sen ir aizdomas, ka prozopagnozija ir salīdzinoši izplatīta parādība, par kuru gluži vienkārši ir pārāk maz ziņu. 2001. gadā viņi ar kolēģi Bredu Dišeinu no Londonas Universitātes koledžas sāka meklēt cilvēkus ar seju aklumu. Uz viņu aicinājumu interneta vietnē pieteikties atsaucās iespaidīgs brīvprātīgo pulks. Patlaban Nakajama un Dišeins novēro vairākus tūkstošus cilvēku, kuri visu mūžu cietuši no prozopagnozijas dažādās pakāpēs – no pavisam vāji izteiktas līdz pat mokoši smagai.

Iedzimtu prozopagnoziķu smadzenēs audu bojājumi nav konstatēti, taču nesenie Garido un kolēģu pētījumi parādījuši, ka šādiem cilvēkiem smadzeņu zonās, kas atbildīgas par seju atšķiršanu, vērojamas vieglas, tomēr pietiekami skaidri izteiktas izmaiņas. Tāpat novērots, ka bieži prozopagnozija piemīt uzreiz vairākiem ģimenes locekļiem. Dišeins, Nakajama un viņu kolēģi aprakstījuši kādu ģimeni, kurā prozopagnozija ir desmit tās locekļiem: abiem vecākiem un septiņiem no viņu astoņiem bērniem (astoto nebija iespējams izmeklēt), kā arī mātes brālim. Tātad te nepārprotami izpaužas spēcīga ģenētisko faktoru ietekme.

Nakajama un Dišeins izpētījuši seju un vietu pazīšanas neirālo bāzi, apkopojot jaunas zināšanas un secinājumus atšķirīgos šī fenomena izpētes līmeņos, sākot ar ģenētiku un beidzot ar smadzeņu garozas funkcijām. Viņi pievērsušies arī iedzimtās prozopagnozijas un topogrāfiskās agnozijas psiholoģiskajām un sociālajām sekām – tām īpašajām problēmām, ko šie sindromi var sagādāt sarežģītā sociālā un urbānā kultūrā dzīvojošam indivīdam.

Ir pamats domāt, ka pazīšanas spēju spektrs sniedzas stipri tālu arī pozitīvajā virzienā. Rasels, Dišeins un Nakajama aprakstījuši “superpazinējus”, cilvēkus ar neparasti spēcīgām seju atšķiršanas spējām, ieskaitot atsevišķus indivīdus, kuri, šķiet, vispār nespēj izdzēst no atmiņas burtiski nevienu redzētu seju. Aleksandra L., viena no manām korespondentēm, šādi apraksta savu neparasto spēju atcerēties reiz satiktus cilvēkus:

Vakar tas notika atkal. Es biju ceļā uz metro staciju, kad sev priekšā uz eskalatora aptuveni piecu metru attālumā ievēroju cilvēku (viņš stāvēja ar muguru pret mani un bija iegrimis sarunā ar ceļabiedru), ar kuru esmu pazīstama (proti, esmu iepriekš satikusies). Šajā gadījumā tas bija Maks, kurš savulaik bija kāda mūsu ģimenes drauga gleznu dīleris. Pēdējoreiz es viņu biju satikusi (uz īsu brīdi) pirms diviem gadiem kādā izstādes atklāšanā. Neesmu pārliecināta, vai jebkad esmu ar šo cilvēku sarunājusies, ja neskaita iepazīstināšanas brīdi pirms gadiem desmit.

Tā ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Es ar acs kaktiņu pamanu garāmslīdošu seju un bez kādas īpašas piepūles vienā acumirklī to identificēju. Jā, tā ir meitene, kura pērn kādā Īstvilidžas bārā pasniedza mums vīnu (atkal – pilnīgi citā Ņujorkas rajonā un diennakts laikā). Es nenoliedzami esmu liela cilvēku mīļotāja, visas cilvēces un tās daudzveidības cienītāja [..], taču, ciktāl es to apzinos, ne mazākajā mērā necenšos iegaumēt saldējuma vai apavu pārdevēju un draugu draugu draugu fiziskās īpatnības. Pat mazs sejas fragmentiņš vai divu kvartālu attālumā krēslā ieraudzīta gājēja gaita var likt manam prātam acumirklī sameklēt atmiņā kontekstu.

Rasels un kolēģi raksta, ka “superpazinējiem” seju identificēšana un uztveršana padodas “tikpat labi, cik prozopagnoziķiem – slikti”, proti – divas vai trīs standartnovirzes virs vidusmēra (cilvēkiem ar ļoti smagu prozopagnoziju seju pazīšanas spēja ir divas vai trīs standartnovirzes zem vidusmēra). Tātad atšķirību starp labākajiem un sliktākajiem seju pazinējiem mūsu vidū var salīdzināt ar starpību starp cilvēkiem, kuru IQ ir attiecīgi 150 un 50. Kā jebkuras “zvana līknes” gadījumā, vairākums atrodas kaut kur pa vidu.

Tiek lēsts, ka no smagas iedzimtas prozopagnozijas cieš aptuveni 2,5% pasaules iedzīvotāju, 6–8 miljoni cilvēku tikai Savienotajās Valstīs vien. (Daudz lielākam skaitam, iespējams, 10% procentiem, seju identificēšanas spējas ir krietni zem vidusmēra, tomēr nevarētu teikt, ka šiem cilvēkiem ir smags seju aklums.) Viņiem visiem – cilvēkiem, kuriem ir grūtības pazīt pašiem savu vīru, sievu, bērnus, skolotājus un kolēģus, – pagaidām vēl liegta sabiedrības izpratne, jo pati šī fenomena eksistence kā tāda netiek oficiāli atzīta.

Šī situācija radikāli atšķiras no attieksmes pret citu neiroloģisku minoritāti, tiem aptuveni 10%, kuri cieš no disleksijas. Skolotāji un citi speciālisti arvien labāk apzinās gan grūtības, ar kādām jāsaskaras disleksiskiem bērniem, gan arī īpašos talantus, ar kādiem viņi bieži vien ir apveltīti, un sāk izstrādāt īpaši šādiem gadījumiem paredzētas mācību stratēģijas un resursus.

Taču cilvēkiem ar dažāda smaguma seju aklumu pagaidām nākas paļauties pašiem uz savu izdomu, kā arī meklēt veidus, kā izglītot pārējo sabiedrību, informējot par savām neparastajām, taču nebūt ne retajām uztveres īpatnībām. Prozopagnozijai veltīts arvien vairāk grāmatu un interneta vietņu; tiek dibinātas atbalsta grupas, kurās cilvēki ar seju aklumu vai topogrāfisko agnoziju var dalīties pieredzē un, ne mazāk svarīgi, stratēģiskiem padomiem, kā pazīt sejas un vietas, ja parastie “automātiskie” mehānismi savas funkcijas nepilda.

Arī Kens Nakajama, kurš ļoti daudz dara, veicinot prozopagnozijas fenomena zinātnisko izpratni, ar šo tematu pazīstams personīgi; savā birojā un mājaslapā (faceblind.org) viņš izlicis šādu brīdinājumu:

Pēdējā laikā redzes problēmas un viegla prozopagnozija apgrūtina manu spēju pazīt cilvēkus, kuriem vajadzētu būt man labi zināmiem. Lūdzu, palīdziet man, nosaucot savu vārdu, ja mums gadās sastapties. Liels paldies.

The New Yorker, 2010. gada 30. augustā
Tulkojusi Sabīne Ozola