Tukšās smadzenes

Lai kā censtos, smadzeņu pētnieki un kognitīvie psihologi smadzenēs nekad neatradīs Bēthovena Piektās simfonijas kopiju un neatradīs arī vārdu, attēlu, gramatikas likumu vai jebkāda cita veida ārēju impulsu kopijas. Protams, cilvēka smadzenes nav vārda tiešā nozīmē tukšas. Tomēr tās nesatur gandrīz neko no tā, ko cilvēki tām piedēvē, – pat ne tādas vienkāršas lietas kā “atmiņas”.

Mūsu paviršajai domāšanai par smadzenēm ir dziļas vēsturiskas saknes, taču īpaši apjukuši mēs esam tieši kopš datoru izgudrošanas 40. gados. Nu jau vairāk nekā pusgadsimtu psihologi, valodnieki, neirozinātnieki un citi cilvēka uzvedības eksperti nebeidz apgalvot, ka cilvēka smadzenes darbojas kā dators.

Lai saprastu, cik nejēdzīga ir šī ideja, aplūkosim zīdaiņu smadzenes. Pateicoties evolūcijai, cilvēku jaundzimušie, tāpat kā visu citu zīdītāju sugu jaundzimušie, pasaulē ierodas gatavi ar to efektīvi sadarboties. Zīdaiņa redze ir miglaina, bet īpašu uzmanību viņš pievērš sejām un drīz vien jau spēj izšķirt, kura no tām ir mātes seja. Cilvēka balss skaņa viņam patīk labāk par citām skaņām, un viņš spēj vienu valodas pamatskaņu atšķirt no citas. Nav nekādu šaubu, ka mēs esam radīti, lai veidotu sociālas saites.

Veselīgs jaundzimušais ir arī apveltīts ar vairāk nekā duci refleksu – gatavām reakcijām uz noteiktiem kairinājumiem, kuras ir svarīgas izdzīvošanai. Viņš pagriež galvu uz to pusi, no kuras pieskaras tā vaigam, un tad sāk zīst jebko, kas nonāk mutē. Viņš aiztur elpu, kad tiek iegremdēts ūdenī. Viņš tik spēcīgi satver priekšmetus, kas ielikti tam rokās, ka var gandrīz noturēt pats savu svaru. Bet vissvarīgākais, iespējams, ir tas, ka jaundzimušie ierodas pasaulē ar jau gataviem jaudīgiem mācīšanās mehānismiem, kas tiem ļauj ātri mainīties, lai viņi aizvien efektīvāk varētu sadarboties ar pasauli, pat ja šī pasaule nelīdzinās tai, ar kuru saskārās viņu tālie senči.

Maņas, refleksi un mācīšanās mehānismi ir tas, ar ko mēs sākam, un, ja tā padomā, tas nepavisam nav maz. Ja piedzimstot mums kādas no šīm spējībām trūktu, diez vai mēs spētu izdzīvot.

Bet mēs nepiedzimstam ar šādām lietām: ar informāciju, datiem, kārtulām, programmatūru, zināšanām, leksikoniem, attēlojumiem, algoritmiem, programmām, modeļiem, atmiņām, attēliem, procesoriem, apakšprogrammām, kodētājiem, dekoderiem, simboliem un buferiem – elementiem, kas ļauj digitālajiem datoriem uzvesties it kā saprātīgi. Mēs ne tikai nepiedzimstam ar šādām lietām, bet arī tās sevī neizveidojam. Nekad.

Mēs nenoglabājam vārdus, nedz arī kārtulas, kas pastāsta, kā ar vārdiem rīkoties. Mēs neradām vizuālu kairinājumu attēlojumus, nenoglabājam tos pagaidu atmiņas buferī un tad nepārnesam šos attēlojumus uz pastāvīgās atmiņas ierīci. Mēs neizgūstam informāciju, attēlus vai vārdus no atmiņas reģistriem. Visas šīs darbības veic datori, bet ne dzīvi organismi.

Datori diezgan burtiskā nozīmē apstrādā informāciju – skaitļus, burtus, vārdus, formulas, attēlus. Informācija vispirms ir jākodē tādā formātā, kādu datori var lietot, – tas ir, vieninieku un nullīšu (bitu) virknē, kas strukturēta mazās porcijās (baitos). Manā datorā katrs baits satur 8 bitus, un noteikta šo bitu virkne apzīmē burtu s, kāda cita – burtu u, un vēl kāda cita – burtu n. Novietoti cits aiz cita, šie četri baiti veido vārdu “suns”. Vienu vienīgu attēlu – piemēram, mana kaķa Henrija fotoattēlu uz datora darbvirsmas – attēlo ļoti konkrēta viena miljona šādu baitu (viena megabaita) virkne, kuru apņem dažas īpašas zīmes, kas liek datoram to interpretēt nevis kā vārdu, bet attēlu.

Datori vārda burtiskā nozīmē pārnes šīs virknes no vienas vietas uz citu dažādās fiziskās krātuves daļās, kas iebūvētas elektroniskās sastāvdaļās. Dažkārt tie arī nokopē virknes un dažkārt tās dažādi pārveido – piemēram, kad mēs labojam kļūdas melnrakstā vai kad uzlabojam digitālu fotoattēlu. Arī kārtulas, pēc kurām dators vadās, lai pārvietotu, kopētu un apstrādātu šīs datu rindas, ir noglabātas datorā. Kārtulu kopu sauc par “programmu” vai “algoritmu”. Algoritmu grupu, kas sadarbojas, lai palīdzētu mums kaut ko izdarīt, sauc par “lietojumprogrammu” jeb, kā tagad pierasts teikt, par “lietotni”.

Piedodiet man šo ievadu datorzinātnē, bet ir svarīgi, lai mani nepārprastu: datori patiešām darbojas arsimboliskiempasaulesattēlojumiem. Tie patiešām noglabā un izgūst. Tie tiešām apstrādā. Tiem tiešām ir fiziskas atmiņas. Tos tiešām pilnīgi visā, ko tie dara, vada algoritmi.

Turpretī cilvēki to nedara – nekad nav darījuši un nekad arī nedarīs. Ņemot vērā šo faktu, jājautā, kāpēc tik daudzi pētnieki par mūsu prāta dzīvi runā tā, it kā mēs būtu datori?

Mākslīgā intelekta pētnieks Džordžs Zarkadakis savā grāmatā “Pēc mūsu pašu tēla”¹ apraksta sešas dažādas metaforas, ko cilvēki pēdējo 2000 gadu laikā ir lietojuši, lai mēģinātu izskaidrot cilvēka saprātu.

Senākā no tām, saglabāta Vecajā derībā, vēsta, ka cilvēki tika radīti no māliem vai zemes pīšļiem, kuros kāds saprātīgs dievs tad iepūta savu garu. Šis gars “izskaidroja” mūsu saprātīgumu – ja ne kā citādi, tad vismaz gramatiski.

Hidrauliskās tehnoloģijas izgudrošana 3. gadsimtā p.m.ē. ļāva plaši izplatīties hidrauliskam cilvēka saprāta skaidrojumam, proti, idejai, ka mūsu fiziskās un mentālās darbības pamatā ir dažādu šķidrumu – “humoru” – plūsma ķermenī. Hidrauliskā metafora bija populāra vairāk nekā 1600 gadus un negatīvi ietekmēja ārstniecības praksi visā šajā periodā.

Sākoties 16. gadsimtam, bija izgudroti ar atsperēm un zobratiem darbināmi mehānismi, kas galu galā vadošos domātājus, tādus kā Renē Dekarts, iedvesmoja apgalvojumam, ka cilvēki ir sarežģītas mašīnas. 17. gadsimtā britu filozofs Tomass Hobss izvirzīja tēzi, ka domāšana izceļas no sīkām mehāniskām kustībām smadzenēs. Sākoties 18. gadsimtam, atklājumi elektrības un ķīmijas jomā noveda pie jaunām teorijām par cilvēka saprātu – un atkal lielā mērā metaforiskām pēc savas dabas. 19. gadsimta vidū vācu fiziķis Hermanis fon Helmholcs, nesenu izgudrojumu sakaru tehnikā iedvesmots, smadzenes salīdzināja ar telegrāfu.

Katra metafora atspoguļoja to dzemdinājušā laikmeta visprogresīvāko domāšanu. Kā jau bija gaidāms, tikai pāris gadus pēc datortehnoloģijas dzimšanas 40. gados par smadzenēm sacīja, ka tās darbojas kā dators: aparatūras lomu spēlēja pašas smadzenes, bet domas kalpoja par programmatūru. Revolucionārais notikums, kas aizsāka to, ko tagad plašā nozīmē sauc par kognitīvistiku, bija psihologa Džordža Millera grāmatas “Valoda un saziņa” (1951) izdošana. Millers izteica domu, ka mentālo pasauli varētu pētīt sistemātiski, izmantojot informācijas teorijas, skaitļošanas un valodniecības jēdzienus.

Šis domāšanas veids līdz tā galējai izteiksmei tika novests plānajā grāmatiņā “Dators un smadzenes” (1958), kurā matemātiķis Džons fon Noimans bez aplinkiem paziņoja, ka cilvēka nervu sistēmas darbība ir “prima facie digitāla”. Lai gan viņš atzina, ka patiesībā nav daudz zināms par smadzeņu lomu domāšanā un atmiņā, viņš atkal un atkal salīdzināja tālaika skaitļošanas mašīnu sastāvdaļas ar cilvēka smadzeņu sastāvdaļām.

Sekojošā datortehnoloģiju un neirozinātnes progresa mudināti, pamazām spēkā pieņēmās ambiciozi daudzdisciplināri centieni izprast cilvēka saprātu, un tie stingri balstījās idejā, ka cilvēki, tāpat kā datori, ir informācijas procesori. Šajos pētījumos iesaistīti tūkstošiem zinātnieku, tie saņem miljardiem ASV dolāru lielu finansējumu un ir radījuši milzīgu literatūras klāstu, ko veido gan profesionāli, gan plašai publikai domāti raksti un grāmatas. Reja Kērzvaila grāmata “Kā radīt prātu? Cilvēka domāšanas noslēpums atklāts” (2013) ir labs šīs pieejas piemērs: tajā tiek izvirzīti pieņēmumi par smadzeņu “algoritmiem”, par to, kā smadzenes “apstrādā datus”, un pat par to, kā tās savā struktūrā vispārīgās līnijās līdzinās integrālshēmām.

Cilvēka saprāta apraksts ar informācijas apstrādes (IA) metaforas palīdzību šobrīd valda kā “cilvēku no ielas”, tā zinātnieku prātos. Nav gandrīz nevienas saprātīgu cilvēka uzvedību iztirzājošas diskursa formas, kas neizmantotu šo metaforu, – tieši tāpat, kā dažos laikmetos un kultūrās nebija iespējama neviena saprātīgu cilvēka uzvedību iztirzājoša diskursa forma, kas nepieminētu garu vai dievību. IA metaforas pamatotība mūsdienu pasaulē lielākoties tiek pieņemta bez ierunām.

Bet IA metafora galu galā nav nekas cits kā tikai metafora – stāsts, ko mēs stāstām, lai izskaidrotu kaut ko, ko īstenībā nesaprotam. Un, kā visas iepriekšējās metaforas, tā noteikti kaut kad tiks aizstāta vai nu ar citu metaforu, vai beigu beigās – ar īstām zināšanām.

Pirms nedaudz vairāk nekā gada, apmeklējot vienu no pasaules prestižākajiem pētniecības institūtiem, es lūdzu tā pētniekus izskaidrot saprātīgu cilvēka uzvedību, neatsaucoties ne uz vienu IA metaforas aspektu. Viņi to nespēja izdarīt, un, kad es vairākus mēnešus vēlāk pieklājīgi pacēlu šo jautājumu elektroniskajā sarakstē, arī tad viņi aizvien vēl neko nespēja piedāvāt. Viņi saprata problēmu. Viņi nenoraidīja izaicinošo lūgumu kā triviālu. Taču viņi nespēja piedāvāt alternatīvu. Citiem vārdiem sakot, IA metafora ir “lipīga”. Tā pieblīvē mūsu domāšanu ar vārdiem un idejām, kas ir tik spēcīgi, ka mums ir grūti tos domās apiet.

Aplamo IA metaforas loģiku ir pietiekami viegli izteikt. Tā balstās aplamā siloģismā – tādā siloģismā, kurā ir divas jēdzīgas premisas un aplams slēdziens. Jēdzīga premisa nr. 1: visi datori spēj uzvesties saprātīgi. Jēdzīga premisa nr. 2: visi datori ir informācijas apstrādātāji. Aplams slēdziens: visas entitātes, kas spēj uzvesties saprātīgi, ir informācijas apstrādātāji.

Atliekot sāņus formālo valodu, doma, ka cilvēkiem jābūt informācijas apstrādātājiem tikai tāpēc, ka datori ir informācijas apstrādātāji, ir vienkārši muļķīga, un, kad kādudien IA metafora beidzot tiks atmesta, to par tādu gandrīz pilnīgi noteikti atzīs vēsturnieki, tieši tāpat kā mēs šodien par muļķīgām atzīstam hidrauliskās un mehāniskās metaforas.

Ja IA metafora ir tik muļķīga, kāpēc tā ir tik lipīga? Kas mums neļauj to nostumt malā – tieši tāpat, kā mēs nostumtu malā zaru, kas aizšķērsojis ceļu? Vai ir kāds veids, kā izprast cilvēka saprātu, nebalstoties uz trausla intelektuāla kruķa? Un kādu cenu mēs esam samaksājuši par tik smagu un ilgu balstīšanos uz šī konkrētā kruķa? IA metafora, galu galā, jau gadu desmitiem vada daudzu visdažādāko nozaru pētnieku rakstus un domas. Par kādu cenu?

Mācību vingrinājumā, ko gadu gaitā esmu uzdevis daudzas reizes, es sāku ar to, ka izsaucu studentu auditorijas priekšā un lieku uz tāfeles uzzīmēt detalizētu dolāra naudaszīmi – “tik detalizētu, cik vien iespējams,” es saku. Kad students ir beidzis darbu, es apklāju zīmējumu ar papīra lapu, izņemu dolāra naudaszīmi no maka, ar līmlenti pielīmēju to pie tāfeles un lūdzu studentam atkārtot uzdevumu. Kad viņš ir beidzis zīmēt, es noņemu lapu no pirmā zīmējuma un auditorija komentē atšķirības.

Tā kā jūs varbūt nekad neesat redzējuši šāda veida demonstrējumu vai jums varētu būt grūti iztēloties iznākumu, esmu lūdzis Džiniju Hjanu – vienu no saviem studentiem praktikantiem institūtā, kur veicu pētījumus, – uzzīmēt divus zīmējumus. Lūk, viņas zīmējums “pēc atmiņas” (pievērsiet uzmanību metaforai):

Un, lūk, zīmējums, kuru viņa uzzīmēja vēlāk, kad dolāra naudaszīme bija redzama:

Iznākums Džiniju pārsteidza tieši tikpat, cik tas, iespējams, pārsteidz jūs, bet šis piemērs ir tipisks. Kā varat redzēt, zīmējums pēc atmiņas ir briesmīgs salīdzinājumā ar pārzīmējumu no parauga, lai gan Džinija ir redzējusi dolāra naudaszīmi tūkstošiem reižu.

Kāda šeit ir problēma? Vai tad mums smadzeņu “atmiņas reģistrā” nav noglabāts dolāra naudaszīmes attēls? Vai tad mēs nevaram to vienkārši “izgūt” un izmantot, lai uzzīmētu prasīto zīmējumu?

Acīmredzot nevaram, un arī tūkstoš gadu neirozinātnes neatradīs cilvēka smadzenēs noglabātu dolāra naudaszīmes attēlu – vienkārši tāpēc, ka tāds tur nav atrodams.

Simtiem pētījumu par smadzeņu darbību mums māca, ka dažkārt pat pašu triviālāko atmiņas darbību veikšanā ir iesaistīti daudzi un nereti visai plaši smadzeņu apgabali. Kad ir iesaistītas spēcīgas emocijas, var aktivizēties miljoniem neironu. 2016. gadā Toronto Universitātes neiropsihologa Braiana Levīna un citu pētnieku veiktā pētījumā, kura objekti bija izdzīvojušie pēc lidmašīnas katastrofas, noskaidroja, ka katastrofas atcerēšanās palielina neironu aktivitāti pasažieru “amigdalā, deniņu daivas vidusdaļā, priekšējās un aizmugurējās vidussmadzenēs un redzes centros pakauša daivā”.

Vairāku zinātnieku izvirzītā tēze, ka noteiktas atmiņas kaut kādā veidā tiek noglabātas individuālos neironos, ir absurda. Šis apgalvojums tikai paceļ atminēšanās problēmu vēl izaicinošākā līmenī, jo jājautā: kādā veidā un kurā šūnas vietā tad atmiņa galu galā tiek noglabāta?

Kas īsti notiek, kad Džinija, neredzot naudaszīmi, zīmē dolāru? Ja Džinija nekad iepriekš dolāru nebūtu redzējusi, viņas pirmais zīmējums varbūt vispār nelīdzinātos otrajam. Tā kā dolāra naudaszīmes viņa bija redzējusi, viņā kaut kas bija izmainījies. Konkrētāk, kaut kas bija izmainījies viņas smadzenēs, ļaujot viņai dolāra naudaszīmi vizualizēt, proti, atkārtoti pieredzēt dolāra naudaszīmes redzēšanu – vismaz līdz zināmai robežai.

Atšķirība starp abiem zīmējumiem mums atgādina, ka kaut kā vizualizēšana (tas ir, kaut kā redzēšana tā prombūtnē) ir daudz neprecīzāka nekā kaut kā redzēšana klātienē. Tāpēc arī mums daudz labāk padodas atpazīšana nekā atsaukšana atmiņā. Kad mēs kaut ko atceramies (angļu valodā darbības vārds remember cēlies no latīņu re, “atkal”, un memorari, “turēt atmiņā”), mums jācenšas atdzīvināt pieredzi; bet, kad kaut ko atpazīstam, mums vienīgi jāapzinās fakts, ka mums šī uztveršanas pieredze jau iepriekš ir bijusi.

Varbūt jums būs iebildumi pret šo demonstrējumu. Džinija iepriekš bija redzējusi dolāra naudaszīmes, bet nebija apzināti centusies “atcerēties” detaļas. Ja viņa tā būtu darījusi – jūs varētu sacīt –, viņa, iespējams, būtu spējusi uzzīmēt otro zīmējumu, neskatoties uz paraugu. Taču pat šajā gadījumā nekāds dolāra naudaszīmes attēls nekādā nozīmē nav ticis “noglabāts” Džinijas smadzenēs. Viņa vienkārši būtu labāk sagatavojusies to precīzi uzzīmēt, tieši tāpat kā pianists vingrinoties iegūst lielāku prasmi nospēlēt koncertu bez kaut kādas mistiskas mūzikas ieelpošanas no nošu lapas.

Balstoties uz šo vienkāršo vingrinājumu, mēs varam sākt būvēt no metaforām brīvas saprātīgas cilvēka uzvedības teorijas modeli – tādas teorijas, kurā smadzenes nav pilnībā tukšas, bet ir vismaz iztukšotas no IA metaforas nastas.

Kamēr mēs maldāmies pa dzīvi, mūs izmaina visdažādākās pieredzes. Īpaši jāpiemin trīs veidu pieredzes: (1) mēs vērojam, kas notiek ap mums (vērojam, kā uzvedas citi cilvēki, vērojam mūzikas skaņas, mums adresētus norādījumus, vārdus uz papīra, attēlus uz ekrāna); (2) mēs saskaramies ar nenozīmīgiem kairinātājiem (tādiem kā sirēnas) savienojumā ar nozīmīgiem kairinātājiem (tādiem kā policijas mašīnas parādīšanās); (3) mēs saņemam sodu vai atalgojumu par noteikta veida uzvedību.

Mēs kļūstam efektīvāki “dzīvotāji”, ja maināmies saskaņā ar šīm pieredzēm: ja iemācāmies noskaitīt dzejoli vai nodziedāt dziesmu, ja spējam sekot norādījumiem, ja uz nenozīmīgiem kairinātājiem atbildam līdzīgāk tam, kā atbildam uz nozīmīgiem kairinātājiem, ja atturamies no uzvedības, kas tiek sodīta, un biežāk uzvedamies tā, lai tiktu atalgoti.

Par spīti maldinošiem virsrakstiem, nevienam īstenībā nav ne mazākās jausmas, kā izmainās smadzenes pēc tam, kad esam iemācījušies nodziedāt dziesmu vai noskaitīt dzejoli. Taču ne dziesma, ne dzejolis tajās nav “noglabāti”. Smadzenes vienkārši noteiktā veidā izmainījušās, ļaujot mums tagad nodziedāt dziesmu vai noskaitīt dzejoli. Kad mēs dziedam vai deklamējam, dziesma vai dzejolis nekādā nozīmē netiek “izgūts” no kādas smadzeņu daļas, tāpat kā netiek izgūtas manu pirkstu kustības, kad es ar tiem bungoju pa rakstāmgaldu. Mēs vienkārši dziedam vai skaitām dzejoli – nekāda izgūšana nav nepieciešama.

Pirms dažiem gadiem es jautāju Nobela prēmijas laureātam (par dažu ķīmisku izmaiņu identificēšanu jūras gliemeža Aplysia neironu sinapsēs pēc tam, kad tas kaut ko apguvis) neirozinātniekam Ērikam Kandelam no Kolumbijas Universitātes, cik daudz laika, viņaprāt, būs nepieciešams, lai mēs saprastu, kā darbojas cilvēka atmiņa. Viņš ātri atbildēja: “Simt gadu.” Man neienāca prātā viņam pajautāt, vai viņš uzskata, ka IA metafora kavē neirozinātņu attīstību, bet daži neirozinātnieki tiešām sākuši domāt neiedomājamo – proti, ka bez šīs metaforas var iztikt.

Atsevišķi kognitīvisti, tādi kā grāmatas “Radikālā iemiesotās kognīcijas zinātne” (2009) autors Antonijs Šemero no Sinsinati Universitātes, pilnībā noraida viedokli, ka cilvēka smadzenes darbojas kā dators. Valdošais uzskats ir tāds, ka mēs, tāpat kā datori, pasauli padarām saprotamu, veicot skaitļošanas darbības ar mentāliem šīs pasaules attēlojumiem, bet Šemero un citi apraksta atšķirīgu saprātīgas uzvedības izpratni: viņi to traktē kā tiešu mijiedarbību starp dzīviem organismiem un pasauli.

Mans iecienītākais piemērs, kas atklāj dramatisko atšķirību starp IA perspektīvu un to, ko daži tagad dēvē par attēlojumu neveidošanas (anti-representational) priekšstatu par cilvēka funkcionēšanu, min divus dažādus skaidrojumus, kā beisbola spēlētājs spēj noķert augstu lidojošu bumbu. Tas brīnišķīgi iztirzāts Maikla Makbeta, pašreiz Arizonas Pavalsts universitātes pētnieka, un viņa kolēģu 1995. gada publikācijā žurnālā Science. IA perspektīva paredz, ka spēlētājs aptuveni aprēķina vairākus bumbas lidojuma sākotnējos nosacījumus – nūjas trieciena spēku, trajektorijas leņķi un tamlīdzīgi –, tad galvā rada un izanalizē bumbas iespējamās trajektorijas modeli un tad izmanto šo modeli, lai nepārtraukti vadītu un pielāgotu savas motoriskās kustības tā, lai pārtvertu bumbu.

Tas viss būtu ļoti skaisti, ja mēs darbotos kā datori, bet Makbets un viņa kolēģi paskaidro vienkāršāk: lai noķertu bumbu, spēlētājam vienkārši jāturpina kustēties tā, lai bumba paliktu konstantā vizuālā attiecībā pret mājas bāzi un apkārtējo ainavu (jeb “lineārā optiskā trajektorijā”, tehniski izsakoties). Izklausās sarežģīti, bet patiesībā tas ir neticami vienkārši, un šāds skaidrojums ir pilnībā brīvs no skaitļošanas, attēlojumiem un algoritmiem.

Divi apņēmīgi psiholoģijas pasniedzēji no Līdsas Beketa universitātes Apvienotajā Karalistē – Andrū Vilsons un Sabrina Golonka – beisbola piemēru min starp daudziem citiem, kurus ir iespējams vienkārši un jēdzīgi aprakstīt ārpus IA metaforas. Jau gadiem ilgi viņi tīmeklī raksta blogu par, viņu vārdiem izsakoties, “sakarīgāku un dabiskāku pieeju zinātniskai cilvēka uzvedības izpētei .., kas runā pretī valdošajam kognitīvās neirozinātnes skatījumam”. Viņi gan vēl ir tālu no apvērsuma. Standarta kognitīvās zinātnes turpina nekritiski turēties pie IA metaforas, un daži no pasaules ietekmīgākajiem domātājiem ir izteikuši varenus no metaforas pamatotības atkarīgus paredzējumus par cilvēces nākotni.

Viens paredzējums, ko izteikuši futūrists Kērzvails, fiziķis Stīvens Hokings, neirozinātnieks Randals Kūne un citi, ir šāds: tā kā cilvēka apziņa (viņu ieskatā) ir līdzīga datora programmai, tad drīz kļūs iespējams cilvēku prātus lejuplādēt datorā – integrālshēmās –, kas mūs padarīs intelektuāli ārkārtīgi jaudīgus un varbūt pat nemirstīgus. Šī ideja izmantota par pamatu distopiskās filmas “Transcendence” (2014) sižetam, kur Džonija Depa atveidotā Kērzvailam līdzīgā zinātnieka prāts tika lejuplādēts datorā – ar katastrofālu iznākumu visai cilvēcei.

Tā kā IA metafora nav pat attāli pamatota, par laimi, mums nekad nebūs jāraizējas par cilvēka prāta nojūgšanos kibertelpā; diemžēl mēs arī nekad nekļūsim nemirstīgi lejuplādējoties. Tas nav tikai tāpēc, ka smadzenēs neeksistē apziņas programma. Problēma šeit ir dziļāka – sauksim to par unikalitātes problēmu –, un tā vienlaikus iedvesmo un nomāc.

Tā kā smadzenēs nepastāv ne “atmiņas bankas”, ne kairinājumu “attēlojumi” un viss, kas nepieciešams, lai mēs varētu darboties pasaulē, ir smadzeņu spēja noteiktā veidā mainīties mūsu pieredžu ietekmē, nav pamata domāt, ka jebkuri divi cilvēki vienas un tās pašas pieredzes ietekmē mainīsies vienādi. Ja jūs un es apmeklējam vienu un to pašu koncertu, izmaiņas manās smadzenēs, kad es klausos Bēthovena Piekto, gandrīz noteikti būs ļoti atšķirīgas no izmaiņām jūsu smadzenēs. Šīs pārmaiņas – lai kādas tās arī būtu – notiek unikālajā neironu struktūrā, kas jau pastāv, un katra struktūra ir attīstījusies unikālu pieredžu ietekmē visas dzīves garumā.

Tāpēc arī, kā sers Frederiks Bārtlets uzskatāmi parādīja savā grāmatā “Atcerēšanās” (1932), nav divu cilvēku, kas dzirdētu stāstu atkārtotu vienādi, un tāpēc arī laika gaitā viņu atstāstījumi aizvien vairāk atšķirsies. Nekāda stāsta “kopija” netiek saglabāta; drīzāk viņi abi pēc stāsta noklausīšanās kaut kādā mērā izmainās – pietiekami, lai vēlāk (dažos gadījumos dienas, mēnešus vai pat gadus pēc tam, kad Bārtlets viņiem pirmoreiz nolasīja minēto stāstu) spētu stāsta noklausīšanos kaut kādā mērā pieredzēt atkārtoti, lai arī visnotaļ nepilnīgi (skatīt pirmo dolāra naudaszīmes zīmējumu iepriekš).

Manuprāt, šāds skaidrojums iedvesmo, jo tas nozīmē, ka mēs katrs esam patiešām unikāli – ne tikai pēc ģenētiskās struktūras, bet pat pēc veida, kā mūsu smadzenes laika gaitā mainās. Tas arī nomāc tādā ziņā, ka padara neirozinātnieka uzdevumu gandrīz neaprakstāmi sarežģītu. Ikvienas pieredzes gadījumā notiek zināma veida izmaiņas, kas var skart tūkstoti vai miljonu neironu vai pat visas smadzenes, un katrās smadzenēs izmaiņu shēma būs atšķirīga.

Vēl jo ļaunāk, pat ja mēs spētu uzņemt visu 86 miljardu smadzeņu neironu momentuzņēmumu un tad šo neironu stāvokli simulēt datorā, šī milzīgā shēma ārpus to radījušo smadzeņu ķermeņa neko nenozīmētu. Šis, iespējams, ir viskliedzošākais veids, kādā IA metafora ir sagrozījusi mūsu domāšanu par to, kā darbojas cilvēks. Lai gan datori patiešām glabā precīzas datu kopijas – kopijas, kas var ilgstoši saglabāties, pat ja dators ir izslēgts, – smadzenes mūsu intelektu uztur tikai tik ilgi, kamēr tās ir dzīvas. Nav tāda ieslēgt–izslēgt slēdža. Vai nu smadzenes turpina darboties, vai arī mēs izzūdam. Turklāt, kā neirobiologs Stīvens Rouzs uzsvēris savā grāmatā “Smadzeņu nākotne” (2005), arī smadzeņu pašreizējā stāvokļa momentuzņēmums varētu būt bezjēdzīgs, ja mēs nezinām šo smadzeņu īpašnieka pilnu dzīves stāstu – un varbūt pat sociālo kontekstu, kurā viņš vai viņa uzaugusi.

Padomājiet, cik sarežģīta ir šī problēma. Lai saprastu – kaut vai tikai pašā vienkāršākajā līmenī –, kā smadzenes uztur cilvēka intelektu, mums vajadzētu zināt ne tikai visu 86 miljardu neironu un to 100 triljonu savienojumu pašreizējo stāvokli, ne tikai mainīgo spēku, ar kādu tie savienoti, un ne tikai vairāk nekā 1000 olbaltumvielu stāvokli katrā savienojuma punktā, bet arī to, kā smadzeņu darbība katrā konkrētajā mirklī veicina sistēmas integritāti. Pieskaitiet tam katra indivīda smadzeņu unikalitāti, kuru daļēji radījusi katra cilvēka dzīves stāsta unikalitāte, un Kandela paredzējums sāk izklausīties pārlieku optimistisks. (Nesen slejā laikrakstā The New York Times neirozinātnieks Kenets Millers izteica pieņēmumu, ka paies gadsimti, lai tikai saprastu neironu sasaisti pamata līmenī.)

Tikmēr tiek vākti milzīgi naudas līdzekļi smadzeņu pētniecībai, kas dažos gadījumos balstās uz aplamām idejām un nepiepildāmiem solījumiem. Pats kliedzošākais piemērs neceļos aizgājušai neirozinātnei, kuras neceļi nesen aprakstīti ziņojumā žurnālā Scientific American, saistīts ar tā saucamo Human Brain Project, kam atvēlēts vairāk nekā miljards eiro un ko Eiropas Savienība uzsākusi 2013. gadā. ES amatpersonas, ko harismātiskais Henrijs Markrams bija pārliecinājis, ka viņš līdz 2023. gadam spēs radīt visu cilvēka smadzeņu simulāciju superdatorā un ka šāds modelis izraisīs apvērsumu Alcheimera un citu slimību ārstēšanā, faktiski bez jebkādiem ierobežojumiem piešķīra tam finansējumu. Nepagāja ne divi gadi, kad projekts pārvērtās par “smadzeņu vraku” un Markramu palūdza atkāpties.

Mēs esam dzīvi organismi, nevis datori. Samierināsimies ar to. Turpināsim nodarboties ar mēģinājumiem sevi saprast, bet neapkrausim sevi ar nevajadzīgu intelektuālu nastu. IA metafora savā pusgadsimtu ilgajā uzvaras gājienā tā arī nav spējusi sniegt mums nekādu vai gandrīz nekādu būtisku apjēgu par to, kā darbojas prāts. Ir pienācis laiks nospiest taustiņu IZDZĒST.

No angļu valodas tulkojusi Agnese Irbe