Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Tukšās smadzenes
Foto: Getty Images
Teritorija

Roberts Epstains

Tukšās smadzenes

Smadzenes neapstrādā informāciju, neizgūst zināšanas un neglabā atmiņas. Īsi sakot, smadzenes nav dators.

Lai kā censtos, smadzeņu pētnieki un kognitīvie psihologi smadzenēs nekad neatradīs Bēthovena Piektās simfonijas kopiju un neatradīs arī vārdu, attēlu, gramatikas likumu vai jebkāda cita veida ārēju impulsu kopijas. Protams, cilvēka smadzenes nav vārda tiešā nozīmē tukšas. Tomēr tās nesatur gandrīz neko no tā, ko cilvēki tām piedēvē, – pat ne tādas vienkāršas lietas kā “atmiņas”.

Mūsu paviršajai domāšanai par smadzenēm ir dziļas vēsturiskas saknes, taču īpaši apjukuši mēs esam tieši kopš datoru izgudrošanas 40. gados. Nu jau vairāk nekā pusgadsimtu psihologi, valodnieki, neirozinātnieki un citi cilvēka uzvedības eksperti nebeidz apgalvot, ka cilvēka smadzenes darbojas kā dators.

Lai saprastu, cik nejēdzīga ir šī ideja, aplūkosim zīdaiņu smadzenes. Pateicoties evolūcijai, cilvēku jaundzimušie, tāpat kā visu citu zīdītāju sugu jaundzimušie, pasaulē ierodas gatavi ar to efektīvi sadarboties. Zīdaiņa redze ir miglaina, bet īpašu uzmanību viņš pievērš sejām un drīz vien jau spēj izšķirt, kura no tām ir mātes seja. Cilvēka balss skaņa viņam patīk labāk par citām skaņām, un viņš spēj vienu valodas pamatskaņu atšķirt no citas. Nav nekādu šaubu, ka mēs esam radīti, lai veidotu sociālas saites.

Veselīgs jaundzimušais ir arī apveltīts ar vairāk nekā duci refleksu – gatavām reakcijām uz noteiktiem kairinājumiem, kuras ir svarīgas izdzīvošanai. Viņš pagriež galvu uz to pusi, no kuras pieskaras tā vaigam, un tad sāk zīst jebko, kas nonāk mutē. Viņš aiztur elpu, kad tiek iegremdēts ūdenī. Viņš tik spēcīgi satver priekšmetus, kas ielikti tam rokās, ka var gandrīz noturēt pats savu svaru. Bet vissvarīgākais, iespējams, ir tas, ka jaundzimušie ierodas pasaulē ar jau gataviem jaudīgiem mācīšanās mehānismiem, kas tiem ļauj ātri mainīties, lai viņi aizvien efektīvāk varētu sadarboties ar pasauli, pat ja šī pasaule nelīdzinās tai, ar kuru saskārās viņu tālie senči.

Maņas, refleksi un mācīšanās mehānismi ir tas, ar ko mēs sākam, un, ja tā padomā, tas nepavisam nav maz. Ja piedzimstot mums kādas no šīm spējībām trūktu, diez vai mēs spētu izdzīvot.

Bet mēs nepiedzimstam ar šādām lietām: ar informāciju, datiem, kārtulām, programmatūru, zināšanām, leksikoniem, attēlojumiem, algoritmiem, programmām, modeļiem, atmiņām, attēliem, procesoriem, apakšprogrammām, kodētājiem, dekoderiem, simboliem un buferiem – elementiem, kas ļauj digitālajiem datoriem uzvesties it kā saprātīgi. Mēs ne tikai nepiedzimstam ar šādām lietām, bet arī tās sevī neizveidojam. Nekad.

Mēs nenoglabājam vārdus, nedz arī kārtulas, kas pastāsta, kā ar vārdiem rīkoties. Mēs neradām vizuālu kairinājumu attēlojumus, nenoglabājam tos pagaidu atmiņas buferī un tad nepārnesam šos attēlojumus uz pastāvīgās atmiņas ierīci. Mēs neizgūstam informāciju, attēlus vai vārdus no atmiņas reģistriem. Visas šīs darbības veic datori, bet ne dzīvi organismi.

Datori diezgan burtiskā nozīmē apstrādā informāciju – skaitļus, burtus, vārdus, formulas, attēlus. Informācija vispirms ir jākodē tādā formātā, kādu datori var lietot, – tas ir, vieninieku un nullīšu (bitu) virknē, kas strukturēta mazās porcijās (baitos). Manā datorā katrs baits satur 8 bitus, un noteikta šo bitu virkne apzīmē burtu s, kāda cita – burtu u, un vēl kāda cita – burtu n. Novietoti cits aiz cita, šie četri baiti veido vārdu “suns”. Vienu vienīgu attēlu – piemēram, mana kaķa Henrija fotoattēlu uz datora darbvirsmas – attēlo ļoti konkrēta viena miljona šādu baitu (viena megabaita) virkne, kuru apņem dažas īpašas zīmes, kas liek datoram to interpretēt nevis kā vārdu, bet attēlu.

Datori vārda burtiskā nozīmē pārnes šīs virknes no vienas vietas uz citu dažādās fiziskās krātuves daļās, kas iebūvētas elektroniskās sastāvdaļās. Dažkārt tie arī nokopē virknes un dažkārt tās dažādi pārveido – piemēram, kad mēs labojam kļūdas melnrakstā vai kad uzlabojam digitālu fotoattēlu. Arī kārtulas, pēc kurām dators vadās, lai pārvietotu, kopētu un apstrādātu šīs datu rindas, ir noglabātas datorā. Kārtulu kopu sauc par “programmu” vai “algoritmu”. Algoritmu grupu, kas sadarbojas, lai palīdzētu mums kaut ko izdarīt, sauc par “lietojumprogrammu” jeb, kā tagad pierasts teikt, par “lietotni”.

Piedodiet man šo ievadu datorzinātnē, bet ir svarīgi, lai mani nepārprastu: datori patiešām darbojas arsimboliskiempasaulesattēlojumiem. Tie patiešām noglabā un izgūst. Tie tiešām apstrādā. Tiem tiešām ir fiziskas atmiņas. Tos tiešām pilnīgi visā, ko tie dara, vada algoritmi.

Turpretī cilvēki to nedara – nekad nav darījuši un nekad arī nedarīs. Ņemot vērā šo faktu, jājautā, kāpēc tik daudzi pētnieki par mūsu prāta dzīvi runā tā, it kā mēs būtu datori?

Mākslīgā intelekta pētnieks Džordžs Zarkadakis savā grāmatā “Pēc mūsu pašu tēla”1 apraksta sešas dažādas metaforas, ko cilvēki pēdējo 2000 gadu laikā ir lietojuši, lai mēģinātu izskaidrot cilvēka saprātu.

Senākā no tām, saglabāta Vecajā derībā, vēsta, ka cilvēki tika radīti no māliem vai zemes pīšļiem, kuros kāds saprātīgs dievs tad iepūta savu garu. Šis gars “izskaidroja” mūsu saprātīgumu – ja ne kā citādi, tad vismaz gramatiski.

Hidrauliskās tehnoloģijas izgudrošana 3. gadsimtā p.m.ē. ļāva plaši izplatīties hidrauliskam cilvēka saprāta skaidrojumam, proti, idejai, ka mūsu fiziskās un mentālās darbības pamatā ir dažādu šķidrumu – “humoru” – plūsma ķermenī. Hidrauliskā metafora bija populāra vairāk nekā 1600 gadus un negatīvi ietekmēja ārstniecības praksi visā šajā periodā.

Sākoties 16. gadsimtam, bija izgudroti ar atsperēm un zobratiem darbināmi mehānismi, kas galu galā vadošos domātājus, tādus kā Renē Dekarts, iedvesmoja apgalvojumam, ka cilvēki ir sarežģītas mašīnas. 17. gadsimtā britu filozofs Tomass Hobss izvirzīja tēzi, ka domāšana izceļas no sīkām mehāniskām kustībām smadzenēs. Sākoties 18. gadsimtam, atklājumi elektrības un ķīmijas jomā noveda pie jaunām teorijām par cilvēka saprātu – un atkal lielā mērā metaforiskām pēc savas dabas. 19. gadsimta vidū vācu fiziķis Hermanis fon Helmholcs, nesenu izgudrojumu sakaru tehnikā iedvesmots, smadzenes salīdzināja ar telegrāfu.

Katra metafora atspoguļoja to dzemdinājušā laikmeta visprogresīvāko domāšanu. Kā jau bija gaidāms, tikai pāris gadus pēc datortehnoloģijas dzimšanas 40. gados par smadzenēm sacīja, ka tās darbojas kā dators: aparatūras lomu spēlēja pašas smadzenes, bet domas kalpoja par programmatūru. Revolucionārais notikums, kas aizsāka to, ko tagad plašā nozīmē sauc par kognitīvistiku, bija psihologa Džordža Millera grāmatas “Valoda un saziņa” (1951) izdošana. Millers izteica domu, ka mentālo pasauli varētu pētīt sistemātiski, izmantojot informācijas teorijas, skaitļošanas un valodniecības jēdzienus.

Šis domāšanas veids līdz tā galējai izteiksmei tika novests plānajā grāmatiņā “Dators un smadzenes” (1958), kurā matemātiķis Džons fon Noimans bez aplinkiem paziņoja, ka cilvēka nervu sistēmas darbība ir “prima facie digitāla”. Lai gan viņš atzina, ka patiesībā nav daudz zināms par smadzeņu lomu domāšanā un atmiņā, viņš atkal un atkal salīdzināja tālaika skaitļošanas mašīnu sastāvdaļas ar cilvēka smadzeņu sastāvdaļām.

Sekojošā datortehnoloģiju un neirozinātnes progresa mudināti, pamazām spēkā pieņēmās ambiciozi daudzdisciplināri centieni izprast cilvēka saprātu, un tie stingri balstījās idejā, ka cilvēki, tāpat kā datori, ir informācijas procesori. Šajos pētījumos iesaistīti tūkstošiem zinātnieku, tie saņem miljardiem ASV dolāru lielu finansējumu un ir radījuši milzīgu literatūras klāstu, ko veido gan profesionāli, gan plašai publikai domāti raksti un grāmatas. Reja Kērzvaila grāmata “Kā radīt prātu? Cilvēka domāšanas noslēpums atklāts” (2013) ir labs šīs pieejas piemērs: tajā tiek izvirzīti pieņēmumi par smadzeņu “algoritmiem”, par to, kā smadzenes “apstrādā datus”, un pat par to, kā tās savā struktūrā vispārīgās līnijās līdzinās integrālshēmām.

Cilvēka saprāta apraksts ar informācijas apstrādes (IA) metaforas palīdzību šobrīd valda kā “cilvēku no ielas”, tā zinātnieku prātos. Nav gandrīz nevienas saprātīgu cilvēka uzvedību iztirzājošas diskursa formas, kas neizmantotu šo metaforu, – tieši tāpat, kā dažos laikmetos un kultūrās nebija iespējama neviena saprātīgu cilvēka uzvedību iztirzājoša diskursa forma, kas nepieminētu garu vai dievību. IA metaforas pamatotība mūsdienu pasaulē lielākoties tiek pieņemta bez ierunām.

Bet IA metafora galu galā nav nekas cits kā tikai metafora – stāsts, ko mēs stāstām, lai izskaidrotu kaut ko, ko īstenībā nesaprotam. Un, kā visas iepriekšējās metaforas, tā noteikti kaut kad tiks aizstāta vai nu ar citu metaforu, vai beigu beigās – ar īstām zināšanām.

Pirms nedaudz vairāk nekā gada, apmeklējot vienu no pasaules prestižākajiem pētniecības institūtiem, es lūdzu tā pētniekus izskaidrot saprātīgu cilvēka uzvedību, neatsaucoties ne uz vienu IA metaforas aspektu. Viņi to nespēja izdarīt, un, kad es vairākus mēnešus vēlāk pieklājīgi pacēlu šo jautājumu elektroniskajā sarakstē, arī tad viņi aizvien vēl neko nespēja piedāvāt. Viņi saprata problēmu. Viņi nenoraidīja izaicinošo lūgumu kā triviālu. Taču viņi nespēja piedāvāt alternatīvu. Citiem vārdiem sakot, IA metafora ir “lipīga”. Tā pieblīvē mūsu domāšanu ar vārdiem un idejām, kas ir tik spēcīgi, ka mums ir grūti tos domās apiet.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Marts 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela