Ar Paramahamsu Višvanandu sarunājas Arnis Rītups

Visumam ir mana seja

Dažiem cilvēkiem ir sarežģīts vārds. Sīkākas ziņa par to, kā Maurīcijas salā 1978. gada 13. jūnijā piedzimušais Mahādeosinghs Višams Komalrāms kļuva par Mahamandalešvaru 1008 Paramahamsu Šrī Vedavjāsu Rangaradžu Bhataru Šrī Svāmī Višvanandu, man nav pieejamas, taču, ņemot vērā, ka daudzi viņu uzskata par iemiesotu dievu vai vismaz dievišķu meistaru, pilnību apzīmējoša skaitļa kļūšana par vārda daļu ir saprotama pati par sevi. Par saviem guru viņš atzīst Rāmānudžu un Mahāvatāru Bābādžī. Pirmais bija visnotaļ vēsturisks 11. gadsimta skolotājs un svarīgs personāžs vaišnavisma noformēšanā; otrais, mazāk vēsturisks, jau daudzus simtus gadu dzīvo Himalaju pakājē un, sevišķi pēdējos 150 gados, izvēlas atrast sev skolniekus (pirmoreiz izvērstāk pieminēts Jogānandas grāmatā “Joga autobiogrāfija”, kas publicēta 1946. gadā). Mahāvatāra Bābādžī īpatnība ir tā, ka viņu ir redzējuši tikai viņa skolnieki, kas skolniekiem dod zināmu brīvību ar viņu saistīt savas apgaismotības sākumu un saturu.

2005. gadā Paramahamsa Višvananda (ja īsumā) aizsāka kustību Bhakti marga (manā naivajā tulkojumā tas nozīmē “Mīlestības ceļš”) un nodibināja pirmo šīs kustības āšramu Vācijā. Stāsta, ka tagad šīs kustības āšrami ir 40 vai 50 dažādās valstīs. Vienu tādu, kas atrodas Katlakalnā, kur uzcelts Satčidānanda Vigraha Rāmačandra templis, Paramahamsa Višvananda apmeklēja šovasar. Man pirmoreiz bija iespēja sarunāties ar cilvēku telpā, kuru izgrezno šī paša cilvēka lielizmēra fotogrāfijas.

Pateicos Elvitai Ragovskai par palīdzību šīs intervijas organizēšanā.

A. R.

Rīgas Laiks: Ļoti patīkami jūs redzēt. Kas jūs esat?

Paramahamsa Višvananda: Kas es esmu?

RL: Jā.

Višvananda: Es nezinu. Tas ir liels jautājums. Vai jūs vaicājat par manu fizisko vai iekšējo es?

RL: Jūs varat sevi sadalīt tik daudzos un dažādos es, cik vien vēlaties. Es vienkārši jautāju: kas jūs esat?

Višvananda: Ja jūs meklējat ārējo, tad to jūs redzat. Bet, ja jūs jautājat par iekšējo, tad manī ir tieši tas pats, kas jūsos.

RL: Kā tas gadījies, ka jūs neesat es un es neesmu jūs?

Višvananda: Fiziskā ziņā neesam.

RL: Kādā ziņā mēs esam viens?

Višvananda: Mēs esam viens savā būtībā.

RL: Vai jūs varētu man uzskatāmi parādīt, ka jūs un es esam viens?

Višvananda: Fiziskā ziņā, ārēji, mēs esam dažādi. Un viss, ko iespējams parādīt ārēji, ir un paliek tikai ārējā līmenī. Bet jūsu būtībā, jūsu mīlestībā mēs esam tas pats.

RL: Kā būtība saistīta ar ārējo formu?

Višvananda: Būtība mājo jūsos. Bez šīs būtības jūs nebūtu dzīvs.

RL: Ja ielūkojos sevī, es redzu savus iekšējos orgānus – sirdi, aknu un tā tālāk. Bet jūs sakāt, ka manī ir šī būtība. Un jūs norādāt virzienu. Kaut kur šeit? (Rāda uz krūtīm.)

Višvananda: Kad runājam par cilvēka “es” garīgajā sfērā, mēs vienmēr norādām uz sirdi.

RL: Un kā šī būtība saistīta ar manu sirdi?

Višvananda: Bez sirds jūtām jūs nebūtu dzīvs. Ir daudz cilvēku, kuriem ir visas iespējas dzīvot normālu dzīvi, un tomēr viņu sirds ir cieši noslēgta.

RL: Ja būtība ir mīlestība, kāpēc tai nepieciešama šī ārējā fiziskā izpausme?

Višvananda: Mīlestība ir izpausme.

RL: Kā izpausme?

Višvananda: Mēs izsakām paši sevi. Ko jūs redzat, kad skatāties uz šo skaisto ziedu? Jūs izsakāt zieda skaistumu.

RL: Jā.

Višvananda: Un izpausme ir šis augs; tā ir projekcija.

RL: Tātad mēs šeit esam, lai redzētu cits cita skaistumu.

Višvananda: Mēs šeit esam, lai izpaustu savu skaistumu, savas attiecības. Tā ir mīlestības jēga.

RL: Vienkārši izpaust bez kāda tālāka iemesla.

Višvananda: Runa nav par to. Redziet, kad cilvēkos aug mīlestība, viņi iepazīst cits citu. Ja divi cilvēki viens otru iepazīst, viņos sāk augt mīlestība.

RL: Man personīgi, domājot par mīlestību, lielākā problēma vienmēr bijusi sakarība starp mīlestību un zināšanām. Vai jūs varētu kaut kā paskaidrot saistību, kas pastāv starp džņānu un bhakti?

Višvananda: Džņāna un bhakti ir ļoti tālu viena no otras. Redziet, džņānā cilvēki ļoti bieži koncentrējas uz izzināšanu tikai ar prātu; viņi aprobežojas tikai ar šo džņānas aspektu. Taču džņānai ir jāapvienojas ar bhakti.

RL: Jāapvienojas ar bhakti?

Višvananda: Jā, jo tieši caur zināšanu izaug mūsos snaudošā mīlestība. Es jums piedāvāšu tādu piemēru: ja jūs kādu iepazīstat, tas nenozīmē, ka jūs šo cilvēku uzreiz iemīlat. Jūs mani šobrīd jau pazīstat, taču tas nenozīmē, ka jūs mani uzreiz sāksiet mīlēt. Starp mums ir zināmas simpātijas. Ir šī kopīgā valoda, kurā mēs runājam, ir zināmas jūtas, un, jo vairāk mēs iepazīstam otru, jo vairāk šī mīlestība aug. Bet šī zināšana, pazīšana ir ļoti svarīga. Bez zināšanas mīlestība neattīstās. Kad jūs ejat pa ielu, jūs sastopat daudz cilvēku, taču tas nenozīmē, ka jūs viņus visus mīlat. Lai kādu mīlētu, šis cilvēks vispirms jāiepazīst un ar viņu jāizveido attiecības.

RL: Kā es šādās attiecībās ar cilvēku varu zināšanu atšķirt no ilūzijas vai kļūdas?

Višvananda: “Bhagavadgītas” 2. nodaļas 66. pantā Krišna saka, ka vieds cilvēks ir brīvs no bažām, brīvs no baudām, pieķeršanās saitēm, bailēm un dusmām. Tātad, ja mēs to paanalizējam, galvenā doma te ir tāda, ka lielākā problēma ir pieķeršanās. Jūs jautājat, kā lai zina, vai tās ir emocijas vai mīlestība. Tātad, runājot par emocijām… Mūs visus saista zināmas pieķeršanās saites, un šīs pieķeršanās dēļ mēs nekad neesam brīvi. Pieķeršanās mūs piesaista pasaulei. Teiksim, vecāki ir emocionāli piesaistīti saviem bērniem. Tas nenozīmē, ka viņi savus bērnus nemīl, taču šai piesaistei līdzi nāk bailes…

RL: Pazaudēt.

Višvananda: Bailes pazaudēt, bailes… Pieņemsim, bērns kaut kur dodas, un viņam jābūt mājās līdz pulksten pieciem. Pienāk seši, bet bērns vēl nav atgriezies. Vecākiem sāk uzmākties bailes; prāts pārstāj domāt un sāk iztēloties visdažādākās šausmas. Un tad astoņos vakarā bērns pārrodas. Varbūt viņš sastapis draugus un labi pavadījis laiku kopā ar viņiem. Kāda būs vecāku reakcija?

RL: Man liekas, prieks.

Višvananda: Dusmas.

RL: Dusmas? Man tomēr liekas, ka prieks. Mana māte man teica: kad man bijuši 13 gadi, viņa esot sapratusi, ka bailes ir veltīgas, un beigusi raizēties, ja es pārāk vēlu atgriezos mājās.

Višvananda: Jā, bet tā nav izplatīta reakcija. Vairums cilvēku tomēr, ja bērns laikā nepārrodas mājās, dusmojas. Pat tad, kad vecāki bērnu ir sagaidījuši, viņi nepriecājas, kā jūs tikko teicāt. Viņi nekļūst priecīgi, viņi kļūst dusmīgi.

RL: Sakiet, kāpēc cilvēki jūs sauc par apgaismotu?

Višvananda: Es nezinu, kā cilvēki mani sauc, bet…

RL: Esmu saticis aculieciniekus, kuri stāstījuši par jūsu apgaismotību, par to, kā jūs spējat darīt brīnumus.

Višvananda: Es pats neapgalvoju, ka spēju darīt brīnumus. Brīnumu pamatā ir cilvēku ticība. Ticība spēj radīt brīnumus, un ar to es esmu saskāries.

RL: Kas notika, kad jums bija četrpadsmit?

Višvananda: Ā, kad man bija četrpadsmit… Es vienas dienas laikā aizmirsu visu, ko biju iemācījies skolā. Man prātā bija pilnīgs tukšums. Pat ja es īpaši centos par kaut ko domāt, man nekas nesanāca. Tas bija tāds bezdomu stāvoklis, varētu sacīt. Es tolaik nesapratu, kas ar mani notiek. Protams, es mēģināju par to runāt ar vecākiem, bet viņiem nebija ne jausmas. Es runāju ar priesteri, un arī viņam nebija ne jausmas. Es taču nāku no brahmaņu ģimenes, un brahmaņiem ir zināšanas, viņi apguvuši visādas zinības. Un tā neviens netika skaidrībā, kas īsti ar mani noticis. Viņi noturēja dažādas lūgšanas un rituālus, bet tas neko nedeva. Šādā stāvoklī es pavadīju vairākas dienas.

RL: Bet, šodienas acīm raugoties, kas toreiz uz šīm dažām dienām ar jums bija noticis?

Višvananda: Bija noticis tas, ka… Redziet, cilvēks savā mūžā iziet caur visu ko, ne jau tikai šajā, bet arī iepriekšējās dzīvēs, un viņš aug savā garīgumā. Un, ja tu esi sasniedzis zināmu līmeni, tas nekur nepazūd.

RL: Tas nepazūd pēc nāves vai piedzimstot no jauna?

Višvananda: Tas saglabājas pēc nāves un jaunas piedzimšanas. Un tad vienkārši gaida īsto brīdi, lai “ieslēgtos”. Un tieši tas 14 gadu vecumā notika ar mani.

RL: Kā jūs pēc šīm bezdomu stāvokļa dienām uztvērāt pasauli, savu apkārtni? Kas bija mainījies?

Višvananda: Bija mainījies tas, kā es tagad attiecos pret citiem cilvēkiem. Es sajūtu, ka esmu ar viņiem kaut kādā mērā pazīstams, pat ar cilvēkiem, par kuriem neko nezinu. Tieši par to jums pirmīt stāstīju. To, kas ir manī pašā, es saskatu arī citos.

RL: Vai tā bija konceptuāla atskārsme vai arī kaut kas tāds, ko jūs sajutāt?

Višvananda: Es to sajutu. Un tieši to es redzu daršana laikā, kad cilvēki ierodas, lai saņemtu svētību.

RL: Tīrā mīlestība. Kā tā izskatās?

Višvananda: Tā ir vienkārši gaisma.

RL: Ja gaisma ir visa būtība, kā tas iespējams, ka pastāv tumsa?

Višvananda: Arī gaismā ir tumsa. Viss atkarīgs no tā, uz ko koncentrējas. Ja jūs koncentrējaties uz gaismu, tad redzēsiet gaismu visā, pat domājot par tumsu. Tumsa nespēj aizēnot gaismu. Teiksim, jums ir istaba, kas 20 gadus stāvējusi aizslēgta, pilnīgā tumsā. Un jūs šajā tumšajā istabā ienesat sveci. Vai šī tumsa spēj aprīt gaismu? Nē, nespēj. Problēma ir tāda, ka cilvēki tumsai piedēvē pārāk lielu nozīmi. Tumsa, protams, pastāv, kā jau teica Einšteins. Bet kas ir tumsa? Tā ir gaismas neesība.

RL: Pirms Einšteina to teica vēl dažs labs; platoniķi arī sacīja, ka tumsa ir gaismas neesība. Bet es reiz kādā brīdī aptvēru, ka ne visa tumsa ir gaismas neesība. Ir arī tāda tumsa, kas patiesībā ir ārkārtīgi saspiesta gaisma. Tā izskatās pēc tumsas, bet, ja ieskatās dziļāk, tur iekšā ir daudz gaismas. Vai jūs saprotat, par ko es runāju?

Višvananda: Es saprotu, ko jūs sakāt, jo tumsa ir tikai ārpusē, kur tai pieķeras cilvēka prāts. Cilvēki redz tumsu, un ko viņi dara? Viņi izsaka spriedumu. Tiklīdz viņiem ir gatavs spriedums, tā viņi zaudē spēju saredzēt tālāk par savu spriedumu.

RL: Stāsta, ka jūsu guru bija Mahāvatārs Bābādžī.

Višvananda: Vēl joprojām ir.

RL: Kā jūs viņu sastapāt?

Višvananda: Īstenībā viņš sastapa mani. Es nevaru sacīt, ka būtu aizgājis pie viņa. Viņš atnāca pie manis. Tas notika, kad man bija pieci gadi. Es tolaik neko nezināju ne par kādiem guru; es pat nezināju, kas viņš tāds ir. Bet gadījās tā, ka es apēdu dažas indīga auga sēklas. Es zaudēju samaņu, un man pa muti nāca putas; mani steidzīgi aizveda uz slimnīcu. Un tā es ārstējos slimnīcā un kādā jaukā dienā ieraudzīju, ka pie bērnu nodaļas stāv kāds cilvēks, kurš visiem bērniem dala saldumus. Es piegāju pie viņa un jocīgā kārtā pajautāju: “Kāpēc tu te esi?” Nezinu, kāpēc es viņam tā pavaicāju, bet tie nu ir tie vārdi, kas man izspruka. Un viņš man atbildēja: “Esmu atnācis tieši pie tevis.” Es arī viņam palūdzu našķi un pastiepu roku. Viņš man ielika saujā vienu konfekti un vienu rūpiju. Es tā nopriecājos! Viena rūpija tolaik bija liela nauda; par to varēja sapirkties našķus un vēl visādas lietas. Tad viņš man jautāja: “Vai tu zini, kas tu esi?” Tieši to pašu, ko pirms brīža man jautājāt jūs. Tas man likās nesaprotami.

RL: Jautājums jums likās nesaprotams?

Višvananda: Es nesapratu, ko viņš man jautā, tāpēc neko arī neatbildēju. Viņš smaidīja un tad nepagriežoties parādīja ar pirkstu kaut kur sev aiz muguras un jautāja: “Vai tu redzi gaismu?” Es paskatījos. Viņam aiz muguras bija redzams neliels pakalns. Bet gaismu es neredzēju. Es sacīju: “Es neredzu nekādu gaismu.” Tad viņš noliecās, ieskatījās man acīs un teica: “Paskaties labi.” Un, kad es otrreiz pagriezos un paskatījos, ieraudzīju gaismas lodi, ko ieskāva gaismas oreols. Nezinu, cik ilgi turpinājās šī vīzija, vai kā nu to varētu saukt, bet, kad pēdīgi atguvos, viņš sacīja: “Tas esi tu.”

RL: “Tas esi tu?”

Višvananda: Pati vīzija, lai arī tā projicējās uz ārpusi, nebija ārēja. Tā bija iekšēja vīzija.

RL: Tātad jūs savā ziņā ieraudzījāt pats sevi.

Višvananda: Jā, savā ziņā es ieraudzīju pats sevi. Man nav ne jausmas, cik ilgi vīzija turpinājās. Es atgriezos savā normālajā apziņas stāvoklī, un viņš teica: “Man tagad jāiet. Tūlīt atnāks tava mamma un tante.” Un tad viņš vienkārši pazuda. Pēc 10 minūtēm tiešām ieradās mamma un tante, un es priecīgs rādīju viņām, ko tas cilvēks man iedevis. Es izstāstīju visu mammai, un viņa teica: “Bērnu pasaciņas.” Un tante teica: “Tas jau kāds tēvocis.” Tā mēs Maurīcijā saucam visus vīriešus – visi vīrieši ir tēvoči. Es teicu: “Labi, kaut kāds tēvocis.” Pēc pusgada man bija jāiet pie zobārsta, un zobārsts man dzeroklī injicēja zāles. Es negribēju, ka man rauj to zobu, tas bija ļoti sāpīgi, tāpēc es viņam iekodu pirkstā. Mamma uz mani briesmīgi noskaitās. Bet zobārsts teica: “Nekas, vediet viņu mājās.” Un, kamēr es ārā stāvēju, tur atkal uzradās tas pats cilvēks. Viņš man sacīja: “Tu biji nerātns.” Es raudāju un teicu: “Jā, man sāpēja, tāpēc es iekodu viņam pirkstā.” Tad pienāca mamma; viņa bija ļoti dusmīga un paņēma mani aiz rokas. Es teicu: “Māmiņ, skaties, tas pats tēvocis.” Viņa pagriezās, bet tur neviena vairs nebija.

RL: Tātad jūs bijāt vienīgais, kurš viņu redzēja.

Višvananda: Es nezinu, ko redzēja citi, bet vispār klīnikā tobrīd bija arī citi cilvēki.

RL: Vai tas, ka jūsu sekotāju vidū ir tik daudz zobārstu, ir kaut kā saistīts ar faktu, ka jūs vienam toreiz iekodāt
pirkstā?

Višvananda: (Smejas.) Es nezinu, bet tas ir iespējams.

RL: Bet jūs taču esat ievērojis, ka jūsu sekotāju vidū tiešām ir daudz zobārstu?

Višvananda: Jā, tas tiesa, tiešām daudz.

RL: Kā jūs to izskaidrojat?

Višvananda: Nezinu. Varbūt viņi lasījuši šo stāstu un saskatījuši tajā kaut ko pazīstamu.

RL: “Tas nu reiz ir viens cilvēks, kuram patīk zobārsti.” Kad jūs sapratāt, ka cilvēks, kurš pie jums ieradās, bija Mahāvatārs Bābādžī?

Višvananda: Vispār es vienmēr tiku domājis, ka tas bija svētais, tikai cits – otrs svētais, kuru es sajūtu kā ļoti tuvu, Sai Baba no Širdī. Biju dzirdējis, ka viņš mēdzot cilvēkiem parādīties, tāpēc vienmēr domāju, ka tas ir viņš. Un 2008. gadā…

RL: Kad jums bija trīsdesmit.

Višvananda: …Mahāvatārs Bābādžī atklāja, ka tas bijis viņš.

RL: Viņš jums to pateica?

Višvananda: Vīzijā.

RL: Un cik ciešas kopš tā laika bijušas jūsu saites ar Mahāvatāru Bābādžī?

Višvananda: Viņš vienmēr bija man līdzās, tikai es viņu nepamanīju. Tagad es vismaz apzinos, ka viņš vienmēr bijis līdzās.

RL: Kad jūs viņu sastopat, ko viņš jums iedod vai ko viņš ar jums izdara?

Višvananda: Iesākumā katra tikšanās man bija kaut kas grandiozs, kaut kas neparasts. Bet tagad mūsu saikne… Es viņu sajūtu kā mīļu draugu.

RL: Es reiz runāju ar ķīniešu mākslinieku, kurš sacīja, ka viņa skolotājs ir Padmasambhava. Es viņam jautāju: “Kur jūs viņu sastapāt?” Viņš atbildēja: “Meditācijā. Kur tad citur? Tur es vispirms sastapu Laodzi, bet pēc tam – Padmasambhavu.” Vai jūs tos sauktu par meditatīviem stāvokļiem?

Višvananda: Patiesībā ne, tas bija fizisks stāvoklis.

RL: Tātad fiziska sastapšanās.

Višvananda: Jā. Un meditācijā arī. Tāpēc es jums saku, ka toreiz, 14 gadu vecumā, es biju nonācis šādā meditācijas stāvoklī. Es daudzas stundas pavadīju šādā stāvoklī, ne uz brīdi no tā neiznākot. Un vienā no šiem stāvokļiem es redzēju tikai universu – neko citu.

RL: Un kā izskatās universs?

Višvananda: Tieši tā, kā jūs to šobrīd uztverat. Tas ir viscaur pilns ar gaismu. Visur gaismas stari. Es vairākas dienas pavadīju šīs ainas varā – vienkārši vēroju to. Un tad šajā gaismā sāka kļūt saskatāma zināma forma. Tāds kā kosmisks ķermenis, vai kā nu to nosaukt. Bet es nevarēju saskatīt šī kosmiskā ķermeņa seju. Un pēc vairākiem mēnešiem, kas bija pavadīti šajā meditācijā, sauciet to, kā gribat, es reiz ieraudzīju tā seju. Biju gaidījis ieraudzīt kāda svētā seju, bet tā bija manējā.

RL: Tā bija jūsu paša seja?

Višvananda: Jā. Un tas mani satrieca. Kas tas īsti ir? Mana prāta fantāzija? Un tad, pilnībā iegremdējies šajā skatā, es ieraugu gaismā tītu apveidu. Iedomājieties, ka jūs nofotografējat universu; jūs redzat tikai ieskautu formu, kurai ir seja – mana seja.

RL: Kādi ir secinājumi no šādas vīzijas? Kas no tā izriet?

Višvananda: Es par to neesmu īpaši daudz domājis.

RL: Bet diezgan jocīgi, ka universam ir jūsu seja.

Višvananda: Jā, tieši tā es redzēju.

RL: Kā šis kosmiskais ķermenis saistīts ar Dievišķo Māti?

Višvananda: Viss, kas radīts, viss, kas materializējies, ir no viņas. Radīto pasauli es uztveru kā Dievišķo Māti, jo viņa piepilda visu.

RL: Dievišķā Māte ir kaut kas cits nekā tīrā mīlestība gaismas formā?

Višvananda: Jā.

RL: Kā tās ir saistītas?

Višvananda: Puruša un Prakriti – lūk, ko šīs divas lietas nozīmē.

RL: Es atceros kādu skaistu stāstu par Purušu un Prakriti. Prakriti uznāk uz skatuves un izģērbjas. Un Puruša saka: “Es esmu redzējis, ar to pietiek.” Un viņa saka: “Tu esi redzējis, ar to pietiek.” Man vienmēr licies, ka tā ir skaista līdzība, kas apraksta prāta saistību ar dabu. Vai ir pieļaujami to saprast šādi – ka tie ir prāts un daba?

Višvananda: Apziņa un daba.

RL: Kāpēc daba cenšas piesaistīt apziņu ar dažādām krāsām un apveidiem? Kāpēc tas ir tik erotiski?

Višvananda: Tas nav erotiski. Vienkārši jāiemācās novērtēt skaistumu. Mēs novērtējam ārējo skaistumu, bet nenovērtējam iekšējo skaistumu. Dabā visam ir tikai viens likums – ļaušanās dievišķajam. Un tieši tā ir Dievišķās Mātes loma – atdot visu Purušam.

RL: Tas ir tas iemesls, kāpēc viņa mums liekas tik pievilcīga – mūsu uzmanībai, acīm un ausīm?

Višvananda: Jā, tikai problēma tāda, ka mēs neprotam izkļūt no šīm ierobežojošajām lamatām. Mēs neejam tālāk par tām. Piemēra pēc kaut vai puķes – tās ir tik skaistas. Cik ilgi šis skaistums dzīvos?

RL: Pietiekami ilgi, lai es to izbaudītu.

Višvananda: Un tad puķe novīst.

RL: Jā, bet ir nākamā puķe.

Višvananda: Bet vai jums sagādā prieku mūžam pāriet no vienas puķes pie nākamās?

RL: Kāpēc ne? Šobrīd es varu priecāties par šo skaisto puķi vai šo skaisto sievieti. Un tad es paskatos uz nākamo, un arī tā man dod prieku. Kas gan tur slikts?

Višvananda: Nekā slikta tur nav. Bet cik ilgi jūs priecāsieties par vienu sievieti vai puķi? Kad prieks izsīkst…

RL: Tad es meklēju nākamo puķi vai nākamo sievieti.

Višvananda: Agri vai vēlu jūs sasniegsiet punktu, kad beigsies arī šis prieks.

RL: Tikai tad, kad manas acis būs neredzīgas.

Višvananda: Acis būs neredzīgas… Vai varbūt kaut kas cits jums īsti vairs nestrādās. (Abi smejas.)

RL: Bet tad es varēšu būt skaistuma vērotājs.

Višvananda: Jūs man atgādināt kādu video, ko man nesen kāds atsūtīja: vecs pāris iet pa slimnīcu. Vīrietis balstās uz kruķiem. Garām paiet skaista jauna sieviete. Viņš pagriežas un noskatās viņai pakaļ. Un tad tā vecā dāma, viņa sieva, sāk viņu dauzīt. (Smejas.)

RL: Bet kāpēc dabai jāizmanto tik pavedinošas metodes, lai mēs ļautos dievišķajam?

Višvananda: Lai liktu jums saprast – jā, es varu gūt no tā prieku, taču šim priekam nebūs ilgs mūžs. Jūs sakāt – es priecātos par šo sievieti, šo puķi, šo māju vai šo automašīnu, taču šis prieks ilgst tikai brīdi. Jūsos ir kaut kas cits, pie kā varat vērsties, kaut kas daudz paliekošāks.

RL: Kāpēc jūs tā piesaista paliekošas lietas?

Višvananda: Jūs esat paliekoša būtne.

RL: Es?

Višvananda: Jūs – kā Ātmans. Jūs esat mūžīgs.

RL: Bet, tā kā mana apziņa pagaidām vēl nav ātmaniska, mani vēl joprojām aptumšo mani jutekļi, manas pieķeršanās un kaislības; es nepavisam neesmu paliekoša būtne. Es esmu vienkārši… pffff!

Višvananda: Pārejoša būtne.

RL: Jā, es te esmu vienkārši garāmgājējs. Vai jūs varat iztēloties iespēju, ka ne visiem ir paliekoša būtība?

Višvananda: Nē, nevaru gan, jo es zinu, ka paliekoša būtība ir visiem.

RL: Kam jānotiek, lai cilvēks nonāktu līdz sapratnei, ka tam ir paliekoša būtība?

Višvananda: Tāpēc jau daba reizēm iecērt pļauku. Reizēm tai cilvēkam jāatgādina: “Ak tu esi pieķēries šim skaistumam? Še tev kārtīgs pliķis!” Tas var izpausties kā nelaimes gadījums, slimība vai daudz kas cits, kas cilvēkiem palīdz nonākt līdz zināmām atskārsmēm.

RL: Nesen nomira mana māte. Miers, ar kādu viņa aizgāja no šīs pasaules, bija skaists. Un mīlestības daudzums, ko es pieredzēju divās pēdējās dienās, nav salīdzināms ne ar ko no tā, ko savā mūžā esmu piedzīvojis. Kāpēc nāve un mīlestība ir tik cieši saistītas?

Višvananda: Jā, tas ir tas skaistums, ko sev līdzi nes nāve; kā jau jūs teicāt, tas ir tāds miers, kad vairs nav vajadzības ne par ko cīnīties. Dzīvē visi par kaut ko cīnās, visi ar kaut ko ņemas. Kad tu zini, ka pienācis laiks aiziet, un esi gatavs aiziet, tad tu pilnībā pieņem visu, kas notiek. Un, kad tu pilnībā to pieņem, tu vienkārši ļauj visam plūst.

RL: Bet kam jānotiek, lai cilvēks to pilnībā pieņemtu? Ir taču daudz tādu, kuriem ir bail mirt, kurus satriec…

Višvananda: Jā. Viņi cīnās, pretojas. Cilvēki baidās no nāves, jo viņi domā, ka nāve ir visa gals.

RL: Kam jānotiek ar cilvēku, lai viņš atbrīvotos no savām bailēm?

Višvananda: Vajadzīga zināšana.

RL: Zināšana. Izpratne par savu paliekošo būtību?

Višvananda: Zināšana ir svarīga. Kāpēc cilvēki vispār baidās? Tāpēc, ka viņiem nav zināšanas par to, kas ir.

RL: Kāda ir jūsu zināšana par nāvi?

Višvananda: Es to pieredzēju, kad apēdu tās indīgās sēklas. Un reiz es arī iedzēru petroleju.

RL: Tāpat vien, joka pēc?

Višvananda: Nē. Man patika, kā tā smaržo. Kad biju mazs, es bieži tupēju zem galda. Mamma mēdza zem galda turēt petroleju, jo mēs tajos laikos lietojām petrolejas lampas. Maurīcijā tas bija ļoti izplatīti. Man patika petrolejas smarža, un tā nu es kādu dienu ņēmu un to iedzēru.

RL: Un? Jūs gandrīz nomirāt.

Višvananda: Jā, es gandrīz nomiru.

RL: Bet svarīgākais vārds te ir “gandrīz”. Divas reizes jūs gandrīz nomirāt. Bet nenomirāt.

Višvananda: Man liekas, cilvēks nomirst tad, kad viņam pienācis laiks mirt, bet līdz tam viņam nekas nevar notikt.

RL: Labi, bet mans jautājums bija: kāda ir jūsu zināšana par nāvi? Nevis par gandrīz nomiršanu, bet par īstu nāvi.

Višvananda: Īstā nāve ir tāda, ka… tu nenomirsti. Tu turpini eksistēt kaut kur citur, kaut kādā citā veidā.

RL: Kad jūs sakāt “tu nenomirsti”, vai tā nav vienkārši fantāzija, ko jūs izdomājat, lai pārvarētu savas bailes?

Višvananda: Ja tā būtu fantāzija, tajā tik un tā būtu zināmas bailes nomirt.

RL: Ja tā būtu ļoti izdevusies fantāzija…

Višvananda: Tajā tik un tā būtu zināmas bailes. Bet es nejūtu bailes.

RL: Jūs gribat sacīt, ka jums ir vienalga, vai jūs esat dzīvs vai miris?

Višvananda: Nē, nav tā, ka man būtu vienalga, vai esmu dzīvs vai miris, bet nāve mani nebaida. Kad tev pienāks laiks mirt, tu nomirsi un pārcelsies uz nākamo dzīvi. Un man ir arī atmiņas. Tajā laikā, ko es pavadīju šādā stāvoklī, man bija arī atmiņas no daudzām iepriekšējām nāvēm. Mēs esam miruši daudzas reizes.

RL: Cik reižu esat miris jūs?

Višvananda: Es? 127.

RL: Jūsu pilnajā vārdā iekļauts arī skaitlis 1008. Ko tas nozīmē?

Višvananda: 1008 ir simbolisks skaitlis. Hinduisma tradīcijā mēs to saucam par “pilnu skaitli”. Pilnie skaitļi ir 9, 108 un 1008.

RL: Un kā tas gadījies jūsu vārdā? Kas to iekļāva jūsu vārdā?

Višvananda: Iniciācijas ceremonijā tu saņem jaunu vārdu un arī skaitli. 1008 ir pilnības simbols.

RL: Vai no tām 127 nāvēm, kuras jūs esat pieredzējis, kāda bijusi vardarbīga?

Višvananda: Dažas bija vardarbīgas, citas ne.

RL: Cik skaidri jūs atceraties vai vizualizējat šīs vardarbīgās nāves?

Višvananda: Ne sevišķi. Es zinu, ka tādas ir bijušas, bet es par tām nemeditēju.

RL: Kā jums tika atklāts, ka esat miris 127 reizes?

Višvananda: Es esmu redzējis visas 127.

RL: Vai jūs vēlējāties tās visas redzēt?

Višvananda: Nē.

RL: Jums tas tika parādīts?

Višvananda: Jā. Tas nav tas, ko es īpaši vēlējos redzēt.

RL: Manuprāt, ļoti svarīgs jautājums ir tāds: vai transformācija cilvēkam tiek vienkārši dota, vai arī viņš var kaut ko darīt, lai transformētos?

Višvananda: Nē, man tas tika dots. Es nekad neko neesmu meklējis. Es vienmēr esmu jutis iekšēju vilkmi uz garīgumu. Es jau bērnībā mammai teicu, ka gribu kļūt par priesteri. Bet es neko nezināju par meditāciju, par guru un tamlīdzīgām lietām. Man par to nebija nekādas intereses.

RL: Kāda ir guru loma cilvēka garīgajā dzīvē?

Višvananda: Ļoti grūta.

RL: Vai jūs esat ļoti stingrs?

Višvananda: Nē, neesmu. Vai varbūt esmu. Es nezinu. Tas jums jājautā maniem skolniekiem.

RL: Es viņiem pajautāšu. Bet kāda ir guru loma?

Višvananda: Guru loma ir… Guru ir skolotājs, bet, kad cilvēki dodas pie skolotāja, viņi ļoti bieži vēlas dzirdēt tikai to, ko vēlas, paši savu realitāti, savu patiesību. Bet guru nav cilvēks, kurš jums stāstīs par jūsu paša realitāti. Viņš stāstīs par to, kādai tai jābūt. Nav svarīgi, vai jūs to vēlaties dzirdēt vai ne. Tāpēc man liekas, ka būt guru ir ļoti grūti.

RL: Šajā istabā ir vismaz trīs jūsu attēli. Kāpēc tikai trīs?

Višvananda: Patiesībā četri. (Smejas.)

RL: Četri. Kā jūs jūtaties istabā, kur ir tik daudz jūsu attēlu?

Višvananda: Man vienalga. Reiz Francijā, Dižonā, es gulēju istabā, kas bija pilna ar maniem attēliem.

RL: Jums tas ir vienaldzīgi.

Višvananda: Ja tas viņus iepriecina, manis pēc; man vienalga.

RL: Jūs nenosakāt, kā jūsu sekotājiem būtu jāiekārto savas telpas?

Višvananda: Visi cilvēki ir brīvi. Es nevaru regulēt viņu dzīvi, es viņus nevaru kontrolēt. Tā ir viņu darīšana.

RL: Kad jūs sakāt, ka visi ir brīvi, kā jūs to domājat?

Višvananda: Nu labi, es viņiem dodu zināmus norādījumus, un, ja viss ir normas robežās, es viņiem nediktēju, cik portretu kur jāuzstāda. Viņi jau neliek tās bildes sevī iekšā, viņi tās izliek ārpusē, kā atgādinājumu.

RL: Kad jūs redzat sevi attēlā, kāda ir jūsu attieksme pret to?

Višvananda: Tas ir tieši tāpat kā skatīties spogulī.

RL: Vai, skatoties spogulī vai attēlā, jūs redzat kosmisku būtni?

Višvananda: Tas var būt dažādi. Skatoties spogulī, es neredzu komisku būtni. Lai redzētu kosmisku būtni, jāiekļūst iekšpusē.

RL: Bet jūs teicāt, ka kosmiskajai būtnei, ko jūs redzējāt, bija jūsu seja.

Višvananda: Tā bija vīzija. Tas nebija ārpusē.

RL: Man personīgi tā arī paliek neskaidrs, vai visi ir brīvi savos dievišķā meklējumos vai arī viņiem jābūt dievišķā aizrautiem.

Višvananda: Tieši tā arī ir; viņiem jābūt dievišķā aizrautiem, lai viņi to nekad neaizmirstu.

RL: Vai man kaut kas īpašs jādara, lai dievišķais mani aizrautu? Vai vienkārši jādzīvo normāla dzīve un dievišķais pie manis pats atnāks, ja vēlēsies?

Višvananda: Jāļauj visam iet savu gaitu.

RL: Tātad nekāda spiediena.

Višvananda: Es savos sekotājos esmu ievērojis vienu lietu: ļoti bieži viņus nekādas garīgas lietas nemaz nav interesējušas. Tie bijuši normāli cilvēki, kas dzīvo savu normālo dzīvi, strādā; viņiem ir ģimene un tā tālāk. Un tad viņu dzīvē notiek radikālas pārmaiņas. Piemēram, viens no maniem sekotājiem ir slavens kikbokseris. Viņš bija slavens visā pasaulē; viņš visu mūžu ir cīnījies, un viņa dzīvē bijis daudz dramatisku notikumu. Jā, ir cilvēki, kurus neinteresē un nekad nav interesējis garīgums, bet tad kaut kas mainās un sagriež viņu dzīvi ar kājām gaisā.

RL: Netrūkst stāstu par negantiem, asinskāriem bandītiem un karotājiem, kuri kļuvuši par svētajiem.

Višvananda: Jā, viens tāds piemērs ir Vālmīki.

RL: Kā jūs izskaidrotu faktu, ka nikni karotāji kļūst par labākajiem svētajiem – vismaz saskaņā ar tradīciju?

Višvananda: Tas tāpēc, ka viņi savā dzīvē pieredzējuši visu. Viņi pieredzējuši dzīvi visā tās daudzveidībā. Un tomēr nekad nav jutušies pilnībā apmierināti.

RL: Vai tam nav kāds sakars ar kaislību, ar kaislības spēku?

Višvananda: Visi karotāji un bandīti, kuri piedzīvojuši šādu pārvērtību, – viņi visam nododas pilnībā. Viņi neko nedara pa pusei. Ja viņi kaut ko dara, tad ar pilnu jaudu. Cilvēki bieži paliek ar vienu kāju tur, ar otru – te. Karotāji ir no tiem, kas pilnībā nododas tam, ko viņi dara. Es atceros stāstu par vienu šādu bandītu. Viņš devies uz Budas āšramu, bet Budas tobrīd tur nav bijis. Tur bijis Šāriputra, viens no Budas mācekļiem, arī ļoti apgaismots. Bandīts nav gājis iekšā pa galvenajām durvīm; viņš domājis: “Ja iešu pa galvenajām durvīm, mani pazīs un visi pārbīsies.” Tā nu viņš pārlēcis pāri mūrim. Kāds redzējis, kā viņš pārlec pāri mūrim; visi sapulcējušies un viņu noķēruši, jo domājuši, ka viņš atnācis laupīt. Šāriputra viņam jautājis: “Kāpēc tu esi atnācis?” Viņš sacījis: “Es atnācu, lai satiktu Budu; es gribu sasniegt to, ko viņš dod cilvēkiem. Es arī gribu būt citāds.” Šāriputram piemitusi spēja ieskatīties pagātnē. Viņš paskatījies un sacījis: “Savā iepriekšējā dzīvē tu biji briesmīgs bandīts. Un arī šajā dzīvē tu esi briesmīgs bandīts.” Un viņš ieskatījies tūkstoš citās šī bandīta iepriekšējās dzīvēs, un tās visas bijušas briesmīgas. Viņš teicis: “Tev šajā dzīvē nav iespējams kļūt citādam.” Kad vīrs palaists vaļā un taisījies projām, pārradies Buda. Vīrs bijis bēdu pārņemts un raudājis, un Buda jautājis: “Kas tev kaiš, dārgo brāli?” Viņš sacījis: “Es tūkstošiem dzīvju esmu bijis briesmīgs cilvēks. Man nav iespējams laboties.” Bet Buda teicis: “Nāc man līdzi.” Viņš iemācījis šim vīram meditēt, un mēneša laikā viņš sasniedzis vairāk nekā Kunga Budas mīļotais māceklis Šāriputra. Šāriputra Budam jautājis: “Vai es kaut ko nepareizi saskatīju?” Buda atbildēja: “Nē, tajā, ko tu redzēji, nebija nekā nepareiza. Tu ieskatījies un redzēji, ko šis vīrs darījis pagātnē, bet tu neesi redzējis viņa nākotni.” Nākotnē vienmēr paliek iespēja, jo viss atkarīgs no katra nākamā mirkļa. Ja kāds tiešām grib mainīties, tas var izdoties. Tu vari pieredzēt nelaimes gadījumu, tevi var piemeklēt slimības. Tas ir kā aicinājums kaut kam tevī pamosties. Un tad notiek šīs pārmaiņas. Kad šādi cilvēki mainās, viņi pārvēršas pilnībā. Es esmu sastapis daudz šādu cilvēku.

RL: Runājot par garīguma meklētājiem, cilvēkiem, kuri mīl Dievu: kāda ir sieviešu loma?

Višvananda: Ļoti svarīga. Bez sievietēm pasaulē mūsu nebūtu. Ja visi kļūtu par mūkiem vai ja daudzas sievietes kļūtu par mūķenēm, pasaulei pienāktu gals.

RL: Tātad sievietes jums ir vajadzīgas?

Višvananda: Jā, protams. Mums ir daudz sekotāju, kuri ir precējušies.

RL: Bet jūs pats neesat precējies. Kāpēc?

Višvananda: Tāpēc, ka tāda ir mana izvēle.

RL: Es reiz pus pa jokam jautāju Dalailamam, vai viņš ir precējies. “Nē, es esmu mūks,” viņš atbildēja. Es jautāju: “Vai jums ir bērni?” Viņš teica: “Nē, es esmu mūks.” Tad es jautāju: “Vai jūs šad un tad nodarbojaties ar seksu?” Viņš sacīja: “Nē, es esmu mūks.” Tad es viņam teicu: “Ja jūs neesat precējies, jums nav bērnu un jūs palaikam neizbaudāt seksu – kāda jēga no jūsu dzīves?” Viņa atbilde prasīja 10 minūtes – puse viņa sejas pauda dusmas, bet otra puse smējās, un tā viņš 10 minūtes skaidroja, kāda ir viņa dzīves jēga. Kāda ir jūsu dzīves jēga?

Višvananda: Mana dzīve ir cilvēkiem.

RL: Kādā ziņā cilvēkiem?

Višvananda: Es šeit esmu, lai redzētu to prieku, ko viņi savā dzīvē iemieso un izpauž. Es šeit esmu, lai atgādinātu viņiem par šo mīlestību – neko citu.

RL: Vai jums vēl ir palikuši kādi jautājumi, vai arī jums ir tikai atbildes?

Višvananda: Nē, man nav jautājumu. Un man nav arī atbilžu.

RL: Jums nav arī atbilžu?

Višvananda: Es ļauju visam plūst savu gaitu, tas arī viss. Ja jums ir atbildes, tad jābūt arī jautājumam.

RL: Jautājums varbūt ir bijis, vismaz pagātnē.

Višvananda: Man nekad nav bijis nekādu jautājumu. Es nekad nejautāju, kāpēc kaut kas ir tā, kā tas ir.

RL: Nopietni? Kā tad tā?

Višvananda: Tā vienkārši ir. Tā tam jābūt.

RL: Nav vajadzīgi nekādi jautājumi?

Višvananda: Cilvēkiem, kuri grib saprast, ir vajadzīgi.

RL: Jūs negribat saprast?

Višvananda: Ir lietas, kuras nav nekādas jēgas mēģināt saprast, jo tās vienkārši ir.

RL: Kādas lietas nav jēgas mēģināt saprast?

Višvananda: Dažādas. Teiksim, ja es gribu pagatavot kādu ēdienu…

RL: Jā, tad ir labāk, ja jūs protat gatavot.

Višvananda: Tieši tā.

RL: Ja jūs gribat kādu mīlēt, tad ir labāk prast mīlēt.

Višvananda: Jā, bet mīlestība vienmēr ir kā straume. Nav nekādas vajadzības domāt par to, kā mīlēt šo cilvēku, jo man no viņa nekas nav vajadzīgs. Man nekas ne no viena nav vajadzīgs. Es ne no viena neko neprasu. Ja man no kāda kaut ko vajag, tā jau ir pavisam cita lieta.

RL: Jums nekas nav vajadzīgs no cilvēkiem, kuri jums palīdz tik daudzos un dažādos veidos? Jūs pats sev gādājat ēdienu, dzērienus un tā tālāk.

Višvananda: To man vienmēr sagādā.

RL: Jums vienmēr sagādā?

Višvananda: To visu man sagādā Viņš.

RL: Viņš izmanto jūsu asistentu, sekotāju, palīgu rokas?

Višvananda: Jā, bet es taču nesēdēšu un nedomāšu par to, kas ko dara, lai tas notiktu.

RL: Kam jūs veltāt lielāko daļu sava laika? Vai jūs lasāt?

Višvananda: Es lasu, jā.

RL: Un ko vēl? Vai jūs rakstāt?

Višvananda: Es gleznoju.

RL: Tātad jūs lasāt, gleznojat – ko vēl?

Višvananda: Es ceļoju (smejas). Tiekos ar cilvēkiem.