Budistu elle
Kšuramargas ["asmeņu ceļa"] ellē nonākušie cieš no Asipatras ["zobenu meža"] dzelzs koku lapām, kas nepārtraukti krīt zemē, ar savām asajām malām nocērtot miesas gabalus, kurus tūdaļ aprij asinskārie Šjamašabalas suņi (Foto: Ilmārs Šlāpins)

Ilmārs Šlāpins

Budistu elle

Birma, Taizeme un Šrilanka ir valstis, par kurām runājot, bieži mēdz pieminēt, cik liels skaits cilvēku tajās ir aktīvi budisma sekotāji; liela daļa no viņiem noteiktu savas dzīves laiku pavada klosteros, uz dažiem mēnešiem vai uz visu mūžu pieņemot mūka kārtu. Birmā 90 procenti, Taizemē - 95, Šrilankā - 70 procenti iedzīvotāju ir theravādas budisti. Vai tiešām tautu reliģiozitāti nosaka klimats?

Atrasties Taizemē aprīļa beigās zem klajas debess ir grūti un pazemojoši. Tas ir gada karstākais periods, kad kuru katru brīdi var sākties lietusgāzes, gaiss ir pietvīcis un mikls, bet saules nokaitētās ēkas ne pilsētās, ne laukos nesniedz paēnu. Šajā ziņā par jebkādas reliģiskās morāles ienaidnieku kļūst 20. gadsimta svarīgākais tehnikas progresa iemiesojums - gaisa kondicionieris. Ienākot vēsā viesnīcas Intercontinental numuriņā Bangkokas centrā, es nejūtu ne vismazākos sirdsapziņas pārmetumus par dzīves laikā sastrādātajiem nedarbiem, vien neapturamu pateicību liktenim un gandarījumu par to, ka esmu pelnījis šo oāzi ar gultu, televizoru un minibāru. Pamest to un doties garīguma meklējumos ir ārkārtīgi grūti. Tur, ārpusē, pārskrējienus starp kondicionētiem lielveikaliem atvieglo kondicionētas gājēju pārejas uz kondicionētiem SkyTrain vilcieniem, kas šaudās pa pilsētu piecstāvu mājas augstumā. Kondicionētu taksometru šoferi krustojumos laiski piedāvā aizvest uz tuvāko kondicionēto striptīzbāru vai erotiskās masāžas salonu. Izvēle starp grēku un tikumu šeit ir mērāma Celsija grādos.

Žurnālistu grupu no Ziemeļeiropas šurp atveda taizemiešu meitene Pratana no Stokholmas. Viņas uzdevums bija parādīt skaistākās Bangkokas viesnīcas, tradicionālās masāžas salonus un tautas svētkus Čanrei reģionā Taizemes ziemeļos, taču piepeši uznākušie tautas nemieri un demonstrācijas izjauca visus plānus un mūsu grupa palika iesprostota galvaspilsētā. Šķiet, ka viņu pašu tas īpaši neuztrauca, atturīga pieklājība un nevēlēšanās atklāti paust savas emocijas ir taizemiešu rakstura īpašība, šķiet, ka bērnība, kas pavadīta Zviedrijā, to nespēja nomākt. Sapratis, ka programmas maiņa dos man iespēju aplūkot paša izvēlētas vietas, es ieminējos par kādu klosteri stundas braucienā no Bangkokas. Internetā redzētā reportāžā bija minēts dārzs, kurā ar skulptūru palīdzību attēlotas mocības un šausmas, kas valda ellē. Pareizāk sakot, vietā, kurā pēc budistu kosmoloģijas priekšstatiem pārdzimst cilvēki ar īpaši sliktu karmu. Mēs nupat bijām pabeiguši divarpus stundas ilgu masāžas procedūru vienā no dārgākajiem saloniem Bangkokā - tvaiku pirts, karstais baseins, masiere baltā (kondicionētā) telpā ar respiratora masku uz sejas un ārkārtīgi spēcīgiem pirkstiem, kas kāju ikros bija jūtami vēl nākamajā rītā. Nelielā launagā turpat salona terasē mēs ēdām sāļi saldo rīsu pudiņu ar nosaukumu Sticky Rice (angļu val. - lipīgie rīsi), kura vienīgā vērtība pārējo grupas dalībnieku skatījumā bija nostalģiskas bērnības atmiņas, ko pret šo iedzelteno masu izjuta mūsu grupas vadītāja. Par budistu klosteriem (taizemieši tos sauc par vatiem) Pratana neko daudz nezināja un arī nevēlējās zināt, turklāt ceļš uz šo klosteri bija arī vienīgais ceļš uz kūrorta pilsētu Pataiju, un to nupat bija bloķējuši demonstranti, lai izjauktu (vēlāk izrādījās, ka veiksmīgi) Pataijā paredzēto ASEAN valstu vadītāju samitu.

Taizeme nav tā valsts, kuru parasti izvēlas garīguma meklētāji vai cilvēki, kas vēlas atrast klusu klosteri meditācijas nodarbībām. Taizemē ar tās vispārējo reliģiozitāti budisms ir tautas reliģija ar vienkāršiem rituāliem, ticību labajiem un ļaunajiem gariem, senām leģendām un krāšņiem debesu un elles aprakstiem. Budisma mācībā kosmoloģija, lai arī izvērsti un detalizēti minēta senajos tekstos, nekad nav bijusi būtiska reliģiskai praksei. Šķiet, ka tieši Taizemē noteiktā vēsturiskā brīdī ir radusies īpaša interese par elli un to, kas tajā īsti notiek. Protams, par elli rietumnieki to ir nosaukuši mazliet pārsteidzīgi, taču nevar noliegt, ka daudzu tautu reliģiskajos priekšstatos eksistē ārkārtīgi līdzīgs tās vietas apraksts, kur pēc nāves cieš mokas grēcinieki. Reliģiju pētnieki ir secinājuši, ka dažkārt var saskatīt tiešu ietekmi šo priekšstatu attīstībā, taču līdz galam tā arī nav kļuvis skaidrs, kāpēc tik dažādu uzskatu sistēmās ir atrodams viens un tas pats elements, ko mēs esam paraduši saukt par “degšanu elles liesmās”. Tas, ka grēkojušie cilvēki pēc nāves izjutīs spīdzināšanu ar uguni, bija zināms senajiem ēģiptiešiem, liesmojošās Gehennas apraksts atrodams Vecajā derībā, elles karstums atrodams musulmaņu un kristiešu aprakstos, lai arī viedoklis par to, kas tad īsti ir elle, kā tajā nokļūst, uz cik ilgu laiku un kādā veidā, mēdz būt visai atšķirīgs. Ēģiptiešu mitoloģijā cilvēka dvēsele, kas pēc nāves neiztur morālo tiesu un nav cienīga ieiet mūžīgā nemirstībā Ozīrisa debesīs, tiek “aprīta” un pilnībā iznīcināta, pirms tam gan izciešot pelnītas mocības. Dvēseles, kuras vēl iespējams labot, tiek attīrītas caur uguni. Jūdaismā nav vienotas doktrīnas par pēcnāves dzīvi, taču ir priekšstats par vietu, kas saukta par Gehennu - tajā ar uguns palīdzību cilvēks tiek attīrīts no dzīves laikā pastrādātajiem nodarījumiem. Kabaliskajā tradīcijā tā aprakstīta kā uzgaidāmā telpa, kurā nonāk ne tikai ļaunie, bet visi cilvēki pēc nāves, lai apzinātos savu grēcīgumu un pārdomātu iepriekšējo dzīvi. Atrašanās šajā vietā nav mūžīga, dažkārt minēts, ka ilgākais laiks ir 11 mēneši. Ir rabīni, kas apgalvo, ka šī elle nav fiziska vieta, bet drīzāk sajūta - līdzīga ārkārtīgi spēcīgam kaunam. Citi jūdaisti uzskata, ka atdalot tikumīgos no grēciniekiem, pirmie nonāk debesīs, bet otrie paliek tukšā un tumšā vietā, ko dēvē par Šeolu. Šāds priekšstats par pēcnāves dzīvi visbiežāk ir bijis arī senajiem grieķiem - viņu Tartarā dvēseles drīzāk cieš no tā, ka nekas nenotiek, nevis no intensīvas spīdzināšanas. Ir gan zināms arī mīts, ko traktātā “Par valsti” piemin Platons, stāstot par karavīru Ēru. Aizgājis bojā kaujas laukā, viņš kopā ar citiem mirušajiem nonācis pie krustcelēm, no kurām viens ceļš veda uz augšu, bet otrs - lejup. Šajā vietā sēdēja soģi, kas mirušo dvēseles dalīja labajās un sliktajās. Kad pienākusi Ēra kārta, soģi teikuši, ka viņam viss rūpīgi jāvēro un pēc tam jāpastāsta par to dzīvajiem. Interesanti, ka vienīgais, par ko Platons pastāsta detalizētāk, ir tas, ka cilvēks pēc nāves saņem savu nodarījumu atpakaļ desmitkārtīgā apmērā (te jūtams gan decimālās sistēmas triumfs, gan senās Divupes tieslietu sistēmas ietekme, runājot par nodarījuma un soda samēru). Šajā īsajā epizodē parādās trīs zīmīgi un turpmāk bieži atkārtoti motīvi - pirmkārt, tiesneši, kas izvērtē labos un sliktos darbus. Otrkārt, stāsts par cilvēku, kurš nonācis gan debesīs, gan ellē, bet pēc tam atgriezies uz zemes, lai pastāstītu par to citiem. Treškārt, stāsts par to, kādas mocības ellē cieš dažādi grēcinieki un kādā veidā šīs mocības sasaucas ar viņu dzīves laikā pastrādātajiem grēkiem.

Šīm pēcnāves mocību vietām doti dažādi vārdi. Senebreju Gehenna (citās versijās Gē Hennom vai Gehinom) ir atvasināts no Hinnomas ielejas nosaukuma, kas atradās netālu no Jeruzālemes un kurā tika dedzināti pilsētas atkritumi. Šajā nosaukumā redzams, ka Gehenna drīzāk aprakstīta metaforiski - kā vieta, kur nederīgās dvēseles tiek iznīcinātas sadedzinot. Grieķu Tartars burtiski nozīmē dziļu vietu, bet protoģermāņu halja, no kura atvasināts vārds “elle” daudzās eiropiešu valodās, nozīmēja slepenu vietu, slēptuvi. Visos šajos aprakstos var manīt pāreju no priekšstata par elli kā vietu, kur vienkārši tiek iznīcināti cilvēki, kas dzīves laikā bijuši slikti, uz priekšstatu par to, ka šīs iznīcināšanas paņēmieni ir mokoši, ilgi, iespējams, mūžīgi, savukārt mocību raksturs visdrīzāk ir tieši atkarīgs no nodarījuma.

Budistu priekšstati par pasaules iekārtojumu ir nedaudz atšķirīgi, bet tieši tāpēc jo interesantākas ir daudzas sakritības un līdzības elles aprakstos. Jāsāk ar to, ka Gautama Buda apskaidrības iegūšanas brīdī ne tikai saprata četras cildenās patiesības un atcerējās visas savas iepriekšējās dzīves, bet arī pilnībā ieraudzīja pasaules iekārtojumu (Eiropā dēvētu par kosmoloģiju). Tajā ietilpst arī priekšstats par trim eksistences līmeņiem, kuros iespējams pārdzimt sansāras riņķojuma laikā. Šie līmeņi iedalās sīkāk sešos un vienpadsmit apakšlīmeņos un viens no tiem ir elle. Par elli to nosauca rietumnieki, sanskritā tā nosaukums ir Naraka, bet pāli valodā - Niraja. Vispārīgi runājot, dzīvās būtnes atkarībā no savas iepriekšējās karmas var piedzimt cilvēku pasaulē, dzīvnieku pasaulē, dēmonu pasaulē, ellē, izsalkušo garu pasaulē un dievu pasaulē. Vēl eksistē bezķermeniskie eksistences līmeņi, kuros nonāk īpašu garīgu attīstību sasniegušie, taču tie mūs interesē tikpat maz kā Gautamu Budu, kurš par galveno uzskatīja iespēju izrauties no sansāras riņķojuma, tas ir, nepiedzimt nevienā no šiem līmeņiem. Atšķirībā no daudziem eiropiešu priekšstatiem, budismā piedzimšana jebkurā līmenī ir tikai un vienīgi karmisko darbību rezultāts, te nav vietas ne soģiem, ne augstākai būtnei, kas dvēseli var apžēlot. Vēl vairāk, te nav arī priekšstata par dvēseli, tāpēc piedzimšana ellē ir tikpat “miesīga” un dzīve tajā tikpat ierobežota laikā kā piedzimšana cilvēku sfērā. Līdzība ar Platona mītu vai Dantes aprakstītajām elles mokām ir tajā, ka būtnes ellē piedzīvo ciešanas, kuru intensitāte un raksturs ir cieši saistīta ar iepriekšējā dzīvē pastrādātajiem sliktajiem darbiem. Te jāpiezīmē, ka budistiem nav priekšstata par grēku, jebkura darbība, uz ko spējīgs neapskaidrots cilvēks, ir karmiska un šai karmai ir iespējams izšķirt labu, sliktu un neitrālu raksturu. Hinduistiem, kuru uzskati par pārdzimšanu lielā mērā ir līdzīgi, nez kāpēc lielāka interese vienmēr ir bijusi par karmiskām sekām, kas izraisa piedzimšanu dzīvnieku līmenī. Daudzos populāros komentāros un grāmatu ilustrācijās var atrast brīdinājumus par to, ka agresīvs cilvēks var piedzimt par suni, bet rijīgs cilvēks nākamajā dzīvē var kļūt par cūku. Elles mocības bija paredzētas tikai pavisam ekstrēmiem gadījumiem.

No visām budisma tradīcijām, šķiet, visvairāk par elli ir interesējušies tieši taizemieši un tas ir izpaudies kādā viduslaiku leģendā par budistu mūku Pramalaju. Gluži tāpat kā Platona minētais Ērs, Dantes varonis vai daudzi kristiešu mistiķi, šis mūks ar meditācijas palīdzību ir nonācis paradīzē un ellē ar konkrētu mērķi - paradīzē viņš sastapa nākotnes Budu Maitreju, lai uzzinātu, kad pienāks viņa piedzimšana cilvēka ķermenī, bet ellē sameklēja savu māti, lai pajautātu, kā var palīdzēt viņas ciešanās. Stāstam par elles ciešanām bija divi motīvi - brīdināt cilvēkus par viņu rīcības iespējamām sekām un aicināt ar ziedojumu un rituālu palīdzību atvieglot elles iemītnieku ciešanas.

Lai sameklētu Pramalaja aprakstīto elles ciešanu vizuālu attēlojumu mūsdienu Taizemē, es vēlējos aplūkot vata Sansuka skulptūru dārzu, kura attēlus biju redzējis interneta publikācijā. Tovakar iepazinos ar Bangkokas Marriott viesnīcas mārketinga daļas vadītāju Tatpišu, kas žurnālistu grupai laipni izrādīja pasakainu viesnīcas kompleksa parku ar kādiem desmit restorāniem un ķirzakām ņudzošu kanālu (numuriņu cenas un tajos mītošā publika neizraisīja nekādu vēlēšanos vēlreiz tur atgriezties), bet vairāk parunāt mums izdevās vakariņu laikā uz baržas, kas lielā ātrumā traucās cauri naksnīgajai Bangkokai. Divdesmit sešus gadus vecā meitene bija sasniegusi visai augstu karjeras pakāpienu, nebija precējusies un praktiski visu viņas ikdienu aizpildīja rūpes par viesnīcas labo slavu un jaunu klientu piesaistīšanu. Viņas sapnis bija reiz aizbraukt uz Eiropu, apceļot Itāliju vai Franciju, taču tas atlikts uz tālāku nākotni. Taizemes viesnīcu biznesā ir krīze - ne tikai pasaules ekonomisko klizmu rezultātā, bet arī valsts tēlu pabojājušo nemieru un terora aktu dēļ. Neviens ar to nebija iepriekš rēķinājies, tāpēc jaunu, tikko pabeigtu vai vēl neuzbūvētu viesnīcu Bangkokā ir ļoti daudz. Liela daļa no tām ir pustukšas un nespēj atpelnīt ieguldītos līdzekļus. Runājot par tuvākajiem plāniem, Tatpiša pieminēja to, ka augustā grasās doties uz klosteri, lai pāris nedēļas pavadītu meditācijās. Nē, viņa nav pārāk reliģioza, bet tas palīdzēs savākties un atpūsties no saspringtā mūsdienu menedžera darba ritma, kas ir gatavā elle. Izmantoju izdevību, lai sarunu pavērstu šajā virzienā un pastāstīju par savu sapni. Tāpat kā visi taizemieši, ar kuriem es centos parunāt par “elles parku”, arī Tatpiša pauda izbrīnu un jautāja, kāpēc tas mani interesē.

Grūti paskaidrot, es teicu. Viņa par šādu vietu nebija dzirdējusi, taču apsolīja kaut ko uzzināt. Nākamajā rītā es saņēmu e-pastu ar norādēm uz vairākām vietām kartē, kur atrodas šāda veida klosteri. Šīs kartes es izdrukāju viesnīcas VIP salonā 25. stāvā (stāvu zemāk bija tā dēvētie “karaliskie apartamenti”, kuros mēdza uzturēties Malaizijas karalis) un devos parādīt mūsu grupas vadītājai, kas vien mulsi pasmaidīja un teica, ka neko nesaprotot, jo kartēs rakstīts taizemiešu valodā. Nē, valodu viņa saprot, bet lasīt šajā rakstībā tā arī nav iemācījusies. Taču man esot jāparunā ar mūsu šoferi no vietējās tūrisma aģentūras, viņš esot dzimis un uzaudzis kaut kur netālu no tās vietas. Šoferi sauca Tī (“Just tea, not coffee” - “Tikai tēju, ne kafiju” -, viņš iepazīstoties pajokoja, lai mēs vieglāk iegaumētu viņa vārdu). Viņš patiešām bija gājis skolā netālu no Sansuka klostera un bija pārsteigts par manu vēlmi - parks esot neliels un garlaicīgs, elles mocību attēlojums nav pārliecinošs un, kā tas parasti esot šādās vietās, koka figūras izgatavojis kāds prātā sajucis mūks, kam nav piemitušas nekādas izcilās mākslinieciskās spējas. Tad jau labāk man esot jāaizbrauc uz vienu citu vietu, kas vismaz mēroga ziņā ir daudz ievērojamāka. Tikmēr mūsu grupu bija nolemts aizvest uz Rožu dārzu 30 kilometrus no Bangkokas, kur atrodas viesnīca, izklaides un veselības uzlabošanas komplekss. Patiesībā tur atradās kaut kas pretējs manis iecerētajai ellei. Pirms kādiem 50 gadiem uzņēmējs Juvapurna vēlējās iegādāties zemi pie upes un devās nelielā izbraucienā ar laivu pa Tačines upi (kurā gadsimtu iepriekš britu tirgonis Roberts Hanters ieraudzīja peldamies “Siāmas dvīņus” Čanu un Enu). Pamanījis izskalotajā krastmalā sasvērušos koku, viņš iežēlojās par nabaga augu un nopirka tam apkārt esošo zemi, lai nostiprinātu krastu un paglābtu skaisto koku no bojāejas. Pēc kāda laika uzcēlis māju un iekopis dārzu, Juvapurna nolēma uzsākt rožu audzēšanas biznesu un ierīkoja pirmo lielāko rožu plantāciju Taizemē, kur tās bija eksotiskas svešzemju puķes. Pie viņa sāka braukt ekskursanti no Bangkokas, lai palūkotos uz ziediem, tāpēc ideja atvērt nelielu viesnīciņu nāca tieši laikā. Šobrīd Rožu dārzs ir viens no ekskluzīvākajiem atpūtas kompleksiem Taizemē, zaļais un ēnainais parks ar kanāliem atgādina paradīzi, ja vien kāds būtu pacenties to aprakstīt tikpat precīzi kā elli. Tas ir pārsteidzoši, ka jebkurā tradīcijā, kur pēcnāves dzīves apraksti ieguvuši izpausmi literāros darbos, elles ilustrācijas ir daudz detalizētākas un krāšņākas par paradīzes attēlojumu. Zināmā mērā to var saprast - kā aprakstīt baudu, ko sniedz liegs vējiņš kanāla malā, aromātiskās eļļas un masāža ēnainā lapenē, lēnas pusdienas uz koka terases, kas iesniedzas upē, kokosriekstu saldējums. Kā to aprakstīt, lai tas neizklausītos banāli un bezgaumīgi? Nē, vieglāk parunāt par spīdzināšanu ellē.

Nākamajā rītā es palūdzu Tī kungu atrast mašīnu, kas mani varētu aizvest uz lielāko un skaistāko elles dārzu. Bangkokas iedzīvotāji nelabprāt mostas agrāk par vienpadsmitiem rītā, lai gan rīta stundas starp sešiem un astoņiem ir visdzestrākās, viņi ir gatavi pieņemt elles karstumu kā atgādinājumu par karmiskām sekām visam, kas noticis iepriekšējās dienas vakarā un naktī. Viens no izskaidrojumiem tam, kāpēc Taizeme ir kļuvusi par starptautisku prostitūcijas centru, ir īpašā attieksme pret jebkādu “amorālu rīcību”, to skaidrojot budisma ietvaros kā karmiskas sekas, kuras nav iespējams novērst ar likumdošanas vai sabiedriska nosodījuma palīdzību - meitenes, kurām liktenis ir lēmis strādāt par prostitūtām, iepriekšējā dzīvē to ir “nopelnījušas” un viss, ko viņas var darīt, ir izpirkt šo “sodu”, cerot, ka nākamajā dzīvē paveiksies vairāk. Tī sarunātā mašīna ieradās ar pusstundas nokavēšanos, šoferis bija kāds viņa radinieks, kas turpmākās piecdesmit minūtes kondicionētajā salonā pavadīja, bez mitas runājot ar līdzi braucošo Tī. Es nesapratu ne vārda, taču pieļauju, ka šajā sarunā tika izstāstīts viss, ko pēdējā pusgada laikā darījusi tēva brāļa sieva, viņas māsīca un viņas māsīcas bērni, kā arī to tuvākie draugi no pamatskolas laikiem. Nokaitētais gaiss mašīnas ārpusē ik pa brīdim izrādīja tieksmi uz pērkona negaisa izraisīšanu, taču pāris zibens spērienus mēs sagaidījām tikai atpakaļceļā. Pagaidām - neviena mākonīša, spoža saule, 39 grādi pēc Celsija un industriāla ainava, kuras vidū jau no pamatīga attāluma bija ieraugāma viena no lielākajām sēdoša Budas statujām Taizemē. Tas bija Pairongva templis netālu no Supanburi pilsētas. Templi ielenca mūku būdiņas, tirgus laukumi, mašīnu stāvvietas un trīs pasauļu attēlojums vizuāli uzskatāmā veidā - elles iemītnieku dzīve, cilvēka dzīve uz zemes un dzīve debesīs. Apstiprinot savas jau iepriekš paustās aizdomas par īpašu interesi, ko vienmēr un visur ir izpelnījusies tieši elle, es garāmejot aplūkoju visai garlaicīgo un vienveidīgo debesu iemītnieku attēlojumu - kādi astoņi skulpturāli veidojumi atainoja svētlaimīgus un svētsvinīgus jogus, kas sēdēja puslokos ap kādu no Budas iemiesojumiem aizvērtām acīm. Zemes dzīvei bija veltīta neliela aleja ar kādiem desmit veidojumiem, no kuriem var saprast, ka cilvēki šajā dzīvē dara dažādas netīras un nejēdzīgas lietas - rauj viens otru aiz matiem, savāc svešus izkārnījumus, bēg no nikniem tīģeriem, krāsojas spoguļa priekšā, krāj dārgas mantas - vārdu sakot, viss kā dzīvē. Bet ellei bija atvēlēts pamatīgs parks - svelmainas dienas vidū, brīvdienās, tas bija cilvēku pilns - tur bija ģimenes ar bērniem, skolnieku grupas, saldējuma tirgoņi, ziedojumu vācēji. Figūras bija veidotas no koka, ģipša masas vai papjēmašē, vairākas reizes pārkrāsotas, uz dažām bija manāmi paskaidrojoši uzraksti.

Mūks Pramalajs, par kuru stāsta taizemiešu un laosiešu leģendas, ir dzīvojis Šrilankā, bijis Budas skolnieka Maudgaljajanas sekotājs un ieguvis īpašas garīgas spējas, ko attīstījis ar meditācijas palīdzību. Pateicoties tām, viņš nonācis Tušitas debesīs, kurās šobrīd dzīvo nākotnes buda. Te jāatgādina, ka budistu priekšstatos jebkura eksistence ir ciešanas, atšķiras tikai to biežums, ilgums un intensitāte. Dzīve Nirajā jeb ellē ir nepārtrauktas ciešanas, tik spēcīgas, ka būtnes nav spējīgas just neko citu, kā vienīgi sāpes. Dažkārt tiek minēts, ka būtnes ellē nomirst un tūlīt pat atkal piedzimst turpat, jo viņu karma vēl nav “izsmelta”. Dzīve paradīzē savukārt ir pilna baudu, ciešanas ir tik tikko manāmas un dzīves ilgums ir tik liels, ka būtnes, kas mīt šajā eksistences līmenī, nespēj aptvert, par ko īsti runāja Buda, sakot, ka dzīve ir ciešanas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tikai cilvēka ķermenī dzimusi būtne spēj sekot Budas mācībai un sasniegt apskaidrību, izraujoties no sansāras riņķojuma. Visos citos eksistences līmeņos atliek vien gaidīt, ietekmēt savu likteni ar apziņas palīdzību ir tikpat kā neiespējami. Nākotnes Buda Maitreja šajā ziņā ir izņēmums, viņš dzīvo savu priekšpēdējo dzīvi un zina, kas viņu sagaida nākamajā, taču arī viņš ir spiests gaidīt karmisko likumu piepildīšanos, lai piedzimtu cilvēka ķermenī un sasniegtu apskaidrību, kā to darījuši visi iepriekšējie budas visos laikos.

Elles aprakstiem taizemiešu tradīcijā ir nepārprotami pedagoģisks raksturs. Tie ir paredzēti cilvēku “iebiedēšanai”, pamācīšanai un karmas likumu ilustrācijai. Ir saraksti ar nodarījumiem, kas noved cilvēku līdz piedzimšanai ellē. Dažkārt minēti pieci pārkāpumi: nogalināšana, zagšana, baudkāre, meli un alkohola lietošana. Citur aprakstīti seši: alkohola vietā ir ļauni nolūki un kā sestais pārkāpums minēta turēšanās pie nepareiziem uzskatiem. Taču uzskatamāk te darbojas attēli: miesīgu baudu izvēle ellē noved pie ķermeniskiem sodiem - ādu pārklāj izsitumi, ķermenis iegūst milzīgus izmērus, lai arī rētu un sāpošo vietu būtu vairāk, rijības pārņemtajiem tiek izrautas iekšas, meļiem - mēles. Katrai rīcībai seko līdzvērtīgas sekas. Viens no universālākajiem karmas likumiem, kas izpaužas ne vien šajā dzīvē, bet arī nākamajās, ir likums, ko mēs pazīstam fizikā, psiholoģijā, politoloģijā un daudzās jurisdikcijās - ikviena darbība sastopas ar tikpat spēcīgu pretdarbību, aci pret aci, zobu pret zobu. Platona mītā bija teikts, ka ikviens nodarījums saņem desmitkārtīgu sodu, budisti droši vien minētu citu skaitu, bet princips ir līdzīgs. Tikai tas nav sods par noziegumu, tā ir dabīga lietu kārtība, kas nosaka, ka ikvienai darbībai ir sekas. Ja šīs sekas netiek sagaidītas šajā dzīvē, tām noteikti ir jāizpaužas nākamajā vai aiznākamajā. Pilnīgi atbrīvoties no savu darbību sekām ir ļoti grūti, tāpēc pat visapskaidrotākie jogi ir spiesti pārdzimt vēl un vēl, gaidot, kamēr viņu iepriekšējās dzīvēs uzkrātais karmiskais potenciāls izzudīs pilnībā, bet tikmēr cenšas veikt tikai karmiski “neitrālas” darbības. Taizemiešu leģendā par mūku Pramalaju viņš ellē piedzimušajām būtnēm dzied mantras, lai mazinātu viņu ciešanas, un no savas mātes uzzina, kā cilvēku pasaulē dzīvojošie var palīdzēt elles iemītniekiem. Budistu ikdienas dzīvē ir daudz šādu ieradumu, kas netiek uzskatīti par striktiem uzvedības noteikumiem, taču pauž līdzcietību un palīdz citām dzīvām būtnēm. Birmieši mēdz pirkt tirgū putnus un zivis, lai tos palaistu brīvībā, atvieglojot likteni dzīvnieku pasaulē piedzimušajām būtnēm. Tibetieši mēdz skaitīt īpašas lūgšanas ikreiz, kad atstāj aiz sevis kādus dabīgos izdalījumus, jo tic, ka izsalkušo garu pasaulē piedzimušās būtnes ir spiestas pārtikt no mūsu izkārnījumiem, spļaudekļiem un puņķiem. Taizemieši veic īpašus rituālus, skaitot lūgšanas no mūka Pramalaja grāmatas, lai palīdzētu elles iemītniekiem. Visbiežāk tas tiek darīts bēru ceremoniju laikā un Rabsontaja svētku laikā oktobrī Taizemes ziemeļos vai Čakpra svētkos dienvidu apgabalos novembrī - laikā, kas tāpat kā pie mums tiek uzskatīts par mirušo piemiņas mēnesi.

Viena no atšķirībām starp theravādas budismu un mahājanu ir arī priekšstatos par elli. Ja theravādā nākamās dzīves apstākļus nosaka vairāk rīcība un tās fiziskās izpausmes, tad mahājanisti uzskata, ka daudz nozīmīgāka ir apziņas dzīve. Fiziskās rīcības sekas mēs biežāk sagaidām jau šajā dzīvē, bet lepnība mums liek pārdzimt dievu pasaulē, skaudība - dēmonu pasaulē, iekāre - cilvēku pasaulē, muļķība - dzīvnieku pasaulē, alkatība - izsalkušo garu pasaulē, bet ellē noved tikai naids.

Arī mahājanas budismā ir pazīstamas leģendas par nokāpšanu ellē, par to stāsta sūtra par bodisatvu Kšitigarbu, kas mazas meitenītes ķermenī veica šo ceļojumu, ne tik daudz, lai pastāstītu citiem par redzēto, kā lai pats glābtu būtnes, kas piedzimušas ellē. Leģendas versijas ir zināmas arī Ķīnā un Japānā.

Būdams iecietīgs pret tautiskiem ticējumiem un rituāliem, budisms ir ietvēris sevī priekšstatus par elli, kas tā vai citādi bijuši pazīstami daudzām pasaules tautām. Viens no parastajiem jautājumiem, kas rodas, iepazīstoties ar budisma pamatiem un priekšstatiem par “pārdzimšanām”, ir pretruna starp visai dogmatisko dvēseles un “es” noliegumu, kas ir viens no centrālajiem budisma teorijas principiem, un visai populāro runāšanu par iepriekšējām vai nākamajām dzīvēm. Šim tematam ir veltīti neskaitāmi traktāti un populāri izklāsti, kas tiek reducēti uz metaforu lietojumu. Viena no tādām metaforām ir upe. Ja stāvam upes krastā un vērojam tās straumes plūdumu, mēs varam pamanīt, ka ūdens upē nekad nav tas pats, kas mirkli iepriekš, taču šai straumei ir noteiktas īpašības - tai ir raksturīgs ātrums, ūdens sastāvs, virziens, mēs zinām, kā šo upi sauc, no kurienes tā plūst un kur ietek, dažkārt novērojam, kā upes ūdens tiek piesārņots, ja augštecē kāds iepludina notekūdeņus, zinām, kādas zivis šajā upē mīt un kuras no tām ir ēdamas. Šīs upes personību veido daudzas un dažādas sastāvdaļas, tā nekad nav “tā pati”, taču mēs to saucam par Daugavu vai Gangu. Gluži tāpat, saka budisti, arī cilvēka personība neeksistē nekā citādi, kā daudzas un dažādas sastāvdaļas, kas atrodas nemitīgā mainībā un “plūdumā”, taču mēs to saucam par Pēteri vai Pramalaju, zinām, kā viņš izskatās un kad saslimst vai nomirst. Zīmīgi, ka gluži tāpat, kā upes augštecē dzīvojošie bezkauņas, kas saindē ūdeni, neko nezina par tiem, kas lejtecē ir spiesti šo ūdeni dzert, arī cilvēks savā ierobežotajā dzīves apziņas laikā nespēj līdz galam saprast savas rīcības karmiskās sekas.

Nākamajā rītā mēs ar Pratanu un Tī devāmies laivu braucienā caur Bangkoku, iegriezdamies kanālos, kuru malās uzbūvētas lepnas viesnīcas, bet līdzās atrodas pussabrukušas būdiņas.

Braucot garām kādam budistu templim, mēs piestājām, lai pabarotu ar maizi upē dzīvojošos tunčus - milzīgus, treknus un laimīgus radījumus, kas sakūla ūdeni putās, ķerot mūsu mesto ēdienu. “Vai šīs zivis var ēst?” mēs jautājām. “Nē taču, tās ir tempļa zivis, kuras neviens neuzdrīkstas nogalināt.” “Bet tur tālāk, kur vairs nav tempļa teritorija?” “Tur tālāk viņas nepeld, nav jau dumjas,” atbildēja Tī. 

Raksts no Augusts, 2009 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">