Tauriņi simbolizē pārvērtības, bet olas...

Skuja Braden – mākslinieču duets, ko 1999. gadā kopīgi radījušas Ingūna Skuja no Latvijas un Melisa Breidena (Melissa D. Braden) no Kalifornijas, – ir visai neparasta parādība Latvijas mākslas ainavā, pateicoties gan tiešajiem un kritiskajiem vēstījumiem, gan barokāli intensīvajai un spilgtajai izteiksmes formai. Interesanti, ka viņas tiešām darbojas kā vienots ķermenis. Pārsteidzoši meistarīgās porcelāna skulptūras tiek darinātas, abām māksliniecēm kopīgi skicējot, diskutējot, veidojot, gleznojot un glazējot. Viņām abām pat ir tikai viens mobilais telefons, un abu paraksti uz mākslas darbiem saplūduši vienā.

Ne mazāk pārsteidzoša ir Skujas Braden spēja radīt savu universu, kurā sadzīvo biogrāfiskas atsauces, feminisma idejas, kritiski komentāri par pašreizējiem pasaules notikumiem, visaptveroši dzenbudisma aspekti un kurā postsociālisma nospiedumi mijiedarbojas ar Kalifornijas radošo vidi. Viņas nekautrīgi atsedz sievietes ķermeņa pieredzi un seksualitāti, aicinot gan dekonstruēt patriarhālās sabiedrības noteiktās dzimumu lomas, gan veidot iekļaujošu un citādību pieņemošu sabiedrību.

Viņu darbi bijuši visai plaši izstādīti dažādās mākslas pasaulē nozīmīgās institūcijās un mākslas mesēs, piemēram, Laikmetīgās amatniecības muzejā Oregonā, John Natsoulas Gallery Kalifornijā, SOFA Chicago, Ceramics Annual of America Sanfrancisko, Start Art Fair, Saatchi Gallery Londonā un SCOPE Art Show Bāzelē. Tie iekļauti publiskās un privātās kolekcijās, tai skaitā White Memorial Medical Center Losandželosā, Kellogg University Art Gallery Pomonā, Laikmetīgās keramikas muzejā Santodomingo, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Museé Ariana Šveicē, Pasaules keramikas centrā Dienvidkorejā, Čančuņas Starptautiskajā keramikas galerijā Ķīnā, ASU Mākslas muzejā ASV, Vestervaldes Keramikas muzejā Vācijā un Zuzeum Latvijā.

Neskatoties uz iespaidīgo karti, ko iezīmē Skujas Braden starptautiskā darbība, viņu darbi pārsvarā tikuši aplūkoti lietišķās mākslas kontekstā, izpelnoties apbrīnu par virtuozo spēju atdzīvināt un pakļaut porcelānu. Arī Latvijā – vispirms Aizkrauklē, pēc tam Lielvārdē – radītie mākslas darbi pārsvarā izstādīti un aplūkoti šādā ietvarā.

Skuja Braden darbību vēroju jau diezgan ilgi, meklējot piemērotu izstādes kontekstu viņu darbiem. 2019. gada starptautiskajā mākslas festivālā Survival Kit mākslinieču veidotais “Šķidrais Buda” un “XOXO” darbā iedzīvinātais dzimumu karš, kurā “krustiņus un nullītes” jeb “desas” izspēlē glazētas porcelāna vagīnas un “krāni”, iekļaujas perfekti. Latvijas vidē mākslinieces uzmirdz vērienīgajā personālizstādē “Samsara” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (2020). Kad ielavījos pandēmijas ierobežojumu dēļ slēgtajā izstādes atklāšanā, man uzreiz kļuva skaidrs, ka Skuja Braden varēs “pacelt” arī Latvijas ekspozīciju Venēcijā.

Kad ķeros pie šī teksta rakstīšanas, kopš Latvijas paviljona atklāšanas Venēcijā pagājušas jau pāris dienas un mēs, Latvijas paviljona komanda, vēl joprojām nevaram atgūties no milzīgās atzinības un starptautiskās uzmanības lavīnas. Šis ir Latvijas mākslas kontekstā vēl nepieredzēts triumfs. Pieņemu, ka Latvijas paviljona panākumu pamatā ir ne tikai Skujas Braden drosmīgo un tiešo vēstījumu pārsteidzoši meistarīga materializācija, kas gan rezonē ar pasaulē pašlaik aktuālajām tēmām, gan perfekti iekļaujas šīs Venēcijas biennāles vadmotīvā, kas balstīts sirreālisma tēlu sistēmā, bet arī viņu atbruņojošais patiesums un bērnišķīgā atklātība, ar kādu mākslinieces rada savus darbus.

Solvita Krese

Rīgas Laiks: Pirms divām nedēļām man iznāca saruna par kādu Putina attēlu. Mans sarunas biedrs, ļoti miermīlīgs cilvēks, uzskatīja, ka tik agresīvs Putina attēlojums ir pretrunā ar mākslas funkciju, jo māksla ir domāta mieram. Es centos iebilst, ka māksla nav domāta tikai mieram. Tā var būt domāta arī uzvarai vai kādam citam mērķim.

Melisa Breidena: Neapšaubāmi.

RL: Ja tev būtu jāizvēlas starp mākslu mieram un mākslu uzvarai, kuru tu izvēlētos?

Breidena: Mākslu uzvarai, protams.

RL: Kas tā par uzvaru?

Breidena: Atkarīgs no tā, kurš šo uzvaru nosaka. Bet es uzskatu, ka māksla pauž tikai noteiktu cilvēka stāvokli, un tas arī viss. Ja tu esi karā, tu izmanto tādus līdzekļus, kādi tev pieejami. Ukrainas mākslinieki izmanto visu, kas viņiem ir, un cīnās, kā vien spēj. Kriša Salmaņa radītais Putina portrets pretī Krievijas vēstniecībai tur atrodas īstajā laikā. Tas ir ideāli novietots tieši tur, kur tam jābūt. Tāpat arī sarkanais dīķis pie Krievijas vēstniecības Viļņā – tā ir vides māksla, bet tā tur ir īstajā laikā. Tā tur ir vajadzīga. Mēs nevaram izvirzīt nosacījumus cilvēku pašizteiksmei. Lai kur un kādā laikā mēs dzīvojam, mēs reaģējam uz šo brīdi. Tieši to mākslinieks dara.

RL:Bet tas nozīmē, ka vispār nevar izvirzīt nekādus kritērijus, jo viss, ko mākslinieks dara, ir kāda cilvēciska stāvokļa atspoguļojums.

Breidena: Atkarīgs no tā, kurš nosaka šos kritērijus. Vai mākslinieks vai cilvēki, kuri nodarbojas ar mākslas biznesu, vai cilvēki, kuri mākslu patērē.

RL: Jāsaka, tu ar šo “cilvēka stāvokli” mani izsiti no konceptuālā ietvara. Cilvēka stāvoklis ir... ļoti izplūdis jēdziens.

Breidena: Tā izklausās. Bet, ja tu gribi runāt par kultūrām, tad tev jābūt gatavam sastapties ar dažādu kulturālo fonu un arī jautāt, kādēļ viņi rada mākslas darbus. Kāpēc kāds, kurš dzīvo Papua-Jaungvinejā, rada tieši tādu mākslu, bet ne citādu? Piemēram, par biša stabiem, kas tur uzslieti krastmalā, lai...

RL: Kas viņiem ir uzsliets krastā?

Breidena: Tos sauc par biša stabiem – tādas no koka izgrebtas statujas, ko izliek krastmalā, lai pieteiktu karu kādam no svešas cilts, kurš izdarījis kaut ko briesmīgu. Pagājušā gadsimta 60. gados vairāki baltie vīrieši bija nokļuvuši šajā salā un nogalinājuši kādu tās cilts pārstāvi. Tāpēc vietējie iedzīvotāji ūdens malā pacēla šos stabus par zīmi, par signālu... ka nākamais baltais, kurš ieradīsies, tiks nogalināts un apēsts. Jo viņi praktizēja noteiktas kanibālisma formas – viņi ēda cilvēkus ne tāpēc, ka tie viņiem garšotu, bet gan tāpēc, lai uzņemtu sevī šo cilvēku spēku.

RL: Viņi parasti apēda ienaidniekus.

Breidena: Tieši tā. Un tie biša stabi tur stāvēja gadiem ilgi. Kad visbeidzot jaunais Rokefelers kopā ar apkalpi ieradās salā, viņi tos noķēra, nogalināja un apēda.

RL: Ir runa par to pašu Rokefeleru ģimeni?

Breidena: Jā. Un pēc šī notikuma viņi biša stabus novāca, jo tie savu uzdevumu bija izpildījuši. Tāpat arī dažās Āfrikas vai indiāņu ciltīs uz mākslu raudzījās gluži citādi... Viņi to pat neuzskatīja par mākslu. Visām šīm darbībām bija noteikta funkcija.

RL: Tevis minētais piemērs man atgādināja par tibetiešu mūkiem, kuri caurām dienām un naktīm taisa tās ļoti sarežģītās smilšu mandalas, bet, kad tās ir gatavas, tās tiek iznīcinātas – atdotas vējam vai kam tur. Skatoties uz laikmetīgās un ne tik laikmetīgās mākslas darbiem, es mēdzu sev vaicāt: kam tie domāti? Kādu funkciju tie pilda, kad darbs ir pabeigts? Man šķiet, ka tas ir ļoti pamatots jautājums, kaut arī laikmetīgās mākslas izglītībā ir teju pretlikumīgi vaicāt, kam tā paredzēta un kad mākslas darbs savu uzdevumu ir izpildījis. Bet parunāsim, piemēram, par šo jūsu darbu: kam tas ir paredzēts, un kad tas savu uzdevumu būs veicis?

Breidena: Ir tā, ka mēs to veidojām savā guļamistabā. Tā ir daļa no sērijas, kuru plānojām saukt “Mūsu guļamistabas gleznas”. Bet kāds jau uztaisīja izstādi “Guļamistabas gleznas”, tāpēc es nodomāju: sasodīts, mēs nevaram vairs izmantot šo nosaukumu. Vispār... tas ir ripojošais tuksneša augs, un tas nav pabeigts. Bet tajā redzama visa ikonogrāfija, kas parādās mūsu darbos. Tas ripo pa šo ceļu un virzās uz kaut kādu apskaidrību. Tauriņi simbolizē pārvērtības, bet olas... Visam ir kāda simboliska nozīme.

RL: Bet, lūk, tu nupat man paskaidroji šo darbu. Tu izstāstīji man stāstu, kuru tikpat labi varētu uzrakstīt arī vārdiem.

Breidena: Protams.

RL: Tāpēc jautājums: kādu funkciju pilda vai nepilda šis stāsts? Ja to var izstāstīt, tad kāpēc tas jāglezno? Tas nozīmē, ka tam ir vēl kāds cits uzdevums, kurš nav saistīts ar naratīvu un kuru paveic tieši gleznojums.

Breidena: Ja es rakstītu stāstu, tam būtu sākums un beigas. Tas būtu noslēgts sevī. Bet tad, kad es radu ko šādu, tas attīstās intuitīvi. Tas iedarbina intuīcijas potenciālu.

RL: Vai, tavuprāt, lai es uztvertu šo darbu, man jāļauj tam iedarbināt intuīciju?

Breidena: Tev nekas nav jādara. Tas var iedarboties uz tavu intuitīvo realitātes izpratni. Tas var iedarboties uz mums visiem piemītošo intuitīvo intelektu. Bet tas notiek arī Amerikas pamatiedzīvotāju vai tibetiešu mākslā. Tas ir tas intuitīvais nezināmais.

RL: Vai tā ir sava veida sapņu telpas aktivizēšana?

Breidena: Ne gluži. Tā ir nedzimusī, nezūdīgā un neradītā telpa.

RL: Ak tā telpa?

Breidena: Jā, tā tur.

RL: Un, tavuprāt, tā telpa, kas nav radīta un nekad nezudīs, ir pilna ar attēliem?

Breidena: Kurš to lai zina? Kā, tavuprāt, tādiem ģēnijiem kā Einšteins notiek šīs intuitīvās atklāsmes? Viņš ir piedzīvojis vairākus intuitīvas atklāsmes momentus. Viņš strādāja ar visām tām apbrīnojamajām idejām, relativitātes teoriju un pārējām, un te vienā jaukā dienā, kāpjot laukā no trolejbusa, viņš piedzīvoja šo intuitīvo bliezienu – atklāsmi. Viņš kaut ko saprata. Tas bija milzīgs intuitīvs lēciens. Un tas, ko tu teici par Tibetas budistiem, – viņi strādā ar budisma mistiskajiem elementiem. Tā arī ir mahājānas tradīcija, līdzīgi kā dzenbudisms. Tikai Tibetas mūki strādā vairāk ar šiem maģiskajiem lēcieniem, brīžiem, kuros pēkšņi rodas šī apgaismotā izpratne. Viņiem nav jāstrādā tik ļoti kā dzenbudistiem. Dzenbudisti ir drīzāk tādi kā apgaismības zemnieki, kuri šo darbu dara katru dienu. Tās ir divas atšķirīgas pieejas.

RL: Kopīgais abām ir uzskats, ka no šīs sūdu bedres principā var izrāpties.

Breidena: Jā. Bet kas ir šī sūdu bedre? Tā ir mūsu realitātes projekcija uz visu.

RL: Labi, es nemēģināšu to apstrīdēt. Pieņemsim, ka mūsu prāta saturs ir tā sūdu bedre, no kuras mums jātiek laukā.

Breidena: Tieši tā.

RL: Jūs abas ar Ingūnu Skuju publiskajā telpā sevi pozicionējat kā praktizējošas dzenbudistes. Ko tas īsti nozīmē?

Breidena: Tas nozīmē, ka mēs cenšamies dzīvot saskaņā ar šiem priekšrakstiem. Smieklīgi, ka katolim neviens šādu jautājumu neuzdotu.

RL: Es uzdotu.

Breidena: Bet luterānim?

RL: Viņi jau tikai pulcējas vienreiz nedēļā, lai cits citam padziedātu skumjas dziesmas, neko vairāk. Bet mani interesē, ko dara divas praktizējošas dzenbudistes.

Breidena: Mēs meditējam.

RL: Meditējat. Un tas viss?

Breidena: Nē, tas nav viss. Mēs ievērojam priekšrakstus.

RL: Cik jums to ir?

Breidena: Ļoti daudz, bet galvenie ir astoņi. Plus vēl četras cildenās patiesības.

RL: Kā jūs nonākat pie atziņas, ka nevajadzētu melot? Kāda vaina melošanai?

Breidena: Tā ir pretēja patiesības meklēšanai. Ja tu tiecies uz patiesību un apgaismību, kāpēc lai tu vēlētos saduļķot ūdeni ar meliem?

RL: Melošana ļauj manipulēt ar cilvēkiem, lai iegūtu sev kādu labumu.

Breidena: Manipulēšana nekad ne pie kā laba neved. Kad tu ar kādu manipulē, viss tiek pakļauts tikai tavām domām, vajadzībām, vēlmēm. Tu nezini, kas citiem vajadzīgs. Lielākoties tu pat nezini, kas tev pašam vajadzīgs. Tad kādu labumu tu vari gūt, manipulējot ar citiem? Zagšana arī balstās uz meliem. Un nākamais solis ir nogalināšana. Paskaties, kas notiek Krievijā.

RL: Kā zagšana ir saistīta ar melošanu?

Breidena: Nu, tas jau ir viens un tas pats. Vispirms tu sāc melot, pēc tam zagt, jo...

RL: Un tad nogalināt.

Breidena: Piemēram, Krievijā valda absolūta kleptokrātija. Vispirms viņi sāka melot par savu vēsturi. Tad viņi sāka manipulēt cits ar citu, melojot arvien vairāk; tad viņi pārņēma savā kontrolē televīziju, lai šos melus izplatītu, un tas viss ir tikai pieņēmies spēkā un aizgājis pa ļoti slidenu naida un maldu nogāzi.

RL: Bet iedomājies, ja cilvēka normālais stāvoklis būtu nemelot, tad nebūtu jēgas norādīt, ka tu nemelo. Bet es tomēr esmu dzirdējis par tevi sakām, ka tu nemelo. Un tas ir visai neparasti, jo vispār jau cilvēkiem ir tieksme melot.

Breidena: Pirmām kārtām mēs melojam paši sev. Bet, ja tu mēģini praktizēt patiesības teikšanu un patiesības saskatīšanu arī pats savā miskastē, skats nav diez ko patīkams. Vieglāk ir sev samelot. Piemēram, iegalvot, ka es neesmu tik resna, kā izskatos, vai ka esmu gudrāka, nekā man liekas, – visas tās blēņas, ko mēs sev ikdienā stāstām. Bet tā nevajag darīt, jo tad tu pievelcies pilns ar tiem mēsliem un pats sevi vairs nepazīsti. Un pats galvenais – meli ir naidā ar apskaidrību.

RL: Tādā nozīmē, ka meli traucē virzīties uz apskaidrību?

Breidena: Precīzi. Jo sanāk, ka tu tikai to vien dari kā izplati muļķības. Kad es vēl biju pavisam maza, mamma man teica: “Melisa, lai ko tu darītu, tikai nemelo, jo drīz vien tu sāksi tam ticēt un vairs neatšķirsi melus no īstenības.” Un liekas, ka tieši tas ir noticis ar Krieviju. Cilvēki vairs neatšķir, kas ir īsts. Un, kad tu vairs nezini, kas ir īsts vai patiess, ir daudz lielāka iespēja, ka tu nodarīsi kādam pāri. Pat ja centīsies nenodarīt pāri, tev būs pamatīgi jāsavācas, lai kādam nenodarītu pāri nejauši. Es domāju, ka visbiežāk mēs kādam nodarām pāri nejauši un tieši tāpēc, ka melojam paši sev vai iekrītam kaut kādos maldos. Daudz kas no tā nav pat īsti meli, bet vienkārši kļūdīšanās, nepareiza izpratne. Dzenbudismā īsti nav grēka vai dvēseles jēdziena. Ir tikai kļūdas, un tas ir daudz cilvēcīgāk, jo tev nav sevi par tām jāstrostē. Ja kļūdies, tu vienkārši atzīsti: nu jā, es pieļāvu kļūdu, mēģināšu tā vairs nedarīt. Tas tev dod lielāku iespēju kļūt par labāku cilvēku.

RL:Cik man nācies lasīt budistu tekstus, esmu ievērojis, ka tajos visbiežāk šīs mentālās “klešas” tiek aprakstītas kā inde. Kleša ir šķērslis, turklāt indīgs. Ja tu melo, tu saindē ne tikai citu prātus, bet arī savējo.

Breidena: Pilnīgi noteikti. Iespējams, tieši tāpēc, ja dodies uz klosteri, tev nav ļauts sarunāties.

RL: Jā. Vismaz tā var panākt, ka tu nemelo. (Smejas.)

Breidena: Un tas apklusina arī tavu pļāpīgo prātu.

RL: Kura no jums pirmā sāka aizrauties ar dzenbudismu?

Breidena: Šķiet, ka Ingūna. Manā koledžā strādāja divi mākslas pasniedzēji, kas reizē bija arī dzenbudisma kalpotāji, kuri jau daudzus gadus uzturēja saikni ar mūkiem un vadīja meditācijas grupas. Kad Ingūna atbrauca uz Kaliforniju, mēs aizbraucām pie viņiem uz kalniem un palikām tur pa nakti. Viņi jau gadiem bija man stāstījuši par budismu, bet man nekad nebija ienācis prātā pajautāt, kas tā meditācija tāda ir. Un Ingūna viņiem pajautāja: vai jūs varat mums parādīt? Taču viņi klusēja. Nākamajā dienā viņa vēlreiz vaicāja, un viņi atkal klusēja. Bet, kad viņa vaicāja trešo reizi, viņi teica: “Labi, mēs jums parādīsim.” Un parādīja, kā to darīt. Sākumā tas likās ļoti neērti. Man prātā šaudījās dažādas domas, un tas viss šķita muļķīgi. Bet jau kādā otrajā nedēļā es sāku pamanīt izmaiņas. Es sāku novērot, kā mans prāts pāriet no vienas domas pie nākamās. Tā nu mēs vienkārši turpinājām, iesaistījāmies meditācijas grupā un meditējām katru dienu. Un tad devāmies uz klosteri, kur meditējām veselu dienu no vietas.

RL: Vai tas tevi kaut kā izmainīja?

Breidena: Tas ļāva man daudz labāk izprast sevi un sava prāta darbību. Tas iedeva pamatu, uz kā turēties, kaut ko tādu, kur vienmēr var atgriezties.

RL: Kā tu raksturotu šo pamatu? Vai tā ir spēja noķert savu domāšanas procesu, to apturēt un izanalizēt?

Breidena: Es teiktu, ka tas drīzāk dod izpratni par to, kāpēc es daru to, ko daru, un zināšanu, kas jādara, lai sevi salabotu, kad kaut kas nobrūk.

RL: Man grūtāk ir saprast, kādā veidā tu dzenbudisma praksi savieno ar feminismu. Es pat nezinu, kādu feminisma tradīciju tu praktizē.

Breidena: Es arī nezinu. Nedomāju, ka vispār pastāv tādas feminisma prakses. Es vienkārši esmu sieviete, kura dzīvo patriarhālā realitātē...

RL: Bet tu taču zini, ka tā pastāv tikai tavā prātā.

Breidena: Patiešām?

RL: Tu gribi teikt, ka pastāv realitāte, kas nav tava prāta radīta?

Breidena: Nē. Visi paši veido realitāti, taču tā ir saistīta ar metarealitāti. To realitāti, kurā mēs esam dzimuši. Kultūras realitāti, kurā mēs augam. Tā uzliek savus rāmjus un uzstāda noteiktu fokusu.

RL: Tātad tu esi piedzimusi patriarhālā realitātē.

Breidena: Jā, un tu arī.

RL: Jā, bet es tur jutos kā zivs ūdenī, tāpēc man tā nebija problēma. Pastāsti, kā tu atklāji patriarhālo realitāti.

Breidena: Man bija divi brāļi. Un tas, kā tajās reizēs, kad visa ģimene sapulcējās Ziemassvētkos, izturējās pret viņiem un kā izturējās pret mani, bija divas dažādas realitātes. Varēja labi redzēt, kurš ir svarīgāks.

RL: Tu, protams.

Breidena: Kā tad! Man dāvināja lietas, kuras es negribēju. Atnāk onkuļi, uzdāvina brālim elektrisko mašīnu, bet man – lellīti. Es to lellīti aizlidināju pāri visai istabai un sāku raudāt. Tas bija tiešām riebīgi. Saproti, visa tā amerikāņu realitāte – tāda tā bija 70. gados un ir joprojām. Daudzējādā ziņā tā ir daudz skarbāka nekā Latvijā.

RL: Kādā ziņā?

Breidena: Piemēram, sievietes taču vienmēr ir bijušas iekļautas Latvijas Satversmē?

RL: Ja nemaldos, Eiropā tā bija pirmā konstitūcija, kurā tika iekļautas sievietes.

Breidena: Amerikas Konstitūcijā sieviešu joprojām nav. Jā, tu nepārklausījies. Mēs ar māti savas tiesības ieguvām 1964. gadā, kad tika pieņemtas izmaiņas Konstitūcijas 14.grozījumā jeb Civiltiesību likums. Pirms tam mana māte nebūtu varējusi paņemt kredītu. Viņai nevarēja pašai piederēt sava čeku grāmatiņa. Vai, ja atskatāmies tālāk pagātnē, sievietes Latvijā drīkstēja balsot tad, kad amerikānietēm vēl nebija šādu tiesību.

RL: Kad sievietes sāka balsot ASV?

Breidena: Manuprāt, 1920. gadā. Bet arī tikai tāpēc, ka sieviešu masveida kustība izcīnīja šīs tiesības.

RL: Pateicoties sufražistēm.

Breidena: Jā, sufražistes centās atbrīvot vergus. Sufražistu kustība faktiski radās no abolicionistu kustības. Sievietes gribēja kaut ko darīt lietas labā, bet konstatēja, ka viņām nav nekādu tiesību un tāpēc viņas ne velna nevar iesākt. Viņas saprata: sasodīts, mums pat zeme nevar piederēt. Un iemesls, kāpēc mums nevar piederēt zeme, ir tāds, ka, ja mēs būtu zemes īpašnieces un maksātu nodokļus, mums pienāktos arī balsstiesības. Tāpēc sievietes centās iegūt īpašumā zemi, lai varētu maksāt nodokļus un balsot. Vai tā nav patriarhālā realitāte? Sievietēm bija jāpieliek milzīgas pūles, lai nonāktu līdz 1968. gadam, kad es piedzimu Kalifornijā. Tā realitāte, kādā šajā pašā pavalstī uzauga mana māte, bija neiedomājami represīva. Manuprāt, Eiropā bija daudz brīvāk, cilvēki varbūt bija izglītotāki, saprotošāki...

RL: Labi, koncentrēsimies uz tavu attieksmi pret patriarhātu. Lai to saprastu, man būtu jāsaprot tava attieksme pret vīriešiem. Kas ir vīrieši šajā pasaulē?

Breidena: Kā tu to domā? Vīrieši ir vīrieši, un sievietes ir sievietes.

RL: Lesbiešu separātisms 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā postulēja: lai veči iet ellē, viņi mums nav vajadzīgi, mēs dzīvosim pašas savās kopienās.

Breidena: Tā viņas gribēja gan, jā!

RL: Un kādu brīdi arī mēģināja to darīt.

Breidena: Viņas diezgan ilgi tā dzīvoja.

RL: Droši vien tā arī ir viena no atbildēm uz manu jautājumu. Vīrieši ir traucēklis, no kura jātiek vaļā.

Breidena: Zini ko, izbeidz, labi? Paiesim mazliet atpakaļ. Cik daudz pasaulē bijis tādu komūnu, kas domātas tikai vīriešiem un kur sievietes nav drīkstējušas kāju spert?

RL: Pēc Atona kalna klosteru apmeklējuma es uzrakstīju rakstu ar nosaukumu “1000 gadi bez sievietes”.

Breidena: Tieši to viņi arī gribēja panākt – dzīvot atsevišķā kopienā. Bet no šī piemēra var izdarīt arī tālākus secinājumus. Anglijā un pat tādās vietās kā Ņujorka ir neskaitāmi daudz džentlmeņu klubu, kuri nav paredzēti sievietēm. Un sievietēm tas nāk par sliktu. Piemēram, ja tu strādā advokātu birojā un tavi kolēģi plāno kopā ar klientu doties uz džentlmeņu klubu, tu tiec izslēgta. Tu vairs nepiedalies šajā lietā un sarunā. Tikai to neviens nesauc par separātismu.

RL: Es par lesbiešu separātismu runāju bez nosodījuma. Es to pieminēju kā piemēru tam, kā iespējams domāt par vīriešiem: viņi traucē, un tāpēc jātiek no viņiem vaļā.

Breidena: Man vārds “separātisms” liekas problemātisks. Viņas, iespējams, vienkārši gribēja izveidot savu lesbiešu kopienu.

RL: Lai nu būtu, bet tā viņas tika sauktas.

Breidena: Tā viņas sauca citi. Viņas vienkārši gribēja atsevišķu kopienu tikai sievietēm.

RL: Labi, pieņemsim, ka tā bija. Nesauksim to par separātismu, bet par sieviešu komūnu.

Breidena: Visus tos pārējos sūdus viņām uzkrāva virsū citi. Šīs stulbās separātistes, lai tikai vācas prom, mums tās kuces nav vajadzīgas!

RL: Protams. Tomēr tas var būt viens veids, kā uztvert vīriešus – kā traucēkļus.

Breidena: Nē, tas nav reāli.

RL: Kāpēc?

Breidena: Tāpēc, ka es dzīvoju ar vīriešiem. Man ir tēvs, brāļi, brālēni, daudzi draugi vīrieši. Es tikai neguļu ar vīriešiem. Tas nenozīmē, ka es ienīstu vīriešus. Taču tas arī nenozīmē, ka patriarhāts nepastāv. Paskaties apkārt! Jo īpaši Amerikā: vīrieši kontrolē parlamentu, kontrolē korporācijas, un vispār – tas, kā šī sistēma ir izveidota...

RL: To izveidojuši lielākoties vīrieši, baltie vīrieši.

Breidena: Tieši tā!

RL: Vakar Ketandži Braunai, pirmajai melnādainajai sievietei, kura kļuvusi par ASV Augstākās tiesas tiesnesi, žurnālists jautāja, kā viņa definē sievieti. Viņa uz to atbildēja: es neesmu bioloģe. (Abi smejas.) Manuprāt, lieliska atbilde. Piekrīti?

Breidena: Šobrīd ir absolūti nepieciešams, lai ikviens tā atbildētu, ņemot vērā visu šo “voukisma” kustību un to, kas notiek korporācijās. Cilvēkus gatavi sist krustā par to, ka viņi izteikušies ne tā. Ļoti jāuzmanās ar vārdiem, citādi tevi iznīcinās.

RL: Nu, zināmas briesmas pastāv. Taču tu pēc dabas esi dumpiniece, tev nepatīk, ja tevi mēģina ielikt kaut kādos rāmjos.

Breidena: Nevienam nepatīk, ka viņu noraksta kā tādu, kuru nav vērts ņemt galvā. Manuprāt, tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ kāda sieviete teiktu, ka nav feministe. Jo kas ir feministe? Sieviete, kura uzskata, ka viņai pienākas tādas pašas tiesības kā vīrietim. Tieši to šis vārds nozīmē.

RL: Vai esi dzirdējusi, ka ir arī vīrieši feministi?

Breidena: Pilnīgi noteikti ir arī vīrieši, kas tā uzskata, jo patriarhālā realitāte arī viņiem nenāk par labu. Domāju, ka vīriešiem tā nodara pāri pat vairāk nekā sievietēm. Un tā arī rada šīs atšķirīgās kultūras. Vīrieši dzīvo gandrīz pilnīgi citā kultūrā nekā sievietes. Varbūt tāpēc vīrieši un sievietes tik reti spēj nodzīvot kopā ilgus gadus – viņiem ir pārāk grūti saprasties, dzīvojot dažādās kultūrās.

RL: Mūsu iepriekšējā sarunā tu pieminēji vairākus autorus, arī amerikāņu dzejnieci Džūdiju Grānu. Es ieskatījos arī viņas teorētiskajos darbos, un tas bija ļoti interesanti. Dažādu kultūru rašanos viņa mēģina saistīt ar to, ko darīja sievietes, dzīvojot nošķirti no pārējās cilts menstruācijas laikā.

Breidena: Jā, tā ir viena no viņas idejām.

RL: Vai tev šī teorija šķiet ticama?

Breidena: Ļoti ticama. Es pilnīgi droši zinu, ka daudzās Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju kultūrās bija tā saucamās garās mājas (long houses), kurās pulcējās sievietes mēnešreižu laikā, un ļoti bieži viņām mēnešreizes iestājās vairāk vai mazāk vienlaicīgi. Ar sievietēm tā notiek: ja viņas ilgāku laiku dzīvo kopā, notiek mēnešreižu sinhronizācija. Lūk, šo periodu sievietes pavadīja nošķirti no pārējās cilts šajās garajās mājās. Un tur viņas runāja par sieviešu lietām – par savu ķermeni un kas ar to jādara, par bērniem un tamlīdzīgi. Viņas dalījās informācijā, un kaut kas no tā vēlāk pārgāja arī uz amerikāņu kultūru.

RL: Ļoti daudzas pasaules kultūras ir būvētas, balstoties uz mēness fāzēm un tādējādi uz zināmu cikliskumu.

Breidena: Sievietes izgudroja kalendāru.

RL: Nu, varbūt kaut kur viņas to izgudroja, bet ne visās kultūrās. Lai gan īsti drošs par to neesmu.

Breidena: Man šķiet, ka tā bija arheoloģe Mērija Līkija, kura atrada kaulus ar 28 vienādiem iegriezumiem. Un viņi domāja: sasodīts, kāpēc 28 dienas? Skaidrs, ka tos bija lietojušas sievietes, jo sievietei bija svarīgs šis 28 dienu cikls, lai zinātu, vai viņa ir stāvoklī vai nav. Kuram tad vēl to būtu vajadzējis zināt? Un daži no šiem kauliem bija aptuveni 20 000 gadu veci.

RL: Iztēlojies, ka tev būtu vara reorganizēt veselu civilizāciju.

Breidena: Iztēloties jau varu, taču es nezinātu, ko ar to iesākt.

RL: Bet ja es tevi lūgtu reorganizēt tikai vienu šīs civilizācijas šķautni – vīriešu un sieviešu lomas –, lai tās būtu tādas, ka tev vairs negribētos pret tām sacelties? Ko tavā modelī darītu sievietes? Un kādi būtu vīriešu pienākumi?

Breidena: Kurš to lai zina? Man nav tādas iztēles. Patiesībā tas nešķiet... Vai nav ļoti dīvaini par kaut ko tādu vispār domāt?

RL: Tas ir ļoti dīvaini, bet tikpat dīvaini ir... Ir daži baltie vīrieši, kuri atnāk pirmdien uz darbu un saka: tā, tagad mēs iebruksim Irākā vai, nezinu, uztaisīsim šeit jaunu valsti...

Breidena: Vai iebruksim Ukrainā.

RL: Jā, piemēram.

Breidena: Ir ļoti augstprātīgi uzskatīt, ka mēs drīkstam veidot citu cilvēku realitāti.

RL: Bet tu neizbēgami iejaucies citu realitātē. Kaut vai tikai ar runāšanu.

Breidena: Jā, bet tas nav ar nodomu. Iebrukumam ir skaidrs nolūks – pārņemt kontroli. Ikdienišķa saruna ir gluži kas cits. Man var nepatikt tas, ko kāds saka, taču viņš mani neiekaro. Tas nozīmē tikai to, ka varbūt mums būs mokoša saruna, jo es nepiekrītu viņa teiktajam.

RL: Labi, atgriezīsimies pie mākslas...

Breidena: Tikai pirms tam es vēl gribēju piebilst par vīriešu un sieviešu lomām. Varētu domāt, ka vienlīdzīgākā sabiedrībā nāktos pieredzēt, ka vairāk sieviešu nodarbojas ar zinātni, inženieriju un tamlīdzīgām lietām. Taču Zviedrijā, kur ir viena no līdztiesiskākajām sistēmām, tika veikts pētījums, un tajā atklājās, ka, jo lielāka vienlīdzība, jo lielāka atšķirība veidojas starp vīriešu un sieviešu profesiju izvēlēm. Ļoti daudzas sievietes izvēlas iesaistīties sociālajā darbā. Viņas var kļūt par policistēm vai politiķēm, taču izvēlas būt medmāsas vai strādāt bērnunamos. Mums joprojām piemīt šī tieksme rūpēties par otru, pat ja varam izvēlēties jebkādu izglītību vai darbu. Savukārt vīrieši joprojām labāk tiek galā ar tehnoloģijām. Viņi grib saprast, kā darbojas fotokamera, viņiem patīk izjaukt automašīnas. Man tas liekas ļoti interesanti. Kāpēc tā? Būtu taču dabiski pieņemt, ka sievietes Zviedrijā biežāk izvēlētos kļūt par inženierēm un bioloģēm?

RL: Kāpēc šāds pieņēmums būtu dabisks? Tā varētu domāt tikai tad, ja uzskatām, ka sievietes un vīrieša daba ir plūstošs lielums. Bet ir taču acīmredzams, ka tā nav.

Breidena: Tieši tā. Dzimtei ir arī bioloģisks aspekts. Un zinātnieki to zina. Es to tik skaidri novēroju ar savu suni Rūdi, kurš ļoti lielā mērā atšķiras no maniem iepriekšējiem suņiem, kas abas bija kucītes. Tā ir tā pati šķirne, un viņš dara tās pašas lietas, tikai vīrišķīgā veidā. Šī šķirne ir audzēta 500 gadus, bet viņi uzvedas ļoti atšķirīgi.

RL: Vai viņi tikai audzēti putnu medībām?

Breidena: Jā, šos suņus audzēja aristokrāti. Pirms šaujamieroču parādīšanās viņus izmantoja fazānu, rubeņu un tamlīdzīgu putnu medībām.

RL: Pastāsti, kāpēc jūs dzīvojat Lielvārdē, nevis kaut kur Fidži vai Čīlē?

Breidena: Kāpēc mēs izvēlējāmies šo vietu? Tāpēc, ka tā atbilda visiem kritērijiem, kas, mūsuprāt, bija vajadzīgi optimālai dzīvesvietai.

RL: Jums bija šāds prasību saraksts?

Breidena: Jā, es sastādīju sarakstu ar visu, kas mums būtu vajadzīgs. Šai vietai noteikti bija jāatrodas pie ūdens. Atbilst. Tai vajadzēja būt tuvu Rīgai. Atbilst. Mēs gribējām lielāku ēku darbnīcai un tai klāt nelielu mājiņu. Arī tas atbilst. Mēs gribējām, lai šī vieta varētu kalpot arī par tādu kā apskates objektu, kur var piebraukt tūristu autobuss, cilvēki varētu ērti izkāpt un ienākt iekšā. Bija svarīgi, lai netālu ir veikals, un tas ir tepat blakus. Daugava tepat aiz loga. Man ļoti patika, ka šeit ir divas upes, jo arī Sakramento pilsēta atrodas pie divām upēm. Vietās, kur pretējos virzienos plūst divas upes, ir ļoti neparasta dinamika. Tas rada tādu kā enerģijas centru. Un šai vietai patiešām piemīt kaut kas maģisks. Tepat netālu ir pilsdrupas. Baznīca, pilsdrupas un Pumpura muzejs, ko pilnībā nopostīja Pirmajā pasaules karā. Nobumboja gan baznīcu, gan muižu. 1932. gadā baznīcu atjaunoja, bet muižu gan ne. Tāda, lūk, interesanta vēsture.

RL: Pirms cik gadiem jūs atbraucāt uz Latviju?

Ingūna Skuja: Pirms kādiem 14. Bet šeit mums pirmo reizi ir virtuve.

Breidena: Un īsta vannas istaba.

RL: Šķiet, ka esat nolēmušas te palikt uz ilgu laiku.

Breidena: Jā, esam nolēmušas šeit palikt. Šeit mums ir studija, par kādu vienmēr esam sapņojušas.

RL: Bet pasaulē ir tik daudz iespēju – Šrilanka, Fidži, Aļaska, Čīle. Kāpēc tieši šeit?

Breidena: Nu, te mēs esam.

RL: Bet jūs taču to neizvēlējāties apzināti. Jūs šurp atveda liktenis.

Breidena:Nē, es apzināti izvēlējos šo vietu visu nosaukto iemeslu dēļ. Es atbraucu uz Latviju 1999. gadā, un man bija konkrēts nolūks. Mans pasniedzējs bija Amerikas latvietis, es biju tikusies ar latviešu studentiem no Latvijas Mākslas akadēmijas, un man šķita: re, viņi tur nodarbojas ar kaut ko interesantu, jāizbrauc paskatīties, kas, pie velna, tur īsti notiek. Tā nu es nokļuvu Latvijā. Nezinu, vai tas ir liktenis vai apzināta izvēle. Visdrīzāk abi.

RL: Labi, bet parunāsim par mākslu. Es gribētu, lai jūs abas man izskaidrotu šos attēlus. Kā jūs nonācāt līdz tik atklāti seksuālai mākslai? Kas jums šķiet pievilcīgs šajā tēmā?

Breidena: Ingūna vienmēr ir taisījusi erotiskus darbus... Viņa tūlīt nosarks.

RL: Tā nav problēma. Var runāt arī sarkstot.

Skuja: Mēs vienā brīdī nolēmām: ja to nedarīsim mēs, tad kurš cits to darīs? Un cilvēki mums visu laiku to pieprasa. Viņi grib redzēt seksu. Vienmēr.

RL: Cilvēki jūs satiek un saka: mēs gribam redzēt seksu?

Skuja: Nē, cilvēki pērk seksuālos darbus. Viņiem tie patīk.

RL: Tātad jūs pievērsāties erotikai komerciālu apsvērumu dēļ?

Breidena: Es tā nedomāju.

Skuja: Es arī nesliecos uz komerciju. Tas vienkārši ir interesanti, mums tas patīk.

Breidena: Jā, man patiešām patīk taisīt erotiskus darbus. Darbus, kurus es citur nesastopu. Es nekur neesmu redzējusi divus kailus ķermeņus uz rozā matračiem. Tas ir pašportrets, kurā redzams, kā mēs tobrīd jutāmies. Tas bija ļoti smags posms mūsu dzīvē. Tiešām dulls laiks, un tā tas izpaudās. Patiesībā daudzi no šiem darbiem balstās tajos stāvokļos, kurus esam piedzīvojušas.

RL: Psihiskajos stāvokļos?

Breidena: Viss, kas notiek mūsu dzīvē, nonāk mūsu darbos. Šajā ziņā tie nav komerciāli. Ja tu vaicā par tiem darbiem, uz kuriem šobrīd skaties, jā, tur viss ir ņemts no dzīves. Piemēram, “Kitsch my ass!”¹ tika uzgleznota, reaģējot uz...

RL: To sauc “Kitsch my ass”?

Breidena: Jā, un ideja radās no tā, ka muzejnieki bieži saka, ka mēs taisām kiču. Es nodomāju: nu, baigi forši, piekičosim pilnu pakaļu. Jo es neuzskatu šos darbus par kičīgiem, es neredzu tajos kiču. Manuprāt, kičs ir kaut kas tāds kā suvenīri, kam pamatā ir kāds cits gatavs darbs, – kā tie atslēgu piekariņi ar Monas Lizas attēlu, ko var nopirkt muzeja kioskā. Tas ir kičs. Bet kāda ir kičīga glezna? Ja tas ir oriģināldarbs, tad tas nav kičs.

RL: Tavuprāt, kičs ir noniecinošs apzīmējums?

Breidena: Pilnīgi noteikti. Vismaz tolaik es to tā uztvēru. Man likās ļoti nepieklājīgi kaut ko oriģinālu un pārsteidzošu dēvēt par kiču. Bet tad es iedomājos, ka varbūt ikreiz, kad cilvēki ierauga kaut ko tādu, ko agrāk nav redzējuši, viņu pirmā reakcija ir noraidījums.

RL: Man “kičs” nešķiet nicinošs apzīmējums.

Breidena: Tagad es to zinu, bet tolaik es to uztvēru šādi.

RL: Skaidrs. Tātad šis ir “Kitsch my ass!”. Bet šo darbu sauc “Dusmas”. Kā dusmas izsaka jūsu cilvēcisko stāvokli?

Breidena: Tas bija viens no sērijas “Septiņi nāves grēki”. Izstādē “Samsara” mums bija “Septiņi dievišķie tikumi” un “Septiņi nāves grēki”.

RL: Tagad jūs tos visus esat pārdevušas?

Breidena: Nē, šis darbs šobrīd ir Venēcijā.

Skuja: Viņi brauc uz Venēciju, tikai nevis tādā grupējumā, kā mums bija, bet izmētāti pa telpām. Izstādē mums viņi bija pretī: “Dusmas” atradās iepretī “Pacietībai”.

RL: Vai jūs abas bijāt dusmīgas, kad taisījāt “Dusmas”?

Breidena: Nē.

RL: No kāda dvēseles stāvokļa tad jūs attēlojat dusmas?

Breidena: No kāda dvēseles stāvokļa? No kontemplatīva. Jo mēs visu laiku tādā savādā veidā vizuāli sarunājamies. Domājam, kā tas varētu izskatīties, tad zīmējam viena otrai, kāds tas varētu būt. Kamēr atrodam īsto un tad to taisām.

RL: Kā tas ir – veidot mākslu kopā? Kā tas tīri tehniski notiek?

Breidena: Mēs par to runājam un pēc tam zīmējam.

RL: Un pēc tam – salīdzināt zīmējumus?

Breidena: Dažreiz mēs pārzīmējam viena otras zīmējumu un tad nolemjam: labi, taisām šo. Reizēm mums ir kādi četri vai pieci zīmējumi un mēs izvēlamies vienu, kuru taisīsim. Tad mēs sagatavojam veidni, izveidojam pašu darbu un pēc tam to kopīgi izrotājam.

RL: Vienu aci zīmē Ingūna, otru Melisa?

Breidena: Mēs par to nedomājam tādā veidā. Saproti, tas ir māls. Tas ir ļoti ilgs process. Un visa tā ņemšanās mazliet atgādina teātri. It kā mēs abas iestudētu izrādi, tikai rezultātā top šis priekšmets. Nevienu no šiem darbiem, kurus esmu palīdzējusi izgatavot, es nebūtu varējusi uztaisīt viena pati.

RL: Bet kā jūsu starpā izpaužas sāncensība?

Breidena: Tādas nav.

RL: Kā jūs tikāt tai pāri?

Breidena: Tās nekad nav bijis.

RL: Nestāsti!

Breidena: Es nekad neesmu izjutusi sāncensību attiecībā uz Ingūnu. Jo mēs kaut ko veidojam kopā. Vai tu sacenties ar sievu, kad taisi bērniņu?

RL: Tad lūk, ar ko tu to salīdzini! Tev mākslas radīšana ir kā sekss vai kā deja?

Breidena: Kā deja. Pirms dzimumakta vēl notiek daudz kas cits, tā ir tikai kulminācija. (Smejas.) Es teiktu, ka dzimumakts ir tas brīdis, kad darbu ņem laukā no krāsns... brīdis, kad tu iesaucies: oho, tu tikai paskaties! Vienalga, vai tas ir vai nav sanācis. Tātad, jā, es teiktu, ka tā ir drīzāk kā deja. Es gribu, lai Ingūnai sanāk pēc iespējas labāk, un pati gribu izdarīt, cik labi vien spēju. Mēs abas ļoti cenšamies izdarīt visu, cik labi vien spējam. Bet patiesībā es nedomāju ne par sevi, ne viņu. Es domāju tikai par to, kā uztaisīt vislabāko darbu. Un viņa tāpat.

RL: Izklausās pēc pasakas.

Breidena: Man vienalga. Pasakās ir daudz patiesības. Zināji, ka “Pelnrušķītei” ir 9000 gadu un tā bija pazīstama arī Ķīnā?

RL: Pirms 9000 gadiem neviens neko nepierakstīja.

Breidena: Bet pastāvēja mutvārdu tradīcija.

RL: Mutvārdu tradīcija (smejas) ir grūti datējama. Tas stāsts par 9000 gadiem ir tikai vēl viena pasaka.

Breidena: Etnogrāfijas pētnieki pēta šīs mitoloģiskās tēmas, un viņi atklājuši, ka stāsts par Pelnrušķīti pastāvējis arī Ķīnā.

RL:Mitoloģiskās tēmas sāka parādīties jau pirms 40 000 gadu. Bet atgriežamies pie iepriekšējā jautājuma par dejošanu iepretī sāncensībai. Vai nu tā ir pasaka, kuru jūs viena otrai stāstāt, vai arī tiešām jūsu attiecības un sadarbība ir dabas brīnums, jo cilvēks pēc savas dabas ir sāncensīgs.

Breidena: Kāpēc brīnums? Vai tev ar sievu ir sāncensība attiecībā uz bērniem? Vai jūs konkurējat savā starpā par māju vai naudu...

RL: Kādēļ tev šī analoģija ir svarīga?

Breidena: Tādēļ, ka mēs esam pāris. Mēs strādājam kopā 23 gadus. Bet nu labi, varbūt tas ir kaut kas vairāk. Es esmu agrāk strādājusi pie filmām, un arī tur notiek sadarbība. Tikai krietni daudz vairāk cilvēku iesaistīti, un viss process ir krietni ķēpīgāks, jo jārēķinās ar citu cilvēku ego, ar ražošanas izmaksām utt. Bet mums šādu ierobežojumu nav, jo esam tikai mēs divas, kas strādā pie viena darba.

RL: Jā, bet tu runā tā, it kā ego jums neradītu nekādus šķēršļus.

Skuja: Nu, tā mēs strādājam – galinām nost to savu ego.

RL: Ā, nu es sāku saprast. Tik ilgus gadus galinot nost savu ego, jūs esat sasniegušas stadiju, kurā ego vairs nav šķērslis. Bet es neticu, ka jums tā bija jau pašā sākumā.

Breidena: Nu, īstenībā bija, jo mākslā mēs nekad neesam jutušās kā konkurentes. Es vienmēr esmu apbrīnojusi Ingūnas darbus. Un, strādājot kopā, tu jau domā tikai par to, kā uztaisīt kādu lietu pēc iespējas labāk. Tu jau nedomā, kuru triepienu uzliku es un kuru uzlika viņa. Pusē gadījumu es nemaz nevarētu to pateikt. Dažreiz mēs strīdamies, kura ko ir uztaisījusi. Viņa saka – es to uztaisīju, bet es saku – nē, es.

RL: Jūs mēdzat par to strīdēties?

Skuja: Nē taču, bet mēdz gadīties... Piemēram, viņa kaut ko pieskicē manam zīmējumam un to izmaina. Un es pat nepamanu, ka viņa to izdarījusi.

Breidena: Vai arī es saku – ak dievs, es netieku galā ar šo kāju, un Ingūna atnāk un to salabo. Vai arī Ingūna saka: man nepatīk, kā tie mati izskatās, labāk uztaisīsim šitā. Mēs visu laiku kaut ko mainām. Strādājot ar kādu kopā, visu laiku notiek attīstība. Ja es visus šos gadus būtu strādājusi viena pati, es droši vien būtu atpalikusi par kādiem 10 gadiem, jo man nebūtu šī otrā acu pāra.

RL: Tu uztver Ingūnas acis kā otru savu acu pāri?

Breidena: Jā, bet ne tikai acis, arī rokas. Es domāju, ka mēs esam spējušas izdarīt milzīgus lēcienus, jo abas esam strādājušas kopīgam mērķim, un šis mērķis ir mūsu mākslas darbi. Man arī liekas, ka šie lēcieni mums ir palīdzējuši paskatīties uz lietām citādi un palīdzējuši radīt lietām jaunas formas. Tāpat es domāju, ka arī došanās uz Venēciju mums abām daudz ko mainīs. Mēs aizbrauksim, apskatīsim daudz dažādu darbu un sasmelsimies tonnām jaunu ideju.

RL: Jūsu ekspozīcija Venēcijā sauksies “Tirgot ūdeni upes malā”. Kas, starp citu, ir ļoti neglīta komercprakse.

Breidena: Nemaz ne.

RL: (Smejas.)

Breidena: Angļu valodā ir arī teiciens “selling ice cubes to Eskimos” – pārdot ledus gabaliņus eskimosiem. Un vai Latvijā viens politiķis nav nopelnījis miljonus, tirgojot latviešiem ledus gabaliņus? Tas ir tieši tas pats. Kāpēc viņš brauca šurp uz Latviju pelnīt miljonus, pārdodot jums ledus gabaliņus? Jūs taču šeit visu ziemu sēžat uz ledus!

RL: Bija pieprasījums.

Breidena: Tieši tā. Kad es atbraucu, nevarēju saprast: kāda velna pēc jums nav ledus? Man kolā vajag ledu. Tu nedrīksti man pasniegt kolu bez ledus. Manuprāt, tas ir viens un tas pats. Un viņš ar to nopelnīja daudz naudas.

RL: Labi, ja tā nav nauda, tad kas dzen jūs “tirgot ūdeni” Venēcijas biennālē?

Breidena: Es ceru, ka Venēcijas izstāde būs tikpat laba kā mūsu izstāde “Samsara” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Tā patiešām bija izdevusies. Un cilvēkiem, kuri izstādi apmeklēja, tas bija liels piedzīvojums. Daudzi pēc tam teica, ka viņi raudājuši, smējušies, ka tā bijusi viena no labākajām izstādēm, ko jebkad redzējuši, ka viņus tajā pārņēmusi brīnumaina sajūta...

RL: Tātad viena no labas izstādes pazīmēm, tavuprāt, ir tāda, ka tā skatītājā izraisa daudz emociju.

Breidena: Es domātu, ka esmu izgāzusies, ja uztaisītu darbu, kas nevienu nepiesaista un kam visi iet garām žāvādamies. Tāda viesnīcu māksla vai kā to sauc. Tāda, kādu Amerikas bankā karina pie sienām, jo banka nevēlas, lai klientam bankā būtu kādas sajūtas. Turklāt mākslas vidē notiek arī pamatīga naudas atmazgāšana. Es netaisu darbus oligarhiem. Es taisu darbus cilvēkiem, lai sniegtu viņiem jaunu pieredzi un parādītu kaut ko skaistu. Tie ir domāti cilvēkiem, lai paustu to, kā mēs pašlaik izjūtam šo pasauli.

RL: Kāda vēl doma, neskaitot emociju izraisīšanu cilvēkos, liek jums Venēcijā vienkopus izstādīt visus šos darbus?

Breidena: Tas, ko mēs taisām... ir tas, ko mēs ienesam savā realitātē un iznesam no tās laukā. Šīs abas puses – iekšpusi un ārpusi – nevar atdalīt, tās izriet viena no otras. Tas, kas notiek mūsu prātos, un tas, ko mēs uztaisām, ir viens un tas pats. Mēs uztaisījām milzīgu gultu: tā ir mūsu gulta, un darba nosaukums ir “We Made Our Bed” (“Mēs saklājām savu gultu”). Tā Amerikā mēdz teikt jaunām meitenēm, kad viņas paliek stāvoklī. Kādu gultu saklāji, tādā arī guli. Citiem vārdiem, tas, ar kuru tu to bērnu sagulēji, lai tagad par tevi arī rūpējas. Tas ir briesmīgi – teikt kaut ko tik moralizējošu meitenei, kura jau tāpat ir izmisumā, jo šie vārdi ietver noraidījumu. Mūsu gulta gan ir par kaut ko citu, bet var netieši norādīt arī uz šo nozīmi. “Mēs saklājām savu gultu” ir vairākas nozīmes. Gulta ir kā retoriska figūra vai apzīmējums mūsu attiecībām, un tā ir ļoti konstruktīva lieta. Gulta ir pilnīgi viss, visa esamība. Un gultu reti kurš taisa. Treisija Emina uztaisīja gultu un saņēma par to Teita Tērnera balvu. Raušenbergs uztaisīja gultu, Sārai Lūkasai bija gultu sērija...

RL: Vai jūs varētu parādīt attēlus ar darbiem, kurus vedīsiet uz Venēciju?

Skuja: Nav jau tāda baigā kataloga. Varam parādīt Kajona bildes no izstādes “Samsara”.

RL: Nu, no “Samsaras” vispār varētu noderēt… Un kas šis tāds?

Skuja: Tas ir monstrs.

RL: Jūsu kopīgais monstrs.

Skuja: Monstri ir meiteņu labākie draugi.

RL: (Smejas.)

Skuja: Nujā. Meitenes vienmēr iegrābjas.

Breidena: Tā, šeit ir gulta – tās ir gultas pirmās detaļas. Zem melnā gulbja vēl būs arī balsts. Palagu augšdaļa iet tādos kā paisuma viļņos, un paisums to visu it kā izpūš laukā. Te ir ābele, bet āboli ir izpūsti pa visu istabu.

RL: Vai es pareizi saprotu, ka gulta būs centrālais objekts…

Skuja: Nē, bet tas būs lielākais objekts.

Breidena: Tā ir gultas apakšdaļa, te tā kļūst trīsdimensionāla un sāk slieties uz augšu. Šeit tā aizņem fizisku telpu, bet augšpusē paliek divdimensionāla un izpūš pārējos elementus pa visu telpu. Mēs gribējām, lai gulta ir kā šis haosa brīdis, no kura izšaujas viss pārējais. Bet tas viss ir divdimensionāls. Te būs vēl dažādi elementi, kas nāk nost, spilveni, zvaigznes un...

RL: Bet tā stāvēs vertikāli?

Breidena: Jā, tā stāvēs šādi – pret sienu. Tai varēs pieiet klāt, bet te uz priekšu izšausies gultas kājas, un visapkārt peldēs ūdensrozes, un vēl būs arī strūklaka, kam pašā vidū būs šļūtenes monstrs. Te tas ir. Mūsu šļūtenes monstriņš. Bet te, lūk, ir visi septiņi nāves grēki. Šis ir ļoti jauks – tā ir “Miesaskārība”. Čūska, kas lien laukā no ābola. Tie visi būs iekļauti izstādē.

RL: Tikumi arī būs?

Breidena: Šeit ir septiņi dievišķie tikumi. Tie sanāca kaut kādi tādi dabiskāki – no dabas ņemti. Šī ir“Labdarības” kolekcija. Sievietes krūšu pāris – jo barot bērnu ar krūti ir labdarība, un Marijas krūts ir labdarības simbols. Vai tad nav? Šī darba nosaukums ir “Oligarha vīruss”. Mums bija koronavīrusu sērija, bet šī ir ar oligarhiem. Tur ir Putins, Orbāns un pārējie kretīni.

RL: Izskatās, ka viens no šo darbu estētiskajiem iedvesmas avotiem ir multfilmas.

Breidena: Es dievinu multfilmas. Kad biju maza, es sapņoju tikai multenēs. Gan es, gan brālis bijām multeņu varoņi, mēs staigājām pa multeņu pasauli, jo, man šķiet, es tikai to vien darīju kā skatījos multfilmas. (Smejas.) Un šī ir “Lēda un gulbis”. Zināji, ka gulbis ir vienīgais putns, kuram ir dzimumloceklis? Nevienam citam putnam nav.

Un šī ir “Eiropas izvarošana”. Tur iekšā ir mūzikas kastīte, kas atskaņo “Somewhere Over the Rainbow”. Un tagad paskaties no otras puses. Redzi? Tās ir viņas kājas, un vilnis viņai šļācas kājstarpē.

RL: Es atļaušos šiem seksuāli izteiksmīgajiem attēliem stādīt pretī gluži citu attieksmi pret intīmajām ķermeņa daļām. Tās tiek uzskatītas par svētām, it sevišķi ebreju tradīcijā.

Breidena: Protams.

RL: Dodot zvērestu, vīrieši turēja roku uz sēkliniekiem. Vīrieša un sievietes intīmās vietas tika uzskatītas par vissvētāko ķermeņa daļu, un tāpēc tās nedrīkstēja atsegt.

Breidena: Tā ir.

RL:Par to vien, ka tu redzēji šīs intīmās vietas kādam, kam tu nedrīkstēji tās redzēt, piemēram, tēvam, tev draudēja nāvessods. Un šo ķermeņa daļu izstādīšana būtu šīs attieksmes kariķēšana. Turpretī citās kultūrās, piemēram, Senajā Grieķijā, katrā kārtīgā mājā pie ieejas stāvēja kāds ereģēts loceklis.

Breidena: Tieši tā, tieši tā.

RL: Tātad pret intīmajām cilvēka ķermeņa daļām var būt ļoti dažāda attieksme. Kā tu raksturotu savu attieksmi?

Breidena: Kādam varētu šķist, ka šī ir zaimošana. Un nav tā, ka tas, ko tu saki, nebūtu patiesība. Tas viss tā arī ir.

RL: Tad sanāk, ka tā ir bezkaunība bezkaunības pēc?

Breidena: Nu nē! Atceramies striktos noteikumus, kādi sievietēm bija jāievēro attiecībā pret savu ķermeni, un to, ka Viktorijas laikmetā radās gan psiholoģija, gan pornogrāfija. Ir interesanti papētīt dziļāk, kāpēc tā notika. Tāpēc, ka sievietes bija apspiestas, viņas nēsāja tik apžmiegtas drēbes, ka ģība. Viņas tika burtiski smacētas – sākot ar visiem tiem apģērbiem, kas bija jānēsā, un noteikumiem, kas jāievēro, un beidzot ar to, ka viņām nedrīkstēja būt orgasms. Viņas nedrīkstēja atbrīvoties pat seksa laikā.

RL: Tātad tava attieksme pret intīmajām ķermeņa daļām ir tāda kā sociāla kritika par ķermenisko dziņu apspiešanu?

Breidena: Nu, tā attieksme ir arī viegli pārnesama. Tāpat kā banāns – ir Endija Vorhola banāni un banāns kā falla simbols. Kalifornijā ir tāds gleznotājs, vārdā Mels Ramoss, kurš glezno neticami seksistiskas komerciālas gleznas, kur sievietes jāj uz dažādiem produktiem un dzīvniekiem.Manas pasniedzējas viņu ienīda, viņas teica, ka tas esot vienkārši pretīgi. Bet man likās smieklīgi, līdzīgi kā seksīgās plakātu meitenes. No kurienes viņas nāk? Tas ir Otrā pasaules kara produkts. Karoja vīrieši, kuri sev visu laiku apkārt redzēja tikai citus vīriešus.

RL: Tie ir attēli masturbēšanai?

Breidena: Pilnīgi noteikti. Unmeitenēm plakātos kājās bija augstpapēžu kurpes. Vīrieši atgriezās mājās no kara un gribēja, lai viņu sievas arī staigā augstpapēžu kurpēs, jo bija pieraduši masturbēt pie šiem attēliem. Katrai sasodītai lietai ir savs cēlonis un sekas.

RL: Vai tu esi lesbiete?

Breidena: Es pat nezinu, ko tas nozīmē. Manuprāt, šis vārds ir neglīts.

RL: Tas cēlies no Lesbas salas Grieķijā. Es tajā neredzu neko neglītu.

Breidena: Kāpēc viņas jāsauc par lesbietēm? Kāpēc jāsaka: mēs esam lesbietes? It kā tā būtu kaut kāda tautība.

RL: Viss ir pareizi – cilvēki, kas dzīvo Lesbas salā, ir lesbieši.

Breidena: Lesbieši, nevis lesbietes. Mēs labi zinām, tas nāk no Sapfo darbiem. Kāpēc mūs nevar saukt par sapfistēm? Sapfistes izklausās daudz seksīgāk.

RL: Tad tu neesi lesbiete?

Breidena: Es esmu sieviete un saistu sevi ar citām sievietēm. Lūk, kas es esmu. Bet, ja tu man vaicātu, vai esmu queer, man ir problēmas arī ar šo terminu. Jo bērnībā mēs spēlējām spēli Smear the Queer², kur izvēlas kādu, iesaucas “re, kur jocīgais!” un met viņam ar bumbu pa galvu. Šausmīgi brutāla spēle. Ja tagad man kāds pasaka, ka esmu queer, es uzreiz nodomāju: nē, neesmu vis, nemaz nedomā mest man ar bumbu. (Smejas.) Man nešķiet jauki saukt kādu par “jocīgo”.

RL: Bet tas jau bija viņu pašu izvēlēts apzīmējums. Spēle, kurš kuru kā nosauks, ir viena no ejošākajām sociālajām spēlēm.

Breidena: Tā noteikti ir. Bet kāpēc mēs esam tās, kuras vienmēr jānosauc kaut kādā vārdā? Tev taču nav visiem jāsaka: hei, esmu heteroseksuāls, man patīk vāveres.

RL: Nav gan. Es pajautāju tikai tāpēc, lai noskaidrotu, vai tev ir šāda pašidentifikācija.

Breidena: Nu labi. Vispār tas ir smieklīgi. Agrā jaunībā esmu draudzējusies arī ar puišiem, bet nekad nespēju īsti iebraukt tajā būšanā. (Smejas.) Man tā arī neizdevās sasniegt orgasmu. Acīmredzot man tiešām labāk sapas ar sievietēm. Viens draugs, ar kuru kopā strādāju slimnīcā, man teica: “Melisa, tu taču esi lesbiete.” Un es viņam atbildēju: “Turi muti! Tu domā, ja pats esi gejs, tad man jābūt lesbietei?” Bet vēlāk atskārtu: ak dievs, viņam taisnība. Es to nesapratu, tāpēc ka pati cietu no homofobijas – jo man bērnībā visu laiku meta ar bumbu pa galvu, spēlējot Smear the Queer. (Smejas.)

RL: Kas tu esi pēc etniskās piederības? Kādas asinis tevī plūst?

Breidena: Mani senči ieradās Amerikā ap 1650. gadu.

RL: Dumpinieki.

Breidena:Patiesībā nebija viņi nekādi dumpinieki. Mani vecvecāki 11.pakāpē bija Devonšīras muižnieki. Viņi nodibināja Nantaketas salu. Hermana Melvila grāmatā “Mobijs Diks” ir varonis Stārbaks – viņš ir mans sencis. Tātad mani vec-vec-vec... vecāki apmetās uz dzīvi Masačūsetsā un atvēra tur bāru. Taču notika tā, ka tie stulbie puritāņi sāka viņus baigi čakarēt. Viņiem skauda, ka šie bija tik čakli, un viņi mēģināja ietupināt manu vecvecmāmiņu par to, ka viņa pārdodot pārāk dārgu alu. Bet viņa teica: “Jā, es prasu vienu centu vairāk, bet manā alū ir vairāk apiņu.” Tāpēc jau cilvēki gāja pie viņiem, ka tur alus bija stiprāks un garšīgāks. Beigās manam vecvectēvam tie puritāņi piegriezās, un viņš teica: viss, iesim prom no šejienes. Nevaru ciest šos cilvēkus. Viņam bija kāds draugs, kurš bija labās attiecībās ar Nantaketas salas indiāņiem. Viņš gribēja nopirkt daļu salas un pārcelties turp kopā ar visu ģimeni un pārējiem. Viņš sapulcināja 11 vīrus, un viņi pārcēlās uz salu. Viņš ņēma līdzi tādus cilvēkus, kuri prata strādāt kokzāģētavā. Tā viņi tur izvērsa veselu industriju un kļuva par vaļu medniekiem, būvēja kuģus un ceļoja apkārt. Patiesībā manas vecmāmiņas māsa Madlina man reiz teica: “Zini to kuģi, no kura 1773. gadā Bostonas tējas dumpja laikā jūrā sameta tējas kravu? Tas piederēja mūsu ģimenei.” Es, protams, neticēju, jo tā tante mēdza runāt visādas muļķības, bet tā izrādījās taisnība.

RL: Tad jau tev ir tīras britu...

Breidena: Nē, no vecmammas puses bija arī daži vācieši, kas ieradās 18. gadsimtā.

RL: Jocīgi, man šķiet, ka es nekad vēl neesmu saticis amerikāni, kurš zinātu savas dzimtas vēsturi 11 paaudzēs. Tas nešķiet diez cik amerikāniski. Vai tā ir jauna tendence?

Breidena: Nedomāju, ka tā ir tendence. Es vienkārši esmu diplomēta mākslas vēsturniece, un vispār man ļoti patīk vēsture. Turklāt tagad visa informācija ir digitalizēta, un Ameriku nekad neviens nav iekarojis – baznīcas nav nodedzinātas, un tajās saglabājušies visi dokumenti.

RL: Pilsoņu kara laikā gan sadega daudz dokumentu.

Breidena: Tomēr nebija tā, ka viņi speciāli iebruktu pilsētās, lai visu iznīcinātu. Kaujas tika plānotas. Viņi sarunāja: okei, rīt tiekamies tepat pie šī kalna.

RL: Taisnība.

Breidena: Viņi tomēr nošķīra karu no pārējās dzīves. Nevis tā, ka mēs tagad ņemsim un vienkārši noslaucīsim Mariupoli no zemes virsas. Gan jau bija arī tādi iebrukumi, taču tie notika civilizēti. Bija kaut kādi noteikumi.

RL: Es saprotu, ka esat nolēmušas nākamos 10 vai 20 gadus palikt šeit, celt māju un dzīvot tajā atlikušo mūžu. Bet, pat ja viss iet pēc plāna, galu galā tāpat nāksies nomirt.

Breidena: Nu, tad tas viss, iespējams, kļūs par muzeju.

RL: Jā, tā var gadīties. Bet mans jautājums ir par ko citu – kur tu gribētu nomirt?

Breidena: Šeit, protams. Tikai ne karā un ne tuvākajā laikā. Es negribētu mirt tāpēc, ka te iebrūk Putins un sasodītie krievi. Un latviešu apbedīšanas paražas man patīk labāk par amerikāņu. Amerikā tās ir diezgan groteskas.

RL: Tu vēlies, lai tevi sadedzina vai apglabā?

Breidena: Man abi šie varianti liekas diezgan nejēdzīgi. Mums ir viens kolēģis, kura dēls izgudrojis micēlija zārku, tas ir tāds liels, švammīgs...

RL: Un tad no tevis izaug sēnes?

Breidena: Jā. Micēlijs vienkārši to visu pārņem, barojas, un tad izaug sēnes. Tas jau ir patentēts, un drīz to sāks tirgot Nīderlandē. Manuprāt, ideāls veids, kā atdot savu ķermeni zemei.