Skaņā ir viss (un viss ir arī klusumā)
Andris Kozlovskis/Fujifilm
Mūzika

Ar mūziķi Antoniju Brakstonu sarunājas Arnis Rītups

Skaņā ir viss (un viss ir arī klusumā)

Avangarda mūzikas kritiķu pasaule nereti var šķist visai skaudra un atturīga – tā izvairās no pārspīlētas sajūsmas až līdz tam, ka, lasot, piemēram, izdevumu The Wire, rodas iespaids: ja kritiķis nav pateicis neko sliktu, tas būtībā nozīmē, ka recenzija ir atzinīga.

Šie nerakstītie likumi šķietami neattiecas uz komponistu un multiinstrumentālistu Antoniju Brakstonu: viņu ir ļauts dēvēt par ģēniju. Vārds “ģēnijs” ir sastopams visdažādākajos izziņas materiālos, gan aprakstā Apple Music vietnē, gan vairākās viņa daiļradei veltītās grāmatās (slavenākā no tām ir Greiema Loka “Forces in Motion”), gan starptautiski atzītu kritiķu – Krisa Kelsija un Pītera Margasaka – atsauksmēs mūzikas žurnālos. Brakstons nepamanīts nav palicis arī mūsu reģiona speciālistu vidū: Igaunijā dzīvojošais kritiķis Artemijs Troickis viņu nodēvējis par nozīmīgāko no dzīvajiem džeza mūziķiem, savukārt JVLMA pasniedzējs un džeza vēstures pētnieks Indriķis Veitners – par vienu no pēdējo 50 gadu revolucionārākajiem avangarda mākslas pārstāvjiem. Pat fakts, ka Brakstons 1988. gadā kļuva par Makārtura “ģēniju balvas” laureātu, drīzāk kalpo par šo vārdu atkārtotu apstiprinājumu, nevis galveno cēloni.

Antonijs Brakstons ir vēsturiski nozīmīgās afroamerikāņu komponistu un instrumentālistu biedrības AACM (Association for the Advancement of Creative Musicians) ievērojamākais dalībnieks, kas 20. gadsimta “pēckara avangarda” mūzikas prakses apvienojis ar brīvās improvizācijas elementiem savā, unikālā valodā. Būdams īpaši apdāvināts multiinstrumentālists, kura primārais instruments ir saksofons, viņš nereti tiek raksturots kā avangarda džeza mūziķis, taču pats pret to iebilst, izpauzdamies kā komponists visplašākajā šī vārda izpratnē, un to arī pamato, sacerot ne tikai džeza standartu dekonstrukcijas, bet arī ar ironiju necik neapveltītus cirka mūzikas skaņdarbus, maršus, valšus un balādes, kā arī telpiskas mūzikas uzvedumus četriem orķestriem, galvu reibinošu “notētu, akustisku kolāžmūziku” un muzikālas performances, kurās figurē arī betona maisītājs. Periodiskus žurnālistu un kultūras darbinieku mēģinājumus viņa darbību reducēt līdz džezam Brakstons allaž uzskatījis par vulgāru, paviršu domāšanu, kas nāk no optiska novērojuma, ka viņš ir tumšādains kungs, kas prot spēlēt saksofonu.

Brakstonam ir neaprakstāmi daudz mūzikas albumu un ierakstu apkopojumu, un katrs no tiem ataino kādu atšķirīgu viņa daiļrades aspektu. Daudzi no tiem ir 12–16 stundu 10–13 disku komplekti, un, ņemot vērā arī vismaz četras pašlaik nopērkamas grāmatas, kas šo mūziku uzņemas komentēt, var droši teikt, ka īsā laika posmā nav iespējams iegūt pārskatu vai saprast, ar ko Brakstons īsti nodarbojas.

Līdzīgi kā daudzas harismātiskas intervijas ar komponistu, to necik nepalīdzēs saprast arī šī saruna. Kā padoms klejojumiem pa Brakstona ideju labirintiem gan nāk prātā kāds Čikāgas mūzikas kritiķa Billa Maiera novērojums: “Raugoties uz Brakstonu, cilvēki pirmām kārtām ievēro viņa statusu, akadēmisko karjeru, vilnas jaciņu un apaļās brilles. Taču viņā slēpjas krietni vairāk iracionāla, ekstravaganta Sana Ra1 un savrupa Harija Pārča2, nekā mēs sev atļaujam domāt.”

Šeit lasāmā saruna notika festivāla Skaņu mežs 2021 aizkulisēs; Brakstons pasākumā sniedza pasaules pirmatskaņojumu savai jaunajai kompozīciju sērijai “Lorraine”.

Rihards Endriksons


Antonijs Brakstons:
Es neatvadīšos, jo man ir sajūta, ka mēs kaut kad noteikti vēl satiksimies, lai kaut ko kopā paveiktu, un es ar prieku to gaidīšu. Man šobrīd lielā mērā svarīgākais ir dibināt sakarus un pulcēt kopā savu plašāko ģimeni un mūzikas draugus. Tāpēc vēlu jums laimīgu ceļu līdz mājām!

Nezināms: Paldies! Lai veicas turnejā!

Brakstons: Labs ir.

Rīgas Laiks: Kad jūs sakāt “plašākā ģimene”, ko jūs ar to domājat?

Brakstons: Es domāju cilvēkus, kuri sadzird manu mūziku un saprot, ko es ar to gribu pateikt. Bet runa nav par mani; runa ir par kopīgā vibrāciju lauka ģimeni. Var aizbraukt uz Himalajiem un droši vien sastapt kādu no savas ģimenes arī tur.

RL: Runājot par ģimeni, es reiz saskaitīju, ka 2016. gada 30. janvārī uz mūsu planētas dzīvoja 11 520 īstu cilvēku.

Brakstons: Okei.

RL: Cik liela ir jūsu ģimene? Manā ģimenē ir 11 520 cilvēku.

Brakstons: Varu derēt, ka, ja man gadītos tikties ar jūsu ģimeni, es arī kļūtu par vienu no viņiem.

RL: Okei.

Brakstons: Tāpēc, ka ir tādi cilvēki, kurus nevar nopirkt un kuri nopietni attiecas pret darbu, kas mums šajā laikā jāpaveic. Un es par jums esmu dzirdējis. Tāpēc jūtos pagodināts par iespēju ar jums tikties un ar jums sarunāties.

RL: Es tāpat. Sāksim ar jūsu pieminēto “šo laiku”. Kāds konkrēts darbs šajā laikā jāpaveic?

Brakstons: Kad runāju par šo laiku, es domāju to, ko citkārt saucu par atpakaļgaitu uz viduslaiku laiktelpu, to, ka mēs esam ceļā uz Tumšo laikmetu 2.0. Par ko tieši es runāju? Es runāju par iziršanu, kas patlaban norisinās Rietumu civilizācijā, īpaši jau Amerikā. Un uzskatu, ka tā būs sarežģīta pāreja uz kaut ko līdzīgu vēsturiskajam tumšajam laikmetam. Taču tam sekos īsts svaigu ideju uzplaukums, un cilvēki atkal sanāks kopā, apvienosies pozitīvā veidā, kas būs pilnīgi pretējs tai sašķeltībai, kas valdījusi pēdējos 30 vai 40 gadus.

RL: Kāda iziršana patlaban notiek Amerikā un pasaulē?

Brakstons: Pirmkārt jau, rases jautājumu izmanto, lai šķeltu mūsu sabiedrību. Otrkārt, globālistu elite dara visu, lai šī sašķeltība saglabātos. Treškārt, ir zināmi spēki, kas apņēmušies graut demokrātiju un kompozīto vienotību. Šie spēki...

RL: Atvainojiet, kas ir kompozītā vienotība?

Brakstons: Cilvēces kompozītā vienotība. Man negribas likt uzsvaru uz lielvalstīm, tādām kā ASV, Krievija vai Ķīna, es, domājot par šo jautājumu, arvien biežāk pievēršos tādām valstīm kā Latvija, jo pašas lielākās un varenākās lielvalstis ir tik ļoti korumpējušās.

RL: Šurpceļā es klausījos jūsu runu sakarā ar Jazz Master balvu, ko jums pasniedza Amerikas Nacionālais mākslas fonds. Runas beigās jūs apliecinājāt savu mīlestību un apbrīnu, ko jūtat pret Ameriku. Kas šajos septiņos gados tāds noticis, ka tagad jūs runājat par korupciju un sabrukumu?

Brakstons: Ļoti labs jautājums. Pirmkārt, es vēl arvien mīlu Ameriku un amerikāņu nāciju. Otrkārt, mana kritika nav vērsta tik daudz pret amerikāņu nāciju, cik pret sistemātiski realizēto stratēģiju sašķelt cilvēkus – pa rasēm, pa šķirām, pēc reģionālās telpas dominances principa...



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūnijs 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela