Skaņā ir viss (un viss ir arī klusumā)

Avangarda mūzikas kritiķu pasaule nereti var šķist visai skaudra un atturīga – tā izvairās no pārspīlētas sajūsmas až līdz tam, ka, lasot, piemēram, izdevumu The Wire, rodas iespaids: ja kritiķis nav pateicis neko sliktu, tas būtībā nozīmē, ka recenzija ir atzinīga.

Šie nerakstītie likumi šķietami neattiecas uz komponistu un multiinstrumentālistu Antoniju Brakstonu: viņu ir ļauts dēvēt par ģēniju. Vārds “ģēnijs” ir sastopams visdažādākajos izziņas materiālos, gan aprakstā Apple Music vietnē, gan vairākās viņa daiļradei veltītās grāmatās (slavenākā no tām ir Greiema Loka “Forces in Motion”), gan starptautiski atzītu kritiķu – Krisa Kelsija un Pītera Margasaka – atsauksmēs mūzikas žurnālos. Brakstons nepamanīts nav palicis arī mūsu reģiona speciālistu vidū: Igaunijā dzīvojošais kritiķis Artemijs Troickis viņu nodēvējis par nozīmīgāko no dzīvajiem džeza mūziķiem, savukārt JVLMA pasniedzējs un džeza vēstures pētnieks Indriķis Veitners – par vienu no pēdējo 50 gadu revolucionārākajiem avangarda mākslas pārstāvjiem. Pat fakts, ka Brakstons 1988. gadā kļuva par Makārtura “ģēniju balvas” laureātu, drīzāk kalpo par šo vārdu atkārtotu apstiprinājumu, nevis galveno cēloni.

Antonijs Brakstons ir vēsturiski nozīmīgās afroamerikāņu komponistu un instrumentālistu biedrības AACM (Association for the Advancement of Creative Musicians) ievērojamākais dalībnieks, kas 20. gadsimta “pēckara avangarda” mūzikas prakses apvienojis ar brīvās improvizācijas elementiem savā, unikālā valodā. Būdams īpaši apdāvināts multiinstrumentālists, kura primārais instruments ir saksofons, viņš nereti tiek raksturots kā avangarda džeza mūziķis, taču pats pret to iebilst, izpauzdamies kā komponists visplašākajā šī vārda izpratnē, un to arī pamato, sacerot ne tikai džeza standartu dekonstrukcijas, bet arī ar ironiju necik neapveltītus cirka mūzikas skaņdarbus, maršus, valšus un balādes, kā arī telpiskas mūzikas uzvedumus četriem orķestriem, galvu reibinošu “notētu, akustisku kolāžmūziku” un muzikālas performances, kurās figurē arī betona maisītājs. Periodiskus žurnālistu un kultūras darbinieku mēģinājumus viņa darbību reducēt līdz džezam Brakstons allaž uzskatījis par vulgāru, paviršu domāšanu, kas nāk no optiska novērojuma, ka viņš ir tumšādains kungs, kas prot spēlēt saksofonu.

Brakstonam ir neaprakstāmi daudz mūzikas albumu un ierakstu apkopojumu, un katrs no tiem ataino kādu atšķirīgu viņa daiļrades aspektu. Daudzi no tiem ir 12–16 stundu 10–13 disku komplekti, un, ņemot vērā arī vismaz četras pašlaik nopērkamas grāmatas, kas šo mūziku uzņemas komentēt, var droši teikt, ka īsā laika posmā nav iespējams iegūt pārskatu vai saprast, ar ko Brakstons īsti nodarbojas.

Līdzīgi kā daudzas harismātiskas intervijas ar komponistu, to necik nepalīdzēs saprast arī šī saruna. Kā padoms klejojumiem pa Brakstona ideju labirintiem gan nāk prātā kāds Čikāgas mūzikas kritiķa Billa Maiera novērojums: “Raugoties uz Brakstonu, cilvēki pirmām kārtām ievēro viņa statusu, akadēmisko karjeru, vilnas jaciņu un apaļās brilles. Taču viņā slēpjas krietni vairāk iracionāla, ekstravaganta Sana Ra¹ un savrupa Harija Pārča², nekā mēs sev atļaujam domāt.”

Šeit lasāmā saruna notika festivāla Skaņu mežs 2021 aizkulisēs; Brakstons pasākumā sniedza pasaules pirmatskaņojumu savai jaunajai kompozīciju sērijai “Lorraine”.

Rihards Endriksons

Antonijs Brakstons: Es neatvadīšos, jo man ir sajūta, ka mēs kaut kad noteikti vēl satiksimies, lai kaut ko kopā paveiktu, un es ar prieku to gaidīšu. Man šobrīd lielā mērā svarīgākais ir dibināt sakarus un pulcēt kopā savu plašāko ģimeni un mūzikas draugus. Tāpēc vēlu jums laimīgu ceļu līdz mājām!

Nezināms: Paldies! Lai veicas turnejā!

Brakstons: Labs ir.

Rīgas Laiks: Kad jūs sakāt “plašākā ģimene”, ko jūs ar to domājat?

Brakstons: Es domāju cilvēkus, kuri sadzird manu mūziku un saprot, ko es ar to gribu pateikt. Bet runa nav par mani; runa ir par kopīgā vibrāciju lauka ģimeni. Var aizbraukt uz Himalajiem un droši vien sastapt kādu no savas ģimenes arī tur.

RL: Runājot par ģimeni, es reiz saskaitīju, ka 2016. gada 30. janvārī uz mūsu planētas dzīvoja 11 520 īstu cilvēku.

Brakstons: Okei.

RL: Cik liela ir jūsu ģimene? Manā ģimenē ir 11 520 cilvēku.

Brakstons: Varu derēt, ka, ja man gadītos tikties ar jūsu ģimeni, es arī kļūtu par vienu no viņiem.

RL: Okei.

Brakstons: Tāpēc, ka ir tādi cilvēki, kurus nevar nopirkt un kuri nopietni attiecas pret darbu, kas mums šajā laikā jāpaveic. Un es par jums esmu dzirdējis. Tāpēc jūtos pagodināts par iespēju ar jums tikties un ar jums sarunāties.

RL: Es tāpat. Sāksim ar jūsu pieminēto “šo laiku”. Kāds konkrēts darbs šajā laikā jāpaveic?

Brakstons: Kad runāju par šo laiku, es domāju to, ko citkārt saucu par atpakaļgaitu uz viduslaiku laiktelpu, to, ka mēs esam ceļā uz Tumšo laikmetu 2.0. Par ko tieši es runāju? Es runāju par iziršanu, kas patlaban norisinās Rietumu civilizācijā, īpaši jau Amerikā. Un uzskatu, ka tā būs sarežģīta pāreja uz kaut ko līdzīgu vēsturiskajam tumšajam laikmetam. Taču tam sekos īsts svaigu ideju uzplaukums, un cilvēki atkal sanāks kopā, apvienosies pozitīvā veidā, kas būs pilnīgi pretējs tai sašķeltībai, kas valdījusi pēdējos 30 vai 40 gadus.

RL: Kāda iziršana patlaban notiek Amerikā un pasaulē?

Brakstons: Pirmkārt jau, rases jautājumu izmanto, lai šķeltu mūsu sabiedrību. Otrkārt, globālistu elite dara visu, lai šī sašķeltība saglabātos. Treškārt, ir zināmi spēki, kas apņēmušies graut demokrātiju un kompozīto vienotību. Šie spēki...

RL: Atvainojiet, kas ir kompozītā vienotība?

Brakstons: Cilvēces kompozītā vienotība. Man negribas likt uzsvaru uz lielvalstīm, tādām kā ASV, Krievija vai Ķīna, es, domājot par šo jautājumu, arvien biežāk pievēršos tādām valstīm kā Latvija, jo pašas lielākās un varenākās lielvalstis ir tik ļoti korumpējušās.

RL: Šurpceļā es klausījos jūsu runu sakarā ar Jazz Master balvu, ko jums pasniedza Amerikas Nacionālais mākslas fonds. Runas beigās jūs apliecinājāt savu mīlestību un apbrīnu, ko jūtat pret Ameriku. Kas šajos septiņos gados tāds noticis, ka tagad jūs runājat par korupciju un sabrukumu?

Brakstons: Ļoti labs jautājums. Pirmkārt, es vēl arvien mīlu Ameriku un amerikāņu nāciju. Otrkārt, mana kritika nav vērsta tik daudz pret amerikāņu nāciju, cik pret sistemātiski realizēto stratēģiju sašķelt cilvēkus – pa rasēm, pa šķirām, pēc reģionālās telpas dominances principa...

RL: Reģionālās telpas dominances?

Brakstons: Reģionālās telpas – teiksim, ASV Dienvidi, Austrumu daļa, Vidējie Rietumi, Austrumu piekraste un Rietumu piekraste, ko pretstata Amerikas vidienei (flyover country).

RL: Vai jūs pats pret sevi esat piedzīvojis augstprātīgu attieksmi rases dēļ?

Brakstons: Personīgi to esmu piedzīvojis daudzas, daudzas reizes, taču man ir bijis arī ļoti daudz pozitīvu pieredzējumu, kuru dēļ būtu nepiedodami, ja es kļūtu par rasistu. Esmu sastapis tik daudz ļaužu visās pasaules malās un sapratis, ka pastāv tāda lieta kā universāla solidaritāte.

RL: Pastāstiet, lūdzu, kas ir pamatā šai universālajai solidaritātei?

Brakstons: Tai pamatā ir cerība uz labāku nākotni, tai pamatā ir...

RL: Bet, ja ir cilvēki, kuriem nav nekādu nākotnes cerību, – kā jūs varat balstīt savu solidaritāti ar viņiem uz to, kā viņiem nav?

Brakstons: Tas ir sarežģīts, bet nopietns jautājums. Jā, ir cilvēki, kuriem dzīvē iet grūti daudzos un dažādos līmeņos. Un uzskatu arī, ka ir cilvēki, ar kuriem nav iespējams būt vienotiem. Bet mēs varam vismaz atzīt, ka arī citādajiem ir tiesības pastāvēt un piepildīt savus centienus visās jomās, kurās vien viņi vēlas. Mums vispār patīk runāt par cilvēkiem, kuri ir ļoti pozitīvi, un citiem, kuri ir ļoti negatīvi. Pēc manām domām, negatīvajiem ir tādas pašas tiesības uz dzīvību kā pozitīvajiem. Kad es domāju par mūsu planētu un esamības manifestēšanos tajā, domāju par kosmiskajiem spēkiem, kuri parūpējušies, lai uz šīs planētas būtu cilvēki, un piešķīruši viņiem apziņas un rīcības spējas dāvanu. Un, domājot par to, es teiktu cilvēkiem, kuri ir ļauni: labu veiksmi, esiet pats labākais ļaunums, kāds spējat būt! Un tiem, kurus mēs saucam par labiem, es teikšu: labu veiksmi, esiet pats labākais labais, kāds spējat būt! Lai kas būtu Visuma radītājs, tas ir parūpējies, lai šādi pretspēki un pretpoli pasaulē pastāvētu.

RL: Un pretspēku dinamika ir viens no radošajiem principiem, vai ne?

Brakstons: Jā, un es jūtu absolūtu cieņu pret opozīciju un atšķirībām. Un tādēļ jautājumā, ko jūs man uzdevāt, pēc manas saprašanas, ielikts, lūk, kas: centieties atrast savu plašāko ģimeni, jo tā ir reāla lieta. Tie ir cilvēki, kuriem ir dažāda dzīves pieredze, bet kuri patiesībā ir jūsu brāļi un māsas. Līksmojiet par faktu, ka jūs pasaulē neesat viens.

RL: Kas raksturīgs jūsu ģimenei?

Brakstons: Es teiktu, ka jebkuram cilvēkam ir sava vibrācija, un, kad tu kādu sastopi, tu ar šo vibrāciju saskaries. Un ar gadiem, kad kļūsti vecāks, tu pamazām sāc labāk saprast, ka tavas ģimenes vibrācijām ir tendence savā starpā sasaukties. Jaunībā tas varbūt ne vienmēr ir tik skaidri redzams, bet ar laiku tu sāc saprast, ka ir cilvēki, ar kuriem veidojas šādas saites, lai arī viņu dzīves pieredze bijusi pilnīgi citāda. Toties mums var izveidoties saruna par Arnoldu Šēnbergu, maršiem vai mīlestību. Ne visi tic mīlestībai, draudzībai un cieņai, bet es respektēju to, ka cilvēkiem ir dažādi uzskati, jo bez viedokļu atšķirības nenotiek attīstība.

RL: Runājot par vibrāciju, kā jūs raksturotu vibrāciju, ko sajutāt manī, kad mēs tikko bijām satikušies?

Brakstons: Es nodomāju: šo vīru es pazīstu! (Abi smejas.) Mani nepiemuļķosi. Es šo cilvēku pazīstu. Tas sniedzas tālāk par vārdiem. Un tieši uz to es paļaujos.

RL: Kādus kosmiskos spēkus jūs piesaucat ar savu mūziku?

Brakstons: Uz šo jautājumu es nevaru atbildēt, bet vienu gan varu pateikt. Es pateicos Visuma radītājam par diženo mūzikas mākslu – par to, ka diženajā mūzikas mākslā ielikts pilnīgi viss. Jaunībā es meklēju sevi, pūlējos saprast, kas īsti esmu. Un vēl joprojām mēģinu saprast pats sevi un savu dzīvi. Par kādiem spēkiem es runāju? Es saku: lai kas būtu tas Dievs, kurš ļāvis dzīvot tādam ķertajam kā es, es šim Dievam esmu dziļi pateicīgs. Jo būt dzīvam – tas ir fantastisks pieredzējums. Tev ir apziņa, tev ir spēja izpaust savu gribu, tev ir rīcībspēja. Tas ir neticami. Tas, ka mēs esam dzīvi, ir brīnums.

RL: Vai mirušo gari ir dzīvi?

Brakstons: Es teiktu, ka man – jā.

RL: Vai esat ar viņiem runājis?

Brakstons: Jā.

RL: Ko viņi vēlas?

Brakstons: Nezinu. Bet zinu, ka pastāv kaut kas lielāks par mani. Un vēl es zinu, ka šie spēki man palīdz. Par ko es runāju? Ja mani pamestu savā vaļā, es vienkārši iekāptu pa taisno peļķē. Es mūžam savāru ziepes un tad mēģinu izkulties. Bet tieši brīdī, kad man jau liekas, ka viss ir bezcerīgi, uzrodas kāds spēks un man palīdz. Palīdz man nenodarīt sev pāri. Kāpēc šie spēki man palīdz? Ar ko es esmu izpelnījies jebkādu palīdzību? Taču es jūtu un zinu, ka man tiek sniegta palīdzība, un tad es sāku domāt: ko viņi ar to grib sacīt? Ka esmu palīdzības cienīgs? Vai viņi ir traki? Man liekas, es dzeršu baltvīnu. Tā es sacītu.

RL: Vai indiāņi jums palīdzēja iemācīties sazināties ar mirušo gariem?

Brakstons: Varu teikt, ka ikviens, ko savā mūžā esmu sastapis, bet īpaši jau tie, kuri pieder pie manas ģimenes, palīdzējuši man atrast ceļus, kas man kaut ko nozīmē. Esmu mācījies no daudziem un dažādiem cilvēkiem, ne jau tikai no tā saucamajiem profesoriem. Esmu mācījies no tādiem kā jūs. Tas cilvēks, ar kuru es sarunājos pirms tikšanās ar jums, pieminēja jūs, un es uzreiz teicu: “Izklausās, ka tas ir viens no manējiem, man viņš jāsatiek.” Tātad es esmu afroamerikānis, bet mana māte ir pusindiāniete, pusafroamerikāniete. Mans tēvs ir afroamerikānis, bet viņa dabā ir eiropeiskas noslieces.

RL: Paskaidrojiet man vienu no paradoksiem, kas saistīti ar mīlestību pret Ameriku. Amerika ir valsts, kas uzcelta, nogalinot gandrīz visus pirmiedzīvotājus, kuri mituši šajā teritorijā. Kā var mīlēt to, kas celts uz tik asiņainiem pamatiem?

Brakstons: Tas gan ir vienkāršs jautājums. (Abi smejas.) Parādiet man kādu posmu cilvēces vēsturē, kas nebūtu celts uz izlietām asinīm! Ar to es gribu sacīt, ka daļa cilvēces stāsta ir tāda, ka ļaudis sanāk kopā un dzīvo cepuri kuldami, bet tad pēkšņi sākas nesaskaņas un šķelšanās.

RL: Vai slepkavošana, kā gadījumā ar Kainu un Ābelu.

Brakstons: Paldies! Pēkšņi sākas nesaskaņas, un cilvēks pieceļas un aiziet – pievienojas citai grupai, kas tagad kļūst lielāka. Un nu mums ir divas dažādas ciltis. Tās satiekas, karo, uzvarētājs paņem sievietes, paņem bērnus...

RL: Un zemi!

Brakstons: …un zemi, un daļu no vīriešiem, lai izmantotu kā vergus. Tāda ir cilvēces vēsture. Es te nerunāju tikai par Amerikas pilsoņu karu. Es saku, ka jau kopš cilvēces pirmsākumiem pastāvējušas gan līdzības, gan atšķirības un ka šī spirāle kaut kādā veidā piepilda – vismaz man liekas, ka piepilda, – to, ko iesākumā iedarbinājis Visuma radītājs. Viss, kas norisinās uz šīs planētas, noticis jau iepriekš, tikai citos veidos. Tas, ko mēs saucam par dzīvošanu, nozīmē piepildīt kaut ko daudz lielāku par mūsu pašu esību. Notiek kaut kas cits, un mums tajā iedalīta kaut kāda loma.

RL: Vai jūs zināt, kas tā par lomu?

Brakstons: Nav ne mazākās jausmas. Man jau tāpat pietiek, ko lauzīt galvu, vai man labāk dzert vīnu vai konjaku.

RL: (Smejas.) Esmu dzirdējis, ka AACM laikos jūs piekopāt tādu praksi – pavērsties ar seju pret austrumiem...

Brakstons: Jā.

RL: Es pieņemu, ka pret Āfriku?

Brakstons: Jā.

RL: Patlaban, atrodoties Latvijā, jums tātad jāraugās uz dienvidiem, lai pavērstos pret Āfriku.

Brakstons: Lūk, par to es mīlu zemeslodi. (Abi smejas.)

RL: Labi. Bet tomēr – kāpēc jums tas bija svarīgi?

Brakstons: Uzaugot man skolā mācīja par Džordžu Vašingtonu Kārveru. Viņš bija vienīgais afroamerikānis, par kuru man kaut ko stāstīja visā šai laikā no sagatavošanas klases līdz pat koledžai. Un tad koledžā, man šķiet, mums nevienā priekšmetā kā piemēru neminēja nevienu afrikāni vai afroamerikāni. Tā nu es nolēmu pats vākt zināšanas par Āfriku un afroamerikāņiem. Teiksim, lielākajai daļai amerikāņu nav nekāda priekšstata par to, kas no Ēģiptes pārceļojis uz Rietumu civilizāciju. Kad mēs runājām par Platonu, Aristoteli, Sokratu vai Pītagoru... Kad piemin Pītagoru, visi uzreiz saka: ā, Pītagora teorēma; bet viņi nezina, ka šo teorēmu celtniecībā izmantoja jau pirms 3500 gadiem. Šajos laikos, sākot no 19. gadsimta, ir populāri tā saukto āriešu vēstures modeli pretstatīt antīkajam. Antīkais modelis patiesībā iekļauj arī āriešu modeli, bet vienlaikus arī kultūras no citiem laika periodiem.

RL: Bet vai “antīkais” jums nozīmē pirmkārt un galvenokārt Ēģipti, vai arī pie tā pieder citas senās kultūras, piemēram, indiešu kultūra?

Brakstons: Tas nozīmē afrikāņu, indiešu, arābu…

RL: Nu, arābu kultūra nāk krietni vēlāk.

Brakstons: Tas nekas. Tā iekļaujas antīkajā modelī. Ideja ir tāda: ikviena etniskā grupa devusi cilvēcei kādu pienesumu.

RL: Kāds ir afrikāņu pienesums?

Brakstons: Piemēram, mūzika, matemātika, astroloģija, inženierzinātnes. Etiopieši pateica, ka pasaulē pastāv tādas lietas, ko var saukt par pareizumu un nepareizumu. Ko es ar to gribu sacīt? Paraugoties uz to, ko atklājuši arheologi un antropologi, mums rodas iespēja paraudzīties uz šī kompozītā veseluma elementiem veidā, kas ievērojami atšķiras no tā, ko mācās mūsu jaunieši. Piemēram, man skolas laikos mācīja, ka afrikāņi un vispār neeiropieši cilvēcei nav devuši neko un ka mums par visu jāpateicas tikai eiropeīdiem, ko šajos laikos dēvē par baltajiem vīriešiem un sievietēm.

RL: Tie ir salti meli.

Brakstons: Nu protams, bet es taču to nezināju! Un, kad es šodien paraugos uz afroamerikāņu kopienu, mani pārņem šausmas. Jauni cilvēki slepkavo cits citu, cīnās cits ar citu.

RL: Kad viņi gāž pieminekļus, vai jūs pievienojaties šim patosam?

Brakstons: Nē, man liekas, ka Black Lives Matter pieļāvuši lielu kļūdu, ne vien gāžot statujas, bet arī izvirzot ideju, ka eiropieši ir ļauni un viņu bērni arī. Par to es saku: tiešām? Vai jūs esat galīgi izkūkojuši prātu? Varbūt jums vajadzētu mēģināt sastapties ar kādiem eiropiešiem, iztiekot bez šīs jaunās pieejas? Tātad verdzībai nav ne vainas, ja vergturis esmu es? Ja jau jūs tā sakāt, tad iznāk, ka verdzība Amerikā bija slikta tikai tāpēc, ka vergturi bija citi, ne jūs?

RL: Sakiet, kāpēc jūs norobežojaties no mūzikas, ko sauc par džezu? Labi, tagad jūs esat pieņēmis Jazz Master balvu, bet daudzus gadus jūs jutāties tuvs radošai mūzikai daudz plašākā izpratnē, bet ne džezam.

Brakstons: Ja es nebūtu pieņēmis to balvu, tas tiktu uztverts kā apvainojums. Es visādā ziņā esmu mācījies no džeza, tāpat kā no Baha, tāpat kā no maršiem, un atteikties no goda, ko man vēlējās piešķirt šīs mūzikas pārstāvji, būtu neiedomājami. Bet ne tikai tāpēc. Šie cilvēki, kas piecus miljardus gadu man kāpuši uz rīkles un spēruši man pa pakaļu, mani tagad uzrunājuši, un man likās neiedomājami nepieņemt šādu simbolisku žestu, kas it kā pasaka: jā, tu neesi tāds džezmenis, kādi mums patīk, bet tu tomēr esi džezmenis. Un viņiem bija taisnība.

RL: Bet vai jūs esat džezmenis?

Brakstons: Nē.

RL: Nē?

Brakstons: Nē. Esmu vienkārši amerikānis, kurš ir līdz ausīm parādos.

RL: Jūs domājat – parādā dažādām lietām, tajā skaitā džezam?

Brakstons: Kad es saku “amerikānis, kas līdz ausīm parādos”, tas nozīmē, ka man nav ne graša. Es ar savu mūziku nekad neesmu neko nopelnījis. Es nesūdzos, bet esmu profesionāls mūzikas students.

RL: Kādā grāmatā lasīju, ka jūs, vaicāts par to, kas jūs 70. gadu sākumā visvairāk ietekmējis, cita starpā minējāt Čikāgas ielas, Mack Trucks un General Motors. Kā jūs ietekmējušas Čikāgas ielas?

Brakstons: Nē, jūs tiešām esat vienreizīgs! Jūtos pagodināts par šo iespēju ar jums sarunāties.

RL: Man tas ir liels prieks.

Brakstons: Man jaunībā nebija nekādas nepatikas pret kompozītu realitāti un atšķirīgiem cilvēkiem. Es bieži piestaigāju uz dažādiem vilcienu depo un vagonu parkiem. Es biju no tiem puišeļiem, kas aizraujas ar rotaļu vilcieniem. Man pie sienas bija liels plakāts ar to inženieri, kurš uzbūvēja V-1 un V-2 tipa raķetes. Kā viņu sauca?

RL: Varbūt fon Brauns?

Brakstons: Verners fon Brauns. Jā. Viņš bija viens no maniem varoņiem. Es toreiz domāju, ka V-1 un V-2 nozīmē “uzvara” – victory; man nebija ne jausmas, ka tas ir no vārda, kas nozīmē “atmaksa”.³ Bet raķešbūve mani ļoti interesēja, un man vienmēr bijuši savi varoņi un varones. Un tā, atgriežoties pie jūsu jautājuma, mana bērnība Čikāgā patiesībā bija ļoti skaista. Mēs bijām ļoti trūcīgi, bet mēs ar Hauardu Frīmanu un Maiklu Kārteru bijām pārāk dumji, lai saprastu, ka esam trūcīgi. Mēs domājām, ka varam visu to pašu, ko jebkurš cits. Un tā mēs būvējām paši savus klubiņus, mums bija paštaisīti skrituļdēļi. Mēs gājām uz vagonu parku. Mēs pat nenojautām, cik dziļi iesniedzas rasisms. Man likās, ka varu konkurēt ar jebkuru citu. Un tomēr es atklāju sev pasauli, kas pārvērta manu dzīvi pilnīgi nenormālā veidā, un šī pasaule bija mūzika.

RL: Kāda ir atšķirība starp mūziku un pilsētas trokšņiem?

Brakstons: Ciktāl tas attiecas uz mani – nekāda.

RL: Tieši to es gribēju...

Brakstons: Es tiecos radīt mūziku, kas ņem vērā ikdienas dzīvi, un iestrādāt tajā iekšējas stratēģijas, kas būtu saistītas ar periferiālu klausīšanos: garām pabrauc kravas auto, smejas cilvēki utt. Sākumā tas varbūt nav dzirdams, taču vēlāk tu iemācies ienirt mūzikā un sadzirdēt šos stratēģiskos skaniskos nospiedumus. Atgriežoties pie jūsu jautājuma – kāda atšķirība starp šo mūziku un reālo dzīvi? Es saku, ka nekāda. Taču, atgriežoties pie Tumšā laikmeta 2.0, viens no sarežģītākajiem jaunrades un radošās skaņveides uzdevumiem ir pasniegt šīs skaniskās idejas citādi, ne tik daudz kā objektu, bet kā kaut ko piederīgu zināmai vienojošai irībai, kuru var saukt par mūziku vai par nemūziku, bet kura pastāv, jo vienmēr pastāvējusi. Jo mūzika nav tikai intence, mūzika ir viens no esamības manifestēšanās elementiem.

RL: Bet šī irība, ko jūs pieminat, – vai tai ir skaņa?

Brakstons: Tai ir skaņa, un ir neskaņa.

RL: Tātad irība, ko varētu saukt par pirmatnējo esamību, – kā tā izklausās?

Brakstons: (Pauze.) Lūk. Mēs tikko to dzirdējām.

RL: Ak tā, mēs to nupat dzirdējām!

Brakstons: Jā, mēs to nupat dzirdējām. (Abi smejas.)

RL: Bet klusums ir daudz bagātīgāks nekā mūzika vai troksnis.

Brakstons: Nē, nē, nē, nē.

RL: Nē? Klusumā taču ir viss. Bet mūzikā tikai kaut kas.

Brakstons: Nē, nē. Tāāā! – šajā skaņā ir viss. Un viss ir arī klusumā. Tāpēc es cenšos dzert labu baltvīnu.

RL: Starp citu, kur tas ir?

Brakstons: Kur ir baltvīns? Kā jūs varat slēpt no mums šo vīnu?

RL: Mēs cerējām iedzert vīnu, bet mums ir tikai skaņas, kurās ir viss.

Brakstons: Mums ir vēl pudele. Jā.

RL: (Salej vīnu.) Antonij, man ir tas gods.

Brakstons: Par draudzību un cieņu. Kad beigsim mūsu sarunu, es neatvadīšos. Nekādu atvadu! Tikai “uz redzēšanos!”.

RL: Sakiet, vai jūs dodat priekšroku nekam vai visam?

Brakstons: Mani neinteresē ne nekas, ne viss.

RL: Bet jūs nupat sacījāt, ka šajā klusumā un šajā skaņā ir viss – it kā viss būtu labāk nekā nekas.

Brakstons: Ne obligāti. Viss jau ir nekas. Patiesībā bez nekā nevar būt nekāds viss. Mani personīgi neinteresē šāds duālisms. Iedzeram baltvīnu. Es labprāt iepazītos ar kādu sievieti, iemīlētos...

RL: Tiešām?

Brakstons: Protams, es labprāt ar kādu iepazītos. Mana laulība izjuka, un es neesmu nekāds stilīgais džeks. Nav viegli atrast sievieti, īpaši pašlaik, kad attiecības starp vīriešiem un sievietēm ir tik sarežģītas.

RL: Sakiet, vai jums ir kāda nojausma, kāpēc citplanētieši vēl nav mēģinājuši tiešā veidā sazināties ar cilvēkiem?

Brakstons: Tāpēc, ka viņi ir gudri. Kāpēc lai viņi ielaistos ar mums kaut kādās darīšanās? (Smejas.) Vai jūs gribētu biedroties ar kaut kādiem tārpiem vai skudrām?

RL: Jūs uzskatāt, ka kosmiskos mērogos cilvēki ir visai neattīstīti?

Brakstons: Jā.

RL: Kurš ir visaugstāk attīstītais cilvēks, kādu jūs esat sastapis?

Brakstons: Es nezinu.

RL: Vai jūs turpināsiet pastāvēt arī pēc nāves – un kādā veidolā?

Brakstons: Es būšu milzu CD komplekts no 500 diskiem. (Abi smejas.)

RL: Un viss?

Brakstons: Ar to pietiek. Piecsimt kompaktdisku kolekcija. Bez jokiem, padomājiet, cik tur iekšā mūzikas!

RL: Man tikai likās, ka jūs varbūt dotu priekšroku kādai citai formai. CD jau ir pagājusi ēra – veca spēlīte.

Brakstons: Es esmu vecs romantiķis.

RL: Kāpēc tad ne kasetes? Kad jūs sākāt, nekādu kompaktdisku vēl nemaz nebija. Jūs varētu iemiesoties kastē ar magnetofona kasetēm. (Smejas.)

Brakstons: Man jāsaka, ka pēc kompaktdisku parādīšanās es savu skaņuplašu atskaņotāju izmetu. Un tad mani skolnieki sāka pa brīdim pieminēt, ka, lūk, izdevuši jaunu LP. Es saku: kā, lūdzu? Jūs izlaidāt LP? Es savu atskaņotāju esmu izmetis. Liekas, ka viss pēc kāda laika atgriežas, tikai citā formā. Šobrīd man vispār nav nekāda atskaņotāja.

RL: Es izskatīju Tri-Centric Foundation publicētos materiālus. Lielākā daļa no jūsu rakstītajiem tekstiem man likās pilnīgi nelasāmi. Tie sniedzas pāri manām saprašanas spējām. Un pirms šī koncerta es pajautāju Alvinam Karanam, vai viņš ir lasījis jūsu tekstus. Viņš teica, ka esot. Es sacīju: man jāatzīstas, ka es tos nespēju saprast. Viņš atbildēja: tas jau ir normāli, tos nespēj saprast neviens.

Brakstons: Jā, jā. (Smejas.)

RL: Vai jūs tīšām gribat, lai tos neviens nespēj saprast, vai arī te mums vienkārši ir darīšana ar manu stulbumu?

Brakstons: Es jūsos nesaskatu nekādu stulbumu. Esmu ļoti pateicīgs par iespēju jūs sastapt, un man gribētos cerēt, ka tai neilgajā laikā, kas mums atlicis, mēs pa reizei sazināsimies.

RL: Mēs satiksimies Čikāgā.

Brakstons: Es nedzīvoju Čikāgā.

RL: Kur jūs tagad dzīvojat?

Brakstons: Hamdenā, Konektikutā. Trīsarpus stundas no Ņujorkas.

RL: Esmu bijis Hamdenā.

Brakstons: Runājot par manu ierakstu albumu piezīmēm, es necenšos tās tīši rakstīt sarežģītas. Taču vienlaikus es arī esmu pieļāvis, ka mani nostāda situācijā, kad par savu darbu ir jāraksta, jo tik daudzi domā, ka tādi cilvēki kā es ir pastulbi.

RL: Man neradās ne mazākās aizdomas, ka jūs varētu būt pastulbs.

Brakstons: Bet es tiešām esmu pastulbs!

RL: Taču, runājot par tricentriskumu, es saprotu tā, ka, vienkāršoti izsakoties, viena no šīm jomām centrējas ap mūziku, otra – ap rituālo telpu un trešā – ap filozofiju. Vairāk vai mazāk.

Brakstons: Jā.

RL: Vismazāk saprotama man ir tā, kuras centrā ir filozofija. Vai jūs varat man pateikt, kas jūsu mūzikai ir ideālā rituālu telpa, kurā tā var dzīvot, funkcionēt un turpināties?

Brakstons: Tas ir sarežģīts jautājums, ko sev uzdodu arī pats. Un atbilde ir tāda, ka es nemaz īsti nezinu, ko pats daru, taču cenšos sistematizēt tos lēmumus, ko esmu pieņēmis, lai nākotnē manas mūzikas draudzīgajiem pieredzētājiem rastos priekšstats, par ko es domāju, cenšoties veidot radošu momentu, un ko šis radošais moments nozīmē pārdzīvojuma kontekstā, zinātnes kontekstā, cerību kontekstā. Un tā nu es esmu mēģinājis par to kaut ko pateikt. Teiksim, jaunībā viens no maniem varoņiem bija Štokhauzens.

RL: Viņš bija tajā sarakstā kopā ar Mack Trucks un General Motors.

Brakstons: (Smejas.) Jā. Un esmu centies atrast simbolismu, kas iezīmē to ceļu, kuru esmu izvēlējies, un esmu mēģinājis par to rakstīt ne jau tikai manas mūzikas nākotnes draudzīgajiem pieredzētājiem, bet arī pats sev – pūloties saprast pats sevi. Man licies, ka ēģiptiešu postulāts “iepazīsti sevi” ir sākums kādai ļoti būtiskai fundamentālai patiesībai: ja tu veltī laiku sevis iepazīšanai, tas ir labāk, nekā ja tu nemēģini sevi iepazīt.

RL: Es tomēr nesaprotu šo rituāla telpu, kurā, pēc jūsu domām, dzīvo jūsu mūzika. Teiksim, šodien jums bija koncerts. Tur bija tumša zāle, kurā sēdēja cilvēki; jūs bijāt uz skatuves un radījāt skaņas, bet cilvēki šajās skaņās klausījās. Vai tas ir ideālais izkārtojums rituālam un telpai, kurā dzīvo jūsu mūzika?

Brakstons: Es teiktu, ka jā, tādā ziņā, ka mums visiem nepieciešama fiziska telpa. Citiem vārdiem, ja tu mēģināsi iziet cauri mūra sienai, tas var neizdoties.

RL: Vai prasīt ilgu, ilgu laiku.

Brakstons: Var gadīties, ka vajag daudz laika, lai cilvēks saprastu, kā transmigrēt cauri mūra sienai. Šī pati ideja attiecas arī uz reģionu telpu. Ikviena reģiona telpa ir unikāla un brīnumu pilna. Kā runāt par šo tēmu tā, lai tas kaut ko izteiktu cilvēkam, kurš to pūlas saprast? Esmu centies dokumentēt savu mūziku tā, lai parādītu pēdas – vibrāciju pēdas, kas aizved pie zināma lēmumu kopuma, lai manas mūzikas nākotnes draudzīgajiem pieredzētājiem rastos zināms priekšstats, ko esmu mēģinājis paveikt, nevis tiešām paveicis, saprotot, ka mani iegrožo tik daudzi ierobežojumi.

RL: Kāda ir saistība starp to, ko jūs cenšaties izdarīt, un domāšanu?

Brakstons: Labs jautājums. Es teiktu, ka jūsu jautājums mani vedina domāt par nebeidzama ceļa ideju. Tā sistēma, ko cenšos uzbūvēt, un tas ideju konstrukts, pie kura strādāju, nerunā par galamērķa sasniegšanu. Tie runā par ceļojumu, un šis ceļojums apraujas, kad cilvēks aiziet no šīs planētas. Es nezinu neko, bet varu to pierādīt.

RL: Jūs nezināt neko, bet varat to pierādīt?

Brakstons: Jā.

RL: Nu, tas ir brīnišķīgi. (Abi smejas.)

Brakstons: Mums vajag vēl vīnu!

RL: Tas ir viens no labākajiem teikumiem, kādus esmu dzirdējis.

Brakstons: Es jūtos tik pateicīgs, ka esmu jūs saticis, jo jūs esat mans brālis. Jūs esat viens no manas ģimenes.

RL: Priecājos piederēt pie jūsu ģimenes. Sēžot koncertā, kurā jūs tikko spēlējāt, es domāju: kāds ir tas stāvoklis, kādā nonāktu jūsu ideālais klausītājs? Man radās iespaids, ka jūs negaidāt no manis, ka es nonākšu kaut kādu emociju, skumju vai prieka varā. Tuvākais, ko man izdevās atšifrēt, ir izbrīns par notiekošā svešādumu. Jā, svešādumu. Taču varbūt es jūs pilnīgi pārpratu. Sakiet, ko vajadzētu izjust jūsu ideālajam klausītājam? Kam ar viņu vajadzētu notikt?

Brakstons: Ko es vēlētos, lai domā draudzīgi noskaņots klausītājs? Taisnību sakot, es uz to gluži tā neraugos. Atceros, kā es klausījos Edgara Varēza kompozīciju “Intégrales” un domāju: velns, ko tas nozīmē? Un man vajadzēja atrast ceļu uz šo mūziku. Mēs pirmīt runājām par Džonu Koltreinu...

RL: Man personīgi Koltreina “A Love Supreme” ir viena no augstākajām mūzikas izpausmēm.

Brakstons: Es domāju tieši tāpat, bet, kad biju jauns puisis, mans tēvocis Villijs man teica: “Tonij, tu klausies Polu Dezmondu, Vornu Māršu, bet kā tad ar Čārliju Pārkeru? Tu viņu nemaz neklausies.” Labi, labi, iešu paklausīšos. Un tad es sapratu, ka dažas mūzikas ir sarežģītāk klausīties nekā citas. Ne tāpēc, ka tās ir labākas; tā vienkārši ir cita pasaule, un šīs dažādās pasaules ir līdzīgas kompozītai realitātei tādā ziņā, ka mēs te risinām šo sarunu, bet, ja mēs būtu kopā ar vēl kādu, tad, iespējams, šī saruna nenotiktu. Notiktu pilnīgi cita saruna, kurai arī būtu visas tiesības norisināties. Mūzika, ar ko nodarbojos, es ceru, ir mīlestības apliecinājums tiem, kuru radošais gars savulaik apgriezis manu dzīvi kājām gaisā un licis man saprast, ka es vēlos, lai manā dzīvē svarīgākais ir tas, ko esmu uzzinājis par šiem dižajiem, lai arī tas varbūt, pavirši raugoties, nav uzreiz saprotams. Kā toreiz, kad es pirmo reizi dzirdēju Džonu Koltreinu dzīvē. Es aizgāju uz klubu, un tur, lūk, stāv Koltreins un spēlē vājprātīgāko mūziku, kādu jebkad biju dzirdējis. Es atceros, ka pateicu: “Kas tas tāds par sūdu? Man pietiek, es to nevaru klausīties.” Man tā mūzika riebās visos iespējamajos līmeņos. Un es mēģināju tikt prom, bet nevarēju izlauzties līdz durvīm, jo klubs bija piebāzts. Pa tam viņi bija pabeiguši šo kompozīciju, un tad Džons Koltreins sāka spēlēt “It’s Easy to Remember (but so Hard to Forget)”. Tā ir klasiska dziesma, un viņš to tik skaisti spēlēja. Un es teicu: lai Dievs stāv man klāt, jo te kaut kas nav kārtībā. Tas džeks spēlē tik brīnumaini skaisti. Un tad viņš atkal atsāka spēlēt šito. Te notiek kaut kas, par ko es neko nesajēdzu, un man jātiek skaidrībā, kas tas ir. Es nelikšos mierā. Man jāapstājas un jāizglīto sevi no jauna. Brakston, velns ar ārā, tev pienācis laiks tikt skaidrībā, kas tur par āķi...

RL: Cik jums tolaik bija?

Brakstons: Divdesmit viens. Un es apraudājos. Es lūdzu, lai Dievs man palīdz, jo kāda jēga dzīvot, ja nespēju tikt skaidrībā, kas tur par lietu. Es satiku cilvēkus, kuri man palīdzēja, un sāku klausīties šo mūziku. Un es arvien skaidrāk sapratu, ka ir vesela pasaule, par kuru neko nezinu, bet es nevaru vienkārši apmest tai līkumu. Man tai jāiziet cauri. Un tāda bijusi mana dzīve – nemitīgi centieni saprast to, ko es tur pieredzēju.

RL: Vai jūs esat sapratis?

Brakstons: Nē, man pat vairs nav vēlēšanās saprast. (Abi smejas.)

RL: Mana pirmā sastapšanās ar saksofonu ir Jāna Garbāreka ieraksti.

Brakstons: O jā.

RL: Viņa saksofons sakustināja manī kaut ko patiesi dziļu. Viņš savas skaņu ainavas būvē gandrīz kā katedrāles.

Brakstons: Es arī mīlu viņa mūziku, jo īpaši albumu “Belonging”, ko viņš ierakstīja kopā ar Kītu Džeretu. Viņš ir īsts saksofonists. Daudziem tās ēras saksofonistiem piemīt kaut kas interesants. Bet viņi ne vienmēr pienācīgi novērtēja džeza pamatus; man tas ir saprotami, bet līdz zināmai robežai. Ja pazīst tikai četrus burtus, A, B, C un D, agri vai vēlu jānonāk pie atziņas, ka ABCD, protams, ir ļoti interesanti, bet kur tad paliek viss pārējais alfabēts?

RL: Varbūt man nav taisnība, bet varu iztēloties, ka jūs varētu spēlēt kā Garbāreks, bet es nevaru iedomāties, ka viņš varētu spēlēt saksofonu kā jūs. Man liekas, tas ir kaut kas līdzīgs tam, ko jūs sacījāt par ABCD un pārējo alfabētu. Vai jūsu priekšstats pašam par sevi līdzinās tam, ko es saku?

Brakstons: Tas, ko jūs sakāt, man ir pilnīgi saprotami. Un jūs sakāt, ka jūs saprotat un respektējat faktu, ka cilvēkiem ir dažādi parametri un viņi funkcionē dažādi. Ne jau visi grib būt trakie, kas dzīvo parādos līdz ausīm. Man kā mūzikas studentam bijusi tā svētība, ka esmu centies mācīties no visiem. Bet galu galā – nu, ellē ratā, nav jau svarīgi, vai Jāns Garbāreks interesētos vai neinteresētos par to, kas interesē mani. Tas manā uztverē ir pilnīgi nebūtisks jautājums, jo katram ir kaut kas tikai ar viņa neatkārtojamo pieredzi saistīts, ko es vienkārši nevarētu dabūt gatavu. Esmu ļoti ierobežots cilvēks.

RL: Mēs, cilvēki, vispār esam ierobežotas būtnes.

Brakstons: Esam gan, un tas ir labi. Ja es nebūtu ierobežots savās spējās, tad droši vien muldētu, ka man tagad jāizmēģina šis un jāizmēģina tas. Paldies Dievam, ka esmu ierobežots.

RL: Kas ir pats svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Brakstons: Esmu sapratis, ka es nesaprotu un ka man jāstrādā centīgāk, lai saprastu to, ko es nesaprotu. Bet arī to, ka man vajag baltvīnu...

RL: (Smejas.) Kādu mūziku jūs gribētu, lai spēlē jūsu bērēs?

Brakstons: Nekādu, sarīkojiet kārtīgu kremāciju, un viss. Vairāk neko.

RL: Un kur likt pelnus?

Brakstons: Pelnus izberiet. Man par pelniem nospļauties.

RL: Arī bez mūzikas?

Brakstons: Bez mūzikas, vienkārši beriet ārā. Esmu dzīvojis pa īstam, bet tagad viss, cauri. Izslēdziet gaismu.

RL: Antonij, man bija liels prieks. Paldies.

Brakstons: Es ļoti, ļoti priecājos jūs satikt. Es no jums neatvados. Lai kas tālāk notiktu, es jūs uzskatu par savas ģimenes locekli, par brāli. Jo es savējos pazīstu jau pa gabalu. Punkts.