Sāriņ, tev jau tik liels puika!
Kadrs no filmas “Filozofs izbēdzis”, epizode Sanktpēterburgas virtuvē

Ar Aleksandru Pjatigorski sarunājas Uldis Tīrons, piedaloties Iļjam Kaļiņinam

Sāriņ, tev jau tik liels puika!

Šī saruna notika 2002. gada sākumā, filmas “Filozofs izbēdzis” (2005) uzņemšanas laikā, virtuvē Sanktpēterburgā.

Rīgas Laiks: Aleksandr Moisejevič, kā jūs kļuvāt... kā jūs pārvērtāties par budistu?

Aleksandrs Pjatigorskis: Pārvēršoties par kaut ko no nekā, cilvēkam paveras neaptverams izvēles lauks. Tā, lūk! Nu, man budisms vienkārši iepatikās, tas uzreiz sāka mani saistīt, jo budisms neuzdod jautājumus un nesniedz uz tiem atbildes. Es to, starp citu, saku pilnīgi nopietni. Manuprāt, tā ir vienīgā reliģiski filozofiskā mācība, kurā nav šitās utaini būberiski frommiskās dialoga problēmas – jā, tieši problēmas –, visu šito blēņu. Kāds dialogs? Dialogu tak var risināt tikai zinošie, bet budisma pirmais postulāts ir absolūta nezināšana. Kam ar ko var būt dialogs? Kāpēc man vispār ar kādu tas jārisina, šitais dialogs? Un, protams, nav iespējams arī dialogs pašam ar sevi, tāpēc ka arī te abi neko nezina. Lūk, šis absolūtas nezināšanas princips. Nezināšana ir absolūta, zināšanas – vienmēr, kad tās ir, un tas arī nebūt ne vienmēr mēdz gadīties, – ir relatīvas. Tas ir, relatīvas attiecībā pret kaut kādiem absolūtiem punktiem, kuri dialogā nav atrodami, tāpēc ka to nav un tie nevar būt nevienā no dialoga dalībniekiem. Tie atrodas tai dimensijā, kurā zināšanu nav, bet ir nezināšana, gara tumsība.

RL: Aleksandr Moisejevič, varbūt jūsu bērnībā vai jaunībā tādas īpašības kā nevēlēšanās teikt taisnību vai nevēlēšanās mācīties, vai, tieši otrādi, vēlēšanās mācīties kaut ko citu arīļāva noskārst, ka dienās jūs pieņemsiet budismu?

Pjatigorskis: Ziniet, ļoti iespējams. Tāpēc ka jau bērnībā, kad mums bērnudārzā nemitīgi stāstīja pasakas... Mums bija brīnišķīgas audzinātājas, ļoti inteliģentas, un viņas stāstīja pasakas, kuras mani neapmierināja sava galīguma dēļ, un es uzreiz sāku improvizēt, sāku izdomāt pats savas, un tajās figurēja jau pavisam citi varoņi.

RL: Vai jūs kādu no savām pasakām atceraties?

Pjatigorskis: Nē, no pasakām gluži ne... Nu, es pat neatceros, vai es to izdomāju vai ne: ka kaimiņu mājas pagrabā ir apglabāts Kārlis Markss. (Visi smejas.) Varbūt tas nebiju es. Tur vēl bija viens tāds pats puika, acīmredzami pilnīgi defektīvs, viņu pat gribēja izslēgt no skolas un pārcelt uz kaut kādu bērnudārzu psihiski nepilnvērtīgiem bērniem, viņš bija pilnīgi kritis – iespējams, tad arī man tas pielipa – kritis uz marmelādi. (Visi smejas.) Ko viņš slēpa velteņos... (Visi ilgi smejas.) Nu re, un viņa mammai un tētim tika paziņots, ka puika nepārprotami ir psihiski slims. Nu, katram zaķim tak skaidrs, līdz kurienei tādi cilvēki var novest valsti! (Visi ilgi smejas.) Bet es jums varu godīgi pateikt: vecākiem tā bija tāda traģēdija! Tiesa, tas viņam dīvainā kārtā netraucēja kļūt par teorētiskās fizikas profesoru, jau Fiztehā.1 Taču visādā citādā ziņā viņa dzīve noritēja ārkārtīgi nelaimīgi. (Smejas.) Nu, dabūja kaut kādu tur utainu prēmiju – ne nu Ļeņina, ne nu Valsts –, bet dzīve tik un tā bija ļoti nelaimīga.

Domāšanas oriģinalitāte man kopš bērnības galīgi nav piemitusi, tā nu es galvenokārt apstrādāju sižetus. Jau biju apstrādājis Kārli Marksu – ar bārdu –, un tad mani lūdza parādīt, kur tieši tas kaps ir, bet to mēs zibenīgi izdomājām. Pagalmā, kurā mēs sanācām kopā un visu pārspriedām, bija milzīgs koks. Šī koka pakāji mēs tad nu arī nozīmējām par kapavietu.

Mani tajā bērnudārzā nemaz nepienācās uzņemt – tas bija privileģēts. Tur uzņēma tikai visaugstākās elites bērnus. Un, kad jau mēs galīgā izmisumā bijām iegājuši šajā bērnudārzā, tā direktore – slavenā Olga Aleksejevna Ivanova – pēkšņi pielēca kājās un iesaucās: “Sāriņ, tev jau tik liels puika!” Viņas, izrādās, ģimnāzijā bija mācījušās vienā klasē. 1916. gadā. (Smejas.) Tā nu es nokļuvu bērnudārzā. Smieklīgi, vai ne? Un ieņēmu tajā man pienākošos vietu. (Smejas.)

RL: Aleksandr Moisejevič, kad jūs sapratāt, ka dzīve ir ciešanas?

Pjatigorskis: Ja es to būtu sapratis, es tagad ar jums, mīļo Uldi, te nesēdētu un nerunātos, sen būtu dižs sidha. Jo cilvēks, kurš sapratis, ka dzīve ir ciešanas, – reāli sapratis, nevis kā papagailis, kas atkārto šo formulējumu... Tikai cilvēks ar radikāli mainītu apziņu spēj saprast, ka dzīve ir ciešanas. Citiem vārdiem sakot, īstenībā tikai cilvēks ar radikāli mainītu apziņu var vispār kaut ko saprast! Un, ņemot vērā, ka kaut ko – jebko – saprast var, tikai sa-protot, ka dzīve ir ciešanas... Nuja, tātad ļoti vēlu, un arī sākumā lielākoties mērkaķojos pakaļ, tas ir, atkārtoju to, ko bija rakstījuši un runājuši citi.

RL: Bet tie jūsu puišeļi Maskavas pagalmā, viņi taču bija riktīgi advancēti, pat ar savu kukū – vai viņi to bija sapratuši?

Pjatigorskis: Nē, viņu domāšana virzījās... Daži no viņiem bija advancēti... Vai jūs saprotat, ko nozīmē būt advancētam? Manuprāt, šai ziņā taisnība ir vienam manam senam draugam, kurš ne acu galā necieš “Kādas šķērsielas filozofiju”, tāpēc ka tur viss esot samuldēts un dzīvē nekā tamlīdzīga nevarot būt. Viņš ir mans vienaudzis. Runa ir par agrīnu spēju dot fenomenāli precīzus, attīstītus intelektuālus formulējumus. Šai ziņā viņi bija čempioni. Taču jau atkal – no šiem intelektuālajiem formulējumiem varēja izdarīt dažādus secinājumus, bet tam jau bija vajadzīgs laiks un kaut kādas citas spējas, kuras man nepiemita. Mani apbūra formulēju-mi. O, vareni – tāda bija pirmā reakcija. Es gan vienalga domāju, ka tiem bija milzīga nozīme – tieši formulējumiem. Tāpēc, ka tas bija kaut kāds materiāls, ar kuru varēja vismaz kaut ko izdarīt. Tomēr – atkārtoju – šim “kaut kam” bija vajadzīgas jau citas spējas. Un, protams, cits vecums.

RL: Vai var teikt, ka šī Maskavas muldēšana, sākot no pagalma, pārejot uz Ļeņina bibliotēkas pīpētavu, pēc tam uz virtuvēm, kaut kādā ziņā tad arī ir ievirzījusi šo cilvēku dzīvi?

Pjatigorskis: Jā! Lai gan jau atkal... Es pazīstu cilvēkus, kuriem tas ļoti agri aprāvās. Nenotika nekāda artikulēšana, nenotika nekāda attīstība, bet notika – negribu, lai tas izklausās pārāk pesimistiski, – pilnīga apraušanās! Un pilnīga bojāeja. Un tas jau, mon cher, ir likteņa jautājums. Nē, iespējams, viņi arī bija mans liktenis, tomēr vēl svarīgāk, kas notika pēc tam, un te, manuprāt, galvenais bija – nepretoties. Man šķiet, vistālāk tika tie, kuri nepretojās, tas ir, neradīja to briesmīgo viltus aktivitātes lauku, kas sagandē visu. Es pat teiktu, ka no talantīgajiem, kuri bija manā tuvumā, pirmie aizgāja bojā aktīvie. Mani šai ziņā izglāba iedzimts fenomenāls slinkums un nenopietnība.

RL: Vai dzeršanu var uzskatīt par aktivitāti?

Pjatigorskis: Šai ziņā es gluži absolūti radikāli nostājos pret šito ebreju-vācu smerdeli Zīgmundu Freidu, kurš, kā jums zināms, dzeršanu uzskatīja par vienu no tipiskākajām apspiesta homoseksuālisma manifestācijām. Šim cilvēkam intelektuāli teorētiskajā kabatā bija tik maz! Viņš ķeksēja ārā šitā (rāda) – ā, zinu, zinu, zinu! Lai nu es, protams, nevaru ar šo cilvēku mēroties, tomēr man šķiet, ka dzeršana ir tāda histēriska reakcija uz savas aktivitātes eksternalizāciju. Pastāvīga, pat ne neizdevusies, neizdodošamies. Tas ir, neviens no viņiem nepajautāja: “Ei, tu, purns tāds, ko tu te tagad eksternalizē? Pamirsti! Pagaidi!” Taču te, re, apbrīnojamā kārtā izdzīvoja sliņķi un slamsti, jo tieši šī aktivitāte talantīgajos cilvēkos sagandēja vissvarīgāko, kas viņos būtu varējis rasties, – apcerīgumu. Jau iedīglī.

RL: Aleksandr Moisejevič, vai jūs atceraties savu pirmo nopietno iedzeršanu?

Pjatigorskis: Ļoti labi! Nu, lūk, tas bija burtiski... ne šorīt no rīta, jo viss notika vakarā. 1944. gada 30. janvārī, kad man palika 15 gadi. Mans draugs nolēma sarīkot man dzimšanas dienu. Tādā unikālā vietā, kādas nekur citur pasaulē nav bijis un nebūs, – vietā, ar kuru Krievijai vajag lepoties līdz savai pēdējai stundiņai. Vietā, kuru sauca Vagonka. Vislielākā tanku rūpnīca pasaulē. (Smejas.) Kura saražoja pa tanku pulkam dienā. Nē, kā tas ir – saražoja? No tās brauca ārā tanki ar tankistiem, ar munīcijas krājumu, ar pārtikas krājumu, un taisnā ceļā uz platformām un uz fronti. Piecas, sešas, kā man bija stāstīts, reizes pārsēžoties, mainot vilcienus.

Tā bija neparasta vieta. Šajā vietā mans draugs, kuru es vienkārši dievināju, sarīkoja man dzimšanas dienu un noskaitīja – kā es atceros, man par dzeju vispār nebija nekādas sajēgas – “Būs pilns mans piecpadsmitais gads...” Es tikai atceros: “...kāds es vairs puišelis, man jaunkundzes jau brīv...”2 Taču Puškins it kā patiešām esot to sarakstījis nākamajā dienā pēc tam, kad viņam palika 15 gadu.

Un tā bija pirmā diena, kad mana drauga mamma Anna Ivanovna, medmāsa, bija sadabūjusi pudeli normāla šņabja, kas bija liels retums. Proti, nevis atšķaidītu spirtu, nevis kandžu, nu – zēnam tomēr paliek piecpadsmit! Un mēs dzērām šņabi – to arī jūs nevarat zināt, nekad neesat redzējuši – no plastmasas glāzītēm, uzkožot lendlīzes amerikāņu sautēto gaļu. Neaprakstāmi garšīgu! Un tai reizē es izdzēru savu pirmo glāzīti – jeb, ja nu runājam precīzi, pirmās sešas glāzītes savā mūžā. Iespējams, tās tika izdzertas pārāk ātri cita pēc citas. Jo – nekādas dzeršanas kultūras! Es briesmīgi piedzēros. Viņš daudz mazāk, viņš bija par mani divus vai pat trīs gadus vecāks.

RL: Un jūs nesajutāt, ka esat pārāk aktīvs?

Pjatigorskis: Nē, ziniet, es nesajutu neko, izņemot triumfu. Tas taču bija vienreizēji: es dzēru šņabi, visi dzēra uz manu veselību, man pievērsa uzmanību... Anna Ivanovna bija uzaicinājusi kaimiņus. Es pat atceros, kā kaimiņš... Paklausieties, tas ir atmiņas izvēlīgums. Es pat atceros, kā viņu sauca, jo Anna Ivanovna pie viņa strādāja par vecāko medmāsu. Profesors Abrams Abramovičs Geldšers. Ginekologs. Gigantiskajā Ziemeļurālu apgabalā viņš bija vienīgais ginekoloģijas profesors. Un tai reizē viņš pienāca man klāt – man visa seja, visa galva ieraduma trūkuma dēļ bija sasvīdusi slapja – un teica: “Tā, tev visu mūžu jānodarbojas ar zinātni!” Un vispār, tas viss – uzmanība, triumfs, amerikāņu sautējums, šņabis... Piedzēros vienkārši briesmīgi!

RL: Aleksandr Moisejevič, spriežot pēc jūsu stāstiem, jūsu dzīve ir bijusi viena no daudzu parastu cilvēku dzīvēm.

Pjatigorskis: Absolūti!

RL: Vai bērnības apjausmai, ka būs jāmirst, vai šim faktam ir bijusi kāda loma jūsu dzīvē?

Pjatigorskis: Atbildu. Nav!

RL: Kā jūs to izskaidrojat?

Pjatigorskis: Ar iedzimtu vieglprātību. Es runāju pilnīgi nopietni. Tā nav retorika.

RL: Proti, jūs pašu iespēju nomirt neuztverat nopietni?

(Ilga pauze.)

Pjatigorskis: Es gribu atbildēt pēc iespējas precīzāk. Ja vārdu “nopietni” izprot tādējādi, ka ir kaut kas mainīts savā uzvedībā un dzīvesveidā, tad noteikti ne. Ja ar “nopietni” saprot pārdomas un koncentrēšanos uz šo domāšanas objektu pilnīgi bez nekādiem praktiskiem secinājumiem, tad noteikti jā. Līdz ar to terminoloģiski tas ir nenopietni! Tā es to paskaidrotu saviem studentiem.

RL: Vai tikai jūs to tagad nepaskaidrojat “novērojuma filozofijas” gaismā? Es biju jautājis drīzāk biogrāfiskā nozīmē.

Pjatigorskis: Nu, pat biogrāfiskā nozīmē es atkal atsaukšos uz kādu iedzimtu vieglprātību. Tas ir, pat toreiz, kad es – piedodiet par banalitāti – atrados par mata tiesu no nāves, kad mani bija notriekusi mašīna (es biju bezsamaņā, kā uzskatīja klātesošie, un tas vēlāk tika fiksēts policijas protokolā, kādas 20–25 sekundes es biju bez samaņas), mana pirmā doma bija... Nē, es atceros kaut ko citu: ka toreiz, kad viņa, tā draņķa mašīna – lai gan tikai pats vien biju vainīgs, tas faktiski ir katram zaķim skaidrs, – mani notrieca, paspēju noskaitīt mantru četras reizes. To es atceros, taču tas nav apliecinājums manai nopietnībai, tas bija paradums.

RL: Kuru mantru?

Pjatigorskis: Man jums viņu noskaitīt, vai?

RL: Jā.

Pjatigorskis: Om sarvathā... (Skaita mantru.) Lūk, un pēc tam es zaudē-ju samaņu uz sekundēm... Vārdu sakot, pēc nepilnas pusminūtes nācu pie samaņas, un atkal šitais banālais: “Velns parāvis, nu, liekas, būšu izsprucis sveikā!”

RL: Un nebija nekādu tuneļu, pārdzīvojumu?

Pjatigorskis: Nē! Nē, nē, nē, nē, nē... Nekā. Bet tas jau ir nākamajā brīdī. Es jau tur guļu, gigantiskas slimnīcas gigantiskā pagrabā, un dežurējošais psihiatrs traumatologs liek man skaitīt no simta atpakaļ. (Smejas.) Nē, neko vairāk neatceros. Pilnīgs idiots... Nē, es jau arī, bet šitais...

RL: Bet kā īsti tas viss atgadījās?

Pjatigorskis: Vai jūs tiešām uzskatāt, ka tas ir vajadzīgs?

RL: Absolūti.

Pjatigorskis: Ziniet, te nu es patiešām gribu būt pilnīgi precīzs. Kādas dāmas meita – ļoti labi atceros viņas uzvārdu, taču neminēsim to – krievu franču dāmas meita precējās. Un es līdz ar vēl vismaz trim vai četriem simtiem cilvēku biju uzaicināts uz viesnīcu Ritz, kur notika... Nu, šitais te... Ne jau pusdienas. Pieņemšana. Pieņemšana. Bija kaut kādi dzērieni, es atceros, ēdamā nebija, un vakarā man bija jāierodas jau pilnīgi citās pusdienās. Lūk. Biju uzaicināts uz pieņemšanu un jau atrados nedaudz sapīkušā stāvoklī, biju nedaudz iedzēris un gribējās ēst – nekā jēdzīga ēdama nebija, bet šitie mazie sendviči, kuri mēdz būt pieņemšanās, es ciest tos nevaru! Visi dzēra šampanieti, es to nedzeru... Nu, biju izdzēris glāzīti vai divas šņabja... Un iestājos milzīgā rindā uz garderobi. Bet vakarā man bija vakariņas. Tas ir, biju uzaicināts vakariņās – bet te man pienāk klāt kāds neapšaubāmi vēl dzīvs cilvēks, tāds krievu valodas pasniedzējs Londonas Universitātē, Pīters Normans, un saka: “Ziniet, mūsmājās pirmo reizi pa ilgiem gadiem cep zosi! Krievu stilā. Atnāciet uz zosi!” Es saku: “Dieva dēļ, piedodiet, liels paldies, bet es galīgi, galīgi netieku! Esmu uzaicināts vakariņās. To nevar, to nav pieklājīgi atcelt.” Viņš saka: “Nu, ko lai saka, neko nevar darīt.” Patiešām, es tur stāvēju tajā idiotiskajā rindā ar numuriņu pēc mēteļa, man bija vēl šādas tādas darīšanas pa dienu, un viņš divas reizes pienāca man klāt. Tikai saprotiet, anglim tas ir... Ja jūs esat uzaicināts vakariņās, tad tas ir, nu, neiespējami. Un viņš – lai gan viņš ir absolūts anglis – divas reizes pienāca klāt un teica: “Es jūs ļoti lūdzu, atnāciet! Abi ar Natašu atnāciet pie mums...” Nataša ir Semjona Franka meita. “Abi ar Natašu atnāciet pie mums, būs tāda zoss...” Viņš pie manis pienāca trīs reizes! Un
te man būtu vajadzējis... Bet, atkal jau, vieglprātība... Vakarā es biju vakariņās, nesaukšu šos cilvēkus vārdā – vispār viņi, lai cik arī tas skanētu smieklīgi, bija tieši vai pastarpināti saistīti ar Krievijas vēsturi, kaut arī angļi... Es biju patīkami, viegli iedzēris, un viens no viesiem – viņa seja man šai brīdī ir acu priekšā, viņš arī jau sen ir miris, tāpat kā namatēvs, – viens no viesiem, tāds pieticīgs krievu ebrejs Aleksandrs Borisovičs Eļkins... pardon, sers Aleksandrs Elkins, visu britu ordeņu kavalieris (smejas), viņš bija valdības juriskonsults – man teica: “Ziniet, es vēlos jūs aizvest mājās.” Es saku: “Es negribu braukt mājās ar mašīnu!” Man ļoti patīk staigāt, kad esmu iedzēris, un staigāt ilgi, vienam pašam. “Iešu viens.” Un te viņš, tāpat kā pirmīt Pīters Normans, trīs reizes atkārtoja: “Nē, jums tomēr jābrauc ar manu mašīnu!” Bet es teicu: “Nē, es gribu pastaigāties.”

Tā bija pasakaina vieta, Hamiltonterase. Un es atvadījos un soļoju, un tajā brīdī, kad biju piegājis pie Meidaveilas, sāku iet pāri pie sarkanās gaismas. Un, saprotams, man nebūtu bijusi tā laime, mīļo Uldi, pēc tam kļūt par jūsu, ja atļausiet jūs tā dēvēt, draugu un padevīgo kalpu...

RL: Un paraugu!

Pjatigorskis: Un paraugu, jā, protams – biju aizmirsis, piedodiet (smejas). ...ja pirms tam nebūtu lijis un asfalts nebūtu slapjš un slidens – tādēļ mašīna nevis sabrauca mani turpat uz vietas, bet uzķēra uz šitā, kā viņu sauca? Neatceros...

RL: Motora pārsega?

Pjatigorskis: Pārsega, un ar ģīmi novizināja pa ielu (smejas), kā vēlāk tas viss tika atspoguļots protokolā – nē, ne jau mani iekšējie pārdzīvojumi, kuru nebija, – kādus 50 metrus. Es atjēdzos, kad apkārt stāvēja bars ļaužu un policisti skaļā balsī izsauca ātros, un līdz slimnīcai taisnā ceļā bija apmēram 300 metru. Lūk, tā tas bija. Divas reizes devos ne tur un ne tā, kā vajag. Tādējādi bija divi brīdinājumi, kuri tika atkārtoti trīs reizes, – gan pirmais, gan otrais. Tā, lūk, tas notika.

RL: Aleksandr Moisejevič, vai jūs nenobijāties?

Pjatigorskis: Kad?

RL: Kad jūs notrieca tā mašīna.

Pjatigorskis: Nē, es drīzāk... Ziniet, tas bija tāds trieciens! Man liekas, es nepaspēju nobīties, paspēju tikai mantru četras reizes noskaitīt un zaudēju samaņu.

RL: Aleksandr Moisejevič, ja reiz mēs jau esam parunājuši par to, kāda loma jūsu personības veidošanā bija nāvei, tad varbūt drīkst pajautāt, kāda loma ir bijusi tādai vispārzināmai parastu cilvēku dzīves sastāvdaļai kā sievietes? Kāda loma jūsu biogrāfijā ir bijusi sievietēm?

Pjatigorskis: Piedodiet, mon cher, sievietes nav manas dzīves sastāvdaļa. Baidos, ka drīzāk jau es esmu kļuvis par sazin kādu otršķirīgu (smejas) daļu viņu dzīvē. Bet man ļoti negribas runāt par šo tēmu viena iemesla dēļ... Nevis tāpēc, ka te pastāv risks sameloties; beigu beigās, sameloties – ceru, ka jūs man piekritīsiet, – nav nekāds lielais grēks. Taču te pastāv vulgāras domāšanas risks. Nav nekā briesmīgāka par vulgāru domāšanu! Tad lūk, cenšoties no tās izvairīties, es teikšu, ka dzīvē, dzīves apstākļos – milzīga loma; kaut kādos reālos domāšanas pārdzīvojumos – niecīga. Vienkārši gribas atbildēt pareizi, taču tas... tas ir ļoti grūti.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūnijs 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela