Realitāte ir mani panākusi

Vispirms es iepazinos ar viņas tekstiem, vēl arī kolēģi zināja stāstīt, ka viņa, tā teikt, par mani atsaukusies visai negodbijīgi: “Antons Doļins, bet kas viņš vispār tāds ir?” Visu mūžu cenšos sev uzdot šo pašu jautājumu, tādēļ nepazīstamās Zinaidas lecīgums manī izsauca tūlītēju ziņkārību – un simpātijas. Jau pēc tam mēs iepazināmies un uzreiz sadraudzējāmies. Lai gan kino ziņā mums sakrīt labi ja vienā gadījumā no desmit. (Taču kāds gadījums! Vienmēr desmitniekā – vai nu neapšaubāms šedevrs, vai tikpat neapstrīdams sūds.)

“Nekā personīga,” patīk teikt kritiķiem – ne tikai kino, jebkuriem. Zinaidai vienmēr un viss ir ļoti personīgi. To nosaka viņas gaumes un dzīves orientieri un arī noskaņojums, stāvoklis, laika apstākļi. Viņas “es” ir tik spilgts, ka izsvītrot to no eksperta viedokļa nav iespējams – nekas nepaliks pāri. Toties šis “es” var būt pats ar savu vērtību, kāda piemīt vienīgi retajam. Tas ir, Zinaidu var lasīt tīri prieka pēc – pat tajā gadījumā, ja viņas aprakstīto filmu neesi skatījies un skatīties negrasies. Literatūra! Tā es, piemēram, lasu viņas smalko aprindu hronikas, kurās nesaprotu pusi vārdu un nepazīstu divas trešdaļas dalībnieku.

Ļaunas mēles – bet pati Zinaida mēles ziņā ir tik ļauna, ka pamēģini vien sacensties, – melš, ka Prončenko, tā teikt, ir forma, ir stils, taču kur tur ir saturs? Tomēr šī piesiešanās raksturīga tiem, kuri neprot lasīt. Stils nav atdalāms no būtības, īpaši subjektīvajos, niknajos, smieklīgajos, vienmēr pašironiskajos un nežēlīgi sarkastiskajos tekstos, ko raksta Zinaida. Ik vārdā – nevis paštīksmināšanās, bet refleksija, nevis heitošana, bet atteikšanās no kompromisiem, turklāt vissvarīgākajā. Ne velti Krievijas iebrukuma brīdī Ukrainā Zinaida izvēlējās labāk dzīvot viena svešā zemē nekā kopā ar “viss-nav-tik-viennozīmīgajiem”. Labā un ļaunā jautājumos viņai viss vienmēr ir viennozīmīgi. Un te mums atkal sakrīt.

Tādēļ arī mīlēt Zinaida – es par kino, ne par personīgo – prot kā reti kurš. Viņas apbrīnojamā grāmata par Alēnu Delonu – daudzlappušu mīlas poēma, lai arī prozā. Izbaudīt un novērtēt šo literatūru gribas nevis apburošā autores stila dēļ, bet tieši to jūtu dzīvīguma un ievainojamības dēļ, kas tajā izpaužas pret šo cilvēku-fantomu, ekrāna rēgu, kuru Zinaidas rakstītie vārdi atdzī-vina mūsu acu priekšā.

Prončenko iestājas par klasiku – taču par dzīvu, elpojošu, kas nav sastingusi muzeja marmorā. Viņas zināšanas par veco kino ir tikpat nevainojamas, cik tīra ir viņas mīlestība pret to. Un vēl viņai piemīt patriotisms: viņa ir par kultūru (jebkurās tās izpausmēs), kam nepiemīt apšaubāmā nacionālā līdzjušana tā saucamajiem “savējiem”. Viņai savējie ir Bogarts un Belmondo, Godārs un Skorsēze, Sotē un Spīlbergs, nu, un arī Alēns Delons ar Romiju Šneideri: citus viņa neatzīst.

Šim ekspresportretam gribas pievienot tikai vienu. Zinaida Prončenko – radikālā estēte, augstāko aprindu izsmējēja, festivālu snobs – ir arī brīnišķīgs cilvēks, pieticīgs, gudrs, nesavtīgs, nemainīgi uzticams. Cilvēks, kurš vienmēr šaubās par sevi. Taču viņas rakstu un grāmatu la-sītājam to nojaust varbūt arī nemaz nav nepieciešams.

Antons Doļins

Rīgas Laiks: Vai jūs esat sev jautājusi, kādēļ jūs esat tik asprātīga?

Zinaida Prončenko: Es esmu asprātīga? Nezinu. Atceros, kad gāju skolā, skolotāji man visu laiku teica: “Diez par ko jums visu laiku jāsmejas?” Jo es visus izsmēju. Bet nezinu. Man liekas, aizsardzības paņēmiens bija… vienkārši mēģināt par kaut ko pazoboties, par visu, kas notiek apkārtējā pasaulē, jo tā mani nekad neapmierināja, kopš pašas bērnības.

RL: Kas jūs neapmierināja pasaulē?

Prončenko: Nu kas mūs neapmierina? Cilvēki. Jo visu, kas notiek pasaulē, dara cilvēki. Man kopš sākta gala nepatika skola, kurā mācījos, tikumi, kādi tajā bija. Sākumā es gāju parastā rajona skolā. Atceros, man bija tāds izlēciens, par kuru mani briesmīgi sodīja. Pa visu skolas perimetru uz katra ķieģelīša es biju uzrakstījusi visu, ko domāju par visiem cilvēkiem, ar kuriem kopā mācījos, un visiem skolotājiem. Man toreiz bija kādi deviņi gadi.

RL: Vai atceraties, ko uzrakstījāt?

Prončenko: Nu, neko labu. Neko komplimentāru. Visi šķita aprobežoti, liekulīgi, nezinu... Visu laiku kaut kādas bezgalīgas nosacītības… Man viss likās bezjēdzīgs, cilvēku uzvedību ieskaitot, un par to mani ķēra kaut kāds paraugsods – atvainošanās klases priekšā, vēl kaut kas. Vārdu sakot, vienmēr esmu bijusi tāds cilvēks. Un pēc tam gadu gaitā tas ieguva arvien lielākus mērogus. Tas nenozīmē, ka esmu dusmīga. Jo es neesmu dusmīga. Vienkārši man gribētos, lai būtu citādi, nekā notiek. Un tagad, saistībā ar karu, man ir tāds stāvoklis, it kā es pēc mirkļa varētu paģībt.

RL: Vai mēdz būt tā, ka jūs ģībstat?

Prončenko: Esmu paģībusi tikai divas reizes, jaunībā.

RL: Pastāstiet.

Prončenko: Kā es ģību? Vienu reizi – vilcienā Maskava–Pēterburga. Atceros, ka pateicu: “Es neko neredzu.” Un nākamais kadrs jau bija, kad mani kupejā ved pie samaņas. Nezinu. Kad laikam jau vairs negribas skatīties uz to, kas notiek, tad tā atgadās. Tagad man ir tāds stāvoklis. Nekad neesmu dzērusi antidepresantus, jo man ir ļoti svarīgi, lai man būtu kontrole pār pašas domām un jūtām. Tādēļ nekad neesmu lietojusi narkotikas un ne reizi dzīvē neesmu piedzērusies, piemēram. Bet tagad sāku domāt, ka varbūt jāaiziet pie psihoterapeita un jālūdz, lai izraksta kaut kādas tabletes, jo ir diezgan grūti to visu saturēt galvā un palikt mierīgai.

RL: Es izlasīju, ka jūs nespējot izlemt, kuru vairāk ienīstat, Dostojevski vai Tolstoju, un nodomāju: kaislības, kas cilvēkus vada, tomēr katram ir ļoti atšķirīgas. Tāda kaislība var būt arī naids. Jūs tik bieži lietojat šo vārdu. Varbūt raksturīga jūsu personības iezīme ir tieši naids?

Prončenko: Es tam piekritīšu. Vienreiz kovida laikā mani intervēja literārajam portālam Горький, viņiem tur ir rubrika “Ar kādām grāmatām jūs esat uzaudzis”. Es stāstīju, ka jaunībā man vismīļākie laikam bijuši Bukovskis, Ļimonovs, Selīns un Flobērs. Tie visi ir cilvēki, kurus uz priekšu dzen naids. Tomēr viņi ir konstruktīvi, nevis destruktīvi, jo tas viss ir izpaudies viņu jaunradē. Nujā, naids, naida enerģija man laikam gan ir vistuvākā. Bet tas nav tas naids, kas noved pie iebrukšanas Ukrainā. Tas ir naids, kas ļauj cilvēkiem pateikt: “Nu ko jūs, galu galā, darāt…” Kaut kāds tāds naids.

RL: Jūs pat esat sevi salīdzinājusi ar Emmu Bovarī. Kādā ziņā?

Prončenko: Tādā, ka arī es ilgu laiku, tāpat kā Emma, atrados ilūziju gūstā un tajā laikā, kad sākās karš, biju sasniegusi pilnību: realitāte mani skāra, cik maz vien iespējams. Nu lūk, realitāte ir mani panākusi, tagad es nevaru panākt to, nevaru to apjēgt, ietilpināt savā galvā. Laikam tā.

RL: Ja runājam par Emmu Bovarī: kas ir tā realitāte, kas viņu panāca?

Prončenko: Realitāte, kas panāca Emmu, ir tas, ko viņa tik ļoti nicināja: Ruānas provinciālā ikdiena, viņas vīrs… Gan vienā, gan otrā gadījumā viņas ilūziju dēļ tas beidzās ar krahu, tādēļ viņas mūžs beidzās priekšlaikus un kur nu vēl romantiskāk. Taču manā konkrētajā gadījumā realitāte, kas mani apmierināja, – tikai un vienīgi kino, grāmatu, tālu zemju realitāte – man nesagādāja vilšanos, nepievīla. Taču tagad tā man diemžēl nepalīdz. Lielais mākslas spēks, izrādās, nav pietiekami liels.

RL: Flobēram ir viena lieliska īpatnība: lai cik ļoti viņš ienīstu visu, pirmām kārtām tas ir naids pret sevi pašu. Man ir sajūta, ka salīdzinājumā ar citiem jūs sevi saudzējat, kad runa ir par naida enerģiju.

Prončenko: Ka es sev izrakstu indulgenci? Nē jau, es arī sevi pamatīgi ienīstu, ja godīgi. Iespējams, šis ir tas brīdis, kad varētu sev pateikt tik daudz aizskarošu vārdu. Veids, kādā es sazinos ar pasauli, proti, sociālie tīkli, mani vairs neapmierina. Tādēļ, iespējams, cilvēki, kas mani lasa, nezina par visām tām domām, kuras man prātā saistās ar mani pašu. Esmu sākusi daudz mazāk rakstīt feisbukā. Ir Telegram, kur var ne tik personiskā manierē runāt par pasauli, taču tas žanrs, kurā es uzstājos līdz kara sākumam, – caur savu personisko pieredzi runāt par to, kas notiek, – to man vairs negribas. Es vairs vispār neatbildu ne uz kādiem komentāriem un arī vairs nevienam tos nerakstu. Jo visi sakari ir tik ļoti sagrauti, ka tie, kas palikuši, šķiet kaut kādi neriktīgi. Es pat personiskās sarunās ar saviem draugiem nespēju atrast kopīgu valodu, kāda vēl jēga runāt par feisbuku.

RL: Tad kāpēc jūs tomēr piekritāt runāt ar Sobčaku?

Prončenko: Kāpēc es piekritu runāt ar Sobčaku? Nu, es tai brīdī biju tik izšķīdusi, jutos tik pazaudējusies! Taču tas vēl bija saistīts ar personisku momentu, jo bija pagājis tikai mēnesis kopš mana bērna piedzimšanas. Un man šķita, ka tas būs kaut kāds izaicinājums, ka es beidzot varēšu iziet ārā no mājas un spēšu pateikt kaut ko svarīgu viņai un sev. Tā vietā sanāca kaut kāda neiedomājami jēla banalitāte. Nu, to jau varēja nojaust, jo tā ir Ksenija Sobčaka. Pēc tam es to briesmīgi nožēloju, naktīs nespēju aizmigt un domāju: ak Kungs, kad tas sižets iznāks, viss cauri, mana dzīve būs beigusies, kaut arī tā jau tāpat bija beigusies pusgadu pirms tam. Taču galu galā reakcijas nemaz nebija tik šausmīgas. Protams, Sobčaka bija kļūda. Droši vien es uz to ielaidos, lai sajustos dzīva, kaut kādā ziņā droši vien aiz godkārības – ka es vēl eksistēju. Taču kopumā tā bija slikta doma.

RL: Taču varam vēl reizi atgriezties pie Flobēra. Jūs noteikti esat lasījusi viņa vēstules Luīzei Kolē, kurās viņš raksta, ka viņa tendence literatūrā esot bijusi pilnībā izvākt sevi no prozas. Jūs sacījāt, ka jūsu Maskavas rakstīšanas periods ir pagājis. Tomēr jūs sakāt, ka kinokritikā jums tuva esot Polīna Keila. Viņa ir ievērojama ar ārkārtēju subjektivitāti un to, ka viņa brīvi pārvietojas šurpu turpu starp sevi un to, ko viņa skatās. Proti, viņa nu galīgi nav Flobērs. Ja jums ir radusies tāda pati problēma kā Flobēram – vēlēšanās izvākt sevi no tā, ko jūs rakstāt… kā jūs to risināt?

Prončenko: Pēc kārtas. Par Polīnu Keilu bieži esmu teikusi, ka viņa ir mana role model tieši subjektivitātes dēļ, jo es vispār neticu kritikas objektivitātei. Tā ir utopija. Taču patiesībā tas viss ir pamatīgi novecojis. Kad nesen bija filmas “Pēdējais tango Parīzē” jubileja, es pārlasīju viņas opus magnum par šo tēmu un sapratu, ka tolaiku kritika – tā, kas sākas ar kaut kādām ievadfrāzēm, aptuveni “Mēs atnācām, aiz loga lija…”, un tikai pēc tam sāk iztirzāt filmu, – to visu šobrīd ir diezgan grūti lasīt, tas nekam neder. Un kritika… nu, es taču neesmu īsta kritiķe, jo vienmēr esmu vairāk rakstījusi par sevi nekā par filmām – arī par to mani lamāja. Taču man likās, ka tā es varu pasniegt filmas skatīšanas laikā pieredzētās emocijas. Un emocijas spēj skatītāju aizķert vairāk nekā kaut kāda strukturāla filmas analīze. Un kritikas mērķis ir tikai tas, lai cilvēki ietu skatīties filmu. Patiesībā nekā cita šajā darbības sfērā nav – tikai tas, lai aizvilinātu cilvēkus uz kinoteātriem, tuvāk mākslai. Kā dzīvot, kad tu sevi pilnībā izņem ārā no kritikas vai no savām skicēm? Nezinu, jo esmu sākusi mazāk rakstīt feisbukā. Taču esmu sākusi rakstīt prozu (pagaidām sev) par to, kas notiek jau pusotru gadu, un saskaros ar tādu problēmu, ka no turienes es sev nekādi nevaru melot. Proti, atšķirībā no visiem dižajiem, es nespēju izdomāt stāstu. Varu pateikt tikai par sevi, pirmajā personā. Proti, te orientieris ir nevis Flobērs, bet Ļimonovs. Nu lūk, tagad es nodarbojos ar to, paskatīšos, kas man sanāks. Visticamāk, nekas, jo pagaidām viss, ko esmu sarakstījusi, man šķiet galēji netalantīgs. Nē, no tās daiļrades, ar kuru es nodarbojos, sevi izvākt nav iespējams.

RL: Bet jums taču tur, es atvainojos, Parīzē līdzās ir Prusts, kas, piemēram, izdomāja galveno varoni, kurā bija daudz atpazīstama, jo īpaši, runājot par augstākās sabiedrības cilvēkiem, un viņu tas arī ļoti interesēja. Mani jūsu rakstītajā labā nozīmē pārsteidza tas, cik labi jūs pazīstat krievu kino aizkulises, kā arī lieliskā orientēšanās Maskavas restorānos un smalko aprindu dzīvē, lai kas nu šīs aprindas būtu. Tādēļ, ja drīkstu jautāt… Babelam reiz jautāja, kāpēc viņš piestaigā pie kaut kādu augsta ranga čekistu un ierēdņu sievām, un viņš atbildēja: “Gribu saprast, pēc kā tur smird.” Kā jūs, 2005. gadā ieradusies Maskavā, nokļuvāt Maskavas smalkajās aprindās, par kurām tūlīt pat sākāt rakstīt?

Prončenko: Bet ne jau 2005. gadā es sāku par tām rakstīt. 2005. gadā ierados studēt kinorežiju un pēc tam vēl biju izbraukusi uz Franciju. Smalkajās aprindās nokļuvu divos pēdējos pirmskara gados, jau atkal, vienas vienīgas pazīšanās dēļ. Nezinu, vai jums šis vārds ir zināms… Maskavā ir tāds Mihails Drujans, saviesību rīkotājs. Tas ir cilvēks, kurš organizēja visus tos svētkus, un viņš turklāt ir liels sinefils. Viņš brauca uz visiem festivāliem, un tur tad mēs arī iepazināmies. Un, pateicoties mūsu draudzībai, es iekļuvu tajās aprindās. Taču man tās vienmēr ir likušās kā karikatūra. Tā ir grezna, tik tiešām grezna faktūra skicēm, jo visas cilvēciskās īpašības viņiem ir palielinātas un sasniedz absurdu, jo viņu dzinulis ir godkārība tik lielā mērā, ka viss ir it kā zem lupas. Tas bija diezgan interesanti. Taču, vēl pirms sākās karš, man tas apnika. Bija sajūta, ka staigāju pa vienu un to pašu apli vienā un tajā pašā pussmalko aprindu viesistabā. Tagad vispār visi šie smalko aprindu ļaudis šķiet no viņpasaules.

RL: Sakiet, lūdzu, tagad, kad jūs tagadējās Zinaidas acīm skatāties uz savu tālaika dzīvi, vai jums neliekas, ka bija iespēja nojaust, ka tuvojas kaut kas šausmīgs? Jo es pirms kara diezgan bieži mēdzu būt Maskavā, un, protams, kaut kas tāds jau tur notika, taču principā likās: pilsēta kā pilsēta, visnotaļ tāda moža...

Prončenko: Vai bija sajūta, ka briest katastrofa?

RL: Jā, bet tieši saistībā ar smalko aprindu dzīvi.

Prončenko: Es domāju, ka iztēloties kaut ko tādu nespēja neviens. Tas bija vienkārši neiedomājami. Un ne jau par gaišredzību te ir runa. Ne tikai es, bet arī cilvēki, kas politiskajā kontekstā un tā niansēs bija iedziļinājušies daudz vairāk, uzskatīja, ka tas nav iespējams. Bet tas, ka sāk vilkties melni mākoņi un nāk virsū tumsa – jā, protams, tāda sajūta bija. Es nesen pārlasīju šādus tādus savus tekstus, turklāt tie bija rakstīti glancētajiem žurnāliem, tas ir svarīgi… Man bija sleja GQ, ar kuru es briesmīgi mocījos, jo katru mēnesi vajadzēja salikt kopā glamūru un makabru un vēl kaulēties ar galveno redaktoru par to, kādās proporcijās būs viens ar otru. Un tur bija šādas tādas apbrīnojamas lietas, par kurām jau biju aizmirsusi. Piemēram, tieši gadu pirms kara mums izdevās publicēt aizlūgumu par Navaļniju. Bija Pussy Riot aizlūgums “Svētā Dievmāte, padzen Putinu” – un man bija aizlūgums: “Svētā Dievmāte, atbrīvo Navaļniju, neļauj viņam nomirt cietumā.” Turklāt pret Navaļniju es izturos ar diezgan lielu piesardzību un nebūt viņu neidealizēju, bet toreiz man tas šķita vispār svarīgākais no visa, kas notiek. Un man gribējās pat tik bezjēdzīgā glancētā izdevumā kā GQ dabūt cauri šo vēstījumu, jo notika kaut kas ļoti šausmīgs. Tas mani visvairāk kaitina tajā dzīvē, kas rit Maskavā: ārēji tā it nekā nemainās. Ja cilvēkiem, kas apmeklē, nezinu, filmas “Izaicinājums” pirmizrādi, ukraiņu bērnu ciešanas ir tāds spekulatīvs, abstrakts tēls… Labi, neskatieties uz frontes pusi, paskatieties uz krēsliem, kas kinoteātrī Oktobris atrodas jums blakus: tajos varēja sēdēt jūsu kolēģi, kuri ir pasludināti par ārzemju aģentiem, vai pret viņiem ierosinātas krimināllietas, vai viņiem draud krimināllietas, jo viņi sadarbojas ar Krievijā nevēlamām organizācijām. Paskatieties uz cilvēkiem, kuri agrāk ieradās šajās pirmizrādēs, būdami profesionāli politiķi no opozīcijas puses: tagad viņi sēž cietumā. Vai tiešām ar šiem piemēriem nepietiek, lai tik plaši nesvinētu Krievijas valstiskuma triumfu, piemēram, Roskosmos, Rosatom un tamlīdzīgo personā? Visvairāk esmu sašutusi par to, ka vienaldzība jau iegūst kaut kādus ārprāta mērogus – reāla ārprāta, jo tie nav kaut kādi tāli, nevienam nezināmi cilvēki, kas mirst 
ne par ko un guļ brāļu kapos. Tie ir cilvēki, kurus tu pazini un ar kuriem pirms pāris gadiem sarunājies šādās pirmizrādēs. Vai tiešām tas nav signāls, ka šiem svētkiem – “svētkiem ik dienu” – ir jāapstājas? Man, piemēram, reizi nedēļā zvana bērnības draugs, kurš palika Maskavā… Viņš vairākas reizes brauca prom mobilizācijas dēļ, pēc tam atgriezās… Viņš jautā: “Kad tu atgriezīsies, kad tu atgriezīsies?” Un es visu laiku: “Bet kāpēc? Uz ko man jāatgriežas? Ko es darīšu Maskavā?” – “Nu kā – ko? Šeit ir tavas mājas, šeit ir tava dzīve.” Man nav māju. Māja ir sagrauta, un arī dzīve ir sagrauta. Un šī ņemšanās drupās, konfeti, kas birst pār šīm drupām, – lūk, kas mani pārsteidz. Nav gluži tā, ka es viņus apsūdzētu nekrietnībā, šos cilvēkus. Mani vienkārši satriec, ka viņi nezin kāpēc turpina šīs drupas labiekārtot. Es saprotu, ka visiem gribas dzīvot, bet īstenībā arī tas ir dīvains paradokss. Pirms kara es skatījos sliktu krievu filmu – pat nav svarīgi, vai tā bija propaganda vai nebija, vienkārši slikta filma – un rakstīju: lūk, uztaisījuši kārtējo slikto filmu, sarīkojuši kārtējo nejēdzīgo pirmizrādi, uz to ieradās kārtējie karikatūrcilvēki un tēloja, ka viņu nozīmīgums patiešām pastāv. Un man visi aplaudēja: “Jā, jā, smieklīgi, protams, Zinaida, tā arī ir, kad viņi vienreiz to sapratīs?!” Tagad valsts ir galēji degradējusies. Tagad tiek uzņemtas tādas pašas sliktas filmas, rīkotas tādas pašas karikatūras, ne pirmizrādes, ar tādiem pašiem cilvēkiem, bet to visu nedrīkst teikt, jo pretī tu dabūsi dzirdēt: “Tad ko, mums tagad netaisīt sliktas filmas, neiet uz šīm pirmizrādēm, nesaskandināt šampanieti?” Nu, tas ir, Maskavas smalkās aprindas vai sazin kāda radošā inteliģence ir Putina ķīlnieki, un tādējādi tev ir pilnībā liegta iespēja viņus kritizēt kaut vai par to, ka viņu filmas ir sliktas. Tas ir savādi, man liekas.

RL: Mani tomēr ļoti pārsteidz viens. Tie cilvēki, kā jūs pareizi teicāt, nekur nav pazuduši – izņemot tos, kas ir iesēdināti. Jūs atradāties starp viņiem, piemēram, Сеанс vai Искусство кино redakcijā, un viņi likās gluži normāli. Un pēc tam izrādījās, ka daži no viņiem vienkārši atbalsta karu. Tātad ir varbūt kaut kas tāds, ko var sev pārmest? Teiksim, jūs varētu sev pārmest, ka jūs ar viņiem sagājāties un bijāt akla, neredzējāt, ka viņi jūs nodos.

Prončenko: Nē, no cilvēkiem, ar kuriem es strādāju, neviens neatbalsta karu. Nu, ir šādi tādi attālāki, kuri ne jau gluži atbalsta karu, bet uzskata, ka “Rietumi arī ir liekulīgi”. Tas ir klasiskais modelis. Tu runā par Krieviju – viņi uzreiz sāk par karu Irākā vai Vjetnamā, vai Korejā… jebko. Nē, neviens neatbalsta karu. Taču mans aklums izpaužas tajā, ka laikam vajadzēja doties prom no Krievijas stipri iepriekš vai vispār neatgriezties 2015. gadā. Taču es vienmēr esmu gribējusi dzīvot Krievijā, jo mana darba specifika tomēr ir saistīta ar krievu valodu. Nē, es gribēju teikt ko citu: mani pārsteidz, ka cilvēki nav gatavi atteikties ne no viena sava paraduma, pilnīgi neviena. Runājot par žurnālu Сеанс … Žurnāls Искусство кино, starp citu, vairs nepastāv: viss, tā nav. Numuri ir beigušies. Vietne vēl kaut cik turas ar studentu pūliņiem: studenti bez maksas, bez atlīdzības kaut ko raksta. Senais žurnāls Искусство кино izdzīvoja Staļina laikā un pie visiem pārējiem ģenerālsekretāriem, bet Putina laikā tas ir izbeidzies. Nu, okei, Сеанс eksistē, un pret žurnālu Сеанс man ir ļoti dīvaina attieksme. Lai arī tas ir lielisks kino žurnāls, izsmalcinātāks nekā Искусство кино – un tomēr viņi tur prezentē filmu par Balabanovu, kuru viņi uztaisīja, apkampdamies ar Konstantinu Ernstu. Nu, nezinu, es nekad neesmu apkampusies ar Konstantinu Ernstu, arī pirms kara es Konstantinu Ernstu uzskatīju par elles izdzimumu.

RL: Kādēļ jūs negribat apkampties ar Konstantinu Ernstu?

Prončenko: Kurš? – Es? Nu, tādēļ, ka šis cilvēks ir atbildīgs par visu to elli, kas gadu desmitiem plūdusi maniem līdzpilsoņiem ausīs no televizora. Un tāpat turpinās vēl joprojām. Tas ir cilvēks, kas producējis visas tās drausmīgās filmas, no kurām acis burtiski kļūst sarkanas, visas tās “Glābšanas savienības”, jā? Tādēļ es nekad nespētu iztēloties, ka apkampjos ar Ernstu. Bet cilvēki turpina ar viņu apkampties. Lai notiek kas notikdams, cilvēki turpina eksistēt tajās pašās sliedēs. Mani tas pārsteidz. Es nespēju atrasties vienā telpā ar šo cilvēku, nespēju. Pārāk ilgi esmu atradusies Krievijā – arī tā savā ziņā ir telpa, kurā es daudz kam nepiekritu. Tomēr saieties, sēdēt vienā zālē, banketā runāties ar cilvēku, kuru tu vienkārši ienīsti par visu, ko viņš runā un dara…

RL: Jūs taču viņam acīs to nepateicāt?

Prončenko: Nu kā – nepateicu? Es viņu personiski nepazīstu, taču kopumā visa mana darbība pirms kara bija saistīta ar skandāliem, kas skāra to vai citu Krievijas production. Un galvenā bija tieši filma “Glābšanas savienība” – kad mani izsauca uz kabinetu pie producenta Anatolija Maksimova skaidroties… kur bija izdrukāti mani ieraksti feisbukā. Tie atradās uz galda – it kā tā būtu direktoru padome. Būtībā mani izsauca uz paklāja par šo, kā viņi teica, derdzīgo izlēcienu, ar kuru es esot nomelnojusi lielisku filmu par Krievijas vēsturi un tās varoņiem. Bet filmu “Glābšanas savienība” producēja no vienas puses tas Vereščagins, viņš ir Mihalkova kompanjons, un no otras puses – Konstantins Ernsts un Anatolijs Maksimovs.

RL: Bet tas jau nav FSB! Kurš var jūs kaut kur izsaukt? Gribat – ejat, negribat…

Prončenko: Es jums pastāstīšu, kā tas bija. Diezgan gari stāstāms, tomēr tas ir interesanti. Mani palūdza intervēt Ivanu Jankovski, kurš spēlēja šajā filmā, izdevumam Кинопоиск. Lai es viņu varētu intervēt, bija jāaiziet noskatīties filmu. Man sagādāja preses akreditāciju uz to patosaino pirmizrādi, un tur bija 10 vai 12 zāles, un visās rādīja šo filmu. Es aizgāju, ar šausmām noskatījos un uzreiz uzrakstīju feisbukā. Pēc divām stundām tika piezvanīts uz Кинопоиск redakciju un pateikts: ja Zinaida Prončenko tūlīt pat neizvāks šo ierakstu no feisbuka, visa Кинопоиск redakcija tiks atlaista. Turklāt šo ierakstu bija pārpublicējis Oļegs Kašins Londonā. Oļegam Kašinam uz Londonu piezvanīja no TV 1. kanāla un teica: “Aizvāciet šo ierakstu. Jums tas nav vajadzīgs, jums nav vajadzīgas problēmas.” Rezultātā Кинопоиск redakcija, kur es visus pazīstu, protams, pierunāja mani aiziet uz Anatolija Maksimova biroju paklausīties, ko viņš man grib teikt. Es aizeju, man noprasa: “To uzrakstījāt jūs?” Reāli, tieši tā kā padomju laikos. Es tur pavadīju trīs stundas, diskutējot, kādai jābūt iekārtai Krievijā, kas ir demokrātija, vai Krievija ir vai nav izaugusi līdz demokrātijai. Turklāt tas notika pirms kara, liekas, 2019. gadā. Tie paši varas mehānismi: nekādu citu viedokļu nedrīkst būt, tikai slavas dziesmas. Tādēļ man ar to visu bija darīšana. Un Antonu Doļinu būtībā arī atlaida par šīs pašas filmas kritiku. To rakstu rakstīdams, viņš zināja, ka pēc diviem mēnešiem viņu atlaidīs, viennozīmīgi. Tā arī notika.

RL: Atvainojiet, ka palieku pie šīs tēmas. Bulgakova romānā “Meistars un Margarita” ir frāze, ka cilvēkus samaitājis “dzīvokļa jautājums”. Un patiešām, tas redzams pat manā personiskajā dzīves pieredzē Maskavā: cilvēki kā cilvēki, nereti pat ļoti patīkami, bet, līdzko ir iesaistīts “dzīvokļa jautājums”… Kas gan viņus tik ļoti samaitājis? Kur radies tāds naids un trulums?

Prončenko: Cilvēkus, protams, “dzīvokļa jautājums” samaitājis tādējādi, ka Maskavā, ielaižoties uz zināmiem kompromisiem, varēja pelnīt gigantisku naudu. Un kurš tad no tās atteiksies? Visiem gribas dzīvot ar ērtībām, jo vairāk tādēļ, ka visi tik ilgi dzīvojuši bez tām. Taču otrs, un tas, manuprāt, ir vēl svarīgāk: viss nav izskaidrojams ar naudu. Jā, katram cilvēkam ir cena. Tomēr pie vainas nav tikai nauda vien. Cilvēkiem gribas dzīvot ar sajūtu, ka viņiem ir taisnība. Cilvēkiem gribas būt par sevi lepniem. Lepniem par to vietu, kurā viņi dzīvo. Un man liekas: šī te vēlēšanās, šis impulss… Notikusi šausmīga jēdzienu nomaiņa, un rezultātā mums ir tas, kas mums ir. Tādēļ, ka vienmēr gribas, lai tieši tev būtu taisnība, lai tu dzīvotu dižā valstī, lai tieši tava kultūra būtu visnozīmīgākā. “A viņi arī mūs izprovocēja”, un tā tālāk, un tā joprojām, jo te taču nav nekāda socioloģiska izskaidrojuma. Okei, manu paziņu vidū nav cilvēku, kas atbalstītu karu, toties tādi ir manas mammas paziņu vidū. Tā ir viņas vecuma grupa. Dažam ir trīs augstākās izglītības, citam nav nevienas. Dažam ir nauda, citam nav. Tādēļ dažs atbalsta karu un cits ir pret, un tas nekādi nav saistīts ar to, ka nav bijis ko ēst vai lasīts par maz grāmatu, nē. Te ir kaut kas cits. Kaut kāda smalka svira galvā, un šī manis ienīstā valsts ir to uztaustījusi un nospiedusi, kā saka, gāzi grīdā. Tas arī viss. Nezinu.

RL: Reiz runāju ar kinokritiķi Margoļitu, un man palika prātā, kā viņš man godīgi pateica: “Es taču saprotu, ka ir labs Rietumu kino, taču es to nepazīstu. Tādēļ man patīk padomju kino, krievu kino. Bet pēdējos gados man ir izdevies noskatīties ļoti daudzas Rietumu filmas, kuras pirms tam nebija iespējams dabūt redzēt, un man ienāca prātā: kaut kas tajās krievu filmās nav lāgā.” Kā jums šķiet, kas krievu kino nav lāgā?

Prončenko: Nu, pirmkārt, Margoļits noteikti blēdījās, teikdams, ka nepazīst Rietumu kino. Visu viņš zina. Viņš vienkārši ir padomju kino speciālists, laikam jau viens no galvenajiem. Viņš lasīja lekcijas Scenāristu un režisoru augstākajos kursos, tādēļ viņa uzskati man ir labi zināmi. Padomju kino ir sarežģīts fenomens. Padomju kino bija gan Kira Muratova, gan Germans, gan Tarkovskis un tā tālāk pa dižo vārdu sarakstu. Taču padomju kino ir ļoti moralizējošs. Es tagad esmu iestājusies Sorbonnā kinozinātnes doktorantūrā, un tur man disertācijā jāsalīdzina Ļeņingradas kinoskola un Klods Sotē. Sotē ir viens no maniem mīļākajiem franču režisoriem, viņš ir tieši par 60., 70. gadu ikdienas dzīvi. Un ir diezgan interesanti salīdzināt, ka Sotē visos tajos stāstos par vīrieti un sievieti, kuri viens otru krāpj, laulības izjūk, kāds taisa karjeru, kāds dzer… Viņš nekad nevedina uz secinājumu, kā jāuzvedas un kā nav. Tas ir, viņš tik un tā vadās pēc premisas, ka pasaule ir sarežģīta, nevis ka šitā, redz, ir pareizi, bet tā ir slikti. Padomju kino ar to ļoti grēko. Kopš paša sākuma ir izlikti visi akcenti. Pat viscilvēciskākajās izpausmēs. Teiksim, Danelija – viņš var aizkustināti skatīties uz šo vai to cilvēcisko vājību, taču kopumā vienmēr noliek fakta priekšā: iesi pa labi – saņemsi Darba varoņa medaļu, iesi pa kreisi – nožēlosi bezmērķīgi nodzīvotos gadus un neviens tev nepienesīs ūdens glāzi. Man tas padomju kino vienmēr ir bijis netīkams.

RL: Labi, bet pēcpadomju kino – ja nerunājam par Zvjagincevu – jau vairs nav nekādu ētisku vērtējumu un moralizēšanas. Nereti bandīti ir varoņi, lai gan arī franču kino bandīts ļoti bieži ir cildena figūra… Bet tas pat nav svarīgākais. Svarīgi, ka vi-si ētiskie apsvērumi tur jau ir noskalojušies nost un filmēts kaut kas cits – un jūs par to rakstījāt ļoti kritiski.

Prončenko: Pēc Padomju Savienības sabrukšanas – “absolūti šausmīgas ģeopolitiskas katastrofas”, kā apgalvo mūsu vadība, – tika taisītas dažnedažādas filmas: ir klajš trašs, ir Rietumu lekālu atdarināšana, jo beidzot kļuvis iespējams taisīt tā saucamo žanra kino… Visas tās ražošanas drāmas… Taču jebkurā gadījumā visu izšķīra talants. Tādēļ visas Balabanova filmas mēs zinām, bet nez kādas filmas, kuras taisīja Pankratovs-Čornijs, visas ir pilnīgi vienādas. Mēs nemaz neatceramies to nosaukumus. Pankratovs-Čornijs tagad ir par karu. Ja runājam par gadsimta sākumu un padsmitajiem gadiem… Ņemot šo kino par piemēru, mēs redzam, kā ražošanas process pārgājis uz politiskām sliedēm, zaudējot kvalitāti un iegūstot mērogu. Tas, kā pēdējos 20 gados uzņemts mūsu kino – ātrāk, žiglāk, uz priekšu! No viena dubla neviens nespēlē, scenāriju rakstām, skaitot zīmes, jo maksā par skaitu. Tam ir ļoti tāls sakars – ja vispār ir – ar mākslu. No otras puses, no jauna notiek jau Putina laikmeta dekanonizācija par “vairs nestāvēšanu uz ceļiem”, “noslēpumainā krievu dvēsele” ir pārvērtusies “īpašajā ceļā” un tā tālāk. Īstenībā viss mūsu postpadomju kino ir slikts, tādēļ ka, man liekas, mēs slikti centāmies un mūszemē bija trūcīgi ar talantiem tieši tajos gados. Savukārt padsmitajos jau bija sākusies pašcenzūra. Un vēl: ja realitāte nedrīkst iekļūt kadrā un kino ir realitātes attēlošanas māksla, tad par ko vispār var runāt?

RL: Kā jūs teiktu: kino ir… kas?

Prončenko: Nu, kino… kino taču darbojas tikai ar realitāti, kino burtiski iemūžina laiku. Padsmito gadu krievu kino realitāte bija pilnībā aiz kadra, tā bija pilnībā izslēgta.

RL: Es gan īsti tādam skatījumam nepiekrītu. Es teiktu, ka kino drīzāk ir realitātes izdomāšana. Tas izdomā realitāti, kuru mēs vēl tikai atklāsim. Nu, piemēram, ja ņemam vecus piemērus – “Saldā dzīve”. Mēs zinām, ka tā ir tieši filma “Saldā dzīve”, un citu realitāti aiz tās mēs būtībā neredzam. Tātad šī filma neiemieso realitāti kā tādu, bet kļūst par pirmtēlu mūsu skatienam uz realitāti, tajā skaitā uz saldo dzīvi šā vārdu savienojuma vistiešākajā izpratnē.

Prončenko: Bet tur jau nav pretrunas. Es teiktu, ka jebkura māksla ir pastāvošās realitātes kritika. Cilvēks izdomā tādu realitāti, kādu viņš vēlētos redzēt, un tālab viņš rada jaunas pasaules. Vienkārši kino, man liekas, tiek ņemta jau pastāvoša realitāte un tās ietvaros tiek izdomāts diskurss, kas šo realitāti uzšķērž. Taču, lai realitāte detonētu, tai sākotnēji jāpaliek uz kinolentes un jānokļūst uz ekrāna. Tā ir tas, kas ir dots. Tālāk jau filmas ietvaros tiek pierādīta vai atspēkota šāda vai tāda teorēma. Taču mēs vienmēr ejam no realitātes, bet krievu kino no tās nekādi nav nācis. Tajā vienmēr tika izgudrotas kaut kādas viltības. Vienā brīdī visi brauca filmēt provincē. Un bija vienprātība, ka realitāte mūsu kino būs provinciāla nabadzība, tas, ko sauca par “htoņu”, kur vienmēr snieg, vienmēr nav ko ēst un visi pļauj iekšā šņabi tieši no pudeles. Pēc tam vienā brīdī bija cita viltība – ka viss iet caur seksu. Ja mums nav īstas revolūcijas, būs seksuālā uz ekrāna. Lai gan tā vēl aizvien turpinās, spriežot pēc platformu produkcijas, tomēr nekad nav bijusi runa par to, kas patiesībā notiek. Jo, no vienas puses, bija bail triecienā doties tam virsū un daudziem nebija tam vajadzīgā mehānisma, bet, no otras, jau bija ieslēdzies zināms cenzūras mehānisms.

RL: Klausieties, bet kas tad patiesībā notiek Krievijā un realitātē? Ko jūs no šī kino gaidītu?

Prončenko: Nu, piemēram, vai Krievijā pēdējos gados ir filmas par manas profesijas cilvēkiem, par žurnālistiem? Nav nevienas. Vai ir filmas par tiesnešiem? Visu laiku lasām: tāda un tāda tiesa nolēmusi, tāda un tāda konstatējusi, tāda un tāda notiesājusi… Nav nevienas. Vai Krievijas realitātē ir filmas par LGBT? Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas un mūždien ar kaut kādām atrunām – ka tik kaut kas nenotiek. Vai ir īstas, normālas filmas par jaunatni? Nevis sadomātas, nevis visa šī loftu un kafijas automātu pasaule, kurā cirkulē “kreatīvie”? Nav nevienas.

RL: Nu klausieties, visas tās aktuālās tēmas kino, dzimtes jautājumi un tā joprojām… Es pat Godāra politiskās filmas nespēju skatīties. Un man nepatīk faktiski neviena filma, kurā ir skaidri definēta sabiedriska tēma. Tādēļ man liekas, ka principā var nofilmēt telefonu grāmatu, tas būtību nemaina. Piemēram, kāpēc franči taisa tik labas filmas par pusaudžiem? To vidū ir bijuši “400 sitieni” un “Manas mazās iemīlēšanās”…

Prončenko: Es neuzskatu, ka kino visiem jāstaigā ar lozungiem “Nost ar Putinu” vai “Krima ir Ukraina”. Protams, nav. Mani tieši, pieņemsim, apbēdināja Zvjaginceva filmas un to zināmais plakātiskums. Proti, ja reiz par mīlestību, tad viņam uzreiz, pirmajās 15 minūtēs, ir gan popi, gan ierēdņi, gan korumpanti un viss izlikts kā uz ēdamgalda: re, te ir Olivjē salāti, re – siļķe kažokā. Taču atkal: nodrāzto, banālo lozungu, ka personiskais ir politiskais, neviens nav atcēlis, un mīlasstāsts var būt politisks visās šā vārda nozīmēs. Bet mūsu kino tas nav noticis, jo to it kā bija kastrējusi nevēlēšanās redzēt realitāti visā tās daudzveidībā. Tas vienkārši ir kaut kāds šablonu komplekts, un tādēļ visas šīs filmas izskatījās tikpat plakanas kā vārds uz žoga. Tas arī viss.

RL: Nu, nezinu, kā tur tai Francijā ir, bet personiskais jau sen vairs nav politisks. Tas ir teiciens no antīkās pasaules, un tas galīgi nestrādā. Vismaz es to novēroju saistībā ar karu, domājot pats par savu politisko neieinteresētību, ko uzskatu par padomju mantojumu manī pašā. Tas ir, politika tiek uztverta nevis kā kaut kas personisks, bet kā pārpersoniskais vai nepersoniskais, ar manu dzīvi tā nekādā ziņā nav saistīta. Reiz man likās, ka es Maskavā novēroju tādu kā franču jaunā viļņa dumpības garu: tā paaudze, kurai tagad ir 30, viņiem ir pilnīgi citi uzskati, un viņiem nav vajadzīgi visi tie veči valdībā. Bet tas beidzās un kinematogrāfā īsti nav izpaudies. Un te, man liekas, mēs nonākam pie ļoti svarīga jautājuma par sabiedriskā un personiskā attiecībām. Kas no tā var izpausties kino un kādā veidā? Un kā jūs redzat sava personiskā ceļa turpinājumu? Vai grasāties pabeigt Sorbonnu un kaut ko tur sabiedriskā ziņā uzspridzināt?

Prončenko: Nezinu, man liekas, lai kļūtu par realitātes spridzinātāju, jau esmu nedaudz par vecu. Problēma ir tāda, ka es tieši neredzu vai tikpat kā neredzu miglā savu tālāko ceļu gan dzīvē vispār, gan konkrēti Francijā. Pirmkārt, kas es šobrīd esmu – emigrante uz neatgriešanos vai vienkārši cilvēks, kas gaida, rokas klēpī salicis? Man liekas, manā prātā vēl līdz galam nav noskaidrojies, ka esmu aizbraukusi un tagad dzīvoju citā valstī. Mans ceļš tagad vedīs cauri citām valstīm un kontinentiem. Tik un tā ir sajūta, ka tu sēdi un gaidi, kad Krievijā kaut kas mainīsies un varēs braukt atpakaļ. Kaut arī ir pilnīgi acīmredzams, ka tuvākajos 10 gados droši vien nemainīsies nekas. Turklāt, pat ja mainīsies un mēs atgriezīsimies: vai mūs sagaidīs atplestām rokām? Kas to lai zina. Iespējams, cilvēki pateiks: “Mēs te mocījāmies, redz, zem specdienestu un tā baigā režīma zābaka, bet jūs tikmēr gozējāties emigrācijā?” Nezinu. Vai ir dzīve pēc nāves cilvēkam, kurš Francijā raksta tekstus krievu valodā? Mans talants – ja tāds ir – tomēr ir pārāk aprobežots. Es redzu, kur tas beidzas. Un paļauties uz to, ka es uzrakstīšu kaut ko tādu, kas varētu būt interesants ne tikai rusofonajai auditorijai… Diez vai.

RL: Tas ir, rakstīt franciski jūs necerat?

Prončenko: Nē, protams.

RL: Bet kā tad Nabokovs?

Prončenko: Bet Nabokovs ir Nabokovs! Pilnīgi skaidrs, ka neesmu ne Nabokovs, ne Konrads, esmu daudz sliktāka un sīkāka. Nezinu. Savu turpmāko dzīvi es pilnīgi nekā neiztēlojos.

RL: Tieši tas mani ļoti pārsteidz. Kad es šeit sarunājos ar pēdējā vilnī aizbraukušajiem no Krievijas, mani ļoti pārsteidz, ka viņi visi bez izņēmuma dzīvo ar vienu kāju Krievijā. Proti, viņi visi neapšaubāmi ir Krievijas, krievu valodas utt. angažēti. Kāpēc ir tik grūti…

Prončenko: Iemācīties dzīvot bez Krievijas?

RL: Nē, nu kurš var pateikt, kā iemācīties? Man liekas, izcils piemērs ir Joseliani, kuru… Nu, var būt visādas domas par viņa franču filmām, bet viņa dzīvesveids Parīzē bija gluži parīzisks, arī tajā ziņā, kā viņu uztver kā režisoru. Nevienu neinteresē, kādas filmas viņš taisījis padomju laikos. Viņš strādāja un mīlēja visu parīzisko, un nealka atgriezties pat savā skaistajā dzimtenē. Un jūs taču pati atzīstaties, ka esat, tā sakot, rūdīta “rietummīle”… Vai varbūt jūs Rietumus varat mīlēt tikai no Krievijas?

Prončenko: Nē, nē. Arī es, tāpat kā Joseliani, mīlu visu, kas ir Parīzē. Taču es skaidri saprotu, ka šajos dzīves svētkos esmu svešiniece un palikšu cilvēks, kurš vienkārši staigās pa svešām ielām. Vispār man par šo pēdējo gadu ir sajūta, ka galvenais, ko es daru, ir staigāšana pa ielām. Man nav ambīciju kļūt par režisori un taisīt kino. Kino ir daudz universālāka valoda nekā valoda. Tādēļ Joseliani… Ir vēl tādi režisori kā Asgars Farhādī vai Koreeda, kas taisīja filmas Eiropā, pat veiksmīgi, bet pēc tam atkal atgriezās savās dzimtajās zemēs… un viņiem izdevās runāt par to realitāti vai par to sabiedrību, kuru viņi, iespējams, pat līdz galam neizprata. Tomēr cilvēks, kurš raksta un kurš ir savas valodas ierobežots… Nezinu, man liekas, te izredzes uz simbiozi ir reāli mazas. Turklāt pagājis pārāk maz laika: vai tad pusotrā gadā var pilnībā abstrahēties no tiem 40, kurus tu esi nodzīvojis tur, kur nodzīvoji? Nezinu, mani izbrīnīja… Skatījos Jurija Duda interviju ar Romanu Liberovu, un tur, protams, tiek pārmīti jautājumi: kā jūs domājat, kā beigsies karš, kad tas beigsies… Nu, šis Romans Liberovs ir taisījis dokumentālās filmas – par Mandelštamu, Juriju Oļešu, Dovlatovu… Viņš saka: “Manuprāt, viss būs slikti. Pat ja Putins zaudēs, sāksies asinspirts valsts iekšienē. Un tu?” viņš jautā Dudam. “Kā tu domā?” Un Duds atbild: “Es nedomāju.” – “Kā var nedomāt?” Un tas saka: “Es nolēmu, ka es kara laiku izpratīšu kā mūžīgu. Ka viss, šobrīd Krievijas nav, un tā būs vienmēr. Es vairs nedomāju par dzimtenes likteni.” Man liekas, tā ir liekulība. Cilvēks, kurš katru nedēļu tiekas un sarunājas par karu un par Krieviju, nevar pats par to nedomāt. Taču man pašlaik nesanāk domāt par kaut ko citu – tikai par karu, par to, lai beigtos, par to, kas būs. Nu, nesanāk. Man tādēļ ir ļoti daudz konfliktu mājās, jo man visu laiku saka: “Nu cik var, viss jau ir skaidrs.”

RL: Bet jūsu vīrs taču arī ir krievs?

Prončenko: Viņš ir no Harkivas. Nekad nav bijis Krievijas pilsonis. Viņš ir dzimis Harkivā, tad, vēl deviņdesmitajos, aizbraucis uz Ameriku. Viņš visu laiku mēģina man iestāstīt, ka jāiet uz priekšu: “Nu paskaties, Ņina Berberova dzīvoja Parīzē un rakstīja romānus par franču dzīvi.” Es neesmu Ņina Berberova, visi šie argumenti par miljoniem sieviešu un miljoniem vīriešu, kuri spēja… Tas nenozīmē, ka es spēšu. Tas nenozīmē, ka es stāvu cilpā. Taču sēras par manu iepriekšējo dzīvi un par mūsu valsti pagaidām nav beigušās.

RL: Te mani interesē viena maza detaļa. Jūs taču atceraties Bertoluči filmu “Sapņotāji” – tieši par jūsu pilsētu, kurā kaut kas notiek, studentu protesti, cilvēki ielās… bet te dzīvo jaunieši, kas skatās kino un būtībā paslēpjas tajā no realitātes. Un tik tiešām, kad es skatos labu kino, man pēkšņi sāk likties, ka dzīvot tomēr var. Taču filmai jābūt labai. Ja tā ir slikta… Nesen noskatījos “Rietumu frontē bez pārmaiņām” – pilnīgs sūds, uzreiz visa diena sabojāta un nākamā tāpat. Ko jums atņem un ko jums dod filmu skatīšanās? Vai varbūt jūs nemaz neskatāties filmas?

Prončenko: Nē, nē, es skatos filmas, taču, protams, daudz mazāk nekā agrāk. Tagad vienkārši ir zudis ritms, jo man nav ik pēc trim dienām jāiesniedz recenzija. Filmas skatos tāpat vien, sev. Jo mana galvenā vēlēšanās pēdējā laikā ir aizmirsties un gulēt aizvērtām acīm – te vismaz gribas gulēt ar acīm vaļā.

RL: Skatoties filmas.

Prončenko: Jā, protams. Tādēļ es, gluži dabiski, vairāk skatos vecas filmas, jo tur es vismaz zinu…

RL: Ar ko viss beigsies?

Prončenko: Īstenībā vecās filmas ir bezgalīga šedevru izlase. No otras puses, vecās filmas dod vēl arī tādu aspektu, ka tādēļ, ka tās ir vecas, iznāk, ka problēmas, ar kurām cilvēki sastapās tās realitātes ietvaros, sen ir pagājušas. Un arī šīs paies. Arī tas, ar ko es tagad dzīvoju, reiz beigsies, un kļūs vieglāk vai labāk. Tas arī viss.

RL: Zinaida, es vēlējos pajautāt, uz ko jūs cerat, taču pēc visa, ko jau pateicāt, ir skaidrs, ka ne uz ko. Bet ir taču šāda vai tāda dzīve, kas mūs neskar. Šīs jūsu mīļās filmas… Kad jūs tik kaislīgi interesējaties par Krievijas dzīvi, tajā taču ir kaut kāda pārmērīga aktivitāte. Kāpēc gan patiešām nevarētu atlaisties un tāpat vien pagulēt?

Prončenko: Varbūt. Vai jūs vēlaties pajautāt, uz ko es ceru? Visvairāk es ceru uz laiku.

RL: Kurš dziedē?

Prončenko: Kurš dziedē, kurš vienkārši paiet, kurš attālina no tevis to, ko tu uzskatīji par tik svarīgu. Nu, vēl uz savu gara spēku – ka tas mani tomēr nepametīs. Iespējams, vajag vienkārši mierīgi pagulēt, patiešām.

RL: Jo pirmie vienmēr aiziet bojā aktīvākie.

Prončenko: No otras puses, visi reiz atgulsies mierīgi un pavisam. Tādēļ varbūt nav vērts tērēt laiku?

RL: Varbūt arī nav. Vēl jo vairāk, man šķiet, ka laiks, kas paiet, nav mūsu. Nu, nosacīti runājot: kāds, piemēram, nomirst, un mēs domājam – paies laiks, un viss pāries. Un mēs esam gatavi pazaudēt savu laiku, paši sevi, lai tikai kaut kas notiktu. Tādēļ šķiet, ka laiks, kurā kaut kas var notikt, nav mūsu. Bet kas ir mūsu laiks? Droši vien iestāties Sorbonnā un kaut kas tamlīdzīgs.

Prončenko: Vai zināt, bija tāda filma “Septiņas nāves pēc vienas receptes”, ar Depardjē jaunībā. Nu lūk, visi šie varianti – ka var glābt, palīdzēt tikt galā un tā joprojām –, šajā posmā man šķiet, ka visi šie scenāriji jebkurā gadījumā ir pēcnāvei. Lai gan varbūt maldos un vienkārši vēl neesmu pārstrādājusi, kā pieņemts sacīt, savu traumu.

RL: Jūs taču nerunājat par reālu nāvi vai pašnāvības paņēmieniem?

Prončenko: Tas nav par pašnāvības paņēmieniem, cerams. Jo nervu stāvoklis tomēr ir diezgan specifisks. Tas ir par to eksistenci, kas man tagad ir. Nesaprotu, kādēļ es esmu. Nespēju izveidot savu rutīnu. Man nav nekādu mērķu, un es apšaubu jebkuru visprimitīvāko darbību. Nekad neesmu bijusi tik ļoti nepārliecināta par pilnīgi visu. Turklāt mani uz priekšu virza naids, es gribu kādu apsūdzēt, kādu saķert aiz krūtežas. Tādēļ arī saku, ka šī ir eksistēšana kaut kādā pusceļā. Tas ir – pēcnāvē.

RL: Kā teicis Andrejs Bitovs: “Un tas viss ir ļoti bēdīgi, mans mīļais lasītāj.”

Prončenko: Kā ir, tā ir. Gribētos visu kaut kā izpušķot un pabeigt uz optimistiskas nots, taču pagaidām nesanāk.

RL: Te var pieminēt Freidu. Lielākā daļa viņa pacientu bija jaunas, diezgan labi situētas dāmas, kurām bija kaut kādas problēmas. Kā Freids tās risināja? Aicināja viņas izdomāt savu personisko dzīvesstāstu, kurā būtu visādas briesmu lietas – tēvs, kurš bērnībā varbūt seksuāli uzmācies, vēl kaut kādas lietas… pavisam droši – izdomātas. Un šie stāsti faktiski kļuva par pamatu izdziedināšanai. Varbūt jums derētu atrast jaunu domāšanas, emociju objektu? Ko jūs izvēlētos? Krievu emigrāciju vai franču sīkpilsonisko sabiedrību?

Prončenko: Nu, uzjautrināties par franču buržuā vai par tiem tur mūsu notriektajiem lidotājiem? Kāpēc ne? Varbūt man izdosies izdarīt šajā dzīvē kaut ko vērtīgu vēl bez trim četriem teikumiem sociālajos tīklos, un iespējams, ka tādā veidā man prātā noslēgsies loks – kāpēc tas viss vispār bija vajadzīgs. Bet varbūt arī ne. Un tad es sākšu skatīties uz vienkāršo prieku pusi.