Pierakstīt to, kas skan

Guntara Prāņa vārds pēdējā laikā visbiežāk publiski izskanējis saistībā ar Latvijas Mūzikas akadēmijas rektora vēlēšanām un viņa ievēlēšanu rektora amatā 2017. gada vasarā. Mūzikas mīļotājiem viņš jau kopš 90. gadiem pazīstams kā senās mūzikas ansambļa Schola Cantorum Riga dibinātājs un vadītājs. Būtiska Prāņa radošā izpausme ir viņa pētnieciskā darbība – nupat apgādā Neputns izdota Prāņa grāmata “Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā. Gregoriskie dziedājumi viduslaiku Rīgā”, kas balstīta uz viņa 2015. gadā aizstāvēto disertāciju “Rīgas misāles dziedājumi viduslaiku Eiropas gregorisko tradīciju kontekstā”. Prānis ir Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, kā arī daudzu publikāciju autors un pieprasīts lektors dažādos senās mūzikas kursos un konferencēs Latvijā un ārzemēs. Latvijas mūzikas ainā Prānis ir nenovērtējams ieguvums – cilvēks, kurš sevī apvieno spēju aizvadīt garas stundas vienatnē, iedziļinoties senās mūzikas jautājumos, būt aktīvs kā atskaņotājmākslinieks, lasīt lekcijas un paralēli tam veidot mūsdienīgu vīziju par augstāko muzikālo izglītību Latvijā.

^J. P.

Guntars Prānis: (Rāda savu jaunizdoto grāmatu.) ...pirmoreiz to turu rokās. Tas ir mans fundamentālais pētījums, disertācija – pirmās Latvijas mūzikas vēstures lappuses. Tās te ir atvērtas, izpētītas... Arī ļoti labā poligrāfijā, tāpēc man ir milzīgs gandarījums, ka Neputns uzņēmās to darīt. Un es varu tev arī parādīt to viduslaiku manuskriptu, senākās notis, kas Rīgā ir! Absolūti unikāls artefakts, un man ir milzīgs prieks, ka tas tagad pieejams jebkuram, izlasāms. Un man gribējās, lai tie, kas grib urbt dziļāk, arī sev atrod kaut ko, un tur ir pamatojums, kāpēc es kaut ko apgalvoju. Zini, tas ir tik svaigs notikums, man vakar zvanīja no izdevniecības, un sajūta apmēram tāda, ka zvanītu no dzemdību nama – ir piedzimis! Gribas prasīt, cik sver, kāds augums un tamlīdzīgi (smejas). Saproti, tas gaidīšanas laiks ir tik ilgs un komplicēts...

Petraškevičs: Kas veidoja tavas disertācijas kodolu?

Prānis: Man jāatsaucas uz manu draugu medievistu Andri Levānu, kurš man ļoti palīdzēja šīs disertācijas tapšanā. Viņš saka: sākot jau no viduslaikiem, svarīgi, ka tiek izstāstīts stāsts. Kas tas ir par stāstu? Kaut kādā ziņā tas ir stāsts arī par mums. Visi šie notikumi, par kuriem es rakstīju savā disertācijā un arī nule iznākušajā grāmatā, – tas ir stāsts par Rīgu pirms 500–600 gadiem. Tas ir stāsts par senākajām Latvijas mūzikas vēstures lappusēm, Rīgas un Livonijas mūzikas vēsturi, par cilvēkiem, kuri piedalījās šajā mūzikas tradīcijā šeit, tepat. Tā ir viņu dzīve, tie ir viņu likteņi, tas ir viņu dzīvesveids, tas ir viņu institucionālais rāmis, šajā gadījumā runājot par Rīgas domkungiem un kapitulu, un visu to vēsturi, kuru mēs šodien Rietumeiropā saucam par profesionālās mūzikas sākumiem. Es runāju par konkrētām notīm, par konkrētu interpretāciju, par konkrētiem tekstiem, konkrētiem motīviem, kāpēc viena lieta ir tāda un cita lieta ir savādāka, par mijiedarbību starp mūziku, mākslu, arhitektūru viduslaiku Rīgā.

Petraškevičs: Un tava darba centrā ir Rīgas misāle.

Prānis: Jā, mans galvenais izziņas avots, no kā es smēlos, ir 15. gadsimta Rīgas misāle – šis unikālais manuskripts, par ko, es domāju, mēs varam būt priecīgi un lepni, ka mums tāds ir, igauņiem un leišiem nav neviens tik sens avots saglabājies. Protams, ka šādu rokrakstu viduslaikos bija ārkārtīgi daudz, visi ir gājuši zudībā cauri vēstures līkločiem, reformācijas laika ugunsgrēkiem, kariem, okupācijām un tā tālāk.

Petraškevičs: Guntar, kā aizsākās tava interese par viduslaiku mūziku?

Prānis: Man liekas, ka tas ir ļoti cieši saistīts ar to, kā mēs izaugam – kā cilvēki, personības. Katram cilvēkam tas ir ļoti atšķirīgs process; manā gadījumā tas izkristalizējās jau diezgan agri, skolas pēdējos gados un augstskolas pirmajos gados, domājot par savu identitāti, izcelsmi, vietu un virzību, – bija jautājums, no kurienes mēs nākam. Kas ir tās saknes, tie fundamenti, par kuriem mēs varbūt vairāk vai mazāk pavirši zinām no mūzikas vēstures, kā tādu nelielu rindkopiņu. Mani kaut kā tas ļoti aizrāva, kolīdz bija pieeja arī pirmajiem ierakstiem, pirmajām grāmatām. Protams, tas saistīts arī ar cilvēkiem... 90. gadu sākumā bija profesors Jungsts, kurš atbrauca uz Latviju ar lekcijām un aizrāva daudzus jaunus cilvēkus. Bet manā pieredzē, tā kā mana izcelsme ir kā atskaņotājmāksliniekam, dziedātājam zēnu korī, šīs teorētiskās pārdomas vienmēr bija saistībā ar pašu dziedāšanas procesu. Un man jāsaka, ka līdz pat šai dienai tas, ko es atrodu viduslaikos, kad šie daudzie dziedātāji, tai pašā laikā komponisti, tai pašā laikā interpreti... Tolaik, kad viss vēl bija mutiskajā pieredzē, vispār nebija atdalāms, kas ir komponists un kas ir atskaņotājs. Tas bija vienots veselums, šī personība, šis musicus viduslaikos, kuram bija nepieciešamība izpausties, realizēties vienas konkrētas paradigmas – liturģiskās mūzikas – ietvaros. Bet man gan jāsaka, ka jau viduslaikos arī ir pietiekami plašs dziesmu repertuārs un citas lietas mūzikā, kas jau pilnā mērā izgaismo tālaika cilvēku.

Es gribu teikt, ka tas bija tāds ļoti sazarots process manā gadījumā, kas sniedza gandarījumu tieši caur to, ka tu kaut ko vari pats dziedāt, atskaņot, kaut ko iestudēt kopā ar saviem domubiedriem, un tajā pašā laikā tu apzinies, ka tev ir arī jāsaprot, kas tas īsti ir, kāpēc tas ir tā, kas ir tie dziļākie iemesli, kāpēc ir tik daudz smalku nianšu – tātad tam ir kāda konkrēta motivācija, un to visu var pētīt... Līdz pat šai dienai tas viss man neatraujamā veidā ir saistīts. Teorija un prakse krustpunktā, citiem vārdiem sakot.

Petraškevičs: 90. gados tu devies mācīties uz ārzemēm?

Prānis: Jā, es aizbraucu mācīties maģistrantūrā uz Vāciju, pastiprināti seno mūziku, arī kordiriģēšanu, arī orķestra diriģēšanu, bet tā man viss salikās, ka ceļš bija uz seno mūziku, konkrētāk – gregorisko korāli. Man bija iespēja trīs mēnešus dzīvot benediktiešu klosterī, kura nosaukums ir Gerleve, Minsteres tuvumā. Tur man bija tā laime sastapt brīnišķīgus cilvēkus un dzīvot vietā, kur šī mūzika savulaik, ja tā var teikt, piedzima – apmēram 8. gadsimtā – un kur tā vēl joprojām mājo un tiek praktizēta. Tu esi vietā, kur nepārtrauktība joprojām ir redzama, kas mūzikas tradīcijā ir ārkārtīgi nozīmīga lieta – apzināties šo nepārtrauktību, kas nebūt nenozīmē, ka neienāk ļoti radikālas jaunas lietas, bet vienalga. Un es šeit jau nedaudz citēju Heinrihu Egebrehtu, muzikologu, kurš arī teica: kā tad tur ir ar teoriju un praksi, ar jaunām paradigmām, kas ienāk, – kas tad bija pa priekšu? Viņš saka, ka vienmēr kaut kāda zināma mūzikas sistēma ir pa priekšu, pat ja tu no tās norobežojies un veido kaut ko jaunu, vienalga tas iepriekšējais kaut kādā mērā ir tavs atskaites punkts. Nu jā, bet, par Vāciju runājot, man tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks, un es arī šodien gribu iedrošināt studentus, ka ir jāizmanto katra iespēja braukt, sastapt gudrus, interesantus, erudītus cilvēkus, bagātināties, maksimāli neiekapsulēties kaut kādā statiskā vidē vai tikai vienā augstskolā. Šodien tā ir liela privilēģija, ka informācijas lauks ir tik plašs, un vajag tik smelt un smelt.

Petraškevičs: Cik lielā mērā tava interese par viduslaiku mūziku ir zinātniska, un kādas ir tavas attiecības ar šīs mūzikas reliģisko paradigmu? Vai tu uz baznīcu ej tikai uzstāties vai arī kā ticīgais?

Prānis: Ja mēs runājam par mūziku, mākslu, tad tai neapšaubāmi piemīt garīgā dimensija, un to es ļoti agri atklāju arī savā dzīvē. Varu atbildēt, ka man ir arī personīga saikne ar to. Neapšaubāmi man tas nav tikai kāds mūzikas mantojums, kuru es atskaņoju, bet, jā, es noteikti sevi saucu par ticīgu cilvēku. Un to es redzu arī daudzos kolēģos, profesoros un rektoros, ar kuriem satiekos, ka tādā vai citādā mērā viņi visi ir garīgi cilvēki, viņi visi atzīst un arī caur savu pieredzi piekrīt tam, ka norobežoties no tā nemaz nav iespējams. Ja runā par gregorisko korāli un tā tapšanu, tad tas ir kā kulminācija, kā reprezentācija ticīga cilvēka iekšējai dzīvei, iekšējiem pārdzīvojumiem, iekšējai meditācijai par visām svarīgajām lietām Svētajos rakstos un liturģijā.

Petraškevičs: Mana sieva reiz teica, ka Baha kantātes viņa nevar no vietas klausīties ilgāk par nedēļu, jo šis reliģiskais aspekts kļūst pārāk intensīvs.

Prānis: Pēdējā laikā esmu daudz domājis par to, ka mēs dzīvojam pārsātinājuma laikmetā. Bet gan attiecībā uz viduslaikiem, gan attiecībā uz Baha mūziku – tur bija savs ritms, kādā šo mūziku cilvēki uztvēra un klausījās. Johans Sebastians Bahs rakstīja kantāti, kas ir atskaņojama vienreiz nedēļā, konkrētā svētdienā, tas bija tas ritms, tas bija konkrēts teksts, kas caur mūziku tiek atvērts vaļā, un tad vienu nedēļu cilvēks ar to dzīvo. Ja tu saki, ka nevar ilgāk kā nedēļu to klausīties, tad varbūt runa ir par to, ka mēs dienā uzliekam divus trīs diskus... Man, piemēram, mājās ir visu Baha darbu ieskaņojumu sērija, bet, jo es ilgāk dzīvoju, jo vairāk konstatēju, ka tas ir tik plaši, tik dziļi, tik ietilpīgi, ka es arī aizvien mazāk klausos mūziku – ne tādā ziņā, ka mani tā neinteresē, bet es gribu to klausīties apzināti. Jo jautājums ir par to, cik kvalitatīvi mēs mūziku klausāmies. Mana milzīga autoritāte Nikolauss Arnonkūrs, ģeniālais austriešu diriģents un mūzikas zinātnieks, kurš nu jau kādus gadus ir taisaulē, teica, ka tālaika cilvēks saprata, ko tā mūzika saka. Ne tikai teksta līmenī, bet dziļāk. Viņš mācēja klausīties, viņš ar to dzīvoja. Tāpēc šeit iespējamas arī ārkārtīgi lielas klusuma pauzes, kurās tu vēl izdzīvo, pārdzīvo, domā, smelies no tā, ko esi dzirdējis pirms kāda laika. Tas ir arī ārkārtīgi svarīgs jautājums mūsdienu profesionālim, kuram nāk programmas viena pēc otras, un ir jautājums, cik viņš tām, ja tā var teikt, ar sirdi spēj izstaigāt līdzi. Kā viens ebreju sinagogas kantors, kura paradigma ir no sākuma pašam iedziļināties, saprast, pārdzīvot, izlaist caur sevi, tas, ko latīņi sauc par ex corde – by heart angliski... Un tad viņš no sirds to pasniedz tālāk, un tad tas otrs tiek ievibrēts, ieaicināts šajā pasaulē.

Petraškevičs: Es par šo jautājumu esmu domājis saistībā ar to, ka mūsdienās ļoti liels akcents tiek likts uz pirmatskaņojuma ideju. Cik lielā mērā atskaņotājs pagūst iedziļināties jaundarbā?

Prānis: Tas ir kā ar lidošanu – lidmašīna var tavu ķermeni nogādāt aiz okeāna astoņās stundās, bet tam tikt līdzi... Mēs jūtam, ka šis seno laiku ceļošanas veids ir adekvātāks, dabiskāks, ceļošanas process tev palīdz saprast, kur tu tagad atrodies un kas ir tas nākamais, kas tavā dzīvē ir. Es tevis teiktajam piekrītu, un to mēs atkal redzam pie gregoriskā korāļa, kurš gada ritumā ir dziedams absolūtā cikliskumā. Un es domāju, ka dziedātāji gan tais pirmlaikos, kad šis repertuārs tapa, gan mūsdienās, kur tas tiek kopts, nereti tikai ar kādu piekto septīto reizi saprot, kas tur domāts, kas tur viss ir iekšā. Man liekas, ka tur slēpjas skaistums mūzikā, ka, jo vairāk tu to atskaņo vai klausies, jo vairāk tev šī mūzika kaut ko pasaka un ved dziļumā. Man liekas, ka tā atkārtošanas doma kā tāda... Ir tas triviālais stāsts arī par “es mīlu”. Tas ir kaut kas tik eksistenciāli svarīgs, ka cilvēkiem tas ir jāsaka regulāri, tas jau nav kaut kas tāds, ko mēs informatīvi vienreiz pavēstām, un tad ir labi. Tā kā tai anekdotē, kur pāris aiziet pie padomdevēja un sieva saka: “Viņš mani vairs nemīl,” – bet vīrs saka: “Bet es taču tev toreiz pie altāra teicu, ka tevi mīlu, un, ja kaut kas mainīsies, es tev pateikšu.”