Pierakstīt to, kas skan

Guntara Prāņa vārds pēdējā laikā visbiežāk publiski izskanējis saistībā ar Latvijas Mūzikas akadēmijas rektora vēlēšanām un viņa ievēlēšanu rektora amatā 2017. gada vasarā. Mūzikas mīļotājiem viņš jau kopš 90. gadiem pazīstams kā senās mūzikas ansambļa Schola Cantorum Riga dibinātājs un vadītājs. Būtiska Prāņa radošā izpausme ir viņa pētnieciskā darbība – nupat apgādā Neputns izdota Prāņa grāmata “Missale Rigense Livonijas garīgajā kultūrā. Gregoriskie dziedājumi viduslaiku Rīgā”, kas balstīta uz viņa 2015. gadā aizstāvēto disertāciju “Rīgas misāles dziedājumi viduslaiku Eiropas gregorisko tradīciju kontekstā”. Prānis ir Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, kā arī daudzu publikāciju autors un pieprasīts lektors dažādos senās mūzikas kursos un konferencēs Latvijā un ārzemēs. Latvijas mūzikas ainā Prānis ir nenovērtējams ieguvums – cilvēks, kurš sevī apvieno spēju aizvadīt garas stundas vienatnē, iedziļinoties senās mūzikas jautājumos, būt aktīvs kā atskaņotājmākslinieks, lasīt lekcijas un paralēli tam veidot mūsdienīgu vīziju par augstāko muzikālo izglītību Latvijā.

^J. P.

Guntars Prānis: (Rāda savu jaunizdoto grāmatu.) ...pirmoreiz to turu rokās. Tas ir mans fundamentālais pētījums, disertācija – pirmās Latvijas mūzikas vēstures lappuses. Tās te ir atvērtas, izpētītas... Arī ļoti labā poligrāfijā, tāpēc man ir milzīgs gandarījums, ka Neputns uzņēmās to darīt. Un es varu tev arī parādīt to viduslaiku manuskriptu, senākās notis, kas Rīgā ir! Absolūti unikāls artefakts, un man ir milzīgs prieks, ka tas tagad pieejams jebkuram, izlasāms. Un man gribējās, lai tie, kas grib urbt dziļāk, arī sev atrod kaut ko, un tur ir pamatojums, kāpēc es kaut ko apgalvoju. Zini, tas ir tik svaigs notikums, man vakar zvanīja no izdevniecības, un sajūta apmēram tāda, ka zvanītu no dzemdību nama – ir piedzimis! Gribas prasīt, cik sver, kāds augums un tamlīdzīgi (smejas). Saproti, tas gaidīšanas laiks ir tik ilgs un komplicēts...

Petraškevičs: Kas veidoja tavas disertācijas kodolu?

Prānis: Man jāatsaucas uz manu draugu medievistu Andri Levānu, kurš man ļoti palīdzēja šīs disertācijas tapšanā. Viņš saka: sākot jau no viduslaikiem, svarīgi, ka tiek izstāstīts stāsts. Kas tas ir par stāstu? Kaut kādā ziņā tas ir stāsts arī par mums. Visi šie notikumi, par kuriem es rakstīju savā disertācijā un arī nule iznākušajā grāmatā, – tas ir stāsts par Rīgu pirms 500–600 gadiem. Tas ir stāsts par senākajām Latvijas mūzikas vēstures lappusēm, Rīgas un Livonijas mūzikas vēsturi, par cilvēkiem, kuri piedalījās šajā mūzikas tradīcijā šeit, tepat. Tā ir viņu dzīve, tie ir viņu likteņi, tas ir viņu dzīvesveids, tas ir viņu institucionālais rāmis, šajā gadījumā runājot par Rīgas domkungiem un kapitulu, un visu to vēsturi, kuru mēs šodien Rietumeiropā saucam par profesionālās mūzikas sākumiem. Es runāju par konkrētām notīm, par konkrētu interpretāciju, par konkrētiem tekstiem, konkrētiem motīviem, kāpēc viena lieta ir tāda un cita lieta ir savādāka, par mijiedarbību starp mūziku, mākslu, arhitektūru viduslaiku Rīgā.

Petraškevičs: Un tava darba centrā ir Rīgas misāle.

Prānis: Jā, mans galvenais izziņas avots, no kā es smēlos, ir 15. gadsimta Rīgas misāle – šis unikālais manuskripts, par ko, es domāju, mēs varam būt priecīgi un lepni, ka mums tāds ir, igauņiem un leišiem nav neviens tik sens avots saglabājies. Protams, ka šādu rokrakstu viduslaikos bija ārkārtīgi daudz, visi ir gājuši zudībā cauri vēstures līkločiem, reformācijas laika ugunsgrēkiem, kariem, okupācijām un tā tālāk.

Petraškevičs: Guntar, kā aizsākās tava interese par viduslaiku mūziku?

Prānis: Man liekas, ka tas ir ļoti cieši saistīts ar to, kā mēs izaugam – kā cilvēki, personības. Katram cilvēkam tas ir ļoti atšķirīgs process; manā gadījumā tas izkristalizējās jau diezgan agri, skolas pēdējos gados un augstskolas pirmajos gados, domājot par savu identitāti, izcelsmi, vietu un virzību, – bija jautājums, no kurienes mēs nākam. Kas ir tās saknes, tie fundamenti, par kuriem mēs varbūt vairāk vai mazāk pavirši zinām no mūzikas vēstures, kā tādu nelielu rindkopiņu. Mani kaut kā tas ļoti aizrāva, kolīdz bija pieeja arī pirmajiem ierakstiem, pirmajām grāmatām. Protams, tas saistīts arī ar cilvēkiem... 90. gadu sākumā bija profesors Jungsts, kurš atbrauca uz Latviju ar lekcijām un aizrāva daudzus jaunus cilvēkus. Bet manā pieredzē, tā kā mana izcelsme ir kā atskaņotājmāksliniekam, dziedātājam zēnu korī, šīs teorētiskās pārdomas vienmēr bija saistībā ar pašu dziedāšanas procesu. Un man jāsaka, ka līdz pat šai dienai tas, ko es atrodu viduslaikos, kad šie daudzie dziedātāji, tai pašā laikā komponisti, tai pašā laikā interpreti... Tolaik, kad viss vēl bija mutiskajā pieredzē, vispār nebija atdalāms, kas ir komponists un kas ir atskaņotājs. Tas bija vienots veselums, šī personība, šis musicus viduslaikos, kuram bija nepieciešamība izpausties, realizēties vienas konkrētas paradigmas – liturģiskās mūzikas – ietvaros. Bet man gan jāsaka, ka jau viduslaikos arī ir pietiekami plašs dziesmu repertuārs un citas lietas mūzikā, kas jau pilnā mērā izgaismo tālaika cilvēku.

Es gribu teikt, ka tas bija tāds ļoti sazarots process manā gadījumā, kas sniedza gandarījumu tieši caur to, ka tu kaut ko vari pats dziedāt, atskaņot, kaut ko iestudēt kopā ar saviem domubiedriem, un tajā pašā laikā tu apzinies, ka tev ir arī jāsaprot, kas tas īsti ir, kāpēc tas ir tā, kas ir tie dziļākie iemesli, kāpēc ir tik daudz smalku nianšu – tātad tam ir kāda konkrēta motivācija, un to visu var pētīt... Līdz pat šai dienai tas viss man neatraujamā veidā ir saistīts. Teorija un prakse krustpunktā, citiem vārdiem sakot.

Petraškevičs: 90. gados tu devies mācīties uz ārzemēm?

Prānis: Jā, es aizbraucu mācīties maģistrantūrā uz Vāciju, pastiprināti seno mūziku, arī kordiriģēšanu, arī orķestra diriģēšanu, bet tā man viss salikās, ka ceļš bija uz seno mūziku, konkrētāk – gregorisko korāli. Man bija iespēja trīs mēnešus dzīvot benediktiešu klosterī, kura nosaukums ir Gerleve, Minsteres tuvumā. Tur man bija tā laime sastapt brīnišķīgus cilvēkus un dzīvot vietā, kur šī mūzika savulaik, ja tā var teikt, piedzima – apmēram 8. gadsimtā – un kur tā vēl joprojām mājo un tiek praktizēta. Tu esi vietā, kur nepārtrauktība joprojām ir redzama, kas mūzikas tradīcijā ir ārkārtīgi nozīmīga lieta – apzināties šo nepārtrauktību, kas nebūt nenozīmē, ka neienāk ļoti radikālas jaunas lietas, bet vienalga. Un es šeit jau nedaudz citēju Heinrihu Egebrehtu, muzikologu, kurš arī teica: kā tad tur ir ar teoriju un praksi, ar jaunām paradigmām, kas ienāk, – kas tad bija pa priekšu? Viņš saka, ka vienmēr kaut kāda zināma mūzikas sistēma ir pa priekšu, pat ja tu no tās norobežojies un veido kaut ko jaunu, vienalga tas iepriekšējais kaut kādā mērā ir tavs atskaites punkts. Nu jā, bet, par Vāciju runājot, man tas bija ārkārtīgi intensīvs laiks, un es arī šodien gribu iedrošināt studentus, ka ir jāizmanto katra iespēja braukt, sastapt gudrus, interesantus, erudītus cilvēkus, bagātināties, maksimāli neiekapsulēties kaut kādā statiskā vidē vai tikai vienā augstskolā. Šodien tā ir liela privilēģija, ka informācijas lauks ir tik plašs, un vajag tik smelt un smelt.

Petraškevičs: Cik lielā mērā tava interese par viduslaiku mūziku ir zinātniska, un kādas ir tavas attiecības ar šīs mūzikas reliģisko paradigmu? Vai tu uz baznīcu ej tikai uzstāties vai arī kā ticīgais?

Prānis: Ja mēs runājam par mūziku, mākslu, tad tai neapšaubāmi piemīt garīgā dimensija, un to es ļoti agri atklāju arī savā dzīvē. Varu atbildēt, ka man ir arī personīga saikne ar to. Neapšaubāmi man tas nav tikai kāds mūzikas mantojums, kuru es atskaņoju, bet, jā, es noteikti sevi saucu par ticīgu cilvēku. Un to es redzu arī daudzos kolēģos, profesoros un rektoros, ar kuriem satiekos, ka tādā vai citādā mērā viņi visi ir garīgi cilvēki, viņi visi atzīst un arī caur savu pieredzi piekrīt tam, ka norobežoties no tā nemaz nav iespējams. Ja runā par gregorisko korāli un tā tapšanu, tad tas ir kā kulminācija, kā reprezentācija ticīga cilvēka iekšējai dzīvei, iekšējiem pārdzīvojumiem, iekšējai meditācijai par visām svarīgajām lietām Svētajos rakstos un liturģijā.

Petraškevičs: Mana sieva reiz teica, ka Baha kantātes viņa nevar no vietas klausīties ilgāk par nedēļu, jo šis reliģiskais aspekts kļūst pārāk intensīvs.

Prānis: Pēdējā laikā esmu daudz domājis par to, ka mēs dzīvojam pārsātinājuma laikmetā. Bet gan attiecībā uz viduslaikiem, gan attiecībā uz Baha mūziku – tur bija savs ritms, kādā šo mūziku cilvēki uztvēra un klausījās. Johans Sebastians Bahs rakstīja kantāti, kas ir atskaņojama vienreiz nedēļā, konkrētā svētdienā, tas bija tas ritms, tas bija konkrēts teksts, kas caur mūziku tiek atvērts vaļā, un tad vienu nedēļu cilvēks ar to dzīvo. Ja tu saki, ka nevar ilgāk kā nedēļu to klausīties, tad varbūt runa ir par to, ka mēs dienā uzliekam divus trīs diskus... Man, piemēram, mājās ir visu Baha darbu ieskaņojumu sērija, bet, jo es ilgāk dzīvoju, jo vairāk konstatēju, ka tas ir tik plaši, tik dziļi, tik ietilpīgi, ka es arī aizvien mazāk klausos mūziku – ne tādā ziņā, ka mani tā neinteresē, bet es gribu to klausīties apzināti. Jo jautājums ir par to, cik kvalitatīvi mēs mūziku klausāmies. Mana milzīga autoritāte Nikolauss Arnonkūrs, ģeniālais austriešu diriģents un mūzikas zinātnieks, kurš nu jau kādus gadus ir taisaulē, teica, ka tālaika cilvēks saprata, ko tā mūzika saka. Ne tikai teksta līmenī, bet dziļāk. Viņš mācēja klausīties, viņš ar to dzīvoja. Tāpēc šeit iespējamas arī ārkārtīgi lielas klusuma pauzes, kurās tu vēl izdzīvo, pārdzīvo, domā, smelies no tā, ko esi dzirdējis pirms kāda laika. Tas ir arī ārkārtīgi svarīgs jautājums mūsdienu profesionālim, kuram nāk programmas viena pēc otras, un ir jautājums, cik viņš tām, ja tā var teikt, ar sirdi spēj izstaigāt līdzi. Kā viens ebreju sinagogas kantors, kura paradigma ir no sākuma pašam iedziļināties, saprast, pārdzīvot, izlaist caur sevi, tas, ko latīņi sauc par ex corde – by heart angliski... Un tad viņš no sirds to pasniedz tālāk, un tad tas otrs tiek ievibrēts, ieaicināts šajā pasaulē.

Petraškevičs: Es par šo jautājumu esmu domājis saistībā ar to, ka mūsdienās ļoti liels akcents tiek likts uz pirmatskaņojuma ideju. Cik lielā mērā atskaņotājs pagūst iedziļināties jaundarbā?

Prānis: Tas ir kā ar lidošanu – lidmašīna var tavu ķermeni nogādāt aiz okeāna astoņās stundās, bet tam tikt līdzi... Mēs jūtam, ka šis seno laiku ceļošanas veids ir adekvātāks, dabiskāks, ceļošanas process tev palīdz saprast, kur tu tagad atrodies un kas ir tas nākamais, kas tavā dzīvē ir. Es tevis teiktajam piekrītu, un to mēs atkal redzam pie gregoriskā korāļa, kurš gada ritumā ir dziedams absolūtā cikliskumā. Un es domāju, ka dziedātāji gan tais pirmlaikos, kad šis repertuārs tapa, gan mūsdienās, kur tas tiek kopts, nereti tikai ar kādu piekto septīto reizi saprot, kas tur domāts, kas tur viss ir iekšā. Man liekas, ka tur slēpjas skaistums mūzikā, ka, jo vairāk tu to atskaņo vai klausies, jo vairāk tev šī mūzika kaut ko pasaka un ved dziļumā. Man liekas, ka tā atkārtošanas doma kā tāda... Ir tas triviālais stāsts arī par “es mīlu”. Tas ir kaut kas tik eksistenciāli svarīgs, ka cilvēkiem tas ir jāsaka regulāri, tas jau nav kaut kas tāds, ko mēs informatīvi vienreiz pavēstām, un tad ir labi. Tā kā tai anekdotē, kur pāris aiziet pie padomdevēja un sieva saka: “Viņš mani vairs nemīl,” – bet vīrs saka: “Bet es taču tev toreiz pie altāra teicu, ka tevi mīlu, un, ja kaut kas mainīsies, es tev pateikšu.”

Petraškevičs: Kas, tavuprāt, ir galvenais, kas atšķir dziedātu vārdu no runāta vārda? Piemēram, izdziedot kādu vārdu, mēs nereti to izstiepjam laikā un it kā ietiecamies tajā iekšā dziļāk...

Prānis: Brīnišķīgs jautājums! Es par šīm lietām ļoti labprāt runāju ar studentiem, un nevis tā, ka es viņiem pavēstu, kā ir, bet tieši mijiedarbe vienmēr ir ārkārtīgi interesanta... Te ir jāatsaucas jau uz Augustīnu, kurš rakstījis, ka tas, kurš dziedot lūdz, lūdz divkārši. Dziedātam vārdam ir paplašinājums... Runātam vārdam ir informatīvā dimensija, bet caur dziedātu vārdu, caur ornamentiku, melismiem tu viņu ietērp skaistā tērpā un parādi pēc būtības, kas tur viss vēl ir iekšā... Caur melodiju, caur ritmu, caur skaņkārtu – un mēs esam tikai pie vienbalsības šobrīd, nemaz nerunājot vēl par harmonijām... Tur neapšaubāmi ir prāta un emociju dimensija. Es esmu cieši pārliecināts, ka mūsdienās prāts tā vai tā vairāk filtrē runāto vārdu, mēs esam pārlieti un applūdināti katru dienu ar informācijas plūdiem, un cilvēks bieži vien pat norobežojas, filtrē, daudz ko nemaz nelaiž sevī, un es piekrītu, citādi nemaz nav iespējams izdzīvot. Un tad dziedātais vārds, kas tevi uzrunā emocionālā līmenī, kas citādā veidā sasniedz, tas neapšaubāmi ir kaut kas cits, tas ir kaut kas dziļāks. Ir arī asociatīvais līmenis – es domāju, mēs visi to esam piedzīvojuši, kaut vai latviešu tautasdziesmas vai kādi citi labi zināmi skaņdarbi, kur pietiek pateikt nosaukumu, un mūsu apziņā jau skan vesela skaņu aina, tas kaut ko ierosina mūsos. Vai, domājot par Latvijas simtgadi, ka dziedāšanai ir šī fantastiskā cilvēkus vienojošā funkcija, cilvēki pieslīpējas caur kopdziedāšanu, apzinās: mēs saderam kopā, mēs ejam vienā virzienā. Man liekas, ka tā ir brīnišķīga lieta, kas parādās ne tikai pie kordziedāšanas, bet arī pie dažādu citu veidu kopdziedāšanas.

Petraškevičs: Esmu dzirdējis, ka Nīderlandē Baha kantāšu atskaņojumu laikā baznīcās klausītāji bieži vien dziedot līdzi korāļus.

Prānis: Jā, tas arī vēsturiski tā notika. Un man liekas, ka fenomens ir, piemēram, Masaaki Suzuki, japāņu diriģents un baroka mūzikas interprets, kurš aicina publiku pirms katras Baha kantātes atskaņošanas uz lekciju un sarunu un tad liek dziedāt līdzi... Japānā Johans Sebastians Bahs, tieši pateicoties Suzuki, tiek saukts par piekto evaņģēlistu, kurš aizsniedz cilvēkus tieši ar mūziku. Bet, jā, ļoti vietā ir šis novērojums, ka arī koncertos ir šī kapacitāte kaut ko no tā piedzīvot, izdarīt, sasniegt.

Petraškevičs: Vai gremdēšanos viduslaiku pasaulē tu uztver kā viesošanos citā laikmetā, vai arī tas tev nozīmē kaut ko pārlaicīgu? Vai tu izjūti nepieciešamību šo pieredzi balansēt ar kaut ko laikmetīgu mākslinieciskā izpratnē?

Prānis: Jāsaka pilnīgi noteikti, ka mana aizraušanās, nodarbošanās ar viduslaiku mūziku nenozīmē muzejiskas vērtības aplūkošanu. Starp citu, jau daudzos viduslaiku traktātos runāts par to, ka mūzikā nekas nevar būt sastindzis un fiksēts, jo tad vienā brīdī tas mirst. Un es esmu cieši pārliecināts, ka viduslaiki arī šodien mums daudz ko var pateikt un palīdzēt. Nav tā, ka es tikai gremdētos senlaikos. Jo vairāk es ar to nodarbojos, jo vairāk pētu viduslaikos Rīgā sarakstītas notis, jo vairāk es izjūtu tādu kā metafizisku saikni ar šiem cilvēkiem. Protams, negribu spekulēt, ka es ar viņiem sarunājos, – te nav nekādas ezoterikas. Bet tā motivācija, emocionalitāte ir samērojama, salīdzināma.

Viduslaikiem raksturīgi spēcīgi kontrasti, piemēram, holandiešu vēsturnieks Heizinga raksta, ka viduslaikos blakus atrodas visaugstākais eksaltētais prieks un visdziļākās bēdas. Cilvēki dzīvo īsu laiku, bet, kad viņi priecājas, viņi to dara līdz galam, patiesi. Vai arī – kad ziemā ir auksts, tad tiešām ir auksts, tad nevar nekur sasildīties, un, kad ir vasara, tad viņi to kārtīgi izbauda. Un, protams, blakus tam arī viduslaiku tumšā puse – daudzi cilvēki ir analfabēti. No otras puses, visaugstākās, smalkākās mūzikas, mākslas, arhitektūras virsotnes. Arī tur šie milzīgie kontrasti. Tā ka, atgriežoties pie tava jautājuma, es ļoti priecājos par šo sazobi vai inspirēšanos dažādu komponistu daiļradē, kas saistīta ar viduslaikiem. Esmu cieši pārliecināts, ka apzinātākā vai neapzinātākā veidā daudziem viduslaiku mūzika ir kaut kas klātesošs, nerunājot pat par tiešiem citātiem. Tajā benediktiešu klosterī, kurā es dzīvoju, ērģelnieks bija studējis Romā, un viņa ērģeļu skolotājs bija mācījies pie Olivjē Mesiāna. Viņš fantastiski improvizēja – Mesiāna manierē, ja tā var teikt.

Petraškevičs: Mesiānam gregoriskais korālis bija viens no būtiskiem iedvesmas avotiem.

Prānis: Jā. Un tas man liekas fascinējoši. Bet daudziem citiem arī; arī Arvo Perts taču ir daudzreiz atsaucies uz gregorisko korāli, arī Džeimss Makmilans vai Džons Taveners. Tie ir tikai tādi redzamākie gadījumi, mēs varētu šo plejādi turpināt. Protams, jau atkal, tas nav kaut kas sastindzis, kaut kas fiksēts, mums, kas atrodamies Vakareiropas mūzikas tradīcijā, tas ir kā tāds kods. Kaut kas mums klātesošs, un es esmu pārliecināts, ka tas ne tik daudz ierobežo kā spārno.

Petraškevičs: Kas no laikmetīgās mūzikas pēdējā laikā uz tevi ir atstājis iespaidu, aizkustinājis?

Prānis: Mani aizkustināja Pjēra Bulēza mūzika mūsu akadēmijas laikmetīgās mūzikas festivālā “Decibels”. Jāatzīst, ka man tas bija jaunatklājums. Pēdējā laikā es ļoti labprāt klausos arī Džona Tavenera mūziku, kur es atrodu šo meditatīvo stīgu. Un pilnīgs kontrasts: pētot viduslaiku mūziku, esmu nonācis pie viena brīnišķīga instrumenta, kuru es pats spēlēju, – tā ir rata lira. Rata liru izmantoja arī klosteros, to izmantojuši arī vokālie pedagogi, lai jaunajiem mūkiem mācītu dziedāšanu. Taču rata lira izmantota arī deju dziesmās gan viduslaikos, gan renesanses laikā – ļoti temperamentīgā, ekspresīvā deju mūzikā. Līdz ar jaunajiem pienākumiem Mūzikas akadēmijā man tam atliek mazāk laika, bet man tas ir kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs. “Hobijs” tā plakani skan... Kaut kas tāds, kas man rada prieku, aizrauj. Kad mani šarmantās Art-i-Shock dāmas uzaicināja piedalīties dažos koncertprojektos, man likās: tas ir augsts plaukts, es tam vēl neesmu gatavs. Bet es šim piedzīvojumam labprāt ļāvos, jo tas man ļāva ļoti izvēdināt galvu.

Petraškevičs: Vai tu varētu vēl izvērst jautājumu, kuram jau nedaudz pieskāries: vai tev šķiet, ka zināšanas par viduslaikiem kaut kā papildina tavu redzējumu attiecībā uz mūsdienu pasauli?

Prānis: Es domāju, ka pilnīgi noteikti. Kaut vai, man esot mūziķim, muzikologam, es ieraugu, ka tas ir laiks, kad formējas daudz kas tāds, kas nosaka visu tālāko. Teiksim, tu biji klāt projekta “Pierakstītā skaņa” tapšanā¹ – kas tas ir par ģeniālu fenomenu, kas vienā brīdī pēkšņi aktualizējas: vajag pierakstīt to, kas skan! Ir milzīgs sens laika posms, ko mēs īsti pat nevaram datēt, kur nepierakstīja neko, kad bija mutiskā, mutvārdu tradīcija. Un tad vienā brīdī sāka pierakstīt, lai varētu nodot tālāk, lai nodotu mantojumā. Radās izpratne, ka ir svarīgi, lai kaut kas pēc manis paliek. Un mūzikas kontekstā, kā man šķiet, tas ir grandiozs atskaites punkts. Un ne jau indivīds grib nodot tālāk, tā ir cilvēku kopa, grupa, kura, atceroties kaut ko par sevi, reprezentējot sevi, labāk sevi saprot. Par to es runāju arī savā grāmatā – par tā saucamo mnemotehniku, kad, atkārtojot kādas lietas, cilvēki labāk saprot, kas viņi paši ir. Un man liekas, ka te ir redzami arī pamati kultūras, sadarbības principiem. Arī mūzikas kontekstā. Lai arī kādi mēs šobrīd esam individuālisti, mēs varam to pacelt arī nācijas līmenī. Ja nestrādā sadarbības modeļi, daudz kas buksē. Es to ieraugu kā novērotājs attiecībā uz viduslaikiem, bet man kā cilvēkam, pilsonim, protams, tas ir svarīgi arī mūsdienās. Reizēm man liekas, ka demokrātija tiek pārprasta, ka eksistenciāli svarīgākais tajā ir vienoties, saprast un kopā darīt, kopā nodot tālāk.

Jā, un atkal: mēs to redzam arī dziedāšanā, redzam, ka cilvēki vienojas ļoti smalki niansētā, detalizētā matērijā. Tas nozīmē, ka dziedošiem cilvēkiem ir šī smalkā uztvere, viņi spēj šajos smalkumos savstarpēji vienoties.

Petraškevičs: Kāda ir tava attieksme pret novatorisma diktātu mūsdienu mākslā?

Prānis: Es uzskatu, ka šis spiediens būt novatoriskam vai pārsteigt nereti ved izteiktā virspusībā. Mēs taču zinām: ne tikai mūzikā, bet arī tēlotājmākslā zem efektiem un ārišķībām var slēpties ļoti liels tukšums. Bet, protams, nedrīkst to pārprast – kādreiz, lai nonāktu pie kaut kā patiesa, vajag eksperimentēt. Bet arī to es ieraugu senajā mūzikā... Piemēram, Monteverdi, kura “Seconda pratica” daudzu muzikologu ieskatā ir lielākā revolūcija pasaules mūzikas vēsturē – pāreja no polifonijas uz ģenerālbasa laikmetu. Ko tas nozīmē? To, ka radošais gars nedod mieru. Es gribu teikt, ka jau senajos laikos mēs varam ieraudzīt, kā top kāds mūzikas profesionālis: tas ir ilgstošs meistara–mācekļa attiecību process, kurā formējas mācekļa profesionālās prasmes, kuras tiek noslīpētas, un tad vienā brīdī viņš spēj kaut ko jaunu pateikt. Ja šis process iztrūkst un viņš grib uzreiz uzlēkt tajā līmenī, kur pārsteigt un šokēt, tad, man šķiet, kaut kas ārkārtīgi nozīmīgs tur nav noticis.

Petraškevičs: Tu esi teicis: “Es nāku no atskaņotājmākslas, pēc tam biju aizgājis zinātnē un pētniecībā, līdz sapratu, ka šīs lietas ir neatdalāmas viena no otras.” Vai vari, lūdzu, to komentēt? Es pats esmu pieredzējis, ka nodarbošanās ar teoriju sekmē radošo darbību, bet vēlēšanās saņemt teorētiskas atbildes var ievest arī radošā strupceļā.

Prānis: Man liekas, ka būtu jāprecizē. Teorija, manuprāt, nesniedz gatavas atbildes radošam cilvēkam. Tā varbūt kaut ko sistematizē, un vēsturiski tas tiešām tā bija – atceramies kaut vai Gvido d’Areco 11. gadsimtā. Stāstot studentiem, es dažreiz lietoju līdzību, ka praktiķi skrien pa ceļu, trako un izpaužas un viņiem no kabatām birst ārā visādas jaunas lietas, bet tas nabaga teorētiķis mēģina skriet pakaļ un lasīt kopā un sakārtot, lai paskaidrotu, kas tur vispār notiek. Un mēs taču zinām, ka, piemēram, baroka laikmetā ir kaut kādi teorētiskie rāmji, afektu mācība un tā tālāk, savukārt komponistam viens no spēcīgākajiem izteiksmes līdzekļiem ir šos rāmjus pārkāpt. Tas, kas tiek saukts par “kļūdu”, kļūst par visspēcīgāko izteiksmes līdzekli, jo klausītājs zina šo rāmi, dzird šo “kļūdu”, tā viņu pārsteidz, tā viņu uzrunā, viņš saprot, ka te notiek kaut kas nozīmīgs. Manuprāt, atbilde meklējama šajā virzienā. Proti, teorija mani bagātina, palīdz domāt, saprast, bet tā nav didaktiskais materiāls, kur viss ir pateikts, atliek vien kaut ko automātiski dublēt. Mūsu laikā mēs redzam daudzus projektus, kur atskaņotājmākslinieks ir veicis ilgstošu izpētes darbu, transkripciju darbu, iestudēšanas darbu. Notiek senās mūzikas festivāli ar skaņdarbu pirmatskaņojumiem – kāda klostera bēniņos vai kādas bibliotēkas arhīvā, kādā nešķirotā kaudzē atrasts kaut kas unikāls... Tas ir vesels process, līdz kaut kas sens tiek atskaņots. Līdzīgi ar Rīgas misāli mūsu mūzikas vēsturē... Mūsdienās atskaņotājmākslinieks bez refleksijas par to, kas ir mūzika, ko viņš atskaņo, kāpēc tā ir tāda, ko tā pasaka, ko tā pasaka man, ko tā var pateikt klausītājam, – bez visiem šiem jautājumiem nav iespējams ticams un pārliecinošs atskaņotājmākslinieka sniegums.

Petraškevičs: Kāda viduslaiku mūzikā ir attiecība starp pierakstu un improvizāciju?

Prānis: Brīnišķīgs jautājums, es par to varētu stāstīt veselu stundu! (Smejas.) Jāsāk ar to, ka ir lietas, ko mēs zinām, un lietas, ko mēs nezinām. Ja kāds saka – viduslaikos bija tieši tā –, neticiet viņam! Tas ir noslēpums, ir pārtrūkusi dzīvā saikne, tomēr ir pietiekami daudz pētījumu un teoriju, kas prot uzdot precīzus jautājumus. Piemēram, viduslaikos pastāvēja mutiskā tradīcija, bet tad kaut ko sāka pierakstīt. Ko pierakstīja? Vai pierakstīja skaņdarbu? Mutiskajā tradīcijā gandrīz vai neizbēgami notika improvizācija.... Acīmredzot pierakstīja vienu no dziedāšanas reizēm, citā reizē niansēs tas droši vien skanēja atšķirīgi. Un tad mēs varam pieņemt, ka, visticamāk, mūzikas pieraksts saglabāja tikai kodolu, būtiskāko, tomēr paredzēja arī improvizēšanas, variēšanas praksi, kaut kādu spontanitātes elementu. Pierakstīja nevis visu partitūru, bet to, kas bija pilnīgi nepieciešams, lai mūziku varētu atskaņot. Daudz kas joprojām bija zināms pēc atmiņas. Es nesaku “no galvas”, jo mēs jau noskaidrojām, ka tas process saistīts ar sirdi – excorde, by heart. Mēs varam pieņemt, ka arī senākie neimu rokraksti dod kaut kādas ritmiski smalkas nianses, kā to pasniegt retoriskā nozīmē, bet melodija, tas, kā mūzikai jāskan, tobrīd ir labi zināms. Tātad pastāvēja neatdalāma saikne starp mutisko un rakstisko tradīciju un praksi. To pētot, man ļoti palīdzēja arī tradicionālā mūzika, tā vai cita etnomuzikoloģijas paradigma, kur ir līdzīgi. Kad Jurjānu Andrejs vai Emilis Melngailis devās uz Latvijas laukiem pierakstīt tautasdziesmas, viņi pierakstīja konkrēto melodijas versiju, ko viņi tai reizē dzirdēja, bet tas neizslēdz, ka tai pašā ģimenē kāds cits to būtu nodziedājis nedaudz atšķirīgi. Un līdzīgi arī viduslaikos. Es runāju par to arī savā disertācijā: esmu atradis un varu pierādīt, ka Rīgā tas pats dziedājums skan nedaudz atšķirīgi nekā Hamburgā. Taču Rīgā un Hamburgā daudz kas sakrīt, bet Romā tas skan atkal atšķirīgi. Jo tolaik, kamēr viens dziedājums no vienas vietas nonāca citā vietā – to mēs saucam par zināšanu pārnesi –, kamēr kāds kājām vai ar zirgu nonāca nākamajā vietā, kaut kas jau varēja būt izmainījies. Vai viduslaiku svētceļojumu tradīcija... Arī tagad, kā mēs zinām, daudzi iet kājām uz Santjago Spānijā. Viduslaikos pa ceļam viņi satika daudzus cilvēkus – ko viņi vakarā darīja kopā? Visticamāk, muzicēja. Tur sanāca kopā tik dažādas ietekmes. Tas gan patlaban vairāk pierādāms sekulārajā mūzikā. Līdzīgi kā nacionālspecifisko mūzikā mēs nevaram nemaz tik precīzi nodefinēt. Jo ir globālie konteksti.

Petraškevičs: Viens jautājums par citu tēmu. Kāda bija tava galvenā motivācija, kandidējot uz Latvijas Mūzikas akadēmijas rektora amatu?

Prānis: Man jāsaka, ka pamudinājumi bija vairāki, tomēr galvenais, ka redzu, cik Latvijā daudz brīnišķīgu, jaunu, talantīgu mūziķu, studentu vēl skolas vecumā. Man šķiet, ka viņi pelnījuši to pašu labāko, kas vien iespējams, valstiski skatoties, lai veicinātu viņu izaugsmi, lai palīdzētu uzplaukt viņu talantam, lai palīdzētu viņiem kļūt par pasaules klases profesionāļiem. Un man šķita: ja es varu piedalīties tajā... Tagad man vēl gan jāuzsver, ka rektors viens pats neko nevar izdarīt, tas vienalga ir kopdarbs. Bet galvenais pamudinājums bija paveikt kaut ko labu šo jauno mūziķu dēļ, līdz ar to izdarīt arī kaut ko labu Latvijas labā, Latvijas atpazīstamības labā pasaulē. Turklāt man ir arī brīnišķīgi kolēģi, kuri mani iedrošināja šo soli spert un kurus es ar prieku varu saukt par domubiedriem.

Petraškevičs: Kas ir galvenais, ko esi sapratis pirmajā darba gadā, būdams Mūzikas akadēmijas rektors?

Prānis: Viena no atziņām ir, ka mēs visi esam ļoti cieši saistīti – gan studenti un pasniedzēji, gan vispār profesionālie mūziķi Latvijā un profesionālie mūziķi globālā apritē. Un esmu sapratis, ka tas ir tiešām ļoti liels izaicinājums – salīmeņot visas šīs lietas, ieraudzīt, kāda ir ārzemju pieredze, kā mūsdienās šīs lietas notiek daudzās ārzemju augstskolās. Nākamnedēļ pat mēs dosimies komandējumā uz Helsinkiem, uz Sibēliusa Mūzikas akadēmiju, lai mācītos, lai skatītos. Mums nav jāizdomā velosipēds no jauna, mums jābūt gataviem pārņemt labāko, kas ir citiem. Turklāt integrēt, nevis kopēt, jo esmu sapratis, ka arī mūsu pašu pieredze un tradīcijas ir kaut kas mums pašiem ļoti nozīmīgs. Tas ir aizraujošākais un vienlaikus arī pats grūtākais – atrast balansu.

Petraškevičs: Jāzeps Vītols, Latvijas Mūzikas akadēmijas pirmais rektors, uzskatīja, ka Mūzikas akadēmija ir viens no valsts identitātes stūrakmeņiem. Kāds ir tavs kā pašreizējā rektora redzējums par Mūzikas akadēmijas lomu?

Prānis: No Jāzepa Vītola esmu ļoti daudz iedvesmojies. Piemēram, es pārfrāzēšu, bet viena no domām, kuru esmu adaptējis un sev formulējis, ir par mūzikas vertikāli un horizontāli. Citiem vārdiem, mēs nevaram cerēt, ka mums būs topklases profesionāļi, kuri brauks un apžilbinās pasauli un uzstāsies uz lielākajām skatuvēm, ja – un tagad es citēju Vītolu – mēs neaizsūtīsim mūzikas skolotājus līdz tālākajām Latvijas nomalēm. Tāpēc arī ir tik svarīgi stiprināt skolotāju autoritāti sabiedrībā vispār. Ja mums nebūs labu mūzikas skolotāju, kuri vistālākajā Latgalē vai Kurzemē, vai jebkurā Latvijas novadā spēs ieraudzīt talantu bērna vecumā, palīdzēs tam izaugt, motivēs viņu, tad arī šeit maģistrantūrā mēs nespēsim izaudzināt pasaules klases atskaņotājmākslinieku. Uzskatu, ka tā ir tā vīzija, un tas ir mūsu identitātes stūrakmens. Skolotāji, pedagoģija un tad atskaņotājmāksla, kas ietver arī horeogrāfiju un deju. Un, protams, refleksija – muzikoloģija, muzikālā doma, kompozīcija, viss, kas saistās ar mūzikas tehnoloģijām, bez kā šodien arī mēs nevaram iedomāties to procesu. Un mums noteikti nevajag baidīties, ka mūsu studenti brauc uz ārzemēm strādāt, studēt. Es ieraugu tieši lielu potenciālu, ka cilvēkam ir jābrauc, jāmācās un tad jāsaskata, kā viņš to jēgpilni var atvest atpakaļ un izmantot Latvijas labā.

Petraškevičs: Kas ir svarīgākais, ko tu savā dzīvē esi sapratis?

Prānis: Es ticu, ka ikvienam no mums dzīvē jābūt savā vietā un jāizdara tieši tas, lai īstenotu savu Dieva doto potenciālu. Man liekas, ka ikvienam svarīgākais ir justies piepildītam un laimīgam. Tāpēc man šobrīd svarīgs ir latīņu teiciens carpe diem, tas nozīmē – izmanto laiku, kas tev ir dots; izmanto šo dienu. Es gribētu, lai katru dienu notiktu kaut kas, par ko es varētu teikt: tas bija tā vērts, tas bija svarīgi, tas bija kaut kas nozīmīgs. Un vienlaikus tas, ko man teica, kad dzīvoju pie benediktiešiem: tajā visā vajag atrast prieku. Jo, ja tu tikai krampjaini ej no pienākuma uz pienākumu, tas nozog prieku gan tev, gan arī tiem, ar ko tu sastopies. Tā es šobrīd jūtos – izmantot laiku un censties gūt prieku, gandarījumu.

Petraškevičs: Paldies, Guntar.

^Prānis:Paldies, Jāni.