Palaižot visu vaļā

Kādā saulainā 2015.gada pavasara rītā mani uzaicināja pabrokastot ar budistu meditācijas skolotāju no Taizemes. Taizemē viņš nonācis Budhadāsas Bikhu dibinātajā Suan Mokkh jeb “Atbrīvošanās dārzā”, kur, skolojoties pie Budhadāsas skolnieka Ādžana Po, polis Tans Huberts bija kļuvis par Tanu Pra Vipulu Dhammu. Nu jau cieņas un vienkāršības labad viņu sauc par Ādžanu Hubertu (taipusē “ādžans” ir skolotājs). Brokastis gatavoja Igors Zlotņikovs un Aļesja Meļentjeva-Zlotņikova, tajās piedalījās Tana Huberta namatēvs Igors Domņins.

A.R.

Tans Huberts: Paskat, ar kādiem gardumiem mūs cienā.

Arnis Rītups: Nu, ja tas ir labākais, par ko varam domāt, tad runāsim par to, ko ēdam. Ja varam aizsniegties līdz vēl kaut kam citam, tad runāsim par to. Es uzņemšos lomu palaikam uzdot jums jautājumus.

Huberts: Lūdzu!

Rītups: Kas mūka dzīvē ir vissmieklīgākais?

Huberts: Pats mūks.

Rītups: Pats mūks? Kāpēc tad mūks ir smieklīgs?

Huberts: Nu... Mūks dzīvo, diezgan norobežojies no ārpasaules. Viņš nodarbojas ar apceri, meditāciju. Mūkam galvenais ir viņa iekšējā dzīve, tomēr, protams, mēdz būt visādi niķi, galvā uzrodas tarakāni, visādas vēlmes. Ja mūks prot par sevi smieties vai ar humoru uztvert savu ikdienas praksi, ir ļoti labi. Citus viņš neredz, pasmieties par citiem nav iespēju, dzīve ir vienmuļa, toties par sevi pasmieties var vienmēr.

Rītups: Proti, tādā veidā var atvieglināt gaisotni, kurā notiek saruna ar jums. Nav liekas spriedzes.

Huberts: Man nav. Un, ja starp mums nav spriedzes, tas veicina mūsu abu atvēršanos un izziņu. Mēs varam viens otru izzināt, un mēs viens pret otru esam atklāti. Tāda brīva gaisotne attiecībā pret sevi pašu palīdz sevi izzināt. Nenoslēgties, netēlot kādu lomu, bet būt atklātam savā priekšā.

Rītups: Ja pareizi saprotu, jūs par mūku neesat piedzimis.

Huberts: Protams, par mūku es kļuvu tikai pirms astoņiem gadiem, aizbraucis uz Taizemi.

Rītups: Kas tad notika – kāpēc jūs kļuvāt par mūku? Vai bija apnikusi aktīvā dzīve?

Huberts: Apnikt varbūt nebija apnikusi, tomēr padomāt lika. Manā dzīvē bija posms, kad varēju atvēlēt laiku ne tikai darbam, pienākumu pildīšanai. Biju brīvs, ģimenes man nebija, un varēju sākt domāt, kā dzīvot tālāk, kādā gultnē virzīties. Un es sāku praktizēt budisma meditāciju.

Rītups: Te gan vajadzīgs precizējums. Kad princis Šakjamuni sastapa ciešanas, vecumu un nāvi, viņam ar to pietika, lai sāktu domāt un izietu ārā no šīs situācijas. Kas jums lika sākt domāt?

Huberts: Laikam gan ne tādas ciešanas, kas būtu tik acīmredzamas kā jūsu pieminētās, – šāda vai tāda nelaime, katastrofa –, bet cits ciešanu paveids. Ciešanas, kuras ir pat laimē, pat priekā – šīs parādības nepilnība, tukšība, šīs parādības īslaicīgums. Var būt laime, var būt prieks, tomēr man vienu brīdi sāka likties, ka arī tas ir tāds kā ciešanu paveids. Tas beidzas, pilnība pēc tam nes tukšumu, prieks nes kaut kādu neapmierinātību, bēdas. Arī laime nav galīga, pilnīga. Un es sāku par to domāt. Vai ir vērts pēc tās alkt? Vai ir vērts ar to vien aizpildīt savu dzīvi? Varbūt ir vēl kaut kas? Manā dzīvē nebija nelaimes vai ciešanu parastajā cilvēciskajā izpratnē.

Rītups: Bet bija neapmierinātība ar to, kas ir.

Huberts: Bija neapmierinātība, nepilnības sajūta... Laikam tā var teikt.

Igors Zlotņikovs: Sakiet, vai nepilnība nav tukšums?

Huberts: Kā lai to pasaka... Kad, piemēram, ēdat ēdienu un ēdiens it kā ir garšīgs, jūs it kā esat labi paēdis – bet pēc tam jūtat smagumu, dedzināšanu, un pat nav saprotams, no kā. Vai kad garša it kā ir laba, bet ir kaut kāda piegarša. Grūti saprast. Kaut kāda nianse, kaut kāds... Kas var likt domāt, ka nav tomēr ideāli.

Zlotņikovs: Es sapratu, par ko jūs runājat. Ideālumā tomēr ir ietverta iespēja salīdzināt, vai šis ideālums ir sasniegts vai ne gluži un tātad kaut kas nav izdevies.

Huberts: Jā. Jā.

Rītups: Vai ideālu vispār var sasniegt?

Huberts: Budisma izpratnē – sākdami praktizēt, mēs varam ieraudzīt, ka ideāla nav. Viss ir relatīvs. Viss var būt skaists, var būt sātīgs, kas tik vēl ne, tomēr... tas ir relatīvs.

Rītups: Nepastāvīgs.

Huberts: Tas ir nepastāvīgs, tas nevar būt pilnīgs. Ja šajā mirklī tas ir pilnīgs, tad nākamajā jau zaudē savu pilnību.

Rītups: Bet vai budistam vispār ir pilnības kritēriji?

Huberts: Budismā ir divi dabas līmeņi. Daba, kurā mēs dzīvojam, kuru sajūtam un uztveram ar saviem maņu orgāniem, ir daba, kuru mēs radām. Radām kaut kādus tēlus acīm, radām skaņas, garšu, idejas. Tas ir nepilnīgais, pārejošais. Mēs radām šī dzīvokļa dabu – mēbeles, gaisotni –, tāpēc tā visu laiku mainās. Šodien tas mūs iepriecina, rīt nolemsim taisīt remontu. Taču ir vēl cits dabas veids – daba, kura pastāv vienmēr. To neesam radījuši mēs, to nenosaka mūsu uztvere, mūsu jūtas. Telpu var aizpildīt dažādi, katrs pēc saviem ieskatiem, taču vienmēr ir telpa. Reizēm tā nav redzama, jo viss var būt aizkrāmēts. Cits piemērs. Kādam patīk skaņas. Viena mūzika, otra mūzika, vārdi – taču turpat vienmēr ir klusums. Klusums ir tas, kas nav nosacīts, tas, ko neesam radījuši mēs, tas it kā ir ārpus robežām: tas ir pilnīgais, pastāvīgais. Buda runāja par diviem līmeņiem – relatīvo un absolūto.

Rītups: Un kāda ir mūsu – vai jūsu – iespēja saskarties ar to, kas ir reāls, ar to, kas ir absolūts, bez relatīvā?

Huberts: Nu, ja mēs tam ticam, Buda saskārās. Buda šo istabu ieraudzīja bez mēbelēm...

Rītups: Es tomēr jautāju par jums. Kāda ir jūsu iespēja ar to saskarties?

Huberts: Es to vēl neesmu sasniedzis. Taču esmu ievērojis, ka mēs varam dzīvot tā, lai mums apkārt ir mazāk nosacītu lietu, palaižot šīs lietas vaļā. Lai esam mazāk atkarīgi no lietām – no šīm mēbelēm, no šīm skaņām. Un, kad mēs to visu palaižam vaļā, gaisotne kļūst vienkāršāka, caurspīdīgāka, un kļūst vieglāk. Vaļā palaišanai vienmēr seko vieglums. Mēs palaižam vaļā savu atkarību, jo te izpaužas atkarība: man patīk šādas mēbeles, šāds dzīvokļa iekārtojums, šāda gaisotne. Tas mūs vienmēr ieliek kaut kādos rāmjos, ierobežojumos.

Rītups: Mēbeles var izmest pa logu. Savukārt tos krāmus, kuri ir prātā...

Huberts: Tāpat.

Rītups: Pa kādu logu tos var izmest? Un kādā veidā?

Huberts: Pa to, pa kuru tie pie mums ienākuši. Izeja ir turpat, kur ieeja. Budismā ir jēdziens, kuru pāli valodā sauc par ājatanu, – uztveres, sajūtu lauks. Mums ir sešas durvis. Fizisko ķermeni mēs barojam pa vienām durvīm, savukārt savu apziņu...

Rītups: Ārā, starp citu, laižam pa citām. Tur ieeja tomēr nav izeja.

Huberts: Fiziski jā, taču mēs te runājam nevis par fiziku, bet par mentāliem procesiem. Arī šīs durvis ir mentālas, tēlainas. Ieejas durvis, pa kurām mēs uzņemam barību savas veselības, laimes dēļ vai piebāžam visu ar krāmiem, – tādas ir sešas. Mums ir maņu orgāni – acis...

Rītups: Maņas ir piecas?

Huberts: Budismā – sešas.

Rītups: Ā, sestais ir prāts, jā.

Huberts: Prātam tās ir idejas, ieskati, pasaules uzskati. Mēs kaut ko ieraugām un to sagribam. Sākam par kaut ko domāt, sākam kaut ko sajust, un tas laika gaitā mūs veido. Un tieši tāpat, kā mēs krājam materiālas lietas, mēs krājam savus tēlus, domas, emocijas, iespaidus...

Rītups: Un kā no šiem krāmiem atbrīvoties?

Huberts: Budisma prakse palīdz attīstīt vērību un apzinātību. Attīstīdami vērību, mēs varam pamanīt, ka visus šos krāmus sakrājam paši. Tātad pašā sākumā varbūt nemaz nav vērts mēģināt atbrīvoties – labāk vairs nenodarboties ar jaunu uzkrāšanu. Pirmkārt, ja mēs apzināmies, ieklausāmies, – identificēt. Un mēs identificējam: tas ir derīgs, bet šis nav, tas mums dzīvē palīdz, bet šis traucē. Izmešanu pa logu budismā sauc par “vaļā palaišanu”, nelološanu. Atnāk emocijas. Piemēram, ir atnākusi mīlestība, atnācis prieks, atnākusi labvēlība, atnākušas kaut kādas labas sajūtas. Var gadīties, ka tās palīdz, tās dara kādu laimīgu. Varbūt to ir vērts nolikt kā mēbeli, kopt. Vai ir atnācis aizvainojums, sapīkums, negatīvisms, un mēs redzam, ka tas dzīvē būs krāms. Tas tikai traucēs, un mēs pret to klupsim. Nekrāt, nedomāt par to, nebarot. Attīstīdami apzinātību, mēs pamanām, ka šī mēbele, šī sajūta, šī doma iekšā atrodas nevis tāpēc, ka esam to nolikuši, bet tāpēc, ka mēs ik dienas, ik brīdi to barojam, uzturam tās eksistenci. Tēlaini izsakoties, laistām kā puķi.

Rītups: Es varu iztēloties, kā emocionālie krāmi, kuri traucē, ir atšķirami no tās daļas, kura mums dzīvē palīdz. Bet kādi kritēriji, jūsuprāt, palīdz atšķirt tos uzskatus, viedokļus un idejas, kuri dzīvē palīdz kustēties, no tiem, kuri traucē?

Huberts: Tie paši. Budisma filozofija, budisma prakse, Budas ceļš ir domāts tam, lai sasniegtu atbrīvošanos no ciešanām. Buda, kā jūs teicāt, ieraudzīja šīs ciešanas un vēlējās atrast brīvības ceļu.

Rītups: Nu, atrada arī.

Huberts: Lūk. Un tagad mēs šīs ciešanas varam izraisīt sev, izraisīt citiem – emocionāli. Ļoti bieži ciešanas rodas no idejām. Rodas pārākuma sajūta, rodas uzskats, ka es zinu labāk, mana pasaules uztvere ir pareizāka. Rodas naidīgums, rodas atdalīšanās. Bieži ir tā, ka sākumā ir ideja, pēc tam šo ideju vēl palolo emocijas, un rodas ciešanas. Cilvēki ģimenē strīdas – kādēļ? Tādēļ, ka viens saka: “Kāpēc tu čības šitā noliki?”, bet otrs saka: “Es vienkārši noliku.” – “Bet vajag likt vietā...” Tā taču ir ideja! Un prakses ceļš, apzinātības izkopšanas ceļš ir sev jautāt: vai mana ideja, mans viedoklis nes man laimi, nes man prieku, nes prieku cilvēkiem, kuri ir man apkārt? Vai, tieši pretēji, pārvērš mani par fanātiķi, par noslēgtu, egocentrisku un tā joprojām. Apzinātība, vērīgums palīdzēs ieraudzīt, kāds iznākums ir manām idejām, manām domām, manām jūtām. To ar savu prātu ieraudzīsim ne tikai mēs. To ieraudzīs arī tuvinieki.

Rītups: Vai no šī viedokļa ir neitrālas idejas, kuras netraucē un nepalīdz?

Huberts: Ļoti maz.

Rītups: Bet ir?

Huberts: Nu, es nevaru pateikt, ka nav... Idejai mēs sekojam. Mēs šo ideju iemiesojam, veltām tai uzmanību, dodam šai idejai kaut kādu savu enerģiju. Līdz ar to, ja radīsies neitrāla ideja, mēs to uzreiz aizmirsīsim. Tā nav mūsu uzmanības vērta. Proti, idejai ir vajadzīga kopšana. Mēs taču ideju kopjam, mēs ideju apsveram, mēs to attaisnojam, meklējam tai pamatu. Mums tajā jāredz labums, kaut kāds mērķis. Ja mēs no paša sākuma redzam, ka tā uz mums neattiecas, mēs par to nedomāsim. Lai mēs tai veltītu uzmanību, tai kaut kā uz mums jāattiecas. Neitrāla ideja ir tas pats, kas bezgaršīgs ēdiens. Var jau ēst bezgaršīgu ēdienu, bet kas to gatavos? Kam garšos bezgaršīgs ēdiens? Ēdienam ir vajadzīga kaut kāda garša. Salāti, starp citu, bija laba ideja. Ļoti laba garša.

Zlotņikovs: Vai es pareizi saprotu, ka saskaņā ar budismu vēlams vispirms ieraudzīt idejas, kuras nedod labumu, un palaist tās vaļā, bet pēc tam ieraudzīt pārējās un palaist vaļā pilnīgi visas, arī tās, kuras dod labumu? Vai tomēr tā nav?

Huberts: Nu, mēs taču ēdot skatāmies, vai ēdiens nāk par labu. Tātad ēdīsim labu ēdienu, bet treknu neēdīsim. Palaidīsim vaļā to, kas dod negatīvus rezultātus.

Rītups: Es nekad nelaižu vaļā. Ja garšīgs, ēdu arī treknu.

Huberts: Jā?

Rītups: Jā. Un domāju, ka garša ir ļoti labs padomdevējs.

Zlotņikovs: Nu, tad jārodas kaut kādām universālijām, kuras nav individuālas, bet attiecībā uz kaut kādu ideju kopību, kādu laiku, kādu teritoriju pilda universāliju funkciju.

Huberts: Mēs redzam šīs durvis, pa kurām uzņemam barību, – acis ir kaut ko ieraudzījušas, mēle kaut ko nogaršojusi – un veidojam savu iekšējo saturu. To, ko mēs ēdam Krievijā, Eiropā, viņi Taizemē vispār neēstu. Viņi jautātu: “Kam tad tas vajadzīgs?” Kad nav rīsu, nav piparu – viņi jautās: “Kāpēc tā?” Jo bērnībā bērns atvēris savus vārtus kādai garšai, pēc tam viņam šo garšu lolo, un rodas pieradums. Cik bieži mēs atšķiramies – dažādas kultūras, dažādas gaumes... Tas pats ir prāta, idejas līmenī. Mentalitāte, pasaules uztvere, pareizuma un nepareizuma uztvere – kas ir labi, kas slikti... Kāpēc? Tāpēc, ka esam pieraduši. Bērnībā esam kaut ko nogaršojuši, pēc tam sabiedrība mūs tajā nostiprinājusi – vecāki, kaimiņi un tā joprojām. Un mums šķiet, ka šis nu gan ir garšīgs. Praktizējot budisma meditāciju, varam redzēt, ka arī tas ir nosacīti. Tas vienkārši ir pieradums.

Zlotņikovs: Tad iznāk, ka tas viss ir atkarīgs no konkrētas teritorijas, no konkrētiem cilvēkiem...

Huberts: Mēs esam ļoti nosacīti.

Zlotņikovs: Tad universālas meditācijas nav. Ir meditācija, kura notiek...

Huberts: Budisma meditācija mūs mudina iziet ārā no šiem saviem ietvariem. Palaist vaļā savus “patīk”, “nepatīk”, “ir mans”, “nav mans”. Kad mēs meditējam, uz kaut ko koncentrējoties, vērojot sevi, vērojot savas emocijas, ieklausoties sevī... Palaist vaļā savas idejas, savu gaumi un ieraudzīt, ka varam nebūt vergi, savas ierobežotās uztveres ķīlnieki.

Zlotņikovs: Proti, universālais ir jāpalaiž vaļā?

Huberts: Caur vaļā palaišanu mēs... Tēlaini izsakoties, pakāpjoties kādu gabalu nostāk, mēs varam ieraudzīt perspektīvu.

Rītups: Jūs tā arī neapēdīsiet šos salātus?

Huberts: Paspēšu. Varu ēst līdz divpadsmitiem.

Zlotņikovs: Jums vēl jāpagaršo pīrāgs.

Huberts: Noteikti pagaršošu.

Rītups: Man gribētos virzīties uz apzināšanās pusi. Jūs sacījāt, ka budisma prakse palīdz izkopt vērību un apzinātību. Ar ko sākas apzinātība? Mans jautājums izriet no tā, ka nepraktizējošajiem lielākā daļa dzīves daudz neatšķiras no miega. Cilvēki pārsvarā guļ neapzinātībā. Ar ko sākas apzinātība?

Huberts: Ar to, ka tiek attīstīta māka vērot, sevi pieskatīt. Vispirms – savu ķermeni: apzināties, būt sev klāt, būt. Kā es sēžu, kā ēdu. Runājot par apzinātības prakses attīstīšanu, pēc tam var izvēlēties kādus ikdienas darbiņus, kurus mēs darām automātiski, kuri neprasa intelektuālu piedalīšanos, un tikmēr vērot: kā es to daru. Kā mazgājos, kā uzkopju dzīvokli, kā staigāju. Būt tajā klāt. Ķermenis var kaut kur iet, ķermenis var ēst, bet prāts var būt kaut kur citur. Prāts domā kādas savas domas. Tas būtu fiziski. Pēc tam to pašu emocionāli. Kad uznirst emocija, kad parādās mūsu reakcija uz kaut ko – būt klāt šajā mirklī. Cik bieži ir tā, ka cilvēki iepinas savās emocijās, aizsākas strīds – un mēs vismaz pusstundu strīdamies, bet pēc tam domājam: ar ko tas sākās? Ko es sagvelzu? Mēs tai mirklī bijām kaut kur citur – visu sastrādāja instinkts. Mūs vadīja pašaizsardzības instinkts, uzvarēšanas instinkts, pašapliecināšanās instinkts. Mēs pat nezinām, ar ko sākās tas, par ko tagad strīdamies. Būt sev klāt. Skatīties vai ieklausīties sevī, vērot. Tā ir apzinātība. Var sākt ar kaut ko elementāru.

Rītups: Mani reiz ieinteresēja tas, ka, runājot par dažādiem šķēršļiem, kuri traucē apziņas darbu, – un budisma tradīcijā ir ļoti daudz tādu traucējošu lietu sarakstu –, viens no īsākajiem sastāv tikai no trim lietām: bailēm, skaudības un lepnuma. Mans jautājums: kas apzināšanās ceļā palīdz ieraudzīt savas bailes, skaudību un lepnību kā iekšējās dzīves traucēkļus? Jo cilvēks bieži nepamana, ka šādi vai tādi rīkojas aiz bailēm, aiz lepnības, aiz skaudības. Kā saskatīt šo darbību saknes?

Huberts: Attīstīdami praksi, mēs attīstām jaunus uzvedības veidus. Attīstām vērotāja uzvedību – ne tikai dalībnieka, bet arī vērotāja. Iesākumā, protams, vērojam ne jau tādas globālas, ne jau lielas lietas, bet sīkas – ko mums ir pa spēkam vērot. Cenšamies nostāties vērotāja pusē – arvien vairāk, vēl mazliet, vēl. Un pēc tam radīsies spēja sevi ieraudzīt, novērot darbībā. Sākumā notiek tādi retrīti, kad nav vajadzības iesaistīties pasaulīgās darīšanās, konfliktos. Mēs esam mierīgi, mūs nekas neuztrauc. Sēžam un sevi vērojam. Pēc tam šī vērošanas māka izpaudīsies citās, aizrautīgākās emocijās. Vēl pēc tam tā izpaudīsies arī daudz agrāk. Kad emocija vēl nav mūs pārņēmusi, kad tā tikai briest – vēl nav iesakņojusies, mēs to vēl neesam izlolojuši, neesam izkopuši.

Rītups: Bet saskatīt lepnības vai baiļu saknes, man liekas, ir grūti tieši tāpēc, ka šīs saknes atšķiras no klajas lepnības, klaju baiļu ārējām izpausmēm...

Zlotņikovs: Jā, pašam cilvēkam tās var būt slēptas.

Rītups: Cilvēkam pašam, tieši tā. Proti, jautājums ir šāds: kāds instruments vērotāja pozīcijas iekšienē der lepnības iedīgļu, baiļu un skaudības iedīgļu saskatīšanai?

Huberts: Atsvešināta vērošana.

Rītups: Bez iesaistīšanās.

Huberts: Tāpēc mēs praktizējot laižam vaļā. Palaižam vaļā ne jau šo emociju, jo tā drīkst nākt, tā drīkst mūs pārņemt, tā ir mūsu daba, mēs to vērojam. Mēs, tēlaini izsakoties, palaižam vaļā savu iesaistīšanos tajā un skatāmies uz to kā no malas. Kāpēc bieži ir tā, ka draugam atgadījusies kāda problēma un viņš nāk pie jums un saka: “Ko lai dara? Man ir veselības problēmas. Man ir sarežģījumi ģimenē. Man ir nesaskaņas darbā,” – viņš ir panikā, viņš ir pārņemts, bet jūs viņam sakāt: “Neuztraucies tik traki, var izdarīt šo, var izdarīt to, var vienkārši pagaidīt.” Jūs ļoti skaidri redzat visu situāciju. Redzat pareizi, objektīvi. Ja tieši tāda pati situācija atgadās ar mums, visa mūsu iepriekšējā objektivitāte pazūd. Kāpēc? Tāpēc, ka tagad mēs vairs neredzam situāciju – mēs redzam sevi situācijā. Tādēļ atsvešināta vērošana, bez “es” un “mans” idejas, bez personiskā, atkal ir pakāpenisks process. Arī humora izjūta ir vajadzīga tāpēc, lai uz sevi neskatītos pārāk nopietni.

Igors Domņins: Vai šādam garīgam humoram ir kādi piemēri? Nu, kad mūka dzīvē, patiešām ļoti augstos garīgos meklējumos, iespējams pat, apgūstot kādas virsotnes, rodas gluži smieklīgas, humoristiskas situācijas, kuras apstiprina: kā tad, ceļš ir īstais, turklāt – ar humoru?

Huberts: Es nezinu. Tādas virsotnes ne reizi neesmu sasniedzis.

Domņins: Tātad humors tomēr ir virsotne?

Huberts: Nezinu.

Rītups: Kāds ir šī procesa mērķis?

Huberts: Man nav galīgi nekādas nojausmas. Nevaru atbildēt.

Rītups: (Smejas.) Tajā ir humors.

Huberts: Kāds tur dzena meistaru humors... Man nav ne jausmas.

Zlotņikovs: Es nesen internetā redzēju bildīti: divi mūki smejas, vēderus turēdami, viens saka otram: “Klausies, viņš man tikko teica, ka dzīvojot pēdējo reizi!” – nu, par kādu cilvēku...

Huberts: Ir tāda lieta. Pats esmu dzirdējis, piemēram, ka krievu budisms ir budisms, vāļājoties uz dīvāna.

Rītups: Tas ir krievu budisms? Kalifornijas budisms būtu citāds, vai?

Huberts: Nezinu, tas bija humors. Ka daudzi budismu uztver kā dīkdienību. Daudziem negribas strādāt, tāpēc... Agrāk nav strādājis, vāļājies, nezinādams, kā attaisnoties, bet tagad saka: es nododos apcerei.

Domņins: Vēl viena, krievu anekdote par šo tēmu. Divas sievas satikušās pie akas, un viena saka otrai: “Iedomājies tik, manējais pasācis meditēt!” Un otra atbild: “Jā, tas ir labāk nekā vienkārši sēdēt uz dīvāna un neko nedarīt.”

Rītups: Bet ir taču gulošā Budas tēls. Diezgan populārs tajos apvidos, kuros jūs mēdzat uzturēties. Tas it kā vedina domāt, ka augstākā darbība ir bezdarbība.

Domņins: Drīkst, es pateikšu? Man liekas, mēs ļoti bieži neņemam vērā prāta darbību, apziņas darbību. Mēs uzskatām, ka, piemēram, konstruktors domādams strādā – turpretī cilvēks, kurš sēž un meditē, neko nedara. Īstenībā viņš ļoti spraigi strādā ar prātu, strādā ar apziņu. Un ar apziņu strādāt ir daudz grūtāk nekā ar ķermeni. Tieši tad jau arī notiek vērīguma izkopšana. Sākumā cilvēks atsvešināti spēj redzēt tikai visādas asas emocijas, savas apziņas un prāta darbības. Pēc tam slīpēšanas procesā, vērīguma enerģijas sastrādāšanas procesā kā muskuļus trenē savu vērību. Tā tiek paildzināta, kļūst smalkāka. Aizvien dziļāk un dziļāk tiek saskatītas pilnīgi citas, smalkākas emocijas un ieraudzīti, kā jūs teicāt, šo emociju cēloņi. Sākumā redz, ka cēlonis laikam taču ir te. Beigās, kad vērība izkopta visaugstākajā līmenī, sāk redzēt, ka vispār jau cēlonis ir viens. Kā teica Buda – tās ir vēlmes. Bet tas jau ir pēdējā stadijā.

Zlotņikovs: Bet vēlmes nedrīkst izzust. Tad cilvēka dzīve beigsies.

Domņins: Cik es saprotu, Buda jau arī ir teicis, ka nirvāna ir visu vēlmju izzušana.

Aļesja Meļentjeva-Zlotņikova: Klausieties, ļoti interesanti: ebrejiem ir otrādi. Viņiem visu nosaka vēlmes.

Domņins: Vēlmes virza uz priekšu mūsu dzīvi. Vēlmes virza uz priekšu sansāras riteni. Kamēr mums ir vēlmes, ripo sansāras ritenis, un, ja es pareizi saprotu, visa sansāras riteņa kustība ir ciešanas. Tāpēc, ka absolūtas laimes nav. Absolūta laime ir tikai tad, ja mēs esam tikuši ārā no sansāras riteņa.

Meļentjeva-Zlotņikova: Tātad sansārā bez ciešanām nekādi nevar?

Zlotņikovs: Kad izbeigsies vēlmes, tā taču būs liela nelaime!

Domņins: (Smejas.) Budisms apgalvo, ka tā ir liela laime.

Zlotņikovs: Re, man kā cilvēkam, kurš apgūst vēl daudz vēlmju, jaunas vēlmes piepilda dzīvi. Man vēlmju izzušana būs liels zaudējums. Es kaut kā ne visai to gribu.

Domņins: Saistība ar vēlmēm ir tīri cilvēciska padarīšana. Iedomāsimies, ka mums paralēli ir ļoti daudz vēlmju. Es tagad gribu ēst, es tagad gribu iet... nu, vārdu sakot, tās visu laiku iet paralēli.

Rītups: Es tagad gribu sasniegt nirvānu...

Domņins: Tagad iedomāsimies situāciju, ka man ir viena milzīga, ļoti liela vēlme, kas aizpilda visu manu dzīvi.

Rītups: Tas būtu – nodrāzties?

Domņins: Nu, piemēram, pieņemsim. Un šī milzīgā vēlme ir aizpildījusi manu dzīvi. Bet tagad iztēlojieties brīdi, kad šī vēlme ir piepildīta. Es, lūk, gribēju nopirkt tādu mašīnu, es to gribēju un savu vēlēšanos piepildīju. Un kas iestājas?

Zlotņikovs: Nu, tā bija primitīva vēlēšanās.

Domņins: Iestājas laimes mirklis.

Meļentjeva-Zlotņikova: Tā ir vēlēšanās, kura beidzas. Ir taču arī vēlmes, kuras nebeidzas.

Zlotņikovs: Saprotiet, cilvēkam ir raksturīgi visu laiku vēlēties.

Domņins: Pareizi, ļoti raksturīgi.

Zlotņikovs: Bet tu vēlmes izvēlies un uz savas dzīves un pieredzes rēķina veic selekciju...

Rītups: Un ko jūs par to domājat?

Huberts: Ir labi daudz nedomāt. Nopietni.

Rītups: Proti, jūs nesekojāt šai sarunai?

Huberts: Nē, nu es sekoju, es ēdu...

Rītups: Un ko jūs domājat par to, ko dzirdējāt?

Huberts: (Pauze.) Ir labi praktizēt atbilstīgi savai dzīvei. Savai saprašanai, savām vēlmēm. Lai prakse būtu pieņemama. Lai prakse būtu praktiska un gluda. Ļoti bieži ir tāds sarežģījums, ka mūsu prāts aizskrien ļoti tālu priekšā, mūsu prāts dzīvo pavisam citās paralēlēs nekā mēs. Mēs nespējam panākt savu prātu. Mūsu prāts ir tik mudīgs, tik gudrs, tik loģisks, ka jau iepriekš visu... Bet mūsu dzīve... Cik daudzi cieš no tā, ka viņi sēž mājās un tādā siltā, omulīgā gaisotnē prāto par to, kādai jābūt dzīvei. Vai alkām ir jābūt vai nav, kā cilvēkiem jāuzvedas, kādai jābūt sabiedrībai. Viņi, sēžot krēslā, ir izdomājuši. Prāts ir izdomājis. Bet pēc tam viņi iziet ārā, un izrādās... Kaut kas, protams, vienmēr atbildīs, bet kaut kas būs pavisam citādi. Cilvēki cieš. Tāpēc ka pēc tam izrādās, ka citi nedzīvo tā, kā viņi ir izdomājuši. Dzīve nav tāda, kādu viņi savā nodabā izveidojuši. Arī tāpēc ir labi trenēt savu prātu, disciplinēt, laist vaļā liekas fantāzijas. Jo tas viss ir fantāzijas jomā, bet budisms ir prakse. Nevis teorija, bet prakse. Taizemieši ir budisti, un viņi man ļoti bieži jautā, no kurienes esmu ieradies. Es stāstu, ka esmu no Polijas – esmu dzīvojis Polijā, esmu dzīvojis Krievijā. Viņi jautā, kāda Krievijā ir temperatūra. Es saku: ziema, sniegs, mēdz būt mīnus 5 grādi, mīnus 10, mīnus 40. Un viņi saka: “Pastāsti, kā tas ir – mīnus pieci?” Saku: “Lai cik ilgi es jums stāstītu par to, kas ir sniegs, jūs nesapratīsiet. Jūs sniegu esat redzējuši tikai ledusskapī.” Viņi var runāt, ko runādami, to viņi nekad nesapratīs. Vajag atbraukt, ieraudzīt, pataustīt. Budisma pasaules uzskatā ir milzīga plaisa starp to, ko prāts spēj aptvert teorētiski, intelektuāli, un to, ko tas reāli spēj ieraudzīt. Un labāk vienu reizi ieraudzīt, nevis simtreiz dzirdēt.

Rītups: Kas ir jūsu spēka avots?

Huberts: Kādā ziņā?

Rītups: Jums ir kaut kāds spēks.

Huberts: Nav vis. Kāds spēks?

Rītups: Nu, kaut kāds spēks.

Huberts: Nu, šobrīd spēka avots ir ēdiens.

Rītups: Spēks un enerģija kaut kā jūsos ir. Vai varbūt jūs esat vājš?

Huberts: Es esmu vājš.

Rītups: Jūs?

Huberts: Protams.

Rītups: Jums nav ne spēka, ne enerģijas?

Huberts: Nekā man nav. Esmu vājš. Fiziski arī neesmu diez cik spēcīgs.

Rītups: Un prāta ziņā arī?

Huberts: Prāta ziņā arī mēdz būt tā, ka atnāk kaut kādas emocijas, kļūmes arī atnāk. Un reizēm kaut ko gribas, reizēm – negribas. Es nejūtos stiprs.

Rītups: Labi. Un jūs nevēlaties kļūt stiprāks?

Huberts: Nē.

Rītups: To gan paskaidrojiet! Kāpēc?

Huberts: Spēks? Kur ir spēks? Spēks ir dabā. Nevis manī, nevis jūsos, nevis personībā. Lai kāds spēks personībai piemistu – personības spēks, fizisks, mentāls, intelektuāls –, tas ir personīgs. Šī personība to vienmēr noslēdz, ierobežo. Šim spēkam vienmēr ir ietvari, savi griesti. Bet spēks ir dabā. Bezpersoniskajā. Kad nav ierobežojumu, kuri rada “es” ilūziju.

Rītups: Ja reiz spēks ir dabā – daba taču arī jūsos ir.

Huberts: Jā.

Rītups: Arī jūsos ir kaut kāds spēks. Jūs taču neesat ārpusdabas būtne.

Huberts: Jā, protams. Taču es pagaidām neesmu apskaidrotais, es šo spēku vēl lāgā neesmu ieraudzījis... Tomēr, runājot bez aplinkiem, tas nav mans spēks.

Rītups: Pēc kā jūs tiecaties?

Huberts: Pēc atbrīvošanās no ciešanām. Vai nu pilnīgas, ja paveiksies, vai daļējas, relatīvas. Taču tā vai citādi – pēc ciešanu mazināšanas. Mazināt ciešanas no sevis paša. Mazināt to cilvēku ciešanas, kuri ir man apkārt. Ja viņi mazāk cietīs, arī es cietīšu mazāk. Varbūt es varu kaut ko izdarīt, lai viņi būtu laimīgi, priecīgi. Tas it kā būtu viss.

Rītups: Vai ir pamats domāt, ka atbrīvošanos jūs sasniegsiet šīs dzīves laikā?

Huberts: Nedomāju. Pamata arī nav.

Rītups: Cik dzīvju vēl vajadzēs?

Huberts: Nezinu, es par to nedomāju. Vai tad jūs, skatoties aizraujošu filmu, domāsiet par to, kādu filmu skatīsieties nākamo?

Rītups: Ja tas ir seriāls – noteikti.

Huberts: Kad tad jūs domāsiet par nākamo sēriju – skatīdamies šo vai pēc tam, kad šī būs beigusies?

Rītups: Pirms pašām beigām, kā viņi izdomās.

Huberts: Bet jūs saprotat piemēru? Ja mēs esam aizrāvušies, ja mūsu dzīve ir interesanta, ja mēs dzīvojam tagadnē... ja šis ēdiens jums garšo – neviens no jums taču nav sācis domāt par to, ko tad ēdīsim vakarā?

Meļentjeva-Zlotņikova: Pieņemsim, jūs šajā brīdī esat aizrāvušies ar šo sarunu, ar ēdienu, jūs esat klāt tagadnē. Un tad mēs nedomājam par vēlmēm.

Huberts: Mēs varam pret savām vēlmēm būt vērīgi, apzināti, jo mūsu dzīve ir dziļa, daudzšķautņaina. Tas nenozīmē, ka ēdot mums neatnāk vēlmes.

Meļentjeva-Zlotņikova: Es gribēju teikt: kad mēs esam ēdiena klātbūtnē, mēs esam klāt tajā, ko darām.

Huberts: Kad esam sakopojuši domas.

Meļentjeva-Zlotņikova: Sakopojuši domas. Tur nav vēlmju. Tieši tāpat kā tad, kad pilnībā aizraujas ar savu dzīvi – tad nav novēršanās un enerģijas vēl kaut ko vēlēties.

Huberts: Jā, jā. Kāds skatās filmu. Kāds lasa grāmatas. Man bija tāds paziņa – sen, vēl Polijā. Viņš tā lasīja grāmatu, bija tā aizrāvies, ka reiz viņam sāka degt māja, bet viņš pilnīgi neko nedzirdēja.

Rītups: Kādā ziņā jūsu dzīve ir tik interesanta? Kas ir interesants šajā filmā? Ar ko jūs esat aizrāvies?

Huberts: Dzīve ir interesanta.

Rītups: Jūsu dzīve ir interesanta? Kādā ziņā?

Huberts: Nevis mana dzīve, bet dzīve vispār ir interesanta. Ja paskatīsimies, kas dzīvē ir un kas nav interesants... Cilvēki īstenībā neuztraucas par to, kas ir interesants, to nemeklē. Pamatcēlonis vienmēr ir “nav interesanti”, un neinteresantuma dēļ ļaudis meklē, ar ko aizpildīt savu dzīvi. Tādēļ, ka ir garlaicīgi, ka dzīvei nav jēgas. Visvienkāršākais piemērs – cilvēki nezina, kāpēc dzīvo, un meklē: kāda ir dzīves jēga?

Rītups: Ir arī tādi cilvēki.

Huberts: Cilvēkiem nav interesanti, un viņi domā, ar ko lai aizpilda savu dzīvi. Saskaņā ar budismu, jo vairāk mēs uztveram sevi personiski, ego, jo sarežģītāk dzīvot interesantu dzīvi. Augdams ego apaug ar dažādām idejām, dažādām vēlmēm. Ego kļūst sarežģīts, laika gaitā kļūst līdzīgs puzles gabaliņam, un daudzi nezina, kur lai šo puzles gabaliņu iegroza. Ne tur atrod sev vietu, ne te: it kā jau ir mans, bet kāds mans stūris aizķeras. Un nav saprotams, kur lai liekas. Mēdz būt tā, ka arī jaunie – īpaši tagad, kad dzīve kļūst labāka, cilvēkiem uzrodas nauda, var visur pārvietoties, daudz vairāk visa kā izmēģināt, un viņi ir pamēģinājuši šo, pamēģinājuši to, parosījušies šur, parosījušies tur un saka: bet kā dēļ ir vērts dzīvot?

Rītups: Un kāda ir atbilde?

Huberts: Klausīties sevī, ieklausīties sevī. Tā ir daudzšķautņaina prakse. Vispirms, protams, izkopt vērību un apzinātību, disciplinēt sevi. Disciplinēt sevi tā, lai nedzīvotu tikai vēlmju dēļ. Vēlmes – tas ir labi, taču tām ir viena raksturīga iezīme: tās vienmēr ir nepiesātināmas. Šodien mums kaut ko gribas, un mēs šo vēlēšanos apmierinām. Rīt vai pēc nedēļas sagribēsies vairāk. Pēc tam – vēl vairāk. Un vēl pēc tam – vēl.

Zlotņikovs: Bet ja regulē vēlmes, skaidri apzinādamies, ka viss uzreiz nevar būt – ka vēlmes vajag atturēt, pagarināt, gūt patiku, baudu, nevis pārēsties...

Rītups: Kā tāds disciplinēts hēdonists...

Huberts: Ja tas vienkārši nāk no prāta vai no redzētā?

Zlotņikovs: No redzētā dzīvē.

Huberts: Ja no redzētā, tad budisma prakse mudina iet vēl tālāk un ieraudzīt, kā mēs jūtamies, kad mūsu vēlmes ir īstenotas, kādu laimi izjūtam. Ir divi laimes veidi, saka Buda. Laime no vēlmju piepildīšanas un laime bez vēlmēm. Viena laime ir tad, kad esmu ļoti garšīgi paēdis, bet kad šī laime būs? To vienmēr ievada šāda vai tāda veida ciešanas. Man jābūt izsalkušam, man jāgrib ēst.

Zlotņikovs: Nu, ar ēšanu... ēst vajag praktiski katru dienu. Ja es gribu dzīvot un uzturēt savu dzīvību, man jāēd, ierobežotā veidā gūstot baudu...

Rītups: (Iejaucas.) Par ko jūs runājat?

Zlotņikovs: Par to, ka ir cilvēkam nevajadzīgas vēlmes un ir vajadzīgas.

Huberts: Tās nav vajadzīgas, jā. Nē, es vēl neesmu pabeidzis. Lūk, un otrs laimes veids ir bez vēlmju piepildīšanas. Atkal – neskatieties galējo, ka mēs tagad neēdīsim, neiesim uz tualeti, nemazgāsimies. Dzīvībai tas vienmēr ir vajadzīgs. Bez vēlmju piepildīšanas. Daudzi cilvēki savu dzīvi bez vēlmēm nespēj iedomāties, un viņi ir tik ļoti pieraduši vēlēties, ka sākumā gribas, kā jūs sakāt, ļoti saprātīgi, ļoti loģiski: re, mazdrusciņ no šī, re, tas ir derīgs. Bet pēc tam vēlmju kļūst arvien vairāk un vairāk. Un tad cilvēki saka: “Ko vēl varētu tādu vēlēties?” Prāts vairs nezina, tāpēc ka viss derīgais ir beidzies, bet vēlmes ir pieradušas. Dzīve jau vairs nav interesanta. Bez vēlmēm, bez mērķa, bez idejas. Kaut ko gribas.

Rītups: Man jāskrien prom, gribētu uzdot vēl divus jautājumus.

Huberts: Jā.

Rītups: Vai jūs no savas tradīcijas iekšienes kādreiz esat domājis par bodisatvas solījumu? Bodisatva nosolās, ka no sansāras aizies pēdējais. Vai jūs kādreiz esat par to domājis?

Huberts: Nu, tā ir cita tradīcija.

Rītups: Es zinu.

Huberts: Ja viņš tā nosolās, tad jau droši vien zina, ka spēj aiziet no šīs sansāras. Tātad viņš jau ir sasniedzis apskaidrību. Tātad vispirms vajag sasniegt apskaidrību, lai par to domātu.

Rītups: Pēdējais jautājums. Kas jūsu nāves brīdī notiks ar jūsu apziņu?

Huberts: Kā tad es to varu zināt? Es neatceros savas iepriekšējās nāves, nezinu, kas ar mani notiks rīt, bet jūs man jau par manu nāvi.

Rītups: Kā jūs to iztēlojaties?

Huberts: Es lāgā pat rītdienu neiztēlojos.

Rītups: Liels paldies par šo atbildi.

Huberts: Lūdzu. Bija ļoti patīkami.