Nu čau, Stāvausi!

Ja cilvēku, kurš pēdējo 30 gadu laikā studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, pamodinātu nakts vidū un liktu pēc atmiņas uzzīmēt vislabāk zināmo figūru, izvēle apstātos nevis pie Mikelandželo Dāvida vai Milas Veneras, bet pie Airas Lapšānes.

Akadēmiskajā zīmējumā, stipri vienkāršojot, ir divas prasības – precīza anatomiskā uzbūve un portretiskā līdzība. Pirmo var panākt ar tehniskiem līdzekļiem, gandrīz kā rasēšanā, turpretī otra ir grūti izskaidrojama, netverama un, par to runājot, pastāv iespēja iebraukt ezoterikā. Domāju, retajam mākslas studentam iet secen tā bezcerīgā sajūta, ka viss it kā ir nevainojami izmērīts un pārmērīts, uzzīmēts līdz milimetra precizitātei, bet “dzīvības” nav un nav.

Šī “attēlojamība”, ja tā var teikt, ir atkarīga ne tikai no mākslinieka, bet arī no modeļa. Vienam plastiskā anatomija ir tik izteiksmīga, ka to zīmēt ir tīrais prieks, toties portretiskajā raksturā slēpjas kāda neskaidra, grūti tverama īpatnība: mēri kaut ar bīdmēru, līdzīgi nebūs. Citam savukārt raksturs ir nepārprotams, uzšņāpjams ar vieglu roku, bet ķermeņa plastika – sarežģīta un neskaidra. Aira Lapšāne ir no tām modelēm, kuras viegli zīmēt visās jomās. Droši vien tādēļ viņa kļuvusi par nu jau klasiskāko Mākslas akadēmijas un citu mācību iestāžu modeli.

Piecdesmit otrajā zīmētavā, kur notika šī saruna, Aira uzkāpa uz podesta, iekārtojās klasiskā pozā (kājas krustām, elkonis pār atzveltni, seja trīs ceturtdaļu pagriezienā), un es pieķēru sevi, ka ar acīm jau esmu automātiski nomērījis proporcijas un savilcis visas vajadzīgās un nevajadzīgās perspektīvas līnijas un būtu gatavs sākt no jauna – jo galvenais šajā rituālā ir pacietība un bezgalīga atkārtošanās. Tā visu saliek īstajās vietās.

S. K.

Aira Lapšāne (Svenam): Es jau tevi arī te dresēju.

Svens Kuzmins: Nu protams, ka tu mani dresēji. Tu jau biji tā lielā dresētāja. (Abi smejas.) Cik akadēmijas rektorus tu esi pārdzīvojusi? Tu skaiti vispār?

Lapšāne: Nē. Bet vienu es esmu noteikti kapā iegrūdusi. Jāni Osi. To, kuru pagājušo vasaru apglabāja.

Svens: Kāds bija tavs ieguldījums viņa kapā iedzīšanā?

Lapšāne: Nekāds. Bet, kā es atsāku mācību gadu, tā viņš ir miris.

Svens: Tu atceries, kurā gadā tu sāki strādāt par modeli?

Lapšāne: De-viņ-des-mit piek-ta-jā.

Svens: De-viņ-des-mit piektajā. Un ko tu darīji, pirms tu biji modele?

Lapšāne: Es visu kaut ko darīju. Dažu labu reizi arī par modeli papozēju. Kad es paliku bez darba, nejauši satiku Jāni Anmani. Es prasu: “Nu, kā tad tur ir? Jūs man teicāt, ka vajag modeļus.” – “Jā, vajag, vajag.” Nu, es pieteicos. “Ilgāk par trīs gadiem mēs gan neņemam,” tā man teica toreizējais dekāns Auziņš. Es domāju: “Es jau ilgāk par trīs gadiem vispār neuzturēšos,” – bet aizkavējos gan stipri ilgāk.

Svens: Mēs dekānus neturam tik ilgi kā modeļus, bet man tomēr liekas, lielākā daļa no modeļiem bija ilgāk par trim gadiem. Jums bija kaut kāds pamatsastāvs? Tu, protams, biji visgalvenākā modeļu persona, bet tad bija tie, kas rotēja visu laiku.

Lapšāne: Tādi arī tagad ir.

Svens: Ingrīdiņa bija.

Lapšāne: Tā vēl tagad ir, jā! Tur manu kanti.

Svens: Un kas vēl bija?

Lapšāne: Marina ir.

Svens: Marina, pareizi! Kā es varēju aizmirst Marinu? Un mums bija Igaunis.

Lapšāne: Jā, tas vairs nav.

Svens: Kāpēc viņš vairs nav?

Lapšāne: Alu nevar laikam tik daudz dabūt, cik viņam vajag. Ūdeni nedzerot.

Svens: Bet paklausies, uz podesta viņš stāvēja samērā taisni.

Lapšāne: Dažreiz stāvēja gan, bet dažreiz viņam bija jāguļ, līķis jātēlo. Es viņam teicu: ja tu nāksi piedzēries, tad es tevi reāli par līķi pataisīšu. Un tad tu gulēsi, visu laiku gulēsi, nemaz necelsies.

Svens: Cik daudz tu vispār zini modeļu dzīvesstāstus? Jo izskatās, ka viņi vienmēr bija ārkārtīgi kolorītas personas.

Lapšāne: Viņi bija kolorītas personas. Tas pats Auziņš akadēmijā iesāka kā modelis. Tāpat kādreiz kā modelis pirms aktierēšanas ir sācis strādāt Imants Skrastiņš. Kārlis Dumbrājs tāpat. Tāds izcils mākslinieks. Sarmīte Sīle.

Justīne Vernera: Kas modeļiem ir kopīgs?

Lapšāne: Ir daudz kas atšķirīgs, bet kopīgs ir darbs, protams, podests.

Svens: Kādas prasības podests izvirza?

Lapšāne: Ir savas prasības. Tad, kad tev uz podesta ir jābūt, tad tev ir jābūt! Nevar tā: kad es gribu, tad es kāpju uz podesta, kad negribu, kāpju nost. Nē, nē – jābūt no tikiem līdz tikiem. Jāzina savi plusi, savi mīnusi, savas vietas, kur tu vari sevi parādīt, kādās gaismās. To visu uzreiz tā nevar, apgūst palēnām. Jābūt nekustīgam.

Svens: Skatītājam no malas šķiet, ka tas ir pats galvenais.

Lapšāne: Un tas darbs nemaz nav fiziski viegls. Tas ir fiziski grūts pat sportiskiem cilvēkiem.

Justīne: Kā var trenēt būšanu nekustīgam?

Lapšāne: Nekā. Pamēģiniet, kā tas ir – pasēdēt kādas 15 vai 20 minūtes –, un tad jūs redzēsiet, varat vai nevarat.

Svens: Atceros, vienreiz mēs taisījām iestudējumu, kur bija Delakruā glezna “Brīvība uz barikādēm”. Es mēģināju atveidot visas lomas. Tā bija fotogrāfija, īss kadrs. Bet tās pozas Delakruā gleznā – viens stāvēja blakus un regulēja, kā stāties, lai būtu tieši tā, kā uzgleznots. Neviena no tām pozām nebija pat tuvu dabiskam veidam, kā cilvēks varētu stāvēt vai pat gulēt. Tur viens it kā nošauts guļ priekšplānā, un pat tas ir sagriezts pilnīgi pretdabiski cilvēka ķermenim. Un tajā pašā laikā tu paskaties uz gleznu, un liekas, ka tur ir kustība. Kura ir vissarežģītākā poza tev, Aira?

Lapšāne: Vissarežģītākā ir ne ta guļus, ne ta sēdus, atbalstoties uz elkoņa.

Svens: Šitā, kā romiešu dzīrēs?

Lapšāne: Nē, kaut kā tā – izguļoties tā. Sākumā liekas: “Vai, cik tas viegli!”, bet pēc tam jūt: nē. Viegli nav. Un principā tu pēc visa šitā darba saproti: vai, cik forši, ka cilvēks ir kustībā! Tas ir viegli.

Svens: Kustēties?

Lapšāne: Cilvēks neapjauš, ka nekustēties ir daudz grūtāk. Tāpat arī stāvus pozas nav vieglas. Principā tu stāvi uz vienas kājas.

Svens: Tāpēc, ka atbalsta punkts ir uz vienas?

Lapšāne: Jā.

Svens: Tā – kā dekoratīvā kāja…

Lapšāne: Tieši tā. Un tad tev jāstāv stundām. Un, ja tu arī izkusties – protams, ir jāizkustas –, tad tas jādara nemanāmi. Nu ko, varbūt pastāstīt vēl kaut ko interesantu? Mums bija tāds modelis Miša Karpovs. Tagad viņš vairs nav starp dzīvajiem, bet nu tā bija leģenda.

Svens: Cirka mākslinieks.

Lapšāne: Jā, ekvilibrists.

Svens: Es atceros, tas bija interesanti – iet pa gaiteni un pēkšņi ieraudzīt, kā Miša stāv, turas ar abām rokām pie kāpņu margas un stāv gandrīz vai vertikāli uz rokām. Izstāsti par Mišu kaut ko!

Lapšāne: Es jau viņu atceros no bērna kājas, kad viņš bija cirkus zvaigzne. Vecāķos sauļojāmies, un visiem bija jāpaliek klusu: Miša trenējas. Miša kaut ko tur mētā, un visi skatās, visi zina: tas ir slavenais Miša Karpovs.

Justīne: Kā viņš kļuva par modeli?

Lapšāne: Viņš traumēja muguru un cirkum vairs nederēja.

Svens: Un tu esi bijusi, protams, uz viņa priekšnesumiem, vai ne? Ko viņš parasti darīja ekvilibristikā?

Lapšāne: Gaisa akrobāts.

Svens: Kas viņam bija kroņa numurs?

Lapšāne: Taisīja visādus trikus, pa gaisu kūleņus meta, tas bija kaut kas. Visi zināja: ā, Miša, tūlīt būs Miša Karpovs. Paliekam klusu. Bet nu te, akadēmijā, jā… viņš bija ārkārtīgi gudrs cilvēks, jāsaka. Diezgan daudz zināja pastāstīt. Kas un kā jākustina. Nemanāmi. Rokas, kājas, un kā tas viss jāizdara, un tas diemžēl palīdz.

Svens: Kāpēc diemžēl?

Lapšāne: Tāpēc, ka viņa vairs nav un man nav kam paprasīt padomu. Vēl bija Boriss...

Svens: Boriss arī bija seno laiku zvaigzne, un man šķiet, ka pat manas mammas akadēmijas laika darbos esmu redzējis Borisa portretu jaunībā.

Lapšāne: Borisa arī vairs nav. Žēl. Viņš arī ne vienu vien mākslinieku ir izaudzinājis. Viņš izgriezās, sagriezās tā kā skrūve tāds. Diemžēl arī mēdza dažreiz ūdeni nedzert.

Svens: Jā, to mēs novērojām. Kāds bija viņa dzīves stāsts?

Lapšāne: Viņš no Priedaines braukāja. Viņš pat bijis skolas direktors.

Svens: Kā skolas direktors kļūst par modeli? Cirka mākslinieku es vēl saprastu.

Lapšāne: Akadēmijā bija modeļu konkurss – ne jau katru tā ņēma par modeli –, bet viņš visu laiku bija aiz svītras. Viņa draugs Dainis – tas vienmēr tika paņemts. Nu, un, kad konkursu atcēla, tad Boriss, protams, atnāca uz akadēmiju un tā arī strādāja. Visu mūžu nostrādāja.

Svens: Ar ko Dainis bija tik īpašs?

Lapšāne: Ar to, ka viņš vienkārši ļoti tāds interesants kopš senām jaunības dienām. Skolā mācījies pie Borisa.

Svens: Tajā, kur Boriss bija direktors?

Lapšāne: Nu jā, Dainis bija jauns.

Justīne: Un kas notika modeļu konkursā?

Lapšāne: Es tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc tādu uzrīkoja, jo tas modelis, kas to skaistumkonkursu izturēja, saņēma tādu pašu atalgojumu kā tas, kas ir atnācis no ielas.

Svens: Kā vērtēja?

Lapšāne: Vērtēja, kas patīk, kas nepatīk. Bet tāpat laikam tikai trīs netika iekšā.

Svens: Viņi tāpat nebūtu tikuši arī bez konkursa, vai ne?

Lapšāne: Es domāju, ka jā.

Svens: Brīnišķīgi!

Justīne: Kā nosaka, kas tiek, kas netiek? Interesanti jāizskatās?

Lapšāne: Ir savas prasības, tev jābūt atbilstošam. Modeli izvērtēja vairāki pasniedzēji. Viņi skatījās, vai tu vari, vai tu nevari.

Justīne: Vai vari ko – ilgi nosēdēt?

Lapšāne: Vai vari nosēdēt un cik tu esi tēlains.

Svens: Tā tēlainība ir interesanta lieta. Piemēram, Miša bija ļoti kolorīts tēls.

Lapšāne: Jā.

Svens: Boriss savukārt bija tāds ļoti klusiņš. Teiksim, par Mišu visi zināja, ka Miša ir izbijusī cirka zvaigzne, viņš ļoti labprāt stāstīja par savām dienām cirkā un labprāt izrādīja visādas piruetes, un, kad viņš gāja staipīties, viņš negāja staipīties kā kurš katrs, vai ne? Viņš vienmēr stāvēja uz rokām un taisīja kaut kādus tiltiņus un piruetes. Turklāt pat tajās reizēs, kad mums portrets bija jāglezno. Turpretī Boris nekad neviena vārda mums par sevi neteica, viņš bija absolūti kluss. Starpbrīdī viņš aizgāja klusībā uzpīpēt, tad nāca atpakaļ un skatījās uz visiem tādām labsirdīgām acīm, neko nerunāja. No kurienes tas kolorīts cilvēkā?

Lapšāne: Tam jābūt dabas dotam!

Svens: Kā tu domā, tas ir tā, ka vienkārši tā sagadās, ka seja ir interesanta, vai arī dzīves gaita to ieliek cilvēkā?

Lapšāne: Gan, gan.

Svens: Kam jānotiek dzīvē, lai kļūtu kolorīts un interesants?

Lapšāne: Es pat īsti nezinu. Vai nu ir, vai nav. Ir tādi daudzi modeļi, kas varbūt sejā derētu, bet ir kaut kas cits, kā dēļ neder.

Svens: Vai tu arī redzi, ka jaunā māksliniekā ir, bet tikai tas kaut kas vēl nav atmodies?

Lapšāne: Jā.

Svens: Respektīvi, tu redzi, ka viņš ir, bet snauž vēl tajā cilvēkā.

Lapšāne: Jā, bet notiks viens “bums!”, un viņš atvērsies un būs.

Svens: Kas tavā pieredzē ir tas “bums!”?

Lapšāne: Viņš atrod sevi. Sākumā visi ir bikli. Kamēr vispār iepazīstas ar akadēmiju – kas te ir, kā te ir. Bet pēc tam jau rodas savas domas. Viņš ir paņēmis savu uzdevumu, un viņam rodas savas domas, savs skatījums. Un ir.

Svens: Tev arī bija “bums!”, kad tu pēkšņi saprati, ka ir, ka esi atkodusi to lietu?

Lapšāne: Jā. Faktiski tas bija jau skolas laikā.

Svens: Un ko tu par sevi tādu saprati?

Lapšāne: Ka es uz šo darbu iešu palēnām. Es jau izgāju vēl citus darbus. Paskatījos, papētīju, kas un kā. Bet ir viens tāds “bet”. Tā kā es pēc profesijas esmu frizieris, mums tajā laikā bija speciālais priekšmets “Vizuālā māksla”. Tur bija gleznošana un tamlīdzīgi. Un ar to es arī saslimu, tā teikt. Vizuālās mākslas pasniedzējs man iemācīja, kā ievērot proporcijas, un dīdīja mani riktīgi. Un izdīdīja. Jā, nedomājiet, ka man viegli gāja proporcijas ievērot un visu šito te. Nē, nē, nē!

Svens: No turienes tev tā tendence dresēt studentus, arī kamēr pasniedzēji nav klasē?

Lapšāne: Es zinu, kam pati gāju cauri. Mani vienmēr grupā visstingrāk vērtēja. Laikam jau zināja, no kura var spiest ārā.

Svens: Un tu arī tad šitā nosaki, no kuriem vairāk jāspiež, no kuriem mazāk?

Lapšāne: No kura ko var panākt.

Svens: Tas ir interesanti, jo, kamēr tu stāvi uz podesta, tava iedarbošanās uz mums, studentiem, tomēr bija kaut kādā ziņā pastarpināta. Nu, piemēram, kad nāk pasniedzēja Dina Ābele un rāda mums, kur kāds muskulītis nepareizi uzzīmēts, – tā ir tieša iedarbošanās. Bet tu, lūk, stāvi uz podesta un vēro no saviem augstumiem to visu, un tu arī kaut kā iedarbojies, taču netiešā veidā. Es tagad mēģinu saprast, kā tu varēji uz mums iedarboties, nebakstot ar pirkstu zīmējumā.

Lapšāne: Bet es klausos, ko Dina Ābele saka. Un kaut kur es viņai piekrītu, kaut kur nepiekrītu.

Svens: Zīmējumus vērojot vai vērojot cilvēku kā tādu?

Lapšāne: Zīmējumus vērojot, es jau pārsvarā pēc tam redzu zīmējumus. Un tad es saprotu, jā. Redzu cilvēku, mākslinieku topošo, un es redzu viņa darbu. Dina Ābele ir ļoti laba un prasīga pasniedzēja.

Svens: Bet tu taču, Aira, pati sevi arī uzskati par mākslinieci, vai ne?

Lapšāne: Nu jā.

Svens: Kas ir tavs materiāls, ar ko tu strādā?

Lapšāne: Ar audeklu.

Svens: Ar audeklu, nevis, teiksim, ar sevi pašu?

Lapšāne: Ar sevi pašu – tas pats par sevi saprotams. Tas jau ir visa mūža garumā. Ar sevi jāstrādā.

Svens: Tas nav pats par sevi saprotams kuram katram. Respektīvi, vai var nopietni teikt, ka tu pati sev kaut kādā ziņā esi audekls?

Lapšāne: Jā.

Svens: Kā tu padari sevi par mākslas darbu?

Lapšāne: Ooo! Gruntējot, ir traki sevi jāgruntē.

Svens: Pastāsti, kā notiek sevis gruntēšana.

Lapšāne: Tu sāc jau domāt. Kas un kā. Kā tu savu darbu uzgleznosi. Tu prātā jau glezno. Mākslinieks jau sākumā neglezno uz papīra, viņš glezno savā galvā. Ko es, ejot uz izstādēm, daru? (Čukst.) Es špikoju!

Svens: Oho, šitas man nebūtu ienācis prātā. Ko tu špiko izstādēs?

Lapšāne: Kā citi modeļi strādā, piemēram.

Svens: Kas ir interesantākais?

Lapšāne: Kā es pasniegtu to pozu. Kā būtu, ja tā būtu es? Es bišķītiņ citādāk pasniegtu. Varbūt to pagriezienu ar galvu.

Svens: Tev ir ļoti zīmīgs portrets tādā ziņā, ka vislielākās grūtības bija ar tiem mazāk izteiksmīgajiem modeļiem, kuriem ir tāda vienkārši apaļa, proporcionāla seja. Tev jau ir ļoti raksturīgi vaibsti. Man liekas, tev ir kaut kāds rakstura asums, kas iezīmējas arī sejas līnijās.

Lapšāne: Tā ir, tā ir, bet tur ir viltība maza.

Svens: Nu pastāsti to viltību.

Lapšāne: Tā ir viltība, tāpēc ka ir jau savi knifiņi, savas grūtās vietas, kur var nokļūdīties. Jo pasniedzējam ir prasība, ne tikai lai viss būtu pareizi uzzīmēts vai uzgleznots, bet arī lai būtu portretiskā līdzība. Es zinu, ka Kristīgajā akadēmijā, kur arī esmu strādājusi, tāda prasība ir. Tas ir ļoti grūti.

Svens: Vai tā ir sagadīšanās, ka tu teici, ka sasirgi ar mākslu?

Lapšāne: Jā.

Svens: Kaut kādā ziņā tā ir lipīga?

Lapšāne: Kā nu priekš kura. Priekš manis jā. Es inficējos. Man faktiski tā bija tāda iedzimta lieta. Mans tēvs arī zīmēja, gleznoja, bet viņš bija tīrradnis. Pats īpaši nekur mācījies nebija, bet viņam bija talants.

Svens: Viņš strādāja arī ar modeļiem?

Lapšāne: Ar mani. Viņš bija tas, kas man vispār iemācīja zīmēt. Tie viņa redzējumi bija ļoti interesanti. Ak jā, par vēl vienu modeli es aizmirsu pastāstīt. Mums bija vēl viens modelis – lietuvietis Rimass. Lietuvietis nebija skaļa personība. Bet viņš arī ar saviem gājieniem bija. Kā, piemēram, kad viņu ieslēdza 28. telpā.

Svens: Kāpēc viņu tur ieslēdza?

Lapšāne: Viņš bija iepriekš tusējis, nu kā jau jauns cilvēks, visu nakti notusējies, un viņam bija nākamajā rītā tāda līķa poza – jātēlo līķis, taisni jāguļ. Nu, viņš guļ. Kamēr viņu glezno, mierīgi guļ, līdz riktīgi aizmieg. Guļ, guļ, un neviens viņu nemodina augšā. Un tā viņu tajā telpā ieslēdza, viņš vakarā pamodās un ārā netika.

Svens: Tu viņu ieslēdzi?

Lapšāne: Studenti!

Svens: Ko viņš tur darīja, gaidīja rītu?

Lapšāne: Nē, viņš klapējās, līdz kāds viņu sadzirdēja un izlaida ārā.

Svens: Nabaga Rimass.

Lapšāne: Un toreiz vēl divi portugāļi viņu gleznoja un prasa vienam no Zariņiem. Dabūjuši vecu palagu, tādu ar zemenēm, Minzdrav. Un viņi tagad prasa, vai viss tur jānogruntē vai var tikai to vietu, kur modelis guļ. Varot tikai to vietu un pārējo atstāt tā, kā ir. Nu, ļoti smuki: viņš Minzdrav zemenēs gulēja, līdz kamēr viņu vakarā izlaida ārā.

Svens: Brīnišķīgi! Mums bija ar Ingrīdiņu līdzīgs gadījums, ka kaut kad vienu reizi pirms skatēm, kad jau nu patiešām pēdējās dienas un visi tos darbus rauj, Ingrīdai, ka tik arī ne uz šitā paša podesta, bija tāda guļamā poza, no tām sarežģītajām, kur gurni ir vienā virzienā, pleci otrā, un ej tad saproti, kā tur tas cilvēks ir izliekts. Un bija mums tāds uzstādījums ar viņu. Nu, un tagad gaidām, gaidām! Vienu akadēmisko stundu nav, otru akadēmisko stundu nav, un pie trešās viņa ierodas, iedreifē iekšā tāda jau izģērbusies, bet ar leoparda kažoku pa virsu. Un tad viņa tā ievalsē tajā telpā, tas kažoks vienkārši kaut kā dabiski pats no viņas noslīd, un viņa ar tādu vieglu kustību kā pūciņa iegāžas tajā podestā un vienkārši sāk krākt. Un viss. Viņi bija patusējuši acīmredzot ar to pašu Igauni tepat blakus telpiņā, un, saproti, viņa iegāzās precīzi tajā pozā, tajā sarežģītajā korķviļķa pozā, vienkārši iekrita tā dabiski un sāka krākt. Un mēs vēl domājām, ka principā mēs varētu tur kaut ko pieregulēt, bet tas vispār nebija nepieciešams, jo viņa pilnīgi automātiski bija nogūlusies tieši tā, kā vajag. No kurienes vispār šitāda prasme?

Lapšāne: Nu jā, tā ir prasme.

Justīne: Modeļiem ir ķermeņa atmiņa?

Lapšāne: Jā, tādai ir jābūt.

Svens: Akadēmijā, ejot pa gaiteni un ieraugot kādu cilvēku, uzreiz varēja pateikt: šis ir modelis. Un toreiz es jau sāku pamanīt, ka tas ir ļoti savdabīgs rakstura spilgtums. Tagad es saprotu, ka acīmredzot tas rakstura spilgtums patiešām nāk caur kaut kādu ļoti īpatnēju dzīves skolu. Kas šādus kolorītus cilvēkus ar neviennozīmīgu dzīves stāstu virza kļūt par tiem, kas taisa mākslu no sevis? Tādiem, kam ir vajadzība sevi demonstrēt. Kas tas varētu būt?

Lapšāne: Es varētu parādīt spilgtu piemēru, bet te atkal ir savs stāsts.

Svens: Tas ir ļoti labi.

Lapšāne: Akadēmijā vienu brīdi bija arī sienas avīze.

Svens: Nu, nu? To es nepiedzīvoju.

Lapšāne: Tad parādījās tāds modelis Andris. Viņam patika plikam būt, atkailināties. Īsts nūdists, kā es pat teiktu. Viņš varētu bez maksas. Viņš arī daudzreiz stāv bez maksas karnevālos, visur kur, viņam patīk sevi kailu parādīt, lai uz viņu kailu skatās. Bija viens tāds periods, kad mums šeit, akadēmijā, nāca ļoti daudz ekskursantu. Tas bija iekļauts viņu tūrisma maršrutā, tajā ceļvedī – ka viņi nāks iekšā akadēmijā skatīties, kā jaunais mākslinieks strādā. Un tad nu bija tā, ka ieraudzīja viņu. Halātiņā, bet visi debesu zvani bija redzami. Tie, protams, bija šokā, mēmi palika. Kā tā var būt? Protams, ka uzreiz tapa sienas avīze.

Svens: Vārdu sakot, viņš ne tikai nodarbībās, viņš arī starpbrīžos pozēja.

Lapšāne: Jā, viņš pliks staigātu arī starpbrīžos, labprāt nemaz nost nevilktu to halātu. Es saku: “Nu nevajag baidīt cilvēkus, viņi nesaprot tevi, ka tev patīk tā plikam staigāt.”

Svens: Bet paklau, tas ir interesanti, jo varētu domāt, ka tāds ekshibicionisms vieglā formā varētu būt bieži sastopams modeļu vidū, bet man palika iespaids, ka tā nemaz nav, ka Andris drīzāk ir izņēmums. Bet ja ne ekshibicionisms, tad kas cits pamudina uz sevis modelēšanu?

Lapšāne: Katram ir savs tēls, kā, piemēram, Eģiks, tas baletdejotājs. Tad, kad viņam bija jābūt uz podesta, viņš kaut kur vicināja augšā kāju.

Svens: Vai viņš tiešām arī bija dejojis kādreiz baletā, viņš arī bija izbijusi zvaigzne – kā Miša?

Lapšāne: Jā, viņš varēja padedē rādīt un visas šitās...

Svens: Viņš bija arī uz lielās skatuves bijis vai tikai skolā gājis?

Lapšāne: Jā, jā.

Svens: Un kas tad viņu noveda nost no tās skatuves?

Lapšāne: Bija mums reiz tāds uzstādījums, starp citu, Igaunis arī bija. Un Eģikam bija inspektors Caps jātēlo. Un mēs ar tādu Veriņu abas divas tā kā atradušas līķi – Igauņa personā.

Svens: Jūs esat liecinieces, un Eģiks ir izmeklētājs.

Lapšāne: Jā, Eģiks ir izmeklētājs, un tagad, kad jānāk tam izmeklētājam, viņa nav. Viņš ir padedē kaut kur citur, cilā kājas. Nav izmeklētāja. Un mums jātiek ar to līķi galā, kur viņu likt, vai aprakt pašām? Es saku: “Es nezinu, ko tagad darīt, jāiet pie rektora un jāprasa, ko ar to līķi mums tagad iesākt. Mums izmeklētājs nav atnācis. Jāveic izmeklēšana, bet viņa nav.” Un es arī aizeju un prasu: “Ko mums darīt?” – “Labi,” viņš saka, “es Eģikam modeļa lapu neparakstīšu.” – “Nu labi, labi, bet viņš ir izmeklētājs, un mums ir līķis. Saprotat!? Mums ir līķis.” Un es vēl uztaisīju uz to līķi tādu birku, iekāru viņam kājā. “Ko mums tagad tālāk darīt? Mēs viņu tādu esam divas atradušas. Kur lai mēs viņu liekam? Vai mums tagad akadēmijas pagalmā viņu kaut kur norakt? Jūs saprotiet, līķis ir! Pirmo reizi tā gadījās, ka telpā ir līķis. Ir visādi bijis, bet šitāds gadījums pirmoreiz.”

Svens: Nu, un kā jūs izgājāt no situācijas?

Lapšāne: Tad, kad nodarbība bija beigusies, Eģiks ieradās. (Visi smejas.) Es saku: “Mēs tagad šo lietu esam jau atrisinājuši.” Mēs nolēmām, ka mēs viņu tepat pagalmā apraksim, to mironi. Ko citu mēs vēl varam izdarīt? Un Eģikam ir tas siltais mētelis. Un es pie sevis domāju: “Aha, tagad uznācis tas siltais laiks, un tev jāstrādā siltajā mētelī.”

Svens: Un tajā dārzā, kur jums ir līķis...

Lapšāne: Nē, 28. telpā.

Svens: Atkal. Turpat, kur bija ieslēgts Rimass.

Lapšāne: Un viņš tajā mīkstajā, siltajā mētelī, hūtē, viss, un tur tūlīt būs beidzamais uzstādījums. Es saku: “Nu labi, mēs jau varam noģērbties, pārģērbties, bet viņš lai nāk tajā biezajā.”

Svens: Un ko? Iekāpa viņš tajā uzstādījumā ar visu līķi?

Lapšāne: Jā, beigās piedalījās tajā bildē.

Svens: Brīnišķīgi! Eģiks vienmēr klausījās, viņam līdzi bija radioaparāts. Tāds rozā, ko dušā ar ķeksi pie aizkara piekar, un viņš klausījās kaut kādu īsviļņu staciju, kur visu diennakti atskaņoja vācu šlāgerus.

Lapšāne: Viņš it kā esot vācietis.

Justīne: (Smejas.) Ir kāds latvietis vispār no modeļiem?

Lapšāne: It kā esot pēc tautības vācietis, un, lai neaizmirstu savu vācu valodu, viņš klausījās vecus vācu šlāgerus. Es saku: “Eģik, man arī patīk vācu šlāgeri, bet es tomēr nelieku citiem viņus izklausīties. Es tos klausos pati uz austiņām, lai citi klausās, ko viņi grib. Nevar tak tā uzspiest visiem vācu šlāgerus.”

Svens: Viņš mums vienmēr uzspieda vācu šlāgerus.

Lapšāne: Bet nu labi, tas viss tā, bet vēl viens Miša mums bija, kādreizējais restorāna šefpavārs. Padomju laikā bija tāds restorāns Astorija.

Svens: Šefpavārs?

Lapšāne: Galvenais šefpavārs. Viņš aizgāja pensijā un atnāca pie mums uz akadēmiju. Tēvs viņam it kā bija bijis konditors vācu laikā, viņš diezgan daudzas receptes no tiem laikiem atcerējās. Un viņš atcerējās arī savus jaunības laikus, par tiem bija interesanti paklausīties. Glauns kungs.

Svens: Modeļa dzīve viņam nebija par pieticīgu?

Lapšāne: Nē. Jo viņš mācēja daudz ko pagatavot, un bija ārkārtīgi interesanti viņā paklausīties, kā var lēti un labi paēst. Viņš bija diezgan apaļīgs.

Svens: Vispār apaļīgi modeļi bija retums. Mēs pat vienreiz spriedām, ka labi protam uzzīmēt tādus ļoti atlētiskus cilvēkus, bet, ja mums būtu jāzīmē vai jāglezno kaut kas tāds pat ne obligāti korpulents, vienkārši tuvāks dabai, nu tāds, tad mums tas būtu grūtāk, jo jūs jau visi tādi baigi labi trenēti esat.

Lapšāne: Es domāju, apaļīgākus ir vieglāk.

Svens: Jā? Man vienmēr licies, ka tur nav pie kā pieķerties, muskuļiem ir forma, tos var tā izskaldīt ar līnijām. Tas apaļais vēders – kur tas sākas, kur beidzas, viss tā nosacīti. Bet Eģiks gan bija baigi modīgais kungs. Viņš dažreiz demonstrēja savas tērpu kolekcijas!

Lapšāne: Kuras pats arī gatavoja.

Svens: Jā! Un viņam, man liekas, visvairāk patika pozēt gleznošanā uz krāsainajiem uzstādījumiem.

Lapšāne: Nu jā. Un tad vēl bija tāda modele… Mums bija četras Intas.

Svens: Četras...

Lapšāne: Jā. Atvainojiet, es tagad nokāpšu no podesta, uz brīdi iziešu un nākšu atpakaļ.

Svens: Labi. (Pēc brīža.) Fotogrāfs Andris ir sajūsmā, ka mēs stundu runājām un tu visu šo laiku esi bijusi vienā pozā. Tā parasti nav. Tas ir kompliments, Aira. Bet mēs palikām pie četrām Intām.

Lapšāne: Mums bija četras Intas, no kurām visilgāk palika viena. Viņas šodien vairs nav starp dzīvajiem. Viņa spēlēja vijoli. Viņai vīrs arī bija mākslinieks. Viņa arī iesāka jauna. Mācījās mūzikas skolā vijoli spēlēt un iesāka strādāt te akadēmijā, vīrs – mācīties. Un tā viņiem pamazām radās romāniņš, kas pārauga mīlestībā. Tā mazpamazām.

Svens: Un pārējās trīs Intas?

Lapšāne: Pārējās trīs Intas aizgāja projām no akadēmijas. Visu laiku tomēr nevarēja strādāt akadēmijā.

Svens: Vai tu zini kaut ko drusku vairāk par Igauni? Viņš bija tāda mistiska figūra. Man liekas, es vairākas reizes esmu viņam prasījis kaut kādas viņa biogrāfijas detaļas, bet nevarēju saprast, ko viņš man atbild. Varbūt tu varētu man kaut ko vairāk izstāstīt?

Lapšāne: Viņš faktiski ir visu dzīvi dzīvojis Igaunijā. Bet te arī viņš daudzus gadus dzīvoja un arī tagad dzīvo. Nav vēl beigts. Tas, ka viņu par līķi pataisīja, nekas, viņš augšāmcēlās.

Svens: Igaunis ir augšāmcēlies!

Lapšāne: Jā. (Telpā ienāk studente.) Nāciet iekšā! Sēdiet! Tur!

Svens: Mēs pārmaiņas pēc modeli nevis zīmējam, bet intervējam.

Lapšāne: Jūs varat uzzīmēt, uzskicēt.

Svens: Jā, droši, aiziet! Ja man būtu papīrs.

Lapšāne: Oooo! (Dzied.) Ja man būtu viena štuka!

Justīne: Zināt, kāds man iespaids ir radies? Mēs par to ekshibicionismu runājām. Kaut kas tur ir, viņi visi kaut ko tomēr demonstrē: viens debesu zvanus, viens skaļi klausās radio, kāds rāda savus trikus, ko viņš cirkā vai baletā...

Lapšāne: Nu, es, piemēram, arī citreiz skicēšanā rādīju visādas pozas, un studenti ievilka elpu. Es jau tādu varu tikai uz dažām minūtēm parādīt, tādu pozu. Pēc tam es atkal mainu.

Svens: Īstenībā, jā, ātrā skicēšana taču ir kaut kas tāds, kur var izpausties. Kas ir neticamākais, ko tu esi skicēšanā izpildījusi?

Lapšāne: Jēzu Kristu tēlojusi.

Svens: Krustā sisto?

Lapšāne: Divas reizes, jā. Vienreiz uz tām lēnajām skicēm, kur viena poza ilgst apmēram 15 minūtes. Tad es domāju tā: “Māmiņ, ņem mani atpakaļ!”

Svens: Kurš to izdomāja, ka tev vajag Jēzu tēlot?

Lapšāne: Izdomāja vispirmām kārtām Māmuļā. Pie Jāņa Anmaņa atnāca Ģirta Jakovļeva bijušais znots, viņš ir mūziķis, un, redziet, viņiem vajag, lai mākslinieki uzglezno vai uzzīmē plakātu ar Jēzu Kristu, krustā sistu. Un tagad tie mākslinieki saprast nevar: nu kā, brīvajā pieejā ir, ņemiet un kopējiet. Viņš saka: nē, mums vajag īstajā brīvajā kustībā, tā brīvi. Un tie mākslinieki domā: nu kā tad? Un tad es viņiem parādīju. Kā par nelaimi.

Svens: Tev krusts fonā arī bija, vai tu tā vienkārši – gaisā rokas?

Lapšāne: Gaisā rokas, un tad tev jāparāda, kā viņas tur. Un tad otrs bija šeit pat akadēmijā, 57. telpā, kad arī bija kaut kāda tāda tēma un es teicu: “Labi, es parādīšu, kā tas ir.” Un es parādīju. Bet ar to viss. Vairāk es to nerādīju.

Svens: Kā tā, ka tu nemācījies no pirmās kļūdas?

Lapšāne: Jā, divreiz iekāpu vienā laivā.

Justīne: (Smejas.) Divreiz vienā krustā!

Svens: Bet kur tad ir tās briesmas tajā – ka rokas šitā ilgi jātur? Vai arī tās sāpes un ciešanas.

Lapšāne: Tās pēc tam rāda, tās sāpes un ciešanas. Kad tev rokas ilgi tā jātur. Brīvi tā.

Svens: Viņi tevi zīmēja tiešām kā Jēzu ar bārdu vai tā kā Airu Lapšāni pie krusta?

Lapšāne: Es nezinu. Es biju domāta laikam kā Jēzus. Bet viņiem vajadzēja to parādīt. Un grūti bija. Nebija vienkārši.

Svens: Ticu.

Lapšāne: Jā, tad bija vēl viena māksliniece, tāda Mila, no gleznotājiem. Viņa Pompidū izstādē skices ar mani ielika. Vāā... Tad bija daudz atsauksmju. Viņa sāka Anmaņa studijā, es viņu uz turieni aizvedu. Tur viņa dabūja pa starpbrīžiem, kamēr es atpūtos, māksliniekiem pozēt. Un tad bija redzams, kā pieredzējis mākslinieks strādā, jo tā jau ir liela veiksme studentam strādāt kopā ar pieredzējušu mākslinieku. Tad Māmuļā Anmaņa studiju likvidēja, un mēs ar Marinu to pārcēlām te uz akadēmiju, 58. telpā piektdienās.

Svens: Bija tāda lieta. Man ir drusku žēl, ka mums ļoti maz sanāca gleznot sižetus. Bet varbūt mēs paši esam vainīgi, ka retāk ar to nodarbojāmies. Tev bija, piemēram, arī no pašu studentu iniciatīvas, kad tevi uzaicina papozēt, jo vajag iestudēt kādu konkrētu sižetu?

Lapšāne: Jā.

Svens: Kas tev tāds atmiņā palicis no tiem sižetiem?

Lapšāne: Man bija viens tāds darbs, tas tagad ir fondos, jo praktiski tāds uzstādījums nekad nav bijis. Un mēs strādājām pa naktīm ar studentiem, un uz skati darbi tapa.

Svens: Kurš to izgudroja, to uzstādījumu?

Lapšāne: Bija viens students.

Svens: Kas tur bija tajā sižetā, vari izstāstīt?

Lapšāne: Man tur nekas tāds dižs nebija, vienkārši bija jāsēž. Un jāskatās, kā viņi tur. Es gandrīz vai nakšņoju kopā ar studentiem līdz skatei. Tad drīkstēja strādāt pa nakti, un uz skatēm mēs, modeļi, sevi nežēlojām, strādājām arī pa naktīm kopā ar studentiem.

Svens: Bļāviens, cik forši! Mēs jau arī nācām pa naktīm pirms skatēm, bet pierunāt modeli palikt pēc stundām nebija iespējams. Mēs mēģinājām. Neviens no jums nepiekrita.

Lapšāne: Nu, slikti mēģinājāt.

Svens: Slikti mēģinājām! Jā, žēl, ka tā. Bet nu, teiksim, tāds uzstādījums, kad divas atrod līķi un nāk izmeklētājs, es neatceros, ka mums kaut reizi būtu bijis kāds daudzfigūru sižets jāglezno. Pat maģistrantūrā mums īsti nelika neko tādu krāsot.

Lapšāne: Gleznotājiem tas bija. Un tad vēl bija viens skats slimnīcā, kur mēs, trīs modeļi halātiņos, it kā slimnīcas palātā.

Svens: Tu arī biji kā ārsts?

Lapšāne: Es kā slimnieks biju. Pelēcīgā halātā. Un tad bija tāda kolēģe Tamāra, kas it kā sēdēja pie otras gultas.

Svens: Tur arī kāds gulēja?

Lapšāne: Nē, negulēja, bet, ja gulēja, tad tā bija viena modele, kura tēloja arī slimnieci. Tādas epizodes bija jārāda. Un mēs parādījām.

Justīne: Kas notiek modeļa galvā, kamēr viņš pozē?

Lapšāne: Viskautkas. Aizdomājamies, aizsapņojamies.

Justīne: Man radies iespaids, ka vieglāk būtu tad, ja nedomā.

Lapšāne: Nu, bet tāpat tās domas aizraisās. Kaut kāda fantāzija rodas, pati no sevis ienāk galvā. Ir bijis mums arī tāds kuriozs, vismaz man tāds bija: divi modeļi, viens vienā galā, otrs otrā galā, un man jāstāv ar muguru. Un es nemaz labu laiku neredzu un nedzirdu, ka kāds students strādātu. Parasti jau dzird, ka ar zīmuļiem čikinājas, bet tagad baigais klusums. Un es nostāvu labu laiku. Un šie jau aizgājuši sen mājās.

Svens: (Smejas.)

Lapšāne: Un tad vēl man patikās tas vilka izbāznis, kas te bija.

Svens: Bija tāda lieta.

Lapšāne: Kur Stāvausis? (Skaļi.) Stāvausi, kur tu esi? Es vienmēr teicu: “Nu čau, Stāvausi! Labi, ka tu šito telpu esi nosargājis.”

Svens: Atgādini, lūdzu, tu Rozīšos arī pozēji?

Lapšāne: Jā.

Svens: Es atceros, ka Boriss nāca.

Lapšāne: Es nācu.

Svens: Tu arī nāci.

Lapšāne: Ingrīda nāca.

Svens: Ingrīdu laikam neatceros vairs no turienes. Kā tev patīk strādāt ar Rozīšu audzēkņiem?

Lapšāne: Patīk!

Svens: Ar ko viņi atšķiras no akadēmiķiem? Naivāki tādi, jautrāki?

Lapšāne: Miroņi viņus apsargā, kapi tur ir klāt. Turpat ir skola, turpat kapi.

Svens: Boriss nāca uz Rozīšiem. Es atceros, viņš atnāca pirmo reizi. Es viņu ieraudzīju, un viņš pozēja peldbiksēs un ar kārti. Un man likās, ka viņu varētu kā Venēcijas gondoljeru gandrīz gleznot. Man liekas, es viņu tādu arī skicēju.

Lapšāne: Es arī citreiz ņēmu kaut ko tādu, vai koku vai ko, lai domā, ka es ar kanoe braucu.

Svens: Vispār tev diezgan reti sanāca pozēt ar rekvizītiem, vai ne? Tu pārsvarā tā pa tīro.

Lapšāne: Jā. Bet citreiz ņēmu. Es varu iedomāties un pat molbertu paņemt.

Svens: Tu esi arī speciāli tērpus gatavojusi priekš pozēšanas?

Lapšāne: Nē.

Svens: Ne tā kā Eģiks.

Lapšāne: Mums taču ar kaut ko jāatšķiras.

Svens: Es domāju, jebkurš ar kaut ko atšķiras no Eģika, tas ir pārāk liels tīrradnis, lai no viņa neatšķirtos. Viņš vienreiz atnāca tīkliņkreklā, un viņam bija diezgan spalvaina krūts. Un tas tīkliņkrekls. Man liekas, ka tas bija tieši tad, kad mēs mācījāmies pie Grosa, kurš uzskatīja: ja mēs esam grafiķi, tad mums principā jāprot vissmalkākās detaļas atveidot. Un man trūkst vārdu, lai izstāstītu, kāds čakars bija zīmēt to Eģika tīkliņkreklu, jo tas tīkliņš bija balts. Viņš bija gaišāks nekā viņa āda. Līdz ar to sanāk, ka tu nevari arī ar tumšu līniju iezīmēt tīkliņa kreklu, tev viņš, tieši otrādi, ir jāatstāj gaišs. Tā bija liela noņemšanās.

Lapšāne (studentei): Kas jums par pasniedzēju ir?

Studente: Ameļkovičs. Zīmēšanā, ja par to ir runa.

Lapšāne: Tā arī ir interesanta personība.

Svens: Ar ko viņš ir interesanta personība?

Lapšāne: Viņam nepatīk, ka viņu sauc… (Čukst.) Aiztaisiet ausis! Es pateikšu, kā viņu var aizkaitināt. …ka viņu sauc par skolotāju!

Svens: Ak vai!

Lapšāne: Jāsauc ir: pasniedzējs!

Svens: Ak tā? Ko viņš dara, kad viņu sauc par skolotāju?

Lapšāne: Dusmīgs paliek. Vienreiz es izstāstīju anekdoti, un to dzirdēja arī Ingrīda. Un Ingrīda Ameļkovičam saka tā: “Ko tad jūs tādu pasniedzat, kalošas, vai?” Es domāju: nu netaktiski jau ir, ka tu tā tūlīt to manu anekdoti tā. Izblamē. Bet viņam nepatīk, ka par skolotāju, viņam vajag par pasniedzēju, kaut kalošas pasniedz.

Svens: Tev bieži dāvina darbus, kur tu esi uzzīmēta?

Lapšāne: Jā.

Svens: Kurš ir tāds krāšņākais tavā kolekcijā?

Lapšāne: Oooo, ir viens darbs, man ir mājās. Meitene gan netika iekšā, tur bija savas kļūdas, bet man tomēr tas darbs ļoti patika.

Svens: Tas bija iestājeksāmenu darbs?

Lapšāne: Jā.

Svens: Ar ko tas bija ievērības cienīgs?

Lapšāne: Ļoti interesants fons.

Svens: Fons? Kādā ziņā?

(Klauvē.)

Lapšāne: Nāciet iekšā, nāciet iekšā! Es jums tūlīt likšu zīmēt. Apsēdieties, paņemiet jau molbertu, paņemiet zīmuļus, visu. Kur ir, tur rodas!

Svens: Ei, Aira, tu esi kādreiz kādu izmetusi no klases?

Lapšāne: Vienreiz.

Svens: Pastāsti, kā tas bija!

Lapšāne: Viena tēlniece kad mācījās.

Svens: Tu vari pačukstēt, kura tā bija?

Lapšāne: Bija viena meitene, viņa nebija īsti vesels cilvēks, bet kaut kādas robežas tomēr ir. Nedrīkst apsaukāties uz modeli. Nu nedrīkst. Es teicu: “Kamēr tu neiemācīsies pieklājīgi uzvesties, tu telpā nenāksi iekšā.” Sākumā nenāca, lūrēja ap stūri. Pēc tam es teicu: “Nu nāc iekšā! Tev taču tomēr darbs ir jānobeidz!”

Svens: Nu, un iemācījās uzvesties beigu beigās?

Lapšāne: Jā. Es redzēju un sapratu bez vārda runas, ka jā, ka viņa ir sapratusi, kādu kļūdu viņa pielaidusi, ka nevar tā. Ka tomēr ir jāciena. Mēs, modeļi, arī esam cilvēki. Un mākslinieks tāpat ir mākslinieks ar to, ka viņam arī nervi uzdod. Mums visiem ik pa reizei tā gadās. Katram sevi jāciena, ne jau tikai modelim, bet arī studentam, jo gadās visādi. Arī studenti ir dažādi. (Atnākušajiem.) Vai nav tā, kā es saku?

Studenti: Jā.

Lapšāne: Jā, nu redziet, ir jāciena sevi. Nevar tā ļaut apsaukāties.

Svens: Vai tu atceries pirmo reizi, kad ieraudzīji savu studentu veidotos portretus?

Lapšāne: Jā. Un tur atkal bija kuriozs stāsts. Toreiz strādāja profesors… (Ienāk profesors.) Pasniedzēja kungs, nāciet te, viena vieta vēl priekš jums ir brīva.

Pasniedzējs: Man jāstrādā.

Lapšāne: Man arī.

Svens: Mēs drīz pārstāsim aizņemt telpas. Aira, tu sāki stāstīt par to gadījumu.

Lapšāne: Te jau kuriozu ir daudz, visa dzīve viens kuriozs.

Svens: Bet par to vienu konkrēto. Kamēr vēl mūs nedzen prom. Kad tu pirmo reizi ieraudzīji studentu darbus...

Lapšāne: Tas bija tā, ka es iesāku strādāt ar vides mākslu. Profesors Grūbe tad vēl strādāja, un nākamais bija Vijas Zariņas kurss. Vija Zariņa bija uzlikusi tādu rozīgu drapēriju, atlasa. Ienāk Grūbe un lēniņām velk to drapēriju nost. Tā ir mana drapērija! Es to atnesu! Vienreiz novelk. Pēc kāda laiciņa atnāk, un atkal tas pats atkārtojas, novelk otrreiz. Un man bija pie viņa tāda pusguļus poza, viņš bija nolicis mani tādā pelēkā drapērijā, bet tā drapērija saburzījusies. Viņš piesauc tagad tās meitenes klāt. Nu, kā parasti, kaut ko tādu ļoti svarīgu teiks. “Panāciet, panāciet šurp!” Un viņš viņām saka: “Kad es jauns biju, tad es vēl ganos gāju un tādas drapērijas vilka govīm no mutes ārā.” Un es domāju: nu labi, ka ne no citas vietas, ka no mutes tikai. Ar to iesākās mans darbs šeit, akadēmijā.

Svens: Vai tev kādreiz ir bijuši šaubu un niknuma mirkļi, kad tev gribējies mest šito visu nafig pie malas un nekad vairs?

Lapšāne: Nē.

Svens: Par spīti visām Jēzus pozām?

Lapšāne: Par spīti visam. Pat tad, kad es te biju vienīgā, kas redzējusi zagli.

Svens: Tā. Paga, paga...

Lapšāne: Man šeit bija podests, un man bija jāstāv. Te bija pa visu stāvu gaisma jau nodzēsta, un bija apzagta Villeruša Dagmāra. Un es redzēju tieši to zagli. Man tā vienmēr sanāk nelaimīgi redzēt to, ko man nevajag redzēt. Un es viņu redzēju, mana poza bija tieši tāda, ka man bija tur jāskatās.

Svens: Ko tu darīji?

Lapšāne: Protams, ka es viņu nodevu policijai.

Svens: Tu viņu noķēri pati?

Lapšāne: Nē, es viņu nenoķēru, es viņu aprakstīju.

Svens: Re, kā. Un viņu atrada arī?

Lapšāne: Atrada.

Svens: Tad tu pa šīm garajām sēdēšanas stundām esi arī iemācījusies vērīgāk apskatīt cilvēkus?

Lapšāne: Nu ja! Tad man vienkārši tā sanāca, ka es viņu redzēju. Viņš ātri aizgāja. Es redzēju, kā viss tas bija: atnāca bez somas un aizgāja ar somu pār plecu.

Svens: Šitais notika baigi bieži, un pārsvarā viņus neatrada. Tā ka šis bija rets, veiksmīgs gadījums.

Justīne: Lūk, ko nozīmē pareizā leņķī novietots modelis!