Neko nedomāt ir ļoti, ļoti svarīgi
Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm

Ar gleznotāju Birutu Delli sarunājas Uldis Tīrons

Neko nedomāt ir ļoti, ļoti svarīgi

Par Birutu Delli (1944) var stāstīt vai nu ļoti vienkārši, vai ļoti sarežģīti, mākslas vēstures versija būtu vienkāršākā: latviešu gleznotāja, pievērsusies galvenokārt dabas motīviem, karjeras vidusposmā gleznojusi arī figurālas kompozīcijas, kurās parādās sirreālisma elementi. Viņai raksturīgs pastiprināts gaismēnu izcēlums, uzsvērtas silto un auksto toņu attiecības, Pola Sezana ietekme. Otra ir biogrāfiskā, leģendas versija, un tajā netrūkst komplicētības. Laikabiedri un arī pati māksliniece stāsta par savu neatkarīgo raksturu un sarežģītajiem personiskās dzīves līkločiem. Par spīti nesabiedriskas un vientulīgas personas slavai, māksliniece ir diezgan daudz intervēta un vaļsirdīgi stāstījusi par savu dzīvi. Kā nozīmīgākās noteikti minamas intervijas Ilonas Brūveres dokumentālo TV raidījumu ciklā “Dominante” (2006) un Laimas Žurginas filmā “Kaza kāpa debesīs” (2019). Tajās lieliski var novērot Delles apdomīgo runas manieri, arī veidu, kādā viņa – apzināti vai neapzināti – būvējusi savu autsaideres tēlu. Interneta publikāciju ārēs var uziet Jāņa Žildes interviju ar skaļo virsrakstu “Man dzīvē blakus bijuši čekisti, homoseksuāļi un šizofrēniķi” (tvnet.lv, 2019). 2007. gadā apgādā Atēna iznāca pašas Birutas Delles sarakstīta grāmatiņa “Mans ceļš”, bet 2013. gadā galerija Daugava izdeva milzīgu katalogu ar izsmeļošu mākslas zinātnieces Andas Treijas apceri. Delles-leģendas atribūtu komplektā ietilpst tas, ko vēsturnieki sauc par pretdarbīgu izturēšanos (padomju varai) – konflikti ar mākslas hierarhijā augstākstāvošām personām, bohēma kafejnīcā Kaza un dzīvesvietā Torņakalnā, neformālā gleznošanas studija Zemūdene, laulība ar Hubertu Delli un vēlāk ar Pēteri Kamparu, abas ar bēdīgām beigām, un depresijas epizodes. Paralēli tam – nesatricināma ideālistes stāja, gan attiecībā uz saviem radošajiem principiem, gan cilvēku attiecībām. Jāatzīmē, ka tikai tagad padomju laiki, kuros norisinājās puse mākslinieces radošā mūža, tiek raksturoti kā morāla pagrimuma periods. Padomju kultūrā morāles un ētikas jautājumi tika cilāti katru dienu, bet, iespējams, tikai Dellei līdzīgi mākslinieki tos ņēma nopietni.

Vissarežģītāk ir izskaidrot, ko gan Birutas Delles glezniecība nozīmēja laikā, kad viņas rokraksts veidojās, nostabilizējās un kļuva populārs? Galu galā, postimpresionists Pols Sezans (1839–1906), kura pieeju pagājušā gadsimta 60. gados studēja ne vien Delle, bet vēl virkne laikabiedru, jau bija sena mākslas vēsture. Tomēr tobrīd “sezanisms” nozīmēja norobežošanos ne tikai no jau pārdzīvotā socreālisma, bet arī iepriekšējās paaudzes, kas bija modernizējusi latviešu mākslu ar ekspresīviem, brašiem triepieniem un stilizētām figūrām. Pilnīga iegrimšana dabas studijās un krāsu autonomijā pasvītroja arī radošu pozīciju, uz kuru it kā nemaz neattiecās “sabiedriski nozīmīgas tēmas” un apkārtējā ideoloģizētā realitāte. Tā tika konstruēta māksla ārpus sabiedriskas sistēmas, iluzori iekšējie Rietumi, kas gan tika uztverti ļoti plašā diapazonā – no franču modernisma dzejas klasiķiem (Delles draudzenes Maijas Silmales atdzejojumā) līdz atsevišķām aktualitātēm, kas izlauzās cauri Dzelzs priekškaram (piemēram, Delles gleznā “Džoana Baeza dzied par mieru”, 1971). Savukārt pievēršanās noteiktiem psihes stāvokļiem, gleznojot sirreālas, halucinācijām līdzīgas ainas, pavisam noteikti piederēja pie neatļautas realitātes kā politiski, tā estētiski. Delles iekšējā opozīcija ārpasaulei ir uzcelta uz tik stipriem pamatiem, ka turas vēl joprojām.

Vilnis Vējš


Rīgas Laiks:
Cik sen jums ir kaķis?

Biruta Delle: Kaķis mūžīgi man ir.

RL: Kādreiz bija suns.

Delle: Par suni šis nekādi nevar izaugt, nu nekā.

RL: Man ir... Manam kaķim ir 20 gadi. Un ar vecumu viņš kļūst tāds bišku niķīgs, bet arī mīļāks. Mīlīgāks.

Delle: Šitas kaķis vispār nav mīļš.

RL: Neizskatās.

Delle: Nē. Ļoti konstruktīva.

RL: Konstruktīva – ēšanas ziņā?

Delle: Nē, visu, viņa visu dara tā konstruktīvi, re, pārbauda, un, ja kaut kas mainījies... Bet... es esmu visgarlaicīgākais cilvēks, kāds vien var būt.

RL: To jūs pati sev sakāt?

Delle: Nē, es to apzinos.

RL: Un kāds tad ir interesants cilvēks?

Delle: Nu, kam viss kas interesē... Kaut kur brauc, dara kaut ko... Nu, vārdu sakot, kustas kaut kā. Brīvā laikā interesējas par...

RL: Vai jums vispār ir brīvais laiks?

Delle: Nē, tāpēc jau ir garlaicīgi. Ne ar vienu nesatiekas, nu, kas tas par cilvēku?

RL: Jūs esat ideāls pašizolācijas piemērs.

Delle: Jā, es nekur neeju.

RL: Bet man gribējās pavaicāt, kamēr jūs ar mani vēl runājat, tu ar mani vēl runā...

Delle: Jā. Runāju, runāju. Man jau vispār patīk runāt.

RL: Ruta, kā tev pa visiem šiem gadiem izdevies saglabāt tādu monolītumu, vienu līniju, ko uzreiz var pazīt? Es negribu teikt, ka tas ir viens un tas pats...

Delle: Es saprotu.

RL: ...bet kaut kas pazīstams.

Delle: ...es saprotu, jā.

RL: Uz kā tas turas?

Delle: Citi to sauc par “atrod savu rokrakstu un štancē”. Kādas muļķības! Nu, ir arī tādi, protams, bet tās izmaiņas ar katru gadu desmitu ir tik maziņas, kuras zinu tikai es un par kurām cīnos tikai es. Bet, ja no malas paskatās, nu, atkal jau viņa tos kokus glezno, tur jau nekā nav... Taču nav svarīgi tas, ka glezno koku, bet – kā. Labi, ka mani tu sauc par Rutu, tad man mierīgs prāts vismaz.

RL: Nu, atklāti sakot, es izlasīju, ka tev patīk, ka tevi tā sauc...

Delle: Ne jau patīk, mani vienkārši vecāki savu mūžu nav ne reizi uzrunājuši par Birutu.

RL: Bet kāpēc tad ielika tādu vārdu?

Delle: Tāpēc, ka tūlīt pēc kara vispār nedrīkstēja kristīt. Tomēr Doma baznīcā bija tāda iespēja, bet bija kurlmēma krustmāte, kurai bija piekodināts: tikai ne Biruta. Taču viņa nebija sapratusi, un nokristīja mani tieši par Birutu. Un, kad es vēl tikai mācījos runāt un man prasīja, kā mani sauc, es teicu: “Lruta.”

RL: Un ko tu gribēji teikt?

Delle: Ruta. Bet pirmais vārds bija “Luta”. Kā tevi sauc? – Luta. (Smejas.) Tēvs teica: nē, tā neiet cauri, vārds sākas ar burtu “r”, un tad es iemācījos “Lruta”. Tas bija vēl pavisam agri, bērnībā.

RL: Jā, runājot par tavu bērnību, izlasīju par to visai radikālo gadījumu, kad tu nolēmi kļūt par mākslinieci.

Delle: Oi... Man liekas, ka neviens tam netic.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Jūlijs 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela