Neko nedomāt ir ļoti, ļoti svarīgi

Par Birutu Delli (1944) var stāstīt vai nu ļoti vienkārši, vai ļoti sarežģīti, mākslas vēstures versija būtu vienkāršākā: latviešu gleznotāja, pievērsusies galvenokārt dabas motīviem, karjeras vidusposmā gleznojusi arī figurālas kompozīcijas, kurās parādās sirreālisma elementi. Viņai raksturīgs pastiprināts gaismēnu izcēlums, uzsvērtas silto un auksto toņu attiecības, Pola Sezana ietekme. Otra ir biogrāfiskā, leģendas versija, un tajā netrūkst komplicētības. Laikabiedri un arī pati māksliniece stāsta par savu neatkarīgo raksturu un sarežģītajiem personiskās dzīves līkločiem. Par spīti nesabiedriskas un vientulīgas personas slavai, māksliniece ir diezgan daudz intervēta un vaļsirdīgi stāstījusi par savu dzīvi. Kā nozīmīgākās noteikti minamas intervijas Ilonas Brūveres dokumentālo TV raidījumu ciklā “Dominante” (2006) un Laimas Žurginas filmā “Kaza kāpa debesīs” (2019). Tajās lieliski var novērot Delles apdomīgo runas manieri, arī veidu, kādā viņa – apzināti vai neapzināti – būvējusi savu autsaideres tēlu. Interneta publikāciju ārēs var uziet Jāņa Žildes interviju ar skaļo virsrakstu “Man dzīvē blakus bijuši čekisti, homoseksuāļi un šizofrēniķi” (tvnet.lv, 2019). 2007. gadā apgādā Atēna iznāca pašas Birutas Delles sarakstīta grāmatiņa “Mans ceļš”, bet 2013. gadā galerija Daugava izdeva milzīgu katalogu ar izsmeļošu mākslas zinātnieces Andas Treijas apceri. Delles-leģendas atribūtu komplektā ietilpst tas, ko vēsturnieki sauc par pretdarbīgu izturēšanos (padomju varai) – konflikti ar mākslas hierarhijā augstākstāvošām personām, bohēma kafejnīcā Kaza un dzīvesvietā Torņakalnā, neformālā gleznošanas studija Zemūdene, laulība ar Hubertu Delli un vēlāk ar Pēteri Kamparu, abas ar bēdīgām beigām, un depresijas epizodes. Paralēli tam – nesatricināma ideālistes stāja, gan attiecībā uz saviem radošajiem principiem, gan cilvēku attiecībām. Jāatzīmē, ka tikai tagad padomju laiki, kuros norisinājās puse mākslinieces radošā mūža, tiek raksturoti kā morāla pagrimuma periods. Padomju kultūrā morāles un ētikas jautājumi tika cilāti katru dienu, bet, iespējams, tikai Dellei līdzīgi mākslinieki tos ņēma nopietni.

Vissarežģītāk ir izskaidrot, ko gan Birutas Delles glezniecība nozīmēja laikā, kad viņas rokraksts veidojās, nostabilizējās un kļuva populārs? Galu galā, postimpresionists Pols Sezans (1839–1906), kura pieeju pagājušā gadsimta 60. gados studēja ne vien Delle, bet vēl virkne laikabiedru, jau bija sena mākslas vēsture. Tomēr tobrīd “sezanisms” nozīmēja norobežošanos ne tikai no jau pārdzīvotā socreālisma, bet arī iepriekšējās paaudzes, kas bija modernizējusi latviešu mākslu ar ekspresīviem, brašiem triepieniem un stilizētām figūrām. Pilnīga iegrimšana dabas studijās un krāsu autonomijā pasvītroja arī radošu pozīciju, uz kuru it kā nemaz neattiecās “sabiedriski nozīmīgas tēmas” un apkārtējā ideoloģizētā realitāte. Tā tika konstruēta māksla ārpus sabiedriskas sistēmas, iluzori iekšējie Rietumi, kas gan tika uztverti ļoti plašā diapazonā – no franču modernisma dzejas klasiķiem (Delles draudzenes Maijas Silmales atdzejojumā) līdz atsevišķām aktualitātēm, kas izlauzās cauri Dzelzs priekškaram (piemēram, Delles gleznā “Džoana Baeza dzied par mieru”, 1971). Savukārt pievēršanās noteiktiem psihes stāvokļiem, gleznojot sirreālas, halucinācijām līdzīgas ainas, pavisam noteikti piederēja pie neatļautas realitātes kā politiski, tā estētiski. Delles iekšējā opozīcija ārpasaulei ir uzcelta uz tik stipriem pamatiem, ka turas vēl joprojām.

Vilnis Vējš

Rīgas Laiks: Cik sen jums ir kaķis?

Biruta Delle: Kaķis mūžīgi man ir.

RL: Kādreiz bija suns.

Delle: Par suni šis nekādi nevar izaugt, nu nekā.

RL: Man ir... Manam kaķim ir 20 gadi. Un ar vecumu viņš kļūst tāds bišku niķīgs, bet arī mīļāks. Mīlīgāks.

Delle: Šitas kaķis vispār nav mīļš.

RL: Neizskatās.

Delle: Nē. Ļoti konstruktīva.

RL: Konstruktīva – ēšanas ziņā?

Delle: Nē, visu, viņa visu dara tā konstruktīvi, re, pārbauda, un, ja kaut kas mainījies... Bet... es esmu visgarlaicīgākais cilvēks, kāds vien var būt.

RL: To jūs pati sev sakāt?

Delle: Nē, es to apzinos.

RL: Un kāds tad ir interesants cilvēks?

Delle: Nu, kam viss kas interesē... Kaut kur brauc, dara kaut ko... Nu, vārdu sakot, kustas kaut kā. Brīvā laikā interesējas par...

RL: Vai jums vispār ir brīvais laiks?

Delle: Nē, tāpēc jau ir garlaicīgi. Ne ar vienu nesatiekas, nu, kas tas par cilvēku?

RL: Jūs esat ideāls pašizolācijas piemērs.

Delle: Jā, es nekur neeju.

RL: Bet man gribējās pavaicāt, kamēr jūs ar mani vēl runājat, tu ar mani vēl runā...

Delle: Jā. Runāju, runāju. Man jau vispār patīk runāt.

RL: Ruta, kā tev pa visiem šiem gadiem izdevies saglabāt tādu monolītumu, vienu līniju, ko uzreiz var pazīt? Es negribu teikt, ka tas ir viens un tas pats...

Delle: Es saprotu.

RL: ...bet kaut kas pazīstams.

Delle: ...es saprotu, jā.

RL: Uz kā tas turas?

Delle: Citi to sauc par “atrod savu rokrakstu un štancē”. Kādas muļķības! Nu, ir arī tādi, protams, bet tās izmaiņas ar katru gadu desmitu ir tik maziņas, kuras zinu tikai es un par kurām cīnos tikai es. Bet, ja no malas paskatās, nu, atkal jau viņa tos kokus glezno, tur jau nekā nav... Taču nav svarīgi tas, ka glezno koku, bet – kā. Labi, ka mani tu sauc par Rutu, tad man mierīgs prāts vismaz.

RL: Nu, atklāti sakot, es izlasīju, ka tev patīk, ka tevi tā sauc...

Delle: Ne jau patīk, mani vienkārši vecāki savu mūžu nav ne reizi uzrunājuši par Birutu.

RL: Bet kāpēc tad ielika tādu vārdu?

Delle: Tāpēc, ka tūlīt pēc kara vispār nedrīkstēja kristīt. Tomēr Doma baznīcā bija tāda iespēja, bet bija kurlmēma krustmāte, kurai bija piekodināts: tikai ne Biruta. Taču viņa nebija sapratusi, un nokristīja mani tieši par Birutu. Un, kad es vēl tikai mācījos runāt un man prasīja, kā mani sauc, es teicu: “Lruta.”

RL: Un ko tu gribēji teikt?

Delle: Ruta. Bet pirmais vārds bija “Luta”. Kā tevi sauc? – Luta. (Smejas.) Tēvs teica: nē, tā neiet cauri, vārds sākas ar burtu “r”, un tad es iemācījos “Lruta”. Tas bija vēl pavisam agri, bērnībā.

RL: Jā, runājot par tavu bērnību, izlasīju par to visai radikālo gadījumu, kad tu nolēmi kļūt par mākslinieci.

Delle: Oi... Man liekas, ka neviens tam netic.

RL: Tavs stāsts man atgādināja par Luteru, kurš, būdams situācijā, kad nespēja pieņemt ticību, reiz, dziedādams korī, novēlās gar zemi un iekliedzās: “Es neesmu.” Nu, un pēc tam viņš savu dievatstumtību pārtaisīja par izredzētību. Vai tu varētu vēlreiz pastāstīt, kā tas notika ar tevi?

Delle: Ar lielāko prieku, jo neviens netic, domā, ka es to esmu safantazējusi. Man bija kādi 13, 14 gadi. Visu bērnību es biju pavadījusi kopā ar puikām, brālēniem – parasti pa dārzu. Lūk, lija lietus – bet man ļoti patīk lietus –, sākās pērkons. Tobrīd es jau biju tādā diezgan eksaltētā Aspazijas iespaidā... Es paslēpos šķūnītī un dzirdu: drausmīgs grāviens pilnīgi virs galvas! Un es brēcu pret debesīm: tagad, tagad, tagad, tagad, pasaki, Dievs, kas būs? Nevis tā, lai viņš tieši zīmi man dod... Es pamodos gultā, tur ārsts bija un vecāki satraukušies, es piesēdos sēdus un jautāju: “Kas te notiek?” Un ārsts saka: “Nē, nu, jāpaguļ, viss būs kārtībā, pēc pāris dienām pāries.” Viņš teica vecākiem, ka droši vien iespēris zibens. Un viņi aizgāja. Un, lai gan mājā nebija nevienas pašas gleznas, vispār tādi vārdi kā “glezna” netika lietoti, pēkšņi es sapratu, ka būšu gleznotāja. Viņi domāja, ka gan jau pāries, bet es katru dienu gāju meklēt, kur varētu mācīties gleznošanas kursos.

RL: Un kā tu atradi savu skolotāju Ansi Stundu?

Delle: Nu tā es gāju – no viena afišu dēļa pie otra pa visu Rīgu, bija daudz vietu, kur mācīja gleznot. Pensionāres, kur akvareļus pludina, šķidrina, ko vēl tur dara, un skolniekiem Baušķenieks mācīja zīmēšanu. Un es arī tur sāku iet. Tur Tabaka bija, labi zīmēja, un es arī centos zīmēt tieši tāpat. Taču tur nemācīja gleznošanu. Un tad es staigāju pa visām malām, un nekur nekā, un tad pašās beigās – kad es nodomāju, nu, šitā bija pēdējā reize, – es iegāju kaut kādā studijā, neatceros... Vīndedža studijā, otrajā stāvā. Es pavēru durvis šķirbiņā – tur tādi vecīši sēž, krāsu kastes ir, bet iekšā es taču neiešu tur, taisījos projām, ziema bija. Un iznāk tāds pelēks vecītis, tāds mazs, pelēks, sirms, pelēkās drēbēs, sirma galva, nu, pelēks... iznāk un saka: “Nē, nē, nē, pa priekšu vajag pamēģināt un tad bēgt.” Tā kā es vēl nemācēju pateikt nē – vecāki nebija mācījuši pateikt nē (smejas) –, tad tur arī viss sākās...

RL: Viņš pie Purvīša bija mācījies?

Delle: Nu, mums jau visi... mācījās Pēterburgā.

RL: Un Stunda arī?

Delle: Jā, viņš arī. Viņš varētu būt kādi 15, 16 gadi jaunāks par Purvīti. Un Purvītis viņu pieņēma pie sevis par (smejas) zelli, par čellu, par zelli, un viņš tur uz Jelgavu brauca, līdzēja stiept mantas, un arī pie viena kopā gleznoja. Bet viņš negribēja palikt par gleznotāju, jo viņam atstāja audžudēlu, krustdēlu, vienam pašam izaudzināt – kur tur var par mākslu daudz domāt.

RL: Kas viņam atstāja to audžudēlu?

Delle: Es nezinu, neprasīju – to arī man vecāki mācīja, ka neko nedrīkst jautāt.

RL: Un tu pie viņa gāji ik dienu, daudzus gadus.

Delle: Jā. Septiņus gadus, katru dienu. Pa brīžiem izskrēju uz eksāmeniem vidusskolu pabeigt. Bet paklau, mīlulīt, kas tie bija par gadiem...

RL: Piecdesmitie?

Delle: Piecdesmitie.

RL: Un?

Delle: Stunda tad bija nevēlams un starp nevēlamiem. Maz cilvēku viņu pazina; vienu laiku viņš strādāja Rozentāla skolā, bet nu... viņš jau nestāstīja. Un es arī neprasīju, man jau nebija tik daudz dūšas, lai kaut ko paprasītu. Un, tā kā viņam tas puika bija jāizaudzina, tad viņš noformēšanu kaut kādu taisīja, kaut kādos zavodos, es arī vēlāk taisīju, kad man tie ķipari bija jāaudzina. Viņš ar mani neko nerunāja, nu, par ko gan runāt, jāstrādā, nav tur ko runāt. Bet reizēm, kad viņš man atnesa kakao krūzīti ar divām maizītēm... Vecrīgas darbnīcas otrajā stāvā. Nu, ko tu smejies, es dumji runāju? Tad viņš teica: kas strādā, tam jāēd. Un es: “Nu ko jūs, ko jūs...”, bet viss – kas strādā, tam jāēd.

RL: Un kā tava mācīšanās pie viņa beidzās?

Delle: Man kauns palika. Es aizgāju uz akadēmiju, un... viss, ko viņš mācīja, man pēkšņi pazuda.

RL: Kas tas bija, kas pazuda?

Delle: Viss tas, ko viņš man mācīja tos gadus.

RL: Un kas bija tas, ko viņš mācīja tos gadus?

Delle: Daba. Tāda, kāda viņa ir. Redzēt. Viņš mācīja redzēt.

RL: Bet tas tak bija Vecrīgā, otrajā stāvā...

Delle: Mēs katru dienu braucām ar vilcienu, ziemā arī, uz jūru. Tur kaut kādas laivu būdiņas bija, kur var paslēpties no aukstuma, jūra bija aizsalusi – agrāk bija aukstāks, jūra bija aizsalusi, sals bija un milzīgi ledus blāķi. Viņš saka: “To vajag uzgleznot, redz, kā smuki spīd. Kur iesim?” Nu kā, nu ko es varu pateikt, kur iesim. Viņš man kā Dievs vispār, kur teiks, tur iešu, kaut vai jūrā bridīšu. Un viņš saka tā: “Atrodam vietu, paskatīsimies, no kuras puses vējš, debesīs var redzēt, kādas būs gaismas un ēnas, un tad mēs redzēsim saulē vai ēnā...” Un, tā kā man ar viengadniekiem praktiski nesanāca tikties, es viņus neatceros ne pēc vārda, ne pēc izskata, ar ko kopā skolā gāju, vidusskolu beidzu.

RL: Bet, Ruta, tu vēl tikai tiktāl tiki, ka ar Stundu sameklējāt vietu, lai varētu zīmēt. Un tad tu zīmē, molberts ir līdzi...

Delle: Es nevienu dienu nezīmēju. Tikai pie Baušķenieka. Stunda man arī teica: “Baušķenieks labs cilvēks, bet kāpēc iet mācīties zīmēt? Tu būsi grafiķe vai gleznotāja? Šite pindzele, vari zīmēt!”

RL: Tātad ar molbertu.

Delle: Jā, krāsu kasti.

RL: Tajā aukstumā. Un tad tu saki, viņš mācīja dabu. Skatīties dabu.

Delle: Redzēt dabu.

RL: Redzēt dabu. Ko tas īsti gleznotājam nozīmē? Vai tā ir spēja precīzi atrast to pašu krāsu, ko viņš redz?

Delle: Jā, viņš teica: “Gleznošana jau īstenībā ir ļoti vienkārši lieta: pareiza krāsa pareizā vietā, un būs forma, būs telpa, viss kas būs.” Neko no sevis, neko. Nekādu savu īpašu skatījumu. Jo principā cilvēki jau visi ir vienādi, vai ne?

RL: Neesmu pārliecināts.

Delle: Ar dažām atšķirībām.

RL: Bet... ir jau vēl arī kaut kas, kas atkarīgs no tā cilvēka, kurš skatās uz to dabu. Proti, kaut ko es gribu redzēt, kaut ko es negribu redzēt, ja es esmu saskatījies Kasparu Dāvidu Frīdrihu un redzu tikai miglas un drupas, un ledājus, un visu kaut ko tādu.

Delle: Jā, es saprotu, gribēt saredzēt to, kas patīk, jā?

RL: Jā.

Delle: Bet ir arī tā, ka var saredzēt to, kas patīk, visur. Zāles stiebriņos, ejot pa pļavu...

RL: Jā. Bet, kad bērns aug, viņš jau tās krāsas vēl tikai mācās atšķirt, un tas viss viņam nepavisam nav gatavā veidā uzreiz dots. Iznāk tā, ka dabā pašā par sevi ir kaut kas nezināms, bet mēs tikai iemācāmies redzēt.

Delle: Nu, bet kāpēc tad es turpinu joprojām gleznot?

RL: Nezinu.

Delle: Nepietiek, ka desmit gadus paglezno, paglezno un pietiek.

RL: Kāpēc?

Delle: Tāpēc, ka daba ir bezgalīga. Tur ir bezgalīgi ko redzēt no jauna un no jauna. Kaut vai vienu un to pašu koku gleznojot. Uzreiz jau daba tā nedodas. No sākuma kaut kas laukumos, tad kaut kādos priekšmetos – eksotiski, palmu ieraudzīju, ārprāts, palmu ieraudzīji, kā tad to negleznosi! (Smejas.) Jūru, vai dieniņās, peldēt ne, gleznot! Kas tur ko gleznot jūru – divi laukumi.

RL: Man ienāca prātā, ka Fridrihsons esot mīlējis iebrist līdz ceļiem jūrā, paplest rokas un tad šitā (smejas) – lai tad nāk tā saule. Un tu saki, ka dabā...

Delle: Pareiza krāsa pareizā vietā.

RL: Jā, bet tas tā ir gleznā. Vai arī dabā tā pareizā krāsa jau ir pareizajā vietā?

Delle: Tad kur tad vēl pareizā krāsa ir pareizā vietā, ja ne dabā! To krāsu, pareizo krāsu, jau atrod, skatoties dabā. Viņu atliek tikai uzjaukt un uzlikt.

RL: Pieņemsim, ka dabā viss ir pareizi. Bet tad, kad tu saki, ka... Kāpēc tu glezno? Tāpēc, ka ir kaut kas...

Delle: ...kas mani valdzina dabā, jo tur es vēl joprojām neesmu...

RL: Tieši tā.

Delle: ...tur ir tik daudz vēl tā apslēptā, tāda, ko es nespēju saredzēt.

RL: Bet vai tad neiznāk tā, ka daba principā ir tas, ko mēs nespējam saredzēt?

Delle: Nē, cilvēks principā nespēj pilnībā redzēt dabu.

RL: Nu jā, es vienkārši domāju, ka tā gleznotāja un dabas saistība ir ļoti, nu... tāda nepieciešama. Nevar atraut to dabu atsevišķi un gleznotāju atsevišķi.

Delle: Tas ir attieksmes jautājums. Ļoti daudzi gleznotāji vispār ignorē dabu, glezno citādi, dabā tā nav, bet viņi apzināti to ignorē. Bet es sevi uzskatu par dabisti (smejas). Kā Stunda man mācīja skatīties. Tad tu redzēsi, bet, ja tu urbsies te ar savām krāsām un audekliem un dabu neredzēsi, tad tu malsies visu laiku, vienu un to pašu. Viņš teica: “Es tev nemācu gleznot, es tev mācu būt par mākslinieku, dzīvot mākslinieka dzīvi.” Es viņam saku: “Kā nemācāt? Jūs mani mācāt, kā tad ne.” – “Es mācu, lai daba varētu tev tālāk mācīt visu mūžu.” Tādēļ es saku, ka daba ir ticības jautājums.

RL: Bet kam tur ticēt?

Delle: Jo mēs tikai mācāmies skatīties. Kad es atceros savus agrākos darbus – ārprāts, kādi stulbumi bija! Un es toreiz tā redzēju? Un paiet daudzi gadi, un tagad es redzu pavisam citādi.

RL: Tādā nozīmē, ka tu esi tuvāk dabai.

Delle: Nu, es ceru gan. Es esmu divdaļīga.

RL: Proti?

Delle: Dabas glezniecība ir ļoti grūta, tur nogurst. Es astoņas stundas dienā pēdējos divus mēnešus vai vairāk, pēdējo gadu, astoņas stundas dienā, no rīta līdz vakaram, līdz pārgurumam. Un tad, ja tā pāris mēnešus pastrādā, man ir mazie formātiņi, kuros es...

RL: ...atpūties?

Delle: Tos lielos es saucu par simfonisko mūziku, un tās ir dziesmiņas.

RL: Un dziesmiņas ir priekšmeti vai portreti, vai kaut kas tāds?

Delle: Jā, figūriņas vai kaut kas...

RL: Pigoriņi?

Delle: Jā. (Smejas.)

RL: Šīs ir tās dziesmiņas?

Delle: Dziesmiņas, re, kur vēl viena dziesmiņa. Daudz man viņas ir. Ā, tas ir nepabeigts. Aiz šīs mājas uz to pusi tur ir tāds kalniņš, tur es... es tur mežā sevi – kā to sauc? – iztirzāju.

RL: Ko tu dari mežā?

Delle: Domāju.

RL: Iztirzā, tu teici?

Delle: Jā. Kāpēc es esmu tik riebīga. Staigāju un domāju, kas ar mani notiek, kāpēc es tik riebīga. Par sevi šeit nav nekas.

RL: Labi, bet par ko tad tur ir? Nu, tas nav, teiksim, par to, ka tev ir auksti dzīvē, vai par to, ka tu jūties dzīvē kā...

Delle: ...septītajās debesīs.

RL: ...ka tu tūliņ kritīsi un ka tikai pie debesīm var pieturēties. Tas taču nav par to.

Delle: Nē.

RL: Par ko tad tas ir?

Delle: Ne par ko. Nu, nav par ko.

RL: Man tās figūras tavās gleznās traucē uztvert tevi kā dabisti.

Delle: Piedod. Es jau... Dabiste – tā ir toņošanas maniere, stils, tā var teikt.

RL: Priekš kam tām vistām tas krēsls tur vajadzīgs, es nesaprotu.

Delle: Kā, nu pastaigājas pagalmā (smejas).

RL: Tāpēc es tev nemaz neprasīšu, kas te notiek ar to sārto žurku. Tie sižeti it kā nostājas priekšā tam, lai es tai gleznā uztvertu krāsas, to attiecības, jo, kad es ieraugu vistas...

Delle: Te jau ir, te jau ir tā glezniecība, tepat arī viņa ir...

RL: Jā, bet tās vistas man traucē ieraudzīt krāsas. Un man šķiet, ka, piemēram, tajā bildē (rāda uz gleznu ar koka lapotni) man ir daudz vieglāk koncentrēties uz kaut ko tādu kā krāsa.

Delle: Nu, tāpēc jau es arī to daudz vairāk taisu, šeit es vienkārši paķēmojos un papriecājos.

RL: Tu glezno zāli... Starp citu, vai kaķis tev arī ir daba?

Delle: Redzi, es jau teicu: nav svarīgi, ko glezno, bet – kā. Pie “kā” pieder tas, ka es esmu dabiste, pie “ko” pieder kaķis, dziesmiņas, koki, vārdu sakot, tas ir tik nesvarīgi...

RL: Bet vai tad, kad tu glezno portretus, tu arī esi dabiste?

Delle: Nea, tās ir dziesmiņas. Man nepatīk gleznot portretus. Jo gleznojot es ieraugu cilvēku vairāk, nekā es viņu pirms tam pazinu. Pie tam sirds sāk sāpēt, kad tu ieraugi, ka viņš tomēr ir tāds, un tomēr viņš ir tāds, bet es domāju – daudz labāks. Bet tas atklājas tikai gleznojot...

RL: Un?

Delle: ...ārēja līdzība ir, bet tas ir cits cilvēks, kādu es viņu nepazinu. Tāpēc man nepatīk, es neesmu psiholoģe un...

RL: Tad iznāk, ka tu zīmē cilvēku tādu, kāds viņš ir.

Delle: Tāds, kāds viņš ir, jā.

RL: Bet vai gadās arī, ka viņš ir labāks, nekā tev pirms tam licies?

Delle: Tik daudz es negleznoju, es reti kad...

RL: Vienmēr tikai sliktāks.

Delle: Nē, vienkārši tā ir sagadīšanās, ka es gleznoju cilvēku no dabas, tādus dziesmiņveidīgos cilvēkus.

RL: Tās ir lapiņas, kur tu piezīmē?

Delle: Jā. Un kas tad šite būs? Domā, es zinu? Es vēl nezinu.

RL: Un tas tev pats zīmējas, es tā saprotu.

Delle: Pats zīmējas, jā. Šitas sen zīmējās, šitas man tikai tagad uztaisījās. Tā bija dāvaniņa, es viņu noliku, viņa kā dāvaniņa atnāca pirms pieciem gadiem, bet nesteidzās, tagad sāka pēkšņi interesēt... Un arvien nav riktīga.

RL: Vai pēc tam, kad tu uzzīmē tajā skicītē, tu pati sev nejautā, ko esi tur uzzīmējusi?

Delle: Nē.

RL: Tu risini tikai glezniecību.

Delle: Es svēti tām ticu. Tām skicītēm.

RL: Jā? Un kad tev tas sākās? Kad tu sāki zīmēt uz tiem papīrīšiem?

Delle: Tas... Ā... Pirms mobilajiem telefoniem, kad bija klausules, varēja pļāpāt, vienalga ko, es biju aizņemta, un roka varēja zīmēt. Tā arī dāvana, jo paņem papīru – tūlītās kaut kas uzšvīkāsies. Citreiz var gaidīt, cik gribi, un nekas nenotiks.

RL: Saki, vai tev ir vienalga, ko par tavām gleznām domā, piemēram, skatītājs?

Delle: Kas?! Kas ir skatītājs?

RL: Grūti pateikt, ja tas būtu teātris, es teiktu, ka ļoti daudz kas. Par skatītāju mēs varam pateikt to, ka skatītājs varētu būt saimnieks, tas, kurš tev tās bildītes piespēlē.

Delle: Nu, es viņam kalpoju, jā. Es kalpoju. Redz, Sezans teica tā (ilgi klusē): “Dod, Dievs, patikt tev, nevis cilvēkiem.” Cilvēkiem es nepatīku, un visi ir aizmirsuši, neviens mani... ļoti reti, reti kāds piezvana uz pāris vārdiem. Jau akadēmijā man teica: esi kā mēs, tad mēs tevi mīlēsim. Un tagad arī mākslinieki – tā pa bariņiem, pa bariņiem... Bet es nevarēju saprast, kāpēc ar mani neviens ne runā, ne kā, nu, it kā manis nebūtu. Cilvēks it kā izdzēsts... Un nezinu, par ko, ko es būtu izdarījusi? Kāpēc es netieku visur, kāpēc es tieku apieta? Ka manis nav?

RL: Nu, tāpēc, ka tu esi vienpatne un pati ar sevi.

Delle: Bet es nevienam to neesmu teikusi.

RL: Bet visi to ir tā izdomājuši.

Delle: Nu redzi, izdomājuši. Tad es esmu staigājoša bauma (smejas).

RL: Nu, bet tu taču negribētu, tā teikt, būt mākslas tirgus iekšpusē, grozīties...

Delle: Nē, mākslas tirgus – mani biedē šis vārdu salikums “mākslas tirgus”.

RL: Līdz ar to...

Delle: Nuja, bet man jau naudu nevajag.

RL: Līdz ar to... nu, iznāk, ka tu pati esi tā iekārtojusies.

Delle: Nu bet es taču saku, es nevienam neklausu, es daru, ko gribu. Un nežēlojos. Par ko gan lai es sūdzētos, paklau? Es esmu brīva, no manis neviens neko negaida. Parādu arī man nav. Nu, naudas nav, bet man nevajag. Priekš kam...

RL: Jā, un vispār: kurš tad teicis, ka mums kādam jāpatīk? Es arī par sevi runāju. Nav taču tāda uzdevuma – patikt.

Delle: Vispār. Es, piemēram, nevienam nezvanu. Kā es varu atļauties kādam piezvanīt, parunāties? Redz manu telefonu – nu, ko tad, neatbildēs? Būs vien jāatbild. Likšu tad visu nost un atbildēšu.

RL: Tā tu domā?

Delle: Tā es iedomājos. Nu, kā es varu zināt, ko tas cilvēks tur dara, kā jūtas, varbūt viņš grib kaut ko darīt, bet te es ņemu un zvanu, jā? Nē, nē, nē, man nav tādu tiesību (smejas), lai viņiem zvanītu.

RL: Un paši nezvana?

Delle: Viņi domā: nu, viņa jau noteikti mālē, ko es viņu traucēšu, un vakarā viņa jau iet agri gulēt, agri ceļas.

RL: Bet tā taču ir patiesība.

Delle: Tā ir patiesība.

RL: Nu bet pieņemsim, tu tomēr kādam piezvani.

Delle: Nē, es nezvanu nevienam.

RL: Bet ko tu teiktu, ja tu piezvanītu?

Delle: Nu tur jau tā lieta, ko tad es teiktu? (Smejas.) Kā tev iet? Vai sāktu stāstīt par sevi, kas galīgi nevienam neinteresē.

RL: Bet es sapratu, ka tu tomēr varbūt arī gribētu ar kādu parunāt pa telefonu. Jo kāpēc gan tu man vispār ieminējies par to zvanīšanu? Es varu iztēloties, ka tev kādreiz paliek vientuļi, tu gribētu kādam piezvanīt, bet tad tu izdomā: ai, ko nu viņam zvanīsi, viņš tur noteikti...

Delle: Jā, traucēs.

RL: Traucēs. Paskatīsies – atkal Delle zvana, domās – ko tur, jāņem ir, visu šito te, un tāpēc labāk nezvanīt.

Delle: Nu jā.

RL: Man liekas, ka tu pati sev to visu esi tā iekārtojusi.

Delle: Vai tad es varu bez kompleksiem?

RL:  To dzīvi?

Delle: Ja nav, tad es viņus radu. Un vispār. Tā liekas, ka, vientuļi dzīvojot, cilvēks kļūst drūms un nopietns, vai ne, bet es netieku no nenopietnības vaļā (smejas). Es nemāku nopietni uzvesties. Vai es visu laiku esmu nopietna mājā? Nē. Kad satieku cilvēkus, es sāku smieties. Atnāk, tagad jau es sen vairs ne... Atnāk kāds, nu, Rubenis, bēdu sagrauzts, domā, redzēs mani tādu galīgi... Bet es šausmīgi smejos un nevaru iestāstīt, ka smejos tāpēc, ka priecājos viņu redzēt. Tāpēc man jau teica: kad satiecies ar cilvēkiem, mēģini neākstīties.

RL: (Smejas.) Kurš to teica?

Delle: Mana meita.

RL: Viņa tevi māca dzīvot vai...

Delle: Jā, nu ko... Atmetusi ar roku laikam. Nerunā ar mani. Bet es, vecs cilvēks, ko es varu daudz saprast.

RL: Nu, es nezinu, bet... viņa tak varētu saprast, ka tev ir diezgan vienatnīgi.

Delle: Pati vainīga.

RL: Pati vainīga? Tu? Bet tu jau neko tādu neesi darījusi.

Delle: Kā, nu, viņa kopš dzimšanas jau redz, ka mamma mālē vai neko nedara, sēž mājā. Un citiem cilvēkiem ir mājas un vasarnīcas, un viss kas ir...

RL: Tu esi teikusi, ka tad, kad tu sāc domāt par gleznu un taisies ķerties tai klāt, tas izraisa tev šausmas.

Delle: Man pie katra tīra audekla tā ir kā lēkšana ūdenskritumā.

RL: Kā tu zini, kam tur jābūt, kamēr neesi sākusi gleznot?

Delle: Nu tas ir tāds viens – čiks!, un viss, tu zini, un tad tālāk atliek tikai darīt.

RL: Bet tad iznāk, ka tevī jau ir tas tēls, kuru tu gribi dabūt tajā gleznā.

Delle: O, tas arī pie tām dziesmiņām un figūrām. Nu, piemēram, kad sākās šitā te migrēšana...

RL: Migrēšana? Migrācija – tas ir par putniem vai par cilvēkiem?

Delle: Es par cilvēkiem. (Smejas.) Jo viņiem nevajadzētu migrēt. Putniem vajag, bet cilvēkiem nevajag, tomēr viņi to dara, ja. “Es arī gribu Italpasta.”

RL: Es nesaprotu to Ital...

Delle: Tāpēc peld pāri jūrai, nēģeris peld pāri jūrai, viņu noķer un prasa, kāpēc viņš tā dara, viņš saka: “Es arī gribu Italpasta.” Makaronus, itāļu makaronus, viņš tā teica. Nu, vārdu sakot, kaut kāda tur stulba iemesla dēļ viņš pārpeld... Nu, lai brauc, kam patīk, bet, ka tas kļūs par tādu sērgu, to es zināju jau piecus, desmit gadus iepriekš, ja. Un tad man vajadzēja taisīt daudzfigūru bildes.

RL: Un tās daudzfigūru bildes kaut kādā veidā saistījās ar šo migrācijas vilni?

Delle: To es pēc tam sapratu, jo tobrīd nezināju, kāpēc gan es tā daru.

RL: Tad iznāk, ka tu pati esi tas medijs starp to, kam jānotiek, un to, ko tu glezno.

Delle: Ir bijuši tādi gadījumi, tieši par bēgļiem, par izceļošanu, par izklīšanu, kad nāk virsū... Putins nāk virsū.

RL: Puķītes?

Delle: Putins.

RL: Ā, Putins.

Delle: Zini, ir krieviem tāds...

RL: Krieviem ir.

Delle: Ir krieviem, jā. Tu šo zini? (Izvelk no skapja savu albumu.) Pašķirsti. Varbūt tur ir kaut kas tāds... Par ticību. Tas, ka dabu nevar, bet var maksimāli censties... Nu, kāpēc cilvēki iet uz baznīcu? Viņi maksimāli cenšas būt tuvāk Dievam, jo domā, ka citā vietā nebūs (smejas), viņi domā, ka tikai baznīcā būs Dievs, citā vietā nebūs. Iziesi ārā, un tu esi pagalam. Un otra lieta – ļoti jātic sev, jo sev neticēt nozīmē (domā)... katru vakaru noticēt sev.

RL: Ticēt Dievam un ticēt sev. Par to Dievu es saprotu un arī par to baznīcu saprotu. Tu laikam vairs neej uz baznīcu?

Delle: Vairs ne. Bet tad, kad man vajadzēja kaut kā nebūt orientēties drūmajā dzīvē...

RL: Tad gāji?

Delle: Jā.

RL: Deviņdesmito gadu beigās?

Delle: Jā. Bet es negāju uz baznīcu, es gāju pie Rubeņa. Es ar viņu parunāju, un tad viņš nāca pie manis, un, kad es visu izrunāju, viņš teica, ka Dievs ir to dzirdējis. Viņš zina, ka Dievs ir dzirdējis, pat ja neviens cits nav dzirdējis.

RL: Paga, ko Dievs ir dzirdējis?

Delle: Manu drūmo dzīvi.

RL: Pateicoties Rubenim?

Delle: Jā.

RL: Tam, ka tu izstāstīji?

Delle: Viņš nāca, un es runāju.

RL: Un viņš teica, ka tagad Dievs ir dzirdējis.

Delle: Tagad Dievs ir dzirdējis.

RL: Nu redzi, kāds Rubenis drosmīgs, ka viņš tā var pateikt.

Delle: Nu, viņš joprojām ir drosmīgs. Tikai mums jau tagad tas liekas smieklīgi, toreiz mēs viņu uztvērām citādāk.

RL: Nu jā... Bet es īsti nesapratu par to ticību sev.

Delle: Tas ir tā, vakarā iet gulēt ar domu – man pilnīgi nekas nav sanācis, melnie klāt, un beigas ir, un viss. Tad vienīgais ir – gulēt. Gulēt miegā, beigt, beigt miegā. Un tomēr – katru rītu jāmēģina. Un kā tu mēģināsi, ja tu netici sev, ka tu to varēsi. Nu, tur ir jābūt lielai, lielai drosmei – kaut arī man nesanāca, jāvar, jāmālē tik ilgi, kamēr... ka nu galīgi nevar. Tāpēc es dzīvoju stiprā, stiprā režīmā. Nu, stingrāk es nezinu, kurš vēl. Un tad būs kaut kāds lūzums, kaut kas... Un tu to nezini, nu, ja viens un tas pats atkārtojas vairākas reizes, zini, ka tas atkārtosies vēl.

RL: Jā.

Delle: Jā, bet tie... tie ir drausmīgi, un tieši tad, kad vissliktāk, kad uznāk šitie melnie, kad neko pilnīgi, vispār neko negribas, nu, vispār būt negribas. Un kad nav ar ko papļāpāt, bet tāpat vien jau nezvanīs un nepļāpās – ļaļaļa, kā tev vispār iet –, nu, es nevaru vairs tā. Izeju ārā pagalmā, es te nevienu nepazīstu šitajā mājā. Nu, pieiešu pie kāda klāt parunāt pāris vārdus, nu, kaut ko, tur sunīti viņš izvedis ārā, es tā sunīša dēļ pieiešu klāt. Viņš kaut ko arī parunāja pāris vārdus, nu, vajag iet mājā, suns nosalis. Divus, trīs vārdus. Pieiet klāt pilnīgi svešam cilvēkam, sākt sarunu, neko nedarīt – tas ir visdrosmīgākais. Es sev klusībā saku, ka šādus brīžus droši vien piedzīvojuši daudzi mākslinieki, varbūt visi.

RL: Un tie ir brīži, kad tev vajadzētu ar kādu parunāt vai...

Delle: Jā. Un tad tev vēl pasaka: ah, laimīgā, tu te vari sēdēt un... darīt tikai to, kas tev patīk (smagi nopūšas)... Jā, bet nav jau to saprotošo cilvēku. Dēls ne reizi nav uzmetis pat nejaušu skatu, ko es daru, ko es mālēju, viņam vienalga. Agrāk bija vēl sliktāk, tur, Vienības gatvē, man bija tāds jocīgs dzīvoklis – durvis slēdzi vai neslēdzi, vienalga vienmēr bija vaļā, un pie Robja nāca daudzi. Un tur visa tā māja niekojās ar alkoholu, nāca vienkārši bariem iekšā dzīvoklī. Es mālēju, nāk tur trīs, četri ar pudelēm – ve-ve-ve... “Tu mālē, mēs tev... neliecies... mēs tev netraucēsim. Mālē vien. Mālē vien, mēs tev netraucēsim.” Tad es pie tādas kņadas arī mālēju, un tas bija tā diezgan briesmīgi. Tāpēc es saku, ka tagad esmu brīva. Bet, no otras puses, reizēm ir briesmīgi. Tā ka vienkāršāk ir pārvilkt visam svītru un pateikt, ka nekas nav ne labi, ne slikti.

RL: Tad iznāk, ka tas, nu, gleznas nosacījums esi tu pati, uzticēšanās sev kā tādam, kurš kaut ko var.

Delle: Ja dara, tad var. Es ticu, ka cilvēks var visu; kā man tēvs teica: “Cilvēks var visu saprāta robežās.”

RL: Nu, par to saprātu... Tu taču ne ar prātu glezno, tava roka it kā pati zina, tavas acis ir iemācījušās kopā ar Stundu redzēt dabu, tu kaut kā redzi to, ko tu gribi uzgleznot, tas kaut kādā veidā dzīvo tevī.

Delle: Es jau neliedzos, es jau nesaku, ka manis tur nav.

RL: Tad kā šī redzēšana tevī dzīvo? Nu ne jau kā kaut kāds krāsu lekāls...

Delle: Es esmu ļoti sarežģīta.

RL: Tu esi sarežģīta? Jācer vismaz, ka es esmu vienkāršāks.

Delle: Tu esi tik vienkāršs, ka nevari mani saprast.

RL: Nevaru. Ruta, es gribēju pajautāt, diplomdarbā tu...

Delle: Ak Dievs...

RL: ...uzzīmēji Avotu ielas ainavu.

Delle: Ai... (nopūšas).

RL: Un tev Zariņš esot teicis...

Delle: Indulis Zariņš teica, ka tas ir Rietumi.

RL: Un tu teici, ka tādā gadījumā viņš glezno kolhozniekiem. Kāpēc viņš tā teica? Kas tajā gleznā bija?

Delle: Nu, tas nebija socreālisms.

RL: Bet kas tas... Ko tu tur biji uzzīmējusi tādu nesocreālistisku?

Delle: Nu, tā, tīra daba, ar divmetrīgu audeklu stāvēju ielas malā un gleznoju mājas saules staros. Un viņš redzēja, ka tas nav socreālisms.

RL: Bet kādā veidā viņš to varēja redzēt, ja tu biji pēc labākās sirdsapziņas uzgleznojusi dabu?

Delle: Socreālismam nav nekāda sakara ar dabu. Nekāda. Socreālisms ir domāts cilvēkiem un par cilvēkiem un par to, kādi nu viņi tagad ir.

RL: Ja tas arī glezno dabu, socreālisms...

Delle: Viņš neglezno dabu, tad tas... Leo Svemps vienīgi, viņu pieņēma tāpēc, ka viņš glezno klusās dabas, puķes... tās derētu socreālismam. Ubāns tika cauri ar savām ainavām.

RL: Kāpēc?

Delle: Nezinu.

RL: Es vienkārši cenšos saprast, lūk, Ubāns tev pieiet blakus un saka...

Delle: Viņš nerunāja, viņš tikai “burbur”.

RL: Bet tu esi stāstījusi par to gadījumu, kad viņš teica, paskaties...

Delle: Ā, viņš pienāca klāt gaitenī, pieveda pie loga un teica: paskaties ārā! Tur taču ir citādāk nekā tavās gleznās, vai ne?

RL: Un?

Delle: Un es tur saindējos, akadēmijā, bet Stunda mani aizdzina uz akadēmiju. Silti ieteica.

RL: Saindējies ar...?

Delle: Bibliotēkā es pirmo reizi redzēju grāmatas, mākslas grāmatas. Stunda man teica, ka viņš man tīšām nav devis mākslas grāmatas. Es biju pilnīga, pilnīga tumsone. Bet Stunda teica, ka man var iepatikties kāds gleznotājs un es sākšu neapzināti viņu atdarināt. Un tad es pēkšņi ieraugu van Gogu, Sezanu... Van Gogs man tik ļoti nepatika, bet nu Sezans – ak Dievs! Un Ubāns par manām bildēm teica: “Es arī kādreiz biju sezanists.” Kāds drausmas es tur taisīju – zilas, zaļas tādas! Atdarināju. Daudz tuvāk nekā Sezans pats. (Smejas.) Un, kad Stunda visas tās šausmas ieraudzīja, viņš teica: “Nu jā, te es neko vairs nevaru darīt, visu labu!” Un es viņam vēl pateicu: “Bet pienāks laiks, kad jums mani darbi patiks.” Bet nepienāca.

RL: Bet droši vien no Sezana arī var mācīties.

Delle: Bet tas, ko viņš pats rakstīja, ka viņš formu ar krāsu mēģina taisīt, viņš pavēra ceļu kubismam (smejas)...

RL: Un kas tev pret to, ka formu var taisīt ar krāsu?

Delle: Es biju tikpat gudra kā viņš, ja.

RL: Un ko tas nozīmē?

Delle: Pēc viņa darbiem es uztaisīju citu teoriju, ka viņš strādā ar siltu un aukstu krāsu. Nu, ka ikvienam tonītim ir viņa kontrasts – nevis melnbaltais kontrasts, bet siltā un aukstā kontrasts. Un tad es blenžu uz gleznām un skatos: bet nav, nu nav, nu, mazlietiņ tā kā ir, tā kā ir, tā kā nav, ai, bet bez tā... Un skatos: jā, bet neviens no viņiem nesaiet kopā, teiksim, atspīdums nav tajā vietā, kur jābūt vēsumam... Un tad man bija doma, ka ir trešā, baltā līnija, kas atšķir šos aukstos un siltos toņus. Vārdu sakot, tas bija tik sarežģīti, ka tikai es to varēju saprast, un to es meklēju dabā. Ar savu prātu es meklēju dabā to, kas ir manā prātā. Vairāk es tā nedarīju, bet vairākus gadus to meklēju, apzinoties, ka es eju Sezana ceļu, tikai vēl tālāk.

RL: Tomēr, kā man šķiet, gleznā tikai retais spēj saskatīt to krāsu un toņu saspēli, toties var pievērst uzmanību formai. Un, ja šī gleznas forma ir tapusi, liekot toni pie toņa, tad es nesaprotu, kāpēc krāsa nevarētu kļūt par formu kā Sezanam.

Delle: Bet ne jau tā krāsa, kas Sezanam bija galvā, bet tas, kas bija tajā kalnā, tur viņš redzēja tos tonīšus, to, kā šie krāsu tonīši izveido kalna formu... Es par daudz runāju? Es varu runāt vienalga par ko citu, kāpēc man jārunā par gleznošanu?

RL: Nu, tas ir interesanti.

Delle: Bet tas... Mani Amerika interesē – kas tur notiks.

RL: Jocīgi. No vienas puses, tu saki, ka gleznošanai nav nekāda sakara ar dzīvi. No otras puses, tevi interesē Amerika.

Delle: Mani interesē patiešām pilnīgi visas lietas. Man sevišķi valoda interesē. Viss kaut kas, kam nav nekāda sakara ar gleznošanu. Viss, kas ir globāls. Agri no rīta es bieži vien atrodos pie vienas Dienvidu jūras, kur zvejnieki iet jūrā. Tur ir ļoti daudz zivju. Un es to gaisu elpoju (dziļi ieelpo); es nezinu precīzi to vietu, bet es... Un man nevajag, lai mani aizved kaut kur ar lidmašīnu, tur nosēdina un lai es to redzu. Tas būs pavisam kaut kas cits. Mana meditācijas forma ir apstaigāt pasauli un apskatīties, kur kas notiek. Un ļoti bieži es redzu to, kas notiek, un to, kas notiks pēc tam. Piemēram, par Sīriju es zināju jau iepriekš – ne jau vienā mirklī, bet es visu laiku tai sekoju, kamēr uzzināju, ka jā, Sīrijā visi tie sūdi sākušies.

RL: Tu gribi teikt, ka zināji jau iepriekš arī par Ameriku.

Delle: Nu paga, ko zināju? Nekas vēl nav zināms.

RL: Kad domāju par Ameriku, es nez kāpēc nedomāju par to zemi, kur vairākkārt esmu bijis, bet par Andrū Vaieta gleznām.

Delle: Ir jau Amerikā labi cilvēki arī.

RL: Jā. Lai gan savām acīm es tur neprotu ieraudzīt to, ko viņš ir uzgleznojis. Tu viņu zini?

Delle: Zinu. Viņš ir trešais.

RL: Trešais?

Delle: Es saprotu, ka runāt ar mani ir ļoti grūti. Bet padomā – es taču 50 gadus, teiksim, 40, praktiski netiekos ar cilvēkiem. Tas nozīmē, ka es klusēju. Mani sauc par eskeipisti, introvertu, visvisādi, bet tas tā vienkārši sanāk. Un tad, kad es tieku pie teikšanas, tad es nevaru apstāties.

RL: Tu nepabeidzi par Vaietu. Trešais...

Delle: Es pabeigšu. Bet tas atkal būs par gleznošanu. Kas ir valdzinošs dabā, veltīgi man tev to teikt, bet kas valdzina glezniecībā, kāpēc cilvēki vispār glezno? Un es stāvēju pie Leonardo – nu, viņam tur tās dāmas, Marijas, vai kā viņas tur sauc.

RL: Ļeņingradā?

Delle: Neatceros, kur. Nu, kur varēja aizbraukt... Un tad man pienāca klāt un jautāja: vai jums slikti palika? Bet es līdz muzeja slēgšanai stāvēju pie tās bildes. Es saku: “Es lasu.” Es it kā desmit reizes to bildi izgleznoju, katru tonīti – neko nedomājot, vienkārši stāvot un skatoties. Un tas pats notika, kad es skatījos Sezana kluso dabu ar āboliem. Kaut kāda rūtaina lupata tur viņam bija, bet man viņa netraucēja, jo arī tai lupatai katrs tonītis bija tik smalki, tik ļoti, ar tādu cīniņu uzgleznots, katrs ābols...

Un trešais bija Vaiets. Es viņu apskatīju, nevarēju saprast, bet vēlāk atgriezos pie viņa un tad stāvēju... Un var teikt, ka es patiešām viņa pasaules bildi ieraudzīju, tur es pilnīgi piekrītu.

RL: Jā. Man ir tāda kā teorija, ka dažādi vizuālie iespaidi izveido tādu kā režģi, caur kuru es skatos uz pasauli.

Delle: Bet tā ir teorija.

RL: Tā ir teorija. Taču tā es varētu saprast: man vajag attīrīt savu skatījumu, noņemt ārējo nost.

Delle: Ir mēģināts, ir mēģināts, jā. Ir mēģināts.

RL: Ņemt visu nost.

Delle: Kā sauc to, kas tur Daugavpilī?

RL: Marks Rotko.

Delle: Rotko. Ir mēģinājis, viss noņemts nost... Un visi sēž un ska-a-a-a-atās, pacietīgi tēlo muļķi. Forši, vai ne?

RL: Man šķiet, tu pārāk kritiski izturies pret Rotko. (Abi smejas.) Bet es at-ceros, ka Blumbergs, kad es viņam sūdzējos, ka neko nesaprotu Rotko bildēs, Rīgā bija izstāde, atbildēja: “Nu kā, tās krāsas taču burtiski laužas virsū, tāda sajūta, ka dedzina, it kā tev ar dzelzi kāds durtu.”

Delle: Nu, cilvēks mācēja skatīties, bet vai viņš mācēja redzēt...

RL: Jušanas nozīmē?

Delle: Jā, nu tā kā teātri iet skatīties, viss kaut kas patīk – aktieris, teksts, tās lielās zāles milzu stikliem... Bet es esmu laimīga, ka man ir mazs kaktiņš, nekad nav bijis savas istabas, man nevajag arī, cilvēkiem visa kā ir par daudz. Vai tad nav?

RL: Nezinu. Varbūt arī ir par daudz. Šajā brīdī man nez kāpēc ienāca prātā Lancmanis...

Delle: Vai, man viņš ļoti patīk!

RL: (Smejas.) Vai viņš prot redzēt?

Delle: (Ilgi klusē.) Mjā, Lancmanis ir Lancmanis, viņš prot domāt. (Nopūšas.) Zini, kad tu jautāji, kāpēc vajadzīga drosme, – tāpēc, ka gleznotājs jebkurā mirklī var pateikt: “Stop, es jau redzu, viss, tur vairāk nekas nav redzams.” Es varu tālāk ākstīties, nu, ne ākstīties, es varu taisīt, kā es gribu, un man nav jāturas klāt kā tādam Dievam, ja... Latviešiem taču ir Dievs, vai ne?

RL: Nezinu, pēc himnas spriežot, kaut kāds ir.

Delle: Nu bet daba...

RL: Es nezinu, vai tā ir daba, kurai par godu mēs dejam un dziedam.

Delle: Nē, es nedomāju pēc himnas, pēc mūsu mentalitātes mēs dabu uzskatām par savu lielāko...

RL: Es domāju, Ruta, tu esi pārāk labās domās par latviešiem.

Delle: Es zinu, ka es neesmu laba. (Smejas.)

RL: Nē, tieši otrādi, tu labi domā, ka mums ir tā daba un tamlīdzīgi.

Delle: Būtībā jā. Nu, ne jau zemi rakt vai stādīt kokus, ne jau tādā nozīmē, ne jau tik burtiski.

RL: Bet kādā?

Delle: Bet tādā pašā kā drosme.

RL: Paskaidro.

Delle: Man ir pietiekoši daudz drosmes, lai bezcerīgu bildi nepamestu.

RL: Un latviešiem ir pietiekami daudz drosmes, lai...?

Delle: ...lai... izdzīvotu jebkādā laikā.

RL: Bet kāds tam sakars ar dabu?

Delle: Ar dabu nē, bet es saku, ka ļoti līdzīgi, tādai pašai drosmei jābūt. Var taču aizbraukt prom, izceļot, var nonākt Sibīrijā, mocīties un teikt, es esmu varonis tādēļ, var iet karot, var kaut ko tur...

RL: Bet es gribēju pārprasīt vienu lietu, kamēr neesmu aizmirsis. Tu teici, ka tu reizēm nonāc kādā Dienvidu jūras ainavā.

Delle: Jā, tās ir manas pastaigas.

RL: Tu pēc savas gribas veic tās pastaigas, vai arī, tā teikt, tu tur nokļūsti?

Delle: Nē, nu, ja es gribēšu, tad.

RL: Tu vari tā izdarīt?

Delle: Nu, man bija laba meditācijas skolotāja.

RL: Rozīte?

Delle: Jā. Tev neliekas laba?

RL: Nezinu. Es viņu nepazīstu, bet esmu dzirdējis.

Delle: Bet viņa bija pirmā, kas mums ieveda. Toreiz biju slepeni... Es savu drūmo dzīvi vispār... Viss sliktākais, kas ar cilvēku var notikt, ir noticis, un tā šausmīgā nabadzība, tagad vēl arī slimība, jā, viss, viss man ir noticis.

RL: Turpini, lūdzu, par to Rozīti, meditāciju un to, kā tu nokļūsti tajā ainavā.

Delle: Labi. Tādā grūtā brīdī es paņemu citu bildi, nokaunos un sāku skatīties, cik daudz laba man dzīvē ir dots. Pirmkārt, es esmu brīva.

RL: Brīva? Kādā nozīmē?

Delle: Nu, pilnīgi brīva.

RL: Brīva darīt ko?

Delle: Ko es gribu. Es esmu brīva darīt, ko es gribu.

RL: Bet ir daudz, ko tu gribi?

Delle: Visu, ko es gribu, to es arī daru. Bez tam... Man nav skolas, es neciešu visu to birokrātiju, man nav pat diploma, pat ne vidusskolas, es to visu izsviežu ārā – priekš kam? Bet man ir bijuši skolotāji. Es tik daudzas reizes esmu bijusi komā, kur ārsti saka: “Diez vai izdzīvos,” daudzas reizes. Man ir palīdzējuši sirds ārsti, man ir bijis ekstrasenss, akupunktūrists, viņš man lika ar savu enerģiju papildināt viņējo – viņš man izglāba dzīvību. Es vairākus gadus gāju pie viņa, ar visām bildēm, un tur sēdēju. Man bija Stunda, man bijuši daudzi skolotāji. Visvairāk es nožēloju, ka man nav mašīnas un es nevarēju iesakņoties laukos. Tas bija ļoti sāpīgi.

RL: Tev bija tāda iespēja?

Delle: Bija. Bet viss slikti beidzās.

RL: Pazuda mašīna? Nozaga?

Delle: Jā, pazuda. Mājas nojauca, izdemolēja, nodedzināja, visādi. Priekšpēdējā bija Mazirbē, netālu no jūras, par velti. Bet nē, nē, nesanāca, un tagad es domāju, bet vai tā ir nelaime? Man būtu jāiet uz autoostu, jābrauc uz turieni, jāsargā tā vieta, varbūt jāatsakās no Rīgas, bet kā es tur viena varētu? Ar ģimeni man nekas nesanāca, pilnīgs murgs kaut kāds... Bet es taču nezināju, kā vajag dzīvot, kas ir kas, es esmu šausmīgi, šausmīgi dumja. Brīnums, ka tik dumjš cilvēks var tik ilgi nodzīvot.

RL: Nu labi, bet par to Dienvidu jūras ainavu...

Delle: Ā, vēl viena skolotāja bija Rasma Rozīte, Juris Rubenis... un... ā, un vēl viens ārsts bija. Un vēl viens. Bet tie man ne tik daudz mācīja. Nu, palīdzēja, visu ko deva. Ā, un kur tad vēl visi tie no Sibīrijas pārbraukušie, tie visi bija mani draugi – Silmale, Skujenieks un tā. Viņi runāja, brauca, lasīja; dzīve mani burtiski apbārstījusi ar visādiem labiem cilvēkiem, un visi mani mācīja. Bet, ja es būtu kaut kur padomju skolā kārtējā komjauniete, tā visa taču nebūtu, vai ne?

RL: Kas to zina. Es nupat lasīju Belševicas dienasgrāmatas, tieši par 50. gadiem. Un izrādās, ka viņa tobrīd bijusi tāda ļoti, kā to lai saka, tāda... Viņai licies, ka viss ir pareizi, kas notiek...

Delle: Jā, es zinu.

RL: ...bet pēc tam viņa pakāpeniski pārvērtās par mūsu latviešu literatūras grande dame, par ko viņa kļuva. Man viņa ļoti patīk. Un tais dienasgrāmatās ir tik izcila valoda; tāpēc man arī šķiet, ka tieši valoda, nevis uzskatu maiņa viņai ļāva izveidoties par to, par ko viņa kļuva. Valoda kā tas...

Delle: Tas, no kā mēs sastāvam.

RL: Tas, no kā mēs sastāvam.

Delle: Acis, ausis...

RL: Nu lūk, un tu kaut kādā mērā sastāvi no taviem cilvēkiem. Bet tagad mēs esam tur, kur esam, – šeit, šajā Dzirciema ielā un savā vecumā, un to cilvēku nav vairs. Un tagad mēs esam vieni paši. Vai arī viņi kaut kādā ziņā tomēr joprojām ir ar tevi?

Delle: Domāju, ka jā, es sastāvu no tā, ko manī viņi ir likuši, taču ne jau no tiem, kurus es negribu redzēt. To nav, nav, viņi aizgāja. Bet tie – ir. Atkal jau nevar tā burtiski teikt, bet tas viņu domu gājums, tas manī kaut kā sakombinējies. Varbūt viņi savā starpā strīdētos un... bet varbūt arī, ka ne. Nu, bet katrā ziņā cilvēki, kuri man ļoti nepatika... Es nezinu, kā tas nākas, bet viņu nav, vairāk nav un atmiņā nav, nav.

RL: Tu mēdz pieminēt, ka tev bijuši vairāki nāves pieredzējumi – tajā nozīmē, ka tevi ir atkačājuši un dabūjuši atpakaļ, bet tā pieredze tev ir bijusi. Vai tas nav tevi ietekmējis?

Delle: Kā tad es to varu zināt?

RL: Ā, tu to nezini, apzināti par to nedomā.

Delle: Nē, nē. Es domāju par to, ka būs jāiet projām no šīs pasaules. Es dzīvoju tā kā svešā sētā, kur staigāju... Tik reizēm gaidu projāmeju, kam reiz tak jānotiek. Un tad neomulīga sajūta tāda. Tā par nāvi runāt un domāt var, bet tā kā pie tās jūras sajusties un justies, ka tu esi pavisam prom, jā, nav, vairāk nav, un viss.

RL: Tu runā par to Dienvidu jūru?

Delle: Jā, jā.

RL: Un tevis tur nav, tu sajūties pavisam projām no sevis.

Delle: Nē, tā nav nāve, kas tagad būs kuru katru brīdi vai katru gadu, ka to pieņemt tik viegli kā to jūru es nevaru.

RL: Kāpēc?

Delle: Es nezinu.

RL: Vai tās ir bailes?

Delle: Nē, tikai šausmīgi žēl.

RL: Žēl – kā?

Delle: Aiziet no šīs pasaules.

RL: Tas nozīmē, ka tev šeit tomēr patīk...

Delle: Šitais ir joks vai kas? (Smejas.)

RL: (Smejas.) Nē.

Delle: Man patīk šī pasaule, man patīk cilvēki, ļoti patīk. Gan tāpēc, ka viņi ir vienādi, gan tāpēc, ka viņi ir atšķirīgi.

RL: Gan tāpēc, ka viņi ir vāji.

Delle: Jā. Vai arī stipri un drosmīgi. Visādi.

RL: Tagad tu runā kā tāds dzīves skolotājs, bet pati dari vienu un to pašu.

Delle: Nē, nē, man tur ir desmit bildes, desmit bildes, vienā reizē.

RL: Ā, tas nav viens un tas pats? Tu gleznošanu sadali dažādās gleznošanās?

Delle: Nē, nē, ne tā. Tā ir atkal Dienvidu jūra. Es nekad nezinu, ko es šajā dienā darīšu, mazlietiņ tāds apjukums.

RL: No rīta?

Delle: Tikko pamostos, augšā celties negribas, guļu, atceros, vakarā tik riebīgi tas viss beidzās, nekas neveicās... Es apsēžos šeit, un tās bildes ir tur, un es nezinu, pie kuras bildes ķeršos klāt, man roka pati paņem to, un – pššš... Tāda bezgalība, ko darīt. Ja es paņemtu to bildi ar prāta domām, nu, būtu nelaimes jūra.

RL: Tad tu veic savā ziņā katru rītu tādu, nu, atvaino tādu valodu, intuitīvo aktu, atvaino par tādu izteicienu.

Delle: Es to atkal saucu par... par... sunīša sistēmu.

RL: Sunīša?

Delle: Suns iziet no rīta ārā un, neko nedomādams, skrien – tieši uz turieni, kur viņam vajag. Ne jau tikai uz turieni, kur viņam čurāt vajag, viņš jau vēl skrien un vēl, un vēl, un vēl. Un nabaga tas sunītis, kuru izved aiz siksniņas un aizved tur pie tā koka, pie tā, bet tagad – mājās. Viņš nekur nav bijis. Viņa dzīve ir pagalam. Un es tā... eju pēc dāvanām. Negribas, baigi negribas no rīta iet ārā, atveru durvis: ā! Es vēl nezinu, uz ko es skatīšos tūlīt, bet vispirms jau – ārs, ārs... Ar kaut ko tas fascinē, pārsteidz, tas ir kas tāds... Es uzreiz saku: “Paldies, Dievs, ka tu mani izvedi ārā, bet tagad es eju pēc dāvanām!” Es eju, eju, eju pa visādām ieliņām – kā nav, tā nav, kā nav, tā nav... Un tāds miglains rīts, vasara, un es domāju: nu kā tad tā, katru rītu ir kāda dāvaniņa... Tad es noguru, apstājos – tieši pie konteineriem, un tur visi tie mēsli krīt pāri, un es saku: “Nu tā, lūk, sagribēji dāvaniņu, sagribēji!” Un diemžēl nav tās dāvanas, nav uz ko cerēt, kovids ir, bet dāvanas nav. Bet atlika tikai pacelt acis. Agrā rīta saulē uz lapām viss vēl tā miglaini, koki tādi lieli, kā viss tur mirdzēja – nu, neko skaistāku es pat iedomāties nevarēju! Un tas turpat, virs šitām miskastēm! Un neko nevajag, tikai pacelt galvu, un bija. Es atnācu mājās tik laimīga. Es atceros visu šito – ir!

RL: Un šāda dāvana arī ir tas, ko negribas atstāt, vai ne?

Delle: Jā. Un visu pārējo... ne jau viss, kas ir, man šajā pasaulē patīk. Man patīk šī pasaule kā tāda, man negribas mirt.

RL: Un kā tu ar to tiec galā? Ar šo bēdīgo apziņu?

Delle: Tāpat kā ar to, ka mašīna pazuda, ka es laukos netieku. Nu, ir lietas, kur nu neko nevar darīt, tās jāpieņem, un viss. Manai sajūtai nav nekāda nozīmes.

RL: Es to saprotu, bet tu jau tagad skaties uz sevi it kā no malas. Bet, ja tevi pārņem žēlums, ka tev tomēr jāatstāj šī pasaule, ja tas tevi pārņem, tad kā tu ar to tiec galā?

Delle: Es vienkārši nedomāju.

RL: Vienkārši nedomā? Tas jau ir augsts līmenis (smejas). Vienkārši nedomāt. Man liekas, ka tu jau arī teici, ka vislabākais ir nedomāt un atstāt vietu klusumam un tukšumam.

Delle: Tukšumam ne. Man, piemēram, ļoti traucē, un es nemaz tik viegli ar to netieku galā... Ar atmiņām grūti tikt galā: divus gadus vajadzēja, divus gadus klusēt, lai visas tās konservu bundžas atvērtu un izmestu.

RL: Kuras?

Delle: Kur ir emocijas.

RL: Par kuru laiku tu runā?

Delle: Nu, pirms es atnācu šeit.

RL: Pirms 20 gadiem.

Delle: Jā, apmēram.

RL: Torņakalnā.

Delle: Jā.

RL: Tas bija saistīts ar tavu vīriešu aiziešanu? Tas tur bija – tajās konservu bundžās?

Delle:(Klusu.) Vīriešu... Tas bija čekists, kāda tur... (ilgi klusē). Un visvairāk man šeit traucē tas, ka ir klusums, un klusumā domas iet savu ceļu un sliktākajā gadījumā tās pieslēdzas arī pie bildes.

RL: Sliktākajā gadījumā?

Delle: Jā.

RL: Domas?

Delle: Jā. Un tad es domāju par kaut ko citu, vienalga ko, par kaut ko nereālu, kam nav nekāda sakara ar bildi, bet viņa aizrauj, un tur var aizdomāties, un atkal nav... Man vairākus gadus ir radio, un es to klausos – Radio 1, jo mūziku nevar, tur arī jāklausās, vienkārši ziņas kaut kādas, kaut kāds ļar, ļar, ļar, ko es nemaz nedzirdu; reizēm man gribas dzirdēt, kāds laiks būs, bet citādāk – tādu monotonu, mierīgu muldēšanu. Tā neļauj domāt, ja, un neļauj klausīties – pārāk klusu, lai klausītos. Jo neko nedomāt ir ļoti, ļoti svarīgi.

RL: Un, neko nedomājot, tu arī glezno?

Delle: Nu ja. Tas taču jau... tas ir baigi grūti.

RL: Un tad, kad tev tas sunītis izvēlas to bildi no rīta, tas arī ir nedomāšanas stāvoklī?

Delle: Jā, jā.

RL: Un no rīta tu gribi iet pēc dāvanām, kā tu to nosauci.

Delle: Sunītis iet, ne es.

RL: Bet tu pati kaut ko gribi, vai arī tikai sunītis grib?

Delle: Nu, ja sunītis grib, viņš čīkstēs un izvilks mani ārā, bet, ja sunītis negribēs, mierīgi varu no gultas pārcelties šeit.

RL: Bet, Ruta, tikko tu teici, ka esi pilnīgi brīva. Bet tad jau brīvs izrādās tas sunītis, un viņš tevi velk, kur grib. (Abi smejas.)

Delle: Varbūt tāpēc, ka manī ir sunītis, es esmu brīva.

(Abi ilgi smejas.)