Mīta vēsts

Džozefam Kampbelam (1904–1987) bija deviņi gadi, kad tēvs viņu aizveda uz Amerikas Dabas vēstures muzeju Ņujorkā. Indiāņu totēma stabi un maskas atstāja uz viņu zibens spērienam līdzīgu iespaidu. Kurš tos ir radījis un kādam nolūkam? Ko tie īsti nozīmē? Muzeja apmeklējums pamodināja zēnā kaislīgu interesi par mitoloģiju un reliģiju, kas ar nemainīgu intensitāti turpinājās līdz viņa mūža beigām. 1943. gadā iznāca Kampbela pirmā grāmata (par kādu navahu cilts indiāņu ceremoniju), kurai 1944. gadā sekoja hermeneitiska satura apcerējums par Džeimsa Džoisa “Finegana vāķi”, bet 1949. gadā – viņa slavenākais darbs “Varonis ar tūkstoš sejām”, kuru popularitātes un ietekmes ziņā no šī žanra literatūras var salīdzināt varbūt vienīgi ar Dž. Dž. Freizera “Zelta zaru” (1890).

Aplūkojot Kampbela bibliogrāfiju, redzams, ka grāmatu skaits, kas izdotas pēc viņa nāves, pārsniedz dzīves laikā izdotās. Tie pārsvarā ir izdevumi, kuros viņa skolnieki apkopojuši Kampbela vadīto semināru, lekciju un simpoziju materiālus. Viņš bija nepārspējams runātājs. Klausoties Kampbelu internetā pieejamajos video un audio materiālos, ir grūti atvairīt asociācijas ar rindu no Mateja evaņģēlija: “Jo viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.”

1985.–1986. gadā Džozefs Kampbels pavadīja daudzas stundas sarunās ar amerikāņu žurnālistu Billu Mojersu filmas “Zvaigžņu kari” režisoram Džordžam Lūkasam piederošajā rančo Kalifornijā. No šīm sarunām, kas 1988. gadā tika izdotas grāmatā “Mīta vara” (“The Power of Myth”), telekanāls PBS izveidoja sešdaļīgu seriālu, kurš joprojām skaitās viens no skatītākajiem seriāliem ASV sabiedriskās televīzijas vēsturē. Šeit publicējam sarunas tekstu no seriāla “Džozefs Kampbels un mīta vara” otrās daļas.

V. Ā.

Bills Mojerss: Kāpēc tieši mīti? Kāpēc mums vajadzētu par tiem domāt? Kāds tiem sakars ar manu dzīvi?

Džozefs Kampbels: Mana pirmā atbilde būtu šāda: “Dzīvojiet vien mierīgi savu dzīvi, tā ir laba dzīve, jums mītus nemaz nevajag.” Nedomāju, ka cilvēkam par kādu lietu būtu jāinteresējas tāpēc vien, ka citi to uzskata par svarīgu vai interesantu. Es vairāk ticu tam, ka kāda lieta pati tevi notver un nelaiž vaļā. Un var ļoti gadīties, ka mīta pasaule, ja esi tajā pienācīgi ievadīts, notver arī tevi, un, kad tas ir noticis, tu sāc domāt, ko šī pasaule var tev dot. Šiem informācijas gabaliņiem, kas no sensenas pagātnes nonākuši līdz mums, ir tieša saistība ar tēmām, kas skar cilvēka dzīves pamatjautājumus. Gadu simtiem tie ir palīdzējuši cilvēkiem radīt civilizācijas, veidot reliģijas; tiem ir saistība ar dziļām iekšējām problēmām, iekšējiem noslēpumiem, iekšējiem pārejas sliekšņiem, un, ja tu nepazīsti zīmes šī ceļa malā, tev tās jāatšifrē pašam. Taču, kad mīta pasaule ir tevi satvērusi, tu tajā vai citā tradīcijā pastāvīgi sastopi tik dziļu, bagātu, dzīvinošu spēku, ka vairs nevēlies no tās šķirties.

Mojerss: Tātad mīti ir stāsti par cilvēku meklējumiem pēc jēgas un nozīmes – lai piešķirtu jēgu savai dzīvei, lai pietuvotos mūžīgajam, saprastu noslēpumaino un atklātu, kas mēs patiesībā esam?

Kampbels: Cilvēki domā, ka tas, ko mēs meklējam, ir dzīves jēga; es tā neuzskatu. Domāju, ka mēs meklējam noteiktu pieredzi, dzīvuma pieredzi, lai tas, ko mēs piedzīvojam tīri fiziskajā plāksnē, rezonētu ar mūsu iekšējo esamību un iekšējo realitāti un lai tādējādi mēs sajustu, ka esam pa īstam dzīvi. Tieši par to ir stāsts, un tieši to šie pavedieni palīdz mums atrast sevī pašā.

Mojerss: Mīti ir Ariadnes pavedieni?

Kampbels: Mīti ir pavedieni, kas palīdz piekļūt cilvēka dzīves garīgo iespēju laukam.

Mojerss: Tam, ko mēs varam atklāt paši sevī?

Kampbels: Jā.

Mojerss: Un arī pieredzēt paši sevī?

Kampbels: Jā.

Mojerss: Man patika tas, kā jūs izmainījāt mīta definīciju – no jēgas meklējumiem uz...

Kampbels: Uz pieredzi.

Mojerss: Dzīvuma pieredzi.

Kampbels: Jā, dzīvuma pieredzi. Jēgas meklējumi ir saistīti ar prātu. Bet šeit... (rāda uz sirdi). Kāda ir puķes jēga? Dzenbudismā ir tāds stāsts par Budu, kurš saviem mācekļiem sniedza mācību. Viņš vienkārši pacēla no zemes puķi. Tikai viens māceklis, vārdā Kašjapa, deva viņam zīmi, ka saprot, ko Buda gribējis teikt. Kāda ir Visuma jēga? Kāda ir blusas jēga? Viņa vienkārši ir, un viss, un arī tevis jēga ir tāda, ka tu vienkārši esi. Mēs esam tik pārņemti ar darbiem un kaut kādu ārēju mērķu sasniegšanu, ka aizmirstam: stāsts ir par iekšējo dzīvi – par to spārnoto sajūtu, ko dod apjēgsme, ka esam dzīvi. Mēs, piemēram, gribam domāt par Dievu. Dievs ir doma, Dievs ir vārds, Dievs ir ideja, bet tas, uz ko šis vārds vai ideja norāda, atrodas viņpus domājamā robežām. Esības noslēpums atrodas ārpus jebkādām domāšanas kategorijām. Mans draugs Heinrihs Cimmers mēdza sacīt, ka pašas labākās lietas nevar ietērpt vārdos, jo tās transcendē domāšanu. Otras labākās lietas tiek pārprastas, jo tās ir domas, kas norāda uz lietām, par kurām nav iespējams domāt. Trešās labākās lietas ir tās, par kurām mēs pašlaik runājam. Mīts ir metaforisko atsauču sfēra, un šīs metaforas norāda uz to, kas ir pilnībā transcendents.

Mojerss: Kas prātam nav aizsniedzams?

Kampbels: Kas prātam nav aizsniedzams.

Mojerss: Ko nav iespējams nosaukt vārdā?

Kampbels: Jā.

Mojerss: Izņemot mūsu vārgos centienus ietērpt to valodā.

Kampbels: Un mūsu valodā beidzamais vārds tam, kas ir transcendents, ir “Dievs”.

Mojerss: Vai jūs atceraties, ko nodomājāt, kad pirmo reizi ieraudzījāt Mikelandželo Radīšanas ainu?

Kampbels: Ziniet, kad es to ieraudzīju, mans priekšstats par dievišķo jau vairs nebija tik personificēts, es jau vairs nedomāju par Dievu kā par vecu, bārdainu vīru ar visai negantu raksturu. Tas ir tāds materiālistisks veids, kā runāt par pārpasaulīgo.

Mojerss: Bombejas ostā ir ala, kur var ieraudzīt pavisam pretēju dievišķā attēlojumu no apmēram 8. gadsimta.

Kampbels: Jā, tā ir brīnišķīga ala. Apžilbis no spožās saules, tu ieej tās melnajā tumsā un sākumā, protams, neko nespēj saskatīt. Bet, lēni virzoties uz priekšu, acis sāk pierast pie tumsas un tu ieraugi šo milzīgo objektu – aptuveni 6 metrus augstu un 6 metrus platu cilni. Vidējā seja ir mūžības maska. Tā ir Dieva maska. Tā ir metafora, ar kuras palīdzību mūžība tiek pieredzēta kā starojums.

Mojerss: Un divas pārējās sejas?

Kampbels: Izejot no transcendentā sfēras, mēs uzreiz nokļūstam pretstatu sfērā. Bombejas cilnī šie pretstati attēloti kā vīrietis un sieviete, kas atrodas pa labi un pa kreisi no centrālās sejas. Cilvēks ir ēdis augli no koka, kas bija ne vien laba un ļauna atzīšanas koks, bet arī vīrieša un sievietes, taisnības un netaisnības, šī un tā, gaismas un tumsas atzīšanas koks. Laika sfērā itin viss ir duāls: pagātne un nākotne, dzīvība un nāve, esamība un neesamība, ir un nav.

Mojerss: Ko nozīmē tas, ka šie pretstati atrodas abās pusēs Dieva maskai, mūžības maskai? Ko tas mums vēsta?

Kampbels: Maska simboliski attēlo vidu, un sejas abās tās pusēs attēlo pretstatus. Pretstati vienmēr veido pārus, un prāts atrodas vidū starp šiem pāriem. Vairums cilvēku nostājas labā pusē pret to, kas viņiem liekas ļauns. Šķiet, Hērakleits ir teicis, ka Dievam viss ir labs, pareizs un taisnīgs, bet cilvēkam dažas lietas ir pareizas, citas nav. Būdams cilvēks, tu dzīvo laika sfērā, un viena no dzīves problēmām ir: kā dzīvot, paturot prātā abas puses? Tas nozīmē: es zinu centru un apzinos, ka labais un ļaunais ir tikai laicīgas parādības.

Mojerss: Vai daži mīti ir vairāk vai mazāk patiesi nekā citi?

Kampbels: Tie ir patiesi dažādās nozīmēs. Šeit vesela mitoloģija ir balstīta izpratnē, kas transcendē duālismu. Mūsu mitoloģija ir balstīta duālistiskā izpratnē, un tāpēc mūsu reliģija akcentē ētiskos aspektus – grēku un izpirkšanu, pareizo un nepareizo. Tas sākās ar grēku, vai ne? Citiem vārdiem sakot, ar padzīšanu no mitoloģiskās zonas, paradīzes dārza, kur nebija laika un kur vīrietis un sieviete nezināja pat to, ka viņi ir atšķirīgi. Dievs un cilvēks tur bija praktiski vienlīdzīgi, viņš pastaigājās dārzā vakara vēsumā kopā ar cilvēkiem. Un tad viņi apēd atzīšanas ābolu, pretstatu ābolu. Pēkšņi vīrietis un sieviete aizsedz savu kaunumu, viņi saprot, ka ir atšķirīgi. Dievs un cilvēks ir kļuvuši atšķirīgi, un daba ir nostājusies pret cilvēku.

Es reiz dzirdēju brīnišķīgu Daisecu Sudzuki lekciju – tas bija brīnišķīgs dzenbudisma filozofs, kuram tobrīd jau bija pāri deviņdesmit, viņš bija atbraucis uz Eiropu. Lekciju viņš sāka ar to, ka piecēlās un teica: “Dievs pret cilvēku, cilvēks pret Dievu; cilvēks pret dabu, daba pret cilvēku; daba pret Dievu, Dievs pret dabu – ļoti jocīga reliģija.” (Smejas.) Citās mitoloģijās cilvēks dzīvo saskaņā ar pasauli, bet, ja pasaule ir labā un ļaunā sajaukums, viņš vairs nedzīvo saskaņā ar to, viņš identificējas ar labo un cīnās pret ļauno. Šī reliģiskā sistēma radās Tuvajos Austrumos Zaratustras laikā, tā ir sastopama bibliskajā tradīcijā, kristietībā un arī islāmā. Tā nepavisam nav kopība ar dabu, un par dabas reliģijām mēs runājam tādā kā noniecinošā veidā. Brīdī, kad cilvēks dārzā krita grēkā, daba tika atzīta par samaitātu – šis, lūk, ir mīts, kas mūsu acīs samaitā visu pasauli, un ikviena spontāna darbība ir grēcīga, jo daba ir samaitāta un tā ir jāizlabo, tai nedrīkst pakļauties. Tu dabū pilnīgi atšķirīgu civilizāciju, pilnīgi atšķirīgu dzīvošanas veidu saskaņā ar savu mītu – vai nu daba ir samaitāta, vai arī tā ir dievišķā manifestācija un gars ir šī dabā esošā dievišķuma atklāsme.

Mojerss: Vai jums nešķiet, ka, amerikāņi, mūsdienu amerikāņi, šo seno ideju par dabu kā dievišķā manifestāciju noraida tādēļ, ka tā atturētu mūs no dabas pakļaušanas?

Kampbels: Jā, bet tā ir tā pati Bībelē rodamā nosodošā attieksme pret dabu, kuru viņi mantojuši no savas reliģijas un atveduši sev līdzi. Dievs nav dabā, Dievs ir nošķirts no dabas, un daba nav Dievs – šāda Dieva un pasaules nošķirtība nav sastopama ne hinduismā, ne budismā. Es nekad neaizmirsīšu pieredzi, ko guvu Japānā. Būt vietā, kur neviens nekad nav dzirdējis par grēkā krišanu Ēdenes dārzā, vietā, kur kādā no sintoisma tekstiem es varu lasīt, ka dabas procesi nevar būt ļauni... Kad katrs no dabas nākušais impulss ir nevis jāapslāpē, bet jāpadara cildens, skaists... Šī brīnišķīgā interese par dabas skaistumu un sadarbību ar dabu, saskaņotību – dažos viņu dārzos nevar pateikt, kur sākas daba un beidzas māksla, – tā man bija vienreizīga pieredze. Tā arī ir pavisam cita mitoloģija.

Mojerss: Runājot par dažādām mitoloģijām, uzspēlēsim nelielu spēli! Man rokās ir teksti no jūsu atlanta. Es lasīšu no Pirmās Mozus grāmatas, un tad jūs – no attiecīgās vietas citu tautu mitoloģijā.

Kampbels: Ā, jā.

Mojerss: Pirmā Mozus grāmata: “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja! Un Dievs viņus svētīja un teica: “Augļojieties un vairojieties!””

Kampbels: Šis ir fragments no Rietumāfrikā dzīvojošās basari tautas leģendas: “Unumbote radīja cilvēcisku būtni. Tās vārds bija cilvēks. Tad Unumbote radīja antilopi, vārdā “antilope”. Unumbote radīja čūsku, vārdā “čūska”. Un Unumbote tiem teica: “Zemes virsa vēl nav sastampāta. Jums tā ir jāsastampā līdzena.” Unumbote iedeva tiem dažādas sēklas un teica: “Ejiet un iestādiet tās.””

Mojerss: Pirmā Mozus grāmata: “Un Dievs redzēja visu, ko bija darījis, un, lūk, tas bija ļoti labs.”

Kampbels: No upanišadām: “Un tad viņš saprata: patiesi, es pats esmu tas, ko esmu radījis, jo es to esmu radījis no sevis. Tā viņš kļuva par to, ko bija radījis, un patiesi – tas, kurš to jēdz, pats šajā radīšanā kļūst par radītāju.”

Lūk, kur tā sāls: kad tu to saproti, tu identificējies ar radīšanas principu, kas nozīmē dievišķo varu pasaulē – tas ir, tevī. Skaisti.

Mojerss: Ko mēs, jūsuprāt, meklējam, kad pieslejamies kādai no šīm radīšanas teorijām, kādam no šiem radīšanas stāstiem? Ko mēs meklējam?

Kampbels: Domāju, ka mēs meklējam iespēju pieredzēt šo pasauli, kurā dzīvojam, tādā veidā, kas ļautu mums pieskarties pārpasaulīgajam – tai realitātei, kura formē šo un vienlaikus arī mūs tajā. To cilvēki vēlas, un pēc tā mūsu dvēsele tiecas.

Mojerss: Citiem vārdiem, cilvēki meklē saskaņu ar lielo noslēpumu, kas formē visas lietas, – ar to, ko jūs dēvējat par “lielo klusuma lauku”?

Kampbels: Jā, un ne tikai meklē, bet meklē to šajā pasaulē, savā dzīves vidē – cenšoties tajā rast pavedienus, kas ļautu viņiem ieraudzīt dievišķā klātbūtni.

Mojerss: Gan pasaulē, gan sevī?

Kampbels: Un šis brīnišķīgais indiešu sveiciens, andžali, vai zināt, ko tas nozīmē? (Saliek kopā plaukstas.)

Mojerss: Nē.

Kampbels: Mēs to lietojam lūgšanās, vai ne? Bet viņi tā sveicina cits citu. Šie cilvēki apzinās dievišķā klātbūtni. Kad tu ieej indieša namā kā viesis, tu esi dievība, kas ieradusies pie viņiem ciemos, un tu to arī sajūti no tā, kā viņi tevi uzņem.

Mojerss: Bet vai cilvēki, kuri stāstīja šos stāstus, kuri tiem ticēja un rīkojās saskaņā ar tiem, neuzdeva krietni vienkāršākus jautājumus: kas radījis pasauli? Kā pasaule tika radīta? Kāpēc pasaule tika radīta? Vai šie nav tie jautājumi, uz kuriem radīšanas stāsti cenšas rast atbildi?

Kampbels: Nē, svarīga ir tieši šī atbilde, kura ļauj viņiem atskārst, ka radītājs ir klātesošs it visā. Stāstā, ko tikko lasījām, Dievs saka: es esmu radīšana. Kad tu pieņem Dievu kā radītāju un sevi kā Dieva radību, tu saproti, ka Dievs ir tevī un tāpat arī cilvēkā, ar kuru tu sarunājies. Tā ir atskārsme par dievības diviem aspektiem.

Mojerss: Ļaujiet jums uzdot pāris jautājumu par kopīgajām iezīmēm šajos stāstos, piemēram, par aizliegtā augļa nozīmi.

Kampbels: Tas ir izplatīts motīvs dažādu tautu pasakās – aizliegtā lieta. Atcerieties Zilbārdi: “Neslēdz vaļā šīs durvis!”, bet kāds to vienmēr izdara. Vecās Derības stāstā Dievs rada aizliegtu lietu, lai gan pats – es tagad interpretēju Dievu – labi zina, ka cilvēks šo augli apēdīs. Bet, to izdarot, cilvēks kļūst pats par savas dzīves aizsācēju, ar šo aktu cilvēka dzīve īstenībā arī sākas.

Mojerss: Dažos no šiem senajiem stāstiem var saskatīt arī cilvēka vēlmi atrast kādu, ko vainot.

Kampbels: Jā.

Mojerss: Es lasīšu no Pirmās Mozus grāmatas un tad lūgšu jūs lasīt to pašu no basari leģendas. Pirmā Mozus grāmata: “Un viņš teica: “Vai tu ēdi no tā koka, par ko es tev pavēlēju – neēd no tā?!” Un cilvēks teica: “Tā sieva, ko tu man devi, viņa man deva no tā koka, un es ēdu!” Un Kungs Dievs teica sievai: “Ko tu esi izdarījusi!” Un sieva teica: “Čūska mani pievīla, un es ēdu!”” Šeit otra vainošana sākas ļoti drīz.

Kampbels: Taisnība.

Mojerss: Un tagad – basari leģenda.

Kampbels: Arī tā pret čūskām nav diez ko labvēlīga. “Kādu dienu čūska teica: “Mums abiem vajadzētu nobaudīt šos augļus. Kādēļ mums jācieš bads?” Antilope atteica: “Bet mēs par šiem augļiem neko nezinām.” Tad cilvēks un viņa sieva paņēma dažus augļus un tos apēda. No debesīm nolaidās Unumbote un jautāja: “Kas ēdis augli?” Cilvēks un viņa sieva teica: “Mēs.” Unumbote jautāja: “Kas jums teica, ka jūs drīkstat to ēst?” Viņi atbildēja: “Čūska.”” Tas ir viens un tas pats stāsts...

Mojerss: Nabaga čūska! Un ko jūs no tā secināt? Visos šajos stāstos galvenie varoņi apgalvo, ka cilvēka grēkā krišanā vainīgs kāds cits.

Kampbels: Jā, un tā izrādās čūska. Un abos šajos stāstos čūska simbolizē dzīvi, kas atmet bijušo un turpina dzīvot.

Mojerss: Kāpēc?

Kampbels: Tāpēc, ka čūska nomet ādu tāpat, kā mēness met savu ēnu. Lielākajā daļā kultūru čūska ir pozitīvs simbols – pat kobra, visindīgākā čūska Indijā, ir svētais dzīvnieks, un čūsku ķēniņš Nāgarādža ir otrais varenākais radījums aiz Budas. Tas tāpēc, ka čūska simbolizē dzīvības spēku laikā atmest nāvi un Buda simbolizē dzīvības spēku mūžībā būt mūžīgi dzīvam. Birmā es biju aculiecinieks tam, kā čūsku priesterienei vajadzēja izsaukt saviem ļaudīm lietu, izvilinot no alas karalisko kobru un trīs reizes noskūpstot to uz purna. Šī kobra bija dzīvības devēja, lietus devēja, arī dievišķa – pozitīvs, nevis negatīvs simbols.

Mojerss: Kristiešu stāstos viss ir citādi, tur čūska ir kārdinātāja.

Kampbels: Tas nozīmē tikai to, ka viņi atsakās apliecināt dzīvi. Šeit dzīve ir ļauna. Ikviens dabīgs impulss šajā tradīcijā ir grēcīgs, ja vien neesi kristīts vai apgraizīts.

Mojerss: Tā kā sievietes šajā mitoloģijā ir kārdinātājas, viņām vēstures gaitā nācies maksāt augstu cenu, jo tieši viņas ir vainojamas grēkā krišanā.

Kampbels: Protams. Viņas pārstāv dzīvību. Cilvēku pasaulē laiž sieviete, viņa ir tā, kas ienes mūs šajā polaritāšu un pretstatu pasaulē, kurā ir ciešanas un viss kas cits. Tomēr es domāju, ka ir bērnišķīgi sacīt “nē” dzīvei ar visām tās sāpēm, sacīt, ka šādai dzīvei nemaz nevajadzētu būt. Šopenhauers kādā savas brīnišķīgās grāmatas “Pasaule kā griba un priekšstats” nodaļāsaka, ka dzīvība ir kaut kas tāds, kam nevajadzētu būt. Jau pašā savā būtībā un raksturā dzīvība ir visnotaļ baisa padarīšana – šī vajadzība nogalināt, lai ēstu un dzīvotu. Raugoties no ētiskā skatpunkta, dzīve visu laiku ir grēks.

Mojerss: Grieķis Zorba saka, ka dzīve ir nepatikšanas.

Kampbels: Tā ir.

Mojerss: Tikai nāve nav nepatikšanas.

Kampbels: Kad cilvēki man jautā, vai esmu optimists attiecībā uz pasauli – jūs zināt, cilvēki mēdz šausmināties, cik tā ir briesmīga –, es atbildu: “Jā. Tā ir brīnišķīga tieši tāda, kāda tā ir.”

Mojerss: Bet vai šāda attieksme neved pie pasivitātes ļaunuma priekšā, pasaules priekšā?

Kampbels: Mēs paši tajā piedalāmies. Viss, ko tu dari, kādam ir ļauns.

Mojerss: Paskaidrojiet to mūsu skatītājiem.

Kampbels: Kad biju Indijā, es tur satiku cilvēku, vārdā Šrī Krišna Menons. Viņa mistiskais vārds bija Atmananda, un viņš dzīvoja Trivandrumā. Es aizbraucu uz Trivandrumu, un man bija tā brīnišķīgā iespēja sēdēt viņam pretī tāpat, kā es tagad sēžu ar jums. Viņš man uzreiz teica: “Vai jums ir kāds jautājums?” Tur garīgie skolotāji tikai atbild uz jautājumiem. Viņi neko nestāsta, vienkārši atbild uz jautājumiem. Es teicu: “Jā, man ir jautājums. Tā kā hinduisma uzskatos Visums ir dievišķā izpausme, kā mēs varam teikt “nē” jebkam, kas ir šajā pasaulē? Kā mēs varam teikt “nē” brutalitātei, muļķībai, vulgaritātei, nedomāšanai?” Viņš sacīja: “Tev un man tas ir jāpieņem.” No saviem draugiem, kuri bija viņa skolnieki, es uzzināju, ka tieši to pašu jautājumu viņš pirmajā tikšanās reizē uzdevis savam guru, un apmēram stundu mums bija brīnišķīga saruna par šo tēmu – par pasaules apliecināšanu. Tas nostiprināja manī sajūtu, kuru nesu sevī jau pirms tam: kas mēs esam, lai tiesātu? Man šķiet, ka tā ir arī viena no Jēzus lielajām mācībām.

Mojerss: Es saprotu, ko jūs domājat. Klasiskajā kristiešu mācībā pasaule ir jānicina, dzīvība ir jāizpērk, un pēc tam ir debesis, kur mēs tiksim atalgoti. Ja tu apliecini to, kas būtu jānicina, tad tu apliecini pasauli, kas ir mūsu šā mirkļa mūžība.

Kampbels: Tāpat sacītu arī es. Mūžība nav kaut kāds laiks, kas nāks vēlāk. Mūžība nav garš laiks. Mūžībai nav nekā kopīga ar laiku. Mūžība ir “šeit un tagad” dimensija, ko domāšana laikā izslēdz.

Mojerss: Šis brīdis arī ir tas, kas ir.

Kampbels: Tas arī ir tas, kas ir, un, ja tu to neizdzīvo tagad, tad neizdzīvosi arī vēlāk. Dzīves funkcija ir pieredzēt mūžību šeit un tagad.

Budistiem ir brīnišķīga formula, kas izteikta bodisatvas jēdzienā: bodisatva ir tas, kura esamība (satva) ir apgaismotība (bodi), kurš apzinās savu identitāti ar mūžību un reizē – savu līdzdalību laikā. Šajā gadījumā attieksme nav norobežoties no pasaules, kad saproti, cik tā ir šausmīga, bet saprast, ka šīs šausmas vienkārši ir priekšplāns kaut kam brīnumainam. Tad tu vari atgriezties un tajā piedalīties. Budistu pirmā mācība ir tāda, ka dzīve ir bēdu pilna, un tāda tā patiešām ir. Tā nemaz nebūtu dzīve, ja tajā nebūtu īslaicīguma, kas ir bēdas, zaudējums, zaudējums, zaudējums.

Mojerss: Visai pesimistiska atziņa.

Kampbels: Es gribu teikt, ka ir grūti to pieņemt un sacīt: “Tā ir labi, un Dievs tā ir nolicis.”

Mojerss: Un jūs tam neticat?

Kampbels: Tā vienkārši ir. Es nedomāju, ka kāds to būtu tā iecerējis, bet tā tas ir. Džoisam ir brīnišķīga frāze: “Vēsture ir lietuvēns, no kā es mēģinu mosties.” Un veids, kā to izdarīt, ir neļauties bailēm un atzīt, kā es to darīju sarunā ar manis pieminēto hinduistu guru jeb skolotāju, ka viss ir tā, kā tam jābūt, ka it viss ir mūžīgā klātbūtnes izpausme pasaulē. Gals vienmēr ir sāpīgs, bet bez sāpēm pasaule vispār nevarētu pastāvēt.

Mojerss: Bet, ja pieņem šādu skatījumu, vai no tā neizriet, ka nav jēgas, piemēram, rakstīt likumus vai piedalīties kaujās, vai...

Kampbels: Tā es neteicu.

Mojerss: Bet vai tas, ko jūs teicāt, loģiski neved pie nihilisma filozofijas?

Kampbels: Nē, šāds secinājums nav obligāts. Tikpat labi var arī teikt: es nestāvēšu malā, es stāšos zaldātos un iešu karot.

Mojerss: Es darīšu visu, kas manos spēkos.

Kampbels: Es piedalīšos šajā spēlē. Dzīve ir brīnišķīga opera, tikai tā sāp. Ir tāds labs īru teiciens: vai šī ir privāta cīņa, vai arī tajā var iesaistīties visi? Dzīve ir tāda, kāda tā ir, un īstais varonis ir tas, kurš tajā piedalās godīgi, sekojot dabas ceļam, nevis personiska niknuma, atriebības vai kā cita vadīts. Te es gribētu izstāstīt stāstu par samuraju, japāņu karotāju, kuram pienākums lika atriebt sava zemeskunga slepkavību. Pēc kāda laika viņš arī atrada un iedzina stūrī vīru, kurš bija noslepkavojis viņa zemeskungu. Viņš jau taisījās cirst slepkavam ar savu samuraja zobenu, kad stūrī iedzītais vīrs šausmu uzplūdā iespļāva viņam sejā. Samurajs uzreiz ielika zobenu makstī un devās prom. Kāpēc viņš tā darīja?

Mojerss: Kāpēc?

Kampbels: Tāpēc, ka šis spļāviens viņu sadusmoja. Ja šādā dusmu stāvoklī viņš būtu to cilvēku nogalinājis, tā būtu bijusi personiska vai kāda cita veida rīcība, ne tāda, kuras dēļ viņš bija ieradies.

Mojerss: Es jums pateikšu, kas notiek ar mani, kad lasu šos stāstus – vienalga, kurā kultūrā tie radušies. Sākumā es jūtu tādu kā izbrīnu par šo vareno skatu – kā cilvēka iztēle mēģina saprast esamību. Vai tā ir noticis arī ar jums?

Kampbels: Es par mitoloģiju domāju kā par zemi, kur dzīvo mūzas, mākslas un dzejas iedvesmotājas. Mīts ļauj ieraudzīt dzīvi kā poēmu un tev pašam ļauj būt šīs poēmas līdzdalībniekam.

Mojerss: Ko jūs domājat ar vārdu “poēma”?

Kampbels: Ar to es domāju tekstu, ko veido nevis vārdi, bet darbi un piedzīvojumi, tekstu, kurš apzīmē kaut ko tādu, kas transcendē šīs zemes dzīvi un vienlaikus to veido. Dzīvojot šajā nozīmju laukā, tu vienmēr esi kontaktā ar universālo esamību.

Mojerss: Man interesanti šķiet tas, ka jūsu mitoloģijas pētniecībai veltītie darbi nekādā mērā negrauj manu ticību Dievam, tie vienīgi ir to atbrīvojuši no kultūras uztieptajiem žņaugiem.

Kampbels: Tā atbrīvoja arī manu ticību. Zinu, ka tāpat notiks ar visiem, kuri patiešām izprot mīta vēsti. Katra mitoloģija, katra reliģija ir patiesa tajā ziņā, ka tā ir cilvēka un kosmosa noslēpuma metafora, taču problēmas sākas tad, ja mēs paliekam tikai pie metaforas.

Mojerss: Un kas būtu šī metafora?

Kampbels: Piemēram, Jēzus uzkāpšana debesīs. Ir stāsts, ka viņš miesīgi tika pacelts debesīs. Ir stāsts, ka viņa māte, kas bija dzīva, miegā tika pacelta debesīs. Tā ir metafora kaut kam, tāpēc tā nav jānoliedz, vienkārši jāmēģina saprast, kas īsti ar to ir pateikts.

Mojerss: Un kas, jūsuprāt, ar to pateikts?

Kampbels: Tas, ka Jēzus devās nevis kaut kur tur (rāda uz augšu), bet gan iegāja šeit, sevī: tieši turp tev ir jādodas, lai caur savu iekšējo telpu uzkāptu debesīs, pie tā avota, no kura tu nāc un no kura nāk visa dzīvība. Tā ir tā jēga.

Mojerss: Bet vai, to sakot, jūs neapšaubāt vienu no kristietības pamatmācībām, ka Jēzus nāve, guldīšana kapā un augšāmcelšanās ir priekšvēstnesis tam, kas notiks ar mums pašiem?

Kampbels: Es to sauktu par aplamu simbola tulkojumu. Tā notiek, ja to tulko pēc prozas, nevis dzejas likumiem. Tā notiek, ja metaforu tulko burtiski, nevis pēc slēptās jēgas. Jūs taču saprotat, ka tā ir tīri literāras dabas problēma.

Mojerss: Dzeja piekļūst neredzamajai realitātei.

Kampbels: Tas, kas pārsniedz pat priekšstatu par realitāti, transcendē domāšanu, ievieto tevi tajā un savā ziņā savieno tevi ar noslēpumu, kas tu esi. Mīti to dara, tie patiešām to dara! Parastais domāšanas veids par kristietību ir tāds, ka mēs nevaram identificēties ar Jēzu, mēs varam tikai mēģināt viņu atdarināt. Pielīdzināt sevi Dievam, kā to darīja Jēzus, mums liekas zaimojoši, taču Toma evaņģēlijā Jēzus saka: “Kas dzers no manas mutes, kļūs kā es. Arī es kļūšu kā viņš.” Tas ir budisms! Mēs visi esam budas apziņas izpausmes, tikai to nezinām. Pats vārds “buda” nozīmē “tas, kurš ir atmodies”, budh nozīmē “atmosties”. Viņā atmodās izpratne par budas apziņu viņā pašā, un arī mums vajadzētu atmodināt sevī izpratni par Jēzu mūsos. Parastajā domāšanas veidā par kristietību tā būtu zaimošana, turpretim gnosticismā un Toma evaņģēlijā tieši tur slēpjas visa būtība.

Mojerss: Un debesis, kur lielākā daļa cilvēku alkst nokļūt, arī ir mūsos pašos?

Kampbels: Mūsos ir gan debesis, gan elle, gan visi dievi – šī atklāsme parādās upanišadās jau 9. gs. p.m.ē. Visi dievi, visas debesis un visas pasaules ir mūsos pašos. Tie ir amplificēti sapņi, un sapņi ir ķermeņa enerģiju, to savstarpējo konfliktu izpausme attēlu veidā. Tāds ir arī mīts. Mīts simboliskos, metaforiskos attēlos manifestē mūsu ķermenī ritošās enerģijas, kas konfliktē savā starpā: viens orgāns grib šo, cits orgāns grib to... Arī smadzenes ir viens no orgāniem.

Mojerss: Tātad sapņojot mēs zvejojam kaut kādā plašā mitoloģijas okeānā, kas...

Kampbels: Kas kļūst arvien dziļāks un dziļāks. Varam pamatīgi sapīties kompleksos, bet patiesībā stāvam uz bezdibeņa valdnieka muguras. Man prātā bieži nāk polinēziešu teiciens, ka mēs stāvam uz vaļa un zvejojam grunduļus. Mēs patiesi stāvam uz vaļa, esamības pamats ir arī mūsu esamības pamats. Skatoties uz ārpusi, mēs redzam šīs mazās problēmas, bet iekšēji esam to visu avots. Tā ir tā lielā mistiskā mācība.

Mojerss: Jūs esat pieredzējis to, kas notiek ar primitīvām sabiedrībām, kuras nonāk saskarsmē ar balto cilvēku civilizāciju, – tās sabrūk, sairst, kļūst par netikumu un slimību upuriem. Vai tas pats nenotiek arī ar mums, kopš mūsu mīts sācis izzust?

Kampbels: Protams.

Mojerss: Vai tas nav iemesls, kāpēc mūsdienu konservatīvas ievirzes ticīgie aicina atgriezties pie veco laiku reliģijas?

Kampbels: Tā ir.

Mojerss: Jaunībā es ilgojos pēc nekustīgām zvaigznēm – tās mani mierināja ar savu nemainīgumu, iezīmēja drošu horizontu, vēstīja man, ka debesīs mīt mīlošs, laipns un taisnīgs tēvs, kas ir gatavs ņemt mani pie sevis un nepārtraukti domā par manām rūpēm. Mūsdienās medicīna, zinātne šo ticību no mūsu mājokļa ir izmēzusi, un es prātoju, kas notiek ar bērniem,kuriem nav šo nekustīgo zvaigžņu, šī drošā horizonta, šo mītu, uz kuriem balstīties?

Kampbels: Viņiem tikai jāpalasa, ko raksta avīzēs – tas ir viens vienīgs sajukums. Mīts mums vistuvākajā līmenī, pedagoģiskajā aspektā, sniedz dzīves modeļus. Šiem modeļiem jābūt piemērotiem tā laika iespējām, kurā tu dzīvo. Mūsu laikā viss mainās, mainās un turpina mainīties tik strauji, ka tas, kas derēja pirms 50 gadiem, tagad vairs neder. Pagātnes tikumi ir šodienas netikumi, un daudzas lietas, kuras reiz uzskatīja par netikumiem, tagad ir dzīves nepieciešamība. Morāles sistēmai ir jātiek līdzi šodienas dzīves nepieciešamībām, un tāpēc ir smieklīgi atgriezties pie veco laiku reliģijas. Veco laiku reliģija pieder pie pavisam cita laikmeta, tā attiecas uz citiem cilvēkiem, citu vērtību sistēmu un citu pasauli. Vecās Derības laikā pasaule bija maza trīsstāvu kūka, tās robežas nesniedzās tālāk par dažiem simtiem kilometru no Tuvo Austrumu galvenajiem centriem. Neviens tur neko nebija dzirdējis par actekiem vai pat par ķīniešiem. Mainoties pasaulei, jāmainās arī reliģijai.

Mojerss: Man šķiet, ka pašlaik tieši tas arī notiek.

Kampbels: Tieši tas mums būtu jādara. Īstās mūsdienu šausmas ir tās, ko redzam Beirūtā, kur satikušās trīs lielās Rietumu reliģijas – jūdaisms, kristietība un islāms. Tā kā katrā no tām ir savs atšķirīgs vārds vienam un tam pašam Bībeles Dievam, tās nevar sadzīvot mierā. Viņi ir iestrēguši savā metaforā un nesaprot, uz ko tā norāda.

Mojerss: Ņemot vērā to, ko jūs zināt par cilvēkiem, vai, jūsuprāt, ārpus konflikta starp patiesību un ilūziju pastāv kāds gudrības punkts, kurš varētu mums palīdzēt salikt savu dzīvi atkal kopā? Vai mēs varam radīt jaunus modeļus?

Kampbels: Protams. Šādi modeļi jau pastāv, tie atrodami reliģijās. Visas reliģijas ir patiesas savam laikam. Ja tu spēj atrast to, kas katrā reliģijā ir mūžīgs, un nošķirt to no pārejošā, ja tu spēj ielikt savu veco reliģiju jaunā metaforu sistēmā, tad šis modelis tev ir rokā.

Mojerss: Vai mūsdienu pasaulē ir parādījušās kādas jaunas metaforas tai senajai patiesībai, senajam stāstam, par kuru jūs runājat?

Kampbels: Domāju, ka visnotaļ pieņemama mitoloģiskā perspektīva iezīmēta filmā “Zvaigžņu kari”. Galvenā problēma šajā stāstā ir: vai mašīna – un valsts ir mašīna – iznīcinās cilvēcību vai kalpos cilvēcībai? Cilvēcības avots nav mašīna, bet gan sirds. “Zvaigžņu karu” sestajā filmā “Džedaju atgriešanās”ir tāds brīdis, kurā Debesgājējs savam tēvam noņem masku. Viņa tēvs pārstāv šo mašīnu, valsti, un spēlē attiecīgu lomu. Viņš ir saaudzis ar savu masku, un zem šīs maskas atklājas neattīstījies cilvēks, tāds kā tārps. Saaugšana ar sistēmu neļāva viņā attīstīties cilvēcībai. Es domāju, ka ar šo ainu Džordžs Lūkass ir izdarījis kaut ko ļoti skaistu.

Mojerss: Mēs vēlamies, lai pasaule tiktu veidota pēc mūsu ģīmja un līdzības un lai tā būtu tāda, kādai tai, mūsuprāt, vajadzētu būt. Un mašīnas mums palīdz šo vēlmi īstenot.

Kampbels: Mašīnas pirmsākumi meklējami jau tajos laikos, kad cilvēks izgatavoja pirmo darbarīku, paņēma akmeni un atskaldīja tam malas, lai būtu ērtāk to turēt rokās. Ar to brīdi sākās dabas pakļaušana mūsu vajadzībām. Taču tad pienāk brīdis, kad mašīna sāk diktēt savus noteikumus... Man nupat ir radušās problēmas ar savu datoru.

Mojerss: Jūsu datoru?

Kampbels: Pirms pāris mēnešiem es nopirku datoru, un man ir grūti izvairīties no sajūtas, ka tajā sēž kāda saprātīga būtne, jo tas runā man pretī, uzvedas kaprīzi un tamlīdzīgi. Es viņu personificēju. Man tas ir gandrīz kā dzīva būtne, es varētu mitoloģizēt to nolāpīto aparātu!

Mojerss: Ir tāda jauka anekdote par prezidentu Eizenhaueru un viņa sastapšanos ar pirmo datoru. Vai jūs zināt šo anekdoti?

Kampbels: Eizenhauers ieiet telpā, kas ir pilna ar datoriem, un uzdod šīm mašīnām jautājumu: vai Dievs eksistē? Visas tūlīt sāk strādāt – gaismiņas mirgo, riteņi griežas un tā tālāk. Pēc kādām desmit minūtēm no datora atskan balss: “Tagad eksistē.” (Smejas.) Man ir IBM dators, brīnišķīga mašīna, kura man liekas gluži kā Vecās Derības Dievs – daudz noteikumu, bet nekādas žēlastības.

Mojerss: Tas nepazīst piedošanu.

Kampbels: Pieķers tevi sestdienā vācam žagarus, tiksi izraidīts no sabiedrības. Īsa runa.

Mojerss: Bet vai šim datoram, ar kuru jūs šobrīd cīnāties, nevar pieiet ar tādu pašu attieksmi, kāda bija tam poni indiāņu virsaitim, kurš teica, ka viņa cilts teikās pilnīgi viss stāsta par dievu. Dievs mīt visos savos darbos, arī datorā.

Kampbels: Tā patiešām ir. Tas, kas notiek uz ekrāna, ir pilnīgs brīnums. Vai jūs esat kādreiz ieskatījies datora iekšpusē?

Mojerss: Nē.

Kampbels: Tas ir vienkārši neticami! Tur ir vesela eņģeļu hierarhija uz montāžas platēm. Un tās mazās caurulītes – pilnīgi brīnumi. Tie patiešām ir brīnumi.

Mojerss: Var just tādu kā bijību.

Kampbels: Pateicoties savam datoram, es esmu atklājis kaut ko par mitoloģiju. Tu iegādājies noteiktu programmatūru, un ir vesela rinda signālu, kuri tev palīdz nokļūt līdz mērķim. Ja tu nospied, teiksim, DW3 enter (smejas) un sāc spēlēties ar signāliem, kas pieder citai sistēmai, šī programmatūra vienkārši nedarbosies. Tavā rīcībā ir sistēma, noteikts kods, kas prasa izmantot noteiktus terminus. Tāpat ir arī ar mitoloģiju: katra reliģija ir kā programmatūra, kurai ir savs signālu kopums. Tā strādās tikai tad, ja izvēlēsies pareizos signālus. Ja cilvēks ir dziļi ticīgs un pakārto reliģijai visu savu dzīvi, viņam labāk palikt pie tās programmatūras, kas viņam ir. Taču tādiem kā es, kuriem patīk spēlēties ar dažādām programmām... Es varu skraidīt apkārt, bet visdrīzāk nekad nepieredzēšu neko tādu, ko pieredzējuši svētie.

Mojerss: Vai jūs domājat, ka mašīna izgudro jaunus mītus mūsu vietā vai arī mēs izgudrojam jaunus mītus ar tās palīdzību? Vai mašīna kļūst par...

Kampbels: Nē, mītam ir jāiekļauj mašīna – gluži tāpat kā senie mīti iekļāva darbarīkus, kurus cilvēki izmantoja. Darbarīki ir saistīti ar varas sistēmām, kas ir iesaistītas attiecīgajā kultūrā: mums nav tādas mitoloģijas, kurā būtu iekļauta mašīnas ideja. Mums vēl ilgi, ilgi var nebūt mitoloģijas. Viss mainās pārāk strauji, lai kaut kas varētu mitoloģizēties.

Mojerss: Kā lai mēs dzīvojam bez mītiem?

Kampbels: Mēs jau to darām. Cilvēkam jāatrod tas mīta aspekts, kam ir saistība ar to, kā viņš vada savu dzīvi. Mītam ir vairākas funkcijas. Pirmā funkcija ir atsegt pasaules noslēpumainības dimensiju. Ja pasaule pārstāj būt noslēpumaina, mitoloģija pazūd. Otrā funkcija ir kosmoloģiskā – ieraudzīt, ka noslēpums atklājas ikkatrā lietā, un tad pasaule kļūst par tādu kā svētbildi, kas tev vienmēr norāda uz pārpasaulīgo noslēpumu. Trešā funkcija ir socioloģiskā – zināmas sabiedrības leģitimēšana un saglabāšana. Šī mīta funkcija mūsdienu pasaulē kļuvusi par galveno.

Mojerss: Ko jūs ar to domājat?

Kampbels: Ētikas likumus, sabiedriskās dzīves likumus, neskaitāmās lappuses, kurās uzskaitīti Jahves noteikumi par to, kādas drēbes valkāt, kā izturēties citam pret citu un tā joprojām, – likumus, kuri iemieso konkrētās sabiedrības vērtības. Bet mītam ir vēl arī ceturtā funkcija, un es domāju, ka mūsdienu cilvēkam būtu jāpievēršas tieši šim aspektam. Tā ir pedagoģiskā funkcija – kā dzīvot vienalga kādos apstākļos? Mīts var atbildēt uz šo jautājumu.

Vienā no upanišadām, Brahmavaivartā, ir brīnišķīgs stāsts par Indru. Indra ir tāds kā Jahves līdzinieks, kurš devis cilvēkiem dažādus likumus, pēc kuriem viņiem jādzīvo. Reiz notika, ka varens briesmonis, vārdā Vritra, aizvēra visus pasaules ūdeņus; iestājās briesmīgs sausums, un pasaulei klājās ļoti slikti.

Pagāja kāds laiks, līdz Indra aptvēra, ka viņam taču ir lāde ar zibens šautrām – viņam tikai jāraida pret Vritru šī šautra un jāsasper briesmonis gabalos. Tā arī viņš izdarīja, un Vritra, protams, bija pagalam. No jauna sāka plūst ūdeņi, pasaule atspirga, un Indra lielīdamies teica: “Cik varens es esmu!” Tā domādams, viņš uzkāpa kosmiskajā kalnā, pasaules centrālajā kalnā, un nolēma tur uzcelt jaunu pili, kas būtu viņa varenības cienīga. Viņš ataicināja Višvakarmānu, dievu galveno namdari, un lika viņam ķerties pie darba. Drīz vien pils jau bija ieguvusi visai iespaidīgu izskatu, tomēr katru reizi, kad Indra ieradās pārbaudīt, kā rit darbi, viņam bija jaunas domas par to, cik lielai un dižai pilij vajadzētu izskatīties.

Galu galā Višvakarmāns teica: “Patiesi, mēs abi esam nemirstīgi, un viņa vēlmēm nav gala. Tās nekad nebeigsies!” Tā nu viņš nolēma iet sūdzēties pie Brahmas, dieva radītāja. Brahma, kā zināms, sēž uz lotosa. Lotoss simbolizē dievišķo enerģiju un dievišķo žēlastību. Pats lotoss aug no guļošā dieva Višnu nabas, bet Visums ir viņa sapnis. Višvakarmāns pienāk pie lielā Visuma dīķa, kurā aug lotoss, un izstāsta savu stāstu Brahmam. Brahma viņam saka: “Dodies vien mājup, es visu nokārtošu.”

Nākamajā rītā pie nepabeigtās pils vārtiem stāv skaists zilganmelns zēns, kuram visapkārt apbrīnā par viņa skaistumu sanākuši daudzi bērni. Viņš ieiet pilī, kur savā tronī sēž dievu valdnieks Indra. Indra viņam saka: “Esi sveicināts, jaunekli. Kas tevi atvedis uz manu pili?”

Zēns pērkondimdošā balsī atbild: “Man ir teikuši, ka tu esot uzcēlis tādu pili, kādu neviens Indra pirms tevis vēl nav uzcēlis. Esmu rūpīgi aplūkojis šo celtni, un liekas, ka tā tiešām ir: neviens Indra pirms tevis tik lepnu pili vēl nav uzcēlis.”

“Kā?” Indra saka. “Indras pirms manis? Par ko tu, jaunekli, runā?”

Un zēns atbild: “Indras pirms tevis. Es esmu redzējis viņus nākam un ejam, nākam un ejam. Padomā! Kosmiskajā okeānā ciešā miegā guļ Višnu. No viņa nabas aug Visuma lotoss. Uz šī lotosa sēž Brahma, visa radītājs. Brahma atver acis, un rodas pasaule, kuras valdnieks ir Indra. Brahma aizver acis, un pasaule iet bojā, atver acis – rodas jauna pasaule, aizver acis... Brahmas dzīve ilgst 432 000 gadu, tad viņš nomirst, un lotoss izzūd. Tā vietā rodas jauns lotoss, jauns Brahma. Un padomā par neskaitāmajām galaktikām bezgalīgajā Visuma telpā! Katra no tām ir kā lotoss, uz kura sēž Brahma, kas atver un aizver acis. Tavā pilī varbūt ir gudri vīri, kuri spēj saskaitīt ūdens lāses pasaules okeānos vai smilšu graudiņus pludmalēs, bet neviens nespēj saskaitīt visus Brahmas, kur nu vēl Indras!”

Kamēr viņš vēl runā, pāri pils zālei pa grīdu pārsoļo skudru pulks taisnā ierindā. Zēns tās pamana un sāk smieties. Indram mati saceļas stāvus, un viņš jautā: “Kādēļ tu smejies?” – “Nejautā, ja vien negribi tikt sāpināts,” zēns atbild. Indra saka: “Es gribu, māci!” Zēns saka: “Tie visi ir iepriekšējie Indras. Daudzu jo daudzu mūžu laikā viņi no garīgi zemākajiem stāvokļiem pacēlās līdz apgaismības augstumiem. Tad viņi raidīja savas zibens šautras pret Vritru, nodomāja: “Cik dižens es esmu!” – un atkal nokrita lejup.”

Indra sēž savā tronī, pilnīgi satriekts, un domā: “Pils celšana ir jāpārtrauc.” Viņš pasauc Višvakarmānu un saka: “Tu esi atlaists.” Tā Višvakarmāns dabūja to, ko vēlējās, viņš tika atlaists no darba, un pils palika nepabeigta. Pēc šī notikuma Indra nolēma kļūt par jogu un meditēt pie Višnu lotosa. Taču viņam bija skaista sieva, vārdā Indrani. Kad Indrani to uzzināja, viņa devās pie dievu priestera un teica: “Tagad viņš ieņēmis galvā kļūt par jogu.” – “Nāc man līdzi,” priesteris atbild, “es to lietu nokārtošu.”

Viņi abi ieiet pilī, apsēžas Indras troņa priekšā, un priesteris saka: “Pirms dažiem gadiem es tev uzrakstīju grāmatu par politikas mākslu. Tu esi dievu valdnieks, Brahmas noslēpuma manifestācija laikā. Tā ir liela privilēģija, tev tā ir jānovērtē, jāciena un jādzīvo saskaņā ar to, kas tu patiešām esi.”

Saņēmis šādu mācību, Indra atmeta domu kļūt par jogu un saprata, ka šajā dzīvē viņš var, tā sakot, simboliski pārstāvēt mūžīgo – tas ir, Brahmu un augstāko patiesību. Katrs no mums kaut kādā ziņā ir savas dzīves Indra. Tev ir izvēle: tu vari pamest visu, doties mežā un meditēt vai arī palikt pasaulē un izpildīt savu pienākumu gan darba dzīvē, gan arī mīlestības dzīvē ar savu sievu un ģimeni. Šādā veidā tu piepildi patiesību. Man liekas, ka šis ir ļoti jauks mīts.

Mojerss: Vai mēs varam uzzināt patiesību? Vai mēs varam to atrast?

Kampbels: Katram cilvēkam var būt pašam sava dzīļu pieredze un zināma pārliecība, ka viņš ir saskāries ar savu satčitanandu, proti – ar savu patieso apziņu un laimes stāvokli. Reliģiozi ļaudis apgalvo, ka šādu stāvokli mums nav dots pieredzēt, pirms nomirstam un nonākam debesīs. Es gan uzskatu, ka labāk, cik vien iespējams, piedzīvot laimi tepat uz zemes, kamēr esi dzīvs. Debesīs jau tev tik daudz laika paies, skatoties uz Dievu, ka nekādu savu pieredzi nemaz neiegūsi. (Smaida.) Debesis nav tā vieta, kur gūt šādu pieredzi; šī vieta ir šeit, uz zemes.

Mojerss: Šeit un tagad.

Kampbels: Šeit un tagad.