Mēs, komponisti, esam dzīves rokās
Foto: Andris Kozlovskis/Fujifilm
Mūzika

Ar komponistu Svenu Dāvidu Sandstremu sarunājas Jānis Petraškevičs

Mēs, komponisti, esam dzīves rokās

Svens Dāvids Sandstrems (1942) ir Zviedrijas mūsdienu mūzikas dzīvā leģenda. Būdams ļoti ražīgs komponists, viņš darbojies plašā žanru amplitūdā – sacerējis operas, baletus, oratorijas, instrumentālus koncertus, skaņdarbus orķestrim un korim, kā arī kamermūziku. Sandstrems ir viens no tiem, kuru mākslinieciskais rokraksts laika gaitā piedzīvojis spēcīgu stilistisku metamorfozi: radošās darbības sākumposmā komponists savu Skandināvijas vadošā modernista statusu apliecināja ar sarežģītām, blīvām kompozīcijām orķestrim, bet 80. gados pievērsās daudz vienkāršākai un krietni romantiskākai izteiksmei. Šobrīd, 75 gados, Sandstrems joprojām raksta daudz, ir dzīvesprieka pilns un dāsni dalās pieredzē ar gados jaunākiem kolēģiem.

Manā redzeslokā Sandstrems nonāca 1997.gadā, kad uzzināju par viņa kā kompozīcijas pasniedzēja augsto reputāciju. Devos uz Stokholmas Karalisko mūzikas koledžu, lai gada garumā pie viņa apmeklētu kompozīcijas nodarbības. Tās gan nenotika pašā koledžā: apmēram reizi mēnesī tikāmies Stokholmas Kulturhuset bārā, kur, atlaidies atzveltnes krēslā, Sandstrems lasīja manus topošos nošu tekstus, izmantodams vien iekšējo dzirdi un iztiekot bez klavieru palīdzības. Pats savā mūzikā būdams romantiķis, viņš tomēr ar atvērtību un kritisku izpratni reaģēja uz maniem eksperimentiem modernisma garā.

1999. gadā Sandstrems pieņēma piedāvājumu pasniegt kompozīciju Indiānas Universitātē Blūmingtonā (ASV). Ap to pašu laiku viņa radošo interešu priekšplānā izvirzījās garīgā kormūzika. Mana atkalredzēšanās ar komponistu notika pagājušovasar, kad pēc 20. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla uzaicinājuma viņš bija ieradies uz sava 2009.gadā tapušā “Mesijas” atskaņojumu Rīgā.

J.P.


Jānis Petraškevičs:
Iepriekšējo reizi mēs tikāmies gandrīz pirms 20 gadiem.

Svens Dāvids Sandstrems: Nu, šoruden man aprit 75, tā ka es vairs neesmu nekāds jaunais. (Smejas.) Tomēr es joprojām esmu pilns radošās enerģijas un turpinu komponēt – tas priecē. Un mans ķermenis un prāts vēl klausa – tas arī priecē. Es cenšos uzturēt sevi formā, cik labi vien varu, – katru dienu eju uz sporta zāli, tas nāk par labu arī radītspējai. Jo cilvēks var kļūt vecs ļoti ātri. Un ir ļoti patīkami tikties ar studentiem, tā ka esmu lietas kursā arī par to, ko viņi vēlas. Un nav pat svarīgi, ka es viņus ne vienmēr saprotu. Kļūstot vecākam – es nezinu, vai arī jūs to izjūtat, – tu reizēm vairs nesaproti, ko jaunieši īsti domā. Jo viņi domā mazliet citādi. Viņiem ir atšķirīgi priekšstati par to, ko viņi grib sasniegt, kāda ir mūzikas nākotne… Un tur tu vairs īsti nevari viņiem palīdzēt, jo esi vecs un nākotne nepieder tev. Bet es cenšos palīdzēt studentiem citādi, atbalstot viņus – arī psiholoģiski. Es daudz sarunājos ar viņiem, nevis tikai analizēju viņu partitūras.

Petraškevičs: Es atceros, kā mēs apspriedām manus uzmetumus Stokholmas Kulturhuset bārā. Jums labāk patika vadīt nodarbības ļoti neformālā manierē.

Sandstrems: Es domāju, ka ir ļoti slikti – un tas attiecas uz visām mākslām –, ja profesors stāsta studentiem, kas viņiem jādara. Profesoram ir jācenšas panākt, lai viņi būtu atvērti jaunām idejām, un jāstimulē viņu radītspēja, kas nav viegli. Pagājušajā nedēļā es Stokholmā vadīju nodarbības kopā ar Penderecki, mēs nosēdējām kopā veselu nedēļu. Viņš ir slavens komponists, bet man šķiet, ka pēdējos 20 gados neesmu dzirdējis nevienu jaunu viņa skaņdarbu. Mūzika, ko viņš kādreiz komponēja, bija revolucionāra, spēcīga, biedējoša. Bet tagad sarunās viņš neko nepasaka. Viņš ir ļoti garlaicīgs. Ar viņu nav iespējams sarunāties! Viņš baidās runāt par lietām, un mani tas ļoti mulsina. Viņš apgalvo, ka kompozīciju nevar iemācīt, ir jāmāca tikai harmonija un kontrapunkts. Un viņš ir pēdējais dzīvais šīs slavenās paaudzes pārstāvis, visi pārējie jau ir miruši: Ligeti, Bulēzs, Bērio, Donatoni… Bet kāda ir šo nabaga studentu nākotne? Kāda ir mūzikas nākotne? Tas ir ļoti grūts jautājums, par kuru es bieži domāju – ne sevis dēļ, jo man tas nav svarīgi, es esmu vecs un daru, kas man jādara, bet gan studentu dēļ. Kas viņiem jādara? Vai mēs esam lielās klasiskās tradīcijas pēdējie mohikāņi? Iespējams. 1890.gadā Vīnē – tur komponists bija zvaigzne. Bet tagad daudzi kompozīcijas studenti pievēršas citām lietām – kinomūzikai, performancēm –, kāpēc ne?

Petraškevičs: Manuprāt, viens no interesantākajiem komponistiem ir Fausto Romitelli, kurš ļoti savdabīgā veidā savienojis klasiskās mūzikas un roka tradīcijas. Viņš apgalvoja, ka laikmetīgā mūzika kā žanrs vairs nepastāv: mūsdienās komponistam ir jāaptver visa skaņu pasaule.

Sandstrems: Jā, viņš to darīja tāpēc, ka vēlējās atjaunināt mūzikas dzīvi. Ziniet, cilvēki ir dzirdējuši tīīīk daudz mūzikas, ka jāizdara kaut kas ļoti īpašs, lai kļūtu pazīstams. Vienīgā iespēja kļūt pazīstamam ir uzrakstīt divas stundas ilgu skaņdarbu – tā, lai sanāk vesels koncerts, kurā klausītāji spiesti koncentrēties tikai uz jūsu mūziku. Vai 40 minūtes ilgu koncerta pēdējo skaņdarbu. Tas, protams, ir triks, bet… Vispirms jākļūst atzītam, citādi nemaz netiec pie iespējas uzrakstīt tik garu skaņdarbu. (Smejas.) Un vēl kas. Ja saceri operu, tu dabū 10 reižu vairāk publicitātes nekā tad, ja saraksti kora dziesmu. Kora dziesma nav nekas. Pašlaik es tieši vadu kora mūzikas kursu Indiānā, speciālas kora mūzikas komponēšanas klases. Jo es vairs nestrādāju par pasniedzēju, bet man tur ir dažas klases, kas ir ļoti jauki.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela