Marksiste Oskaru ceremonijā

Amerikāņu kino publicistikā (gan profesionālās recenzijās, gan neatkarīgos interneta blogos) Debru Graniku ļoti bieži raksturo kā “to vienu režisori”, kura savām filmām allaž izvēlas mazpazīstamus, reizēm pilnīgi nepieredzējušus aktierus. HuffPost recenzents Metjū Džeikobss tos reiz nodēvēja par nobodies, radot iespaidu, ka pat neatkarīgajā kino šādi “cilvēki no nekurienes” tomēr īsti neatbilst nozares uzstādītajām prasībām. Granika turpretī tos uzskata par savu filmu ideālajiem varoņiem. Liela mēroga zvaigznes, kuru karjerai seko tūkstoši vai pat miljoni fanu visā pasaulē, nav piemērotas tam, ko pati režisore dēvē par “sociālo reālismu”.

Debra Granika ir dzimusi 1963. gadā Vašingtonā, Ņujorkas Universitātē absolvējusi kino programmu un kā savus spēcīgākos iedvesmas avotus vairākkārt pieminējusi Eiropas pēckara neoreālismu un cinéma vérité. Granikas filmas vienmēr bijušas tuvas šiem virzieniem. Viņas pazīstamākie pilnmetrāžas darbi “Līdz kaulam” (Down to the Bone, 2004), “Ziemas pīšļi” (Winter’s Bone, 2010) un dokumentālā filma “Noklīdušais suns” (Stray Dog, 2014) vēsta par šķietami vienkāršu cilvēku pretrunīgajām gaitām un grūtībām ASV nomaļākajos nostūros – vietās, kur dzīvei piemīt daudz raupjāka faktūra nekā Holivudā.

2011. gadā aktrise Dženifere Lorensa tika nominēta Oskaram par galveno lomu filmā “Ziemas pīšļi”. Un, lai gan Granikas filmas vienmēr ierindotas neatkarīgā mazbudžeta kino kategorijā (ar mazbudžetu saprotot visu, kas uzņemts lētāk par pieciem miljoniem dolāru), šī nominācija viņai likusi apdomāt attiecības ar Holivudas kultūru. Kamēr kritiķi cits pēc cita izceļ Lorensas “talanta atklāšanu” kā režisores lielāko sasniegumu, Granika turpina pretoties kino industrijas uzstādītajai programmai – nedzīties pēc arvien lielākiem notikumu un personību mērogiem, nelikties ne zinis par populāro pieprasījumu un izspēlēt mazo cilvēku dzīvi tajā labi pazīstamajā vidē, kur poētiska drāma spēj izcelties arī no tik ikdienišķiem sīkumiem kā laikus nenomaksāta īre.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Esmu lasījis vairākas jūsu intervijas saistībā ar filmu “Ziemas pīšļi”. Un ir kāds jautājums, kas tajās uzpeld atkal un atkal. Tas ir jūsu jautājums, un es nemanīju, ka to pašu kāds būtu pajautājis jums. Tāpēc pajautāšu es. Kā jūs tiekat galā? Kā jūs tiekat galā ar savu dzīvi?

Debra Granika: (Ilgi klusē.) Tikt galā palīdz tas, ka man ir bērns. Tas visu laiku spiež mani dzīvē meklēt kaut ko lirisku vai labu – vienkāršas lietas, kuras es kā pieaudzis cilvēks bez bērna pat nemeklētu. Gadās visādas dienas, arī baismīgi drūmas, bet jāieradinās saukt par labu ikvienu dienu, kas tiešām ir laba. Es dzīvoju pastāvīgās bailēs par pasauli; es no tā nevaru aizbēgt – vienkārši tā darbojas manas smadzenes... Ja es domāju par vides jautājumiem un cenšos paraudzīties uz to pozitīvi, tūlīt uzpeld kaut kas cits, kas noteikti būs saistīts vai nu ar veselības aprūpes problēmām, vai ekonomiku, vai man pazīstamu cilvēku ciešanām. Vienmēr atradīsies kaut kas tāds, kas plosa man sirdi. Man ir drūmas domas, bet tieši tas spiež mani meklēt dzīvē kaut ko lirisku. Vienmēr.

RL: Jūsu bērns spiež jūs meklēt?

Granika: Manas smadzenes! Bērns neļauj ne uz brīdi aizmirst, ka man tas ir jādara. Bet, lai paliktu pie pilna prāta, man vienmēr sev jāatgādina (dziļi izelpo): tā, par to tu šodien nedomāsi, tu domāsi par ko citu. Tikt galā man palīdz, lūk, šāda rotācija. Bažu rotācija. Tas ir tāds sava veida menedžmenta darbs.

RL: Izklausās, ka pasauli jūs pamatā uztverat kā tādu tumšu, biedējošu vietu, kas pilna ar sāpēm un ciešanām.

Granika: Bērnībā es, tāpat kā visi bērni, tiku radināta pie reliģijā balstītā uzskata par taisnīgu pasauli. Un, kad es pieaugu, viss, uz ko es līdz tam biju skatījusies ar cerībām, atklājās pavisam jaunās, tumšās krāsās. Esmu no tiem bērniem, kas uzauga, protestējot pret Vjetnamas karu.

RL: Kādā vecumā?

Granika: Kad biju pavisam maza meitene. Māte mani ņēma līdzi. Zināju tikai to, ka iet bojā karavīri, un es to ļoti pārdzīvoju. Man rādīja fotogrāfijas, kas mani satrieca. Pēc tam es sāku sev jautāt, ko, ellē, ASV dara Centrālamerikā un citur. Pēc tam galvenā kļuva cīņa par kodolatbruņošanos. Un tad, 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā, es sāku pievērst uzmanību jūsu pasaules daļai un uztraukties par to, kas tur notiks, kādas pārmaiņas... Taču es laikam nebiju gatava tām finanšu piramīdām un tam alkatības līmenim, kādu ASV piedzīvoja 90. gados un nākamajā desmitgadē.

RL: Kāpēc jūs nebijāt tam gatava? Jums nemācīja, ka cilvēki ir alkatīgi? Jums nemācīja, ka cilvēkiem ir zemiskas dziņas? Jūs to tiešām nezinājāt?

Granika: Man to mācīja, jā. Es laikam vienkārši turpināju ticēt, ka cilvēki mācīsies no savām kļūdām.

RL: Jūs nopietni tā domājat?

Granika: Tā ir tāda propagandas klišeja, kas tiek iepotēta katrā amerikāņu bērnā.

RL: Ka cilvēki var mainīties uz labo pusi?

Granika: Jā, ASV vēsture skolās tiek pasniegta tādā visai pašglaimojošā mērcē: “Jā, ASV pastāvēja verdzība, bet pēc tam nāca pilsoņtiesību kustība. Mēs rīkojāmies pareizi. Cilvēki bija drosmīgi, viņi protestēja, viņi mainīja vēstures gaitu.” Kad jūs jautājat, vai es redzu pasauli kā...

RL: …kā ciešanu pilnu, tumšu vietu.

Granika: Atbilde ir jā. Un es domāju, ka vienīgais iemesls, kas mani notur pie dzīves, ir tas, ka mēs vienmēr meklējam labo un jauko... vai lirisko, vai kaut ko dzīvi apliecinošu, vai... Mēs esam meklētāji. Ja mēs nebūtu meklētāji, mūsu šeit nebūtu, vai ne? Tāpēc mani vienmēr valdzinājušas fotogrāfiskas liecības par to, kā cilvēki izdzīvo. Mani absolūti valdzina stāsti, kā cilvēkiem dažādos vēstures momentos tas izdevies. Es pat nerunāju par karu, etniskām represijām vai ko tādu. Ir cilvēki, kuriem palīdz izdzīvot, piemēram, humors...

RL: Un kāda ir jūsu metode?

Granika: Es vēroju citus cilvēkus, esmu vuajeriste. Un kā to darāt jūs? (Smejas.)

RL: Un tas jūs iedvesmo un palīdz jums izturēt šo dzīvi?

Granika: Tas mani iedvesmo, protams. Man patīk krāt šādus stāstus. Esmu kolekcionāre.

RL: Tātad jūsu izdzīvošanas metode ir stāstu kolekcionēšana?

Granika: Tā varētu teikt. Droši vien. Citādi man būtu jāmeklē cits darbs, vai ne?

RL: Esmu ticies ar cilvēkiem, kuri garāku vai īsāku laiku pavadījuši izsūtījumā. No izsūtījuma atgriezās divu tipu cilvēki. Vieni ir pilni rūgtuma, un galva viņiem pilna ar tumšām domām. Un ir cilvēki, kuri ir dzīvespriecīgi, pateicīgi, kuriem nav nekādas vēlēšanās atriebties saviem pāridarītājiem. Vai jūs kādreiz esat domājusi par to, kas nosaka šādu atšķirību?

Granika: Ak debess, man bail pat iedomāties, kāda pēc gulaga būtu es... Domāju, ka tā ir kaut kāda iekšēja pašdisciplīna. Daži cilvēki vienkārši tādi ir – tur darbojas kaut kāda neiroķīmija. Citiem tas varbūt ir gribasspēks. Cilvēks var skaitīt mantras, var apzināti virzīt savas domas – piemēram, sakot: “Es varu turpināt par to dusmoties, bet varu arī sākt dzīvot.”

RL: Vai jūs pati skaitāt mantras?

Granika: Man liekas, jā. Es pilnīgi noteikti sev saku: “Viss būs labi.” Pat tad, ja tam neticu.

RL: Pozitīvās domāšanas spēks.

Granika: Jā, absolūti.

RL: Nopietni?

Granika: Ak debess, jā! Citādi dēmoni sagrābtu mani savā varā. Man to ir tik daudz, ka es vienkārši nogrimtu tumsā.

RL: Jūs reizēm saucat sevi par vizuālo antropoloģi. Ko tieši jūs meklējat?

Granika: Gribu saprast, kā tas ir – būt tādam kā tu? Ir tāda dienvidafrikāņu dzejniece Besija Heda. Viņai ir tāda frāze – neatceros, vai viņa to ir teikusi vai arī tā ir rinda kādā viņas dzejolī: “Mēs visi piedzimstam uz šauras takas.” Mums ir viens tēvs un māte, mūsu bērnība parasti paiet vienā vai divās valstīs, mēs no dzimšanas piederam pie noteikta sociālā slāņa, noteiktas rases...

RL: ...noteikta dzimuma.

Granika: Jā! Un tā ir ļoti specifiska, šaura taka, bet ir cilvēki, kurus māc ziņkāre. Kā tas ir – stāvēt uz citas takas? Kā tas ir – būt tādam kā tu? Es nezinu, kas tas par gēnu, kas nosaka ziņkāri, bet es jūtu, ka man tāds ir. Es vienmēr pie sevis domāju: kā tas ir – strādāt tādu vai tādu darbu? Ko viņš šajā brīdī jūt? Vai viņš jūtas vīlies? Ko viņš tagad darīs? Tāda ir mana ziņkāre.

RL: Vuajerista ziņkāre.

Granika: Droši vien. Es pazīstu tikai vienu apstākļu kopumu. Zinu tikai to, kā ir uzaugt manā ģimenē, manā laikā, Savienoto Valstu austrumu piekrastē – tas ir viss, ko es zinu.

RL: Es reiz runāju ar Umberto Eko, itāļu semiotiķi un rakstnieku, un viņš sacīja, ka cilvēki, kuri lasa grāmatas, dzīvo daudz garāku mūžu nekā tie, kuri nelasa. Pateicoties iztēlei, viņi var nodzīvot vairākus tūkstošus gadu. Un tā itin nemaz nav šaura taka. Šādā ziņā es nesaprotu, kāpēc tik ļoti koncentrēties uz ārējiem apstākļiem, kas cilvēkam vienkārši ir doti. Tie tik tiešām ir šauri.

Granika: Es nedomāju, ka vajag uz tiem īpaši koncentrēties, bet man liekas, ka šāds skatījums izskaidro manu ziņkāri par citiem cilvēkiem. Izlasīt par viņiem grāmatā vai redzēt viņus filmā tomēr nav tas pats, kas redzēt viņus reālajā dzīvē un mēģināt notvert kādus attēlus, kas par šiem cilvēkiem kaut ko pastāsta. Kāpēc cilvēki izdara zināmas izvēles – lūk, kas mani interesē.

RL: Vai jūs esat atradusi kādu netriviālu atbildi?

Granika: Laikam jau galvenā atbilde ir doma par to, cik daudz šķautņu ir vienam cilvēkam. Šis vārdiņš “un”: tas, ka cilvēks var būt tas, tas un tas. Un, kad es mēģinu saprast savas zemes cilvēkus, man viņos jāmēģina ieraudzīt tieši to. Cilvēks var būt ļoti aizrāvies ar šaujamieročiem; viņš tos krāj un vēlas iegādāties vairāk un vairāk. Un tajā pašā laikā viņam ir ļoti mazi sunīši, un viņš sapņo šķērsot robežu un iemīlēties meksikānietē. Un viņš grib iemācīt saviem dvīņu puikām braukt ar motociklu. Un visi viņa draugi ir ļoti būdīgi un ģērbjas ādas drēbēs. Un viņiem visiem patīk mazi sunīši. Kāpēc? Nezinu. Mani interesē šie daudzie “un”, kas nosaka šī konkrētā cilvēka dzīvi, jo tie mani pārsteidz. Man patīk just pārsteigumu. Man patīk just negaidītu prieku. Man patīk, ka notiek kaut kas negaidīts, kaut kas tāds, ar ko es nebiju rēķinājusies. Man patīk, ja manas gaidas nepiepildās. Man patīk atklāt, ka esmu kļūdījusies. Ne jau visās lietās, ticiet man, ne visās. Bet man patīk, ja mani vienkāršotie pieņēmumi par kādu cilvēku izrādās aplami.

RL: Viena no tēmām, kas atkārtojas jūsu intervijās, kuras esmu lasījis: vērojot citus cilvēkus, jūs cenšaties noskaidrot, kādus jautājumus viņi uzdod paši sev. Es atkal gribētu to pāradresēt jums pašai. Kādi jautājumi ir virzījuši jūsu dzīvi?

Granika: Reizēm tie bijuši tie paši lielie, universālie jautājumi – piemēram, kas cilvēkiem vajadzīgs, lai viņi būtu laimīgi? Kas man vajadzīgs, lai es būtu laimīga? Cik lieli ir kompromisi, ko es pieļauju ērtību vārdā? Vai varu palikt pie sava un taisīt tādas filmas, kādas gribu, pat ja tās nepatiks nevienam citam? Vai man tam ir pietiekami daudz spēka? Cik daudz atzinības man vajag? Kad es jūtos laimīga? Vai man obligāti jābūt laimīgai? Vai nepietiek vienkārši ar to, ka esmu mierīga? Tas savā ziņā noved mūs atpakaļ pie tā, ar ko sākām. Kā atrast līdzsvaru starp savām raizēm par pasauli un vēlmi nesajukt prātā?

RL: Vai šie jautājumi laika gaitā ir mainījušies? Vai arī tie visu laiku grozās ap jautājumu, kā būt laimīgai? Vai jūsu uzmanības centrā nonāk arī citas lietas?

Granika: Vai dieniņ, jā. Visu laiku. Labākie brīži manā dzīvē ir tie, kad es vispār nedomāju par sevi, kad esmu pilnībā ienirusi kāda cita cilvēka stāstā. Vai kādā jēdzīgā iecerē. Tas ir smags darbs, kas vienkārši neatstāj laiku domām par kaut kādām savas dzīves lietām.

RL: Jūs sauc par neatkarīgā kino režisori. Cik neatkarīga jūs esat?

Granika: Vārds “neatkarīgais” tiek lietots kā termins, kas nošķir tādus kā es no cilvēkiem, kuri ir iesaistīti lielākās sistēmās, kas...

RL: Kinostudiju sistēmās?

Granika: Kinostudiju sistēmās vai lielākās finanšu sistēmās. Līdz ar to “neatkarīgais” ir termins, kas uzreiz pasaka ļoti daudz: no kurienes nāk nauda, cik daudz ir naudas. Bet otra lieta, kas atšķir neatkarīgā kino režisoru, ir tāda: ja tu gribi uzņemt filmu, kurā galvenā varone neizģērbjas, tu vari to darīt. (Smejas.) Ja tu gribi filmā sievieti, kura nekrāsojas, tu to vari. Tu vari atļauties darīt lietas, ko kino uzņemšanā parasti nedara, – vienkārši tāpēc, ka tev tas liekas labi, interesanti vai provocējoši. “Neatkarīgais” nozīmē arī to, ka neviens tev nevar pateikt: “Tā kinozvaigzne tavā filmā nepiedalīsies, ja tu pieprasīsi, lai viņa filmējas bez grima.”

RL: Jūsu “Ziemas pīšļos” man fascinējošākā likās aina, kurā tēvam nozāģē rokas. Tieši tas, ka pašu tēvu mēs neredzam, padara to tik iedarbīgu. Bet vienīgais, kas man ienāca prātā uzreiz pēc filmas noskatīšanās, bija doma: ja kādreiz gadīsies jūs satikt, es jums pajautāšu, vai Dievs ir miris.

Granika: Vai Dievs ir miris?

RL: Jā.

Granika: Ņemot vērā, ka man nav skaidra priekšstata par Dievu, es nejūtos gatava uz to atbildēt.

RL: Jūs nezināt, vai viņš ir dzīvs vai miris?

Granika: Es pat nevaru teikt, ka ticu monoteistiskam Dievam. Es esmu pagāns.

RL: Ko tas nozīmē? Jūs pesteļojat un kaila dejojat ap kokiem?

Granika: Nē. Es jūtu dziļu bijību pasaules kā noslēpuma priekšā – visa galaktika, visa Saules sistēma, planētas...

RL: Un vāveres?

Granika: Arī vāveres, ūdensrožu lapas, visi augi, dārzeņi... No kurienes visa šī bioloģiskā daudzveidība? Tas mani tiešām fascinē. Bet, tā kā es neticu, ka pastāv kaut kāds dievišķais saprāts, es par to vienkārši nelauzu galvu.

RL: Bet, atgriežoties pie šīs ainas, ko es uzskatu par spēcīgāko visā filmā. Tajā momentā filmā kaut kas notiek, kaut kas ļoti svarīgs. Gan meitenē, gan stāstā. Vai šī aina ir ņemta no grāmatas vai arī jūsu izdomāta?

Granika: Roku nogriešanas aina?

RL: Jā.

Granika: Nē, tā ir grāmatā. Mazliet citādi aprakstīta, bet – jā, tā ir grāmatā.

RL: Bet jūs tajā neielikāt nekādu citu, metaforisku nozīmi līdzās tās tīri sižetiskajai funkcijai filmas stāstā?

Granika: Man tiešām jāsaka, ka neieliku. Ja jūs tur to atrodat, es, protams, esmu atvērta jebkurai interpretācijai.

RL: Vai drīkstu uzdot jums brutāli tiešu jautājumu? Kāds ir šīs filmas uzdevums? Izraisīt manī empātiju? Empātiju pret cilvēkiem, kuri dzīvo citādi nekā es? Vai kaut kas cits?

Granika: Prātā nāk vairākas atbildes. Romānam piemīt kaut kas no tās klasiskās izklaides vērtības, kas atrodama drūmās pasakās. Un tāpēc man ļoti gribējās atrast un izmēģināt filmā kaut kādu elementu kombināciju, kas cilvēkiem iet pie sirds jau gadu tūkstošiem. Stāsta uzbūve ir ārkārtīgi klasiska: lasītājs seko varonim, kuram jādodas ceļojumā, kaut kas nozīmīgs jāpaveic un jāatgriežas mājās. Mēs mīlam šāda veida stāstus, un daudzi no tiem tiek stāstīti jau simtiem gadu. Mēs dzīvojam supermūsdienīgā pasaulē, mēs spējam paveikt jebko ar datoru, bet stāsti palikuši tie paši vecie. Un man gribējās paskatīties, kas notiek, ja paņemu šādu drūmu stāstu, līdzīgu tiem, kuri sastopami austriešu, vācu vai skandināvu pasakās, un pārceļu to uz Misūri dienvidiem. Filmā ir saglabāti visi senā stāsta elementi, un cilvēki, to skatoties, gūst līdzīgas emocijas. Man arī patika stāsta galvenā varone. Man kā sievietei tas ir svarīgi – politiski un kulturāli. Man ir svarīgi rādīt uz ekrāna sievietes.

RL: Un kas jums viņā patīk – šajā tēlā?

Granika: Man patīk, ka viņa visiem spēkiem cenšas. Viņa mēģina vienoties ar cilvēkiem, mēģina panākt, ka viņu uzklausa. Man patīk, ka viņa gūst kaut kādu dzīvinošu prieku no tā, ka ir atbildīga par savu brāli un māsu. Man patīk, ka viņa ir cīnītāja. Man patīk, ka viņa jūt līdzcietību pret savu tēvoci, kaut arī viņš nav tāds cilvēks, ar kuru viegli saprasties. Man likās, ka viņai jāsaredz tēvocī kaut kas labs, lai vispār sajustu saikni ar viņu. Mani vienmēr ir interesējis, kā cilvēki uztver dažādus savas ģimenes situāciju slāņus un kas tiem liek nenovērsties no savas ģimenes locekļiem. Mani interesēja arī, kā tas ir – būt tautas varonim. Man bija daudz iemeslu ķerties pie šīs ieceres.

RL: Man liekas dīvaina jūsu piesauktā politiskā interese. Vai tas nozīmē, ka jūs domājat vai cerat, ka šis sievietes tēls var kaut kā iedvesmot vai ietekmēt citas sievietes, kuras šo filmu skatīsies?

Granika: Es nedomāju, ka tas var iedvesmot, jo stāsts ir pilnībā izdomāts. Bet, ja reiz es esmu sieviete un taisu filmas, tad man ir interesanti likt darboties sievietēm stāstos, kuri man patīk. No manas puses tur nav nekāda politiska plāna, drīzāk personīga interese. Kāpēc ne? Es taisu filmas arī par vīriešiem – vienkārši šajā gadījumā galvenā varone ir sieviete.

RL: Kāda ir jūsu personīgā interese?

Granika: Radīt ekrāna varones, kuras man pašai patīk.

RL: Tātad tas, ka jūs esat sieviete, jums ir svarīgāk nekā tas, ka jūs esat cilvēks?

Granika: Es neteiktu, ka svarīgāk, bet tā ir lieta, ar ko man jāstrādā. Tā ir daļa no manis.

RL: Bet jums ir arī tūkstošiem citu daļu. Kāpēc jūs pieķērāties tieši šai?

Granika: Tāpēc, ka es dzīvoju kultūrā, kurā liela daļa sieviešu, ko es redzu uz ekrāna, ir kaut kādas gaisagrābsles vai arī viņām noteikti jābūt hiperseksualizētām, lai viņas liktos interesantas, vai glamūrīgām. Es gribu filmās redzēt lielāku daudzveidību, dažādas sievietes. Tas mani interesē – gribu paplašināt šo lauku, padarīt to interesantāku sev un citiem.

RL: Ja neskaita filmas galveno varoni, ko spēlē Dženifere Lorensa, un vienu viņas draudzeni, pārējās sievietes jūsu filmā ir diezgan neglītas. Vecas un neglītas. Vai tas ir ar nodomu? Un ko tas pastāsta, ja tas darīts ar nodomu? Viņas izskatās pēc pasaku briesmonēm. Man likās tīrais brīnums, ka dažai mutē bija visi zobi...

Granika: Daudziem amerikāņiem mutē nav zobu. Ja cilvēks nedzīvo pilsētā, tā ir nopietna problēma. Misūri, Kentuki – tās ir vietas, kur mīts par ASV kā pirmās pasaules valsti galīgi neatbilst īstenībai.

RL: ASV ir cilvēki, kuriem nav zobu?

Granika: Papilnam. Un ne tāpēc, ka nebūtu zobārstu, bet tāpēc, ka daudziem zobārsta pakalpojumi vienkārši nav pieejami. Tādēļ man būtu grūti nosaukt viņas par “neglītām”. Es uz to skatos citādi. Es skatos uz babušku, un man viņa neliekas neglīta. Es skatos uz resnu latviešu vecmāmuļu, un man viņa neliekas neglīta. Man viņa liekas dūšīga vai kaut kā tamlīdzīgi.

RL: Tātad jūsu vārdu krājumā nav vārda “neglīts”.

Granika: Neglīta uzvedība – jā. Fiziski... Es varu pateikt: “Debestiņ! Tas cilvēks izskatās skarbi.” Vai viņš ir dzīves nomocīts. Vai arī daudz izcietis, vai dzīvojis badā...

RL: Vai arī pats sevi sačakarējis un kļuvis neglīts. Kas vainas šādam apgalvojumam?

Granika: Ziniet, ir lietas, uz kurām grūti skatīties. Piemēram, cilvēks tik ļoti izplūdis miesās, ka nespēj vairs staigāt vai normāli funkcionēt. Uz to ir grūti skatīties. Tā ir nepievilcīga aina. Bet tās divas sievietes, kuras jūs, visticamāk, domājat, man nemaz nešķiet neglītas. Vienai no viņām ir fantastiskas tirkīzzilas acis, un otrai vienkārši ir ārkārtīgi kalsna seja. Tā ir pārlaicīga seja. Šī seja ir daudzus gadu tūkstošus sena, tā nāk no Skotijas kalniem. No turienes nāk daudzu Savienoto Valstu kalnu iedzīvotāju senči. Šī saikne ar senčiem vēl saskatāma viņu sejās. Nav daudz cilvēku, kurus es sauktu par neglītiem. Es varbūt teiktu, ka viņiem ir raupja āriene... Varētu lietot daudzus un dažādus apzīmējumus. Bet neglīta var būt cilvēku rīcība. Dažas no tām sievietēm filmā rīkojas neglīti. Viņas ir ļoti, ļoti skarbas un vienā brīdī – arī ārkārtīgi aukstas un nosodošas.

RL: Man liekas fantastiski, ka jūs tik kaismīgi aizstāvējāt šo sieviešu sejas. Tas viens jūsu teikums, ka šī seja ir tūkstošiem gadus sena, pilnīgi izmainīja manu attieksmi. Tātad viņas kā tēli nebija iecerētas biedējošas?

Granika: Daži no filmā redzamajiem tēliem nemaz nebija aktieri. Tie bija vietējie cilvēki, kas tur dzīvo.

RL: Bet ne tā sieviete?

Granika: Galvenā no viņām bija aktrise, tā ar rūsganajiem matiem. Interesantā kārtā viņas vecāki dzīvo kalnu rajonā. Tagad viņa dzīvo Losandželosā, bet vispār nāk no Tenesī pavalsts. Kad mēs ieradāmies vietā, kur bija paredzēta filmēšana, viņa piegāja klāt dažām vietējām sievietēm un sāka runāties. Viņa atcerējās savas tantes, tuviniekus, ģimenes locekļus, kuri, tā viņai likās, bija kaut kādā ziņā līdzīgi filmas personāžiem. Viņai līdzās stāvēja sieviete, kura izskatījās, kā jūs teicāt, stipri “nodzīvojusies”. Un aktrise sazīmēja tās sievietes sejā raksturīgo zodu, šo ģenētisko mantojumu, un viņa man uz to norādīja: “Re, mēs izskatāmies ļoti līdzīgas!” Ja vajag, tā pati aktrise prot arī uzposties, ieveidot matus, uzkrāsot lūpas un izskatīties pat ļoti skaista. Bet filmējot mēs neko nedarījām, lai speciāli padarītu viņu neglītu. Bija auksts, viņa nebija krāsojusies, un mēs strādājām daudzas stundas no vietas. Un, kāda viņa tobrīd bija, tādu arī filmējām. Publiskos pasākumos viņa var izskatīties tikpat labi kā jebkura aktrise. Bet viņa bija tā, kas norādīja uz šo līdzību. Viņa pamanīja, ka viņai un šiem cilvēkiem ir līdzīgas ģenealoģiskās saknes. Tas viņai palīdzēja iejusties tēlā, jo viņai likās, ka šie Misūri cilvēki viņai jau ir pazīstami.

RL: Liekas, ka jums ir ļoti svarīgi, no kurienes cilvēks nāk. Cik svarīgi jums pašai ir tas, ka jūs nākat no Vašingtonas priekšpilsētas? Ko tas par jums pasaka?

Granika: Tas pasaka to, ka es vienmēr esmu gribējusi zināt, no kurienes nāk mana dzimta. Es zinu, ka tā ir klišeja, bet...

RL: Un cik dziļi vēsturē jūs zināt savas dzimtas saknes?

Granika: Kādus divsimt gadus. Mani senči nāk no Lietuvas.

RL: Lietuvas?!

Granika: Un Polijas vidienes... Viņi pārceļoja uz šejieni īsi pirms Pirmā pasaules kara. Ak dieniņ, es nevarēšu beigt par to runāt. Tik daudzus amerikāņus absolūti fascinē iespēja atklāt, ka viņu senči pirms 700 gadiem dzīvojuši kādā Eiropas ciemā. Pirms kāda laika es biju Tirolē, un mans tiroliešu paziņa iepazīstināja mani ar saviem vecākiem. Un izrādījās, ka viņu dzimta Tirolē dzīvo jau 700 gadus! Man gribējās skūpstīt viņa vecākiem kājas, viņi man likās pilnīgi maģiski. Es nespēju noticēt, ka manā priekšā stāv cilvēki, kas zina savas saknes 700 gadus tālā pagātnē. Es vienkārši nespēju tam noticēt.

RL: Kāpēc?

Granika: Man vienkārši nav priekšstata...

RL: Par tik senu laiku?

Granika: Par tik senu laiku. Un viņa vecāki – viņi izskatījās kā pilnīgi normāli, laimīgi cilvēki. Tas arī man liekas fascinējoši – ka cilvēki var nodzīvot vienā vietā 700 gadus un tik un tā būt normāli un laimīgi. (Abi smejas.) Bet priekšpilsētas cilvēkus dezorientē. Ja cilvēku iespundē baltā telpā kaut kur cietumā vai vienalga kur, viņš apjūk – kā žurka, kas nespēj saprast, kur atrodas. Tur nav ne centra, ne nomales. Un, ja tu dzīvo tādā vidē, kas ir kā laboratorija, un nezini, kur īsti atrodies, kā žurka labirintā, tad tu jūties vientuļš un atrauts no visas pasaules. Daudzi priekšpilsētu iedzīvotāji domā, ka tas pieder pie viņu identitātes. Viņi jūtas kā bēgļi, kas mūždien meklē kaut kādu savu vietu. Daudzi priekšpilsētās uzauguši cilvēki jūtas kā atnācēji no nekurienes. No kurienes tu esi? Ne no kurienes.

RL: Un jūs arī tā jūtaties?

Granika: Man liekas, tieši tāpēc es ar tik lielu satraukumu gaidīju pārcelšanos uz lielpilsētu.

RL: No nekurienes?

Granika: No nekurienes. Tāpēc man tik ļoti patīk stāsti par maziem ciematiem. Ciemati man liekas neticami aizraujoši. Tur visi cits citu pazīst: tu pazīsti maiznieku un miesnieku, un tu sveicinies ar visiem... Nez kā tas ir – būt tik cieši saistītam ar citiem cilvēkiem?

RL: Diezgan briesmīgi.

Granika: (Smejas.)

RL: Visi zina par tevi visu. Katrs tavs solis ir zināms.

Granika: Par to es arī daudz esmu dzirdējusi, jā. (Smejas.) Bet kas tā vispār par lietu? Mēs gribam tikai to, kā mums nav. Ja neskaita tos laimīgos tiroliešus.

RL: Lūdzu, paskaidrojiet šo frāzi – “mēs gribam tikai to, kā mums nav”.

Granika: Cilvēkiem visos laikos ir bijusi viena problēma. Tev ir akmeņaina zeme, bet tavam brālim vai brāļa dēlam ir zaļas ganības. Un vienmēr gribas tikt pāri upei, otrā krastā, jo tev liekas, ka tur zāle ir zaļāka. Tev ir sprogaini mati, bet tu gribi taisnus.

RL: Nemūžam!

Granika: Tu esi piedzimis par vīrieti, bet tev vienmēr gribējies būt sievietei. Es vienkārši saku, ka cilvēki bieži – ne vienmēr, bet bieži – grib to, kā viņiem nav.

RL: Tie ir nelaimīgi cilvēki.

Granika: Varbūt. Bet šī īpašība padara mūs arī enerģiskus un zinātkārus. Tie, kas dzīvo mazpilsētās, zina, ka tur var sākties arī raganu medības un ka citi bāž degunu tavās darīšanās, bet lielpilsētnieki jau neko par to nezina. Viņi zina tikai to, ko izlasa grāmatās, – ka cilvēki tur māj ar roku maizniekam un uzsauc “Sveiks!” zivju tirgotājam un ka viņiem rūp, kas notiek ar kaimiņiem... Nezinu, man liekas, ka dzīvei ciematā ir arī savas gaišās puses.

RL: Noteikti.

Granika: Amerikāņiem tā ir vājā vieta. Viņiem ir daudz fantāziju par veco Eiropu.

RL: Arī jūsu galvā?

Granika: Protams! Visi tie stāsti, kas mums bērnībā stāstīti un ko mēs paši esam lasījuši... Man liekas, Rietumos daudzi lasa vienus un tos pašus stāstus un pasakas. Tās pašas bībeles.

RL: (Smejas.) Tās pašas bībeles, jā. Nezinu, kāpēc, bet man gribas jums pajautāt par žurkām. Ir tāds slavens eksperiments: būrī ieliek žurkas, un, ja viņas nospiež ar ķepiņu pogu...

Granika: Viņas dabū kokaīnu?

RL: Nē, šis stāsts nav par kokaīnu, bet par barību. Viņas nospiež pogu, parādās barība, un žurkas var paēst. Tajā pašā laikā citām žurkām pie smadzenēm pievienoti kaut kādi vadiņi, un, ja viņas nospiež pogu, smadzenēs aktivizējas orgasmam līdzīgas sajūtas. Žurkas, kurām deva barību, varēja tai piekļūt jebkurā laikā, taču viņas neēda vairāk, kā vajadzīgs. Vai zināt, kas notika ar tām žurkām, kurām bija vadiņi?

Granika: Nomira badā?

RL: Nē, nomira no pārkaifošanās. Vai jūs esat domājusi par baudas lomu cilvēka dzīvē? Mēs neesam žurkas, bet mums tomēr ir daudz kopīga.

Granika: Amerikāņu modelī, ko es pazīstu, ir pārāk daudz nieku. Sistēma tev jau no bērna kājas stāsta, ka materiāli labumi darīs tevi laimīgu. Vai ka slava tevi darīs laimīgu. Visa tā slavenību būšana... Tas cilvēkus pilnīgi sagrauž – šī doma, ka tikai cilvēki, kas sasnieguši noteiktu statusu vai tikuši pie naudas Volstrītā, vai kļuvuši slaveni... Parasti tam visam seko kaut kādas psihiatriskas problēmas, ar kurām ļoti grūti cīnīties. Narkotikas, alkohols. Izdzīvo tikai retais. Man liekas, ir pārāk daudz nieku. Un parastās, ikdienišķās lietas zaudē nozīmi un izzūd. Mēs dzīvojam kultūrā, kas nemitīgi sola, ka jutīsimies labāk, ja mums būs vairāk lietu. Man un daudziem cilvēkiem, kas man nav vienaldzīgi, ir grūti dzīvot šādā kontekstā.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs esat iemācījusies no režisora Borisa Frumina? Presē viņu dēvē par latviešu režisoru un reizēm – par jūsu skolotāju.

Granika: Nu, viņš ir bijis skolotājs vairākiem tūkstošiem. Frumins lietoja vārdu, ko es pirms iepazīšanās ar viņu neizmantoju. Un tas ir vārds “lirisks”. Šis vārds viņam nozīmē ļoti daudz, tas ir kā stūrakmens visiem viņa meklējumiem. Es, protams, zināju šādu vārdu, biju to redzējusi grāmatās, taču tas nebija vārds, ko es aktīvi izmantotu. Man ļoti daudz nozīmēja iepazīšanās ar Austrumeiropas kino. Tā ir daļa no kino vēstures, ar ko es līdz tam nebiju saskārusies. Viņš rādīja mums neskaitāmus fragmentus un veselas filmas, kuras pie mums parasti nerāda.

RL: Kādas filmas uz jums atstāja vislielāko iespaidu?

Granika: Es nevaru pateikt, kā rakstāms šī cilvēka uzvārds, bet tas bija gruzīnu režisors, viņa uzvārds beidzas ar “i”.

RL: Joseliani?

Granika: Man vajadzēja to atcerēties. Kauns, ka neatceros... Tad vēl vairāki citi režisori, daži no tiem viņa vienaudži – Muratova, Germans. Čehu filmas, dažas pagalam nesaprotamas, bet kopumā – čehu jaunais vilnis. Un paša Frumina pirmās filmas vai īsfilmas – uzņemtas, kad viņš vēl dzīvoja Padomju Savienībā. Un arī tas, kā viņš vērtēja neoreālistu kino. Amerikāņu augstskolās to tik detalizēti nemācīja. Varēja noklausīties lekciju kursu par itāļu pēckara kino, bet tik dziļu un plašu neoreālisma apskatu, kādu sniedza Frumins, nekur citur nevarēja gūt.

RL: Un kas jūs valdzināja neoreālismā? Vai jūsu minētajās Austrumeiropas filmās, Germanā, Muratovā, agrīnajā Fruminā? Kas jums tajās likās pievilcīgs?

Granika: Tas, ka tajās tiek stāstīts par vienkāršu cilvēku dzīvi. Ka filmas varonim nav obligāti jābūt bankas aplaupītājam vai politiķim, kuru nogalina atentātā. Es esmu uzaugusi kultūrā, kurā stāstiem jābūt neparastiem. Ne vienmēr, bet bieži filmu varoņiem jābūt ar kaut ko neparastiem, lai tie būtu interesanti. Bet tā taču nav! Nav jābūt gangsterim, viņš var būt arī parasts strādnieks.

RL: Un ar ko parasta strādnieka dzīve ir tik interesanta, lai to skatītos kino?

Granika: Tas, kā viņi risina savas problēmas. Kas viņiem ļauj justies laimīgiem. Kā viņi tiek galā ar grūtībām. Vērojot darba cilvēka dzīvi, es prātoju, kā tas ir – būt viņam? Es gribu zināt, kas viņam patīk viņa darbā. Kā viņš spēj saglabāt mieru? Un tur ir arī vieta noteiktai spriedzei. Vai tevi izliks no mājas? Vai tu varēsi nopirkt dāvanu savam bērnam? Vai tu esi godīgs? Vai tu esi negodīgs? Kāpēc tu esi negodīgs? Tie ir sīkumi, kam ikdienas dzīvē ir liela loma.

RL: Jūs runājāt par seniem stāstiem, kas saglabājušies tūkstošiem gadu. Vai jūs esat ievērojusi, ka stāsti par vienkāršiem cilvēkiem parādījās tikai pirms 100 vai 120 gadiem? Pirms tam stāsti par vienkāršiem cilvēkiem nevienu neinteresēja.

Granika: Taisnība, vārds vietā.

RL: Vai jūs esat domājusi par to, kāpēc tā? Kāpēc pēkšņi literatūrā un mākslā sāka pievērst uzmanību vienkāršiem cilvēkiem?

Granika: Tik labs jautājums! Varbūt reizē ar industrializāciju, kad cilvēkiem pavērās iespēja ātrāk tikt pie turības, viņi sāka uzdot vairāk jautājumu par dzīvi. Kāpēc ir tā, kā ir? Man liekas, cilvēki sajuta, ka viņiem ir tiesības jautāt.

RL: Vai jūs esat marksiste?

Granika: Es visādā ziņā teiktu, ka Markss mani ir ļoti iedvesmojis. Man liekas, tas cilvēks bija ģēnijs.

RL: Ko jūs no viņa esat lasījusi?

Granika: Koledžas laikā es Skotijā noklausījos vienu lekciju kursu pie diviem brāļiem, diviem skotu marksistiem. Mēs lasījām visu to pašu, ko cilvēki parasti koledžā lasa. Tur lekcijas lasīja arī daži interesanti franču marksisti, viņi daudz runāja par industrializāciju. Ak debess, kā sauca to filozofu, kuru man bija tik grūti... Hābermāss! Vēl šobaltdien, kad Amerikā redzu tos muļķīgos avīžu virsrakstus par akciju tirgu, kapitālismu un tā cikliem... Grūti noticēt, ka to visu vēl joprojām var lasīt virsrakstos. Cikli. Kad viņš to rakstīja? 1850. gadā? Viņš to visu skaidri un gaiši ir uzrakstījis. Bet cilvēki joprojām brīnās un ir pārsteigti. Sūdrallā. Jā, viņš ir viens no maniem varoņiem.

RL: Viņš un kurš vēl?

Granika: Malkolms X. Ja runājam par vīriešiem.

RL: Un no sievietēm?

Granika: Reičela Kārsone, amerikāņu zinātniece. Viņa bija kā Kasandra. Viņa jau sen saprata, ka minerālmēsli un pesticīdi var nodarīt neiedomājamu kaitējumu. Un industriālais komplekss viņu sita krustā kā Žannu d’Arku. Sadedzināja uz sārta. Vēl arī Petra Kellija. Viņu ir daudz, ļoti daudz.

RL: Kā marksiste jūtas Oskaru pasniegšanas ceremonijā?

Granika: Diezgan draņķīgi. (Smejas.) Iesākumā es jutos kā transvestīts.

RL: (Smejas.) Kāpēc?

Granika: Es jutu lielu spiedienu piekāpties, nopirkt kleitu.

RL: Nopirkāt?

Granika: O, jā. Un kā vēl nopirku.

RL: Ceru, ka vismaz par kādiem 250 000 dolāru?

Granika: Nē, es to iegādājos no kādas neatkarīgas šuvējas Īstvilidžā. Es viņu atbalstīju. Viņa bija sajūsmā. Jā, tas bija smags brīdis manā dzīvē. Es jutos ļoti pretrunīgi, ļoti, ļoti pretrunīgi. Pirms tam es divus gadus biju runājusi par to, ka šī sistēma mūs nogalina. Nosmacē...

RL: Kino industrijas sistēma? Vai Oskaru sistēma?

Granika: Oskariem dotā vara kolonizēt un monopolizēt pasaules ekrānus, rādīt uz visas pasaules ekrāniem amerikāņu grāvējus. Daži izplatītāji ārvalstīs pērk amerikāņu filmas gandrīz vai tikai Oskaru nomināciju dēļ. Tā ir ļoti bīstama sistēma, kas monopolizē uzmanību. Un man ir dusmas, ka pasaule uz tā uzķeras, pieņem to un norij. Un tas veicina arī visu šo slavenību pielūgsmi, spožuma pielūgsmi. Kāds ir Oskaru budžets? Varbūt par to naudu varētu atrisināt holēras problēmu Haiti. Pilnībā.

RL: Tātad tas jums ir patiesi pretīgi?

Granika: Tas man ir absolūti pretīgi. Visa tā glamūrīgā parāde... Man riebjas visa tā šūmēšanās par to, kas kurai sievietei bijis mugurā, kā viņas izskatījušās – kura vislabāk, kura vissliktāk. Pāris reizes, kad ceremoniju kāds uzurpēja, lai nāktu klajā ar politisku paziņojumu – tas gan bija interesanti. Visa pasaule skatās, un tev ir iespēja kaut ko pateikt.

RL: Nu, tur var arī apvemties, un tā arī būtu ziņa pirmajā lappusē...

Granika: Sensācija, jā. (Smejas.) Un tajā pašā laikā arī es, arī cilvēki, kas veidoja manu filmu, no šīs uzmanības guvām kaut kādu labumu. Tā bija ļoti maza filma, viena no lētākajām filmām, kāda jebkad nominēta Oskaram. Mums nebija lielformāta plakātu, nebija reklāmas kampaņas. Savā ziņā satriecošs sasniegums filmas izplatītājam. Bet palīdzēja arī kinozvaigžņu sistēma. Cilvēki gāja to skatīties tāpēc, ka viņus interesēja Dženifere Lorensa. Viss, kas mani tracina, vienlaikus arī palīdzēja. Tā ir fantastiska pretruna, smags iekšējs konflikts. Es vēl joprojām neesmu tikusi tam pāri. Šī sistēma, reklamējot tavu filmu, nominējot to Oskaram, palīdz tev turpināt darbu... Grūti marksistei Oskaru ceremonijā. (Abi smejas.)

RL: Es nesen runāju ar, manuprāt, ļoti talantīgu krievu kinorežisoru, un viņš teica: “Bet kurš tad mūsdienās vispār ir režisors? Neviens nav režisors. Režisors ir izmirstoša profesija. Filmu taisa desmitiem cilvēku, režisors tikai uzrauga šo procesu.” Ja jūs nepiekrītat šim viedoklim, tad – ko filmā dara režisors?

Granika: Es piekrītu, ka filmas uzņemšana ārkārtīgi lielā mērā ir kopdarbs, un man liekas, ka visiem, kuri domā – es esmu ģēnijs –, tā ir kaut kāda stulba fantāzija. Doma par ģēniju kā atsevišķu indivīdu manī izraisa nicinājumu.

RL: Nicinājumu?

Granika: Jā. Tāpēc, ka, taisot kino, nekā tāda nav. Lai uztaisītu filmu, vajag tik daudz cilvēku, tik daudz ģēniju! Vai varbūt ne ģēniju, bet daudz cilvēku, kas prot savu darbu. Vajag talantīgu operatoru, vajag daudz dažāda tipa enerģijas – aktierisko enerģiju, mākslinieka enerģiju, kas veido filmējamo vidi, vajag ļoti apzinīgu cilvēku, kas atbild par filmēšanas tehniku, vajag producentu, kas palīdz tikt galā ar lietas juridisko pusi. Bez jebkura no viņiem neko nevar iesākt. Tāpēc šī doma par ģēniju vienpati... (Nopūšas.) Manā galvā tāda vienkārši neeksistē. Tas, ko režisors vai režisore dara, manuprāt... Viena atbilde varētu būt: viņa ap sevi sapulcina cilvēkus, kuri ir gatavi labi izdarīt savu darbu, lai izstāstītu konkrētu stāstu, kas viņiem visiem patīk, vai vismaz paveikt kaut ko interesantu, kas ar to kaut kā saistīts. Režisore var tikai dot norādījumus, vadoties pēc pašas gaumes. Ja man nepatīk, ka cilvēki filmās skaļi kliedz, mans darbs būtu pateikt: “Vai tu, lūdzu, varētu pateikt to vēlreiz tā, it kā tu baidītos pamodināt bērnu.” Vienkārši tādi mazi triki, kas ļauj ietekmēt aktiera spēli. Režisors ir cilvēks, kurš domā par trikiem un viltībām, kas palīdz manipulēt ar aktieru tēlojumu un ievirzīt to vajadzīgajā gultnē, un tad strādāt ar operatoru – tikt skaidrībā, kādu objektīvu labāk izmantot konkrētā ainā, kādu apgaismojumu. Filma ir kā liela glezna, pie kuras strādā daudzi, un katrs dara kaut ko citu. Un es domāju, ka man vajadzīga zināma harisma. Man jāmīl manas filmas varoņi, man jāmīl tas, ko daru. Man jāciena citu cilvēku darbs, tā, lai es no sirds varētu sajūsmināties, redzot, kā operators uzstāda kadru. “Lieliski! Brīnišķīgi! Darām tā! Aiziet!” Manā izpratnē režisors ir tāds sava veida universālists.

RL: Universālists?

Granika: Es nezinu visu, kas jāzina par objektīviem, bet varu runāt ar cilvēku, kurš to pārzina pilnībā, un pēc tam izdarīt savu izvēli. Es nezinu, kā panākt, lai filmā viss būtu kārtībā ar kontinuitāti, bet varu paļauties uz cilvēku, kuram ir nepieciešamās zināšanas.

RL: Un tā visa rezultātā varat manipulēt ar skatītāju uztveri. Kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratusi?

Granika: Ak debess! Jums ir tik dziļi jautājumi. Tas uzreiz atšķir eiropiešus no amerikāņiem. Mēs vienkārši nespējam domāt tādā līmenī. (Smejas.) Svarīgākais, ko esmu iemācījusies?

RL: Svarīgākais, ko esat sapratusi.

Granika: To, ka dzīvē viss paiet tik ātri un viss ir tik trausls un dārgs, un vajag to visu laiku novērtēt un būt pateicīgam. Un ir ļoti grūti visu laiku būt pateicīgam.