Man pašam ar sevi ir smieklīgi

Tēlnieks Vasilijs Azemša – ģēnijs, nu, tas ir, savas vietas un laika Gars. Vietas – tāpat skaidrs, kāpēc: tieši tēlniekam no visām vēstures maskām un personāžiem ļauts izvēlēties tos, kuri drīzumā uz ilgiem laikiem pievienosies pilsētas simbolu pulkam, uz gadu simteņiem iemitināsies nemierīgajā izplatījumā. Tie gan ir veidoti no akmens vai metāla, bet tāda nu Pēterburga ir pilsēta, ka arī pieminekļi šeit šaudās šurpu turpu, slēpjas, vajā, izgaist.

Uzmanīgi papētot Azemšas veidotos pieminekļus – viņa Nabokovu universitātes Filoloģijas nodaļas pagalmiņā, Vrangeli, jo īpaši Djagiļevu –, ievērosim ne tikai netveramas īpatnības, kas ir līdzīgas pašam autoram, bet arī vispār kopības iezīmes: kopīgu smalkumu, asumu, precizitāti. Tādi viņi ir – Azemšas personāži, varoņi, kurus radījušas viņa personiskās ilgas pēc pasaules kultūras un brīvības.

Tomēr man Pītera kultūru Azemša iemieso ne tikai kā pilsētas atmiņas zīmju radītājs: viņš ir arī tas kaķis, kurš staigā, kur pašam patīk, – te uzrodas Hvostenko dziesmā, kurā “mēs ar Vasju divatā lietū stāvam”, te Jurija Mamina, ak vai, pravietiskajā filmā “Vaigubārda”, kur viņš Ļeņinu šaušalīgi ātri un viegli pārvērš Puškinā.

Mums, jauniešiem, viņš bija tieši Češīras Kaķis (līdzība šai ziņā ir satriecoša!), kas uzdeva savus āķīgos jautājumus, kuru galvenais mērķis, kā man šobrīd liekas, bija mūs pārbaudīt “uz falšumu”. Man viņš palicis atmiņā ar aizraujošiem amatrīkiem pilnā darbnīcā vai haotiskas, aizraujošas sarunas laikā piepīpētā draudzīgā virtuvē, kurā pie sienas parasti karājas viņa vieglais, ašais, zobgalīgais zīmējums. Viņš klausās, ciezdams klusu, smīnēdams ūsās, brīžam laiž vaļā sašutuma pilnu gānīšanos, brīžam izsaucas: “Nu, tu gan esi tukša radība!”, iziet gaitenī, pēc tam atgriežas, varbūt pat sērīgi paglauda galvu.

Tieši ar šo savu intonāciju viņš manā izpratnē bija saistīts ar 60.–70. gadu Pītera garu, kas nikni un nicīgi pretojās “Sofjai Vlasjevnai”, padomju varai ar tās derdzīgo oficiozu, melīgo un nedzīvo valodu. Azemša, kurš visu laiku turēja šo intonāciju, man šķiet Gars, kurā iemiesots tas laiks, kas tomēr radīja savus apbrīnojamos radītājus ar to īpatnajām paražām: kā no uguns bēgt no jebkādiem pārlieku skaļiem, gludiem vārdiem, sajaukt melanholiju un ironiju tajā īpašajā burvju dzirā, ar kuras palīdzību vien iespējams paveikt īstu darbu, visviens, vai tā ir skulptūra, dziesma vai asprātība. Šajā sarunā parādīsies, pret mums pagriezīsies, izgaisīs paši svarīgākie, apburošākie, sērīgākie no viņiem: tas pats Hvosts, Brodskis, Dovlatovs. Vispār man šķiet, ka šajā sarunā ir daudz rūgtuma: rūgts ir tas pagājušais laikmets, kas samala tik daudzu kaulus, piespieda apklust, mainīties, kļūt par rūdītiem meļiem – bet visietiepīgākajos un asākajos ielēja zinīguma rūgtumu.

Tālu un sen aizceļojusi no tām līnijām, kuras rotā viņa skulptūras, es nereti attopos, ka, raugoties uz savu pantu vai kaut ko tādu, ko esmu paveikusi vai pastrādājusi, sev jautāju: “Ko par to teiktu Vasja?”

Poļina Barskova

Rīgas Laiks: Ļoņa Fjodorovs teica, ka jūs lamājoties elegantāk un labāk par visiem viņam zināmajiem cilvēkiem.

Vasilijs Azemša: (Smejas.) Vispār grūti šajā iecerē būt elegantam. Neķītra nolamāšanās, kad tā ir bezjēdzīga, kad tā vienkārši aizpilda pauzi... tas ir kaut kas dumjš. Taču ir vārdi, kuri tik tiešām... Iztēlojieties: iet divi zaldāti, viens saka otram: “Mēs tagad abi pačurāsim.” Vai tad tā viņš teiks? Viņš teiks “pamīzīsim”, tas taču ir dabiski.

RL: Bet tā jau nav lamāšanās.

Azemša: Tā nav kārtīga lamāšanās. Tomēr man reiz bija tāds atgadījums, ka pie alus kioska divi bija sastrīdējušies un viens otram teica: “Ej tu...” – un ilgi, godīgi meklēja vietu, uz kurieni viņu pasūtīt. Un pēc tam teica: “Ej tu nahuj,” – tāpēc ka apkaimē neko nebija atradis.

Tātad dzersiet tēju?

RL: Dzeršu.

Azemša: Vispār jau pasaule ir mainījusies, un man tā patīk, taču manā attieksmē pret to vienalga nav mīlestības.

RL: Vai tad agrāk bija?

Azemša: Agrāk es, pirmkārt, biju optimisma pārņemts. Dzīvoju ar pārliecību, ka viss notiks ļoti labi.

RL: Padomju laikā?

Azemša: Jā. Bet saprotiet, padomju laiks jau visiem nebija vienāds. Piemēram, mani vecāki bija neskoloti. Tēvs nāca no nomaļa Baltkrievijas ciema. Un viņš mēdza teikt: “Es vienu ziemu gāju skolā.” Ko nozīmē “vienu ziemu”? Viņš gāja skolā ziemā, kad nebija lauksaimniecības darbu. Pēc tam vecaistēvs viņam lika nākt palīgā. Viņš bija iemācījies lasīt un rakstīt, kaut kā izglītojies. Kad es iestājos mākslas skolā, cilvēki, kas bija man apkārt, bija no citādām ģimenēm. Skolēni un paši skolotāji man atgādināja debesu dievus. Bet kāpēc tā notika? Tāpēc, ka es vispār erudīciju, zināšanas uztvēru ar ārkārtīgu uzticēšanos. Pēc tam atklājās, ka tās nav nenieka vērtas un visi šie cilvēki bija naturālākie muļķi. Bet tajā laikā darīt kaut ko tādu, kas skolotājiem nepatiks un par ko man ieliks trijnieku, es nespēju. Man bija kauns no vecākiem. Tad es nonācu pie secinājuma, ka brīvi mākslinieki ir bāreņi. Viņiem, tā sakot, nav bail ne no tēva, ne no mātes. Nu, sākumā tu uzticīgi ņem pretī, ko šie cilvēki tev lūdz izdarīt, bet pēc tam saproti, ka tās ir blēņas. Taču tam vajadzīgs laiks. Piemēram, es skolotājai teicu: “Man patīk musketieri.” Bet viņa man atbild: “Kā tad tev var patikt musketieri, tu taču viņus nekad neesi redzējis!” Un es domāju: tiešām, esmu redzējis tikai ilustrācijas grāmatā “Trīs musketieri”, nekur citur man viņus nav gadījies redzēt. Ermitāžā esmu redzējis kaut kādas gleznas. Un tad es sāku domāt: ko tad īsti es redzu sev apkārt? No rīta iekāpju pārpildītā tramvajā, piektajā, un no Cirka braucu uz Mākslas akadēmiju. Vakarā, atgriezdamies mājās, redzu to pašu, tikai cilvēki ir tādi kā... kā saka Oļegs Grigorjevs: “Figūriskas cilgūras būmu vēna,” – tulkojumā tas nozīmē: “Cilvēciskas figūras, būvē namu.”

RL: Kas tā ir teicis?

Azemša: Grigorjevs, bija tāds dzejnieks. Mans silesbiedrs. Tā nu tu pēkšņi saproti, ka tas, ko tev attēlo padomju mākslinieki, galīgi nav nekāds reālisms. Mana māte vecāku sapulcē jautā: “Nu, kā tur Vasjam klājas?” Un viņai atbild: “Tīri labs zēns, tikai cilvēkus zīmē kā maisus.” Es biju uzzīmējis atmiņas par vasaru. Mēs ar viņu Vapņarkas stacijā divos naktī kāpām vilcienā. Vilciens stāv divas minūtes, mums pa priekšu iet ļaužu pūlis. Un viņi visi ir satīstījušies tādos... viņiem bija tādas paunas, rokās visiem čemodāni... Es tajā laikā droši vien biju reālists, viņi tiešām arī izskatījās pēc maisiem.

RL: (Smejas.) Kā tad viss beidzās ar musketieriem?

Azemša: Ar musketieriem es nonācu pie secinājuma, ka mācīties var arī no mākslas: vai nu mazums, kādu dzīvi esmu redzējis. Viņa, piemēram, man saka tādu lietu: “Ko tu taisies veidot?” Es atbildu: “Slēpotāju!” Viņa aizver acis un paziņo: “Tas nav plastiski!”

RL: (Smejas.)

Azemša: Kādu slēpotāju es taisījos veidot? Viņa redz savējo vai vēl sazin kādu. Man tika ieteikts veidot to, ko es redzu apkārtnē. Bet tas taču ir garlaicīgi. Gribas kaut ko izgudrot. Tāpēc – ja jūs esat puslīdz uzmanīgi skatījies, kas notika 60. gados, kad tēlniecībā sāka ieviest stingra stila komponentus, kuri tai pirms tam nebija raksturīgi, – nu, teiksim, sieviete mazgā logu... Garlaicīgi. Un bērniem vēl divreiz garlaicīgāk. Tagad braucu garām akadēmijai – pašā augšējā stāvā mums bija mākslas skola – un atceros, kā nu zīmēju cinkota skārda spaini un slotu. Protams, interesanti līdz kādam brīdim, bet pēc tam kļūst garlaicīgi. Pēc tam mēs sākam cits citu apmētāt ar dzēšgumijām. Mums ir gadi 12 vai 13. Tagad es vienkārši nomirtu. Tātad to vajag mācīties jaunībā. Vai šņabi negribat?

RL: Ja jūs dzersit... Viens es šņabi nedzeru.

Azemša: Nu, viens arī es šņabi nedzeru, tā tomēr ir tāda lieta... vajag kompanjonus. (Abi smejas.) Vai to ebreju lesbieti jūs intervējāt?

RL: Franu Lebovicu? Nē, mans draugs Arnis.

Azemša: Ārkārtīgi amizanta sieviete. Te arī bija kaut kas līdzīgs. Bija tāds Boriss Poņizovskis. Cilvēks bez kājām – viņš bija paskrējis zem tramvaja, un daži apgalvoja, ka tas neesot noticis nejauši. Viņš gribējis, lai viņam būtu pauti līdz ceļiem. Nu, un, kad viņš palika bez kājām, tieši tā arī šķita – ka viņi akurāt tai vietā bija trāpījuši. (Abi smejas.) Viņš bija šarmants, dzīvs cilvēks. Un viņam bija sieva, tāda ebreju dāma... Man vienkārši ienāca prātā... tas, nu, it kā karājās gaisā. 60. gadu beigas. Šeit jau viss, tā sakot, atkārtojās kā provincē – gan bītņiki, gan stilotāji, kas tik ne. Viss bija ārkārtīgi pašdarbniecisks. Toreiz gan tas likās ļoti neparasti. Teiksim, tēlotāja māksla. Es mēdzu iet pie Mihnova,¹ kurš dzīvoja Rubinšteina ielā. Toreiz šķita, ka esmu atnācis pie mākslinieka – bet tagad tamlīdzīgus mālējumus var dabūt visur, kur pagadās. Lērums ļaužu no tā pārtiek. Piemēram, tas puisis, kurš pienagloja savus pautus pie Pils laukuma.²

RL: Jā. Pavļenskis.

Azemša: Viņš taču bija nosaukts par kandidātu mūsdienu prēmijai vizuālajā mākslā. Es savā prātā domāju tā: “Vai tad tā būtu vizuāla?” Tur bija visāda glezniecība. Teātris jau arī zināmā mērā ir vizuāls.

RL: Nu, tas viss ir nosacīta padarīšana.

Azemša: (Smejas.) Ar skaistiem vārdiem visu ko var samudžināt. Tā var aizspēlēties līdz tam, ka sazin kāds Griņevickis, kurš uzspridzināja Aleksandru II, arī ir vizuāls mākslinieks.

RL: Štokhauzens pēc tam, kad 2001. gadā tika sagrauti Dvīņu torņi, publiski pateica, ka šis sprādziens esot bijis visdižākais mākslas darbs. Un viņu uzreiz no visurienes padzina un izslēdza.

Azemša: Pilnīgi saprotami, un pelnīti arī, jo tādu mākslinieku vienmēr ir bijis vairāk, nekā vajag.

RL: Bet Pavļenska man kaut kā ir žēl. Jūs taču esat strādājis kopā ar Rezo Gabriadzi?

Azemša: Jā, es viņam atlēju ķivuli. Es viņam jautāju: “Kāda lieluma ķivulis būs?” Viņš saka: “Nu, kā kotletīte.”

RL: (Smejas.) Viņam bija ļoti skaists stāsts, kā Kutaisi viens trakais kaut kur bija nospēris paplāti, un šim bijis tāds kroņa numurs: viņš nolaidis bikses, uzlicis savus pričendāļus uz paplātes un tā nēsājis apkārt. Esot bijusi ziema, Rezo braucis prom no Kutaisi un skatījies pa vilciena logu, un te pēkšņi ieraudzījis: snieg sniegs, tas trakais stāv ar pautiem uz paplātes, un sniegs no to siltuma jau sācis kust. Un Gabriadze saka: bija tik sērīgi uz to skatīties. Manuprāt, tas pats Pavļenskis vien ir, tikai metafiziski citā līmenī.

Azemša: Nu, Pavļenskim, es teiktu, trūkst tādas kā estētiskas pabeigtības. Man arī viņa ir žēl, tajā ir savdabīga elegance. Nu, bet vispār šie centieni meklēt kaut ko jaunu noved pie velnszinkā. Es piestaigāju uz Ermitāžu, piemēram. Nu, pirms 1958. gada vairākas reizes tur biju. Apskatīju Bruņinieku zāli, Svētā Jura zāli...

RL: Musketierus.

Azemša: Musketierus, tieši tā. Tie mani interesēja. Un tad nokļuvu pašā augšā. Toreiz trešajā stāvā bija tie izslavētie impresionisti. Tā bija apbrīnojama sajūta – ka neko neesmu sapratis. Un man bija tāda kā naiva pārliecība, ka paies kāds laiks un es beidzot sapratīšu, kas tad tur notiek. Taču laiks pagāja, un neko jaunu es viņos neieraudzīju. Es vienkārši nezināju, ka to var skatīties kā glezniecību.

RL: Līdz šim?

Azemša: Nē. Tagad man viņi ir ārkārtīgi garlaicīgi. Savas acīmredzamības dēļ. Es viņos redzu vairāk naturālisma nekā sazin kādā Šiškinā. Palaikam, kad tu, guļot saulē, pēkšņi atver acis, tu esi īsts impresionists.

RL: Jā, bet to jau vajag arī uzgleznot. Un izdomāt.

Azemša: Jā, tieši tā. Bet cilvēki ir gleznojuši daudz sarežģītākas un netveramākas lietas. Vermērs ir paveicis to, ko neviena fotogrāfija nespēs.

RL: Vai Maļevičs. Viņš arī ir uzgleznojis kaut ko tādu, kā nav.

Azemša: Kad man saka: “Ai, es no tā melnā Maļeviča nespēju iegūt estētisku kvalitāti,” – es vienmēr atbildu: “Vai no zīmes “Iebraukt aizliegts” tu estētisku kvalitāti iegūsti?” No mana viedokļa tas ir viens un tas pats. Viņš ir parādījis, ka var arī tā. Es neapgalvoju, ka tā patiešām arī ir. Bet atrodas gudrinieki, kuri klāsta: “Ja vēl varētu tur tādus baltus punktiņus, būtu vieglāk saprast: zvaigžņotā debess!”

RL: Ui.

Azemša: Es vienreiz redzēju, kā divas kundzītes, vecenītes, mazo holandiešu zālē sarunājas par klusajām dabām. Viena saka: “Marija Aleksandrovna, es visu sapratu. Tie ir sparģeļi.” Otra atbild: “Jā? Nekad neesmu tādus ēdusi.” Un abas dodas tālāk. (Abi smejas.) Vispār mākslinieka liktenis Krievijā kopš visagrīnākā laikmeta, kad māksla kļuva par profesionālu nodarbošanos, ir traģisks. Man liekas, ja mūsdienu māksla tagad būtu ienesīgs rūpals, galvenais mākslinieks mums būtu Cereteli. Viņš aizdedzinātu nevis KGB durvis, bet Kremli. Nu, iedzersim! Priekā! (Saskandina.)

RL: Jā, starp citu, es 2004. gadā intervēju Hvostu...

Azemša: Hvosts bija viens no maniem vislabākajiem draugiem! Apbrīnojams cilvēks.

RL: Intervija bija ļoti smieklīga. Viņš lielākoties atbildēja ar vienu vai diviem vārdiem, un tā mēs tur mētājām mazus jautājumus un mazas atbildes. (Smejas.)

Azemša: Jā, viņš nekad nav bijis zeltamute. Toties, kad viņš kaut ko stāstīja, stāstam bija sākums, izvērsums un beigas. Viņš stāstīja par kādu Parīzes arābu, kurš savam sunim ielicis zelta zobus.

RL: (Smejas.)

Azemša: Pirmoreiz atbraucis pie manis deviņdesmit otrajā gadā un otro reizi deviņdesmit piektajā, viņš dzīvoja pie manis Kazaņas Dievmātes ielā, agrāk to sauca Pļehanova iela. Un mēs devāmies iedzert tur, kur agrāk bija restorāns Kaukāzs. Tur bija kaut kādas dzertuves. Bet publika tur ir tāda – salašņu bars. Un blakus staigā kaķēns. Kaķēnam kāds iedod desas gabalu, un Hvosts saka: “Tu turies pie šīs vietas, citādi drīz vajadzēs kārt zobus vadzī.” Te ārā iznāk čalis, kuram tas iestādījums pieder, un saka: “Ta es šitos maukas iztrenkāšu visus, bet kaķītis paliks!”

RL: (Smejas.)

Azemša: Es jums parādīšu fotogrāfiju – deviņdesmit ceturtais gads, man darbnīcā ir. Es griežu desu, un Hvosts saka: “Dod, es sagriezīšu,” – un paņem itāļu nazi. Tādu atspernazīti. Viņš zināja, ka man visādi nažeļi dikti patīk, un teica: “Es tev pēc tam šo nazi atdošu, tagad nevaru, man to tikai vakar uzdāvināja.” Pēc tam viņš aizbrauca uz Maskavu, un par nazīti es, saprotams, aizmirsu. Un jau pēc tam, kad viņš bija nomiris, es atbīdīju dīvānu – un skat, tur putekļu kūniņā ir šis nazītis. Viņš bija pie manis atgriezies, kad Hvosts jau gulēja zem zemes.

Viņš cilvēkiem ļoti patika. Pirmkārt, sievietes, īpaši tad, kad viņš bija jauns, viņā lielākoties vienkārši iemīlējās, cita pēc citas. Kaut arī viņš neko tālabad nedarīja. Piedevām viņš bija tāds efemers, ne naudas, ne slavas, nekādu lepnu piļu viņam nebija. Šai ziņā sievietes bija malači. Talants tātad viņām ietilpa vīrietī augstu vērtējamu īpašību komplektā.

Es te nesen Lielajā Staļļielā uztaisīju trīs Pēgasus – trīs talanta variantus. Pirmais Pēgass – tad, kad viņš ir jauns, tiesa, nezinu, kā uzaudzis. Varētu teikt: parādījies vienā personā no sazin kurienes. Viņš rotaļājas ar lodi, kura, tā sakot, simbolizē amatu, meistarību. Tad bija otrais – to diemžēl novāca. Jāteic, ka tas ir apbrīnojami, cik nu es spēju atcerēties, nekad neviena skulptūra – izņemot Dzeržinski – nav vākta nost. Apgalvo, ka neesot bijis iespējams to apsargāt. Man, tiesa, radās doma – vai tik kāds nav nospēris un aizstiepis uz savu vasarnīcu.

RL: Nu, diez vai.

Azemša: Nav zināms. Var jau būt, ka bija saoduši, ka tas viss kaut kā nav īsti pareizi. Vārdu sakot, otrais Pēgass jau bija tāds, kas guvis panākumus. Spārni tam bija no metāla, ar caurumiņiem – ar kuriem tas, dabīgi, nekur nespēs uzlidot. Tam priekšā bija bļoda, veidota kā puse tās lodes, no tās viņš ēda. “Ieturējās”, tā sakot. Un zem kājām viņam mētājās atmirušie pauti. Trešais Pēgass toties bija tāds farmazons.

RL: Ko tas nozīmē?

Azemša: Nu, prasti sakot, tāds krāpnieks. Spārnu tam nebija nemaz, bet krēpes plīvoja tādā veidā, ka radīja spārnu ilūziju. Tas bija interesanti. Vienā noteiktā brīdī taču kļūst drausmīgi garlaicīgi taisīt tā, lai būtu kā ar cirvi pa pieri. Es sākumā nesapratu, bērnībā. Skatos – cilvēks glezno kā bērns. Vai cenšas gleznot kā bērns. Un es domāju: “Kas par lietu, viņam nav iemācīts vai viņš nemāk?” Bet tad pēkšņi sapratu, ka jūs te nosēdināt, paņemt audeklu un 36 stundas rūpīgi jo rūpīgi, mērot galvaskausu, gleznot – tas ir interesants uzdevums, bet man tik un tā pēc kāda laika kļūst garlaicīgi, par jums nemaz nerunājot. No otras puses, es palaikam domāju, ka no tādas dziļas profesijas kā tradicionālā glezniecība vai tradicionālā tēlniecība taču nedrīkstētu kļūt garlaicīgi. Brilovam taču nebija garlaicīgi? Leonardo nebija garlaicīgi? Mikelandželo negarlaikojās? Viņi taču kaut kā pārvietojās tajos labi zināmajos likumos, kuros nebija “Melnā kvadrāta”, nebija Henrija Mora, tas nevienam vēl nebija ienācis prātā. Tas pats Maļevičs, apķērīgs cilvēks, nodomāja: “Es šajā rindā esmu pēdējais. Jānoorganizē kaut kas tāds, kur es būšu pirmais!” Bija tāds slavens pastāstiņš. Kāds cilvēks notēloja, ka ir atradis arhaiskās grieķu skulptūras. Viņš tās bija izplaucējis īpašā šķīdumā, Karrāras marmors, kas tik vēl ne. Analīzes acīmredzot netika taisītas. Viņš bijis talantīgs cilvēks, pareizi izjutis. Vienīgais, kas mulsinājis ļaudis, kuri redzēja to viņa arhaiku, – ka laika zobs kaut kā bija to pasaudzējis. Nu, auss nolauzta, nu, deguns arī drusciņ, bet puse sejas – nekā tāda gan nebija. Acīmredzot viņam bija grūti paša darbu sadauzīt ar āmuru. Un piedevām, papētot tuvāk, ir redzams tāds kā kārtīgums, grieķiem tāds nebija raksturīgs. Bet citu loģiku tur lāgā nevarēja ieraudzīt. Nu, ierausim vēl pa vienai!

RL: Labi. Es šorīt no rīta paskatījos spogulī – to nevajadzēja darīt – un sapratu, ka kļūstu līdzīgs personāžam, kuru 18. gadsimtā bija atveidojis tēlnieks Meseršmits. (Abi smejas.)

Vispār viņš bija galma tēlnieks, taisīja kaut kādus pilnīgi sprāgonīgus ģenerāļus, bet brīvajā laikā kala tādu plikpauri veci ar baisām grimasēm.

Azemša: Kas viņam bija prototips?

RL: Reizēm apgalvo, ka viņš tur pats sev šķobījies.

Azemša: Nu, jūs zināmā mērā atkārtojat to, ko es gribēju pateikt. Ka kļūst garlaicīgi. Taču tā ir tikai sajūta – izgulies, un pāriet. Tas ir vajadzīgs, lai augtu. Re, tev kļuvis garlaicīgi, gribas kaut ko izdarīt. Mans skolotājs Aņikušins, piemēram, mēdza teikt: “Ko tu domā – ka man negribas Kristu uzveidot?” Mums taču Mākslinieku savienībā bija nolikums – reliģiska, fašistiska un vēl kaut kāda tur propaganda aizliegta. Tā jau ir romantiska, dumja ideja, ka nav nekā labāka par cilvēku, kurš radīts pēc ģīmja un līdzības, tā sakot...

RL: Antokoļskis gan uztaisīja Kristu, sātanu un Sokratu.

Azemša: Neuzskatiet mani par antisemītu, bet viņam bija tāda ebrejiska paveida brīvība. Tā sakot, visur svešinieks.

RL: (Smejas.)

Azemša: Man visu mūžu ir jautāts: “Ko tu veido sava prieka pēc?” Man sava prieka pēc nav vajadzības veidot. Sava prieka pēc es lasu. Man, galu galā, ir muzeji. Es savu cenu zinu. Tikko pēc pasūtījuma uztaisīju kaķa portretu. Man bija čupa fotogrāfiju ar to kaķi. Bet pamēģiniet iztēloties: kā es varu aiziet no Ēģiptes kaķiem? Nekā. Bet mans pasūtītājs nekādas akadēmijas nav beidzis, nauda viņam ir, bet viņš to nesaprot. Tāpēc es viņam nokalu viņa kaķa portretu. Lai drusku pataisītu uķi-puķi, kaķīt.

Bet paskat, kas darās aizmugurē. Re, te ir lodīte. Vai nu jātaisa liels “plaukts” un jāliek lode virsū, jo šite būs šauri. Bet, ja liek atsevišķi, tad šis akmens neder. Jādomā. Kā tā bumbiņa tur iet iekšā? Paskat, te būs astīte. Astīte viņam tieviņa, rādīt nedrīkst. Vajag uztaisīt pavisam kā uzzīmētu. Nu, Ēģiptes kaķus es skatījos tā, ka acis sprāga no pieres ārā, bet, pirmkārt, nav jau vairs tie laiki, piedevām tur tas ir simbols – te es viņam norauju galvu, un tutū, nekādas dievības vairs nav. Saproties, vispār tas ir viņa konkrētais kaķis.

RL: Bet viņš, pasūtītājs, gaida.

Azemša: Gaida. Ne tikai gaida vien – viņš man ir iedevis avansu. Un es taču nezinu, viņš taču nav pie manis nācis ar stangām pautus raut laukā un tamlīdzīgi. Un es saku: nu ko tu gribi? Lai es tev 15 minūtēs kaķi uzveidotu? Ej tak tu galīgi! Tas ir mākslas darbs! Un man tam kaķim pat skarties klāt negribējās. Patīkams darbiņš. Cerams, arī nauda būs. Polšam pietiks. Tas man patīk. Tas nebūs Cereteli, tā būs īsta tēlniecība. Un es tik un tā zinu, cik tā maksā.

RL: Viens pazīstams mākslinieks man stāstīja amizantu gadījumu, kā viens cilvēks, itin svarīga persona, lūdzis viņam uzveidot mīļotās sievietes dzimumorgānu.

Azemša: Viņš uztaisīja atlējumu?

RL: Jā, un izrādījās, ka tas ir ļoti sarežģīti, tomēr galu galā uzveidots bija, un viņš to nolika kabinetā uz rakstāmgalda.

Azemša: Kā papīrspiedi vai pelnutrauku?

RL: Nē, man liekas, viņš tur bāza iekšā pildspalvas. Nu, tas laikam bija apbrīnojami interesants darbs.

(Abi smejas.)

Azemša: Ziniet, mans pirmais nopietnais darbs bija tad, kad Aņikušins mani paaicināja veidot pieminekli Ļeņingradas blokādei, es viņam biju par palīgu. Tas ir tas, kas stāv Maskavas prospekta galā, pa ceļam uz lidostu. Mēs bijām pieci cilvēki, es – visjaunākais. Un es sapratu, ka ar cinismu vien darbu nevar izdarīt. Vajag savu darbu iemīļot. Taču šī mīlestība nav dabūjama lēti. Ja esi iemīļojis, to ir grūti pārraut pušu, tā ir ar tevi saistīta. Bet pēkšņi izrādījās, ka tā cilvēcība, kas Aņikušinam raksturīga, te galīgi neder. Beigās tas izskatījās pēc celmenēm pie koka. Taču tajā brīdī es to godīgi mīlēju. Jo bez mīlestības vispār nav iespējams.

RL: Nāk prātā anekdote: pēc daudziem gadiem sastopas divi klasesbiedri. Viens ir pilnīgi izģindis, otrs – apvēlies, žaketē, tam viss ir labi. Viņš stāsta: “Es esmu uzcirtis firmu, man ir mašīna, ģimene, māja, vārdu sakot, viss ir lieliski. Kas tad tev, kāpēc tāds kārns?” Tas atbild: “Es strādāju cirkā.” – “Par ko tad tu cirkā strādā?” – “Par korķi.” – “Par ko, ko?” – “Par korķi!” – “Ko tāds dara?” – “Zini, mums tur ir tāda veca ziloniene. Lai viņa varētu iziet arēnā, viņu piepumpē ar gaisu. Un es esmu korķis.” Tas saka: “Bet tas tak ir...” – “Jā, es saprotu, bet tu taču zini: ja mums, inteliģentiem, kaut kas kļuvis mīļš un dārgs, tad tas ir līdz mūža galam.”

Azemša: (Smejas.) Kāds jaukums. Jā. Ir vēl viena, par amerikāņu cirku. Tur ir kaut kādi ziloņi, tie laiku pa laikam atvieglojas, bet pakaļ staigā puikiņš ar lāpstiņu un tos sūdus saslauka. Un to izdara ļoti ātri un veikli. Tad vienreiz viņam saka: “Klausies, čalīt, tu esi tik izdarīgs, mums ir tev piemērots darbs. Divdesmit dolāru.” Tas atbild: “Lai es par jūsu štrunta 20 dolāriem aizietu no šovbiznesa?” (Abi smejas.) Mums ar Aņikušinu vienreiz bija tāda saruna. Viņš ieradās piedzēries. Viņš nemēdza dzert, bet acīmredzot kaut kas tur bija gadījies. Viņš nokrita uz ģipša maisiem, nosmērēja mēteli un tad man teica: “Padomā, es tevi dzērušu nekad neesmu redzējis, un tu mani redzi!” Es saku: “Mihail Konstantinovič, kur problēma? Tūlīt paņemšu polšu un būšu piedzēries jūsu priekšā.” Un tad, pēc visa spriežot, viņam radās doma par romantismu. Es tā sapratu. Runāt viņš galīgi nemācēja, taču savā ziņā bija smalkjūtīgs cilvēks. Un te viņš man saka: “Tu zini, kas ir pīzda?” Es, pirmkārt, tā sakot, sakaunos. Man ir 25 gadi, viņam gandrīz 60, un viņš man saka: “Tā pati zarna vien ir, tikai no augšas drusku iepīzdota.” (Abi smejas.)

RL: Jā, romantiski...

Azemša: Un es nospriedu: viņam ir sācis likties, ka viņš kuru katru brīdi izdarīs kaut ko uzmanības cienīgu, bet īstenībā tās ir tikai tādas “drusku iepīzdotas” stulbības. Un es esmu gandrīz pārliecināts, ka arī viņš to bija sapratis. Bet, jājot ar tīģeri, visbaigākais būs tad, kad tas apstāsies. Tādēļ visu laiku jādzen uz priekšu, lai neapstātos. Es to vienā brīdī sapratu, pateicoties savam tēvam, no dabas gudram cilvēkam. Kad nomira Staļins, viņš strādāja autobusu parkā par šoferi. Viena konduktore bija atkal un atkal ģībusi un bļāvusi. Šai bijusi soma ar biļešu rullīšiem – par 20 kapeikām, par 80. Un viņš šai bija pateicis: “Velti tu raudi, tavu somu tev neviens neņems nost. Cilvēki arī pēc Staļina braukās autobusos.” Nu, šī viņu nostučīja. Un pie mums mājās ieradās. Tas, zināms, ir piecdesmit trešais gads. Man ir septiņi gadi, bet skolā es vēl neeju. Uztaisīja pie mums kratīšanu. Bet mana māte mājās šuva kaimiņiem kaut kādas lupatas. Divi bērni, nekāda bērnudārza nav. Viņi tur visu izrakņāja. Viens sēdēja un pierakstīja, mērcēja spalvu mūsu tintnīcā un rakstīja uz satīna atgriezuma. Kopš tā laika tad es varen “iemīļoju” Padomju Savienības himnu, ko pa radio dragāja divpadsmitos naktī. Neko pretīgāku mūžā neesmu dzirdējis. Tēvu arestēja, viņš kādu nedēļu vai divas nosēdēja. Acīmredzot tādu kā viņš bija pilns kā zaļu gurķu un tai brīdī vēl nebija saprotams, ko ar viņiem lai iesāk. Tad nu beigās pasūta, lai kratās dēt. Māte naktīs neguļ, un es, dabīgi, tāpat. Un viņa vispār neslēdza ārā radio. Tā nu es to himnu dzirdēju katru dienu. Viņa jau acīmredzot to vairs nepamanīja, bet man tā kaut kā iespiedusies atmiņā. Nu, tā ir detaļa. Visvisādas detaļas, tās tevi izglīto, lai gan kā kuru. Dažam dzīšanos pēc volgas neaptur nekādas dzīves gudrības, bet man tas pēkšņi kļuva par īstenību, un es aizgāju no šī ceļa. Kļuvu autsaiders. Tomēr spēks kaut kā pamest šo pasauli un sākt darīt kaut ko citu man tā arī neuzradās. Vai drīzāk neuzradās vēlēšanās, jo, šo zaudējis, citu es neiemīļoju.

RL: Pret ko jums zuda mīlestība?

Azemša: Pret mākslu, vai. Bet man pret to zuda tāda kvēla mīlestība; ģimeniskā mīlestība sākās no jauna. Katrā ziņā citu interešu – izņemot mākslu – nav. Nu, mūzika... Tas ir tā, kā, ziniet, Martinovs raksta: “Komponistu laiks ir pagājis.” Es agrāk kautrējos iet uz filharmoniju. Domāju, ka visi uz mani rāda ar pirkstiem: “Paskat, kāds auns atnācis, no mūzikas nekā nejēdz, bet atvilcies klausīties.” (Abi smejas.) Pēc tam atklājās, ka to panāk vingrinoties – tu piestaigā un sāc saprast. Noformulēt, ko tieši esi sācis saprast, pilnīgi nav iespējams. Vienkārši saproti: patīk. Un pēc tam tu sāc saprast, ka Lists tev nepatīk, bet Šopēns patīk. Un es uzskatu, ka esmu veicis šādu tādu darbu – bet Martinovs pēkšņi paziņo: velti tu esi to darījis! Jo komponistu laiks ir pagājis un tagad jāklausās mūzika, kurā 44 sekundes vienkārši valda klusums.

RL: Nu, Keidžs.

Azemša: Jā, jā. Un tas izslavētais rupucis Dišāns ar savu podu. Saka: ļoti svarīgi, ka tieši viņš piezīmējis Monai Lizai ūsas. Bet es padomāju: īsta akcija būtu notikusi tad, ja viņš, tā sakot, būtu tās piezīmējis Luvrā. Tas būtu fenomens. Viņu ietupinātu vai uzliktu naudas sodu. Bet viņš – reprodukcijā. Un izskaidro to tā, ka vajadzēja nodzīvot lielu māksliniecisku mūžu, lai nonāktu pie šāda secinājuma. Ļoti oriģināla doma un, galvenais, nav tāla no tā, ka varētu kādu pakārt vai nogriezt ausi. Tā sakot, ne jau savējos pautus nogriezt, bet cita. Un tas man vienmēr liek kļūt piesardzīgam. Un piedevām es samulstu, kad mani kolēģi, piemēram, gleznotāji, saka: “Es esmu gleznotājs un no tēlniecības neko nesaprotu.” Tas ir, ja es neesmu mūziķis, tad no mūzikas neko nesaprotu? Tas ir, tikai pavārs, kurš cep olu kulteni, šajā lietā kaut ko saprot? Tā galīgi nav. Un, kad saka, ka mākslinieks strādājis sava prieka pēc, tas tikai tā liekas. Modiljāni strādāja tālab, lai iedzertu vīnu, uzpīpētu zālīti. Viņš tāpēc tās gleznas pindzelēja. Un pēc tam viņam tas patika. Ļoti daudziem tas raksturīgi. Šitā, kamēr veido vai glezno, tev tas patīk, bet, tikko esi pabeidzis, tas sāk riebties, gribas novākt nost. Bez liekuļošanas. Man vienreiz šajā darbnīcā pārplīsa caurule un visu nakti šļakstījās karstais ūdens. Temperatūra bija fantastiska. Es toreiz veidoju pieminekli ulāniem, to, kas ir Petrodvorecā, un viss, kas bija no plastilīna, izkusa un pagalam bija. Bet iepriekšējā darbnīcā es reiz taisījos uz kaut kurieni aizvest ģipša veidnes, bet kaut kādi nelieši tās noturēja par drazām, sadauzīja, iekrāva miskastes mašīnā un aizveda. Tā ir nelaime – bet, no otras puses, es toreiz domāju, ka tā ir zīme. Nepieķeries. Ir cilvēki, kuriem viss, ko viņi izdarījuši – kaut vai nopirdušies vai salipinājuši no sūdiem –, viss ir vērtīgs. Man tā galīgi nav. Var jau būt, ka tas ir slikti. Tomēr es priecājos, ka tas nav saglabājies. Notiek kaut kāda norimšanās: uztaisīju – nu, labi, esmu uztaisījis...

RL: Jums kaut kā trakoti iepatikušies zirgi. Un Pēgasi.

Azemša: Nu, Pēgass vispār ir satriecoša ideja. Bija tāds operators Vekslers, viņš visu laiku jokoja: “Uzveido mani jāšus uz zirga!” Bet tad viņš nomira, un es uzveidoju viņam kapa pieminekli: viņš ir kovbojs – piesējis zirgu un stāv, galvu nokāris.

RL: Kā jūs vērtējat pieminekļus jaunajiem krieviem? Nu, piemēram, stāv džeks, un pirkstā viņam ir mersedesa atslēgas.

Azemša: Pats esmu tādu pieminekli taisījis. Biju domājis, ka, pēc bezgaumības spriežot, tas ir padomju izgudrojums. Izrādās, nav vis. Pat Monparnasa kapos tādu ir bariem.

RL: Mēs bijām kapos pie Veņičkas, un es tur blakus ieraudzīju pieminekli kaut kādam azerbaidžāņu bandītam. Tas bija kaut kas! No divu veidu marmora, pats no tumša, bet blakus apraudātāja, no balta marmora, apkampusi viņa kājas.

Azemša: Daile.

RL: Mjā. It īpaši satriec naturālistiskās skulptūras. Piemēram, skulptūra Ņikuļinam, ar šuneli.

Azemša: Tas ir Rukavišņikovs.

RL: Nu, tas arī ir tāds Cereteli. Tikai...

Azemša: …drusku ne tik prasts, jā. Nu, jūs jūtat, ko te vairs... Mēs dzeram šņabi...

RL: Labu šņabi, starp citu, mīkstu. Tā arī rakstīts: “Mīkstais šņabis”. (Abi smejas.)

Azemša: Jā, bet var tam pielikt klāt divas karotes sūdu. Tas pats ar to skulptūru. (Abi smejas.) Tikai tur tie sūdi ir iekšā jau no paša sākuma, jau ražojot. Bet kolēģi – tie jau, protams, teiks: “Nu, ko jūs! Rukavišņikovam tur gan šunelis uztaisīts, gan portretējums spilgts!”

RL: Mēs sākām runāt par to, kā vērtēt mākslu un mūziku, un, ja to aplūkojam, vadoties pēc kritērija “ir interesanti” vai “nav interesanti”, tad man pa šiem kapiem patīk staigāt.

Azemša: Bet interesanti jau tur nav mākslas dēļ, interesantas ir cilvēku dzīves. Novodevičjes kapos ir apglabāts kara sakaru ministrs. Figūra līdz viduklim un ar telefonu. Sarunājas ar viņpasauli. Tas viss, protams, ir interesanti. Piedevām uztaisīti viņi ir meistarīgi – tur ir granīts, bronza, viss iespējamais, to taisījuši profesionāļi. Tikai man šie profesionāļi vairs nav interesanti. Un, manuprāt, daudziem nav. Vai jūs nekad neesat domājis par to, kāpēc kāda grāmata ir tik slavena? Es biju dziļi pārliecināts, ka īsts mākslas darbs nevar būt dārgums lieliem ļaužu bariem.

RL: Tas ir fakts. Bet, kāpēc tā notiek, es nezinu.

Azemša: Mihails Afanasjevičs Bulgakovs, piemēram, ir uzrakstījis ārkārtīgi slavenu grāmatu “Meistars un Margarita”. No sākuma, jaunībā, tā mani satrieca. Bet tad ir pagājis kāds laiks, un es saprotu, ka, ja tā patīk visiem, tad man vairs nepatīk. Un ne jau tāpēc, ka man bail būt tādam kā visi, tas nav galvenais.

RL: Man gan ir bail būt tādam kā visi. (Smejas.)

Azemša: Nebaidieties, šā kā tā būsiet. Un tad es spriedu tā: ja mākslas darbam, kā saka, nav pierīkots klāt tāds kā rokturis, tad to pacelt nav iespējams. Un šeit rokturis ir pierīkots, un katrs var mēģināt to pacelt. Tas, ka store nevar būt pirmā svaiguma, un tas, ka manuskripti nedeg... Tas kļūst ejošs. Un šajā grāmatā tādu lietu ir daudz. Nesen, to pārlasot... Protams, tā ir aizraujoša, tā ir fantastiski uztaisīta. Bet tev pēkšņi sāk kļūt neērti pašam no sevis par to, ka tev agrāk tas ir neprātīgi paticis.

RL: Jā, tā tiešām ir. Ziniet, mana attieksme pret “Meistaru un Margaritu” mainījās, kad izlasīju krājumu par attieksmi pret grāmatām. Vienā no šīm esejām Arsenijs Tarkovskis par “Meistaru un Margaritu” rakstīja, ka tajā šis kristīgais sižets ir pavisam neizturami banāls – bet Bulgakovs taču bija teologa dēls! Un tur Tarkovskis raksta par grāmatām. Kad viņš aizbraucis uz fronti, viņam šeit palicis dzīvoklis ar fantastisku bibliotēku. Viņš atgriezās ievainots uzreiz pēc blokādes un ieraudzīja, ka ar šīm grāmatām kāds kurinājis krāsni. Un viņš teica, ka tieši tajā brīdī viņam katastrofāli mainījusies attieksme pret grāmatām – ka grāmatai ir vērtība tikai tad, kad to lasa, kad esi kaut kādās attiecībās ar to. Man tas ļoti iepatikās, un kopš tā laika es arī sāku atbrīvoties no grāmatām. Tiesa, ne pārāk veiksmīgi.

Azemša: Es jūs lieliski saprotu. Man bija viens paziņa, dzimis 1908. gadā. Kad es biju students, viņš man šķita sirms vecis. Viņš bija, piemēram, Pirmajā pasaules karā bijis Puriškeviča sanitārajā vilcienā. Studējis kopā ar Ktorovu un Žarovu. Gribējis braukt uz Angliju, vest no turienes mājās Fjodoru Komisarževski. Lūdzis Lunačarskim atļauju. Es viņam saku: “Ivan Arkadjevič, drīkst, es paņemšu palasīt jūsu grāmatu?” Viņš atbild: “Ņem, un lai paliek tev!” Bet es tajā laikā biju pilnīgi kā sadedzis uz šo grāmatu iegūšanu, nu, kā jau kurš katrs neofīts. Tagad esmu sapratis to pašu. Bez grūtībām no tām atvados. Lai izlasa citi, un, ja neizlasīs, tad lai met ārā. Sargātas tiek vienīgi dažas... Nu, piemēram, man ir Heinriha Bella dāvināta grāmata. To es, protams, glabāšu.

RL: Jums ir tāda grāmata?

Azemša: Man ir tāda grāmata. Kurā rakstīts: “Vasilijam Azemšam. Sirsnīgi, Heinrihs Bells.”

RL: Vai tad viņš rakstīja krieviski?

Azemša: Tur bija vāciski. Herzlich. Es viņu sastapu ar diviem dēliem, sešdesmit sestajā vai sešdesmit septītajā gadā. Viens no abiem bija tēlnieks un kaut kā nokļuva manā darbnīcā, es toreiz studēju otrajā kursā. Pēc tam mēs “Eiropas” viesnīcā dzērām šņabi šādā kompānijā: Bells, Jefims Etkinds, kuram pateicoties es vispār biju tur iekļuvis, un Daņiils Graņins, pilnīgi nesaprotams tēls.

RL: Rakstnieks?

Azemša: Kas nu viņš par rakstnieku! Ko viņš labu uzrakstījis? “Eju pret negaisu” un visādas blēņas! Kāpēc viņš bija kļuvis tik slavens? Tikai vecuma dēļ, cita izskaidrojuma man nav. Vai arī tāpēc, ka citi bija vēl sūdīgāki.

RL: (Smejas.)

Azemša: Nu re, un šis Graņins Bellam jautā: “Kāpēc jūs, vācieši, nevienam nepatīkat?” Tiešām nezinu, kā Jefims Grigorjevičs tulkoja, droši vien kaut kā miksēja. Bet Bells atbild: “Nu, droši vien tāpēc, ka mēs paši sev nepatīkam.” Un vēl viņš teica: “Tāpēc, ka mūsu vidū ir daudz velosipēdistu.” Viņam jautā: “Kas tie tādi?” – “Tādi,” viņš atbild, “kas uz leju spiež, bet no augšas liecas.”

RL: (Smejas.)

Azemša: Es, zināms, klapēju ar ausīm un sarunā nejaucos. Dzērām, vispār neuzkozdami. Numurā bija četras glāzes, piekto es paņēmu no vannasistabas – kur uz izlietnes stāvēja zobu birstes. Lēja pa pusglāzei šņabja, uz galda ne sūda nav, ne uzkost var, ne nožļembāt, tikai cigaretes HB. Nu, es tātad pīpēju, un viņš man iedod vienu paciņu un saka: “Ņemiet, tie ir mani iniciāļi – Heinrich Böll.” Es to paciņu ilgi glabāju, bet pēc tam, dabīgi, visas izpīpēju.

RL: Vai tas jums ir Dovlatova portrets?

Azemša: Jā.

RL: Līdzīgs.

Azemša: Es viņu atceros pavisam citādu. Viņš jau bija sirms, un viņam bija tādas lielas cirtas. Ar viņu ir saistīts vienreizīgs stāsts. Viņam bija tāds draugs Grubins, nezinu, ir vēl dzīvs vai nav. Arī rakstnieks, no šitiem, no “Pilsētniekiem”.³ Mēs ar viņu sēdējām Žurnālistu namā, alu dzērām. Tā nu mēs ar Grubinu sēžam, un te pēkšņi pie Dovlatova pienāk viens tips, un viņi sāk kaut ko runāt. Tad viņš aiziet, un es jautāju: “Serjoža, kas tas bija par fruktu?” Nu, mēs ar viņu nebijām draugi, vienkārši maza pilsēta. Kā mēdza teikt viena mana paziņa: “Pasaule ir maza, ja neskaita strādniekus un zemniekus!” Viņš saka: “Ā! Ai, viens tāds duraks. Es viņu mācīju rakstīt,” viņš man saka, “un tā šis vēl joprojām raksta: “Kā pelēka lente vijās asfalts un nozuda sirdi plosošā tālē.””

RL: (Smejas.)

Azemša: Iedzersim! Pieminēsim Dovlatovu.

RL: Labi.

Azemša: Es biju neaprakstāmi pārsteigts, ka viņš kļuva par slavenāko krievu rakstnieku.

RL: Nu, tas ir pārspīlēti.

Azemša: Tāpēc, ka tas bija laiks, kad nebija pieļaujami izskatīties smieklīgam – bet viņš rakstīja par to, ko viņi bija redzējuši, dzirdējuši, un tas bija asprātīgi. Galu galā – īsi! To var lasīt! Kad ļaudis stāsta, ka viņiem patīk Prusts, to vajag dalīt ar 150. Kurš no viņiem ir lasījis, tas pirmām kārtām vēl ir jautājums. Man tak nav melu detektora. Nu, es zinu, ka Hvosts bija lasījis Džoisu, bet, kad tas viss sabru-ka pie vella vecāsmātes, cilvēkiem vairs nebija kauna pašiem no sevis. Viņiem bija pateikts, ka jūs visi īstenībā esat vienādi. Cita lieta, pie kā tas noved... Kad nav nekādu autoritāšu, nav jābīstas ne no tēva, ne mātes – tas arī ir grūti. Bet tai brīdī: patīk Dovlatovs? Nu labi, bez diršanās, mīli Dovlatovu! Taču mani mulsināja, ka tie stāsti, kurus viņš ir sarakstījis, puse no tiem nav viņa paša.

RL: Nav?

Azemša: Viņš tos ir pārstāstījis. Bija tāds pilnīgi vienreizīgs cilvēks, Ediks Kopeļans. Es viņus visus pazinu no alus bāra Majakovska ielā. Saucās Bākās. Viņam bija brīnumains joks: “Štirlics iebāza roku kabatā un sajuta: gals!”

RL: (Smejas.)

Azemša: Tur varēja dzirdēt milzums visvisādu stāstu. Lai iekļūtu, tā sakot, vēstures annālēs, arī es viņam šo to stāstīju. Piemēram, frāzi par neliela auguma vīrieti: “Beidz, ko tu uztraucies! Tev ir normāls sievietes augums!”

RL: (Smejas.)

Azemša: Viņš to vēlāk reizes 10 uzrakstīja. Īstenībā šo joku bija izdomājis Jenots, kurš ar viņu dzīvoja vienā pagalmā. Vispār par viņu tagad ir tāds kā idealizēts priekšstats. Viņš bija lecīgs, žūpoja, dzīvoja brīvi, skandalējās, un vispār, cilvēki, kuriem bija vismaz kaut kāds pašsaglabāšanās instinkts, sprieda, ka rakstnieka sabiedrība nav tā vērta, lai nakšņotu mentenē. Es vēl līdz šim brīdim spriežu tāpat. Bet nesen es te gulēju slimnīcā, un tur viens tāds pusbomzīgs tips paziņoja, ka viņam ļoti patīkot Dovlatovs. Nu, un es, lai viņam ieliktu kloķi, pateicu: “Bet es ar viņu pazinos!” Vellos, viņš tak mani vienkārši dievināja – paskat, es esmu redzējis dzīvu Dovlatovu.

Vispār jau arī es pats esmu grēkojis, tā sakot, ar grafomāniju.

RL: Rakstījāt?

Azemša: Jā. Taču īstenībā tādus stāstus ir ārkārtīgi grūti sarakstīt – lai gan, ja tā padomā, tur viss ir tik dabiski... Un es nospriedu, ka šiem stāstiem, ja tos nepieraksta, nav nekādas vērtības. Tie pieder visiem. Kas tos izdomājis – jupis vien zina. Bet viņš bija atradis veidu, kā tos izstāstīt. Tie stāsti viņam virzās bezgala interesantā veidā. Viņš bija izdomājis žanru. Jo kas tad viņš būtībā tāds ir – viņš ir liels cilvēks, kurš no visa spēka tēlo maziņu. Es bērnībā domāju: “Ja es sākšu rakstīt un par varoni ielikšu kārnu strupdeguni, visi domās, ka tas esmu es!”

RL: (Smejas.)

Azemša: Bet viņš, divi metri bez galvas, visu laiku zīmējas: te viņš ir piekauts, te, padomā, apdirsts, te piedzēries aizmidzis vēmekļos. Bet tu uz viņu paskaties: jā, vellos, rakstnieks. Principā mehānika ir truli banāla, toties iedarbīga. Nē, es viņu dziļi cienu – viņš ir īsts mākslinieks un uz šīs mazās skatuvītes nodejojis gluži lieliski. Viens otrs tagad saka: padomā tikai, par dižu krievu rakstnieku pataisījuši tādu, kurš aprakstīja 60. gadu Ļeņingradas žūpas. Nu pareizi, tā arī ir. Neviena tur nebija. Re, ir tāds iestādījums Saigona, zināt?

RL: Zinu.

Azemša: Tiek apgalvots, ka tur esot radusies kultūra. “Saigonas mijkrēslis”, ir tāda slavena grāmata. Bet es pajautāšu: cik tur bija rakstnieku? Krivuļins – un tas pats katru dienu nepiestaigāja. No turienes neviens nav nācis, nekādas literatūras tur nav. Trūmenam Kapotem bija tāds stāsts, kā vienā bārā bijusi izlikta liela burka, pilna ar desmitcentu monētām, tai laikā tās bija no sudraba. Un bija noteikums, ka, paņēmis aliņu vai kaut ko rijamu, tu varēji mēģināt uzminēt, cik tur to monētu. Tas, kurš uzminēs, dabūs to naudu. Un viens puika ar savu māsu tur piestaigāja, katru reizi kaut ko vislētāko pasūtīja un mēģināja uzminēt. “Kāpēc?” viņam jautā. “Tas tik un tā nav iespējams.” Viņš atbild: “Man jāieliek māsai zobi, lai viņa varētu kļūt par slavenu Holivudas aktrisi.” Pēc tam viņš tomēr vinnēja. Bet cilvēks, kuram šito stāsta, prasa: “Un viņa kļuva par aktrisi?” – “Nav zināms,” viņam atbild. Viņš uz to: “Nu, tad kāda vispār tādam stāstam jēga?”

RL: Jā, tik tiešām! (Smejas.)

Azemša: Nu re, Saigona ir kā tā burka ar sudrabu. Tagad visi par to runā kā par sazin kādu kultūras dārgumu krātuvi; tur bez dzērājiem, narkomāniem, vieglām sievietēm un tā saucamajiem dzejniekiem neviena nebija! Un patiesībā kontrkultūra atrodas aptuveni līdzsvarā ar oficiālo kultūru.

RL: Jūs gribat teikt, ka, tāpat kā padomju oficiālā kultūra...

Azemša: Ne sūda tur nebija, ne vienā, ne otrā. Vēl jo vairāk, kad es, piemēram, izlasīju to, kas bija aizliegts... Nu, protams, Platonovs, Nabokovs, tie ir dižgari...

RL: Brodskis...

Azemša: Brodski es arī pirms tam zināju un biju lasījis. Toties šitais ārzemēs nonākušo rakstnieku lērums – draza. Tefija, Aldanovs – tās visas ir blēņas, nekas vērtīgs no tevis netika slēpts.

RL: (Smejas.)

Azemša: Vēl pa vienai?

RL: Pats par sevi saprotams.

Azemša: Es neesmu jums, kā saka, līdz rīklei piegriezies?

RL: Nu ko jūs runājat! Aizmirstiet par šo “apnikšanas” žanru. Es vēl aizvien neesmu attapies no jūsu vienreizīgā, es teiktu, metafiziskā, novērojuma: “Vecais vairs nebija mīļš, jaunu nebiju atradis.” Jo atrasties tādā stāvoklī nozīmē atrasties sevis paša sardzē.

Azemša: Nu, bet ko nozīmē būt sev pašam? Teiksim, mans brālis izdomāja tādu štelli: viņš izgudroja neesošu dzimtļaužu mākslinieku Filofeju Sorokinu. Izgudroja viņa dzīvesstāstu. Izgudroja dienasgrāmatas – nu, tur viņam citi palīdzēja. Uztaisīja šī mākslinieka gleznas. Uztaisīja par viņu grāmatu. Un tad saka: “Ja šo grāmatu pieņems Mākslas akadēmijā un viņu pierakstīs kā mākslinieku Filofeju Sorokinu, es uzskatīšu, ka esmu te parakstījies.” Un viņš to panāca.

RL: Nopietni?

Azemša: Jā. Iznāca grāmata “Patersena efekts. Dzimtļaužu mākslinieka Filofeja Sorokina dzīvesstāsts dienasgrāmatās un dokumentos”. Pašķirstiet, tas ir kaut kas apbrīnojams. Tur viss ir pārdomāts. Visas bildes viņš uzdod par Filofeja Sorokina bildēm – taču cilvēki, kuriem to visu tomēr vajadzēja saskatīt, ne vella nav saskatījuši. Viņš apgalvoja, ka šī dzimtļaužu gleznotāja biogrāfija esot viņa dzīvesstāsts. Bet kas mulsina ļaudis? Ja ir gleznas, tad kurš tās uzgleznojis? “Kam par to maksā?” Bet viņš par to ne sūda nesaņēma. Vienkārši viņam bija tik svarīgi to pierādīt pašam sev. Ka “es esmu dzimtcilvēks un visu mūžu nodzīvojis tāds”. Sprostā, kurā viņu iedzina citu muļķības – un savējās.

RL: Kāpēc tādai vajadzībai jāizdomā cits personāžs?

Azemša: Tāpēc, ka tajā ir kaut kāds māksliniecisks gājiens. Nu, ko var stāstīt par sevi? Ļaudis teiks: nu, ko tu te, sūdrallā? Visu mūžu nodzīvojis, 150 grāmatu ilustrējis, strādājis par redaktoru žurnālā Ugunskurs, kur maksāja ar svaigām banknotēm, taisnā ceļā no drukātavas, bet tagad, mauka tāds, apdirs padomju varu, kura tev to visu ir devusi. Bet grāmata ir bezgala amizanta, un vispār – pati mehānika ir interesanta. Lai uztaisītu finansiāli tik dārgu viltojumu, kuram turklāt nav nekādas komerciālas vērtības, bija vajadzīgi kādi pieci gadi.

RL: Nesen, lasot Gefteru, es uzdūros lieliskai cilvēka definīcijai: cilvēks ir būtne, kas izdomā savu vēsturi. Kādu vēsturi jūs vēlētos izdomāt par sevi?

Azemša: Mani, piemēram, vienmēr ir bezgala interesējis mans uzvārds. Kā jau teicu, mans papucis ir nācis no dziļiem laukiem. Kā Ņekrasovam – baltkrievs, matos lēšķis.⁴ No Gomeļas: tā ir drausmīga vieta, taču skaistums tur ir neaprakstāms. Un es tā prātoju: varbūt uzvārds ir lietuviešu? Jo lietuviešu muižnieku uzvārdi bieži beidzas ar -ša – Jovaiša, piemēram. Mans papucis nav kņazs, bet varbūt uzvārdu dabūjis kā dzimtcilvēks? Pēc tam es izlasīju Teodora Šumovska grāmatu par uzvārdiem, un viņš tur raksta: gluži apbrīnojams mistrojums – Azemša. Viņš to bija pamanījis avīzē Петербургские новости. Un viņš raksta tā: pirmā daļa, azīm, arābiski nozīmē “liels, dižs”. Savukārt “ša” ir šāhs. Tātad turku cilmes, un, saprotams, tie ir ļaudis, kuri no Ordas bija ieradušies sakautajos Rietumos. Lietuvā viņiem piešķīra šādas tādas privilēģijas, viņi taču bija atveduši karaspēku un tā joprojām. Tātad mans uzvārds ir Azīmšāhs – “dižais šāhs”. Tā ir tāda kā mana degzīme. Lai gan varēja spriest: vai nav vienalga, Ivanovs, Petrovs, Sidorovs. Un vēl izrādās: ja tu dzīvo Krievijā un tavs tēvs ir Alibaba, tad tavs tēvavārds ir Alibabajevičs. Paskat, Anrī Volohonskis savu dēlu nosauca par Ādamu. Gribēja viņu reģistrēt kā Ādamu Anrī, bet šie: “Nē – Anrijevičs.” Un viņš jautājis: “Bet ja nu es būtu ķīnietis, vārdā Hu? Kā jūs viņu reģistrētu?”

RL: (Smejas.)

Azemša: Tā nu tas ir, vārdam ir liela nozīme. Ja es būtu Ivanovs, dzīve, visticamāk, būtu ritējusi pavisam citādi. Un tas priecē. Varbūt tāpēc arī es kļuvu par mākslinieku. (Smejas.) Man tas bija svarīgi. Un, lai kādu domu es izdomāju, ik reizi šķita: paskat, tu esi tik gudrs, it kā šai ģimenei tu būtu slepus iesmērēts. Viņi visi ir nemācīti; tu gan esi tik izsmalcināts un tik daiļš kā, saproties, kāpostos atrasts.

RL: (Smejas.)

Azemša: Nu, tādas blēņas. Bet tas bija bērnībā. Pēc tam es pēkšņi atklāju cildenumu tajā, ka viņi nav izglītoti. Nu, pirmkārt, viņi nav muļķi. Kad nomira Staļins, Pasternaks ar kaut kādu tur paziņu staigājis pa Lavrušinas šķērsielu un prātojis: kur valsts liksies? Kas būs tālāk? Toties mans papucis tādēļ nemocījās. Nebija dzejnieks, Vācijā nebija studējis, taču saprata: lai vārna lido kur lidodama, visur būs sūdi jāšķūrē. Un arī es savu prātu centos iestellēt tāpat. Protams, palīdzēja cilvēki, kurus dzīvē sastapu, bet viņus jau vēl vajadzēja izvēlēties. Un pašam vajadzēja viņiem iepatikties.

RL: Kā jūs iepatikāties Hvostam? Vai otrādi – kā viņš iepatikās jums?

Azemša: Es jau nu viņā biju vienkārši iemīlējies. Viņš bija daudzus gadus par mani vecāks, pieaudzis cilvēks, bet es vēl zeņķis, 18 gadu. Un ne jau vienīgais biju viņā iemīlējies.

RL: Nu, skaidrs, bija vēl sievietes.

Azemša: Un es neesmu sieviete. Bet tas, ka viņš pret mani izturas īpaši, bija acīmredzams. Pirmkārt, viņam patika skatīties, kā es zīmēju. Es viņu esmu daudzas reizes zīmējis. Viņš kādus divus mēnešus pie manis nodzīvoja. Un tas nenozīmē, ka mēs katru vakaru par kaut ko runājām. Viņš no rīta piecēlās, pateica: “Sveiciens,” – un ar grāmatu aizgāja uz klozetu, uz minūtēm 40. Turklāt mani ļoti pārsteidza tas, ka viņš lasa visādus draņķus. Kaut kādus murgojumus. Es neko neuztiepu. Pie manis viņš, var teikt, atpūtās. Jutās brīvi. Pats esmu izlepis un šai ziņā riebīgs cilvēks, bet viņš kaut kā mani nekaitināja.

RL: Un noteikti vēl jāpajautā: vai ar Brodski jūs pazināties?

Azemša: Ar Brodski es nepazinos, bet man bija paziņa, kurš strādāja Naftas institūta izdevējdaļā, un viņam tur bija vācu rakstāmmašīna, kura drukāja ar grāmatu šriftu. Brodskis pie viņa piestaigāja, un tas viņam pārrakstīja dzejoļus, lai tie būtu nevis mašīnrakstā, bet izskatītos tieši kā grāmatā. Viņš mani vienreiz ar viņu iepazīstināja, mēs gājām pie viņa uz Muruzi namu un pēc tam tikāmies vēl dažas reizes, taču ne draudzības, ne abpusējas sirsnības starp mums nebija. Piedevām es galīgi nesajutu, ka viņš būtu dižs dzejnieks. Viens otrs dzejolis man patika, taču vairāk man tajā laikā patika citi dzejnieki. Tā mēdz būt.

RL: Kādi jums patika?

Azemša: Gļebs Gorbovskis, piemēram. Ā, vienreiz mēs sēdējām Rumjanceva dārzā pie Mākslas akadēmijas – Borja Hotimskis, es un Brodskis. Pīpējām, kaut ko, no cilvēkiem slēpdami, iedzērām. Te pēkšņi pa dārzu aizskrien kaķis. Bet Brodskis vienmēr runāja zīmīgi, it kā būtu vajadzīgs, lai kāds visu pieraksta, kā Gētem, saproties. Un viņš tajā brīdī saka: “Es gribētu būt kaķis.”

RL: (Smejas.) Nu, to viņš vēlāk vārds vārdā ir atkārtojis “Ūdenszīmē”.

Azemša: Jā, tā acīmredzot viņam ir sena ideja. Un es saprotu, ka viņš, kā saka, runā mūžībā. Kaut arī tas vēl bija sešdesmit septītais vai sešdesmit astotais gads, viņš savu dzīvi jau bija ierīkojis tā, lai saņemtu nobeli. Bet te pēkšņi viņš saka: “Tādu dzejoli kā “Sestais dzīvoklis” gan es nespētu uzrakstīt.” Viņam Gorbovskis ļoti patika. Gorbovski es daudzus gadus neesmu saticis. Toreiz viņš bija skaists, jauns un rakstīja pilnīgi lieliskus dzejoļus. Piemēram:

Es varbūt milicijā strādāju,

bet varbūt alus bodelē

asinis ar ūdeni atšķaidu

nepazīstamā vīrelī.

Labi, ka gudrinieks staigā

un neko par mani nezina.

RL: (Smejas.)

Azemša: Brodskim tas patika. “Sestajā dzīvoklī” viņš apraksta savu dzīvokli. Viņš dzīvoja Puškina ielā, otrajā numurā, komunālā dzīvoklī. Es toreiz mācījos mākslas skolā, desmitajā klasē. Aizgāju pie viņa palūgt, lai viņš pie mums palasa dzeju. Un viņš atnāca paģirains. Lasa dzeju, visi aplaudē. Pēc tam es viņu pavadu, viņš saka: “Tev kaut vai aliņam ir? Vismaz kāds honorārs.” Man bija rublis, mammucis ar papuci deva pusdienām. Mēs ar viņu iedzērām alu. Paiet daudz gadu, es viņu sastopu veikalā. Esmu atsūtīts pēc šņabja, stāvu rindā. Viņš mani uzpazīst, saka: “Cik ļoti es priecājos, tevi redzot!” Nu, uzņēmis uz krūts. Bija atnācis pirkt sauso vīnu. Un viņš saka: “Tavu uzvārdu atceros, dvēseli atceros – vārdu esmu aizmirsis.” Vai nav burvīgi? Es pērku divas pudeles šņabja, viņš pērk divas pudeles vīna. Un saka: “Nu, iedzersim tavējo.” Es saku: “Gļeb, mani cilvēki gaida...” Ieejam ar viņu kāpņu telpā blakus veikalam, es atrauju vaļā kopus šņabja pudeli, viņš no kakliņa, es ar viņu... Apbrīnojams cilvēks. Pavisam citādi talantīgs.

Vai atceraties, kā Eģiks Ļimonovs definēja Brodski? “Krievu literatūras Lielā Berta”. Tā sakot, Berta ar ebreju akcentu, lai gan tas, kā zināms, bija vācu lielgabals. Kad Brodskis septiņdesmit otrajā gadā aizbrauca, pēc kāda laika es pa pastu saņēmu viņa “Sonetus Marijai Stjuartei” mašīnrakstā.

Kafejnīca. Bulvāris. Draudzene uz pleca.

Mēness kā tāds ģenseks paralīzē.

Hvosts, piemēram, apgalvoja, ka Brodskis rakstot nevis dzeju, bet ritmisku prozu. Tas ir, viņš uzskatīja, ka dzejai jābūt par kaut ko citu. Viņam dzeja bija Veļimirs Hļebņikovs, oberiuti. Ģenseku nekādā gadījumā nevajag pieminēt. Un es saprotu, ka dzeja, kura visām šīm štellēm nepieskaras, ir mūžīga. Ģenseks nomirs, un no tavas dzejas ne sūda nebūs. Kas notika ar Okudžavu? Kas notika ar Aleksandru Gaļiču? Nav padomju varas – nav Gaļiča. Bet tas, ko ir sarakstījis Vedenskis, tas, ko sarakstījis Harmss, ir mūžīgs.

RL: Es biju netālu no Ņujorkas pie Konstantīna Kuzminska, tur blakus bija kaut kādas pamestas dzelzceļa sliedes, un viņš, tērpies manto, tur atgūlās un runāja: “Ai, ko tur Brodskis! Visu laiku kapi un nāve, nāve, nāve! Man kapi – tas ir aiziet ar jaunu meiteni, nolikt viņu uz akmens un dabūt prieku.”

Azemša: Jā.

Tais Smoļenskas kapos

Es lietū ieradis iziet.

Tas arī ir Gorbovskis.⁵ Es atceros, kā Baltkrievijā, tēva dzimtenē, runājos ar kādu vecīti. Tas bija tajā gadā, kad es tur biju apglabājis tēvu. Tā nu blakus sēž vecītis ar velteņiem kājās, Jezeps vārdā. Septembris, vēl ir silts. Vecs. Gadi 80 droši vien šim Jezepam. Un viņš pēkšņi sāk gremdēties atmiņās par to, kā reiz bijis izsaukts uz Kapatkevičiem – tas ir miestiņš tur netālu –, viņam piešķīruši goda rakstu un iedevuši pusdienas. “Iedeva,” viņš man saka, “zupu, iedeva kotleti, iedeva kompotu.” Ir pagājuši velns viņu zina cik gadu, un šīs viņam ir milzīgi iespaidīgas atmiņas. Viss pārējais ir it kā izvēdinājies ārā. Un es toreiz nodomāju: tas taču ir kaut kas satriecošs! Acīmredzot tā arī vajag. Dzīvei jābeidz tevi interesēt. Dzīve laikam dara visu, lai es beigtu par to interesēties. Zināt, kāpēc?

RL: Nē.

Azemša: Lai es viegli no tās šķirtos. Lai mūs nekas nesaistītu. Ja tā būtu skaista, no tās būtu grūti atvadīties. Bet tā kļūst arvien sliktāka un sliktāka. “Krima ir mūsu”, viss, kas tagad notiek, – it kā jau mani tas tieši neskar, bet vispār dzīvot kļūst pretīgi. Arī kustos es tagad ar grūtībām. Te piecelties nevaru, te gulēt nolikties. Šņabi es agrāk kāpēc dzēru? Ne jau tāpēc, lai sēdētu un ņergātos. Vajadzēja braukāt pie meitenēm. Tagad nekas vairs nav lāgā. Un es esmu pateicīgs, ka dzīve kļūst arvien riebīgāka un riebīgāka. Ja mūsu labākais mākslinieks ir tas, kurš pienaglo savus pautus pie Sarkanā laukuma, tad es tādā pasaulē negribu dzīvot! Klausoties jaunu Haidnu, es apraudāties vairs nevarēšu, tāpēc ka vairs lāgā nedzirdu, un arī mūzika mani vairs neinteresē. Mūzika sajauc prātus.

RL: Kas tad jūs interesē?

Azemša: Milzums visa kā. Šahs.

RL: Bet tas taču ir viscaur pretrunā ar to, ko jūs sakāt!

Azemša: Vai tad es jums esmu solījis saskaņotu runu?

RL: Nē.

Azemša: Re, tas arī viss. Gadās.

RL: Tomēr milzums visa kā jūs interesē?

Azemša: Jā, bet citā toņkārtā. Es dzīvoju bez sirds!

RL: Vai jūs piekrītat savam novadniekam Grebenščikovam: kur ir tā jaunuļu banda, kas mūs nomēzīs nost no zemes virsas?

Azemša: Nē, tas man nav saprotams. Viņš tur domā par sevi. Viņš jau sen ir nomēzts. Vispār tas viss ir imitācija, tie, kā man liekas, ir cilvēki no mākslīgās ādas. Bet tas bija tāds laiks. Ļaudis aizgrābti atceras: “Ak, kādi bija cīsiņi!” Kādi cīsiņi toreiz varēja būt, ejiet tak jūs galīgi! Toties bija pilnīgi cits cilvēks. Bet, starp citu, es atceros, kā reiz, kad viņi dziedāja “Orlandīnu”, visa publika sāka dziedāt līdzi. Viņi pat nezina, kas tas ir. Nav lasījuši Jana Potocka “Saragosā atrasto rokrakstu”. Izrādās, cilvēki ir daudz jūtīgāki, nekā mēs par viņiem domājam. Kad ir labi uztaisīts, viņi saprot. Tikai nevajag būt galīgi kokainam. Tas jau īstenībā nav grūti.

RL: Man gan šķiet, ka grūti.

Azemša: Cilvēkam ir pašsaglabāšanās instinkts. Ja viņš ir attīstīts, tad vēlas saglabāties arī šajā ziņā. Man te viena vecene – piedošanu, sieviete – stāsta: “Biju uz Kirkorovu...” Okei, labi, bijusi. Un pēkšņi viņa sajūt, ka ir iekūlusies kaut kur ne tur. “Nu,” viņa man saka, “dziesmas ir sūds, bet šovs gan labs.” Laikam jau tomēr kauns mums ir dots no augšas. Cilvēkus ved uz nošaušanu, bet viņi piesedz pautus. Nu, kam tās viņu olas pēdējā brīdī vajadzīgas, ko?

RL: (Smejas.)

Azemša: Varbūt gribat ar aliņu nopulēt?

RL: Hm, es pat nezinu...

Azemša: Nu, kāpēc lai mēs neiedzertu aliņu? Šņabis ir beidzies, bet dziesmas vēl nav izdziedātas. Ja jums ir radusies pārliecība, ka esmu jums izstāstījis visu, ko zinu, tad jūs rūgti maldāties. Es esmu nodzīvojis garu, neinteresantu mūžu. Kā izteicies kāds dzejnieks:

“Rudens šalkās klausīties

un uz to visu noskatīties –

žēlastība bezmaz vienīgā,

kas laukos pieejama ateistam.”

Man bija skolnieks, talantīgs zēns. Reiz viņš saka manai sievasmātei: “Vasilijs Nikolajevičs man daudz ir iemācījis.” Un es tik tiešām biju viņam iemācījis daudz – veidot, taisīt karkasus, vēl visu ko. Bet viņš saka: “Viņš mani iemācīja dzert!” Es gan, kā jūs saprotat, viņu dzert nebiju mācījis. Es šim jautāju: “Saša, tavi kursabiedri dzer?” Viņš atbild: “Kā zirgi!” Es prasu: “Kas tad viņus mācījis?” Šis atbild: “Vilks viņu zina, kas mācījis.” – “Bet tevi es būtu mācījis, jā?” Apbrīnojami! It kā šo meistarību viņš tikai pie manis vien būtu apguvis.

Vispār ir tā, ka nedzerot šeit dzīvot vispār nav iespējams. Kā teicis Bulgakovs: “Nebijis pokera, dzīve Maskavā būtu galīgi neciešama.”

RL: (Smejas.)

Azemša: Paskat, Aleksandrs Gitovičs, dzejnieks un tulkotājs no ķīniešu valodas. Atdzejojis Tao Juaņminu:

Es viegli gāju prom

No pilsētām un apriņķiem

Un aizgāju no klaiņošanas,

Izputējis līdz pēdējai vīlītei.

Tagad zem zaļas priedes

Ir mana vieta, –

Ja vispār staigāju,

Neeju tālāk par vārtiņiem.

Esmu aizgājis

No aušīgas nepastāvības,

No uzdzīvošanas aizgājis,

Par bērniem priecājos.

Bet no savas dzeršanas

Nekad neesmu aizgājis,

Un to mēs abi

Īpaši nosvinēsim.

RL: Naums Kleimans man rādīja Eizenšteina pēdējos zīmējumus. Viņš nomira ļoti jauns, 50 gadu vecumā, taču līdz tam laikam bija ļoti novecojis. Nu, ir jau arī saprotams, ar Staļinu kurš katrs novecos. Un mūža nogalē viņš bija sācis zīmēt pilnīgi japāniskā stilā. Vienkāršus, vienkāršus zīmējumus. Un es toreiz domāju: cik savādi, to taču uzreiz sākumā nav iespējams izdarīt!

Azemša: Tieši tā. Es Dzintaros vadīju jaunu mākslinieku grupu. Bija atbraucis viens jaunietis no Maskavas, tāds dzērājs. Saprotams, viņš bija, tā sakot, drusciņ tērēts. Un viņš man saka: “Ziniet, veidot vajag vienkāršas lietas!” Es jautāju: “Kādas tās būtu?” Viņš atbild: “Vali, maizes klaipu, pudeli.” Es saku: “Ā, sapratu, ko jūs gribat teikt!”

RL: Īstenībā es piekrītu.

Azemša: Es arī piekrītu. To spēj vai nu bērns, vai vecs, vieds cilvēks.

RL: Kā teicis Saša Čornijs:

Kalnā bez raizēm dzīvošu es,

Rakstīšu vienkāršus sonetus...

Un lai ielejas ļaudis man nes

Maizi, vīnu un kotletes.

Azemša: Es savā prātā domāju: varbūt vispār aizliegt nodarboties ar mākslu tiem, kuri ir vecāki par 12 gadiem? Lai zīmē bērni. Jo pēc tam, kad viņiem ir sācies dzimumnobriešanas periods, viņi jau zīmē ar pimpi vai pīzdu. Bet pirms tam ir zīmējuši ar bērnību. Nav paciešami tie, kuri vecumā tēlo bērnus. Nu, primitīvisti jau to dara tīšām, bet ir tādi, kuri ķēmojas. Tātad izriet secinājums: viņi taču bērnību nepatur. Bērna prātu patur, bet pašu bērnību zaudē. Es izsludinātu tādu pavēli: līdz 12 gadiem zīmē, bet pēc tam dari derīgu darbu. Šim zāģi, tam vīli, velns parāvis! Man gan ir paveicies, es kaut kā esmu izmanījies palikt, mani visi ir aizmirsuši.

RL: Kas jūs aizmirsa? Biedrs Staļins?

Azemša: Biedrs Staļins, biedrs Putins, to biedru tur ir līdz kulei. Un visi tie kungi, kuri tev ar tikpat lielu prieku iedos bietē.

RL: (Smejas.)

Azemša: Es pat armijā trīs reizes izšāvu ar automātu un pēc tam pindzelēju. Vienreiz uzpindzelēju hokeja vārtus un glīti ieliku tur iekšā vārtu tīkliņu. Ar veltnīti palēnām, pamazām nokramstīju nost un dabūju ar visiem mezgliņiem. Kad apžuva, iemetu kaktā. Ienāk priekšnieks, prasa: “Kā tu šito dabūji gatavu?” Tad viņš ieraudzīja to tīkliņu. “Ā!” viņš man saka. “Tu nu gan esi manīgs!” Šitā dzīvot, laižot muļķīti, no vienas puses, ir patīkami, no kaut kā varbūt esi izsprucis, bet varbūt esi izsprucis no kāda ceļojuma, no nopietniem pārzīvojumiem. Es tomēr esmu pateicīgs, ka esmu izsprucis no metināmā aparāta, nevienu neesmu nonāvējis. Tas tomēr nav slikti.

RL: Man ļoti patīk jūsu garlaicības teorija, bet sakiet, lūdzu, pašam ar sevi jums taču nav garlaicīgi?

Azemša: Kur nu garlaicīgi – pašam ar sevi man ir smieklīgi. Apbrīnojami, kāda glupība un pimpjvadāmība ir bijusi mans dzinējs, tomēr kaut kas taču mani vienmēr apturēja. Vienreiz atnācu mājās un nevarēju trāpīt atslēgu durvīs. Es tur apsēdos. Bet kāpņu laukumiņā bija izsists logs, un es mazliet apsnigu. Piecos iznāca mans tēvs, kurš strādāja autobusu parkā, un ieraudzīja, ka es tur esmu aizmidzis. Viņš mani neaiztika, parādīja durvis, es iegāju iekšā un nolikos gulēt. Bet vakarā viņš mātei teica: “Es jau pats arī esmu aiz pimpja stūrējams, bet ne jau tik traki!” (Smejas.)

RL: Pjatigorskis reiz interesantu cilvēku definēja šādi: “Interesants cilvēks ir metafizisks indivīds, kurš paliek viņš pats, lai notiek kas notikdams, dzīvs vai miris, laika gaitā nemainīdamies.”

Azemša: Nu, tādu cilvēku sastapt ir liela laime. Fakts, ka tādi cilvēki ir, kā saka, silda sirdi.

RL: Jā, tiešām, iedzersim par to, lai tādus satiktu!

Azemša: Par to iedzersim. Viņu nav daudz.

RL: Daudz arī nav jābūt. Turklāt viņi atrodas visā pasaulē. Proti, tā nav Krievijas prerogatīva.

Azemša: Nē, kur nu. Man gan šķiet, ka tādiem viediem ļaudīm ir kaut kāda nacionāla specifika. Krievi, dzīvodami patvaļā, pamazām iegūst kaut kādu demokrātisku iezīmi.

RL: Atceros, es Pjatigorskim jautāju: “Pasternaks, liekas, cieta no tā, ka, būdams krievu dzejnieks, ir piedzimis par ebreju. Vai jums nav sāpīgi, ka esat dzimis ebrejs?” Un viņš atbildēja: “Nu, bļaģ, kāds esmu, tāds esmu! Pasaulē ir tik daudz interesantu cilvēku un lietu, priekš kam noņemties ar šitādām blēņām!”

Azemša: Nu, tur ir cits kalibrs. Tas tomēr ir glābiņš muļķiem, prātiņā vājiem. Tā ir saprotamāk. Turklāt tēma nepavisam nav nekaitīga. Tā ierij visu. Kā Puškins teica par Delviga kāzām: “Sievietes dzimumorgāns ir kaut kas līdzīgs cepurei, kas paslēpj visu galvu tā, ka pāri nekas nepaliek.”⁶

RL: (Smejas.)

Azemša: Man atmiņā nāk, ko man stāstīja tēvs. Viņa vectēvs – tātad mans vecvectēvs – bijis ebrejs. Un, kad ieradies kārtējais komisārs, viņš slēpies zem beņķa, tā saucamā kanapeja: tāds sols ar atzveltni, ko lika goda kaktā. Un viņš slēpies zem kanapeja, lai šis neredzētu viņa seju, jo tad, kad šim kāda seja nepatika, šis ar to cilvēku varēja kaut kā izrēķināties. Tas miestiņš bija pavisam dziļos laukos. Ebreji arī tur bija attiecīgie: atkritumu savācēji, varkaļi, amatus piekopa. Ar viņu sadali nodarbojās kaut kāda ebreju priekšniecība. Tas ir, diviem varkaļiem vienā ciemā dzīvot neļāva, aicināja uz citu, lai būtu kaut kāds darbs. Skroderi, kurpnieki. Un, dabiski, antisemītisma – tāda kā Polijā vai Lietuvā – tur nebija. Tāpēc, ka dzīves līmeņa ziņā visi bija daudzmaz līdzīgi, viņi, kā saka, bija vienlīdz nabadzīgi. Bet ne jau tas ir svarīgākais. Ebrejam vienmēr ir bijusi zināma priekšrocība – izolācija. Ja viņš asimilētos, arī tautas vairs nebūtu. Lai saglabātos, viņiem bija jādzīvo atsevišķi, un tādēļ arī viņi cilvēkos, kuri dzīvo citādi, izraisīja dabisku nepatiku. Un mans vectēvs, kamēr vēl nebija padomju varas, aicināja Piņu – kurpnieku, skroderi – un katru reizi piedāvāja speķi. Tas saka: “Bet, Simon, es tak speķi neēdu, tu zini!” Un šis saka: “Bet tu paēd, lūk, speķi ar kartapuļiem, viss labi.” Piņa vienmēr ņēma līdzi divas olas un tās krāsnī pelnos cepa. Un pēc tam, kad šis bija tās olas apēdis, viņš prašņāja: “Piņa, tev vēders pilns?” Un Piņa atbildēja: “Līdz ūkai.”

RL: (Smejas.)

Azemša: Ebreji dzīvoja atsevišķi, laulības ārpus savējiem nebija pieļaujamas, tādēļ bija ļoti daudz bērnu ar traucējumiem. Viņi bieži precējās ar brālēniem un māsīcām, un tas bija atļauts, tāpēc ka citas iespējas nebija, tā taču nebija lielpilsēta, iedzīvotāji nav ebreji, tātad Petrikos viņu neviens neprecēja, jo viņa ir plika un nabaga. Tātad viņa apprecas ar savu brālēnu, kurš dzīvo turpat blakus. Es pat 60. gados Gomeļā redzēju drausmīgu daudzumu nedataisītu, slimu ebreju bērnu.

Vārdu sakot, kāpēc es to stāstu? Šo domu par ebrejiem, žīdu masoniem tie ļautiņi sargā tik aizgrābti, ka tā viņus pilnībā pārņem. Man, piemēram, ir gadījies redzēt cilvēkus, kuri 90.  gados atskārta, ka viņi ir aristokrāti. Viens tāds sēž pie manis darbnīcā un klāsta: “Jums, prastiem ļautiņiem, jau pie dirsas, bet cik man, aristokrātam, grūti noskatīties, kas notiek ar Krieviju!” Šis aristokrāts spēlēja filharmonijas otrajā sastāvā. Bija tur viņiem partorgs. Tā nu mēs viņam arī pateicām: “Kāds vēl aristokrāts? Tu esi mīzeļpods, nekas vairāk, bet te prasi kaut kādu Krieviju.”

RL: (Smejas.)

Azemša: Viņiem tur ir vesela asociācija. Ir tur viņiem kaut kāds vadonis, grāmatu sarakstījis. Es reiz redzēju viņu balli. Padomju vara jau nebija nekaitīga. Tā atstājusi sejās savu zīmogu. Lai nu tu varbūt arī esi muižnieks, bet purns tev tāds, ka vai nu. Kad šie visi bija sanākuši kopā, es nodomāju: jūs esat tādi paši aristokrāti, kāds es – Ķīnas imperators.

Kad Karls Brilovs brauca prom no Krievijas, viņš novilka visas drēbes un robežu šķērsoja kails. Viņš taču bija kaut kāds invalīds, ne nu kuprītis, ne nu ļoti maza auguma. Bet pēc tam, jau Itālijā, kad viņam jautāja, kur atrodas Krievija, viņš vilka nost bikses un laida vējus uz to pusi. Lai gan šeit bija slavens cilvēks.

RL: (Smejas.) Tāpat Pjatigorskis stāstīja, kā viņš emigrēdams lidojis no Maskavas uz Vīni. Iet stjuarte un dala krievu presi, Известия. Viņš paskatās uz to stjuarti, atlaižas un pajautā: “Dodiet man, lūdzu, to ārzemju avīzi!”

Azemša: Klausieties, kāda laime, ka jūs esat latvietis.

RL: Kāpēc laime?

Azemša: Tāpēc, ka ir kaut kāda vērtīga neitralitātes sajūta. Jūs esat kā zvērinātais piesēdētājs. Es ne Latviju, ne Lietuvu neesmu aizskāris, mans tēvs arī nav, bet kaut kāds grēks visviens paliek. Vainas sajūta.

RL: Tāpat filozofs Vladimirs Bibihins ar sievu un bērniem brauca uz Latviju, un es viņu sagaidīju tieši pie robežas. Bija skaista jūnija diena, mežmalā auga zemenes, un mēs piestājām tās palasīt. Pēkšņi viņš sāk uz mani skatīties un saka: “Uldi, piedodiet.” Es jautāju: “Kas tad nu, Vladimir Venjaminovič?” – “Saprotiet, mans tēvs četrdesmit sestajā gadā te dienēja. Viņš nevienu nav nonāvējis, bet tomēr...”

Azemša: Es jau stāstīju, kā vadīju jauno keramiķu un tēlnieku grupu Dzintaros... Priekšnieks tur bija bijušais čekists, kurš bija iecelts... Nu, Rīgā tak ir labāk nekā Kostromā... Un viņš man pastāstīja apbrīnojamu stāstu. Viņam esot bijušas zosis, kuras piederējušas valstij. Un viņš tās aprijis. Nācies rakstīt paskaidrojumu. Un viņš uzrakstījis, ka pāri laidušās meža zosis, ar piedauzīga rakstura kliedzieniem pievilinājušas viņa zosis un tās aizlaidušās līdzi.

RL: (Smejas.)

Azemša: Pēc tam latviešu keramiķi uztaisīja savas servīzes, bet šis saka: “Galvenais – pieskatīt, lai nebūtu valsts karoga krāsu!” Lūk, ar ko cilvēks nodarbojās. Viņš pats gan jutās kā tāds opričņiks. Reiz tur bija kaut kādi nacionālie svētki, un viņš saka: “Šodien ārā neejiet, iespējamas provokācijas!” Bet man visu laiku bija un neizzuda kauna sajūta: kaut kāds āzis, kas par to, ka atvaļināts pulkvedis, saņem 200 rubļu pensiju, kaut ko pelna un pa kaktiem zog, te zosis aprīs, te vēl kaut ko... Pretīgi!

RL: Tad par to, lai vispār kaut ko justu!

Azemša: Bet kā tad var nejust? Tas ir, var nejust, bet tad tu esi baļķis. Es runājos ar Latvijas māksliniekiem un māksliniecēm – izrādās, viens ietupināts, cits izvests uz Krieviju un tur ar galiem... Kas tikai ar viņiem nav darīts, nu, vells ar ārā.

RL: Bet, no otras puses, sajūta, ka tev visu laiku dara pāri, arī ir absurda. Iznāk, ka tu tāpēc vien dzīvo, lai tevi kāds aizskartu un nīdētu.

Azemša: To es saprotu, bet ir tā, ka vainīgums ir laba sajūta, cilvēciska. Tāpēc, ka dzīvot ar sajūtu, ka tev visu laiku ir taisnība, tu nevienam pāri neesi darījis, – tas ir skandāls. Skumji, bezgala skumji. Kas tev nodarīts, to jau tu atceries gan.

RL: Jā, taisnība.

Azemša: Es lasīju Vasilija Šuļgina grāmatu, kurā viņš raksta, ka vienīgais antisemītisms, kuru viņš saprot, ir bioloģiskais. Viena vienīga iemesla dēļ: baltais nekad nekļūs melns, un melnais nekļūs balts. Nu, un ja šis nav tāds pats kā es, tad kurš ir ienaidnieks? Es reiz biju Burdukovas ciemā. Mans brālēns taisās iet uzdzīvot un tin ap dūri velosipēda ķēdi. “Nu,” viņš saka, “tu taču tos petuhoviešus pazīsti, viņi ir nelieši.”

RL: (Smejas.) Mēs reiz braucām pa Nīlu laivā, un šīs laivas kapteinis bija nūbietis, ļoti melns, simpātisks puisis. Pēc tam viņš atbrauca paciemoties Latvijā, un viņu aizveda uz laukiem. Un tad sākās... Vietējie dzērāji, viņu ieraugot, meta krustus. Un, kad viņu aizveda uz cūku fermu, cūkas, kā man stāstīja, viņu ieraugot, sākušas spiegt un spiedušās kaktā.

Azemša: Ka viņu piķis, arī cūkas, izrādās, ir rasistes!

RL: (Smejas.) Tāds simpātisks puisis. Tiesa, vēlāk Rīgā pēc nakts diskotēkas viņš tik un tā bija piekauts – to es jau nākamajā rītā pa radio dzirdēju.

Azemša: Vai zināt to veco anekdoti? Dzērājs milicijā sniedz liecību: “Nu,” šis saka, “eju un redzu: krūmos divi pišas.” Viņam saka: “Nelietojiet tādus vārdus! Sakiet “kopojas”.” – “Nu,” šis stāsta, “eju un redzu: krūmos divi kopojas. Pieeju tuvāk, skatos: nē, pišas.”

RL: (Smejas.)

Azemša: Es visu mūžu esmu nodzīvojis kopā ar eksotiskiem cilvēkiem. Dienēdams armijā, nokļuvu sporta bataljonā. Tikai autobusā to sapratu. Skatos, man priekšā sēž divi, 18 gadi katram. Cīkstoņi. Paši nav nekādi lielie, kādi 65 kilogrami, bet pēc skaustiem var redzēt, ka gan tiltiņus taisa, gan visu pārējo. Un viens otram stāsta: “Es viņai saku: “Tu zini, kam tu atsūkā? Tu atsūkā starptautiskās klases sporta meistaram! Bet es tak esmu tikai meistarkandidāts!”” Un abi zviedz. Es domāju: ka viņu piķis, kur es esmu iekūlies? Un tā tu visu laiku dzīvo ar sajūtu, ka šis glupums tev ir visapkārt. Tas tevi vienkārši smacē nost. Bet kā lai no tā tiek vaļā? Jāpārtaisās citādam, jāmelo, jāstaigā kā spiegam. Ir uzklāts galds. Piesēžas astoņi airētāji no Pleskavas. Baroja labi: sula, no rītiem kafija ar iebiezināto pienu. Cukurs sabērts ar kaudzi. Ņem, cik vajag. Es skatos – šie izķēruši visu maizi un cukuru. Saku viņiem: “Puiši, jūs taču tikko atbraucāt no mājām, kā jums nav kauna?” Šie skatās uz mani kā vilki, viņiem taču ir pateikts, ka tie, kuri dzīvo pilsētā, nečammājas. Grābiet visu! Pēc tam es viņiem stāstu kaut kādas muļķības, par kurām viņi smejas. Vēl pēc tam vienam uz batista lakatiņa ar amerikāņu lodīšu pildspalvu uzzīmēju viņa līgavas portretu. Viņš saka: “Nu, ja būs problēmas, nāc pie manis.” Un vēl papildināja to ar tekstu: “No sienas nevarēs nokasīt.” Es domāju: šie cilvēki nav bijuši tur, kur es esmu pabijis. Viņi nezina to, ko esmu izlasījis. Pats lasīdams neko nesapratu, bet sapratu, ka tur ir kaut kādas ļoti svarīgas zināšanas. Toties šie ir prasti kā ķirbji. Tikai pēc tam apjēdzu, ka tajā ir savs dziļums. Man liekas, tā tad arī ir jēga. Ja nav pavisam baigi, tad dzīvot var. Padomju vara man nebija pavisam baiga, tāpēc ka nejēdzības novērot arī ir interesanti. Iespēja novērot kaut ko tādu, kur pats neesi iestidzis, ir īsti svētki. Varēji taču arī pats tur atrasties – taču kaut kas tevi ir pasargājis. Tas Kungs pastūmis sānis ienaidnieka roku, un tu esi palicis virspusē. Kam virspusē, to es nezināšu sacīt, bet vismaz ne dziļumā.