Man jāiet fotografēt karu

Kad pirmo reizi ieraudzīju Vladislava Krasnoščoka darbus – tas notika ap 2015. gadu –, godīgi sakot, biju ārkārtīgi vīlies. Tieši tolaik meklēju jaunas iespējas pašizpausmei fotomākslā; šie meklējumi mani bija atveduši pie vecajām padomju kinolentēm ar beigušos derīguma termiņu. Uz tās izplūdušos, graudainos attēlos spēju saskatīt savu izjūtu un emociju atbalsis. Un iztēlojieties: tik tikko atradis savos “ķiņķēzos” (tā es domās tos saucu) kaut ko, manuprāt, būtisku un svarīgu, es ieraugu Vlada darbus – starp citu, ne tikai Vlada, visas grupas Шило (Īlens)darbus –, un tas ir izmisums. Viss, par ko esmu domājis, pie kā taustīdamies centies nonākt, jau ir izdarīts! Un izdarīts tik forši, ka man vārda tiešā nozīmē sākās drudzis. Nē, tā nebija skaudība, tā bija tieši vilšanās un reizē sajūsma! Es saprotu viņu valodu, jo pats pamazām esmu to atklājis. Tāds bija mans pirmais iespaids. Pēc tam es jau uzmanīgi sekoju līdzi talantīgo harkiviešu jaunradei. Iepazinos ar Serhiju (Lebedinski), pēc tam ar Vladu. Vlads strādāja ar satriecoši daudzām tēmām un tehnikām. Tas bija gan darbs ar arhīvu fotogrāfijām, kuras Krasnoščoks sapirkās Harkivas utenī un izkrāsoja savā trašīgi spilgtajā, provokatīvajā manierē (sērija “Negatīvi saglabāti”), gan asemblāžas “Карібочки” – iemūrētas epoksīda sveķos kā nejauši priekšmeti, kas zemapziņā apelē pie meditatīvajām kinopastaigām no Tarkovska “Stalkera”. Apgleznoti šķīvīši, glezniecība, spirtā saglabāti krāsoti govs nagi, strītārts, vargāna spēle, maratona skriešana, ķirurga prakse neatliekamajā palīdzībā un fotomāksla! Turklāt, lai ko viņš darītu, viss izskatās jaudīgi, provocē, intriģē, liek domāt. Esmu dzirdējis arī negatīvas atsauksmes, taču dīvainā kārtā pēc šīm vīzdegunīgi moralizējošajām piezīmēm gribējās reaģēt ar labi zināmās sekretāres vārdiem no kinofilmas “Dienesta romāns”: “Labi zābaki, jāņem!” Lūk, un, atgriežoties pie manis paša iespaidiem, prātā nāk vārdi, kas pieder Ihoram Manko, vienam no Harkivas fotomākslas skolas pārstāvjiem, pie kura ar saviem ķiņķēziem biju nokļuvis uz portfolio skati: “Neejiet līdzi grupai Шило, pēc viņiem ir kā pēc ugunsgrēka – izdedzis tuksnesis.” Neslēpta atzinība, es teiktu. Paldies viņam par šiem vārdiem, tomēr tajā laikā arī pats biju sapratis, ka nāksies turpināt meklējumus. Taču tas jau ir cits stāsts, atgriezīsimies pie Krasnoščoka. Ideoloģiski un palaikam arī tehniski grupa Шило nenoliedzami, kā kauls no kaula, ir slaveno harkiviešu vecākās paaudzes tradīciju pārmantotāja. Tiešu, kompromisus neatzīstošu, pat nežēlīgu materiāla pasniegšanas formu uzsver kontrastējoša, graudaina lith print bez pustoņiem. Asi sociāls zemteksts, ironiska un ņirdzīga sēriju tematika, atklāti – kā grēksūdzes – darbi, pilnīga nelikšanās zinis par tradicionālajos fotomākslas centros vispārpieņemtajām tehniskajām un estētiskajām idejām. Tiešums un godīgums. Kad sākās pilnapjoma iebrukums, mēs staigājām pa izpostītās pilsētas ielām, ne kopā, bet katrs atsevišķi, un es viņa darbos jutu tās pašas izjūtas, ko pieredzēju pats. Tikai vienu reizi mēs Saltivkā bijām nokļuvuši reizē, un es savām acīm redzēju, kā viņš strādā – mierīgi, nosvērti, metodiski fiksējot visu, kas pelna ievērību. Nepalaižot garām nevienu pašu sīkumu – tā sakot, ar ķirurga precizitāti.

Staņislavs Ostrouss

Vladislavs Krasnoščoks: Man vienmēr bijis sapnis – fotografēt karu.

Rīgas Laiks: Jebkuru karu?

Krasnoščoks: Nu nē, kaut kā gribējās tieši tādu kā Otrais pasaules, tāda veida karu. Vienkārši nekad nebiju domājis, ka tas – karš – atnāks uz šejieni. Nu, un 2014. gadā tas bija tāds pirmsākums. Es tur mazliet pafotografēju. Bet, kad atnāca šis karš, turklāt vēl uz manu pilsētu, uzreiz radās doma, ka vajag to fotografēt.

RL: Kad tas sākās, jūs bijāt Harkivā?

Krasnoščoks: Jā.

RL: Un vai tas bija tā, kā jūs bijāt gaidījis? Kara fotografēšana?

Krasnoščoks: Nu nē taču, kaut ko tādu mēs nekad nebijām redzējuši un neko tādu nezinājām. Visiem tas bija šoks. Kad raķetes lido, viss sprāgst, artilērija... Plus tavā pilsētā iebrauc tās nesaprotamās kara mašīnas, okupanti. Nu, tas nav diez cik labi. Bet, ja runa ir par kara dokumentēšanu – pašā kara sākumā šeit jebkurš cilvēks ar fotokameru bija aizdomīgs, viņu uzskatīja par spiegu: tu nofotografēsi, pēc tam tur būs trāpījums. Un šeit vēl bija sarežģīti – sākumā bija jāuztaisa akreditācija. Jo bez akreditācijas tev vienkārši var salauzt kameras, aizvest uz drošības dienestu un tā tālāk.

RL: Un kā jums izdevās?

Krasnoščoks: Pirmo mēnesi es taisīju akreditāciju, pa drusciņai fotografēju – tad saņēmu akreditāciju, un no tādas nelielas tēmas – pie lielākas. Karš taču ir saskaldīts daudzās tēmās, un tu no vienas ej pie nākamās, pamazām nosedz tās, un tā visa mērķis man ir grāmata. Lai saglabātu atmiņas, vēsturi. Un gribējās to izdarīt iespējami tēlaini, lai tā būtu mākslas fotogrāfija.

RL: Un jums nevajadzēja tiem, kas jums izsniedza akreditāciju, skaidrot, ka fotografēsiet tieši tā?

Krasnoščoks: Svarīgi bija vienkārši, ka tu vari piesaistīties pie kādas izdevniecības. Un viņi jau tad skatās, kas tā ir par izdevniecību, un dod tev akreditāciju, neko nevajadzēja skaidrot. Tik un tā drošības dienests pārbauda katru cilvēku – kas viņš ir un ko dara. Tāpat vien nedotu. (Pauze.)

RL: Mēs varam paskatīties jūsu kara bildes?

Krasnoščoks: Varam, protams.

RL: Vai jūs arī uz fronti braucāt? Cik tālu?

(Pauze.)

Krasnoščoks: Aprobežojos ar to teritoriju robežām, kuras tagad pieder Ukrainai.

RL: Skaidrs. Cik svarīgi jums ir tas, kā fotografēja Otrajā pasaules karā?

Krasnoščoks: Ir svarīgi, protams. Nu, tā taču ir vēsture. Cita lieta, ka Padomju Savienībā tās visas bija cenzētas fotogrāfijas. Tagad, ja ir pieeja, vari fotografēt visu.

RL: Nav tabu kaut kādām tēmām?

Krasnoščoks: Nē, ir tabu. Vienkārši ir tēmas, kurām grūti dabūt piekļuvi. Piemēram, taktiskā aviācija, visādi tur F-16 vai HIMARS. Tādas lietas žurnālisti fotografē reti, jo ir grūti uztaisīt piekļuvi. Bet paši karavīri bildē. Principā viss ir reāli.

RL: Dažreiz liekas, ka vienīgā šī kara atšķirība no Otrā pasaules kara ir tā, ka tagad ir droni. Vai ir kaut kas tāds, ko jūs nebijāt gaidījis, sākdams šo darbu?

Krasnoščoks: Nu, droni, jā. Vienkārši tagad to kļūst arvien vairāk, un fotografēt ir arvien sarežģītāk. Karš ir kā Amazones džungļi, un katrs radījums grib tevi nogalināt. Ar dronu un FPV¹ parādīšanos šo iespēju kļūst arvien vairāk. Tas ir, papildus artilērijai, vadāmajām aviobumbām jeb KAB un raķetēm vēl arī droni.

RL: Kur ir šis?

Krasnoščoks: Izjumā. Tur pēc deokupācijas bija ekshumācija, vairāk nekā 400 cilvēku. (Pauze.) Vispār man ir sapnis pabildēt amerikāņu aviācijas bāzeskuģa darbu, bet tas ir no tiem nereālajiem. Citādi – var pabraukāt pa pasauli, pabildēt turpat Štatos, Āzijā.

RL: Bet vēsture taču notiek šeit.

Krasnoščoks: Šī ir vēsture, šis ir karš, bet tas taču nenozīmē, ka pēc kara nebūs citu tēmu.

RL: Jūs jūtaties kā mākslinieks vai kā žurnālists?

Krasnoščoks: Es nejūtos kā žurnālists.

RL: Ar ko tas ir citādi?

Krasnoščoks: Tas ir citādi ar to, ka man nevajag šo fotogrāfiju uzreiz kaut kur pārdot – ziņām vai tādā garā. Vienkārši notiek dokumentācija un bilžu taisīšana tumšā telpā tādā stilistikā, kāda man ir tuvāka. Tas ir, es gribu to parādīt tā, lai bilde skatītājam liktos tēlaina un lai skatītāju tā aizkustinātu. Tas arī ir citādi. Ziņu fotogrāfijas par 90% ir vienādas. Tu tur neredzi autorus. Viņi tur ir, dažus tu pazīsti, tomēr lielākā daļa ir parastas dokumentālas krāsu digitālās fotogrāfijas, tādas, kādu ir miljons. Kā šī atšķiras no citām?

RL: Man gan šajā, gan iepriekšējā ceļojumā bija nedaudz savāda sajūta, jo likās: tas, ka es uz filmiņas fotografēju sagrautas ēkas Harkivā, kaut kādā ziņā ir kara estetizēšana. Joprojām nezinu, kā šajā sakarā jūtos.

Krasnoščoks: Nu, mani par to apsūdz – ka es estetizējot karu. To saka daudzi. Pat tā: es romantizējot, rādot karu pārāk skaisti.

RL: Vai arī kā ārsts, kā ķirurgs, jūs kaut ko no kara redzat? Vai jūs strādājat?

Krasnoščoks: Nu, man ir daudz pacientu, kurus mēs rehabilitējam tieši stomatoloģijas nodaļā, tātad tā ir...

RL: Seja?

Krasnoščoks: Mutes dobums galvenokārt. Raujam ārā zobus, liekam implantus, protezējam. Tāds darbs... Harkiva atrodas diezgan tuvu konflikta zonai, tādēļ, ja kaut kas notiek, pacientiem nav tālu jābrauc, lai mēs sniegtu palīdzību, tieši stomatoloģisko... Te man ir kolāžas. Darbi ar mazām lietiņām: šķīvji, asemblāžiņas.

RL: Vai jums ir svarīgi, ka šī ir ukraiņu māksla?

Krasnoščoks: Nu protams.

RL: Ko tas jums nozīmē?

Krasnoščoks: Man? Nu, ukraiņu māksla ir tā, kas taisīta Ukrainā.

(Abi smejas.)

RL: Un viss?

Krasnoščoks: Nu, bet kur tad? Saprotiet, impērija vienmēr pievāca sev vislabāko, piesavinājās un teica: tas ir mūsu. Taču patiesībā “viņu” bija tikai tas, ko viņi bija piesavinājušies. (Turpina rādīt.) Te man ir netradicionāls Jēzus.

RL: Kāpēc viņš ir resns?

Krasnoščoks: Kurš teicis, ka viņam jābūt atlētiskam? Jūs taču neesat viņu redzējusi. Mēs redzam tikai to, ko mums cēlusi priekšā reliģiskā propaganda. Ja cilvēku sita krustā, diez vai viņš vispār bija apģērbts, jo tā ir pazemošana, vēl piedevām sodīšanai ar nāvi. Bet šeit, piemēram, šī te gravīra – tā ir uz 1953. gada pēcnāves avīzes Правда, kad Staļins nomira. Un te ir Dievmāte un Hitlers ar dēlu Staļinu un visi tie simboli, kas tagad Krievijā to visu apvieno. Tātad šis ir tāds kā ģeopolitisks sirreālisms.

RL: Vai kā mākslinieks jūs arī pirms 2022. gada jutāt, ka kaut kas būs? Bija kaut kāda intuīcija?

Krasnoščoks: Jā, es pat tekstus rakstīju pirms kara jau par karu.

RL: Jūs tādēļ pieņēmāt kaut kādus lēmumus?

Krasnoščoks: Mans lēmums bija tāds: tā kā esmu mākslinieks un karš nenotiek bieži, vajag paskatīties, pavērot, jo tāda pieredze diez vai vēl kādreiz būs. Tas ir, man tas vienkārši bija interesanti. Skaidrs, ka tas ir bīstami, bet, ja būtu bijis nu pavisam tā... Ja es būtu redzējis, ka jau jābrauc kaut kur prom, manuprāt, es būtu braucis.

RL: Rietumos arī ir tāda sajūta, ka te, Ukrainā, visi mokās, visur ir liesmas un sprādzieni, un depresija.

Krasnoščoks: Nu, Harkivā katru dienu ir sprādzieni.

RL: Šodien arī bija.

Krasnoščoks: Arī depresija ir. Mēs visi esam PTSS² stāvoklī, jo nemitīgi ir ziņas – pilsētās ir trāpījumi, cilvēki iet bojā –, grozi, kā gribi, tevi tas ietekmē. Tādēļ šeit jau visiem ir mainījusies psihe, simtprocentīgi. Tas reāli ietekmē, jo empātija taču darbojas un tu jūti līdzi citu cilvēku nelaimei. Cita lieta, ka tikmēr, kamēr pie tevis nav trāpīts, tev vienkārši ir paveicies. Bet trāpīt var katram.

RL: Vai māksla jums kaut kā palīdz?

Krasnoščoks: Nu, var teikt, ka māksla ir tāds neliels amulets. Prasti sakot, tu visas sienas esi aizbāzis ciet kā ar ikonām un domā, ka tas tevi pasargās. Bet tas viss jau ir tīri tev pašam, nu, tu tā domā, bet īstenībā...

RL: Mums Rietumos tagad ir tāda kultūra, ka valsts dod naudu mākslas projektiem un rodas iespaids, ka mākslinieki taisa savus projektus nevis tādēļ, ka viņiem tas ir vajadzīgs, bet tādēļ, ka ir nauda. Un tikai tad viņi domā, ko darīs. Šeit, liekas, viss ir otrādi.

Krasnoščoks: Šeit mēs taisām mākslu tādēļ, ka mums tas patīk. Par kādiem 95% pie tevis neviens neatnāks, neviens kolekcionārs, un to nenopirks. Uz to neviens nemaz necer. Tādēļ, lai darītu to, kas man patīk, taisītu mākslu, man vienkārši vajag strādāt. Lai gan arī mans darbs man patīk. Un šis ir paralēli. Man tas patīk, es to daru, lai gan ne uz ko īpaši neceru. Es tajā visā esmu laimīgs.

RL: Tādēļ, ka ir rezultāts?

Krasnoščoks: Tādēļ, ka tas ir skaisti.

RL: Kas ir skaistums?

Krasnoščoks: Viss. Viss, ko es daru.

RL: Piemēram, kad jūs fotografējāt karu, vai bija brīži, kad jūs domājāt, ka esat aizgājis par tālu, ka varbūt to nevajag?

Krasnoščoks: Ir tādi brīži bijuši. Vienkārši ir braucieni, kuros taisu bildes, un ir braucieni, kuros saņemu izjūtas. Tātad tādas situācijas, kurās absolūti neko nevaru nobildēt, bet tad atceros šīs izjūtas, kurās biju. Un viss. Tādēļ, ja, piemēram, gribēšu fotografēt triecienuzbrukuma laikā, pirmkārt es traucēšu – un diez vai uztaisīšu labu bildi, jo tādā situācijā bildes īpaši nerūp. Bet izjūtas tur dabūt var.

RL: Kādas ir tās izjūtas?

Krasnoščoks: Nu... Asas. (Smejas.)

RL: Kā jūs domājat, vai Kijivā cilvēki saprot, kāda ir dzīve šeit, Harkivā?

Krasnoščoks: Kijivai arī ir ticis. Skaidrs, ka tad, kad nokļūst Kijivā, tur ir sajūta – kara nav, situācija ir mierīgāka, un tomēr...

RL: Man Kijiva vispār liekas kaut kādi Rietumi. Berlīnē neesmu redzējusi tik daudz kofīšopu, veipšopu, hipsteru. Tāda ļoti moderna dzīve.

Krasnoščoks: Nu jā, lai gan, manuprāt, Harkiva ir pat vēl kūlāka.

RL: Kāpēc?

Krasnoščoks: Nu, pati par sevi pilsēta vienmēr bijusi visstudentiskākā, te bija bariem universitāšu, institūtu, daudz jaunatnes, daudz inteliģentu cilvēku. Vienlaikus arī daudz iebraucēju, te bija tāds mikss. Pirms kara Harkiva ļoti ātri un dinamiski attīstījās. Nu, arī tagad, par spīti tam, ka ir karš, viss ir ļoti tīrs, visi ātri strādā. Man Harkiva patīk labāk nekā Kijiva.

RL: Jūs neaizbraucāt tādēļ?

Krasnoščoks: Nē, prom es nebraucu tādēļ, ka man bija svarīgi izjust šo situāciju. Kad runa ir par karu – kā tas ir, sev pašam?

RL: Bet bailes?

Krasnoščoks: Bail bija, protams. Vai spējat iztēloties, ja tagad te ienāktu viņi un paskatītos, piemēram, uz šo gleznu?

RL: Jā...

Krasnoščoks: Man nebija variantu. Te ir pilna māja darbu ar padomju propagandu. Tas ir, ne tādu, kā viņiem vajag. Uz robežas ar humoru, ironiju, trollēšanu – te tādā veidā viss strādā. Un tas bija bīstami. Pat vienkārši tādas kolāžas taisīt, kurās Putins – huilo...

RL: Klasificētu kā “deģenerātu mākslu”. Man grūti iztēloties, kā tas ir, kad pilsēta ir aplenkta...

Krasnoščoks: Nu, un pat pavasarī: melna tumsa, tu kopē šīs fotogrāfijas virtuvē, un tur kaut kas lido. Tāda sajūta... interesanta. (Pauze.) Nu, un kāda tur pie jums ir attieksme pret šo karu?

RL: Latvieši sākumā ļoti, ļoti atbalstīja, visi darīja, ko nu kurš varēja. Tagad, liekas, ir mazliet noguruši. Mani draugi, kad es viņiem pateicu, ka braucu uz šejieni... Cilvēki neinteresējas, kāda šeit ir dzīve. Manuprāt, viņiem liekas, ka šeit ir tumšs, bīstami un tā tālāk... Taču Baltijas valstīm nav ilūziju, ka ar Putinu var vienoties. Tās grib palīdzēt. Manuprāt, arī militārā ziņā mēs kaut kam gatavojamies. Nezinu, kam, bet uz Baltkrievijas robežas ir ļoti savāda situācija: tur ir tie bēgļi no Sīrijas un Irākas, viņi paliek savādā zonā – Latvijas robežsargi viņus nelaiž, baltkrievi tāpat, un, kad būs ziema, būs ļoti, ļoti grūti. Uz robežas ies bojā cilvēki. Es no vāciešiem un frančiem dzirdu, ka vajagot samierināties, vajagot atrast kaut kādu kopīgu ceļu. Manuprāt, latviešiem nav ilūziju, ka ar Krieviju var par kaut ko runāt. Mainām ielu nosaukumus. Mums vairs nav Gogoļa ielas, piemēram. Harkivā ir. Nav Puškina ielas un tā tālāk. Lielā Uzvaras pieminekļa arī vairs nav. Negribas ticēt, ka šis karš būs tik ilgs... Nezinu, vai jums ir tāda sajūta?

Krasnoščoks: Te viss var gan būt ļoti ilgi, gan varbūt arī ļoti krasi mainīties. Ir daudz faktoru, kas var ietekmēt krasu kara pārtraukšanu.

RL: Vai ir kādi grūti jautājumi, par kuriem Ukrainas sabiedrība pagaidām negrib domāt?

Krasnoščoks: Nu, kā teica klasiķi – lūgums un revolveris ir efektīvāk nekā vienkārši lūgums. Ja mums būs daudz dažādu ieroču un mēs varēsim atbildēt ar triecieniem Krievijas teritorijā... Un atkal, mēs visu informāciju nezinām. Mēs zinām virskārtu – kādas sarunas notiek. Iesim, kafija jau atdzisusi. Te ir izkrāsota vannasistaba. Pagājušajā nedēļā izkrāsoju, man nepatika – bija balta. (Smejas.)

RL: Kijivā bija nedaudz paradoksāla sajūta, ka tas ir kā augiem: lai augs uzziedētu, to vajag nolikt uz nāves robežas. Nezinu, vai jums tā ir? Šeit, Harkivā, jūs esat uz kaut kādas ekstremālas robežas.

Krasnoščoks: Starp citu, burtiski pirms diviem mēnešiem mēs bijām Pokrovskas pievārtē, tur, kur tagad krievi aktīvi uzbrūk. Strādājām ar artilēriju. Mūsējie mazliet pablieza, tad sāka nākt atbildes šāvieni. Viņi kādas 12 reizes iešāva tukšā laukā, bet tad – precīzi blindāžā, kurā mēs sēdējām. Un tur meitenei, manai kolēģei un labai paziņai, pa ventilācijas cauruli trāpīja šrapnelis. Viņai ievainojumi ir visur virs bruņuvestes un zem tās un joprojām roka nekustas nervu pinuma traumas dēļ. Labi, ka visi palika dzīvi. Jā, bija kontūzija – taču šis bija nāvei vistuvākais stāsts no tiem, kas nesen bijuši. Un arī te ir tāda sajūta... Nu, tu fotografē karu. Ja esi dzīvs un neesi ievainots, tad laikam nebija tik ļoti bīstami. Bet arī tas ir tikai šķietami. Man liekas, tur drīzāk jau ir tas, ka paveicās.

RL: Tagad, kad jūs tik daudz strādājat ar šīm tēmām, kā jums šķiet: karš ir industrija, nodarbošanās vai kas? Karš – tas cilvēkam ir normāli?

Krasnoščoks: Es domāju, ka parastam cilvēkam – mirstīgam, civilam cilvēkam – karš ir nenormāls sižets. Bet
cilvēkam, kurš atrodas kaut kur augstākajos atmosfēras slāņos, karš vienkārši ir naudas pelnīšana.

RL: Un viss?

Krasnoščoks: Manuprāt, jā. Manuprāt, tā ir finanšu straumju pārdalīšana un tā joprojām... Tur, tajā līmenī, viņi risina savus, citus jautājumus.

RL: Man šodien stāstīja par kolumbiešiem.

Krasnoščoks: Jā, kolumbiešu te ir daudz.

RL: Viņus taču Ukraina neinteresē.

Krasnoščoks: Jautājums šeit ir tāds: daudzi kolumbieši, kas ir pie mums, ir vai nu policija, vai armijnieki no turienes. Viņi aizgājuši pensijā, bet tur ir ļoti daudz narkokarteļu. Tie vajā viņu ģimenes. Viņi te ierodas vai nu nopelnīt naudu, vai vispār dabūt pilsonību un atvest uz šejieni ģimeni, jo viņiem ir visas tās problēmas. Lai gan – jau atkal, šī nav informācija no pirmavotiem, vienkārši karavīri padalījās: viņiem te ir daudz kritušo. Cik tas atbilst patiesībai, neviens nepateiks. Šo datu, manuprāt, nav. Bet tāda lieta ir.

RL: Kas jums ir svarīgāks, kad jūs bildējat, – jūsu sajūtas tajā brīdī vai tā cilvēka sajūtas, kurš uz to skatīsies?

Krasnoščoks: Nē, es jau sākotnēji vienmēr bildēju tā, lai tas pirmām kārtām būtu man. Tas ir, ja man tas ir skaisti, tad vizuāli strādās arī skatītājam. Es vispār domāju, ka jebkurš cilvēks uz šīs zemes ir egoists. Lai ko viņš darītu, viņš to dara sev – un jau pēc tam tas var noderēt citiem. Visviens, lai ko viņš darītu.

RL: Jums nešķiet, ka tā domā lielākā daļa mākslinieku, bet citi cilvēki ne?

Krasnoščoks: Varat man minēt jebkuru piemēru, un es jums spēšu pierādīt, ka tas visviens ir egoisms.

RL: Aiziet karot.

Krasnoščoks: Cilvēks aiziet karot tādēļ, ka viņam ir radusies sajūta: viņam tas ir vajadzīgs. Viņš citādi nevar, nespēj sēdēt uz vietas. Viņš visviens iet to darīt sev un jau pēc tam savai ģimenei un tā tālāk. Jo viņam ir iekšēja sajūta, viņš nevar sēdēt, rokas klēpī salicis.

RL: Man bija intervija ar neiroloģi, un mēs viņai pajautājām to pašu, jo viņas vectēvs, būdams ebrejs, bija palicis dzīvs Holokaustā Rīgā un arī pēta glābēju tēmu: kāpēc cilvēki glāba ebrejus? Viņi riskēja ar savu dzīvību, lai izglābtu citu. Mazmeita neiroloģe atbildēja: “Nu, viņiem tur notiek ķīmiski procesi: no palīdzēšanas viņiem ir labas sajūtas, un tikai ar to vien viņi atšķiras.”

Krasnoščoks: Tās ir sajūtas, kuras gūst viņi. Lai viņi justos labi, normāli, viņiem jāglābj cilvēki.

RL: Un jums, lai jūs justos normāli un labi, jāiet fotografēt?

Krasnoščoks: Jā, vai jāveido viss šis muzejs. Lai man būtu iekšēja harmonija un laime, man jādara tas, ko es daru.

RL: Kaut kas līdzīgs atkarībai.

Krasnoščoks: Man nav atkarību. Man ir daudz dažādu hobiju, tādēļ varu pārslēgties. Varu kaut ko nedarīt. Es nemitīgi kaut ko nedaru, bet, ja kaut kas apnīk, varu darīt kaut ko citu.

RL: Piemēram?

Krasnoščoks: Vienalga – spēlēt ermoņikas, sportot, braukt ar motociklu, noņemties ar bērniem...

1 FPV (First-person view) – dronu vadīšanas veids ar pilota skatpunkta video palīdzību (red. piezīme).