Man ir izdevies saglabāt savu stilu

Ienākot Ernsta Jingera (1895–1998) dzīves pēdējā posma mājā Vilflingenē, Štaufenbergštrāsē 11, un nesteidzīgi izstaigājot istabas, vispirms rodas iespaids, ka te savākta visa 20. gadsimta vēsture. Šķiet, ka gandrīz 103 gadus nodzīvojušais mājas iemītnieks burtiskā nozīmē sakrājis ap sevi šī laikmeta liecības – fotogrāfijas, ķiveres no pasaules kariem, savu daudzveidīgo iekšējo un ārējo ceļojumu liecības, grāmatas, smilšu pulksteņus un dažādu pasaules kultūru artefaktus. Tomēr tad, kad viesošanos Jingera mājā izdodas no dīkas ziņkāres un publiskajā telpā cirkulējošu priekšstatu nogalinātas klīšanas uz mirkli pārvērst par viņa paša literāri aprakstīto “Godenholmas apmeklējumu” (1952), visi priekšmeti un lietas – vaboļu kolekcijas, jūras un zemes dzīļu ieži, čūsku ādas, cauršautās ķiveres un šķembas, pat vannas istabas skapī sakrātās izlietotās žiletes – iegūst citu nozīmi. Viss šajā mājā liecina ne tikai par kādu laikmetu vai gadsimtu (kurš, tiesa, īpaši vedinājis pie dzīves, domas un cerību robežām), bet gan par Satikšanos. Godenholmas salā viesus sagaida namatēvs, tomēr ne jau satikšanās ar viņu ir stāsta centrā. Atbraukušie piedzīvo ievērojamu redzes, skatleņķa izmaiņu. Šo izmaiņu esejā “Došanās mežā” (1951) Jingers pats raksturo ar atsauci uz sengrieķu mītu par Dionīsu un Tirēnu jūras laupītājiem. Laupītāji nolaupa un nepazīdami aizved jūrā Dionīsu. Pēc mirkļa jūrā ap kuģa mastiem un airiem sāk vīties efejas, un vēl pēc mirkļa no šīs biežņas izlec tīģeris un saplosa laupītājus. No ikvienas lietas, notikuma un sarunas var “izlēkt tīģeris”. Vai tas vienmēr saplosa laupītājus, viesus un ziņkārīgos? Kaut cik droši te var teikt tikai vienu: šāda Satikšanās prasa laika ārdījumu un pieredzes rūdījumu. Jingera dzīve, par spīti tās galvu reibinošajai gaitai cauri gadsimtu mijas dzīves, mākslas un apziņas eksperimentiem, sociāli politiskiem nemieriem, totālajai mobilizācijai, pasaules kariem un autora panākumiem, ir aprakstāma vienkārši: tā bijusi gatavošanās, rūdīšanās Satikšanās brīžiem. Protams, rūdījums vajadzīgs arī tāpēc, lai sabiedrība, vēsture un laikmets nekļūtu vienīgi par viļņu rotaļu, kurā ierautais indivīds ir tikai laika spēku un pirmelementu spēles objekts. Dzīvošanas vērta ir dzīve, kura kļuvusi par “veidolu, ko brīvais piešķir liktenim”. Tomēr Jingera vēlme apliecināt savu brīvību nekļūst par pašmērķi. Brīvībai ir jēga, ja tā atbrīvo, padara iespējamu Satikšanos. Tā var notikt arī mājas pagalmā: 1995. gada rudenī sarunā ar Antonio Ņjoli un Franko Volpi viņš saka: “Tagad, kad esmu kļuvis 100 gadus vecs, vairs netiecos pēc piedzīvojumiem ceļojumos. Taču es turpinu tos literatūras valstībā un tajā nelielajā universā, kas ir mans dārzs. Saulainās dienās es dažreiz iepriecinu sevi ar ziepju burbuļiem, ko vējš dzenā starp augiem un puķēm. Tagad tie ir simbolisks mirklīguma un tā neaptveramā skaistuma tēls.” Mirklīgums un neaptveramais skaistums ir citi vārdi Satikšanās notikumam. Literatūrkritiķis Jergs Māgenavs brāļiem Ernstam un Frīdriham Georgam Jingeriem veltīto dubultbiogrāfiju noslēdz ar vārdiem: “Viņš negaidīja nāvi. Tā vienmēr ir bijusi te. Pasaule, kuru viņš pazina, ies bojā un radīsies no jauna. Arī dievi atgriezīsies, tāpat kā Haleja komēta. Līdz tam paies kāds laiks. Gadu desmiti, gadsimti, gadu tūkstoši. Bet kas gan ir gadu tūkstoši. Galu galā, “pēcgalā”, viņš domāja, izmantojot Šellinga lietoto arhaisko vārdu, pēcgalā es esmu optimists.” Ernsts Jingers ir cilvēks, kuram lemts divreiz “satikt” Haleja komētu – vispirms kā pusaudzim 1910. un tad kā sirmgalvim 1986. gadā. Spēle starp lieliem laika periodiem (“gadu tūkstošiem”), dabas ritmiem un Satikšanās mirklīgumu nevedina viņu uz rezignāciju: biogrāfi – kā Māgenavs, tā Helmuts Kīzels un Heimo Švilks – vienbalsīgi raksturo EJ kā “optimistu”. Šis vārds šķiet nevietā, vismaz pirmajā mirklī skan pārāk parasti. Varbūt EJ kā optimista raksturojumā var izlīdzēties ar vir optimus uzrunu. Tas nebūtu peļami un nebūtu nevietā: jau antīkajā pasaulē viri optimi raksturo, minot suverenitāti, ar kādu tie satiek citus un sastop nāvi. “Nāves baiļu pārvarēšana ir arī visu citu baiļu pārvarēšana, kurām ir nozīme tikai šī pamatjautājuma par nāvi apvārsnī. Došanās mežā pamatā ir došanās nāvē. Šis ceļš ved cieši gar nāves līniju vai, ja nepieciešams, cauri tai. Mežs kā dzīves mājvieta atveras savā pārdabiskajā krāšņumā, ja izdevusies šīs līnijas pārkāpšana. Te sakņojas pasaules pārbagātība.” Šajā “Došanās mežā” rindkopā, runājot par satikšanos ar nāvi, Ernsts Jingers arī vienlaikus tuvāk raksturojis Satikšanos, kas ir visu viņa tekstu centrā: nokratot bailes, atdarās pasaules valoda, tās “pārbagātība” – cilvēks atbrīvojas cildenajam, pārmērīgajam, bīstamajam pasaules krāšņumam. Tas iespējams, ja cilvēks atpazīst to, ko Jingers sauc par “rangu”: “Cilvēks iegūst suverenitāti savā vientulībā, pieņemot tomēr, ka tur viņš atpazīst savu rangu. [..] Šajā sevis satikšanā sociālais moments atkāpjas. [..] Cilvēks izkāpj no abstrakcijām, funkcijām un darba dalīšanas. Viņš stājas attiecībās ar veselumu, un tur sakņojas varena prieka izjūta.” Suverēns satiek pasauli viņpus sabiedrības “abstrakcijām”. Redzams, ka Satikšanās aprakstam Jingers izmantojis dažādus vārdus (“Mežs”, “Skaistums”, kas turklāt var būt arī “pārmērīgs”) un arī Satikšanās ir virknes citu (un tomēr saistītu) “satikšanos” ieskauta. Dažādi vārdi ir arī tam, kurš uzdrīkstas piedzīvot Satikšanās notikumu. Jingera tekstos no “Tērauda negaisiem” (1920) līdz “Eumesvilai” (1977) samilst Kareivja, Strādnieka, Mežabrāļa, Anarha u.c. tēli – “veidoli”, kuros ne tikai runā laikmets, bet arī ceļu lauž mēģinājums nosaukt vārdā to, kas savā laikā un atbilstīgi liktenim būtu gatavs Satikšanās mirklim. Starp “Tērauda negaisu” Kareivi un “Eumesvilas” Anarhu plešas daudzveidīgi ceļojumi un meklējumi: Ernsta Jingera un viņa drauga Alberta Hofmaņa – LSD tablešu izgudrotāja – ceļojumi apziņas dzīlēs, Jingera entomologa ceļojumi kukaiņu mikropasaulēs, kuras izrādās pietiekami bīstamas, lai ceļojums būtu tā vērts, Jingera fantasta futūristiskie romāni kā ceļojumi nākotnē vai jauno tehnoloģiju pasaulēs, sirreālistiskās esejas, pasaules apceļojumi jau pietiekami cienījamā vecumā – refleksijas par viņa Brazīlijas, Sardīnijas, Grieķijas, Norvēģijas un citu vietu un reģionu apmeklējumiem; sarakste un tikšanās ar daudziem izciliem sava laika domātājiem, politiķiem un publicistiem (Heidegers, Karls Šmits u.c.), kuru iespaidā radīti jauni teksti un precizēts modernitātes, nihilisma un tehnikas laikmeta novietojums un gaita. Tomēr vadmotīvs paliek veidols, kuru iegūst Saikšanās dalībnieks. Pēdējais tēls, kuru Jingers rada savu veidolu virknē, ir Anarhs. Anarhs ir suverēns, neitrāls spēks, kas ir paralēls valstij un sabiedrībai. “Anarhs var nesamulsis tikties ar monarhu; viņš jūtas mājīgi arī starp ķēniņiem.” Sabiedrība var par anarhiem pat nezināt: “Pilsētā, kur sapulcējas 30 anarhisti, sāk ost pēc ugunsgrēkiem un līķiem. Šo dvaku ievēsta jēli vārdi. Ja pilsētā dzīvo 30 anarhi, kuri pat nav savstarpēji pazīstami, tur nenotiek gandrīz nekas vai vispār nekas; atmosfēra tomēr uzlabojas.” Romāna “Eumesvila” Venators par sevi saka: “Kā anarhs esmu izlēmis būt .. robežpostenis, kurš asina redzi un dzirdi nekurienes robežjoslā starp paisumu un bēgumu.” Tas varētu būt labs Ernsta Jingera pašraksturojums. Taču, atskatoties no mūsu laika un telpas, gan jau pat svarīgāks būtu cits akcents: “Došanās mežā” noslēgumā Jingers runā par tādiem cilvēkiem, kuri nevis iestaigā ceļu un nogludina nelīdzenumus citiem, bet gan rāda piemēru: “Ja kaut vienā punktā [t.i., vienā indivīdā] izdodas saskarties ar esamību [t.i., ar mežu, proti, izdodas Satikšanās], tam ir milzīga ietekme.”

Raivis Bičevskis

Es ar jums iepazinos pirms aptuveni 10 gadiem, un jūs joprojām izskatāties tāpat. Šķiet, ka vispār neesat mainījies, it kā būtu atradis jaunības avotu.

Es gan nesteigtos to apstiprināt. Acīmredzot 90 gadi tiek uzskatīti par kaut ko ļoti īpašu. Es to vēl neesmu īsti aptvēris, bet pēdējā gada laikā saņemu ļoti jaukas vēstules, un, kad satieku kādu cilvēku uz ielas, viņš uzreiz sāk ar mani par to runāt. Mani tas drīzāk pārsteidz. Dzīve paskrien tik ātri, un psalmos stāv rakstīts, ka zāle no rīta aug un vakarā jau ir nopļauta. Reizēm man dzīve šķiet kā viena diena, kas kļūst garāka. To es bieži vien ar izbrīnu ievēroju, lasot grāmatas. Man patīk uzzināt kaut ko labu par vāciešiem, tāpēc mani ļoti interesē vēsture. Daļu nakts pavadu, lasot vēsturiskus darbus, un nesen lasīju par veco Franci Jozefu. Viņš man vienmēr šķita iemiesojam tipisku ļoti veca vīra paraugu. Un piepeši – ak tu tētīt! – es aptvēru, ka pats esmu krietni vecāks par viņu. Iespējams, es tiešām esmu sasniedzis ļoti cienījamu vecumu. Es runāju par tāda veida pārsteigumiem. Pats to nemaz tik skaidri nemana. Atceros Bavārijas princi reģentu – viņam bija 80 gadu –, kad viņš medībās teica savam mežzinim: “Mēs, kā parasti, dodamies kalnu kazu medībās, un es neko sevišķu nemanu.” Un mežzinis atbildēja: “Jā, jūsu augstība, bet varat man ticēt, ka citi to pamana!” Atceros veco labo Lihtenbergu, kurš stāsta par galdniekzelli, ar ko pirms 37 gadiem iepazinies Getingenē un par ko viņš saka: “Šis vīrs man nešķiet vecāks kā tad, kad satiku viņu pirmoreiz. Bet viņam taču jābūt novecojušam!” Vilflingenē es jūtos tāpat. Dažus zemniekus pazīstu, kopš viņi bija bērni, bet manās acīs viņi gandrīz nemaz nenoveco. Taču, tiklīdz distancējies, tu to ļoti skaidri pamani cilvēkos, kurus 20 vai 30 gadu laikā redzi reti, kā meteorologus televīzijā. Tu pamani, ka viņi noveco, un no tā kaut ko secini arī par sevi. Un es kā Lihtenbergs varu teikt par novecošanu, ka nevajadzētu pārlieku izstiept savas cerības, tāpat kā nevajag pārlieku izstiept arī kājas.

Vai nav ļoti skumji redzēt, kā aiziet draugi un tuvinieki, kamēr jūs joprojām esat tik vitāls?

Jā, šīs žēlabas ir mūžsenas. Arī Gēte teica, ka šī pieaugošā vientulība ir briesmīga.

Vai tagad, domājot par bērnību un jaunību, jums dzīve šķiet kā vienots veselums vai drīzāk ļoti dažādu epizožu virkne?

Mūsu gadsimts ir bijis bagāts ar fundamentāliem pavērsieniem. Ja cilvēka dzīve ir vienots veselums, tad par to jāpateicas viņa raksturam. Mēs tiekam iemesti visdažādākajās situācijās. Bet tas, ko varētu nosaukt par dzīves melodiju, ir jau kopš paša sākuma, un to turpina spēlēt, līdz kuģis nogrimst, un melodija atkārtojas – tieši tāpat kā uz Titānika. Tas droši vien attiecas uz jebkuru dzīvi, taču ne visas melodijas ir pievilcīgas.

Ja jums būtu jānosauc galvenie pagrieziena punkti savā dzīvē, kurus notikumus jūs atcerētos?

Uz šo jautājumu var atbildēt dažādi. Pirmkārt, dzīve ir upe, vai ne, un šai upei piemīt noteiktība. Tas nozīmē, ka, notikumiem mainoties, es palieku nemainīgs. Runājot par nozīmīgiem pagriezieniem, no vienas puses, būtu jāņem vērā vēstures notikumi, no otras puses – iekšējās norises. Es domāju, piemēram, par pirmo mīlestību, kura, protams, ir nozīmīgs pavērsiens, kas atver pilnīgi citu pasauli. Ir arī bioloģiski dzīves nogriežņi – bērns, jaunietis, pieaudzis vīrietis, vecs vīrs un, visbeidzot, patriarhs. Kad apsveicu savu draugu Karlu Šmitu deviņdesmitajā jubilejā un izteicu viņam nelielu komplimentu, viņš man atbildēja: “Sirmgalvja vecums nu ir noslēdzies, tagad sākas patriarha vecums.” Tie ir bioloģiskie nogriežņi. Un tādā dzīvē kā mana, kas ilgst gandrīz gadsimtu, arī vēsturiskie pagrieziena punkti ir ļoti skaidri.

Esmu dzimis 19. gadsimtā un savā ziņā joprojām jūtu tā ārkārtīgi spēcīgo nospiedumu, lai gan nodzīvoju tajā tikai piecus gadus. Citēšu Talerānu, kas teica, ka tie, kuri nav piedzīvojuši 18. gadsimtu, nezina, ko nozīmē dzīvot. 19. gadsimtam nebija tik izteikta rakstura – ciktāl tas attiecas uz sabiedrību –, un tomēr arī tas būtu jāatklāj no jauna. Reiz es pastaigājos ar Valerju Marku, senu ebreju draugu, kurš rakstīja par Ļeņinu. Viņš man teica: “Vēlāk cilvēki laizīs pirkstus, tikai domājot vien par 19. gadsimtu!” Un šodien, kad sākušies nemierīgi laiki, to var tikai apstiprināt, sevišķi, ja esat cēlušies no buržuāzijas vidusslāņa – kā es, kas dzīvoja pilnīgā saskaņā ar tolaik izplatītajām zinātnes un sabiedrības idejām. Protams, arī maniem vecākiem bija zināmas revolucionāras tieksmes. Mana Minhenē dzimusī māte atrada jūgendstilā elementus, kas viņu interesēja. Franči to dēvē par fin de siècle, un šis fin de siècle mani vienmēr ir īpaši interesējis tā uzskatu dēļ. Jūs esat lasījis manu stāstu “Bīstama tikšanās”, kurā jūgendstila dekadencei ir īpaša loma. Tā darbība risinās laikā, kad, manuprāt, Eifeļa tornis jau bija pa pusei uzbūvēts un bija sākusies Drefisa afēra.

Runājot par notikušo 20. gadsimtā, man ir divi konkrēti atskaites punkti. No tehniskā viedokļa tā ir Titānika nogrimšana. Un attiecībā uz sabiedrības norisēm tā ir Drefisa lieta. Varētu teikt, ka tajā vērojama demokrātijas uzvara pār reakciju, pat ja šis termins nav gluži precīzs. Šim notikumam ir liela nozīme manās bērnības atmiņās. Mans tēvs bieži piesauca Drefisa afēras petit bleu. Un 1912. gadā, kad nogrima Titāniks, es jau biju nedaudz vecāks. Tieši šādi atskaites punkti ir svarīgi mūsu dzīvē. Es runāju par tīri vēsturiskiem notikumiem. Atceros, kādu dienu, neatminos tikai, kurā gadā, parādījās Haleja komēta; man droši vien bija 14 vai 15 gadi. Tēvs parādīja mums šo komētu, kas nebija pārāk liela, tomēr labi saskatāma, gluži kā liela pupa, ja tā var teikt. Un tēvs paskaidroja: “Varbūt no jums visiem Volfgangam būs iespēja to atkal ieraudzīt.” Man šķiet, ka tā atgriezīsies nākamajā vai aiznākamajā gadā. Būdams racionāls cilvēks, mans tēvs teica pravietiskus vārdus, balstoties varbūtībā. Taču viņa varbūtībā balstītais aprēķins bija kļūdains. Mans brālis Volfgangs nomira pirmais. Jaunākais aizgāja vispirms. It kā vecāki būtu iedevuši pirmdzimtajam īpašu spēku. Mana māsa un trīs brāļi patiešām nomira aptuveni apgrieztā dzimšanas secībā. Taču bez notikumiem, kas attiecas uz vēsturi, tādiem kā komētas parādīšanās, ir arī iekšēji sprādzieni, kas sagādā neparedzamus pārsteigumus. Tomēr man ir izdevies zināmā mērā saglabāt savu stilu, pat karu laikā.

Vai uzskatāt, ka jūs ir ietekmējusi tēva spēcīgā personība?

Manuprāt, tas, ko tēvs stāsta pie galda, ir svarīgāk par jebkuru mācību stundu skolā. Interesi par vēsturi un savus spriedumus zināmā mērā esmu mantojis no viņa. Mans tēvs bija tipisks 19. gadsimta pārstāvis, augstu vērtēja dižas personības, sākot ar Ahilleju un Aleksandru Lielo un beidzot ar konkistadoriem un Napoleonu. Nebija tādu pusdienu vai vakariņu, kurās viņš nebūtu gari un plaši runājis par šīm tēmām. Jaunībā viņš vēl bija piedzīvojis Bismarka laikmetu. Viņš gribēja studēt ķīmiju. Ķīmijas studijas tolaik vēl bija īsts piedzīvojums, un mans vectēvs viņam teica: “Manis pēc tu vari studēt ķīmiju Heidelbergā, tikai ar nosacījumu, ka izmācīsies arī kaut ko praktisku.” Viņam nešķita, ka ķīmijai ir praktiska vērtība. “Tev jānokārto eksāmens farmācijā, lai vismaz būtu kaut kas stabils.” Un tā tēvs arī darīja. Galu galā vectēva padoms izrādījās izcils, jo vispirms tēvs atvēra pārtikas laboratoriju Hannoverē, un tā bija neveiksme. Bet par atlikušo naudu viņš iegādājās aptieku Švarcenbergā, un tā bija ļoti veiksmīga. Pēc Pirmā pasaules kara sākās lielā inflācija. Atceros, kā tēvs stāvēja uz sliekšņa, vicināja rokā saišķi ar simt marku banknotēm un teica: “Tās vairs nav neko vērtas.” Un viņš šo naudu ātri lika lietā, nopērkot otru aptieku. Vectēva labais padoms divas reizes izglāba viņu no grūtībām.

Ja jums būtu jāpasaka, par ko varat pateikties mātei, kādas īpašības jūs atzīmētu?

Neatkarīgi no tā, pie kādas tautas piederat, vienmēr ir svarīgi, lai vecāki labi pārvalda savu valodu. Valoda ir teju vērtīgākais, ko vecāki var atstāt saviem bērniem. Lai cik tālu sniegtos egalitārisms, pēc pirmajiem vārdiem, ko kāds izrunā, uzreiz saprotams, ar ko ir darīšana. Un, ja cilvēks ir literāri izglītots, jau no pirmajiem diviem vai trim pieminētajiem autoriem var noteikt, vai ir vērts sarunu ar viņu turpināt. Mana māte runāja brīnišķīgā vācu valodā un bija dziļi saistīta ar literatūru. Viņa bija aizrautīga lasītāja, apsēsta ar Gēti un Šilleru. Kad vēl nemācējām lasīt, viņa mums daudz lasīja priekšā. Atceros, kā viņa mums lasīja Šillera “Zvana dziesmu” un pie rindām “Ak! Tā sieva ir tik dārgā,/ ak! Tā uzticīgā māte ir” izplūda asarās. Viņa bija ārkārtīgi impulsīva. Viņa arvien vairāk aizrāvās ar Gēti, un nebija gada, kad viņa nebūtu devusies uz Veimāru. Mūs viņa ņēma līdzi, tāpēc mums bija iespēja iepazīt vācu klasicisma centrus. Mēs apmetāmies viesnīcā Elephant un apskatījām Gētes namu un māju ar dārzu, tās ir ļoti skaistas atmiņas. Tāpēc jūtos ļoti pateicīgs gan mātei, gan tēvam. Es vispār uzskatu, ka pateicība ir neaizstājamas jūtas. Arī attiecībā uz reliģiju es domāju, ka tā ir svarīgāka nekā lūgšana, kas prasa kādu labumu. Mani mulsina, piemēram, ka Tēvreize tikpat kā nepauž pateicību, tikai izsaka vienus vienīgus lūgumus. Paldies Dievam, slavēšanas dziesmas mazliet atjauno līdzsvaru. Vāciešiem ir virkne izcilu “slavas un pateicības himnu”, īpaši baroka laikā un Silēzijā.

Pretstatā jūsu tēva zinātniskajam un racionālajam raksturam literāro un intuitīvo pusi es sliecos piedēvēt jūsu mātei.

Iespējams, daudz ko esmu parādā savas dzimtas vestfāliešu atzaram. Tas mani ļoti ietekmējis. Ir īpatnības, ko pārmanto tikai no sievietēm, piemēram, krāsu akluma paveidi. Kaite skar tikai vīriešus, bet tālāk to nodod sievietes. Savā ziņā es baidos no tā, par ko varu pateikties saviem senčiem no Vestfālenes. Bieži esmu stāstījis, kā reiz mana vecvecmāmiņa, būdama maza meitene, stāvēja pie savas mājas durvīm Vestfālenē – šķiet, ka tas bija Bramšē, – un redzēja, ka garām iet bēru procesija. Uz kapsētu nesa bērna zārku. No vietas, kur viņa stāvēja, varēja redzēt kapsētas vārtiņus. Pārbijusies viņa iemetās mājā un stāstīja tēvam – manam vecvecvectēvam –, ka nomiris bērns, kuru viņa pazina. Viņš tai jautāja, vai viņa tiešām redzējusi, kā to apglabā. Saņēmis apstiprinājumu, viņš mierinot teica: “Redzi nu, tu to visu esi nosapņojusi. Jo pa šiem vārtiņiem kapos neviens neiet jau simt gadus, visi iet pa lielajiem vārtiem.” Bet naktī bija bijusi briesmīga vētra, un lielie vārti sabruka, tāpēc zārki bija jānes pa mazajiem vārtiem. Šis stāsts ir daļa no manas ģimenes hronikas – no manu vestfāliešu senču Determaņu puses. Šādas parādības Vestfālenē nav retums. Dzejniece Droste-Hilshofa to ir pētījusi pamatīgāk. Viņa ļoti precīzi apraksta to cilvēku rakstura iezīmes un izskatu, kuriem pie mums laukos bija gaišreģa dotības. Pēc 20. jūlija es pārsteigts secināju, ka biju diezgan precīzi aprakstījis šos notikumus. Sunmiras princis nav neviens cits kā Štaufenbergs. Viņa plāns cieš neveiksmi, bet ir patiešām cēli, ka viņš to mēģināja. Bet, atgriežoties pie šīs vecvecmāmiņas dotībām, tie ir fenomeni, kas atgādina elpu vai sirdspukstus, tās skar sfēras, kas vairs nav personiskas. Mana brāļa Frīdriha Georga darbos šī priekštece ieņem daudz nozīmīgāku vietu nekā manējos. Savukārt vecmāmiņu es gadiem ilgi redzēju sapņos, savādos sapņos, kurus esmu apkopojis nelielā krājumā ar nosaukumu “Mirušo mājās”.

Jūsu dienasgrāmatās, īpaši Otrā pasaules kara laikā, ir sapņi, kuros māte parādās kā mītisks tēls; atmosfēra ir svinīga, briesmīga un vienlaikus noslēpumaina.

Jūs droši vien domājat sapni, kurā es guļu pļavā kopā ar māti. Pļavas virsma pārvēršas par zaļu segu, tādu kā gultas pārklāju, viņa paņem šo pļavu kā segu un uzklāj man virsū. Tas ir nāves sapnis ar svinīgu noskaņu, taču manī tas iedvesa dziļu paļāvību. Starp citu, kad 1918. gadā es piedzīvoju savu vissmagāko ievainojumu, zināmu laiku man bija mierīga sajūta, ka varu pusmiegā aiziet. Jāatzīst, ka atkal jutos ļoti tuvs savai mātei. Pirmais mirstošais cilvēks, kuru es redzēju kara laikā, bija franču virsnieks. Toreiz, 1915. gadā, mēs atradāmies Verdenas apkārtnē, un mums bija jāiet pa ceļu, kura malā gulēja kāds franču virsnieks. Kad es viņu uzrunāju, viņš pārvilka sev segu pār seju, viņš vairs neko nevēlējās dzirdēt.

“Uz marmora klintīm” vecā Lampūza parādās kā īpaši satraucošs šo mītisko tēlu iemiesojums. Nāk prātā “Fausts” un Gētes māšu valstība.

Māte atgādina sengrieķu dievieti Gaju, kas ne vienmēr ir ļoti mierīga. Māšu valstība sniedzas pāri plašam apvārsnim, no erīnijām līdz Svētajai Jaunavai, un vienmēr no jauna atrodama čūska. Jūs zināt, ka Gētes “Pasakā” nozīmīga loma ir bērnam. Bērns Erio, kas parādās manā “Marmora klinšu” stāstījumā, nemaz nebaidās no čūskām, savukārt apmeklētājam Brakmāram, kura racionālās iezīmes padara to līdzīgu Gebelsam, gan nākas saņemties. Viņš, protams, iet pāri čūskām, taču dara to ar ļoti dalītām jūtām. Ja paļaujas uz prātu, pieaug risks, instinkts kļūst vājāks. Atšķirībā no tā ir ģēnijs: bērns ir ģeniāls, ikviens bērns ir ģeniāls. Pirmais trieciens viņa ģenialitātei notiek, kad viņš sāk skolas gaitas. Es vēl nebiju sācis iet skolā, kad man jau bija sajūta, ka tas ir kaut kas ļoti nepatīkams. Acīmredzot vecāki vai kalpone, vai kāds cits bija man piedraudējis: “Pagaidi tik, redzēsi, kad iesi skolā!” Un es domāju, ka tas ir izdomājums, iebiedēšanas taktika – kā bubulis. Skola man nozīmēja kaut ko tādu, tā nebija kaut kas reāls. Es stāvēju uz mūsu mājas balkona Hannoverē vai trešā stāva dzīvoklī, kuru īrējām. Tēvs tolaik nepelnīja sevišķi daudz. Mēs dzīvojām labā rajonā, bet trešajā stāvā, kas precīzi raksturoja mūsu sociālo stāvokli. Es skatījos uz ielu un redzēju ejam garām bērnus ar mugursomām, un man tas ļoti nepatika. Es nodomāju: “Varbūt skola patiešām eksistē!” Un tad es pie sevis nodomāju: “Vecāki speciāli liek viņiem iet te garām, lai es tam noticētu.” Tās bija manas pirmās filozofiskās pārdomas! Un, ja vēl drīkstu ko piebilst par šo balkonu, tur es arī pirmo reizi pieredzēju vēsturi. Ilgu laiku domāju, ka tas notika 19. gadsimtā, bet, kā vēlāk pārbaudīju hronikās, tas bija 1901. gads. Es stāvēju uz balkona, kad garām brauca kariete, kurā sēdēja ģenerālis ar dažiem cilvēkiem. Viņam par godu stacijā bija sarīkota grandioza sagaidīšana. Tas bija grāfs fon Valderzē, kuru sauca nevis par ģenerālfeldmaršalu, bet gan par “pasaules maršalu”. Bokseru sacelšanās laikā Ķīnā viņš bija komandējis vācu karaspēku. Tā ir mana pirmā vēsturiskā atmiņa.

Kas no piedzīvotā jums bijis vissvarīgākais?

Ir piedzīvotais, kas ir tikai ārēju notikumu summa, un ir pieredzējums, kas skar cilvēka iekšējo būtību un noteikti ir spēcīgāks. Man nozīmīgs notikums bija lielais uzbrukums 1918. gada 21. martā. Šis pieredzējums bija tik spēcīgs, ka esmu to attēlojis Islandes sāgu zīmē. Tā bija liela sadursme: dažu minūšu laikā dzīvību zaudēja tūkstošiem vīru. Tas tūlīt izmainīja ainavu, bet šādu fenomenu ir grūti aprakstīt. Piemēram, pazūd bailes, un tā jau ir zīme, ka ļoti tuvu ir milzīgi spēki. Bet ļoti skaisti ir arī, piemēram, atrasties mūžamežos virs Riodežaneiro, džungļu ejas malā: apkārt lidinās kolibri, un ir sajūta, ka ziedi tūdaļ atvērsies. Lai gan jāsaka: tas ir skaisti, bet karš tāds nav, tas ir tikai šausmīgs.

Pirmais pasaules karš bija viens no nozīmīgākajiem notikumiem jums kā cilvēkam un rakstniekam. Ko jūs izjūtat, kad atceraties to jauno, godkārīgo un ievainojamo leitnantu, kāds jūs toreiz bijāt?

Man ir sarežģīta attieksme pret to cilvēku: jebkurā gadījumā es nekad neteikšu, ka man vispār toreiz nebija taisnība. Gluži otrādi, jāspēj cienīt savu vēsturi. Es jūtu patiesas simpātijas pret šo jauno cilvēku, kaut arī jūtos no viņa tik tālu. Pirmā pasaules kara laikā es reaģēju daudz kaislīgāk, tāpat kā visi – gan Francijā, gan Anglijā. Visi jaunie cilvēki kļuva par upuriem spēcīgām emocijām. Kāda jēga par katru cenu no tā distancēties? Būtu briesmīgi tagad apgalvot, ka šis entuziasms neko nedeva. Es joprojām ļoti gribētu uzsist šiem jauniešiem uz pleca. Par nacionālistu es kļuvu tikai Francijas ietekmē, sevišķi pateicoties Baresam, ko lasīju uzreiz pēc Pirmā pasaules kara. Baress mani patiešām iedvesmoja. Viņš bija tas, kurš teica: “Je ne suis pas national, je suis nationaliste”¹; es to uzreiz pārņēmu. Patiesībā tas tikai atdzīvināja dižu vēsturisku orientieri, proti, Franču revolūcijas ietekmi uz Vācijas situāciju. Atbrīvošanās karus padarīja iespējamus tikai Napoleona fenomens. Monarhijas pret tiem nebija labvēlīgi noskaņotas. Frīdrihs Vilhelms III, ieraugot garām soļojam nacionālo gvardi, kas nebija regulārā karaspēka sastāvā, teica: “Tur soļo revolūcija!” Tie dziedāja ar sajūsmu, un tas viņam diez ko nepatika. Pirmais Vācijas ķeizars Vilhelms I bija ārkārtīgi lietišķs: vienam no viņa ģenerāļiem mugurā bija krekls, kuru bija cauršāvusi lode kaujā pie Sedānas, un viņš bija sašutis par šādu reglamenta pārkāpumu. Kad viņš zirga mugurā šķērsoja dambi pie Marslatūras, kur blakus gulēja huzāra līķis, viņš piezīmēja: “Bet viņa uniforma ir ļoti labā stāvoklī, to derētu aiznest iztīrīt!” Tomēr tas nenozīmē, ka Vilhelms I nebija ļoti labs monarhs. Tas ir kā šahā: karalis ir figūra, kas pārvietojas vismazāk. Savukārt Vilhelms II bija pat pārāk kustīgs.

Vai jūs kādreiz sapņojat par karu?

Par karu patiesībā ļoti reti. Domāju, ka tas ietekmējis mani mazāk nekā literatūra. Es vienmēr daudz lasīju, pat uzbrukumu laikā. 1918. gada lielās ofensīvas laikā – tā bija pēdējā, kurā piedalījos un kurā tiku smagi ievainots, – man kabatā bija Lorensa Stērna “Tristrams Šendijs”. No vienas puses, es biju ļoti aizņemts ar taktisko pozīciju. Toreiz, ja tā var teikt, biju izgudrojis savu veidu, kā virzīties uz priekšu, kas izpaudās kā viļņveida uzbrukums dažādām zonām. Es vēroju, kā priekšā kļuva redzama ugunslīnija, un priecājos, cik prasmīgi mani vīri pārvietojās bīstamajā zonā. Stundu vai divas stundas ilgajās pauzēs es lasīju Stērnu, tad atkal sākām apšaudi, tad atkal Stērns, un, kas pārsteidz, šī grāmata man atmiņā ir iespiedusies dziļāk nekā kaujas gaita. Tas nozīmē, ka literatūra man galu galā ir svarīgāka par dzīvo pieredzi, pat ja tā ir maksimāli koncentrēta. Šajā kaujā mani ievainoja, un es turpināju lasīt kara hospitālī. Arī tagad es labprāt lasu Stērnu.

Vai abus karus jūs piedzīvojāt pilnīgi atšķirīgos apstākļos?

Jā, domāju, ka tāpat bija visiem maniem laikabiedriem. Kā jau teicu, Pirmā pasaules kara sākums mūsu pilsētās izraisīja jauniešos neparastu sajūsmu, tāpat kā Londonā, Parīzē vai Maskavā, tas bija kā reibums. Savukārt, kad karš sākās 1939. gadā, visi bija skumji un nomākti: “Atkal jāiet karot? Kāda muļķība sākt visu no jauna!” Par entuziasmu vairs nebija ne runas. Jāatzīst, ka vēl īsi pirms kara pieteikuma es īsti neticēju, ka tas notiks. Dažas nedēļas pirms tam Ribentrops bija sapulcinājis tādas personības kā Zīburgu², mani un dažus citus konfiscētā pilī Fušlā, kur viņš dzīvoja. Viņš toreiz paskaidroja, ka grib izveidot to, ko tagad sauc par brain trust. Ja kāds no mums vēlētos doties komandējumā uz Ķīnu, Krieviju vai jebkuru citu vietu, vajagot tikai pateikt viņam. Mēs varējām viņam zvanīt jebkurā diennakts laikā. Īsāk sakot, viņš bija ļoti laipns un beigās sniedza izsmeļošu politiskās situācijas pārskatu. Toreiz es nodomāju: “Šie cilvēki mēģina blefot, kara nebūs, jo citi to pamanīs.” Tā tas turpinājās līdz iebrukumam Polijā.

Jūs nekavējoties mobilizēja.

Kādu rītu, kad lasīju Hērodotu, man paziņoja, ka pienākusi telegramma un man jādodas uz Celli. Naktī vēl dzirdēju, ka viss nomierināsies, bet no rīta istabā ienāca kalpotājs: “Kāda ir situācija?” – “Slikta, pat ļoti slikta.” Man vaicāja, ko es gribētu. Tā kā es diez vai būtu varējis teikt, ka vēlos dienēt garnizonā, lūdzu, lai mani nosūta uz fronti, kur es varētu pārņemt kādas rotas komandēšanu.

1939.–1940. gadā jūs piedalījāties militārajā kampaņā Francijas frontē.

Pēc ziemas, kuru mēs tā sauktā “sēdošā kara” laikā bijām pavadījuši pie Rietumu vaļņa, bariņš muļķu gribēja nofotografēties un, protams, tika sašauti. Es devos viņiem pakaļ un par to saņēmu vēl vienu Dzelzs krustu. Bija ļoti patīkami to saņemt par šo glābšanas operāciju. Pēc tam mēs virzījāmies uz priekšu, bet es ar savu rotu tā arī kaujās neiesaistījos, mēs skrējām pakaļ Guderiana tankiem. Apšaudēs tikai nedaudz cieta rotas priekšgals. Pēc blickrīga panākumiem mums bija atelpas brīdis Francijā. Es pie sevis domāju, ka viss norit daudz labāk, nekā biju gaidījis. Tāpat kā dažiem angļiem pretējā pusē, man šķita, ka panāksim vienošanos. Mēs bijām sagūstījuši franču virsniekus, un es ar viņiem runāju: “Jūs mums atņemsiet Elzasu, bet jums jāatdod Lotringa.” Ejot mums garām, šīs bezgalīgās gūstekņu kolonnas turpināja saukt: “Mieru! Mieru!” Un es atbildēju: “Tas tuvojas, tas ir parakstīts!” Viņi gribēja tikai vienu – mieru. Bet Čērčils viņu cerības sagrāva. Pēc tam situācija pasliktinājās. Es sev teicu, ka man tomēr bija taisnība. Tas bija tikai atelpas brīdis, kā tas mēdz gadīties ar slimībām. Atklāti sakot, es tolaik biju par sarunām, kas būtu mums ietaupījušas miljoniem cilvēku dzīvību. Pasaules valsts ideja taču ir progresējusi, un visi šie nacionālie jautājumi jau bija novecojuši. Pēc tam Štilpnāgels un Špeidels³ pārcēla mani uz Parīzes ģenerālštābu. Man tas bija pilnīgi negaidīti. Es šo karu piedzīvoju pavisam citādi, nekā biju iedomājies.

Jums kā vācu virsniekam atrasties savā iemīļotajā zemē nebija vienkārši.

No materiālā viedokļa mana situācija, protams, nebija slikta. Atšķirībā no citiem okupantiem es vienmēr centos palīdzēt savu iespēju robežās, taču daudz ko neesmu stāstījis, lai nelielītos ar saviem labajiem darbiem. Piemēram, kādu dienu pie manis atnāca Kolete⁴ un teica, ka viņai ir kāds jauns ebreju draugs, kurš vakarā izgājis uz ielas komandantstundas laikā. Šķiet, viņš bija arestēts, katrā ziņā viņam bija nopietnas nepatikšanas. Es varēju viņam palīdzēt, darot to no laba prāta un godprātīgi. Vai arī Galimārs⁵, kurš vērsās pie manis, kā to var izlasīt tikko iznākušajā izdevniecības Assouline grāmatā par viņu. Viņa dēlu gribēja sūtīt uz Vāciju obligātā darba dienestā STO. Ja nemaldos, runa bija par Klodu. Mērķis bija izdarīt spiedienu uz Gastonu Galimāru, jo viņš atteicās izdot grāmatas, kas viņam nepatika. Tāpēc Vācu institūts vai vēstniecība nosūtīja Klodam pavēsti. Es to pastāstīju Štilpnāgelam, kurš teica: “Neticami, par to nevar būt ne runas!” Un Galimārs man par to bija ļoti pateicīgs.

Jūs rakstījāt, ka īpaši grūti bija palīdzēt ebrejiem.

Jā, to minu sava Leoto “In memoriam” tulkojuma pēcvārdā. Tas bija ārkārtīgi sarežģīti, kā tas atklājās gadījumā ar drosmīgo aptiekāru no Rue La Perouse, kurš vienmēr bija tik izpalīdzīgs un pretimnākošs un kuram mēs visi ļoti jutām līdzi. Kad par to ieminējās gestapoviešiem, viņi atbildēja: “Jūs taču zināt žīdus, jūs runājat par atsevišķu gadījumu un aizmirstat kontekstu, jautājuma zinātnisko aspektu – marksisti jums teiktu to pašu –, jūs neņemat vērā lielo shēmu, kopējo perspektīvu, citādi jūs mūs ar šādu atsevišķu gadījumu neapgrūtinātu. Mēs, protams, varētu ļaut viņam izsprukt, bet tas būtu krasā pretrunā ar noteikumiem.” Tādu atbildi mēs saņēmām. Kā marksists teiktu par Afganistānu: “Jūs neesat izpētījuši problēmu. Pat ja tas var šķist nepareizi vienā vai otrā gadījumā, tas tomēr atbilst vispārējām likumsakarībām.”

Pēc neveiksmīgā atentāta mēģinājuma 1944. gada 20. jūlijā jums pašam draudēja lielas briesmas.

Man ļoti žēl, ka nācās sadedzināt dažus tālaika dokumentus. Štilpnāgels man bija uzdevis ārkārtīgi rūpīgi glabāt liecības par arvien saspīlētākajām partijas un vērmahta attiecībām. Tas būtu materiāls, par kuru būtu sajūsmā ikviens Makjavelli: vispirms ziņojumi fīreram, kas ieguva fundamentālu nozīmi, tad vācu policijas iejaukšanās Parīzē, pret ko virspavēlnieks, protams, bija ļoti naidīgi noskaņots. Es pētīju arī ķīlnieku, atentātu un represiju problēmu. Ir vēl citi dokumenti, bet, neraugoties uz to vēsturisko nozīmi, es nedomāju, ka šobrīd būtu lietderīgi tos izplatīt. Minēšu piemēru: kāds Vācijas valdības pārstāvis pēc tumsas iestāšanās devās pastaigāties pa Elizejas laukiem. Piepeši viņš saņēma triecienu pa skaustu un sabruka. Šāds incidents varēja novest pie vismaz 20 cilvēku sodīšanas ar nāvi. Un tad izrādījās, ka šis cilvēks sirgst ar epilepsiju un to visu bija nosapņojis. Paldies Dievam, lieta tika atrisināta. Šāda veida anekdotes es pierakstīju.

Tomēr daži franču intelektuāļi jums pārmet klātbūtni Parīzē kara laikā, kā tas bija redzams jūsu godināšanas ceremonijā Žorža Pompidū centrā 1980. gada janvārī.

Varas priekšā es precīzi zinu, kas man jādara: man sevi jāaizsargā, man tā vai citādi jāpakļaujas. Varai ir formas, noteikumi, bet intelektuālās sastapšanās norit pavisam citādi, tur valda tāda kā tiesiska vienlīdzība. Tiklīdz parādās brīvības elements, viss kļūst sarežģītāk. Tā, protams, ir stingras kārtības priekšrocība, vai tā ir prūšu armija, jezuītu ordenis vai angļu flote. Ikviens zina, kas viņam jādara. Bet, ja ieiet kafejnīcā, kuru apmeklē literāti, šie ļaudis ir daudz viltīgāki nekā ģenerāļi! Varētu pat teikt, ka padoto disciplīna savā ziņā garantē aizsardzību.

Jūs uz laiku atstājāt Parīzi, lai dotos uz Krievijas fronti laikā, kad apsvērāt nosacījumus, ar kādiem Vācija varētu panākt cienījamu miera līgumu.

Mani nosūtīja uz Krieviju, uz Kaukāzu. Tas bija gluži kā Gogoļa “Mirušajās dvēselēs”: es apstaigāju ģenerāļus un iztaujāju, kāds ir viņu viedoklis. Taču viņi atradās pašā kaujas vidū, viņi bija piespiesti pie sienas, un politikas problēmas viņus neinteresēja vispār. Jaunie virsnieki man teica: “Mēs nepiekrītam Hitleram, taču ir lietas, ko nevar darīt. Ja mēs šeit nenoturēsimies, viss būs zaudēts.” Un viņi nekļūdījās.

Kādas īpašības jūs vēlētos redzēt savos mazbērnos un nākotnes bērnos?

Es teiktu, spēju palīdzēt sev. Mani pārsteidz, ka katrai paaudzei tiek dotas tās īpašības, kas tai nepieciešamas, lai stātos pretī savam laikam, un vecajiem šīs īpašības ne vienmēr šķiet ļoti patīkamas, tomēr tās ir nepieciešamas. Tām jābūt tieši tādām. Nāk prātā anekdote: pirms kāda laika man bija skumjš pienākums apmeklēt sava drauga un bijušā priekšnieka Hansa Špeidela bēres, un es nakšņoju Godesbergā. Man uz galda atradās grāmata “Hasīdu stāsti”, ko, šķiet, izdevis Būbers. Īsāk sakot, es izlasīju dažas anekdotes, un īpaši man patika viena – par rabīnu Zusju. Viņš saviem klausītājiem vai mācekļiem teicis: “Kad nonākšu paradīzē, man nejautās, vai esmu dzīvojis kā Mozus, man jautās, vai esmu dzīvojis kā rabīns Zusja.” Man tas šķiet ārkārtīgi būtiski. Ikvienam jāpiepilda tas, kas tam dots piedzimstot: tas ir vienīgais, ko es šiem jaunajiem cilvēkiem varu pateikt. Jāizmanto savas dotības, jāattīsta savas spējas vislabākajā iespējamā veidā. Tas, protams, ir ļoti bīstami, jo rabīns Zusja uzskatīja, ka viņš kā rabīns Zusja ir dzīvojis pilnīgā saskaņā ar likumu. Bet ko nozīmē likums tam, kurš piedzimis kā kabatzaglis? Nīčem, protams, ir atbilde uz šo jautājumu, bet rabīns Zusja dzīvoja ilgi pirms Nīčes. Pēc Nīčes tas viss izskatās pavisam citādi un kļūst ļoti bīstami, bet par to es labāk neturpināšu.

Jūs interesējāties par Henrija Millera erotiku, jūs viņu pieminat darbā “Pāri līnijai”.

Ziniet, runājot par pornogrāfiju, es, protams, nevēlos šo jēdzienu attiecināt tieši uz Milleru, jo tā ir pastāvējusi vienmēr. Tomēr tā guvusi ievērojamus panākumus, ciktāl to pārņēmusi reklāma. Kādreiz tā tika tirgota slepus, bet tagad tai ir stabila vieta li elajā – lai neteiktu augstajā – literatūrā. Kad biju Parīzē, mana draudzene Banīne – kaukāziete, kuras pilnais vārds ir Ummulbanu un kura vienmēr ļoti rūpējās par manu franču korespondenci, – pievērsa manu uzmanību Henrijam Milleram, kura darbus pat Parīzē izplatīja tikai pa slepeniem kanāliem. Viņa man iedeva pāris romānu – šķiet, viens no tiem bija “Vēža trops” –, un man radās iespaids, ka Milleram ir ļoti pareiza doma. Ir jāiet uzbrukumā mašīnu pasaulei un tās briesmīgajiem postījumiem, un ļoti liels spēks, varbūt pat lielākais no visiem, ir Erots. Millers nicina tehnikas pasauli un atdodas Erotam, taču tā ir čūska, kas iekodusies sev astē. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, viņš ir aizjūdzis arklu priekšā zirgam, jo seksualitāte viņa gadījumā piedzīvo mehānisku pavērsienu, tādējādi zaudējot visu burvību. Erotikā jāsaglabājas tādam šausmīguma un reizē pievilcības momentam, citādi viss atgriežas atpakaļ tīrā automātismā un tehniskajai pasaulei ir iespēja triumfēt. Tagad šeit, Vācijā, un visur citur var brīvi aprakstīt seksuālas situācijas un darbības, bet man šie jautājumi likās atrisināti jau 1942. gadā Parīzē. Starp citu, patiešām būtu ļoti žēl zaudēt to šarmu, ko rada zināma aizplīvurotība.

Šajā sakarā jūs darbā “Pāri līnijai” rakstāt: “Otrs pamatspēks ir Erots; kad divi cilvēki mīl, viņi atņem teritoriju Leviatānam, radot telpu ārpus viņa kontroles.”

Erots ir viens no lielākajiem pamatspēkiem. Afrodīte un Dionīss – šīs divas varas joprojām uztver nopietni. Dionīsu godina pat pēdējā bistro. Dionīsa iebrukumam bija jābūt kaut kam briesmīgam, vīna ielaušanās sengrieķu pasaulē, Mazāzijā, ar tā mežonīgajiem svētku gājieniem. Tagad vīns ir pieradināts, bet toreiz tam varēja būt līdzīga ietekme kā mūsdienās LSD vai līdzīgām narkotikām, pat ja mazākā mērā – proti, veidojot tiešu saikni ar dievišķajiem spēkiem. Lasot orģiju ainu aprakstus par sievietēm, kas dejo ar nocirstām galvām, nākas atzīt, ka šis fenomens, iespējams, bija ļoti bīstams, iekams netika savaldīts un iekams vīns neieguva sakrālu nozīmi. Starp citu, tādu narkotiku kā peijots utt. saistīšana ar kultu ir pilnīgi vietā. Es nevēlos pārāk detalizēti iztirzāt šo tēmu, bet, tā kā sarakstos ar ķīmiķiem, kuri ir ļoti labi informēti par šo jautājumu, man šķiet, ka attiecībā uz narkotikām daudz kas ir ļoti mainījies. Dažas narkotikas, kurām, ja tā var teikt, kādreiz bija ekspresionistiska iedarbība, tagad kļuvušas maigākas un impresionistiskākas. Taču ir riskanti par to runāt, jo var būt klausītāji, kuri šādas lietas nepieņem.

Lai gan savu darbu “Tuvināšanās” esat veltījis vīna, dzeršanas un narkotiku jautājumam, jūsu pašreizējā nostāja būtu drīzāk atgriešanās pie brīdinājuma?

Tā ir ārkārtīgi nedroša teritorija. Interese par narkotikām man sagādājusi visdažādākās nepatikšanas. Taču narkotikas es uztveru pārāk nopietni, lai domātu, ka tās varētu pārvērst ieradumā un lietot kā cigaretes. Mans paraugs šajā jomā ir meksikāņi, kuri tās nelieto ikdienā, bet sapulcējas noteiktās reizēs, lai nodotos tām ar rituālu mērķi. Tāpēc bija tik grūti viņus pievērst kristietībai. Viņi teica misionāriem: “Ko mums gaidīt no jūsu Kristus? Mēs bieži tiekamies ar saviem dieviem, mēs viņus redzam, mēs sēžam ar viņiem pie viena galda!” Esmu dziļi pārliecināts, ka šādā veidā var rast diženu iedvesmu, bet ne katram tas ir dots. Tāpēc būtu vēlams nevis vienam uz galvas mesties briesmās, bet gan atrast skolotāju, guru vai priesteri, kurš palīdzētu to darīt droši. Neievērojot piesardzību, cilvēks riskē ar dzīvību.

Vai, sastopoties ar ļoti atšķirīgām sabiedrībām, jūs īpaši pamanāt cilvēku uzvedības bezgalīgo daudzveidību? Vai tomēr jūs pārsteidz kopīgais starp cilvēkiem?

Katrai valstij ir daļiņa no tās pamata substances, ko mēs apzīmējam ar vārdu “tēvzeme”, un es priecājos, ka šāda veida veselums joprojām pastāv. To var atrast jebkur, pat tuksnesī.

Vai šī substance nav labāk saglabājusies trešās pasaules valstīs, kur dzīve saglabājusi dabiskumu un vienkāršību, kādu mēs vairs nepazīstam?

Protams, bet to iedzīvotājus arvien vairāk nomāc mūsu civilizācija, kas viņiem ir sveša. Skandalozs ir jau pats apzīmējums “mazattīstītās valstis”, ko lieto ASV un tie, kurus sauc par “baltajiem”. Viņi vēlas attīstīt mazattīstītās valstis, mācot tām mūsu maldus. Katram vajag divas automašīnas, lai viņu uzskatītu par attīstītu. Ja katram ķīnietim piederētu automašīna, gaisa piesārņojums pieaugtu līdz neticamiem mērogiem. Manuprāt, tauta ir nesalīdzināmi attīstītāka, ja tā ievēro savas paražas. Tomēr viņus cenšas atraut no viņu ierastās kārtības, lai uzspiestu citu kārtību, no kuras mēs paši sākam ciest. Tāpēc ceļojot es vēlos iepazīt valstis, kuras joprojām ir tādas, kādas tās bijušas vienmēr. Tāda, piemēram, joprojām ir Angola; Libērijā man pat svinīgi piešķīra goda titulu! Melnādainie bija padzirdējuši, ka pie viņiem viesojas cilvēks, kurš apbalvots divos karos, un tas uz viņiem atstāja iespaidu; pie mums šāda reakcija nebūtu iedomājama. Man par godu viņi sarīkoja jaukus svētkus. Bet atkal notiek tas pats, ko jau minēju saistībā ar Ārzemnieku leģionu: es nodarbojos ar dzīšanos pēc pirmatnējības. Es iepazīstu ļoti skaistu zemi, vēlos tur atgriezties, bet tūrisms to jau pamatīgi izpostījis. 1932. gadā man ārkārtīgi patika Rodas sala, bet, ja nokļūsit tur tagad, atradīsit tikai daudzstāvu ēkas. Viktorijas ezers, ko atklāja Stenlijs, ir kļuvis par rūpnieciska piesārņojuma upuri. Tāpēc ceļojums ir arī bēgšana no šībrīža realitātes. Jādodas turp, kur pasaule vēl nav izpostīta. Tā ir dzīšanās pēc ideāla, pēc rēga. Tomēr ceļošana ir viena no nedaudzajām jomām, kurās tehnoloģijas jāvērtē pozitīvi. Tas, ka vari ātri nokļūt zemē, par kuru iepriekš varēji tikai sapņot, ir gaismas stariņš mūsdienu pasaulē.

Vai nedomājat, ka jūsu vārds nākamajām paaudzēm paliks, pateicoties ne tikai rakstnieka veikumam, bet arī dabaszinātnieka darbībai?

Tā kā gribat piešķirt man šo godpilno dabaszinātnieka titulu, atbildēšu, ka cilvēks parasti bauda ilglaicīgāku slavu nekā rakstnieks, ja viņam paveicas dot savu vārdu kādam kukainim, putnam vai vabolei. Tas pastāvēs tik ilgi, kamēr vien pastāvēs Linneja sistēma. Šajā sfērā man ir patīkamas izredzes. Manā vārdā nosaukts ne vien pusducis vai vairāk vaboļu, bet arī tauriņi un čaulgliemji; mans draugs Teodoridis man veltījis pat kādu vienšūni – gregarina jungeri. Ir arī smilšvaboļu pasuga, kuru sauc jungerella. Šo vaboļu dzimtu es vērtēju īpaši augstu: tie ir kukaiņi, kas skrien pa smiltīm, droši vien būsiet tādus ievērojis jūras krastā. Tie mani fascinēja jau bērnībā. Iespējams, tie man atgādina veidu, kā kustos es pats. Sākumā vaboles ir nekustīgas, tad pamana mērķi un metas pie tā, bet pēc tam atkal apstājas. Kā redzat, izskatās cerīgi. Kas attiecas uz manu literāro slavu pēc nāves, tā mani pārāk neuztrauc. Esmu skeptisks, jo esmu novērojis, ka šī slava bieži vien nodziest, vēl autoram dzīvam esot. Tad nu dzīvo kā pauvre poète oublié⁶. Vai arī esat tik prātīgs kā Rembo, kurš pēc neparasta literāra snieguma jaunībā pievērsās preču tirdzniecībai Āfrikā: tas, viņaprāt, bija svarīgāk. Un sub specie aeternitatis⁷ pienāks diena, kad neviens nezinās pat Homēru. Slava ir kā komētas spoži sarkanā aste, kas vēl kādu laiku mirdz sasnieguma aizvējā. Tad var sev pajautāt, kāds ir rakstīšanas mērķis, ja vien tāds ir. Tas ir pats radošais mirklis, kurā ārpus laika notiek kaut kas tāds, ko vairs nevar izdzēst. Visums ir iemiesojies indivīdā, un ar to pietiek, neatkarīgi no tā, vai to kāds cits pamana vai ne. Kad 1942. gadā viesojos pie Pikaso Lielo augustīniešu ielā, viņš man teica: “Redziet, šai gleznai, ko tikko uzgleznoju, būs zināma ietekme, bet metafiziskā nozīmē šī ietekme būtu tieši tāda pati, ja es to ietītu papīrā un pamestu kādā stūrī. Tā būtu tieši tāda pati kā tad, ja to būtu apbrīnojuši desmit miljoni cilvēku.” Un man sevišķi patika viņa piebilde: “Ja mums abiem būtu vara vienoties par mieru, Parīze jau šovakar būtu atkal izgaismota.” Tā ir vienmēr. Divi cilvēki, kas satiekas uz ielas stūra vai autobusā, zina, kā rīkoties attiecībā uz atbruņošanos vai atombumbu. Taču šķiet, ka augstākā līmenī veidojas blokāde, ko gandrīz nav iespējami pārvarēt.

Šai vietai [domāta virsmežziņa māja Vilflingenē, kur notika saruna] piemīt neparasta aura. Tā ir atsauce ne tikai uz literatūru, kas atgādina par varoni, kurš “Uz marmora klintīm” vada ļaunuma spēkus; no vēsturiskā viedokļa svarīgi, ka tā pieder dižajai Štaufenbergu dzimtai.

Kad man piedāvāja dzīvot šeit, virsmežziņa mājā, kurā nu jau dzīvoju 34 gadus, šī neparastā sakritība mani, protams, pārsteidza. Pāri ceļam redzama Štaufenbergu pils. Viņi nepieder pie tās pašas līnijas, no kuras nāk Hitlera atentāta veicējs. Šie atzari, manuprāt, atdalījās pirms 120 gadiem. Tomēr vārda dēļ viņus sasaistīja kopā vienā kolektīvā dzimtas atbildībā un viņi nonāca lielās briesmās. Virs šīm durvīm joprojām var saskatīt zīmogu, ko tur uzspieda gestapo. Šajā mājā tika turēti ieslodzīti šīs ģimenes locekļi, te tika glabāti tiesas procesa dokumenti. Gestapo pakalpiņi regulāri pārrunāja jautājumus, kurus gatavojās uzdot nākamajā dienā. Taču šajā telpā ir sava veida Dionīsija auss. Jūs jau zināt, ka tirānam Dionīsijam Sirakūzās bija īpaša auss formas klints, caur kuru viņš varēja noklausīties, par ko sarunājas viņa ieslodzītie. Šeit Dionīsija auss darbojas vertikāli: šajā zālē sacīto var dzirdēt tur augšā, zem jumta, tādējādi tur atstātie Štaufenbergu bērni varēja regulāri ziņot vecākiem par nākamās dienas jautājumiem. Turklāt 1945. gada sākumā šis nams kalpoja par rezidenci Francijas valdības locekļiem, kuri bija te internēti – vai, ja vēlaties, izmitināti. Jūs noteikti zināt Selīna romānu “D’un château l’autre”. Maršals Petēns bija izmitināts Zigmaringenē, un Lavals⁸ dzīvoja šeit. Viņš iztaujāja zemniekus par lauksaimniecību, un viņi to joprojām atceras. Man jums tas nav jāstāsta, bet, starp mums runājot, Lavals izdarīja frančiem lielu pakalpojumu. Bez viņa Hitlers jūsu zemē būtu izrīkojies ļoti nežēlīgi. Noteiktos gadījumos kādam ir jāpaliek, lai nepieļautu, ka viss pārvēršas pelnos. Pirmās viešņas, kuras šeit uzņēmu, bija Lavala kundze ar grāfieni de Šambrēnu. Viņas veica sava veida svētceļojumu uz visām tām vietām, kurās nelaimīgais Lavals bija dzīvojis, pirms viņam izpildīja nāvessodu. Tāpēc šai vietai netrūkst zināmas vēsturiskas auras. Iespējams, ka šo 34 gadu laikā mēs esam to pat pastiprinājuši un nu tā sūcas cauri visām sienām.

Jūs esat izvēlējies dzīvot laukos.

Cilvēka, kas strādā garīgu darbu, radošajam spēkam dzīve laukos šajos laikos ir daudz labvēlīgāka nekā dzīve lielā pilsētā. Tomēr jāņem vērā arī, ka atšķirība starp pilsētu un laukiem pastāvīgi samazinās. No šejienes es, piemēram, varētu nokļūt Parīzē divās stundās, ja man nebūtu jāmēro viss ceļš līdz Štutgartes lidostai un tad no Orlī uz Parīzi. Izslavētie plašsaziņas līdzekļi izplata ziņas tādā ātrumā, par kādu kādreiz pat nevarējām sapņot. Tāpēc es nevarētu teikt, ka dzīvoju te vientuļnieka cellē kā savulaik Erasms un daudzi citi, tomēr dzīve Švābijas ciematos joprojām ir ļoti patīkama.

Vai varat aprakstīt, kāda jums ir parasta diena?

Manā ikdienā nav nekā īpaša. Es ceļos ap deviņiem, mazgājos vannā ar tik aukstu ūdeni, kāds tek no krāna. Šobrīd tam ir pieci grādi, tāpēc ilgi to nevar, taču mani tas uzmundrina. Pēc tam ēdu brokastis un izlasu vēstules; tās kļūst arvien garākas. Starp citu, no Francijas es saņemu apmēram tikpat daudz vēstuļu kā no Vācijas. Dienas vidū es neēdu, jo esmu novērojis, ka pusdienas man izraisa miegainību. Katrā ziņā pēc ēšanas vairs nevar paveikt neko patiesi radošu. Taču autora dzīve nesastāv tikai no tīras un nepastarpinātas rakstīšanas. Citādi ar stundu būtu pilnīgi pietiekami. Bet ir arī apmeklētāji, sarunas ar kaimiņiem, piemēram, Augššvābijas bibliofiliem. Apkārtnes pilīs joprojām ir daudz senu tekstu, piemēram, grāfa Bodmana pilī un daudzās citās. Tas ir ārkārtīgi aizraujoši. Tad es pievēršos grāmatām. Es daudz lasu; diena bez lasīšanas man ir zaudēta diena. Vakaros es lasu līdz pusnaktij, un, ja grāmata ir aizraujoša, varu sagaidīt pat rītausmu. Tāda būtu viena parasta diena.

“Parīzes dienasgrāmatā” jūs aprakstāt Braka darbnīcu. Tā ir pilna ar priekšmetiem, kas atgādina talismanus un kam, šķiet, piemīt maģiska vērtība. Jūs pats dzīvojat gravīru, gliemežnīcu, skaistu vai savādu priekšmetu ieskauts.

Čūska, kuru jūs redzat virs grāmatu plaukta, ir no Luvras kolekcijas zīmējumu kolekcijas Luijam XIV. Es to pasūtīju no Kupferstichkabinett muzeja un pēc tam liku izkrāsot. Tā precīzi attēlo izbāztās čūskas pozu, kas atrodas augstāk. Turpat blakus ir no ziloņkaula izgrebta dievība, kuru man uzdāvināja Libērijā, piešķirot goda titulu, un pa kreisi – mana smilšu pulksteņu kolekcija. Smilšu pulksteņi mani pēkšņi aizrāva, jo mani nodarbināja laika jautājums. Smilšu pulkstenis mēra laiku citādi nekā, piemēram, saules vai ūdens pulkstenis; tas ļoti atšķiras no pulksteņa ar uzvelkamu mehānismu. Un es domāju, ka ir ļoti zīmīgi, ka ar kvarca pulksteņiem – tātad smilšu pulksteņiem – mēs atgriežamies pie pamatelementiem. Mēs mērām ar atomu, kas arī ir kaut kas ļoti materiālistisks. Materiālisms sevī slēpj neparastu dziļumu, un materiālisti joprojām ir ļoti tālu no tā, ka spētu to pilnībā izprast. Ieejot 21. gadsimtā, līdz ar Ūdensvīra laikmetu pamazām notiks ievērojamas pārmaiņas.

Daudzos darbos, kas jūs ieskauj, jūtama gandrīz maģiska elementa klātbūtne, likteņa tuvums. Piemēram, kas ir šeit attēlotais bērns?

Šeit redzamo grafiku, kurā attēlots Erions, Lemānā veidojis gleznotājs Najs. Viņš bija dekadents mākslinieks, kuram es Francijā pāris reižu varēju palīdzēt un zināmā mērā nodrošināt virspavēlnieka aizsardzību. Darba nosaukums ir “Mēness nakts”: vuajerists vēro mīlētājus. Šis attēls, manuprāt, ir ļoti raksturīgs ekspresionismam. Mīlas pāris it kā eksplodē pretī milzīgajam pilnmēnesim, kas pacēlies virs ainavas. Arī Kubins man uzdāvināja gleznu un vairākus skaistus zīmējumus. Lūk, šī ir “Satikšanās mežā”, kurā cilvēks satiek ērgli. Kubins tam pierakstījis ļoti skaistu veltījumu.

Un šī glezna pretī rakstāmgaldam, pie kura jūs strādājat?

Tā ir māja uz Rue du Cherche-Midi un Rue du Regard stūra, kurā dzīvoja kritušais kirasieris stāstā “Bīstama tikšanās”. Ēka tika nopostīta, tās vietā tagad stāv kaut kāda idiotiska būve. Kāds gleznotājs, vārdā Mors, man pavaicāja, vai vēlos gleznu ar kādu sev īpaši mīļu Parīzes nostūri, un es palūdzu viņu uzgleznot šo māju. Blakus tai ir Šlihtera “Atlantīda pirms bojāejas”. Tērauda ķivere ir tā pati, kas man bija galvā pirmajā tanku kaujā. Biju pagriezies pret saviem vīriem, kad lode slīpi cauršāva ķiveri; joprojām var redzēt asins pēdas. Ķiveres forma bija izcila. Mūsdienu ķiveres vairs nav tik labas.

Vai savā dzīvē esat sastapis politiķi, kurš ar savām īpašībām jūs patiesi pārsteidzis?

Hm, ziniet, mani ļoti interesē vēsture, un iespējams, ka es arī nebūtu sastapis nevienu patiešām iespaidīgu politiķi, ja dzīvotu tajos laikos, par kuriem lasu. Vēsture bieži izskaistina materiālu, un briesmīgās epizodes pazūd. Es nezinu, kā mūsu laiku vērtēs 3000. gadā. Varbūt tad teiks, ka tas bija Simtgadu kara laikmets – kara, kas sākās 1914. gadā. Mēs joprojām dzīvojam karā; to sauc par Auksto karu, bet īsta miera nav. Acīmredzot pašreizējā situācijā nav iespējams panākt mieru. Mums jānodibina pasaules valsts, taču tas šķiet ārkārtīgi grūti.

Kādai, jūsuprāt, būtu jābūt rakstnieka politiskajai darbībai?

Uzskatu, ka politika nav autora uzdevums. Protams, ir bijuši cilvēki, kuriem izdevies apvienot literatūru un politiku, – piemēram, Šatobriāns vai Malro, kas bija jūsu kultūras ministrs. Taču es nezinu, vai tas nāk par labu mākslai. Mūzu kalpam galvenais ir viņa glezniecība, dzeja, tēlniecība, viss cits ir smieklīgi. Tāpēc es nevaru kritizēt mākslinieku, kurš bauda tirāna labvēlību. Viņš varētu teikt: “Es pagaidīšu, kamēr tirāns tiks gāzts!”, taču tā var paiet desmit gadi, un pa to laiku viņa radošais spēks būs izsmelts. Tāpēc gribot negribot viņš mēģinās ar to samierināties vai emigrēt. Mākslinieks vispirms ir atbildīgs par savu darbu, nevis par to vai citu politisko virzienu. Viņam ir ļoti svarīgi būt egoistam.

Tātad kopumā jūs esat pret rakstnieka iesaistīšanos politikā?

Tas ir arī jautājums par vecumu. Literatūra un politika atšķiras ar to, ka vienā gadījumā jūs pasaule interesē kā griba, bet otrā – kā priekšstats.⁹ Jauna cilvēka gribas pamatā esošie spēki vēl ir ļoti jaudīgi: atcerieties, kādas simpātijas mūsu klasiskie vācu rakstnieki sākumā juta pret Franču revolūciju. Cilvēki bija gatavi nostāties tajā pusē, bet pēc tam ļoti drīz jutās vīlušies. Jūs zināt, ka sākumā Bodlērs 1848. gada revolūcijā piedalījās kā aizrautīgs vērotājs, bet ļoti ātri sajuta pret to riebumu. Un apmēram tas pats notika ar mūsu Fontāni. Jaunais cilvēks, kurš turklāt ir ļoti temperamentīgs, nespēj pretoties politikas kārdinājumiem, pat ja runa ir par dižākajiem mūsu tautas dzejniekiem, piemēram, Helderlīnu, kurš tagad tiek saistīts ar politiku, kaut arī viņa gadījumā tās loma bija ļoti īslaicīga un pakārtota. Helderlīns izteicās par politikas jautājumiem, piemēram, dzejolī par Lunevilas mieru, par kuru mūsdienās sacelta liela ažiotāža. Man augšstāva bibliotēkā ir Helderlīna kopotie raksti. Atlasot politisko saturu, jūs nesavāktu pat 1% lappušu. Rakstnieks un jo īpaši dzejnieks ir nevis ideologs, bet cilvēks, kas spēj runāt par paraugu un radīt parauga tēlus. Varbūt viņam ir tiesības kaut reizi pamēģināt iejaukties politikā. Kad paveras laba iespēja ar nozīmīgām sekām, kā tas bija Drefisa lietas gadījumā, kurā rakstniekiem bija svarīga loma, tad var teikt: “Šis cilvēks rīkojies politiski nevainojami.” Vai viņš ir arī labs rakstnieks, tas ir pavisam cits jautājums.

Jūs nerakstāt politiskas grāmatas, taču neesat arī apolitisks. Jūsu darbi neuzgriež muguru pasaulei.

Autoram vienmēr ir politiska ietekme. Pat tad, ja viņš, līdzīgi kā Ruso, pārvietojas pa teritoriju, kuru ir klusinājis draudzības maigums, viņa ietekme var būt milzīga: tā sniedzas līdz pat septembra slaktiņu vaininiekiem. Tomēr man labāk patīk svētā Antonija nostāja un uzvedība. Šķiet, ka tas bija Kairā, kur viņš pastāvīgi redzēja garām ejošos kristiešus, ko veda pretī mocekļu nāvei. Viņš neprotestēja, bet arī neslēpa savu nostāju. Ja autors atklāj sevi, nemēģinot par visām varītēm citus ietekmēt, tam var būt daudz nozīmīgāks efekts nekā tad, ja viņš metas politiskā strīdā. Viņš nedod impulsu, bet gan piemēru. Un intelektuālās strāvas bieži vien ir ļoti atšķirīgas, ļoti pretrunīgas. Kā es saku, es labāk zīmēju karti nekā tēloju ceļa rādītāju.

Jūsu pēdējais literārais darbs pirms “Bīstamās tikšanās” bija ar nosaukumu “Aladina problēma”. Kas ir šī problēma? Un kāpēc Aladins?

Man tas ir ļoti sens jautājums. Personīgi es uzskatu, ka problēma ir diezgan vienkārša. Taču nereti gadās, ka autoram viņa paša idejas šķiet vienkāršas, jo viņš tur jūtas kā mājās, bet citi nevar atrast ceļu. Aladina problēma ir divējāda. Pirmkārt, kultūra ir norietā. Kā kultūra ir veidojusies? Tā aizsākās ar mirušo kultu, ar senču pielūgsmi; tā aizsākās ar piramīdām un apbedījumu uzkalniem, kurus izveidoja pirmatnējie alu cilvēki. Tas viss izzūd vai pat vairs neeksistē. Esmu pētījis apbedījumu tēmu, jo uzskatu, ka tas, ka senču kults ir ļoti cietis, labi raksturo mūsdienu pagrimumu. Pastaigājoties pa kapsētu, mani pārņem skumjas, kas saistītas nevis ar nabaga mirušajiem, bet gan ar šausminošo vienveidību, ar kādu viņi tiek pieminēti. Sākotnējā ideja par “Aladinu” man radās, pastaigājoties pa pilnīgi pamestu Ņujorkas kapsētu. Viss tur bija nevainojami tīrs un labā stāvoklī, bet man radās sajūta, ka te neviens nenāk. Noteiktos laikos piebrauc tikai ziedu pušķu piegādātāji. Starp citu, Moemam vai tamlīdzīgam autoram ir briesmīga novele “Nāve Holivudā”. Tajā aprakstīts, kā mūsdienu mirušos sapucē un vienlaikus cenšas pēc iespējas ātrāk nobēdzināt. Piemēram, var pasūtīt, lai nelaiķim ieliek mutē pīpi vai nogrimē. Tas ir reizē fascinējošs un šausminošs apraksts. Tagad, ja cilvēks ir miris, uzskata, ka viņš pazūd pavisam. Tādējādi māksla vairs nevar pastāvēt. Jo māksla piedāvā kaut ko vairāk par tagadni, tā piedāvā transcendenci. Tātad, ja mirušo kults atdzimtu, tā būtu zīme, ka kultūra atkal iesakņojas. To iztēlojas stāstnieks, kurš gluži nejauši saskaras ar šo pasauli, jo viņa tēvocim pieder apbedīšanas birojs.

Ko astroloģijas kontekstā varam gaidīt no Ūdensvīra?

Astrologi paredz Ūdensvīra laikmeta atnākšanu, un daži kristiešu strāvojumi tic, ka iestāsies Jāņa laikmets. Šie abi pasaules uzskati ir optimistiski un diezgan saskanīgi. Tēva laikmetam seko Dēla laikmets, vienmēr ar tūkstoš gadu intervālu, un beigās ir Svētā Gara laikmets. Savukārt astrologiem tas ir Ūdensvīrs – galēja garīguma sfēra, stāvoklis. Sākumā mēs redzam tikai tā negatīvo pusi: tiek apdraudētas vecās vērtības, tās kļūst apšaubāmas, īpaši aizdomīgs kļūst Tēvs. Atliek tikai cerēt, ka garīgošana turpināsies. Taču pašlaik mēs dzīvojam pārejas, krēslas laikā, kad skaidri definētas parādības ir retums. Vecās vērtības vairs nav derīgas, un jaunās vēl nav nostiprinājušās. Tā ir pasaule ēnā. Visapkārt vērojama viedokļu dalīšanās. Vieni saka vienu, citi – pilnīgi pretējo, kas viens otru izslēdz, arī visaugstākajā līmenī, attiecībās starp Austrumiem un Rietumiem, starp 20. un 21. gadsimtu. Man patīk citēt kādu vecu krievu hroniku, kurā par kaut kādu mongoļu vai tatāru iebrukumu bija teikts: “Un šis neizturamais stāvoklis turpinājās četrsimt gadus.” Cerēsim, ka pārejas laiks beigsies un nākamās tūkstošgades sākums nesīs patīkamus apstākļus. Es personīgi paredzu, ka 21. gadsimts būs labāks nekā 20. gadsimts.

Tātad jūs nākotnē raugāties ar paļāvību.

Šajā jomā jābūt ļoti uzmanīgam. Runājot par tuvāko nākotni, mans optimisms nav pārāk liels. Es neesmu kristietis, bet krietnam kristietim nevajadzētu būt pamatam raizēm. Pravietim, šķērsojot visus tuksnešus, galu galā parādās kaut kas jauns. Visās lielajās vīzijās, piemēram, Edā, dievišķuma vīzijās, titāni saceļas pret dieviem, un dievi sākumā zaudē, bet beigās tomēr atgriežas. Kristiešu skaits arvien sarūk. Viņi ļoti uztraucas par visām materiālajām briesmām, kas mūs tagad apdraud, kaut patiesībā viņiem būtu jājūt lielas cerības. Tas ir brīnišķīgi pausts veco labo laiku baznīcas himnās:

Es no tālienes,

Kungs, ieraudzīju Tavu troni

Un labprāt sūtītu pa priekšu savu sirdi,

Un labprāt atdotu savu nogurušo dzīvi

Tev, garu Radītāj.

Tie vēl bija kristieši, kas dzīvoja ticībā šī jēdziena metafiziskajā nozīmē. Šī mentalitāte tagad ir retums. Cilvēki ir atrauti no transcendences, transcendence izzūd. Taču, ja kāds joprojām kaut kādā veidā saglabā saikni ar transcendenci, viņš “beigu beigās” ir pasargāts no bailēm. Viņš var just līdzdalību, viņš var sev teikt, ka briesmīgas lietas notiek, bet aiz tām atspīd liela gaisma.