Māksla ir laba vieta, kur būt

Iespējams, domāt par mākslas izglītību mēra laikos ir nepieklājīgi, bet tas nav tālu no domas, ka ir nepieklājīgi vai vismaz nevietā domāt un runāt arī par mākslu. Tomēr tam grūti noticēt kaut vai tāpēc, ka nav skaidrs, par ko šajos apstākļos domāt būtu vietā un laikā, turklāt mākslā kā apziņas piepūlē iebūvēta iespēja novērsties no sevis iesprostošanas kādā konkrētā laikā un vietā un, šādi papūloties, nonākt pie sevis un savas situācijas ieraudzīšanas no citurienes un citādi. Abi, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors un prorektors, kuriem ne reizi vien nācies dažādā formā tikties ar Eiropas mākslas institūciju vadītājiem, atbildot uz manu jautājumu, vai to vidū ir arī kāds interesants cilvēks, kā vienu no pirmajiem pieminēja Polu Heivudu, kurš nu jau vairāk nekā trīs gadus atbildīgs par akadēmisko programmu veidošanu Centrālajā Sentmārtina koledžā, kas ir viena no sešām Londonas Mākslu universitāti veidojošajām augstskolām. Pirms tikšanās ar viņu, atzīšos, mani apbūra daži viņa izteikumi, kas pieejami publiskajā telpā – jo sevišķi: “Es neko nezinu. Es neko nedaru. Es neko neradu.” Un: “Kā pētnieks es esmu blēdis. Kā sabiedrisks aktīvists esmu maldīgs. Kā mākslinieks esmu trūcīgs.” Tiesa, nekā daudz vairāk, uz kā savīt sarunas pavedienu, manā rīcībā nebija, ja nerunā par pēdējā gada laikā manī pašā augošo neizpratni par mākslas izglītības iespējām un vajadzībām. Taču šī neizpratne attiecas ne tik daudz specifiski uz mākslas izglītību spektrā no prasmju apgūšanas līdz radoša prāta atvēršanai kā uz izglītības dabu vispār. Ko kāds kādam var iemācīt? No šejienes izcēlās vēl vispārīgāki jautājumi par to, kādas cilvēku darbības ko izraisa šajā pasaulē; kā cilvēki, kad aizdomājas, pamato to, ko viņi dara; un vai mēģinājumiem kaut kā pamatot savu rīcību ir jelkāda loma tajā, kas ap mums notiek. Tāda, lūk, ziņkārīga neizpratne, kuras gaismā vai tumsā notika šī saruna.

A. R.

Rīgas Laiks: Man ir iespaids, ka mākslas izglītība visā pasaulē, un jo sevišķi Eiropā, atrodas zināmā krīzē. Varbūt es kļūdos, taču tāds iespaids man radies. Vai mākslā vispār ir kas tāds, ko var iemācīt, ja ar “mākslu” saprotam to, kas par tādu tiek uzskatīts laikmetīgās mākslas kontekstā?

Pols Heivuds: Vispārīgi runājot – jā, tā ir krīzē. Kāda veida krīzē? Kāds ir šīs krīzes raksturs? Tas, es domāju, ir visai būtisks jautājums.

RL: Un kāds ir jūsu redzējums?

Heivuds: Te ir vairāki apsverami momenti. Viens ir tas, ka konkurence izglītības tirgū kļuvusi globāla. Varbūt varētu sacīt, ka Lielbritānija pieņēmusi izglītības sistēmu, kas ir atkarīga no finanšu transakcijām, un tas būtiski izmaina izglītības parametrus un mērķus. Taču nu tā jau ir kļuvusi par globālu problēmu, jo izglītības iestādes konkurē globālā līmenī, un toni šai konkurencei lielā mērā uzdod valstis, kuras izvēlējušās komercializēt izglītību.

RL: Man gan tas neizklausās pēc problēmas. Konkurence mākslas izglītībai nevarētu nākt par ļaunu – tieši pretēji, tā varētu celt vispārējo nozares kvalitāti.

Heivuds: Man ir visai grūti saprast, kāpēc izglītības sfērā būtu vajadzīga konkurence. Punkts. Es domāju, ja ir kaut kas, ko mums studentiem vajadzētu iemācīt, tad tā ir prasme sadarboties, kopdarboties, kopradīt kultūru…

RL: Konkurences vietā kopdarbība?

Heivuds: Es tā teiktu. Mums jāatzīst, ka hierarhijas, kuras ir kontrolējušas mūsu pieeju kultūras patēriņam, patiesībā neatspoguļo kultūras radīšanas daudzveidību mūsu sabiedrībā. Mēs izvēlamies ignorēt dažas visai nozīmīgas pieejas tam, kā kultūra tiek pieredzēta un radīta. Bet, ja runājam par pedagoģisko pusi, es uzskatu, ka ir lietas, kas joprojām iekļaujamas mācību procesā, – piemēram, estētiskās iemaņas, tās ir jāmāca. Bet jautājums: vai ir viens dominējošais kanons, vai arī kanonu ir daudz? Vai ir viens dominējošais paraugs, vai arī paraugu ir daudz? Un vai mēs kā pedagogi zinām, kas ir bāzes zināšanas, vai arī mūsu loma ir rosināt studentus paplašināt šo zināšanu bāzi un domāt par to, no kurienes zināšanas nāk? Mēs varam rosināt zinātkāri. Mēs varam rosināt kopdarbību. Varam rosināt mācīšanās ieradumus. Varam rosināt ieguldīt katra individuālajā prasmju bāzē vai individuālajās spējās. Varam rosināt zināšanu apmaiņu.

RL: Un kas būtu visu šo rosinājumu ideālais galarezultāts? Kāds cilvēks izveidojas, visos šajos dažādajos veidos rosināts?

Heivuds: Uz to es nemaz negribētu sniegt skaidru atbildi, patiešām… Iemesls, kāpēc mani dara bažīgu izglītības komercializācija, ir tas, ka labākajā variantā izglītība ir cilvēciska apmaiņa starp…

RL: Parasti starp paaudzēm. Tā vismaz tas bijis vēsturiski.

Heivuds: Starp paaudzēm vai arī starp kaimiņiem, tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Respektīvi, runa, manuprāt, ir par dažādu ideju un domu apmaiņu, bet arī par savu domu pārvērtēšanu. Nedomāju, ka studentiem, ar kuriem mēs strādājam, būtu jāpaliek stingri savu sākotnējo uzskatu sistēmās. Izglītībai ir vara mainīt cilvēku uzskatus. Bet vai te ir kāds nepieciešamais iznākums – to gan es nezinu. Nepieciešamais iznākums varbūt ir tas, ka cilvēkiem tiek dota iespēja mācīties, iespēja iesaistīties savas kopienas dzīvē un plašākās sociālās tīklošanās sistēmās, kuras darbojas viņu interešu sfērā.

RL: Izklausās pēc sabiedriski aktīva pilsoņa veidošanas.

Heivuds: Jā.

RL: Un kāds tam sakars ar mākslu?

Heivuds: Ja nu es te par mākslu izsakos ļoti miglaini, tad – nedomāju, ka tā joprojām ir statisks objekts. Es domāju, mākslas mērķis ir aktivizēt cilvēci.

RL: Aktivizēt?

Heivuds: Jā, jā. Vai tas būtu artefakts vai attēls, vai tas būtu process, vai tā būtu interaktīva akcija, mērķis ir aktivizēt cilvēci. Un māksla šādā nozīmē var būt gan māksliniecisks atspoguļojums, gan pat izklaide; jebkurā gadījumā cilvēks tiks aicināts tuvoties mākslas darbam un būt ar to aktīvā saskarē.

RL: Kopš kura laika šāda izpratne par cilvēku aktivizēšanu kā mākslas mēr-ķi ir būtiska Lielbritānijā vai Rietumu civilizācijā vispār? Tā izklausās visai jauna ideja.

Heivuds: Es tiešām nezinu. Ja raugāmies vēsturē, tad viens no mākslas mērķiem ir bijis vēstīt vai sludināt idejas – daudzos gadījumos reliģiskas idejas –, un tādējādi tā ir bijusi sociāli aktīva. Es domāju, ka mākslai ārpus savas tīrās eksistences allaž ir bijis arī sociāls mērķis. Un viena lieta, kas mani mazliet biedē tai sakarā, ka pastāv mākslas un dizaina izglītības tirgus, ir tā, ka tas ir tendēts sagatavot cilvēkus, kuri vēlas ar to pelnīt. Tas nav nekāds noziegums, bet, ja mēs paraugāmies uz mākslas kolekcionēšanas dabu, tad pastāv zināma tendence padarīt mākslas darbus sociāli nevajadzīgus. Kolekcionāri tos nopērk, ievieto savās glabātavās un tur arī tos atstāj.

RL: Tā ka neviens tos vairs neredz un tie vairs nevienu neaktivizē?

Heivuds: Jā gan. Protams, pasaulē mākslas ir diezgan, un es noteikti neuzstātu, ka ikvienam mākslas darbam būtu jābūt pastāvīgi apskatāmam. Bet, ja mūsu kā indivīdu mērķis ir censties aktivizēt mūsu kultūras pieredzi un padarīt to nozīmīgu citiem, tad ieslēgt to tur, kur neviens to neredz, – tas īsti neatbilst šim mērķim.

RL: Vai varam apvērst jūsu raksturojumu tādējādi, ka jebkas, kas aktivizē cilvēkus, ir māksla?

Heivuds: Mēs dzīvojam laikmetā, kad izpratne par to, kas varētu tikt uzskatīts par jēgpilnu vai mērķtiecīgu kultūrradi, pastāvīgi paplašinās. Tādējādi, lai kā es varbūt vēlētos, lai tie, kuri ienāk šai namā, gribētu runāt ar mani par gleznošanu, lielum lielais vairums studentu, kuri šeit ierodas, grib runāt par sociāliem procesiem kā mākslas radīšanas formu…

RL: Sociāliem procesiem? Tā ir viņu galvenā interese?

Heivuds: Jā, Centrālās Sentmārtina koledžas gadījumā vairums studentu savu māksliniecisko domāšanu centrē uz sociāliem procesiem – pat uz kaut ko tādu kā, piemēram, maizes cepšana, ja tā ir kolektīva pieredze, ja tā ved pie dialoga, pie ideju un uzskatu apmaiņas… Tad tas ir līdzeklis, medijs kultūras radīšanai.

RL: Proti, tas var būt jebkas no maizes cepšanas līdz revolūcijām?

Heivuds: Jā, tā es domāju. Piemēram, Extinction Rebellion¹ un tādas lietas labi raksturo to, kā pašlaik sevi piesakošā mākslinieku paaudze saprot savu vietu mākslā.

RL: Tad Sentmārtina koledža audzina nākamos revolucionārus?

Heivuds: Es tā ceru. (Smejas.) Es ļoti priecātos, ja tā būtu. Jāsaka, ka tur drusku pie vainas esam arī mēs, mākslas pasniedzēji, jo mums visiem kontā ir kādi absolventi, kuri laiku pa laikam ir metušies politiskos procesos.

RL: Varat minēt kādu spilgtu piemēru?

Heivuds: Ir daudz pazīstamu mūziķu, jo īpaši pankroka un jaunā viļņa pārstāvji, kuri gājuši cauri mākslas skolu sistēmai, bet beigu beigās kļuvuši par mūziķiem.

RL: Sex Pistols arī?

Heivuds: Jā, piemēram.

RL: Kādā vēstures brīdī ļoti nozīmīgs kļuva šķīrums starp mākslu un dizainu. Jūsu skolas nosaukumā jau arī, šķiet, joprojām ir “mākslas un dizaina”.

Heivuds: Patiesību sakot, tā vairs nav tikai mākslas un dizaina skola. Bet mūsu galvās joprojām pastāv šis šķīrums – ka ir kaut kas tāds, kas ir saucams par “mākslu”, – un mums joprojām ir ļoti plašs tēlotājmākslas kurss.

RL: Bet ko šajā vārdu pārī īsti apzīmē “māksla”? Dizains ir kaut kas saprotamāks, sākot ar keramiku, beidzot ar rotaslietām vai…

Heivuds: Nezinu.

RL: Nezināt?

Heivuds: Es domāju, tā ir laba vieta, kur būt. (Smejas.) Tagad izklausās, ka es mēģinu būt asprātīgs, bet... Īstenībā es nemaz negribu zināt.

RL: Negribat?

Heivuds: Negribu. Domāju, mums jāgādā, lai šī telpa paliktu ļoti dzīvīga un interesanta.

RL: Jūs domājat – telpa, kas tiek apzīmēta ar vārdu “māksla”?

Heivuds: Jā. Un es baidos uzzināt, ko tas nozīmē, jo…

RL: Jo tas šo telpu sašaurinās?

Heivuds: Jā. Un piešķirs tai specifisku mērķi, kas man arī šķiet biedējoši.

RL: Un piešķirt tai sociālas aktivizācijas mērķi – tas nesašaurina?

Heivuds: Ja sociālu aktivizāciju mēs saprotam kā kultūras procesu, tad tas ir plašs diezgan, tas ietver gandrīz visu. Protams, no mana individuālā viedokļa man ļoti patiktu, ja visi tikai gleznotu; mana dzīve būtu daudz vieglāka. Bet es arī saprotu, ka mēs, jācer, virzāmies uz jaunu demokrātijas formu.

RL: Ar “mēs” jūs saprotat…

Heivuds: Visu cilvēci.

RL: Labi, un kas tālāk? Kas no tā?

Heivuds: No tā tas, ka, piešķirot mākslai definīciju, varbūt tiek apturētas dažas potenciālas iespējamības. Varbūt nākamās mākslinieku paaudzes būs imūnas pret domām par apkaunojošu slavu, varbūt tām būs pieņemamākas kolektīvās identitātes idejas vai varbūt kopienu būvēšanas idejas, bet domāju, ka... Varbūt esmu ideālists, bet doma, ka mēs pašlaik ieejam laikmetā, kad savu kultūrrades darbu saprotam kā demokrātijas sistēmu, manuprāt, ir visai veselīga, jo politiskais process vairs nav uzskatāms par demokrātisku, jo tas vienkārši tāds nav.

RL: Jūs gribat teikt, ka tam joprojām ir šis nosaukums, taču politiskie procesi kā tādi nav demokrātiski? To jūs sakāt?

Heivuds: Pilnīgi pareizi. Es būtu… nedaudz… varbūt ārpus savas komforta zonas, sākot runāt par, piemēram, Breksitu, ko šobrīd izdzīvo Lielbritānija, taču šis process allaž tiek aprakstīts kā demokrātisks, lai gan nepārprotami tāds nav… Tas tika izlemts referendumā, un balsojums notika par vienu jautājumu: “Vai jūs gribat būt Eiropā vai ārpus Eiropas?” Un, pamatojoties atbildē, kuru uz šo jautājumu deva 37% iedzīvotāju, mēs tagad mēģinām būvēt jaunu realitāti. Man tas nešķiet demokrātisks process. Man tas šķiet nejēdzīgs gājiens, kas drīzāk iecerēts, lai saglabātu ļoti šauras elites finansiālās intereses.

RL: Jūs nesakāt, ka šis ir demokrātisks process, kas tikai parāda, ka demokrātiski procesi ir nejēdzīgi pēc definīcijas, jūs sakāt, ka šis ir nedemokrātisks process, kas parāda, ka politiskais process zaudējis savu demokrātisko dabu?

Heivuds: Jā.

RL: Kāpēc jūs nesakāt, ka vēlēšanas ir vienkārši nejēdzība?

Heivuds: Negribētu sacīt, ka mums nekas no tā nav vajadzīgs, bet, strādājot tādā iestādē kā šī, redzu, ka cilvēki vēlas sajust savas iespējas demokrātiskā kultūras procesā. Un tas ietver ne tikai iespēju īstenot individuālo izvēli, bet arī iespēju apzināties savu atbildību pret pārējiem cilvēkiem un tiesības atklāt savu individuālo darbības virzienu vai savu īpašo balsi. Nedomāju, ka tas piemīt ekskluzīvi mākslas izglītībai; ir citas izglītības formas, kas sniedz to pašu.

RL: Vai es pareizi saklausu, ka ar “demokrātisku” jūs saprotat “iekļaujošu”?

Heivuds: Atgriežoties pie jautājuma par krīzi, viens no jautājumiem būtu: vai mūsu izglītības piedāvājums ir iekļaujošs? Lielbritānijas kontekstā – nē, pilnīgi noteikti nav. Kā mums to padarīt iekļaujošu? Iespējams, mums pirmām kārtām jāmaina savi pieņēmumi par to, kas vispār ir izglītība. Es nedomāju, ka krīze ir tikai mākslas izglītībā. Krīze ir izglītībā vispār.

RL: Kāpēc jūs vēlētos, lai vairāk cilvēku gribētu gleznot?

Heivuds: Tā ir tāda mana fantāzija… Man pašam laimīgākais laiks ir tas, ko pavadu darbnīcā gleznojot. Ja ikviens tā pamēģinātu, varbūt viņi visi justos gandarīti. (Smejas.)

RL: Jūs to saucat par laimīgu laiku. Varbūt tā ir pašterapija, kas dažiem nepieciešama, bet citiem nav.

Heivuds: Tā varētu būt.

RL: Bet bez terapijas – kas vēl ir gleznošana?

Heivuds: Nu, man tā ir arī sava veida apsēstība ar krāsu un krāsu toņiem, un…

RL: Jūs vienkārši nevarat negleznot?

Heivuds: Protams, esot šai amatā, nevar atrast laiku gleznošanai, tomēr…

RL: Jūsu pašraksturojumā es lasīju: “Nedēļas nogalēs es gleznoju.”

Heivuds: Jā. (Smejas.) Sestdienu rītos no 7.30 līdz 9.30. Tās ir manas nedēļas laimīgākās stundas.

RL: Kāpēc jūs gleznojat?

Heivuds: Kāpēc? Hmm… Patiesībā es pat nezinu atbildi. Šobrīd iemesls ir aizraušanās ar kompozīcijas problēmām, ko piedāvā taisnstūra laukumi. Mani visai interesē šī problemātika… Tā ka varbūt es gleznoju tāpēc, ka mani interesē gleznieciskas problēmas.

RL: Kas ir gleznieciska problēma?

Heivuds: Tas atkarīgs no gleznotāja – kādu kurš izvēlas. Šobrīd man, kā jau teicu, tās ir interesantas kompozīcijas, dinamiskas kompozīcijas taisnstūra formā. Vēl man pēdējā laikā rūp tas, kā izmantot visu krāsu paleti ierobežotā tonālā amplitūdā ļoti neliela telpas dziļuma raksturošanai. Tās ir manas “mazās apsēstības”; es nedomāju, ka tās īpaši rūp vēl kādam.

RL: Un kā tas mani sabiedriski aktivizēs, ja es uzlūkošu izdevušos jūsu darba rezultātu?

Heivuds: Bāc, es jau zināju, ka jūs to pajautāsiet, zināju…

RL: (Smejas.)

Heivuds: Vienīgā iespēja, ka jūs uztversiet un novērtēsiet krāsu un toņu laukumu izkārtojumu telpā. Šādas glezniecības gadījumā tā ir vienīgā iespēja…

RL: Tātad viss, ko es varētu gūt no saskarsmes ar jūsu glezniecību, ir prieks par to, cik labi jums izdevies izkārtot krāsu laukumus?

Heivuds: Lai atbildētu uz šo jautājumu, es gribētu jums pastāstīt nedaudz citu versiju par manu mākslinieka praksi. Labi, es tātad gleznoju sestdienu rītos no 7.30 līdz 9.30. Un es gleznoju brīvdienās, bet pārējā laikā nu jau vairākus gadus esmu iesaistījies ļaužu grupā, kurā mēs ņemam policijas norakstītus ieroču lūžņus un pārvēršam tos jaunos objektos.

RL: Projekts “Guns for Goods”?²

Heivuds: Jā, “Guns for Goods”, tieši tā. Un vienīgais iemesls, kāpēc mēs ar to nodarbojamies, ir tas, ka šī darbība veicina citus procesus.

RL: Kādus procesus tā veicina? Policija var tikt pie jaunākiem šaujamajiem? Militārajai rūpniecībai ir iemesls ražot labāku kaujas tehniku?

Heivuds: Nē, nekas no minētā. (Smejas.) Es ceru, ka šaujamie, kurus mēs izmantojam, ir labi, jo metāla kvalitāte mums ir diezgan svarīga. Bet – nē; ir vairākas institūcijas, ar kurām mēs šai procesā sadarbojamies. Viena no tām ir policija, jo mēs izmantojam šaujamos, kurus viņi ir konfiscējuši. Tātad tā ir sava veida ieroču otrreizēja pārstrāde jaunradei derīgā materiālā. Šajā projektā piedalās arī, piemēram, aktīvisti, kuri iesaistīti alternatīvu iespēju radīšanā jauniešiem. Mēs ne mirkli nepretendējam uz to, ka tas, ko darām, jebkādi risinātu problēmas ar šaujamieroču noziedzīgu izmantošanu Lielbritānijā. Ceru, ka veicinām daudz plašāku procesu ar daudz lielāka cilvēku skaita iesaisti. Lūk, tas ir viens visai tieša sociālā aktīvisma piemērs. Mēs ņemam šaujamieroču metālu, pārveidojam to jaunā artefaktā un, to darot, ceram pabalstīt citus indivīdus un grupas, kas meklē risinājumus konfliktiem dažādās kopienās.

RL: Kādus artefaktus jūs no šiem ieročiem gatavojat?

Heivuds: Kārena Laionsa izveidojusi Mančestras vietējās aktīvistes Erinmas Bellas bisti; tā ir izgatavota tikai no pārkausēta šaujamieroču metāla, un šie ieroči nāk tieši no Mančestras. Erinma Bella ir Mančestrā ļoti ievērojama persona, viena no tiem, kuri 2000. gadu sākumā pēc savas iniciatīvas uzņēmās kaut ko darīt, lai Mančestrā risinātu šaujamieroču problēmu saistībā ar noziedzību. Un Kārena izveidoja viņas portretu. Tas tagad atrodas rātsnamā, pašā pilsētas centrā. Rātsnamā vispār ir ļoti maz sieviešu portretu, šis ir viens no nedaudziem, un tajā ir arī ļoti maz melnādainu cilvēku portretu, šis varētu būt vienīgais. Bet vēl svarīgāk, ka tur nav citu portretu, par kuriem portretētie nebūtu paši maksājuši. Tātad nolūks bija izmantot viņas stāstu, lai pievērstu uzmanību šaujamieroču “pārkalšanas” idejai un tādējādi, jācer, radītu jaunu, pozitīvāku vēstījumu. Mēs esam izgatavojuši arī dažas āra mēbeles, tās mēs gatavojām kopā ar grupu “Mātes pret vardarbību”, kurā pamatā darbojas mātes, kas kādu zaudējušas slepkavībās, kurās lietoti šaujamieroči vai naži. Viņas kopīgi darbojas, lai dotu alternatīvas iespējas jauniešiem un savas kopienas locekļiem.

RL: Tajā nozīmē, kādā jūs raksturojat savu mākslas uzdevuma izpratni, “Guns for Goods” ir daudz mākslinieciskāka darbība nekā jūsu glezniecība.

Heivuds: Jā, tieši pie tā es gribēju nonākt, jo patiesībā es tajā grupā, “Guns for Goods”, neko nedaru. Es tikai sarunājos ar cilvēkiem. Skulptūras veido Kārena. Nē, kaut ko es tomēr daru – esmu sācis mēģinājumus iegūt no ieroču metāla pigmentu, ko cilvēki varētu izmantot rakstīšanai vai gleznošanai, vai zīmēšanai. Bet citādi – es neko nedaru, tikai sarunājos vai tiekos ar cilvēkiem, savedu tos kopā. Tātad, no vienas puses, kā jūs teicāt, ievērojot šo sabiedriskā aktīvisma modeli, ja vēlaties, šis ir māksliniecisks process, kurā es kā mākslinieks nekādi neizpaužos. No otras puses, sestdienās 7.30 es ieeju savā darbnīcā un gleznoju. Tātad, atgriežoties pie jautājuma… Ceru, ka kaut kad nākotnē šīs gleznas satiks cilvēku, kurš tajās saskatīs jēgu. Un man patiešām nerūp, vai tas būs vairāk nekā viens vienīgs. Ja es gleznoju un ja manas gleznas kaut ko nozīmē vēl kaut vienam cilvēkam, es, iespējams, esmu izpildījis savu uzdevumu šai pasaulē.

RL: Vienīgajā jūsu publiskajā lekcijā, kuru es atradu YouTube, ir jauka pašraksturojumu triāde, bet, tā kā man trūkst plašāka konteksta, gribu jums vaicāt, ko tā nozīmē. Jūs sakāt: “Kā pētnieks es esmu blēdis. Kā sabiedrisks aktīvists esmu maldīgs. Kā mākslinieks esmu trūcīgs.”

Heivuds: Jā.

RL: Jūs to sakāt par sevi?

Heivuds: Jā, jā.

RL: Vai varat atklāt, kā jūs to domājat? Kāpēc jūs kā pētnieks esat blēdis?

Heivuds: Tāpēc, ka patiesībā nezinu, ko nozīmē pētniecība. Kā akadēmisks mācībspēks bieži vien nonāku situācijā, kad man vajadzētu veikt pētniecisku darbu, bet… Tas ir, es domāju, gleznošana arī ir sava veida pētniecība, vai ne?

RL: Daudziem, manuprāt, ir gan.

Heivuds: Jā, kad mēģina izpētīt, kā darbojas krāsas. Tā ka, es domāju, te ir tāda sevis maldināšana ar vērtību sistēmu, kas, godīgi sakot, nešķiet īpaši pareiza.

RL: Pētniecība parasti tiek saprasta kā publicēšanās. Ja esi pētnieks, tev jāpublicējas; ja nepublicējies, tevis nav! Un tas rāda, ka jums kā pētniekam vajadzētu būt kaut dažām…

Heivuds: Jā, esmu uzrakstījis šādus tādus akadēmiskus tekstus dažu mākslas projektu sakarā – sauksim tos tā, ciktāl precīzāku apzīmējumu nerodu –, tādu kā “Guns for Goods” projekts, bet neesmu drošs, ka saskarsme ar šiem tekstiem kādam būtu trakoti produktīva.

RL: Otrā frāze pauž, ka jūs kā sabiedrisks aktīvists esat maldīgs.

Heivuds: Patiesībā varbūt ne tikai es. Ir arī citi, jo sevišķi mākslinieku vidū, kuriem romantiskie priekšstati par to, kas viņiem būtu darāms šai pasaulē, ņem pārsvaru pār realitāti. Es teiktu, ka mani priekšstati ļoti bieži ir visai atrauti no zemes un romantiski, bet tam, manuprāt, nav ne vainas, ja vien nesāku uzskatīt sevi par pasaules glābēju. Šai ziņā man nevajadzētu būt pārlieku pretenciozam.

RL: Vai jums nešķiet, ka sabiedrisks aktīvisms kā tāds varētu būt maldīgs?

Heivuds: Es nemaz negribētu, lai tas sasniegtu kaut ko dižu. Ja mūsu darbošanās padara pasauli kaut nedaudz mierīgāku vai sociāli atvērtāku, vai draudzīgāku, tad ar to pietiek.

RL: Trešā frāze pauda, ka jūs kā mākslinieks esat trūcīgs. Vai ar to domāta jūsu finansiālā…

Heivuds: Ziniet, savas dzīves laikā neesmu pārdevis nevienu darbu… Nē, nav tiesa, pagājušogad mums te Sentmārtinā bija gadskārtējā izsole, un mēs lūdzam dažus absolventus, sevišķi jau plaši pazīstamus, piešķirt izsolei kādu savu darbu. Naudu no tās izmantojam mūsu pēcdiploma studentu izstāžu darbības atbalstam. Un pagājušogad es izlēmu, ka, lai arī nekad neko neesmu pārdevis un man nekad nav bijusi nopietna izstāde kādā prestižā galerijā, un līdz ar to man faktiski nav reputācijas vai vārda, tomēr pievienošos šai akcijai, ziedošu kādu savu darbu. Es iedevu izsolei tūbiņu ar krāsu, kas bija gatavota no manas paša ādas. Nu jau gadus četrus vai piecus es krāju savu ādu.

RL: Ādu?

Heivuds: Jā, ādas gabaliņus, kurus es sev noņemu no kāju pēdām. Es tos krāju…

RL: Kāpēc? Tā jums rada neērtības, vai…

Heivuds: Jā, sākotnēji tā. Man ir tāda īpaša medicīniska kaite ar pēdām, kas liek man to ādu ik pa laikam ņemt nost. Un tad es izdomāju, ka to paglabāšu, izžāvēšu un tad pievienošu eļļas krāsai. Un to es pārdevu izsolē, jo man šķita, ka varbūt ir vērts pārdot sevi pašu, ja jau man diez ko nesanāk pārdot manu mākslu. Tas ir pirmais priekšmets, ko jebkad esmu pārdevis, tas ienesa kādas 300 mārciņas. (Abi smejas.)

RL: Tagad jūs varat izrēķināt sava ķermeņa kopējo cenu.

Heivuds: Protams, jā, – tur bija 50 gramu. Varu izrēķināt, pilnīgi noteikti.

RL: Šo teikumu triādi pavadīja vēl trīs citi izteikumi: “Es neko nezinu. Es neko nedaru. Es neko neradu.” Īpaši mani ieintriģēja tas pirmais. Kā jāsaprot tas, ka jūs neko nezināt?

Heivuds: Godīgi sakot, es nezinu, vai es to attiecināju uz sevi vai arī uz attieksmi, ko gaidītu no citiem. Bet, ja mēs, skolotāji un pasniedzēji, izliksimies zinām pārāk daudz, mēs varam patiešām izkropļot realitāti. Varbūt mūsu darbs ir nevis būt zināšanu avangardā, bet veicināt zināšanas, veicināt izziņu un veicināt zinātkāri. To es domāju ar šo izteikumu: neesmu drošs par savu zināšanu bāzi, neesmu pārliecināts nedz par tās drošumu, nedz dziļumu.

RL: Tāda diezgan sokratiska pieeja.

Heivuds: Jā, varbūt.

RL: Kas ir jūsu draugi – gadsimtu griezumā?

Heivuds: (Ilgi klusē.) Vladimirs Majakovskis ir dzejnieks, kuru allaž esmu lasījis…

RL: Protat krieviski vai arī lasāt viņu atdzejojumā?

Heivuds: Atdzejojumā, krievu valodu nemaz neprotu. Viņa dzejoļi man ir ļoti tuvi. Gleznotāji man patīk. Rubenss…

RL: Rubenss? Tās tuklās meičas?

Heivuds: Nē, ne tuklās meičas, tās ma- ni diez ko neinteresē. Man patīk telpas dziļums vairumā viņa gleznu – ļoti šaurā telpa perspektīvā. Ir viena Rubensa glezna, uz kuru es skatos veselus…

RL: Kura? Vai ne “Trīs grācijas”?

Heivuds: Nē, “Tīģeru medības”. Es uz to skatos nu jau sešus gadus. Tai ir samērā šaurs telpas dziļums un ļoti šaura perspektīva.

RL: Un no domātājiem?

Heivuds: Ir viens vai divi pabu filozofi, kuri mani ietekmējuši. Viens ir mans sens draugs ar savu īpašo redzējumu par to, ko viņš dēvē par “klusajām zināšanām”, un par mūsu atbildību saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Viņš mēdza stiept mani uz pabiem, kur, kā viņš labi zināja, es nejutīšos komfortabli. Es to atšifrēju tikai trešajā šādā kopīgajā gājienā. Viņš mani aizveda uz pabu Londonas centrā ar nosaukumu “Čērčils”, un tur bija pilns ar labējiem britu fašistiem.

Man šķiet, ka viņš mani turp veda, tikai lai redzētu, kā es reaģēšu. Un tad viņš man paskaidroja: ja tu esi ieinteresēts iekļaujošā izglītībā, tad tas nozīmē arī šos ļaudis. Tu nevari vienkārši nolīst savā neoliberālajā iestādē un iedomāties, ka tagad ar izglītošanu maini pasauli, jo šie arī ir cilvēki.

RL: Viņš tātad paplašināja jūsu redzesloku?

Heivuds: Jā, un tieši tāpēc es viņu izvēlējos kā domātāju. Jo viņš ir cilvēks, kurš allaž gatavs likt man pārvērtēt manus priekšstatus un tikpat gatavs pārvērtēt arī savus priekšstatus par mani.

RL: Es vēlētos atgriezties pie glezniecības. Vai gleznošana kā kultūras prakse ir mirusi?

Heivuds: Nē, es tā nedomāju; patiešām nav. Daudzu iemeslu dēļ. Tā nav mirusi tāpēc, ka cilvēkiem joprojām patīk gleznot akvareļus, un mēs nevaram atņemt viņiem šo prieku. Ir daudz ļaužu, kuri aizrautīgi apmeklē gleznošanas kursus vai dodas uz laukiem gleznot akvareļus, un potenciāli tā varētu būt glezniecības nākotne. Varbūt varētu – mēs jau nezinām. Mēs nezinām, ko nākotne nesīs.

RL: Bet šādi jūs to reducējat uz pašterapeitisku nodarbi.

Heivuds: Kas arī ir svarīgi. Bet, runājot par to, ko varētu darīt jauns reflektants, iestājoties universitātē... Nedomāju, ka esam izzinājuši gleznošanas potenciālu visās tās formās, piemēram, gleznošanas potenciālu ārpus audekla formas. Mēs pilnīgi noteikti neesam izzinājuši tās potenciālu digitālajā formātā, jo glezniecība pastāv ne tikai uz audekla, bet arī tehnoloģijās.

RL: Kā glezniecība pastāv digitālajā tehnoloģijā?

Heivuds: Mana teorija ir – nu, pareizāk sakot, tā nav mana teorija, bet iedomājieties, ka pasaulē pastāv tikai glezniecība un tēlniecība, tikai šie divi mākslas veidi. Ar to es domāju, ka cilvēki domā vai nu gleznieciskās, divu dimensiju formās, vai arī skulpturālās formās, un šādu pieeju var izmantot gan daiļdārzniecībai, gan digitālajai mākslai, gan jebkuram citam mākslas veidam.

RL: Nu, mūziku tas neskar.

Heivuds: Skulptūra.

RL: Mūzika ir tēlniecības forma?

Heivuds: Varētu būt. Tas atkarīgs no mūziķa, jo mūziķi tendēti domāt trīs dimensiju formā, bet citi mūziķi atkal – plakanos attēlos. Un digitālo tehnoloģiju izmanto arī gleznu radīšanai. Manuprāt, tas viss nav pilnībā izzināts. Un gleznošana uz substrāta, krāsas klāšana uz substrāta vēl nav pilnīgi izzināta.

RL: Ar substrātu jūs domājat dažādus substrāta veidus?

Heivuds: Jā, jā, tradicionālo audeklu un jebko citu. Nedomāju, ka to var pasludināt par mirušu, kamēr cilvēkiem tas kaut ko nozīmē, kamēr cilvēkiem ar to ir garīga saikne.

RL: Pieņemot, ka cilvēki, kuriem ir interese mācīties gleznot, turpinās stāties Centrālajā Sentmārtina koledžā un citās mākslas skolās, iztēlojieties jaunieti, 18 gadus vecu, kuru kāda dīvaina iemesla dēļ interesē gleznošana. Kas viņam vai viņai būtu jāmāca?

Heivuds: Nezinu, vai es, gluži godīgi runājot, mudinātu visus, kurus interesē gleznošana, stāties Centrālajā Sentmārtina koledžā, jo mēs sliecamies runāt ar studentiem par paplašinātu mākslas radīšanas lauku un kultūras produktu dažādību. Mēs to nesen pārrunājām ar kolēģiem. Ja domājam par to, kādas nākotnē varētu būt starpkultūru prakses – prakses, kuras uzņem dažādu kultūru elementus un paplašina mūsu uztveri, mūsu kultūras koordinātu lauku, – glezniecība varētu būt viena no pētāmajām jomām. Tātad, ja viena no lietām, ar kurām gribu iepazīstināt gleznošanas studentu, ir dažādas pieejas kompozīcijai un kompozīcijas teorijas, tad varu izvēlēties to darīt no Rietumeiropas tradīcijas viedokļa, bet varu arī teikt: “Klau, un vēl jums ir jāpaskatās uz topogrāfisko attēla kompozīcijas pieredzi, kas nāk no Austrālijas aborigēnu mākslas.” Manuprāt, viena no šālaika iespējām ir virzīt studentus pie alternatīviem iespaidu avotiem. Protams, ne jau mēs to esam iesākuši; tendence raudzīties ārpus savas tiešās kultūrpieredzes pastāv jau pēdējos 100 gadus.

RL: Vai Eiropā ir kāda tik transkulturāli atvērta skola?

Heivuds: Jēziņ, es nezinu.

RL: Jūs gribētu, lai būtu?

Heivuds: O jā, es gribētu, lai tāda būtu. Saprotams, Eiropā joprojām ir tradicionālas glezniecības skolas; dažādās Eiropas daļās dominē dažādas pieejas un dažādi pedagoģiskie modeļi – un paldies Dievam, ka tā. Lielbritānija, piemēram, mūsdienās tendēta sākt ar koncepciju.

RL: Materiāls un tehnika nāk vēlāk?

Heivuds: Tie nāk vēlāk, jā. Savukārt, piemēram, Klužā-Napokā, Rumānijā, joprojām visai pamatīgi māca kompozīcijas tehnikas, māca septiņu krāsu slāņu klājumu, māca, ziniet… gleznošanas disciplīnu. Un tas veido kvalitātes, kādas mēs nebūtu spējīgi panākt savā izglītības sistēmā. Savukārt tās kvalitātes, kuras rodas mūsu izglītības sistēmā, varētu nebūt tādā pašā mērā iegūstamas Rumānijā. Tātad mums ir atšķirīgi atspēriena punkti, un es domāju, ka ir kaut kas ļoti interesants tajā, ka mēs paveram iespēju šo atšķirīgo kultūru mijiedarbei.

RL: Man šķiet, ka Latvijas Mākslas akadēmija ir tuvāka Rumānijas modelim nekā pretējam spektra galam. Šie divi poli liek vēlreiz uzdot jautājumu, ar kuru es sāku, – par izglītības krīzi. Kā atrast līdzsvaru starp amata prasmēm, kuru apguvei nepieciešams laiks, un, no otras puses, prāta atvēršanu, izziņas rosināšanu, visu to, kas ir ārpus tehniskajām prasmēm? Un ar “krīzi” mākslas izglītībā es domāju to, ka nav skaidrs, kas būtu jāmāca cilvēkiem, kuri nevis apgūst prasmes, bet attīsta savu jaunrades spēju. Kas viņiem būtu jāmāca? Un tie, kuru izglītība balstās prasmju apgūšanā, – kā atvērt viņu prātu, lai viņi spētu iziet ārpus savas specializācijas rāmjiem? Manuprāt, mūsdienu mākslas izglītībā tā ir liela problēma.

Heivuds: Tā ir problēma, bet tā ir arī iespēja. Ja varam izvairīties no dažiem spaidiem, ar kuriem šobrīd sastopamies un kuri bremzē iespējas, par ko mēs nupat sākām runāt, proti, finanšu sistēmas un tirgus konkurences spiediena uz mākslas izglītību, – ja šos spaidus varētu aizvākt, tad mums pavērtos reāla iespēja. Respektīvi, tā nav iespēja atrisināt šo problēmu, un es arī neuzskatu, ka būtu vajadzīgs kāds galīgs risinājums. Bet varētu būt pagaidu risinājumi, kas dod zināmu skaidrību. Mēs pašlaik sadarbojamies ar Tokiju, un japāņu tēlotājmākslas izglītības modelis ļoti lielā mērā balstīts amata prasmju apgūšanā.

Un te mēs nonākam tieši pie tā, ko jūs nupat teicāt: viens no ļoti svarīgiem komponentiem šeit ir laiks. Lielbritānijā mēs joprojām lietojam vārdu “prakse”, lai gan patiesībā mūsu studentiem nav laika praktizēties, no viņiem gaida tikai vienu – ražot, ražot un vēlreiz ražot. Tev ir ideja, tu to īsteno un dodies tālāk. Tikām mūsu partneri Japānā pavada krietnu laiku praktizējoties, piemēram, kā ar kaltu nostrādāt līdzenu virsmu. Vai kā kausēt stiklu formā. Lūk, viņi vispirms iegūst šādu prasmēs balstītu izglītību un tikai pēc tam tiek iepazīstināti ar atšķirīgām kultūrām. Savukārt Centrālajā Sentmārtina koledžā no studentiem gaida idejas, vērtību konceptus, netradicionālu attieksmi pret praksi, bet mācību procesā viņi tomēr apgūst arī diezgan daudz prasmju. Un izrādās, ka pēcdiploma posmā mūsu un Tokijas studenti ir gatavi tiešai saskarei un ir gatavi gūt jaunu pieredzi, pateicoties šai saskarei. Varbūt tas nav risinājums tam, par ko jūs runājat, bet sadarbība pāri nacionālo valstu un kultūru robežām, manuprāt, ir viena no mūsu nākotnes iespējām. Protams, šīs sadarbības pamatā jābūt savstarpējai cieņai.

RL: Varu viegli iztēloties, ka students vispirms apgūst amata prasmes un pēc tam tiek rosināts paplašināt domāšanas apvāršņus, domāt konceptuāli u.tml. Bet man grūti iztēloties, ka tas varētu darboties arī otrādi, jo prasmju apgūšana prasa laiku, bet pēc koledžas beigšanas laika, ko tam varētu veltīt, jau vairs nebūs. Vai pastāv tāda problēma?

Heivuds: Tā varētu būt. Es to redzu daudzos maģistrantos un doktorantos, kurus ļoti nodarbina jautājumi, kas saistīti ar radošu ideju īstenošanu materiālā, un kuri saista savu nākotni tieši ar šāda veida jaunradi: “Tas ir tas, ko es gribu darīt, un, lai es to varētu darīt sekmīgi, man jāprot tas un tas, tāpēc es sevi veltīšu tam, lai apgūtu šīs zināšanas un prasmes.” Šāda tendence pastāv.

RL: Bet pirms pēcdiploma līmeņa kaut kādas amata prasmes Centrālajā Sentmārtina koledžā taču arī tiek mācītas, vai ne?

Heivuds: Jā, tiek. Mums skolā ir visi nepieciešamie resursi, tehniskais aprīkojums un zināšanas amata prasmju apgūšanai. Taču jāatceras, ka par arvien izšķirīgāku un arvien grūtāk iegūstamu resursu kļūst laiks. Studentiem, kuri pie mums tagad mācās, ir mazākas iespējas laika ziņā: akadēmiskais gads ir īsāks nekā agrāk, diena ir īsāka, jo daudziem studentiem nākas strādāt. Tā ka, manuprāt, tā ir reāla problēma. Un, kā mēs labi zinām, no laikmeta, kad kvalifikācijas iegūšana varēja prasīt septiņus gadus, mēs virzāmies uz laikmetu, kad tā prasa trīs. Tā ir virzība, kuru, šķiet, pieprasa jaunā ekonomiskā situācija. Bet ir skaidrs, ka septiņus gadus, kurus pavada, mācoties tēlnieka amatu, nevar aizstāt trīs gadi, kuros izmēģina dažādas tehnikas un tad izšķiras, kura der.

RL: Sakiet, kādas metodes jūs izmantojat, lai studentos veicinātu neordināru domāšanu un izzinātkāri?

Heivuds: Daļēji tas tiek panākts parastā mācību procesā. Daudzos mācību kursos – faktiski visos – pasniedzēji pievērš tam īpašu uzmanību. Bet tai pašā laikā pastāv arī tāda lieta kā priekšgājēju atstātais mantojums, un tam ir milzīga ietekme. Es šeit nestrādāju ilgi – trīs gadus… Bet, ienākot šajā ēkā, jūs pēkšņi apzināties, ka šeit ir mācījušies cilvēki, kuri daudz ko mainījuši mākslas pasaulē, un to nekādi nevar apiet, tas šeit ir. Tas nosaka citādu tiecību un arī citādus izaicinājumus. Pa daļai tam ir sakars ar šīs institūcijas gadu gaitā uzkrāto reputāciju. Tie, kas šeit ienāk, cer sacelt drusku lielāku troksni, kad būs no šejienes izgājuši.

RL: Kad sakāt “cilvēki, kuri ir daudz ko mainījuši”, jūs it kā netieši norādāt, ka pārmaiņas pašas par sevi jau ir kaut kas labs. Ir ļoti daudz pārmaiņu, kuras nav uzlabojušas mūsu dzīvi.

Heivuds: Jā, protams, simtprocentīgi jums piekrītu, ne visas pārmaiņas automātiski ir uz labu. Es domāju, ka svarīga ir dinamika, vienalga, vai tās rezultāts ir pārmaiņas vai arī tas ir vienkārši tāds ciklisks process, kas jaunā veidā atražo mums jau zināmo. Bet dinamika pati par sevi – tā rada iespējas jaunatklājumiem un zināšanu apguvei.

RL: No tām informācijas driskām, kuras es par jums varēju ievākt pirms sarunas, man radies iespaids, ka jums piemīt zināmas anarhistiskas tendences.

Heivuds: Ko jūs iedomājaties! (Smejas.)

RL: Es uzdūros frāzei, kuru tagad nevaru citēt vārds vārdā, bet doma bija apmēram šāda: “Man nerūp nacionālās valstis, tās mani neinteresē.”

Heivuds: Jā.

RL: Es kļūdos?

Heivuds: Es sevi gluži neuzlūkotu par tādu revolucionāru anarhistu, bet es vienkārši neizprotu nacionālo valstu pastāvēšanas loģiku. Piemēram, es it kā nomināli esmu anglis. Es nezinu, ko tas nozīmē. Manai kopības apziņai nav nekāda sakara ar Angliju vai Anglijas ideju, vai angliskuma ideju. Man ir tikpat daudz draugu vai kolēģu, vai ietekmju no Latvijas vai no Ķīnas, vai no Krievijas, vai… Un angliskums – es nezinu, ko tas nozīmē. Tāpēc, kad mēs nonākam pie tā, kas ir nacionālā identitāte vai nacionālā valsts, es nesaprotu, kāpēc mums jābūt tam visam pakļautiem. Jo sevišķi šajā laikmetā, kurā mūsu satuvināšanos veicina digitālās tehnoloģijas.

RL: Nu, es varētu dot jums vienu atslēgu, ko tas nozīmē. Pamatā būtu valoda: valoda ir jūsu māte, tā dzemdē jūs kā apzinīgu būtni. Un, ja jūsu pamatvaloda ir angļu, tad tas arī ir pamats jūsu angliskumam, jo jūs esat dzimis šajā valodā. Kas te ir aplams?

Heivuds: Nekas, bet neuzskatu, ka tāpēc man noteikti būtu jāpieder pie kādas nacionālas valsts.

RL: Jūs nesaskatāt loģisko saikni starp to, ka valoda ir jūsu mamma, un pasēm un nacionālajām armijām?

Heivuds: Katrā ziņā ne nacionālajām armijām. Ja man būtu jāizvēlas nacionālā identitāte, tad es lūgtu mani uzskatīt par lankašīrieti. Es nāku no Anglijas ziemeļiem, no Lankašīras. Es joprojām tur dzīvoju – brīvdienās.

RL: Tur jūs gleznojat?

Heivuds: Tur es gleznoju. Es izjūtu piederību šai konkrētajai ainavai, man tas ir ļoti svarīgi. Un, ja es domāju par nacionālo identitāti un to, kā tā ietekmējusi šo konkrēto valsts daļu, tad mani satrauc strādnieku paverdzināšana industriālās revolūcijas laikmetā, strādnieku piespiedu pārvietošanās no vienas valsts daļas uz citu un tās izraisītā nabadzība. Tas izraisīja mirstību, kāda līdz tam nebija redzēta. Un neviena no mūsu valdībām nav par to atvainojusies, nekad. Nekad nav uzņēmusies atbildību par to, kas tika nodarīts šiem ļaudīm. Mēs kā nācija zināmā mērā apzināmies savu lomu vergu tirdzniecībā, bet nekad neesam atzinuši, ka savulaik esam paverdzinājuši mūsu pašu salas ļaudis.

RL: Es skatījos ierakstu, kurā premjerministrs Boriss Džonsons redzams ierodamies parlamentā, un kāds skots – neatceros viņa vārdu – saka, ka sveic ar stāšanos amatā pēdējo Apvienotās Karalistes premjerministru. Vai jums ir sajūta, ka šis mākslīgais valstiskais veidojums visai drīz varētu izjukt?

Heivuds: Hmm, tas būtu ļoti liels minējums, jo mūsu lietotie politiskie procesi ir krietni vecmodīgi, bet šādu virzību es varu iztēloties. Taisnību sakot, es pazīstu diezgan daudz cilvēku, kuri būtu uzskatāmi par angļiem un kuri, ja viņiem teiktu, ka Skotija rīt būs neatkarīga, teiks: “Vai varam piebiedroties?” (Smejas.)

RL: Vai varam kļūt par skotiem?

Heivuds: Jā, jā.

RL: Pēdējais jautājums. Kas ir svarīgākais, ko jūs savā dzīvē esat sapratis?

Heivuds: Mm… Vai drīkstu dot divas atbildes?

RL: Jā.

Heivuds: Viena ir saistīta ar ģimeni. Dižākais brīdis manā mūžā bija tad, kad šai pasaulē ieradās mani bērni. Tu pēkšņi atklāj, ka tavs paša mirstīgums nav svarīgs, ka pastāv lietas, kas ir nozīmīgākas par tevi. Tā bija liela mācība. Un otra atbilde būtu… Es te nemēģinu paust kādu dziļu patiesību, bet doma, ka nejaušībām nav noteikti jābūt… ka nejaušības var nest neveiksmi, bet tās var arī kalpot veiksmei. Man tīri labi patīk nejaušības.

RL: Jūs domājat – šķietami nelaimīgas nejaušības?

Heivuds: Nē, nē, vienkārši nejaušības – kaut kas tāds, ko tu negaidi.