Maija apkārt Ķīšezeram

Rīgas Laiks: Kāpēc Maija Silmale vienmēr bija melnām brillēm?

Lelde Stumbre: Domāju, ka viņai tomēr acīm kaut kas kaitēja. Jo viņa nekad nestaigāja parastās brillēs, tikai aptumšotās.

RL: Bet viņa atbrauca no lēģera bez brillēm?

Stumbre: Jā. Bet, kad tās parādījās, es, patiesību sakot, nezinu.

RL: Jūs rakstāt, ka viņa jau uzreiz pēc atgriešanās sāka staigāt spilgtās, izaicinošās drānās. Un arī beretē viņa staigāja.

Stumbre: Jā. Vispār viņai bija ļoti eleganti apģērbi, īpaši salīdzinājumā ar to laiku, kad mēs visi bijām tādi… nu kā jau 60. gados. Pelēki. Bet viņai vienmēr bija kaut kas elegants, īpašs mugurā. Viņai bija tādi Chanel kostīmiņi ar šauriem svārkiem…

RL: Tiešām Chanel?¹

Stumbre: Nē, nu droši nebija Chanel, bet tāda stila.

RL: Smaržas?

Stumbre: Smaržas – obligāti. Un viņai bija arī lērums kreļļu un rokassprādžu.

RL: Un cik lielā mērā tas, ko jūs piedēvējat viņai, – vēlēšanās skaisti apģērbties un, kā jūs rakstāt, smaržot pēc sievietes...

Stumbre: To viņa rakstīja vēstulē mammai no Taišetas – ka drīz atgriezīsies un ka grib būt atkal normāla sieviete, kas labi smaržo un ir skaisti apģērbta...

RL: No kurienes īsti ir viņas stils? Vai tas bija jau pirms apcietināšanas vai arī izveidojās saistībā ar sapņiem par Franciju?

Stumbre: Es domāju, ka tas ir priekšstats par Franciju. Lai gan jau pirms apcietināšanas, kad viņa dzīvoja mājās ar vecākiem, tāpat arī – ar vīru Miervaldi Ozoliņu, viņai bija labas drēbes: tā bija labi situēta ģimene. Viņas mamma pēc Maijas atgriešanās teica: ejam pie skapjiem un skatāmies, sameklēsim, ko vilkt. Tur viss bija saglabājies no pirmskara un kara laikiem. Tā ka, šķiet, Maijas gaume jau bija izveidojusies, bet Francija vēl uzlika tādu punktiņu. Un arī viņas alternatīvais domu gājiens: es nebūšu kā visi!

RL: Kad es lasīju Kurta Fridrihsona vēstules sievai no lēģera, mani arī pārsteidza tāds savā ziņā erotisks fetišisms: viņš raksta par viņas veļu un slīdīgajām zīda zeķēm... Pārsteidz tas arī šī ārprātīgā pretstata ziņā starp cietuma vidi un brīvās pasaules estētiku. Tiesa, Fridrihsons bija Francijā mācījies, bet Silmale nekad tur nebija bijusi. Jādomā, ka Latvija pirms kara bija diezgan modīga. Rīga, es domāju.

Stumbre: Es domāju – noteikti, jā. Viņi tomēr Latvijas laikā braukāja apkārt, viņi redzēja, kāda ir mode, viņiem bija žurnāli, šuvējas, bija smalki veikali. Viņi jau bija redzējuši, ka var labi apģērbties – eleganti un atbilstoši modei. Pats par sevi saprotams, ka tas viņiem likās svarīgi. Bet Maijai, man liekas, it īpaši. Jo Fridrihsons ir vīrietis, viņam varbūt nebija tik svarīgi, lai viņam būtu zīda šlipses vai kaut kas tamlīdzīgs. No vienas puses, viņai bija svarīgi, lai viņa labi izskatītos un izceltos, teiksim, uz kaut kāda pelēkā fona. Un, no otras puses, es domāju, ka tas bija arī individuālisms. Es nebūšu tāda kā visi, kā šī melnā masa.

RL: To melno, pelēko masu viņa iepazina vēl pirms kara vai jau pēc atgriešanās padomju Latvijā?

Stumbre: Padomju. Brīvās Latvijas laikā viņa tomēr dzīvoja ļoti vieglu, patīkamu dzīvi. Būtībā viņai nekādu problēmu nebija. Viņai bija brīnišķīga ģimene, kurā visi cits par citu rūpējās. Lielajā dzīvoklī Alberta ielā notika karnevāli un brīnišķīgas balles. Viņai ļoti labi gāja skolā, mācībās. Viņa viegli nesās uz priekšu. Tad viņa iestājās aktieros, uz mirklīti. Taču viņai tas nederēja, viņa nebija komandas cilvēks, viņai vajadzēja kaut ko individuālu. Un viss viņai padevās – ļoti vienkārši un labi padevās. Tā bija laba dzīve, un viņa arī par to raksta vēstulēs mammai: labā, vienkāršā un skaistā dzīve ir beigusies, vairs nekā nebūs. Kad viņa atgriezīsies no Taišetas.

RL: Lelde, runājot par Maijas Silmales dzīvi kopumā: vai jūs teiktu, ka tā bija traģiska?

Stumbre: Nē, es to tomēr par traģisku nesauktu. Jo, pirmkārt, viņa bija gudra sieviete un viņa saprata, ka viss, ko viņai nācās pārdzīvot, tomēr ir pieredze, un būtībā kā cilvēks viņa izveidojās tieši Taišetā. Viņa aizbrauca uz turieni kā tāds, neteiksim, skuķis, bet nu ļoti jauna, viņai bija deviņpadsmit divdesmit. Viņa vēl īsti nesaprata, ko grib un kāpēc. Apprecēties ar Ozoliņu… Kāpēc? Vispār nav saprotams. Man ir bildes, kur viņi līksmo kāzās ar maniem vecākiem, bet toreiz jau kāzas nedrīkstēja rīkot, drīkstēja tikai sarakstīties dzimtsarakstu birojā. Arī baltas kleitas un plīvurus nedrīkstēja

RL: Ko tad drīkstēja?

Stumbre: Nu, kādu glītu kostīmiņu pelēkos toņos (smejas). Baltu blūzīti. To man arī mamma stāstīja. Mums jau nebija baltās kleitas, viņa teica. Es saku: kā jums nebija? Nē, nē, nē, tad nedrīkstēja neko tādu, tā ir kapitālisma palieka. Jā, bet to savu raksturu Maija ieguva tieši Taišetā. Tur bija arī Broņislava Martuževa, kas viņu ļoti iespaidoja. Ārste Aleksandra, kura arī viņai ļoti palīdzēja, jo saprata, ka Maija ir jauna un dumja, viņa pat nesaprot, kāpēc tur ir nokļuvusi. Kaut kādu grāmatiņu dēļ, kuras viņa Rīgā lipināja kopā kā dāvanas? Tas nebija saprotams, un tad Broņislava...

RL: To tiešām ir grūti saprast.

Stumbre: Protams, ka to ir grūti saprast. Bet Broņislava un Aleksandra, un droši vien vēl kādi cilvēki, kas tur bija, beidzot izskaidroja, kas notiek un kāpēc. Un viņa atbrauca mājās jau krietni, krietni gudrāka. Un sāka veidot savu dzīvi.

RL: Jūs teicāt, ka viņa bija gudra sieviete. Ko tas īsti varētu nozīmēt?

Stumbre: Viņa bija ārkārtīgi daudz lasījusi – ne tikai frančus, bet pilnīgi visu, ko vien varēja dabūt. Un es domāju, ka tajos īsajos 17 gados, kurus viņa pēc atgriešanās no lēģera nodzīvoja, viņa ļoti labi saprata, ko dara, kāpēc tā dzīvo, un arī to, ka nekādā gadījumā nedzīvos citādi. Kad es ar viņu kontaktējos, man bija kādi 16 gadi, un es vispār nesapratu, kas par desām. Ko tu dari, Maija, kāpēc tu šitā dzīvo? Dzer, pīpē, naktīs nepārtraukti klausies mūziku?

RL: Kas tā bija par mūziku?

Stumbre: Šansoni, protams, franči. Plates un lentes, lentes, miljoniem lenšu ar ierakstiem.

RL: Jūs arī sākāt dzert un klausīties mūziku pa naktīm?

Stumbre: Protams! Jā, Maijas ietekmē, jo tas Maijas dzīves stils… No vienas puses, es tā īsti to nesapratu, bet, no otras puses, mani tas pilnīgi sajūsmināja. Tas bija pilnīgi brīvs. Es daru, ko es gribu.

RL: Te man atkal ienāca prātā vēlīnā Ziedoņa rindiņa no viņa “Trioletām”: “Nez kāpēc mērkaķi nāk prātā un viņu brīvais dzīves stils...”

Stumbre: Jā, mūs ļoti bieži sauca par mērkaķiem. Tos jauniešus, kas mēs bijām, tādi hipijiski.

RL: Kā tas nāca, ka tieši tulkošana kļuva par to, ar ko Silmale sāka nodarboties?

Stumbre: Pirmkārt, viņa jau pašā sākumā izdomāja, ka tas varētu būt vienīgais veids, kā vispār kaut ko nopelnīt. Pirmais viņas tulkojums bija Viktora Igo “Nožēlojamo” pirmā daļa; viņa par to saņēma 15 tūkstošus rubļu.

RL: Ņemsim vērā, ka mašīna tajā laikā maksāja apmēram 8000 rubļu...

Stumbre: Jā. Bet viņai grūti gāja ar to tulkošanu. Tas bija ārprāts, jo vajadzēja dabūt, pirmkārt, rakstāmmašīnu, otrkārt, visādas vārdnīcas. Un vēl vajadzēja dabūt... papīru! Padomju valstī nebija papīra, un pēc papīra Maija kā mednieks skrēja pa visu pilsētu. Bet, nu, viņai bija tāds draugs, kurš viņai visādi palīdzēja.