Labākie vilcieni ir tie, kuri ir sarkani
Foto: Uldis Tīrons
in memoriam

Ar kinorežisoru, festivāla Arsenāls dibinātāju un vadītāju Augustu Sukutu, sarunājas Arnis Rītups un Uldis Tīrons

Labākie vilcieni ir tie, kuri ir sarkani

Šo 2015. gadā notikušo sarunu ar Augustu Sukutu (1947–2017) mēs gatavojām publicēšanai krievu valodā. Pēc Augusta nāves nolēmām šo, šķiet, pēdējo interviju ar viņu publicēt arī RL latviešu versijā.

Rīgas Laiks: Vai tu atceries Žeņas Paškēviča filmu “Cilvēka dienas”?

Augusts Sukuts: Jā, bet spilgtāk es atceros “Garo dienu”. 20 minūtēs… Kas ir dzīve un kas ir nāve, no viena gala līdz otram.

RL:Filma “Cilvēka dienas” ir uzņemta pēc Solovjova scenārija, savukārt Solovjova scenārijs ir pēc Andreja Bitova tāda paša nosaukuma “romāna-punktiera” (роман-пунктир), kā viņš to sauc. Tur tas galvenais varonis virzās cauri laikam un ir iezīmēti tikai daži punkti viņa mūžā. Punktieris. Tādi kadri, kuri šī varoņa novērotājam kaut kādu iemeslu dēļ likušies būtiski. Vai tu vari norādīt uz tādiem punktiem savā dzīvē?

Sukuts: Jāpadomā... (Ilgi klusē.) Ir punkti, ir sajūtas. Bet man ir laimējies tai ziņā, ka, domājot par tālu pagātni, tā man saistās ar sauli. Visa bērnība un arī jaunība.

RL: Jūrmala...

Sukuts: Vasarnīca Bulduros, jā. Tāda totāla saules un laimes sajūta. Tie ir 50., 60. gadi un tāda totāla laimes izjūta, ko bija devusi māte. Tēva nebija, nē, tēvs bija, alimentus skaitīja. Viņš bija poļu jūrnieks. Viņi iepazinās lēģerī, tur viņiem bija kāzas… Kaut kur pie Čukotkas.

Jā, bet, runājot par punktiem, viens tāds noteikti bija pirmā tikšanās ar kino, vispirms – laikam televizorā. Māte nopirka vienu no pirmajiem televizoriem, kopā ar linzu tas maksāja, ja nemaldos, 550 vai 850 rubļu.

RL: Ā, bet tas jau bija vecā naudā.

Sukuts: Vecā naudā, 1955. gadā aptuveni. Un tur bija tāda turku filma, erotiska. Harēmā dejoja tādas turku meitenes, garmatainas…

RL: Tev bija astoņi gadi.

Sukuts: Man bija astoņi vai septiņi gadi, jā. Otrā tikšanās bija jau stipri vēlāk, tas bija Vajda, “Pelni un dimants”, ar Cibulski. Vajdas filma man deva pārliecību, ka man jānodarbojas ar kinematogrāfu. Ka tā ir man radniecīga forma.

RL: Tavā grāmatā ir vesela nodaļa ar nosaukumu “Orgasms” – vai ar to tev nesaistās kāds punkts?

Sukuts: Tie ir 80. gadi. Taču es nedomāju, ka tas būtu kāds punkts, kas izgaismo manu dzīvi, nē. Tie bija interesanti notikumi, bet... Vispār es labprātāk runātu nevis par punktiem, bet daudzpunktiem, kaut ko, kas turpinās, ved nevis pie gala, bet drīzāk pie bezgalības jēdziena. Dzīvojot Spānijā, piemēram, turpinās tā laimes un saules sajūta, kas bija bērnībā.

RL: Tu esi atgriezies bērnībā.

Sukuts: Jā, tai laimes sajūtā, jo cilvēks jau ir radīts saulei, kam citam? Spānija ir tāda saules zeme, un saule uztur arī gan to buļļu cīņu garu, gan flamenko.

RL: Varbūt tev arī ir kaut kas tāds kā “saules filozofija”, kā bija Albēram Kamī viņa Alžīrijas tekstos?

Sukuts: Vai vīna baudu var nodēvēt par filozofiju, man ir grūti spriest. Zināmu dzīves jēgu es tur saskatu.

RL: Dzeršanā?

Sukuts: Nu, neapšaubāmi, jā.

RL: Kas tev tur… tieši noreibšana interesē vai vēl kaut kas cits?

Sukuts: Vai mani interesē noreibšana? Nu, nē.

RL: Bet kas?

Sukuts: Nē, nu… Tu zini, es nekad nedzeru viens. Vīnam vajadzīgi tomēr līdzbiedri, ar kuriem tu vari runāties, varbūt atcerēties kādus aizgājējus vai kādu kopīgu notikumu. Te, Spānijā, jau vīnu dzer pietiekoši nopietni.

“Kino dienas ’86”: pie Planetārija mākslinieki piepūš piecpadsmitmetrīgo Kinocilvēku. Foto no Augusta Sukuta personīgā arhīva

RL: Bet, kad tu atceries kādus notikumus no savas dzīves, tie lielākoties ir kaut kas ekstravagants, gandrīz vai sirreāls, un tu bieži vien esi šo notikumu centrā... Tu tos novērtē, ja jau tu par tiem stāsti?

Sukuts: Ne jau nu man izvērtēt savu dzīvi... Es vienkārši priecājos par dzīvi.

RL: Jā, varbūt tas ir labāks formulējums.

Sukuts: Es priecājos, jā. Tad jau mēs varam sākt domāt – kas tad ir dzīve, un, ja dzīve nav prieks, tad tikai jūs kā filozofi varat pateikt, kas tad ir tā dzīve. Man dzīve ir prieks.

RL: Man šķiet, ka viens no taviem paņēmieniem, kā to dzīvesprieku uzturēt, ir bijis blefot.

Sukuts: Bet pašam sev visupirms, nevis otram.

RL: Kā to saprast?

Sukuts: Dot sev vīziju.

RL: Līdz tādai stadijai, ka tu pats tai notici?

Sukuts: Neapšaubāmi. Un tad vairs nav jārealizē, jo tu to jau esi realizējis tai vīzijā.

RL: Man ir stāstījuši par tevi kā par izcilu blefotāju pokerā. Nesatricināms skatiens un spēja blefot uz visdažādākajām likmēm… Un man šķita, ka arī ārpus pokera...

Sukuts: Nu, pokers ir cita spēle.

RL: Nekā dzīve.

Sukuts: Bet dzīvē jau ir jāiestāsta sev, ja tu kaut ko būvē, tev tas ir jāredz. Ja tu to redzi, tad viss ir kārtībā.

RL: Nu labi, vai tu vari izstāstīt vienu tavu spilgtu sekmīgu blefa epizodi?

Sukuts: Tādas epizodes jau veido visu manu dzīvi. Vieglāk man ir atcerēties kādu no maniem nedaudzajiem darbiem kino. Bija man tāda filma, kura, tāpat kā daudzas citas, tajā pašā mirklī tika aizliegta, “Vieta zem saules”. Padomju Savienībā bija pieņemts, ka cilvēki jāpārvieto no vienas republikas uz otru, no trešās uz piekto, ka tad nostiprināsies zināmas internacionālas saites starp viņiem, radīsies jaunas darbavietas, rūpnīcas. Un Latvijā bija tāda pilsētiņa Līvāni, tur bija uzceltas trīs lielas rūpnīcas. Viena cēla tipveida mājiņas, tad bija bioķīmiskais kombināts, kas ražoja lizīnu, tādas agro piedevas, un vēl bija stikla rūpnīca, kas, starp citu, ražoja izcilas alus glāzes ar nacionāliem rakstiem virsū. Līvānos strādāja tūkstošiem cilvēku, kas bija pārcēlušies turp no Ukrainas, Baltkrievijas, lai iekļautos darba dunā, lai būtu nodrošināti ar algu, kaut kādiem dzīves apstākļiem... Lūk, un es par filmēšanas vietu paņēmu tā saucamo Šanhaju, bija tāda vieta pie upes, kur viņi dzīvoja, tādās barakās dzīvoja tūkstošiem cilvēku. Uz vienas mājas bija milzīgs uzraksts “Шей матрас – своей жизни каркас”, tur bija darbnīca, kur šuva matračus. Un filmas finālam man vajadzēja nofilmēt kāzas; es gribēju, lai būtu vismaz kaut kas gaišs, jo citādāk viss bija pilnīga bezcerība. Un es atradu vienu pāri, kas bija tikko apprecējušies, pirms mēneša, tas bija kreņķīgi – es tur esmu bijis un neesmu to nofilmējis. Un mēs sākam runāt, prasu: jūs no Baltkrievijas? Viņš bija no Ukrainas, un stāsta, ka radi nebija tikuši uz kāzām, jo tur vienam – viens, citam – cits. Un es saku: ja jau nav tikuši, kāpēc mēs nevarētu tās kāzas uztaisīt vēlvienreiz? Un mēs tās uztaisījām vēlreiz. Nu, tā gan epizode ir līdz asarām tai filmā. Kā viņš nes to līgavu no otrā stāva tādā Šanhajas koka mājā un tad lejā liek virsū uz moča un kā draugu motociklu eskorts viņus pavada tai Šanhajai cauri, un tāds vecs vīrs ar alus pudeli sēž uz otrādi apgāztas laivas upes krastā, un skan tāda aizkustinoša dziesma: “Тамара, Тамара, послушай, Тамара”. Ermoņikas tur spēlēja. Tā tā filma beidzās. Un tad to tūlīt pat arī aizliedza.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela