Labākie vilcieni ir tie, kuri ir sarkani

Rīgas Laiks: Vai tu atceries Žeņas Paškēviča filmu “Cilvēka dienas”?

Augusts Sukuts: Jā, bet spilgtāk es atceros “Garo dienu”. 20 minūtēs… Kas ir dzīve un kas ir nāve, no viena gala līdz otram.

RL:Filma “Cilvēka dienas” ir uzņemta pēc Solovjova scenārija, savukārt Solovjova scenārijs ir pēc Andreja Bitova tāda paša nosaukuma “romāna-punktiera” (роман-пунктир), kā viņš to sauc. Tur tas galvenais varonis virzās cauri laikam un ir iezīmēti tikai daži punkti viņa mūžā. Punktieris. Tādi kadri, kuri šī varoņa novērotājam kaut kādu iemeslu dēļ likušies būtiski. Vai tu vari norādīt uz tādiem punktiem savā dzīvē?

Sukuts: Jāpadomā... (Ilgi klusē.) Ir punkti, ir sajūtas. Bet man ir laimējies tai ziņā, ka, domājot par tālu pagātni, tā man saistās ar sauli. Visa bērnība un arī jaunība.

RL: Jūrmala...

Sukuts: Vasarnīca Bulduros, jā. Tāda totāla saules un laimes sajūta. Tie ir 50., 60. gadi un tāda totāla laimes izjūta, ko bija devusi māte. Tēva nebija, nē, tēvs bija, alimentus skaitīja. Viņš bija poļu jūrnieks. Viņi iepazinās lēģerī, tur viņiem bija kāzas… Kaut kur pie Čukotkas.

Jā, bet, runājot par punktiem, viens tāds noteikti bija pirmā tikšanās ar kino, vispirms – laikam televizorā. Māte nopirka vienu no pirmajiem televizoriem, kopā ar linzu tas maksāja, ja nemaldos, 550 vai 850 rubļu.

RL: Ā, bet tas jau bija vecā naudā.

Sukuts: Vecā naudā, 1955. gadā aptuveni. Un tur bija tāda turku filma, erotiska. Harēmā dejoja tādas turku meitenes, garmatainas…

RL: Tev bija astoņi gadi.

Sukuts: Man bija astoņi vai septiņi gadi, jā. Otrā tikšanās bija jau stipri vēlāk, tas bija Vajda, “Pelni un dimants”, ar Cibulski. Vajdas filma man deva pārliecību, ka man jānodarbojas ar kinematogrāfu. Ka tā ir man radniecīga forma.

RL: Tavā grāmatā ir vesela nodaļa ar nosaukumu “Orgasms” – vai ar to tev nesaistās kāds punkts?

Sukuts: Tie ir 80. gadi. Taču es nedomāju, ka tas būtu kāds punkts, kas izgaismo manu dzīvi, nē. Tie bija interesanti notikumi, bet... Vispār es labprātāk runātu nevis par punktiem, bet daudzpunktiem, kaut ko, kas turpinās, ved nevis pie gala, bet drīzāk pie bezgalības jēdziena. Dzīvojot Spānijā, piemēram, turpinās tā laimes un saules sajūta, kas bija bērnībā.

RL: Tu esi atgriezies bērnībā.

Sukuts: Jā, tai laimes sajūtā, jo cilvēks jau ir radīts saulei, kam citam? Spānija ir tāda saules zeme, un saule uztur arī gan to buļļu cīņu garu, gan flamenko.

RL: Varbūt tev arī ir kaut kas tāds kā “saules filozofija”, kā bija Albēram Kamī viņa Alžīrijas tekstos?

Sukuts: Vai vīna baudu var nodēvēt par filozofiju, man ir grūti spriest. Zināmu dzīves jēgu es tur saskatu.

RL: Dzeršanā?

Sukuts: Nu, neapšaubāmi, jā.

RL: Kas tev tur… tieši noreibšana interesē vai vēl kaut kas cits?

Sukuts: Vai mani interesē noreibšana? Nu, nē.

RL: Bet kas?

Sukuts: Nē, nu… Tu zini, es nekad nedzeru viens. Vīnam vajadzīgi tomēr līdzbiedri, ar kuriem tu vari runāties, varbūt atcerēties kādus aizgājējus vai kādu kopīgu notikumu. Te, Spānijā, jau vīnu dzer pietiekoši nopietni.

RL: Bet, kad tu atceries kādus notikumus no savas dzīves, tie lielākoties ir kaut kas ekstravagants, gandrīz vai sirreāls, un tu bieži vien esi šo notikumu centrā... Tu tos novērtē, ja jau tu par tiem stāsti?

Sukuts: Ne jau nu man izvērtēt savu dzīvi... Es vienkārši priecājos par dzīvi.

RL: Jā, varbūt tas ir labāks formulējums.

Sukuts: Es priecājos, jā. Tad jau mēs varam sākt domāt – kas tad ir dzīve, un, ja dzīve nav prieks, tad tikai jūs kā filozofi varat pateikt, kas tad ir tā dzīve. Man dzīve ir prieks.

RL: Man šķiet, ka viens no taviem paņēmieniem, kā to dzīvesprieku uzturēt, ir bijis blefot.

Sukuts: Bet pašam sev visupirms, nevis otram.

RL: Kā to saprast?

Sukuts: Dot sev vīziju.

RL: Līdz tādai stadijai, ka tu pats tai notici?

Sukuts: Neapšaubāmi. Un tad vairs nav jārealizē, jo tu to jau esi realizējis tai vīzijā.

RL: Man ir stāstījuši par tevi kā par izcilu blefotāju pokerā. Nesatricināms skatiens un spēja blefot uz visdažādākajām likmēm… Un man šķita, ka arī ārpus pokera...

Sukuts: Nu, pokers ir cita spēle.

RL: Nekā dzīve.

Sukuts: Bet dzīvē jau ir jāiestāsta sev, ja tu kaut ko būvē, tev tas ir jāredz. Ja tu to redzi, tad viss ir kārtībā.

RL: Nu labi, vai tu vari izstāstīt vienu tavu spilgtu sekmīgu blefa epizodi?

Sukuts: Tādas epizodes jau veido visu manu dzīvi. Vieglāk man ir atcerēties kādu no maniem nedaudzajiem darbiem kino. Bija man tāda filma, kura, tāpat kā daudzas citas, tajā pašā mirklī tika aizliegta, “Vieta zem saules”. Padomju Savienībā bija pieņemts, ka cilvēki jāpārvieto no vienas republikas uz otru, no trešās uz piekto, ka tad nostiprināsies zināmas internacionālas saites starp viņiem, radīsies jaunas darbavietas, rūpnīcas. Un Latvijā bija tāda pilsētiņa Līvāni, tur bija uzceltas trīs lielas rūpnīcas. Viena cēla tipveida mājiņas, tad bija bioķīmiskais kombināts, kas ražoja lizīnu, tādas agro piedevas, un vēl bija stikla rūpnīca, kas, starp citu, ražoja izcilas alus glāzes ar nacionāliem rakstiem virsū. Līvānos strādāja tūkstošiem cilvēku, kas bija pārcēlušies turp no Ukrainas, Baltkrievijas, lai iekļautos darba dunā, lai būtu nodrošināti ar algu, kaut kādiem dzīves apstākļiem... Lūk, un es par filmēšanas vietu paņēmu tā saucamo Šanhaju, bija tāda vieta pie upes, kur viņi dzīvoja, tādās barakās dzīvoja tūkstošiem cilvēku. Uz vienas mājas bija milzīgs uzraksts “Шей матрас – своей жизни каркас”, tur bija darbnīca, kur šuva matračus. Un filmas finālam man vajadzēja nofilmēt kāzas; es gribēju, lai būtu vismaz kaut kas gaišs, jo citādāk viss bija pilnīga bezcerība. Un es atradu vienu pāri, kas bija tikko apprecējušies, pirms mēneša, tas bija kreņķīgi – es tur esmu bijis un neesmu to nofilmējis. Un mēs sākam runāt, prasu: jūs no Baltkrievijas? Viņš bija no Ukrainas, un stāsta, ka radi nebija tikuši uz kāzām, jo tur vienam – viens, citam – cits. Un es saku: ja jau nav tikuši, kāpēc mēs nevarētu tās kāzas uztaisīt vēlvienreiz? Un mēs tās uztaisījām vēlreiz. Nu, tā gan epizode ir līdz asarām tai filmā. Kā viņš nes to līgavu no otrā stāva tādā Šanhajas koka mājā un tad lejā liek virsū uz moča un kā draugu motociklu eskorts viņus pavada tai Šanhajai cauri, un tāds vecs vīrs ar alus pudeli sēž uz otrādi apgāztas laivas upes krastā, un skan tāda aizkustinoša dziesma: “Тамара, Тамара, послушай, Тамара”. Ermoņikas tur spēlēja. Tā tā filma beidzās. Un tad to tūlīt pat arī aizliedza.

RL: Kāpēc tad to aizliedza? Kāzas – tas jau labi.

Sukuts: Kāzas – tas labi, jā, bet filma jau pēc savas būtības bija par… Latviešu valoda skanēja filmā vienā vietā – kapsētā. Filmā skan tikai krievu valoda. Tā bija par pārkrievošanu Latvijā uzņemta. Un par cilvēku pārvēršanu par lopiem, kuriem nav pat ko ēst, kur dzīvot, tikai – šņabis.

RL: Grūti noticēt, ka tev bija pasūtījums uztaisīt filmu par pārkrievošanu.

Sukuts: Nē, nu, skaidrs, ka nebija tāda pasūtījuma. Pasūtījums bija pretējs. Parādīt, kā aug rūpnīcas Latvijā un kā attīstās tādas pilsētas kā Līvāni. Sākumā filmas nosaukums bija “Strādnieku šķira soļo uz paradīzi”. Kinostudijā stāvēja milzīga šilte pie sienas: “Strādnieku šķira soļo uz paradīzi. Režisors A.Sukuts”. (Visi smejas.) Es katru rītu gāju garām. Tur rakstīts: “Palikušas vēl 32 filmēšanas dienas.”

RL: Bet kāpēc tu neturpināji filmēt? Tavas filmas tomēr bija stipri virs vidējā, un, ja tu būtu turpinājis, varbūt būtu mums tagad…

Sukuts: Bet vai tad bija slikts tas, kas pēc tam nāca, ko? Tās mistifikācijas nebija sliktas, vai ne? Un tīri pragmatiski es sapratu, ka nav manā raksturā vienu filmu veidot 20 gadus vai pat divus gadus.

RL: Jā.

Sukuts: Ka… Ka es esmu spējīgs daudz ātrāk iedot rezultātu. Vai bulciņu cepšanā – nopietni, maize un vīns ir mana specialitāte.

RL: O!

Sukuts: Jā.

RL: Šo savu specialitāti tu esi saglabājis līdz pat šim brīdim!

Sukuts: Jā, līdz pat šim brīdim. Nu jā, vai nu izcept ātri bulciņas, vai...

RL: ...izdzert ātri kādu vīnu.

Sukuts: Vīnu nevar izdzert ātri. Vai noorganizēt kādu pasākumu, kādu filmu. Jo es tomēr sevi pieskaitu pie sinefiliem, ļoti mīlu skatīties filmas.

RL: Bet nu, raugoties uz tām tavām performancēm, sauksim to tā, dažādiem krāsainiem notikumiem, kurus tu organizēji savos Rīgas pasākumos un pirmām kārtām Arsenālā, tas viss nepavisam nav vienkārši skatīšanās, tu to pats arī visu noorganizēji. Bez tevis tā visa nebūtu. Iznāk, ka tu esi tipisks spēlfilmas režisors, ja arī šī spēlfilma ir tava dzīve.

Sukuts: Un te nu mēs nonākam pie dzīves režijas. Katram cilvēkam ir iespēja veidot savu dzīvi. Ir zināmas lietas, kas ir iestādītas, bet paiet šodien pa kreisi vai pa labi, to vīna glāzi paņemt ātrāk vai lēnāk, iziet ārā pa durvīm vai ienākt atpakaļ – ik mirklis piedāvā vienu iespēju, un mēs viņu režisējam. Katrs režisē savu dzīvi. Un tas ir daudz būtiskāk nekā... nekā gaidīt aplausus pēc vienas vai otras režijas kino. Jo dzīves režija ir pietiekoši intīma, no otras puses, mēs zinām par to finālu, ar ko viss beidzas.

RL: Pēc kā vadoties, tu esi režisējis savu dzīvi?

Sukuts: Tādās lielās kategorijās es par to neesmu domājis, taču, runājot par režiju, sliktākais, kas tajā var būt, – ja filmā var nolasīt konceptu. Lūk, un arī dzīvē man tāda koncepta nav; dzīve pati piedāvā. Ar labo aci tu fiksē, kas notiek kameras lodziņā, bet ar kreiso tev visu laiku jāredz, kas notiek ārpus kameras lodziņa: saule riet, kāda meitene iet garām... Paradžanovs, filmējot savu “Ašiku Keribu”, ar kreiso aci ieraudzīja, ka kadrā – un viņš filmēja senas kaislības viduslaikos – jūrā iepeldējis milzīgs laineris. Nu, un viņš operatoram teica: paga, lai tas laineris peld!

RL: Bet, manuprāt, tu aizpeldi no sevis paša ieviestā tēla par dzīves režiju, padarot to par tēlainu apzīmējumu savām ikdienas izvēlēm – vīna glāze turp vai šurp, ieiet vai iziet pa durvīm. Tās ir sīkas ikdienišķas izvēles, kuras tikai poētisks neprātis varētu saukt par dzīves režiju. Tās ir tikai mazas epizodes, kurās tev ir kaut kāda brīvības iespēja.

Sukuts: Bet vai tad dzīve nesastāv no epizodēm?

RL: Nezinu. Varbūt tava dzīve sastāv. Varbūt tā ir visa viena liela epizode, es nezinu. Pa kādiem gabaliem tu savu dzīvi režisē? Mirklī starp glāzes nolikšanu un pacelšanu...

Sukuts: Nu, katram mirklim ir sava mikrorežija, neapšaubāmi.

RL: Trešā plāna režija.

Sukuts: Jā. Bet šobrīd, kad var ļauties baudas sajūtai... Mani baida pieņēmums par režisora konceptu. Arī savās filmās es vienmēr esmu mēģinājis no tā attālināties. Tā mozaīka, no kā dzīve sastāv, ir pietiekoši interesanta, lai tu ik mirkli... Ik mirklis ir režijas vērts. Un es jau varu savu dzīvi režisēt, vadoties pēc savām kinematogrāfa zināšanām. Šīs mikroepizodes.

RL: Kā?

Sukuts: Nu, piemēram, šī ēka ir uzbūvēta, pateicoties manām kinematogrāfa zināšanām. Es zinu, kur lec saule. Un, lūk, tā Gojas glezna. Četros piecos vasaras vakarā tur iespīd saule, un tā glezna kļūst pavisam citādāka, gaismas stars it kā uzšķērž to kailo Mahu līdz pat pavēderei... Un tad vēl gaisma izveido tādu krustu. Tāds krusts veidojas Mahai pāri no krūts uz krūti. Un tad ir vēl vējš no apakšējā loga, un viss tas nedaudz kustas un vibrē, tā saules gaisma pa to gleznu. Nu, kinematogrāfiski! Vistīrākais kinematogrāfs.

RL: Man pēkšņi ienāca prātā viena banāla lieta: tāds iespaids, ka varbūt tu neesi tiecies, lai kino būtu kā dzīvē, bet esi tiecies, lai dzīvē būtu kā kino.

Sukuts: Jā. Jā, jā, jā.

RL: Vai tu sev esi izdomājis līdzīgu pēdējo epizodi, kā Antonioni Nikolsonam “Profesijā – reportieris”?

Sukuts: Diez vai. Vispār grūti izdomāt kaut ko labāku nekā Antonioni ar Nikolsona nāvi, kad kamera atstāj istabu un izslīd ārā buļļu arēnas virzienā, kur mūzika liecina, ka jau pēc pusstundas sāksies buļļu cīņas... Es gan esmu izstrādājis zināmas norādes, kas būs jādara tiem, kuri kremēs manu līķi. Lai es no tā gūtu prieku, un lai viņi gūtu no tā prieku.

RL: Līdzīgi kā tādā Bunjuela kino, tu, zinādams, ka tava pasija mēdz skriet vienā konkrētā stadionā Rīgā, sarīkoji tur svinīgu galdu ar svētku brokastīm – nezinu, lai viņai iepatiktos...

Sukuts: Jā, jā, lai pievērstu sev uzmanību.

RL: Lai pievērstu sev uzmanību. Tukšā stadionā sarīkoji ar draugiem greznas brokastis ar šampanieti, un tā nabaga meitene tur skrien, skrien pa to apli. Manuprāt, šajā gadījumā savīts kopā gan tavs estētisms, gan snobisms, gan arī tāda dzīves kaislība... Pastāsti vēl kādu spilgtu tevis noorganizētu dzīves epizodi.

Sukuts: Nu... viņa bija... saslimusi. Tā kā vīrs bija pietiekoši augsta ranga ierēdnis padomju laikā, viņa atradās arī pietiekoši augsta ranga klīnikā. Un es jau biju viņā ieskatījies, norunājām, ka viņu izvilksim ārā un aizbrauksim pie manis uz vasarnīcu, un padzīvosim tur dažas dienas. Ar taksi aizbraucām, es pārcēlu viņu pāri pār žogu... Bet bija ļoti auksts pavasaris, un viņa saslima vēl vairāk un bija jātransportē uz Rīgu pie vīra. Nu, labi. Un tad, lai viņu iepriecētu... Bija uzziedējis ķirsis, pasakaini skaists. Tad es to ķirsi nozāģēju un ietinu polietilēnā. Mans draugs Miša aizveda to ķirsi uz viņas Rīgas dzīvokli, vīrs atvēra durvis, un Miša saka: “Tas jūsu sievai.” – “No kā?” – “Nu, viņa zina, no kā.”

RL: Un tam vīram nebija komentāru?

Sukuts: Vīram?

RL: Jā.

Sukuts: Nē, vīram komentāru nebija. Nelaimīgā kārtā vīrs jau otrā dienā bija aizbraucis uz to klīniku...

RL: ...un viņas tur nebija... Vai ir kaut kas, par ko tu esi īpaši domājis savā dzīves scenārijā?

Sukuts: Nu, kā – domājis, kā to realizēt. Kā, piemēram, realizēt Bunjuelam simtgadi. Par to ir vērts padomāt, par simtgades jubileju.

RL: Un kā tu to realizēji?

Sukuts: Otto Švarca restorānā. Tātad, tur bija dineja, divpadsmitos dienā; bija ielūgta tikai prese. 60 cilvēki. Bija saklāts viens T burta galds. Visi atnāca, apsēdās. Tad iznāca sulaiņi 12, nostājās katram aiz muguras, katram tika pasniegta ēdienkarte spāņu valodā. Tad iznāca metrdotels, iznāca orgkomiteja, iznāca Blumbergs, Gailis, Busse, es, apsēdāmies. Metrdotels atšķīra šo ēdienkarti un nolasīja dažus Bunjuela teicienus: “Labākie vilcieni ir tie, kas ir sarkani”; “Bēgšana no cietuma ir jāplāno dienā, kad ir gaišs, tad var redzēt ceļu”; kādus piecus sešus teicienus, un aizvēra to grāmatu. Orgkomiteja piecēlās un aizgāja. Uz galda bija kristāla glāzes, pasakainas! Vīnam. Šampanietim. Ūdenim. Vodkai. Tātad glāžu komplekts vien aizņēma katram pietiekoši daudz vietas... Dziļie šķīvji, lēzenie šķīvji, mazie šķīvji – pasakaini! Pagāja minūte, divas, trīs. Nenotiek nekas. Pagāja četras, piecas. Pagāja desmit. Mēs bijām blakus, mazā istabiņā, tur varēja redzēt pa šķirbu... Mēs bijām tur. Tas varēja beigties ar skandālu. Tad kāds saprata, ka netiks pasniegts nekas, pat ūdens ne, un viņš klusi piecēlās kājās un virzījās uz durvju pusi. Pārējie sekoja. Un tad metrdotels pateica, ka var ieiet blakus telpā, kur bijām mēs, tur bija ēdiens, kafija... tādā draudzīgā pulkā, jā.

RL: Man vislielākās šaušalas bija viena no Arsenāla atklāšanām, kur bija suņi.

Sukuts: Jā.

RL: Uz galda bija salikta suņu barība.

Sukuts: Nabaga Valentīna Freimane... Cienījamā kinozinātniece bija pāris gabaliņus paņēmusi.

RL: Un vēl tur pastaigājās lieli suņi.

Sukuts: Aitu suņi bija tādi, jā, skaisti, lieli, jā.

RL: Tas man šķita viens no nežēlīgākajiem Arsenāla atklāšanas vakariem.

Sukuts: Bija arī interesants gruzīnu kino atklāšanas vakars ar to aizkaru. Aleksandrs Busse bija uzbūvējis aizkaru ar četrtūkstoš pudelēm. Man bija tāda iecere, ka vajag vīna pudeļu aizkaru. Atvērās tas Kongresu nama lielais aizkars, un aiz tā – otrs aizkars, no pudelēm. Četrtūkstoš pudeles, jēziņ!

RL: Pilnas vai tukšas?

Sukuts: Tukšas, protams. Tas prožektors tā lēni iet viņām pāri, nokrāso no zaļām uz sarkanām, skan gruzīnu baznīcas dziedājums – tas pats, kas pēc tam skanēja pie Otara Joseliani plāksnes Peitavas ielā. Un tad, kad tas gruzīnu dziedājums izskanēja, minūtes četras, viena no augšējām pudelēm nokrīt un saplīst uz skatuves grīdas. Viss, skaisti! Ar to atklāšana beidzās. Jā, un bija arī nolemts, ka nevienā Arsenāla atklāšanā neviens nerunās, neviena vārda.

RL: Mēs te runājam par dzīvi, kas atgādina kino, bet kā tu aprakstītu pašu kino?

Sukuts: Te mēs atgriežamies pie pirmsākumiem, ka kinematogrāfs nav tikai gluži 24 kadri sekundē. Te man diemžēl jācitē pašam sevi, tas nu ir ģeniāli. Kinematogrāfs ir visur. Tas ir tavā plaukstā, ko apspīd gaisma, – tu arī tur vari saskatīt kino.

Es atceros visus savas sirds monitoru nospiedumus, visus rentgena uzņēmumus, ko pēc tam iedod. Tas rentgena uzņēmums jau paliek arī tais datoros. Un tur paliek ne tikai mans kinematogrāfs, tur paliek tūkstošiem, miljoniem uzņēmumu, kas veido to kopīgo kinematogrāfu, šai gadījumā – nāves ainu, jo tur jau redzams progress, uz kurieni mēs ejam.

RL: Bet tu it kā runā par kino vienkārši kā... nu, prasti sakot, vienkārši realitātes fiksāciju. Ir kaut kāds acs aizvietotājs, proti, šai gadījumā objektīvs, kas vienkārši fiksē to, kas notiek. Teiksim, mūsu draugs Roberts Vinovskis mēdza stundām no viena punkta filmēt kādas svešas pilsētas ielu. Kur to likt, viņš lāgā nezina, bet viņam tāds kinematogrāfs ir. Taču, no otras puses, tas nav nekāds kinematogrāfs, jo, lai tas būtu kino, tur bez šīs fiksēšanas jābūt vēl kaut kam. Un atkal es to varu salīdzināt ar dzīvi: piemēram, seriālam nemēdz būt beigu, bet gan dzīvei, gan kino ir beigas. Ja kinofilmai nav beigu, tā ir slikta filma, tāpat arī ar dzīvi. Varētu pat teikt, ka ne kino, ne dzīve nebūtu iespējama...

Sukuts: ...ja nebūtu koda.

RL: Ja nebūtu šo beigu koda, jā.

Sukuts: Ne par velti filmā ir rakstīts “beigas”.

RL: Jā.

Sukuts: Un padomju vara to nevarēja pieļaut. Tu zini to stāstu?

RL: No “beigām” uz “koņec fiļma”?

Sukuts: Jā, tad ielika “koņec fiļma”.

RL: Jā, tas labi, nebiju iedomājies. Tad nu starp šiem bezgalīgajiem Roberta Vinovska ielu skatiem līdz ar beigām sāk iezīmēties jēga – ja par tādu vispār var runāt. Par kādu kino tu runā, ja tu runā par savu dzīvi?

Sukuts: Nu gan smags jautājums. (Klusē.) Zinot, ka dzīvei ir punkts – par kuru es cenšos nedomāt – un arī filmā ir šāds punkts, ko tad mēs vēl par dzīvi varam pateikt. Vai nu tā ir pietuvināta vairāk mūzikai, vai arhitektūrai. Formas jautājums ir ļoti būtisks. Bet tu jau jautā par jēgu, kā es saprotu.

RL: Nu, es jautāju par jēgu, bet domāju, ka tu mierīgi vari atbildēt arī par formu, jo es mēģinu atbildēt pats uz šo jautājumu, domājot līdzi tam jautājumam, un iespējams, ka es arī pievērstu savu uzmanību formai.

Sukuts: Trīsdesmitajos gados Staļins Ļubiščevu izsūtīja uz Gorkiju. Ļubiščevs bija viens no tiem, kam forma ir ļoti būtiska viņa bioloģiskās sistēmas izstrādē. Viņš uzskatīja, ka forma ir primāra, ka viss pārējais ir sekundārs, norādot uz leduspuķēm logos, uz planētu un Visuma līdzību ar šiem zīmējumiem. Vienīgais cilvēks pasaulē, kas spēja savaldīt laiku, bija tieši Ļubiščevs. Viņam nebija problēmu ar laiku, viņš nesekoja pulkstenim, ne mazākajā mērā. Viņš saplānoja savu mēnesi, gadu, piecus gadus uz priekšu – cik stundas viņš mīlēs, cik nodarbosies ar zinātnisko darbu, cik baudīs atpūtu makšķerējot. Un šī laika sadale nekādā ziņā viņu neierobežoja, viņš jutās pilnīgi brīvs, jo viņš spēja iekšēji kontrolēt laiku, valdīt pār viņu. Un dažas no viņa idejām par formu ir ļoti būtiskas kinematogrāfam, kas tik aktīvi nodarbojas tieši ar formas jautājumu.

Bet es neatbildēju uz tavu jautājumu, tā veikli aizgāju prom. Vienā brīdī mēs pazaudējām profesijas jēdzienu, bet tas ir būtisks. Vai tu galdu taisi vai filmu – tur jau starpība nav liela. Labākais galds ir tas, kuram ir trīs kājas, nevis četras, tas ir stabilāks. Katrs cilvēks ir režisors savai dzīvei un savai kino dzīvei. (Klusums.) Es pārzinu kino formu, tā mehāniku.

RL: Bet, nu, ir labāki režisori, un ir sliktāki režisori.

Sukuts: Nē, es runāju par savu dzīvi. Kad režisē savu dzīvi.

RL: Jā, un es saku: ir labāki režisori, un ir sliktāki režisori. Ir režisori, kuriem izdodas savu dzīvi režisēt, un ir tādi, kuriem neizdodas, tāpat kā ir veiksmīgas filmas un neveiksmīgas. Bet tie režisori, kuri tiecas pēc aplausiem un atzinības...

Sukuts: Es domāju, viņiem vajadzētu piebremzēt. Jo tas paņem enerģiju – censties pēc kaut kā lielāka, varenāka, izdomāt vēl ko trakāku, vēl arī timpānus, lai tos dzirdētu arī tajā okeāna pusē...

RL: Bet vai tu esi mēģinājis saprast, kā tev izdevies no šī sava kinematogrāfiskā ego izvairīties?

Sukuts: Man ir bijusi laime tam vai citam kino cilvēkam pieskarties pa īstam. Tā ka viņi tevi uzrunā, vai arī tevi uzrunā Bunjuels vai Dalī pa īstam – jau tajos manos pasākumos. Saproti, nu, kādi viņi man cilvēki ir...

Un tad es vienmēr atceros: mātei bija tāds ģimenes draugs profesors Berzinskis, viņš vadīja čello klasi konservatorijā, padomju laikos, patriarhs tāds, baltiem matiem.

Mēs Doles salā braucām pie viņiem, un nācām ar viņu vienreiz no rīta divatā no nēģu zvejas, un viņš teica: “Tu, puika, atceries visu mūžu vienu lietu: nepiebezdē šo pasauli!” Man tas toreiz bija pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, bet pēc gadiem 40 atcerējos. Tas ir tas, par ko tu runā, ko tu tikko teici, – nepiebezdēt šo pasauli. Daudz kas jau izdarīts, daudz kas ir sarakstīts, pietiekoši daudz. Tas nenozīmē, ka par katru cenu tev vajag vēl vairāk, vēl labāk. Varbūt var ieklausīties otrā cilvēkā, ko viņš tev saka, un ar to aprobežoties.

RL: Kad es domāju par tavu režiju, visplašākajā šī vārda nozīmē – ne tikai par filmām, kuras es esmu aizmirsis, bet vairāk par pasākumiem, par to, kā tu režisē savu dzīvi –, tad ir sajūta, ka tu izmanto tādu formu, kura tomēr ir diezgan pretencioza, kurā ir daudz... absurda elementu, ir kaut kāda dīvaina montāža, dīvaini nosacījumi un vides organizācija un tamlīdzīgi, proti, ka tajā nav pazemības vai tādas mierīgas, plūstošas attālinātības no filmējamā objekta. Kā tu no šī viedokļa raksturotu savu paņēmienu izvēli, kā dzīvot, kā vadīt jeb režisēt savu filmu?

Sukuts: (Ilgi klusē.) Kad veido darbu – nesauksim to par mākslas darbu –, teiksim, galdu uz trim kājām, kas ir stabils, vai filmu, kas nedrīkst sagāzties kopā pie skatīšanās, tad pazemība nav tas labākais, ar ko būtu jāsāk. Veidojot filmu vai galdu, arī lielmanība nelīdzēs... Tiekties atkārtot Bunjuela vai Eizenšteina sasniegumus... tur nav nekādas jēgas, tas jau reiz ir izdarīts, viņi ir savu sasnieguši, un labākajā gadījumā var skatīties to, ko viņi ir izdarījuši. Jautājums, protams, ir par to, kā veidot savu dzīvi.

RL: Man, piemēram, šī māja un tava dzīve Spānijā arī nesaistās ar lielu pazemību. Bet, ja ne pazemība un ne lielmanība, tad kas?

Sukuts: Samērība.

RL: Samērība – ar ko?

Sukuts: Man – ar kalnu.

RL: Un tu pasaulē jūties maziņš vai liels?

Sukuts: Samērojams ar pasauli. Es jūtos ar to samērojams. Ne liels, ne mazs.

RL: Viens amerikāņu zinātnieks ierosināja, ka pārapdzīvotības un neatjaunojamo resursu izsīkšanas problēmu varētu atrisināt, ģenētiski pārejot uz maziem cilvēciņiem. Teiksim, šajā mājā varētu iebūvēt vēl vairākas mājas, kurās dzīvotu mazi cilvēciņi. Un tā – visā pasaulē.

Sukuts: Iedomājies, kas notiks ar vīna krājumiem, kas ir saražoti un uzkrāti, kā tie mazie cilvēciņi dzers, cik ātri viņi piedzersies!

RL: Saki, ja dienu no dienas atkārtojas viens un tas pats – saule, vīns, baseins, filmas, grāmatas –, vai tu nezaudē to stāvokli, kurā esi valdnieks pār laiku?

Sukuts: Redzi, man ir dota iespēja saviem draugiem atlīdzināt to uzmanību, ko viņi dāvājuši man. Īpašā Arsenālā... Es varu ar viņiem šeit tikties, šeit mēs varam nerisināt darba sarunas, bet vienkārši runāt, īpaši nedomājot, ko runājam. Kaut kāda doma tek pati, un kaut kur viņa aiztecēs, uz nākošo sarunu, nākošo gadu... Man nav nekādu problēmu ar laiku, ir saule, grāmatas, filmas un sarunas ar draugiem. Sarunas ar draugiem ir ļoti svarīgas.

RL: Varētu teikt, ka tas ir būtisks elements visā šajā konstrukcijā.

Sukuts: Ļoti, ļoti. Tas ir centrālais, es teiktu. Tam nu gan ir jābūt, jā.

RL: Sarunas ar draugiem kā labas dzīves sastāvdaļa.

Sukuts: Galvenā sastāvdaļa.

RL: Sarunas ar draugiem pie vīna saulītē...

Sukuts: Draugus bez vīna es šeit kaut kā neesmu sastapis, te dzer pat tādi, kurus es mūžā dzērušus neesmu redzējis.

RL: Bet tā atlīdzināšana draugiem un radiem liek domāt, ka tu pa šiem gadiem, kad ālējies pa Arsenālu, esi uzkrājis kaut kādu parādu.

Sukuts: Jā.

RL: Un kas to parādu veidoja – tas, ka tu neesi veltījis laiku cilvēkiem, vai...

Sukuts: Tas, ka esmu izmantojis viņu zināšanas, pakalpojumus; es esmu lauzis cilvēkus... Piespiedis viņus strādāt Arsenālam, lai gan daba, iespējams, viņus bija iecentrējusi uz kaut ko citu. Esmu sapratis, ka es daru neforšas lietas, izmainot cilvēka dzīvi un vēršot viņu citādu – varbūt pat labāku, interesantāku, tomēr citādu, gandrīz ģenētiski iejaucoties viņā, tas man ne visai patika. Man likās, ka es pārkāpju zināmas robežas.

RL: August, tev te pagalmā ir Latvijas un Spānijas karogs. Vai tev, šeit dzīvojot, pietrūkst Latvijas? Kaut kā tāda, ko nevar dabūt uz šejieni?

Sukuts: Nē.

RL: Un arī kefīru var nopirkt šeit ukraiņu veikalā... Bet kas tad šeit, Spānijā, tev sagādā prieku, baudu?

Sukuts: Nu, pirmkārt, cilvēki, ar kuriem šeit saskaros. Es viņos saskatu tādas pašas zemnieku asinis, kādas Latvijā jau izzūd. Viņi ir atvērti, vienkārši un vienmēr gatavi jokot. Katrs otrais ir gatavs ar mani jokot un smiet, vienalga, vai runāju spāniski vai nerunāju, – tas jau ir saprotams pēc žestiem, pēc balss... Nuja, un tad tās divas lietas, par kurām mēs jau runājām, – duende un buļļu cīņas. Duende ir tāda ļoti smalka balansēšana uz kraujas, uz kraujas, kur... (ilgi klusē) ...kur jāatrodas “māksliniekam”, es izmantošu šeit šo vārdu. Jo māksliniekam ir lemts nonākt pie sava vērša, tikt uzšķērstam. Un tai vātij viņam ir jāasiņo, lai viņš par to varētu mums pastāstīt. Tā vāts arī saistās ar duendi. Kā rakstīja Lorka, tikko mūza pamana nāvi, tā iesprūk istabā, aizbultē durvis, noliek priekšā durvīm pelnu urnu un uzšņāpj uz tās kādu skaistu epitāfiju. Duende – gluži pretēji, viņa ar nāvi kopā pastaigājas pa to māju, viņa nemaz neieiet tai mājā, ja tur nav nāves, nav nāves sajūtas. Un buļļu cīņā šī balansēšana uz kraujas ir vēl nežēlīgāka... Tas vērša rags patiešām dažu centimetru attālumā no tavas miesas. Tā nāve gan flamenko dziedājumā, gan buļļu cīņā ir līdzās. Un vērsis viņu redz.

RL: Bet saki: šajā paradīzes stāvoklī, kurā tu dzīvo, ir klāt arī tavas nāves sajūta?

Sukuts: Es nezinu, kāds tam sakars ar paradīzi, bet visādā ziņā Rīgā es nekad nebiju domājis par nāvi. Nekad. Šeit – ļoti bieži, ļoti bieži.

RL: Spriežot pēc tevis iepriekš teiktā, man palicis iespaids, ka tu pret to izturies kā pret vēl vienu filmas epizodi.

Sukuts: Nu, tā ir tāda intīma lieta.

RL: Ja mēs nerunājam par tevi, bet viņiem? Iepriekš tu minēji vienīgi to, ka viņiem būs jāveic tā kremēšana, šeit.

Sukuts: Šeit, protams. Šeit tā krematorija ir ārkārtīgi skaista, vienkārši pasakaina. Un pelni būs jāizkaisa tepat dārzā.

RL: Un kas tajā būs tik priecīgs?

Sukuts: Būs uzaicināta viena no manām mīļākajām flamenko grupām. Viņiem būs jāpavada vakars kopā ar to. Un ne viens, tur ir paredzēti septiņi.

RL: Septiņi vakari...

Sukuts: Jā. Kāds var aizbraukt projām agrāk, kāds atbrauc drusku vēlāk. Bet, ja nu grib akurāt sērst septiņus vakarus – nē, priecāties –, nu tad septiņi. Vai pat desmit – es vairs neatceros; es saskaitīju, cik man tam ir naudas un cik tur iznāk dienu – lai pietiktu vīna, lai būtu apmaksāta viesnīca, jo visi jau šeit nesatilps. (Smejas.)

RL: August, krieviem ir tāds teiciens: “У него глаза на мокром месте…”

Sukuts: Tas ir, skatoties filmas!

RL: Nē, bet es pievērsu uzmanību, ka tev acīs sariešas asaras, arī skatoties šeit uz jebkuru sūda nokaltušu palmu. Tas mani pārsteidz, un ne tikai tādēļ, ka palmas man vispār neliekas īsti koki... Un tāpat ar tām filmām, tu skaties tās un stāsti par tām ļoti emocionāli.

Sukuts: Jā, ļoti.

RL: Tātad – ja mēs vēlreiz atgriežamies pie šīs metaforas, dzīve kā filma – tu uzskati, ka piedalīšanās dzīvē ir ļoti emocionāls pasākums, kur starp dzīvi un acīm nav jābūt lielam attālumam.

Sukuts: Un te mēs nonākam pie īsta kino. Starp manu aci un dzīvi nav jābūt optikai. Tad es varu to veidot brīvāk, jo esmu tajā iekšā. Un tajā pašā laikā es spēju pacelties nedaudz virs tā, ko mēs saucam par dzīvi, nonākt tai Tolstoja līmenī, kad es redzu “karu un mieru”, redzu, kā veidojas Borodinas kauja, un, no augstumiem skatoties, es varu nonākt līdz atsevišķai lielgabalu baterijai, līdz atsevišķam cilvēkam... Ir jābūt iespējai pacelties, te, Mongo augstumā, un redzēt sevi un vienlaicīgi dzīvi. Ja kinematogrāfs ir tāds, tad to kameru nevajag.

RL: Un ar tām palmām?

Sukuts: Ar tām palmām? Jā, dīvaini, man bija slikta attieksme pret ziediem, ziedi mani nekad nav uzrunājuši un nekad mani nav mīlējuši. Bet te kaut kas ir mainījies manī. Un tās palmas... Es par viņām rūpējos, viņas mani sāk uzrunāt.

RL: Tu minēji, ka esi lauzis daudzus cilvēkus... Vai tu varētu teikt, ka savā dzīvē esi pieredzējis kādu, kas ir stiprāks par tevi, kādu, kas tevi pašu ir lauzis vai mēģinājis lauzt?

Sukuts: Nē, nav mēģinājis neviens, nē. Mana māte ir mēģinājusi mani vērst par labu un lauzt, jo es pats par sevi nekustēju ne par milimetru. Es biju nevaldāms, es biju viss, kas saistās ar vārdu “ne”. Es jau minēju, ka es olas mēģināju pirkt kilogramos...

RL: Izdevās kādreiz nopirkt olas kilogramā?

Sukuts: Nē, neizdevās, bet es mēģināju. Nē, nu, katrā ziņā vairākas reizes, pat pēc tam, kad man jau tas tika teikts. Es kaut kā nevarēju pieņemt savā apziņā, ka man nekad neizdosies nopirkt olas uz svara.

Jā, viņa, viņa laikam saprata, kur mani kādā brīdī var aizvest mana ietiepība, stūrgalvība un nihilisms. Tas izpaudās jau bērnības gados... Man bija tāds liels galds, vectēva darināts, Rīgas istabā, viņš tur tagad vēl ir – Koļcova apgleznots. Es atceros: es skrēju uz riņķi ap to galdu, viņš ir garš, 5 metri, tāds kā šeit. Un es skrienu uz riņķi, un viņa ar slotaskātu dzenas man pakaļ, jo tāpat saķert mani nevarēja – es skrēju ārkārtīgi ātri. Tad viņa tiek klāt un ar slotaskātu iebelž man pa dibenu tā riktīgi un pati nokrīt. Ar sirdi. Es viņu velku uz gultu, lūdzu viņai piedošanu, es redzu, ka viņai slikti. Nu, bet tas ir mirklis, pēc tam jau tu dari to pašu.

RL: Vai tas varētu nozīmēt, ka viņai tā arī neizdevās tevi pabaidīt?

Sukuts: Es domāju, ka māte būtu pilnīgā nesaprašanā, kas ar mani noticis pēdējos... astoņdesmit ceturtais... Cik gadu pagājuši, trīsdesmit?

RL: Trīsdesmit, jā.

Sukuts: Pilnīgā nesaprašanā. Arsenāls? Spānija? Kad viņa vēl bija dzīva, pēdējos divus gadus, es vienkārši gulēju gultā un spļāvu griestos. Darbu kinostudijā nedeva, es gulēju uz lielās tahtas, lasīju... Mana dzīve it kā jau bija pabeigta. Es zināju, ka pie maizes cepšanas un pie vīna neatgriezīšos. Kādreiz man piedāvāja galvenā degustatora amatu šampanieša rūpnīcā, taču es atteicos. Kino es biju nostrādājis no 1968.gada līdz 1984. – arī pietiekoši daudz. Mana dzīve jau bija pabeigta.

RL: Tātad tava māte būtu pilnīgā nesaprašanā par tevi...

Sukuts: Viņa ir. Kāpēc – būtu? Viņa ir nesaprašanā.

RL: Ja tev būtu iespēja kaut ko paskaidrot par saviem pēdējiem 30 gadiem, ko tu viņai teiktu?

Sukuts: Ja māti satiktu?

RL: Nu jā.

Sukuts: Nu tad jau es viņu uzaicinātu uz šejieni uzreiz! Mēs dzīvotu kopā. Ko tur stāstīt, vai ne?

RL: Tad viņa pati visu saprastu.

Sukuts: Tad mēs noskatītos “Likvidāciju” (smejas)... Nu, ko?

RL: Beidzam?

Sukuts: Beidzam!