Kur palika tas plikais Binde?

Lai nokļūtu pie Gunāra Bindes, vispirms jānobrauc ar 1. tramvaju līdz galam. Pa ceļam pamanīju, ka jaunajos vagonos logs ir ieliekts kā objektīva lēca. Dubļainās pilsētas skati slīdēja tam garām, atklājot aizvien jaunus namus, taču nevienu no šiem mirkļiem nebija iespējams notvert un paturēt statiskā kadrā. Drebināmies Juglas galapunktā, domās dungoju Māra Šverna melodiju: “Visu šo gabalu var nobraukt ar tramvaju,/ bet tava māja ir vēl tālāk…” Tad piebrauca Gunārs, un es pat nepamanīju, kā jau pēc brīža bijām sākuši runāt par Upīša “Zaļo zemi”.

Mašīnu atstājām priedēs un, Gunāra kaķenes Pincītes pavadīti, bridām tālāk pa sniegu. Gunārs Binde dzīvo nelielā koka namiņā netālu no vietas ar nosaukumu “Mūzas iela”, kur jau devīto gadu digitalizē savu apjomīgo negatīvu arhīvu. Nu man prātā skanēja Vecā Stendera rindas: “Tomēr esi nebēdnieks,/ Nabags zemnieks kurzemnieks.” Bindes gan ir malēnieši vairākās paaudzēs, taču uzsvars šeit ir uz pirmo rindu, piemērotāku vārdu par “nebēdnieku” Gunāram būtu grūti atrast.

Izrunājušies par būtisko, mēs sēdāmies mašīnā, lai atgrieztos Rīgā, bet bijām spiesti secināt, ka “Zaļās zemes” iespaidā esam aizmirsuši izslēgt gaismas un nosēdinājuši akumulatoru. Piesnigusī meža ainava stāvēja kā sastingusi. Takši uz Mūzas ielu brauca nelabprāt. Nu neko, bridām atpakaļ uz māju. Un labi, ka tā. Citādi mēs nekad neuzzinātu, kā apieties ar nesprāgušu munīciju un cik cieši tā saistīta ar fotogrāfijas mākslu.

R. V. un S. K.

Gunārs Binde: Ivars Seleckis ir mans kaimiņš, un ar viņu ir tā, ka visiem sīkumiem, kas gadījušies pa ceļam, ir jāpaliek precīzi, kā tie ir, neko nedrīkst aiztikt...

Rīgas Laiks: Jūs abi esat galēji pretējās nometnēs. Seleckis ir īstens dokumentālists, tu savukārt esi inscenētājs.

Binde: Es esmu teātra taisītājs, jā.

RL: Vai, tavuprāt, tiekšanās pēc dokumentalitātes ir pašapmāns?

Binde: Dokumentālais – tā ir realitāte, tas ir fakts, tas ir tas, kas ir īstenībā. Bet fakti neveido vispārinājumu, kurpretim mākslai jāveido vispārinājums. Piemēram, kas bija komunisms? Fotogrāfijās par to, kā izskatījās padomju laiks, tagad var redzēt tikai melus, visīstākos melus. Viss tika laķēts, spodrināts. Ko gan no tādām fotogrāfijām var zināt, kāds izskatījās padomju laiks?

RL: Ar mazgātiem traktoriem pa laukiem?

Binde: Pilnīgi droši. Lopu kopējai vajadzēja būt baltam halātam bez neviena pleķīša.

RL: Nu, bet tā jau arī ir iestudēšana.

Binde: Tā ir iestudēšana, tas ir teātris. Bet tie bija vieni vienīgi meli.

RL: Tādā gadījumā es gribētu zināt, kur beidzas māksla un sākas meli.

Binde: Mākslai ir viena ļoti būtiska lieta, ko ir grūti tā īsi izskaidrot, – tas ir tēls, образ. Nevis attēls, bet tēls iekš attēla. Ja tas tēls tur ir...

RL: Vai kolhozniece ar tīru priekšautu nebūs tēls?

Binde: Kolhoznieces tēls nav patiess; tāds, kādu to Žanis Legzdiņš vai kurš tur fotografēja, tas nav nekāds tēls. Tēlu veido mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi: metafora, asociācija, salīdzinājums, vispārinājums. Lūk, šie filozofiskie tēla veidošanas līdzekļi ir visās mākslās vienādi. Piemēram, literatūrā – kas ir tēls un kas ir literārā patiesība? Tas, ko raksta avīzes, tā ir patiesība, realitāte, bet īstenu tēlu var radīt Upīts “Zaļajā zemē”, aprakstot visas patiesības un izveidojot tēlu par tādu lauku cilvēku, vai...

RL: Tas tēls ir pilnīgi nepareizs, tā ir Upīša fantāzija, tā ir māksla.

Binde: Tur jau tas joks, ka tā ir māksla. Īstenība – tas ir skumjš variants, tas ir naturālisms, tā ir asiņaina, riebīga, smirdīga, vārdu sakot, tā ir realitāte. Bet māksla parāda, pēc kā cilvēks tiecas.

RL: Kas īsti ir šis noslēpumainais tēls jeb образ?

Binde: Nu, tēls... Tēls ir ļoti apjomīga viela... Tēls nav reāli iedomājams, tas ir tikai priekšstatāms, bet viņu nevar tā redzēt. Kad to ierauga, domas sāk lidot ap to, ko tu redzi, un veidojas jauna pasaule. Tas ir nevis tas, kas konkrēti acu priekšā, bet tas, ko tu ieraugi...

RL: Tēls kļūst par tēlu tad, kad uz to raugās nevis kā uz kādu dabisku parādību, bet kā uz...

Binde: Kā uz brīnumu.

RL: Man palicis atmiņā brīnišķīgs stāsts no režisora Viktora Kosakovska par to, kā viņš vienreiz ieraudzīja tēlu.¹ Tas bija tā. Viņš aiziet pie filozofa Aleksandra Loseva, kas bija viņa skolotājs, bet Losevs jau slimoja un bija diezgan gados. Kosakovskis ienāk vecā vīra istabā un redz: Losevs sēž uz gultas malas un tur rokā gumijas zivi, un pūš to kā balonu, ieelpo un pūš, viņam bija tādi plaušu vingrinājumi. Un tajā brīdī viņš saprot, ka viņš nezina, kas tas tāds ir, viņš nezina, ko šis tēls simbolizē, bet viņš saprot, ka tas ir tēls: sēž varenais filozofs Losevs un pūš stulbu gumijas zivi. Man šis stāsts liekas brīnišķīga tēla definīcija. Ko tu par to domā, Gunār?

Binde: Ļoti labs tēls, skaisti! Tur ir ne tikai tas, ka viņš vingrina plaušas, tur ir tik daudz, tur ir neiedomājami paradoksi, kā var šitāds gudrs cilvēks ar tādām muļķībām nodarboties! Tas ir ļoti labs piemērs.

RL: Vai tu katru dienu kaut ko fotografē?

Binde: Es parasti nefotografēju, kamēr man nav kaut kāda pārliecība. Bez pārliecības nav nozīmes fotografēt. No tā, ka visu laiku fotografē, no tā nekas nenotiek. Notiek tikai tad, ja es domāju kā šī laika pārstāvis un izpaužu to fotogrāfijā, nevis tikai ķeru drazu, momentus, momentus, momentus. Man prasa: “Tā, saki, lūdzu, cik tad ilgi tu taisīji šo fotogrāfiju?” Es atbildu: “Divi gadi, vairāk nekā divi gadi.” Tikai simtā daļa sekundes taču vajadzīga, lai noķertu momentu, bet es taisu divus gadus. “Ko tad tu šos divus gadus darīji?” Es atbildu: “Nu, kamēr nobrieda pārliecība, kamēr izstrādājās izteiksmes līdzekļi, ko pielietot un kas to bildi radīs.” Es jau neesmu malkas skaldītājs, kurš saskalda, un viss – elementāri un normāli –, bet, lai bilde rastos, ir visādi nosacījumi. Nu, piemēram, man radās doma par neiespējamo. Kas tas ir – neiespējamais? Man ir tāda fotogrāfiju sērija “Vīrietis un sieviete” jau kopš 60. gadu sākuma. Mani interesē visabstrahētākās attiecības, mani interesē tupika situācija, siena starp viņiem. Un tā radās bilde “Siena”, ko jūs droši vien jau zināt.

RL: Tas ir tas neiespējamais?

Binde: Tas ir! Tāpat mani interesēja, ko nozīmē iniciatīva, iniciatīvas jēdziens fotogrāfijā, iniciatīva starp vīrieti un sievieti. Kas tas ir? Kā tā izpaužas? Iniciatīva starp komandām futbolā: vienai komandai ir iniciatīva, otrai nav iniciatīvas. Un tā ir tā filozofija, lielā filozofija, par ko arī mākslā ir runa. Dokumentālajā laukā tikai ieraugi un dod pa purnu, un viss gatavs, vai ne? Bet mākslā tā nav.

RL: Bet par neiespējamo...

Binde: Es izstāstīšu. Tātad man ir darbnīca piektajā stāvā, darbnīcai ir logs Lāčplēša ielas virzienā. Uz pretējās mājas jumta ir antena. Es skatos uz antenu un domāju: ja, piemēram, tur sēdēs balodis, tad es varēšu nofotografēt, kā viņš tur sēž. Un, ja es viņu nobiedēšu, viņš celsies prom un es varēšu nofotografēt, kā viņš ceļas spārnos. Taču es gribu nofotografēt, nevis kā viņš lido prom, bet kā viņš nosēžas uz šīs antenas. Lūk, neiespējamais. Ir iespējams, ka viņš tur būs nosēdies, ir iespējams viņu pacelt spārnos, bet nolaist viņu uz antenas es nevaru. Un vienu mirkli gadījās – gadījums it ļoti svarīgs fotogrāfijā, tas jāraksta ar lielo burtu –, ka tieši tad, kad es ar aparātu rokās piegāju pie loga, tas notika. Dieva pirksts. Un es redzu: ir vējains laiks, balodis pļederējas uz to antenu un pļederējas sekundes 15. Es to bildi izstādīju kā tādu šedevru, bet publika iet garām: “Nu tam Bindem gan nekā nav. Antena un putns pie tās antenas, un nekā nav.” Es viņiem uzreiz saku: “Kā, nav? Tu neredzi?” – “Ko lai es tur redzu? Es redzu balodi, antenu, un tā.” – “Jā, bet tu neredzi problēmu, tu manu problēmu neredzi!” – “Kas tad tur ir par problēmu?” Tas ir neiespējamais. Lūk, tas ir viņš!

RL: Tevis minētajos piemēros, šķiet, runa ir par divām ļoti dažādām neiespējamībām. Pirmā ir neiespējamība, kas pastāv attiecībās starp vīrieti un sievieti, un tu to atveido fotogrāfijā. Bet baloža gadījumā neiespējamība paliek aiz kadra, tā ir it kā pašas fotogrāfijas neiespējamība.

Binde: Nē, starp vīrieti un sievieti daudz kas ir neiespējams, bet ir arī iespējamais, piemēram, tas, ka viņi viens otru pārstāj mīlēt. Tas nav neiespējamais, tas ir ļoti iespējamais. Bet es runāju par domu, kā fotogrāfiski parādīt, ka starp viņiem ir siena. Tas ir tiešs pretmets dokumentālismam. Dokumentālajā fotogrāfijā tādas filozofiskas pārdomas par iespējamo un neiespējamo nerodas, fotogrāfam nav vēlmes to atklāt, viņš tikai nofotografē, ka traktorists ir ļoti brašs un visu dienu skaidrā! (Smejas.)

RL: (Smejas.) Arī tur ir kaut kas neiespējams.

Binde: Tur nedrīkst būt nekas neiespējams. Žurnālistam bija jāievēro partijas līnija, viņam tika atņemta jebkāda personīgā iniciatīva. Mēdza teikt: “Žurnālists var visu!” Nevar. Viņu visu laiku uzraudzīja, un tagad ir tas pats. Arī šodien pastāv ideoloģija, vai tad ne? Bet mans mērķis ir māksla mākslai, es esmu mākslas mākslai pārstāvis. Es urdos šajā mākslā – tāpat kā visi lielie mākslinieki to darīja, tāpat arī es daru. Mākslinieks nestrādā nevienai vēlamajai idejai, nekādu sociālismu, nekādu komunismu viņš neceļ. Arī šobrīd ir laikmetīguma ideja, tas ir apmēram līdzīgi, kā agrāk bija sociālisma celšana.

RL: Kā tu zini, ka māksla ir uz antenas?

Binde: Māksla... Nu, labi, jūs laikam literatūru zināt, tad sakiet, kas jums ir tāds literārs paraugs, šedevrs, kas tas ir?

RL: Nu, man šedevrs ir “Zudušo laiku meklējot”, Marsels Prusts, protams.

Binde: “Zudušo laiku meklējot”?

RL: Tas ir tas augstākais.

Binde: Bet es runāju par balodi – meklēt to, kas ir tikpat kā neiespējams, tikpat neiespējams kā zudušais laiks.

RL: Un kā valdošā ideoloģija uzņēma tavu mākslu mākslai?

Binde: Čekai faktiski bija dots uzdevums uzmanīt, lai nesāku būt pret to. Bet es tieši savos darbos biju stipri pret, tāpēc ka es urdījos iekšā cilvēkā, humānajā pasaulē. Es esmu humānists, bet padomju laikā tāds abstraktais humānisms nebija vajadzīgs. Bija konkrētais humānisms – sociālisma un komunisma celtniecība; tikai šajos rāmjos varēja pastāvēt humānisms. Bet vienkāršam cilvēkam, kurš, teiksim, ir dīkdienis un kuram padomju celtniecība nav svarīga, šim dīkdienim ir cilvēciskas īpašības un tās jāskata saistībā ar dabu, ar dzīvo un nedzīvo pasauli, ar visu. Tas ir īstais humānisms. Man ir bilde “Tabula rasa”, tas ir, balta lapa. Kas ir balta lapa? Kad no dzemdību nama atnesa manu otro meitiņu, omīte bija tik kārtīga vecmamma, ka sataisīja gultiņu baltu, baltu, bez kādām cakām, es mazo cilvēciņu noliku uz tā baltā, nofotografēju un uztaisīju, ka viss ir balts laukums, tikai acis iezīmējās, lūpas iezīmējās un audums drusku, drusku. Bilde saucas “Balta lapa”. Un kas ir balta lapa? Tas nav nekas. Jā, bet šī baltā lapa bija cilvēks, bērns, kas nav neko pieredzējis, viņam mamma vēl droši vien rēgojas kājām gaisā, smadzenes vēl nav pārorientējušās, kā pareizi iestatīt attēlu.

RL: Tomēr tu fotografēji ne mākslu mākslai vien, vai ne?

Binde: Protams. Piemēram, 1965. gadā man zvana Imants Lešinskis: “Vai tu negribi atnākt pie mums uz Dzimtenes Balsi vienu mēnesi pastrādāt?” Johaidī, tikt presē iekšā? Tas jau arī bija sapnis, ne sapnis, bet kaut kā taču nauda jāpelna, un es aizgāju. Nāk man pretī cilvēks, tāds smaidīgs, ar brillītēm, sniedz roku, priecājas. Pirmo reizi viņu redzēju, un man uzreiz radās cilvēciskas simpātijas pret viņu. Un tikai tagad, kad Grūbe uztaisīja filmu, trīs četrus gadus atpakaļ, es uzzināju, ka viņš jau tajā laikā bija dubultais aģents.

RL: Kā viņš stādījās priekšā toreiz?

Binde: Kā redaktors. Nekāda runa ne par čeku, ne par ko tur. Dievs pasarg, par tādām lietām runāt! Viņš tikai bija ļoti sirsnīgs un laipns, un kulturāls cilvēks. Ja es būtu toreiz zinājis, ka viņš jau strādā priekš amerikāņiem, interesanti būtu viņa ideoloģiju zināt. Kā tad bija? Vai viņš ar visu sirdi? Varbūt viņš bija tāds pats abstraktais humānists? Vai mākslas mākslai vietā viņam bija izlūkošana izlūkošanas dēļ? Kāpēc gan ne? Kāds varbūt teiktu, ka fanātiķis. Bet arī es tāds esmu, arī es esmu fanātiķis. Jā, tad nu es Dzimtenes Balsij fotografēju pirmos latviešu emigrantus, kas iebrauca no Amerikas ar lidmašīnu caur Maskavu un nolaidās Rumbulā. Sagaidījām, ka nosēdās, fotografēju, kā viņi kāpa laukā, un pēc tam, kamēr viņi te staigāja un braukāja, es braukāju līdzi un fotografēju. Es jau nebiju muļķis, es zināju, ka tai visai varzai sekos līdzi, un sekoja arī: autobusa pēdējā sēdeklī sēdēja vecītis. Un vēlāk bija vairāki tādi gadījumi, kad man bija darīšana ar tiem ārzemju latviešiem. Mana pirmā doma bija atrast tādu kontaktu, lai viņš varētu man kaut kādā veidā izdarīt tā, ka es tieku pie laba fotoaparāta un pie filmām. Bet es biju piesardzīgs, zinot to, ka čeka mani ķers...

RL: Un ķēra?

Binde: Tanī laikā es nemanīju, bet pēc tam noskaidrojās, ka vaktēja, kā es uzvedīšos. Čeka mani sāka vervēt pēc desmit gadiem, 1974. gadā.

RL: Kā tas notika?

Binde: Nu, tur bija visādi, ai, dieniņ, viss man vairs nav prātā, bet katrā gadījumā bija mājieni. Čekas mājieni bija ļoti interesanti. Pirmais bija kompromāts, viņi nebija varējuši man neko citu piesiet kā pornogrāfiju.

RL: Tas ir par tavām aktu bildēm, vai? Viņi draudēja tev par to?

Binde: Nē. Man bija ļoti skaidra pārliecība, ka es nekādā gadījumā neļaušos instinktiem. Ja rodas seksuāla iekāre, tad aparāts ir jāliek nost.

RL: Nu bet kā tad viņi gribēja tev piešūt pornogrāfijas pantu?

Binde: Tas bija tā, ka divi čalīši atnesa filmas pie manis uz studiju Lietišķajos² un saka: “Krāsu diapazona filmas vari attīstīt?” Neko īpaši nepadomādams, attīstīju. Un, kad es attīstīju, es ieraudzīju splošnuju pornogrāfiju. Tā nebija viņu pašu, bija pārfotografēti ārzemju porno žurnālīši. Es domāju: “Johaidī, tomēr modrību zaudēju.” Kad vervēja, tad nepateica konkrēti, bet tikai pilināja, lai es pats atcerētos, ko esmu izdarījis. Smalkas metodes, neviens jau uzreiz nekliedza: “Ak tu pornogrāfists, tev jāstrādā ar mums!” Man ceļgali trīcēja, kad pirmo reizi ar mani runāja, nevarēju valdīt, visu laiku bija trīsa, bailes bija šausmīgas.

RL: Uzpirkt nemēģināja? Ojārs Rubenis stāstīja, ka viņam viens iesēdās mašīnā un atstāja pirms Ziemassvētkiem tādu skaistu kastīti ar diviem ārzemju mutautiņiem.

Binde: Visādi gadījumi ir bijuši. Tagad jāmēģina atcerēties. Man bija stabils kurators, kas mani apmeklēja, man zināms cilvēks, vārdā arī Gunārs.

RL: Ko viņš tādu darīja?

Binde: Neko, nāca skatīties, kādas foršas bildes esmu sataisījis, un aprunāties, un visādi. Mana klase bija Engelsa
ielā.

RL: Lietišķajā skolā?

Binde: Lietišķajā. Trešajā stāvā direktoram Imantam Žūriņam bija Baltā istaba, kur viņš veda viesus, un blakus bija mana klase, liela telpa, es tur iebūvēju arī laboratoriju. Kad sāka vervēt, man bija jāiet no skolas prom, Žūriņš pieteica aiziet. Pēdējā reizē, kad runāju ar čekistiem, viņi solīja, ka nebūs parastais darbs, sūtīsim uz ārzemēm. Viņiem laikam jau bija plāni, bija vajadzīgs Anglijā tāds cilvēks, un man ar angļiem jau bija sadarbošanās, mani publicēja fotogrāfijas gadagrāmatā, viņi saprata, ka man Anglijā ir gali, ka mani tur pazīst kā autoru. Droši vien es būtu kurinātāja palīgs izdevniecībā vai sūtniecībā, vai kur un būtu jākrāj kontakti caur fotogrāfiju.

RL: Tos amerikāņu fotoaparātus tu toreiz dabūji?

Binde: Nē, vai dieniņās, latvieši jau arī ir skopi pēc vella, zini. Viņiem visiem bija japāņu aparāti, profesionālas kameras nebija. Un skaļi runāt, ka aparātu vajadzētu, arī nevar, tur tikai ar mājieniem varēja operēt. Bet viens man vēlāk rakstīja no Amerikas, ka gribētu, lai es taisu nerātnajām dainām ilustrācijas. Paegle laikam bija uzvārds, viņš arī pats plikas bildes fotografēja, ne porno, bet tādas naivas un primitīvas, viņam tā domāšana bija primitīva. Es saku: “Jā, davai. Man vienīgi ir vajadzīgi materiāli.” Atnāca kaste, pilna ar filmām, bez kādas runas, bez līgumiem, bez kā, lūdzu! Ķēros pie darba, izrakstīju dainas. “Nosirmojis mans kūsītis kā āzīša muguriņa, kur jūs bijāt, jauni puiši...” Vārdu sakot, tāds pantiņš, te jau ir iespējams kaut ko darīt. Man tā bilde ir uztaisīta puslīdz laba. Divas, trīs bildes mēģināju, bet darbs iet lēni, un grūti savu filozofisko domāšanu tajās dainās ielikt. Tur tikai pornogrāfiju var taisīt, citu neko. Bet pornogrāfiju es netaisīšu, tas ir pret manu ticību. Es tikai varu priecāties par to kūsīti, par dzimumorgānu skaistumu. Beidzās viss ar to, ka es viņam teicu: “Tas nav iespējams.” Tas ir visa mūža darbs, lai tik smagu darbu paceltu ar visu filozofiju, kas ir ielikta dainā. Āža mugura pornogrāfiķim neeksistē, dokumentālists nevar stādīties priekšā, pričom tur āža mugura, pornogrāfijas dokumentālists viņu fotografē pēc iespējas sulīgāku, lai uzreiz stāv, nevis filozofē.

RL: Tas jau arī ir neiespējamais – uztaisīt no latvju nerātnajām dainām bildes.

Binde: Tas ir grūti. Es saku, ka to var izdarīt, bet tas ir mūža darbs. Varbūt varētu būt tāda kompilēšana, ka izdod grāmatu, kurā ir nerātnās dainas un erotiskas fotogrāfijas, tāda asa erotika, uz robežas, aiz kuras, var teikt, jau sākas pornogrāfija.

RL: Pornogrāfija sākas tur, kur izsīkst māksla?

Binde: Pornogrāfija sākas tur, kur nav tēla. Tur, kur ir jebļa. Ir ļoti grūti dabūt tādu pieņemamu, skaistu meitenes seju, kurā redzi, ka viņā ir kaisle. Bija gadījums, kad fotografēju un redzu, ka viņai jau ir piliens, dziedzeri strādā, ir kaisle, bet seja tukša, nav nekā. “Tā, nu tad davai,” es saku, “gulsties zemē, es tev darīšu.” Visu sakārtoju, statīvu uzlieku no augšas, noguldu, lienu virsū, man trosīte rokā, viņa gatava, ka tagad būs, bet, tiklīdz sāku domāt par fotogrāfiju, uzreiz čuš, un mīksts, un nestāv.

RL: Daudz bijis visādu freidisku teoriju, ka sekss un māksla ir cieši saistīti. Bet pēc tā, ko tu saki, iznāk, ka tie viens otru izslēdz.

Binde: Sekss jau neizslēdz, pornogrāfija izslēdz, tās ir dažādas lietas.

RL: Tu minēji Lietišķās mākslas vidusskolu, tu tur strādāji daudzus gadus, vai ne?

Binde: Tas periods bija viens no gaišākajiem. Tur bija visas vislabākās iespējas. Skolā nebija liela noslodze, man bija jāfotografē diplomdarbi, bija stundas, un bija laboratorija, kurā es varēju darboties autonomi ar savām interesēm. Laboratorijā viesojās jaunieši, visapkārt viņiem tāds dzīvīgums un iespējas. Skolā bija demokrātija, tā bija ļoti laba augsne gan man, gan skolniekiem. Žūriņš bija tāds cilvēks, kas ļāva skolniekam pašam būt noteicējam par savu dzīvi. Es atceros, ka Jānis Borgs vēl mācījās – viņš arī ir mans skolnieks, Borgs arī pie manis nāca –, viņa tēvs bija čekas priekšnieks. Un viņš Žūriņam pat atļāvās rakstīt tādus kā traktātus, kā un ko dekoratoriem vajadzētu pasniegt.

RL: Kurš? Skolnieks Jānis Borgs vai viņa tēvs?

Binde: Skolnieks. Žūriņš man deva lasīt. Es lasīju, ka Borgs rakstīja Žūriņam priekšā, kā vajag darīt. Žūriņam bija tāda demokrātija, ka viņš varēja pieļaut skolniekam būt brīvam un pašam domāt.

RL: Ko tu mācīji saviem skolniekiem?

Binde: Fotogrāfiju. Vispirms aparatūra, mehānika un optika, tad gaisma, kompozīcija, filma, ķīmija, attīstīšana, kopēšana.

RL: Tā ir tehniskā un amatnieciskā puse. Vai jūs runājāt arī par tā saucamo filozofiju?

Binde: Nē. Nebija daudz laika runāt par tādām lietām. Kamēr cilvēku pašu neinteresē kaut kas savs, tikmēr viņš ir ņurņiks un muļļa un nav vajadzīgs mākslā. Cilvēkam jābūt ļoti plastiskam, daudzveidīgam, zinātkāram. Un, jo kontrastējošāka dzīve, jo interesantāk. Ja dzīves nav, tad viņa jārada.

RL: Pastāsti, lūdzu, drusku vairāk par to dzīves radīšanu.

Binde: Ir jau tādi cilvēki, kas izvairās, aiziet malā, bet dzīvē jābūt iekšā. Piemēram, es kopš bērnības esmu bijis nevaldāms un visur bāzies iekšā. Ja viens kaut ko dara, man arī tūlīt jābūt klāt. Un tāds esmu joprojām, nemiera gars. Bet, ja tu esi nemiera gars, tu mūžīgi kaut kur iegrūd roku karstumā un apdedzinies. Un, kad apdeg, tad arī ļoti vēlams, lai tas tā būtu, citādi nav nekā, nekas nenotiek, cilvēks paliek stabils, normāls, zolīds, mazkustīgs, bet vajag, lai notiek kaut kas.

RL: Kur tev izdevies iegrūst roku?

Binde: Es esmu dedzis visās malās.

RL: Nu, pastāsti!

Binde: Tas nav interesanti. Tas nepavisam nav interesanti, bet es izstāstīšu vienu gadījumu. Notika tā, ka mēs bijām kopā ar Sarmīti Kviesīti, kas bija mana skolniece, viņa bija no grāmatu sējējiem, ādiniekiem, un ieinteresēta fotogrāfijā. Stundas beidzās, un mēs braucām kaut kur kaut ko fotografēt. Es un viņa, mēs bijām divatā pie jūras un peldējāmies, bija vasara. Es vienu mirkli biju pliks, uz sejas vēl uzliku sietu pret bitēm, kas mētājās pie tām mājām, kur mēs bijām, acīmredzot – lai manu seju neatpazītu, un viņa mani nofotografēja. Kad es filmu attīstīju un bildes žāvēju, gadījās, ka nokavēju stundas sākumu, un, kad ienācu, klase pilna. Es redzu, ka bildes ir cilātas un mani skolnieki ir redzējuši, ka esmu pliks. Pasmaidīju, paskatījos visapkārt, bet sejās nekādas pazīmes neieraudzīju. Un, kamēr pagāja stunda, es tikai domāju: ko man tagad darīt? Ja neteikšu nekā, nebūs labi, jādara kaut kas. Tad nu, kad visi gāja laukā no klases, es saku vienai meitenei, ka gribu aprunāties. Pičugina bija viņas uzvārds, visnotaļ īpatnēja meitene, no Latgales. Un es saku tā: “Kad tu aiziesi pie savējiem, pasaki, lai tās bildes, ko viņi paņēmuši, atnes man atpakaļ.” – “Kādas bildes, par kādām bildēm ir runa? Nekādas bildes es neredzēju.” – “Tu tikai pasaki, lai atnes atpakaļ!” – “Ak, jā, jā, nu jā, labi, skolotāj, labi.” Paiet stunda, tā meitene pienāk man klāt un saka: “Skolotāj, nav tās bildes ņēmuši.” Es saku: “Kā? Nepaņēma?” Es jau neteicu, kādas bildes, bet viņa pateica, ka “tās” bildes nav ņēmuši. “Nav ņēmuši, jā? Nu forši, ka nav ņēmuši!” Un viss. Varat iedomāties, kas notika. Viņa aizgāja pie savas klases un teica: “Kurš paņēma to pliko Bindi, kurš tas bija?” Un visi tikai: “Es ne! Es arī ne!” – “Kurš tad paņēma?” Un neviens jau nevar zināt, kurš tad ir paņēmis, vai ne? Faktiski tās bildes neviens nebija ņēmis, es jau arī vēl nepaspēju izskatīt, vai ir ņemts vai nav. Bet es iedomājos, ja gadījumā paņēma, un izspēlēju šo gājienu, apvainoju viņus, ka ņēmuši, un tad paldies, un viss, ir klusums, un neviens pat atcerēties negrib, kur nu vēl atgādināt man kaut ko tādu.

RL: Re, kāds tu viltīgs manipulators!

Binde: Es esmu tāds! Citādi jau es nebūtu tāds fotogrāfs.

RL: Tev bieži tā gadās?

Binde: Gadās. Lūk, šis ir tas lauks, kurā vajag atrasties. Jābūt modram, možam, tālredzīgam, citādi iznāk muļļa, ņurņiks.

RL: Kā nebūt ņurņikam? Pastāsti, lūdzu.

Binde: Mans tēvs bija tāds pats. Kad man bija seši gadi, viņš zināja, ka nevajag bērnu mocīt ar neiespējamo, bet var dot to, kas viņam noteikti ir vajadzīgs. Un iedeva, uzticēja man atbildību par ganāmpulku. Un no mazotnes es jau zināju, ko nozīmē būt atbildīgam. Piemēram, iespruka govis kaimiņa auzās. Kaimiņš, Pumpurs pēc uzvārda, atnāca pie tēva un teica: “Ēēē,” viņš vilka gari tā, “ēēē, tavs puika atkal ganīja govis pa manām auzām, ēēē, zini, un...” Tēvs uzreiz: “Cik vajag?” – “Nu, divi lati.” Tēvs iedeva, kaimiņš aiziet uz veikalu, nopērk saviem puikām pa pistolei, pugači tie bija, tādi ar korķiem. Vakarā dzenu govis mājās, tēvs: “Nu ko? Ko tu atkal? Kas tur bija? Kāpēc tā?” Bet no kaimiņu mājas skan pū, pū, pū! Un tēvs saka: “Re, kur mani divi lati.” Nepagāja 10 gadi, puikas izauga, gāja uz ciemu ar šautenēm apsargāt pagasta māju, un tur arī mežabrāļi vienu nošāva. Tēvs man atgādināja, ka redz, kā – bērnam no mazotnes iemācīja tieksmi uz ieročiem, un tā arī viņa vairs nav. Tāds bija mans tēvs, viņš redzēja šo likumsakarību, un tā ir arī mana dzīves pieredze.

RL: Ja jau tu ierunājies par bērnību. Iedomājos, ka bērnībā pasaule vispār ir ļoti brīnumaina. Vai tu atceries kādu spilgtu brīnumu, ko bērnībā ieraudzīji?

Binde: Bērnība bija ļoti brīnumaina.

RL: Kas bija lielākais brīnums?

Binde: Ka es neaizgāju bojā. Man uzsprāga roka, pirksta gals karājās ādā vien.

RL: Kā tu to dabūji gatavu?

Binde: Spridzekļi visādi bija. Kad es skolā aizgāju, vēl nebija padomju laiks. Karu mēs pārdzīvojām, aizbraucot bēgļu gaitās uz Balvu pusi, tur tādi Liepnas meži, tur radi dzīvoja. Un, kad mēs atgriezāmies, man bija visādi pētīšanas gājieni. Piemēram, pie mūsu mājas bija nošauti divi sarkanarmieši, un es atšifrēju, kā tas viss noticis. Kad krievu armija gāja uz priekšu, viņiem vajadzēja iet pa mājām un skatīties, vai nevar kaut ko nozagt, bet galvenais bija piekakāt cepeškrāsni, tas viņiem bija tāds kā gods. Vācieši to zināja, un viens vācietis ar automātu pilnu aptveri bija nolaidis pa tiem diviem, kas nākuši. Es atradu pilotku, pilotkā caurums, pirkstu var izbāzt cauri, bet pie lielā bērza svaigs smilšu laukumiņš. Vienu dienu tēvs saka: “Nu jāiet skatīties, kas tur ir.” Kas tur var būt? Ar lāpstu iedūra, izmeta, iedūra, izmeta, un, kā dūra, tā pacēlās zābaka purns. Abi divi tur bija aprakti. Es sāku pētīt, no kurienes varētu būt šauts. Pie šķūņa stūra bija mazmājiņa kā jau laukos, un vienreiz pie tās mazmājiņas skatos zālē: o, vācu automāta čaulītes. Lūk, tāds gājiens. Nākamais stāsts. Pēc gadiem četriem, kad es biju izdomājis, ka būšu gleznotājs, sākās doma, ka vajadzētu galvaskausu dabūt. Un to es gudri izdomāju. Gāju vecākiem līdzi uz pļavu sienu vākt. Aizejam, un tad sāku simulēt, ka man ir slikti, saules dūriens, sāp galva, jāiet uz mājām. Vecīši neliksies mierā, kamēr saulīte nenorietēs, tātad man ir laiks stundas trīs. Ņemu lāpstu, roku, ir galva, bet galvaskauss pa daļām, tādu man nevajag. Tas ir tas galvaskauss, kam lode bija trāpījusi tieši pa pieri. Roku blakus, izroku – galvaskauss vesels, pat zobi vēl iekšā. Bet ar rokām neaiztieku, zinot, ka tur varētu būt līķu inde. Paņēmu katlu, kur mammīte vārīja cūkām kartupeļus, un novārīju to galvaskausu, pēc tam noslēpu pirtsaugšā, kur zeme samesta, lai dūmi neiet. Pagāja laiks, es jau tehnikumā mācījos, mani iesauca armijā, es aizbraucu uz Severomorsku. Un, kad atvaļinājumā atbraucu uz mājām, tēvs nikns: “Mūžīgi tev viens nelaimju garstāsts, mūžīgas nepatikšanas.” Nepatikšanas es jums varu stāstīt divas dienas, ja gribat, man to ir daudz. Skolā pirmajā dienā mani ielika kaktā par to, ka es pa trepēm kāpu nevis normāli, bet pa ārpusi, aiz margām, mani saķēra aiz pakaļas un ielika kaktā.

RL: Tēvs, tu teici, noskaities.

Binde: Lieta sekojoša. Pēc kara vajadzēja ziņot, vai pie mājām nav atrodami apglabāti karavīri. Un tēvs savā naivumā bija pateicis, un bija piefiksēts, ka ir kaps un ka tur ir divi karavīri. Vēl pēc laika ierīkoja masu kapu, un tad vajadzēja visus tos, kas bija paziņoti, apsekot un izrakt laukā. Racēji lielākoties bija alkoholiķi, tiem deva pudeli šņabja, lai būtu dūša, un naudu maksāja par galvu, par galvaskausu, ne par ko citu. Atnāk, izrok, abi forši guļ viens otram blakus, vienam ir galva, bet otram nav. Kas par lietu? Kur ir galva zaldātam? Tēvs taču nezina, ka puika to galvu ir izracis un taisās par mākslinieku būt!

RL: Galvaskausu tev neatņēma, nekonfiscēja tavu mantu?

Binde: Nē, izrakņāju to pirtsaugšu, un nav, tēvs tomēr bija atradis. Tā arī neprasīju, kur viņš to likvidēja. Ja galvaskauss būtu dzīvs, tad viņš tagad būtu šeit. Bailīgi pat stāstīt, tas jau nu gan neizklausās pēc humānisma.

RL: Neuztraucies, noziegumam taču noilgums jau ir iestājies. Paklau, es jautāju par brīnumu, bet tev uzreiz panesās par galvaskausiem un šaušanām. Vai bija arī kāds, tā teikt, smalko jūtu brīnums?

Binde: Tie jaukie mirkļi parasti ātri dziest. Daudz tādu mirkļu, kad adrenalīns vai kas tur kaut kur pieplūst, kur vajag vai kur nevajag, kad es esmu burtiski laimīgs. Ir tādi laimes mirkļi, tie bieži vien uzrodas ne par ko un pēkšņi. Kad makšķerēju, kad esmu dabā. Man daba ļoti patīk, es nevaru bez dabas, es te staigāju pa mežiņu kā pa sapņiem. Tēvs mans bija mežsargs, kad zemi atņēma kolhoza vajadzībām. Ir tādi brīži, tāda laime, tāds prieks, asaras acīs, kad esmu kaut ko skaistu ieraudzījis, kā, piemēram, filmā vai teātrī, kad jāraud, un asaras līst.

RL: Kad tu esi pēdējoreiz raudājis, pateicoties mākslai?

Binde: Vakar. Filmu skatījos.

RL: Ko tu skatījies?

Binde: Kādu filmu? Tas nekas nebija, es pat neatceros nosaukumu. Atceros, kā izskatījās.

RL: Tu no tiem kadriem saviļņojies?

Binde: No tās situācijas. Es esmu ļoti, ļoti jūtīgs. Mans brālis bija tēva dēls, dūšīgs un stiprs, bet es biju kalsns, tāds bālais mammas dēliņš. Brāli vairāk arī mīlēja vecāki, es biju tā kā drusku pamests. Man arī bija vairāk jāstrādā, es biju vecākais. Es pārdzīvoju par to.

RL: Tev ir bijis arī, ka, ieraugot fotogrāfiju, jāpārdzīvo?

Binde: Jā, ir tādas fotogrāfijas, kuras izraisījušas asaras.

RL: Ar kurām fotogrāfijām tev tā ir bijis?

Binde: Smiļģis, piemēram. Kad es ieraudzīju to negatīvu, kāds ir iznācis, es tagad noteikti neatceros, bet droši vien man bija asaras acīs. Smiļģim bija asaras tanī mirklī, kad es viņu fotografēju.

RL: Kad tu stāstīji par kaisli fotogrāfijā, es atcerējos, ka bija tāda foto sērija, kur nofotografētas vīriešu un sieviešu sejas orgasma brīdī. Un tās sejas bija iznākušas tādas, ka neradīja priekšstatu par erotisku ekstāzi – kaut kādi dīvaini viepļi. Lūk, sejas izteiksme, lai arī cik dramatiska, ne vienmēr saskan ar to, kas notiek cilvēkā. Kā bija ar Smiļģa portretu? Tur ir milzīgs dramatisms.

Binde: Tas nav dramatiskums, viņam ir līdzjūtību gaidoša seja. Tas ir pēdējais elpas vilciens, tās ir ciešanas, tā ir seja, kas vēl grib kaut ko. Viņš jau bija atvaļināts un norakstīts. Ja tas tā nebūtu noticis, viņš droši vien dzīvotu ilgāk, bet viņš nodzīvoja knapi pusgadu. Kad mēs ar Arnoldu Plaudi pie viņa aizgājām, viņš drusku tā kā uzplauka: ir atnākuši jaunieši un grib redzēt, kā viņš te dzīvo. Vispirms kāda pusstunda pagāja, kamēr viņš māju izrādīja, un Plaudis sāka viņu urdīt un kacināt. Un Smiļģis tik stāstīja, kā viņš savas izrādes veidojis, līdz beidzot apjauta, ka cauri ir. Mēs to rētu atkal aizskārām.

RL: Vai viņš pats vēl redzēja tavu portretu?

Binde: Redzēja! Arī par to viņš pārdzīvoja. Bija tā, ka žurnāls Zvaigzne nepaņēma to bildi, un pareizi darīja, tā bilde nav dokumentāla. Bildēts ir Smiļģis, bet īstenībā tas ir nelaimīgs cilvēks, nevis varenais Smiļģis, Staļina prēmijas laureāts. Tāds Smiļģis jau Latvijas publikai nebija pazīstams, tāds cietējs. Bet, kad bilde bija dabūjusi medaļu, laikraksts Cīņa nodrukāja TASS ziņojumu, ka Binde ir saņēmis medaļu. Tad atskrēja no redakcijas reportieris, lai es pastāstu, kā tur bija. Un es sāku stāstīt, tāpat kā es jums tagad stāstu, kā viņš cieta un kā mēs aizbraucām ar Plaudi un izprovocējām viņu. Vārds vārdā arī nodrukāja, ka izprovocējām Smiļģi. Un Smiļģis tagad to tekstu, protams, lasīja un pārdzīvoja: atbrauca provokatori un izprovocēja, un es raudāju. Nu, muļķīgi, ka es tā pateicu reportierim. Bet, kad gads gāja uz beigām, radās doma uz Jauno gadu aiznest bildi, un mēs abi divi ar Plaudi atkal tur aizgājām. Smiļģis vienā istabā bija salicis pa stūriem sildītājus, tie dega sarkanām spirālēm, laiks auksts, vecītis guļ gultā: “Nu ko? Nu ko? Atnācāt izprovocēt!?” (Visi smejas.) Vot, tieši tā viņš teica: atnācāt izprovocēt! “Nē, meistar.” Viņš to bildi paņēma, paskatījās un redzēja, ka nav vairs varenā Smiļģa.

RL: Un kā ir ar akta fotogrāfiju, tur arī svarīga provokācija?

Binde: Varu teikt tā, ka galvenais akta fotogrāfijā ir sievietes ķermeņa skaistums un harmonija. Tas man bija galvenais, nekas vairāk. Ne jutekliskums, ne sekss, ne pornogrāfija.

RL: Saki, kā akta fotogrāfijai bija iespējams pastāvēt Padomju Savienībā?

Binde: Akta fotogrāfija eksistēja jau cara laikā, un vispār kaila ķermeņa fotogrāfija bija pazīstama kopš paša fotogrāfijas sākuma. Visi mācījās no glezniecības, un glezniecībā taču viss ir vienos plikumos, visi dievi ir pliki, vai dieniņās! Ko tur vēl var gaidīt? Padomju laikā mākslinieki taisīja plikas skulptūras, nu, minimāli tur vajadzēja kaut kādas biksiņas uzvilkt, lai būtu it kā sportisti attēloti. Padomju Savienībā sākotnēji ētika bija tāda, ka komunismā vairs nebūs ģimeņu, bet būs brīva mīlestība, varēs jebkuru sievu ņemt uz mirkli, tas padomju ideoloģijā bija ielikts jau pašos sākumos.

RL: Vienā brīdī tas beidzās.

Binde: Jā, bez šaubām, laikam tas bija Staļins, kas nogremdēja to visu. Bet arī Staļina laikā bija, piemēram, Boriss Ignatovičs. Viņš jau bija tuvāks mākslas fotogrāfijai. Viņam ir tādi pliki vīrieši pie Melnās jūras. Kā strādnieki, kas noģērbjas un iet peldēties bez kādām biksēm. Bija jau arī, kas fotografē un nekur nepublicē, tādi bija, un neviens neko ļaunu nevienam nedarīja. Bet biedējums bija, un biedēja, ka tā ir netiklība. Es pirmo akta fotogrāfiju uztaisīju 1958. vai 1959. gadā. Mēs braucām gar Alūksnes ezeru un izdomājām, ka jāiet nopeldēties, un gājām kopā ar komjaunatnes komitejas instruktoru, par Jēci viņu sauca, Jēkabsons uzvārdā. Gājām ar Jēci peldēties abi pliki, Jēcis vēl saziepējies, un es teicu: “Stop, stop,” – un nofotografēju viņu. Tā ka mana pirmā akta fotogrāfija ir komjaunatnes komitejas instruktors Jēcis pliks ezerā.

RL: (Smejas.) Cik jauki!

Binde: Bet pirmais sievietes akts ir ar Sarmīti Sīli, pie tam nevis akts, bet pusakts, tikai līdz viduklim, 1963. gads. Un tādas, kur jau nu galīgi plikas, sākās tikai 70. gados.

RL: Tās bildes tika arī izstādītas?

Binde: Tika izstādītas Čehijā, Polijā, Anglijā. Ārzemēs. Ārzemēs mani pazina labāk nekā šeit.

RL: Tu tā mierīgi varēji sūtīt bildes uz ārzemēm?

Binde: Tas bija liels brīnums. Bija aizliegumi, ko nedrīkst izsūtīt uz ārzemēm, bet fotogrāfijas aizliegumā nebija. Tas tāpēc, ka parasti sūtīja kartītes, mazas bildītes. Bija priekšstats, ka fotogrāfija ir šitik maziņa. Bet izstāžu formāts arī ir fotogrāfija, tikai liela. Un tie, kas pastu kontrolēja, es tā nojautu, bija ieinteresēti, lai tik sūta, jo varēja dabūt redzēt plikas sievietes. Tā tas turpinājās līdz Helsinku apspriedei,³ bet pēc tam gan vajadzēja dabūt oficiālu atļauju, lai izsūtītu fotogrāfijas uz ārzemēm, Helsinkos acīmredzot pacēla šo jautājumu. Sprieda par lielāku brīvību, bet kas notiks, ja būs lielāka brīvība? Un nolēma, ka fotogrāfiju izsūtīt var tikai tad, ja dod akceptu, un akceptu varēja dot, ja tā, teiksim, tika izstādīta un nāca komisija pieņemt. Bet Aivaram Āķim, kurš vadīja nupat dibināto fotomākslas biedrību, bija tāds mazs gumijas zīmodziņš ar tādiem kā Rīgas vārtiem. Un to zīmodziņu Āķis spieda otrā pusē fotogrāfijām. Uz manām bildēm arī ir. Viņš bija panācis, ka bildes, uz kurām bija zīmodziņš, aizgāja, un mums nemaz nevajadzēja nest uz komisiju.

RL: Mēs pirms dažām nedēļām runājām ar Jāni Rokpelni. Viņš stāstīja par Latvijas neatkarības ideju, kas trimdas intelektuāļiem bijusi kā vadzvaigzne.⁴ Vai tu arī gaidīji neatkarību?

Binde: Nezinu, man nebija ilgu Latvijas dēļ. Es biju skaidri pārliecināts, ka nebūs tādas Latvijas. Man nebija tādas ticības, bet man bija abstrakta ticība par kaut ko labu. Ne kā lielajam vairumam, kas dzīvoja, samierinājušies ar to, ka Padomju Savienība nesagrūs nekad.

RL: Tad saki, Gunār, kas tev un taviem domubiedriem – kuri, es pieņemu, tāpat kā tu, kalpoja mākslai mākslas dēļ – kas jums ļāva būt brīviem? Kur jūs atradāt savu brīvību?

Binde: Tieši tur.

RL: Tieši kur?

Binde: Mākslā. Tā ir tāda nerealitāte, kuru mēs sapņojām, un es, bildes taisīdams, it kā piepildīju savas ilgas. Tieši tāpēc es ilgi dzīvoju. Viss bija fotogrāfijai, ar to es varēju piepildīt visu savu pasauli.

RL: Vai tu ilgojies pēc neiespējamā?

Binde: Tieši tā, tas neiespējamais man bija tā kā tāda medusmaize, pēc kuras ilgoties. Daļēji tas izdevās arī ārēji. Es taču esmu saņēmis izstādē zelta medaļu, esmu ieguvis atzinību tanī pašā vidē, kurai nekādi nekalpoju, un vienalga viņi mani novērtēja. Ir arī tādi gandarījumi. Nekad neesmu bijis badā, vienmēr man ir bijusi naudiņa. Man, paskatieties, māja nav nekāda lepnā. Man nevajag lepnu, lai es tikai būtu brīvs un justos labi. Es savā fotogrāfijā esmu bijis laimīgs cilvēks, un tā laime ir tieši tajā, ka es varēju brīvi savu pasaules uzskatu paust. Un tas nebija viss ar naidu, manās bildēs jūs neredzēsiet naidīgu attieksmi pret kaut ko, bet tikai ar mīlestību. Mīlestība pret visu – pret dabu, pret puķi, kas te zied, pret cilvēkiem, pret jums abiem diviem, kas esat man gandrīz sveši.

(Pēc nesekmīga mēģinājuma iedarbināt automašīnu.)

Binde: Nu tad iedzersim.

RL: Par neiespējamo! (Visi saskandina.)

Binde: Es esmu bijis piedzēries tikai divas reizes mūžā. Tajā pirmajā reizē braucu ar pēdējo autobusu no Cēsīm uz Priekuļiem. Izbraucot no Cēsīm, man palika nelabi, un es izprasījos, lai izlaiž, un, kā izkāpu laukā, tā pakritu, un pakritis biju tieši uz ceļa, tikai saulīte kad lēca, es pamodos ceļa vidū. (Visi smejas.)

RL: Un otra reize?

Binde: Otra reize... Kas tad otrā reizē bija? Kaut kādi kreņķi?

RL: Kā tad bez kreņķiem.

Binde: Nu, tagad ir jocīgi, ziniet, man spilgti nāk atmiņā bērnības gadi. Piemēram, es atceros, kā izskatījās, kad nāca vācieši iekšā un krievi laidās prom. Gar mūsu mājām gāja zemes ceļš, un krievi no bāzes, kas atradās Litenē, pa to ceļu caur Alūksni uz Api, uz Pleskavas šoseju un uz Pleskavu laidās prom. Man tagad acīs ir tie skati: tādas garas pavozkas ar lieliem riteņiem, divi zirgi priekšā un zaldāti, zirdzinieki, kājās stāv. Putekļi, putekļu mākoņi, un zirgi aulekšiem, un pavozkas piekrautas ar koka kastēm, un tās kastes krita ārā, es vienu aizvilku uz mājām.

RL: Kas tur bija?

Binde: Tur bija rokasgranātas. Nu, tie čiekuri, tādas rievainas.

RL: Tās tu vēlāk spridzināji?

Binde: Nē, tās es nespridzināju. Tēvs man rozgus uzdeva par to, ka to kasti biju atvilcis mājās. Visu ko citu es spridzināju, parasti jaucu lielgabala lādiņus. Tur iekšā ir dinamīts, dinamīta jutīgums ir tāds, ka, ja, piemēram, ar smilgu uzsit, tad sprāgst.

RL: Pat no vismazākā trieciena? Tad tur laikam ir nitroglicerīns.

Binde: Jā, nitroglicerīns. Piemēram, svied pret akmeni, un sprāgst.

RL: Tad ar to tu savu pirkstu uzspridzināji?

Binde: Nē, tur mana muļķība bija vēl interesantāka. Bija tā, ka visur mētājās ļoti daudz šauteņu čaulīšu, neizlietotas, ar visām lodēm. To lodi varēja palocīt nost un nobērt pusi pulvera, lodi izlauž un tad iedzen iekšā tajā brīvajā telpā, patronu nostutē ar dibenu uz celma, bet to pulveri, kas nobērts nost, to paber un ar špicku aizdedzina, pulveris lēnām deg apkārt lodei, iedeg iekšā, un, kad aizdegas tas pulveris, kas palicis zem lodes, momentā notiek sprādziens, bum! Un lode – džinks! – tiek izšauta no čaulītes un aizlido. Lūk, šitā mēs viņas šāvām, un pēc tam atliek paņemt to čaulīti, kur jau vairs nav ne pulvera, ne lodes, iesist tā nedaudz ar akmeni, un viņa paliek celmā. Tad nu bija viena patrona, kura nebija izšāvusi, un es biju aizmirsis, ka tur vēl ir pulveris zem lodes, un to es tāpat ar akmeni pliukt, un babāc. (Smejas.) Tā čaulīte plīst, un pirksta gals nost, ādā vien karājas.

RL: Šausmas.

Binde: Noplēsu kreklam malu, apsēju pirkstu un notinu tā forši. Mājās prasa, kas pirkstam. Nu, vot, kritu uz izkapts vai kur tur sasitu.

RL: Noticēja?

Binde: Noticēja gan. Bet vai jūs zināt, kāds sakars fotogrāfijai ar lidmašīnu?

RL: Jāpadomā.

Binde: Vari nedomāt, neuzminēsi. Lai lidmašīnas būtu vieglākas, alumīnijam kausēja klāt magniju. Magnija pulveris, magnēzijs, fotogrāfiem ir labi pazīstams, jo, kad aizdedzina, tas deg ar ļoti spilgtu gaismu. Un bija tāds gadījums, ka dabūju lidmašīnas atlūzu gabalus, un es zināju, ka alumīniju var forši kausēt. Sakurināju krāsni un ielieku konservu bundžiņā to alumīniju. Un tagad atradu to lidmašīnas spārna gabalu un ieliku plītī, tas pēc maza laiciņa izkusa, un, kad viņš bija izkusis, tad pēkšņi uz apmēram trim četrām sekundēm bija tāda gaisma, ka plītī spīdēja cauri pa visām spraugām balta uguns, viss balts. Mammīte pie plīts kaut ko vēl darīja, un viņa tā atlēca atpakaļ, pa visu telpu balta gaisma.

RL: Lūk, smalko jūtu brīnums!

Binde: Ja gadās atrast tādu alumīnija gabalu no karalaika lidmašīnas, tad var izmēģināt iegūt lielu gaismu.

RL: Maz ticams, ka mēs kaut ko tādu atradīsim.