Literatūra

Ar rakstnieci Linoru Goraliku, klātesot Bubļikam, sarunājas Uldis Tīrons

Kad jūs pēdējoreiz redzējāt jūrascūciņu?

Foto: Виктория Назарова

Mēs ar sievu Ļenu mēdzam jokot: pamostamies astoņos no rīta, bet Linora gandrīz pabeigusi jaunu romānu. Ja nopietni, ar darba apjomu, ko viņa ik dienu paveic, pietiktu nelielai aktīvu un atbildīgu jauniešu grupai. Viņa nodarbojas ar mārketingu, taisa neparastas rotaslietas, zīmē, studē modes vēsturi, vada pretkara literatūras projektu ROAR un ziņu kanālu pusaudžiem... Varētu ilgi turpināt.

Goralika ir renesanses cilvēks (renesanse gan šobrīd acu galā nerēgojas, bet tā jau nav viņas problēma, vai ne?). Taču man viņa pirmām kārtām ir izcila rakstniece. Piemēram, viņas romāns “Visi, kas spēj elpot elpu” ir spēcīgs, unikāls teksts par empātiju. Bet romāns “Bobo”, pēc manām domām, viens no svarīgākajiem krievu valodā sarakstītajiem tekstiem par briesmīgo Krievijas karu pret Ukrainu, kurš risinās jau trešo gadu.

Tālāk būs precīzāk, atvainojiet.

Viņas grāmata “Tāda un tāda vārdā” ir grandiozs paudums par karu vispār, grāmata palimpsests, kuras varoņu sarunas un neizfantazētās ciešanas bezgalīgi pārklājas, cita citu pārkliedz, saplūst viendabīgā dunoņā, kur tu piepeši sāc atšķirt atsevišķas replikas, šņukstus, atsevišķus vārdus – un, iegrimis šajās attīrītajās sāpēs, iznāc no tām citāds, attīrījies.

Vai arī, lūk, vēl neizdotais garstāsts “Katerīnas Suvorovas burtnīca”, kurā Linora turpina attīstīt izdomātās pilsētas Tuhačevskas mitoloģiju, vienlaikus turpinot aptvert padomju totalitāro pagātni (un tagadni). Šī ir viņas personiskākā grāmata (kura tad viņai nav personiska, jautāsiet jūs; nu lūk, šī ir vispersoniskākā). Linora lieliski strādā ar detaļām, no kurām veidojas ikdiena, un šajā grāmatā – kā principā vienmēr – viņas radītā realitāte ir gandrīz vai līdz riebumam pazīstama. Aizvien stiprāk samilzušajā vajāšanas mānijā, kas, iespējams, nemaz nav mānija, aizdomas vienmēr var izrādīties pamatotas, it sevišķi vēlīnajā stagnācijas periodā, kurš Tuhačevskas pasaulē ļoti jau nu līdzinās tam, ko paši labi atceramies.

Patiesībā tas viss ir ne tik ļoti par grāmatām, cik par viņu pašu. Tāpēc arī es tik sīki stāstu. Un vēl, starp citu, viņa mazliet šuj!

Jevgeņijs Kogans

Rīgas Laiks: Esmu Izraēlā vismaz ceturto reizi,1 un ceturto reizi mani pārsteidz viens un tas pats. Kad atbraucu, likās, ka cilvēkiem jābūt kaut kādiem tādiem… Te taču ir armijnieki, te ir sprādzieni, raķetes, kā mēs tagad redzam. Taču vairums no tiem, ar kuriem runāju, apgalvoja, ka šeit jūtoties ļoti pasargāti. Bet atliek tikai paskatīties kartē, lai redzētu, ka šis ir mazītiņš gabaliņš starp plašiem arābu zemju palagiem. Manuprāt, te vairāk nekā jebkur citur normāla dzīve ir vērtība, kas vēl tikai jāsaskata; tā nav nekas pats par sevi saprotams. Kādā intervijā jūs sakāt, ka visu dzīvi esat gaidījusi karu. Man gribētos jums pajautāt, ko tas nozīmē.

Linora Goralika: Es esmu padomju bērns. Kara mitoloģija, atmiņas par karu bija milzīga mūsu eksistences daļa. Mans vectēvs ir karojis, vecmamma ir pārdzīvojusi karu.

RL: Paga, bet jūs taču esat no Ukrainas, vai ne?

Goralika: Jā, no Dņipras.

RL: Jūsu vecāki bija krievvalodīgi?

Goralika: Jā, mana dzimtā valoda ir krievu. Un bailes no kara bija kosmiskas; nav iespējams iztēloties, kā mēs baidījāmies no kara. Bija absolūti skaidrs, ka nekas briesmīgāks par karu nav iespējams. Frāze “galvenais, lai nebūtu kara” – tas bija nopietni. Lai nu kas, tikai ne karš. Pēc tam jau nāca šausmīgās bailes no atomkara. Nevaru atbildēt par citiem, bet es no tā baidījos pilnīgi nopietni. Man bija paniskas bailes. Man ir smagi bipolārie traucējumi. Tagad, par laimi, to var kompensēt ar zālēm un terapiju. Bet, kad mēs šurp atbraucām 1989. gadā un 1991. gadā sākās Kuveitas krīze, bija tā sauktais ultimāts. Tas ir, bija nosaukts kara sākuma datums. Un man sākās reāla psihoze.

RL: Kā, Izraēlas iedzīvotāji zināja konkrētu kara sākuma datumu?

Goralika: Jā, bija mobilizācija, gatavoja bumbu patvertnes, mums izdalīja gāzmaskas. Gaidīja ķīmisko uzbrukumu. Un tad man sākās psihoze. Es plānoju pašnāvību, bet tomēr to neizdarīju, tikai tāpēc, ka Izraēlas mediji nopietni ar to strādāja. Es skatījos pusaudžu TV kanālu, tas bija sestais kanāls. Viņi stāstīja, ka viss būs labi; viņi izkrāsoja gāzmaskas ar flomāsteriem, rādīja, kā notiks dzīve bumbu patvertnē. Un es pēkšņi sapratu, ka mēs izdzīvosim. Viņi ne tikai mūs nebiedēja, bet, tieši otrādi, darīja visu labāko.

RL: Iznāk: viņi mānījās, bet ar cēlu mērķi.

Goralika: Nē taču. Mums katrā dzīvoklī ir drošības istaba. Šis ir ļoti vecs dzīvoklis, te tādas nav, visās istabās ir logi. Bet maniem vecākiem tāda ir, tolaik es dzīvoju pie vecākiem.

RL: Bez logiem – tā ir drošības istaba.

Goralika: Jā, tā ir bez logiem un ar papildu ģeneratoriem. Tajā vienmēr ir ūdens, konservi, vārdu sakot, viss uzbrukuma gadījumam. Mani vecāki katrā karā, kad dzird trauksmes signālu, iet uz drošības istabu. Katrā mājā ir patvertne. Mums nekur nav jāiet.

RL: Roī Hens stāstīja2, ka šeit, kad sāk krist raķetes, visi skrien uz jumta skatīties, kas tur notiek.

Goralika: Nu jā, visiem pie vienas vietas… Bet tā ir katra paša atbildība.

RL: Saprotams.

Goralika: Es mācījos universitātē, un uz mācībām mēs gājām ar gāzmaskām. Tā ka šī valsts nevis vienkārši ir izdarījusi visu, lai mēs fiziski izdzīvotu, bet visu, lai mēs izturētu psiholoģiski. Un mani tas izglāba. Es personīgi esmu cilvēks, kurš izdzīvoja, pateicoties tam, kā šī valsts ir izturējusies, draudot karam. Bet es, sakot, ka gatavojos karam, domāju pavisam ko citu. Es gribēju sacīt, ka manā padomju bērna uztverē karš ir vai nu aizmugure, vai arī okupācija. Iedomājos, ka man nāksies sadabūt vecākiem ēdienu un medikamentus, ka man būs jācieš bads, ka man nāksies prast izdzīvot. Bet es pilnīgi nemaz nebiju gatava tādam karam, kurā iet bojā man dārgi un tuvi cilvēki un kurā iet bojā divas valstis, kas abas manai sirdij ir ļoti dārgas. Turklāt viena no tām izrādās briesmonis, bandīts, okupants. Es domāju – Krievija. Bet es sēdēšu ar pakaļu siltumā Izraēlā un neko nevarēšu izdarīt.

RL: Nu, to jau neviens nevarēja iedomāties. Bet jūs teicāt, ka dzīvojāt ar kādām milzīgām, ļoti konkrētām bailēm un bijāt tām pakļauta.

Goralika: Vai domājat, ka es viena? Man ir projekts ar nosaukumu “PostPost.Media”. Kad sākās karš, es to slēdzu un ceru atsākt tad, kad karš būs beidzies. Tas izveidots pavisam vienkārši: reizi nedēļā mēs cilvēkiem soctīklos uzdevām jautājumu un lūdzām pastāstīt personiskus stāstus par kādu tēmu. Kādi bija jūsu pirmie džinsi? Par ko jūs rakstījāt izlaiduma sacerējumā? Jo man likās, ka personīgā vēsture ir ārkārtīgi vērtīga un to vajag saglabāt. Mums bija arī jautājums: pastāstiet, kā jūs baidījāties no kara? Mēs saņēmām 400 atbildes. Nedēļas laikā. Jūs nespējat iedomāties, kā padomju bērni baidījās no kara.

RL: Par kuriem gadiem ir runa?

Goralika: Mana paaudze. Esmu dzimusi 1975. gadā.

RL: Es arī esmu padomju bērns. Un atceros, ka atomkara iespējamības pieļaušana mani tomēr nedaudz uztrauca gan – tajā nozīmē, ka es pat sapņos redzēju kaut kādas šausmas. Bet līdz tam es nekad tik stipras bailes nebiju jutis. Jo tās bailes, taisnību sakot, tika uzturētas kaut kādā oficiālā līmenī. Gan apzināti, gan neapzināti.

Goralika: Manuprāt, bija trīs baiļu faktori. Pirmais – ģimenes vēsture. Tiem, kuru ģimenes karojušas pret vāciešiem. Otrs ļoti spēcīgs faktors bija bailes tajās teritorijās, kurās tika pārdzīvota arī vācu, ne tikai krievu okupācija. Un trešais baiļu faktors – oficiālā retorika. Un man šķiet, ka Ukraina ir telpa, kur visi šie trīs baiļu veidi ir vienkopus.

RL: Šajā mūsu žurnāla numurā3 publicēta latviešu virsnieka dienasgrāmata, viņš izgājis visu karu – līdz Berlīnei. Viņš bija savas armijas daļas rakstvedis un visu pierakstīja tādās mazās piezīmju grāmatiņās. Tur ir brīnumains savienojums – kaut kādi viņa sapņi, arī erotiski, un tīri grāmatvediska uzskaite: cik izdzēra, cik nošāva, cik izvaroja. Man liekas, jums būs interesanti.

Goralika: Es skatīšos un lasīšu. Paldies. Bubļiks apsēdies dežurēt. (Sunim.) Šis, mīļumiņ, nav tavs ēdiens. Tu lieliski pavakariņoji. Un pat savus gardumiņus šodien dabūji.

RL: Es pievērsu uzmanību jūsu savāktajiem jauno krievu emigrantu stāstiem. Un tur ir ieraksti par to, cik pēkšņi grūti Maskavā kļuvis nopirkt suņu barību.

Goralika: Nu, to dzirdot, man vienkārši elpa aizsitās.

RL: Man bija kaķene, viņa nomira 23 gadu vecumā. Pirms diviem mēnešiem. Un pēdējā laikā es pamanīju, cik ļoti esmu ar to kaķeni saistīts. Kad es braucu prom, par viņu rūpējās ukraiņu bēgles – mamma ar divām meitām. Viņas atbrauca bez saviem mājdzīvniekiem. Un tad es nodomāju: bet ko es darīšu, kad krievi ienāks Latvijā? Un tad es sapratu, ka man būs problēmas ar kaķi. Kā es uz laukiem tikšu – ar velosipēdu, kaķene mugursomā?

Goralika: Man ar Bubļiku ir tas pats. Es nevaru iet uz bumbu patvertni, ja es to nenoķeru. Bet viņu noķert un uzlikt pavadiņu – tā ir vesela procedūra. Taču bez viņa es nekur neiešu. Protams, ka es mēģināšu viņam uzlikt pavadiņu, bet no sirēnām viņš droši vien sabīsies un kaut kur paslēpsies. Un es vienkārši nekur bez viņa neiešu. Tas ir normāli – Bubļiks svarīgāks. Tupēsim tepat.

RL: Šeit pilsētā ir ļoti daudz suņu. Es iedomājos: vai tiem nav karsti?

Goralika: Jā, Telaviva ļoti mīl suņus. Ja tā ir taisnība, ko stāsta, suņa kažoks esot kā uzbeku halāts: viņiem tur iekšā ir konstanta temperatūra.

RL: Ak tā? Varbūt viņi arī zaļo tēju dzer?

Goralika: Ja dzertu, būtu vēl labāk.

RL: Kā viņš pie jums nonāca? Bubļiks.

Goralika: Man ar bijušo vīru bija kopīgs suns – milzīga haskiju kuce. Un kaķis. Kad pašķīrāmies, sarunājām, ka Dimka ņems Hasju, bet kaķis paliks pie manis. Kaķi man nācās atdot vecākiem, jo manam nākamajam vīram bija alerģija. Kad mēs arī ar viņu izšķīrāmies, es paliku bez neviena zvēra un ļoti skumu. Bet man ir absolūti satriecoša mamma – izcils loģistikas speciālists. Es viņai palūdzu: atrodi man mazu sunīti. Izraēlā tas ir supergrūts uzdevums, jo mums taču nav klaiņojošu suņu – visi tiek savākti pa mājām.

RL: Bet ielas kaķi ir, es redzēju.

Goralika: Kaķi ir, nav pārāk daudz, bet ir. Un Telavivā tie visi ir sterilizēti, apkopti, tiem izliek bļodiņas ar barību. Citās pilsētās tā nav. Lūk, un mamma ar viņas loģistikas spējām maza sunīša meklējumos sāka apzvanīt visus sludinājumus, kādi tikai bija. Un viņa man saka: ir mazs sunītis, vari dabūt, viss čikeniekā! Vārdu sakot, brīnumainā kārtā man tika Bubļiks. Viņu atdeva viena traka vecene, kam bija deviņi suņi divistabu dzīvoklī. Visi maziņi, kroplīgi. Uzminiet, kāpēc viņa gribēja atdot Bubļiku? Tāpēc, ka deviņi suņi ir par daudz, bet astoņi – pašā laikā.

RL: Traka?

Goralika: Pilnīgi traka. Un viņa nekad negāja ārā. Suņi dzīvoja ieslēgti, čurāja un kakāja turpat dzīvoklī. Bet es paņēmu Bubļiku, tas bija labākais suns pasaulē. Uzticīgs, jautrs, mīlīgs, veselīgs, neskatoties uz šķībajiem zobiem. Absolūti brīnišķīgs.

RL: Kāpēc Telavivā nav mazu suņu?

Goralika: Tie ir lielā vērtē, tos ņem tāpēc, ka ar viņiem ir viegli. Tos vienkārši izķer.

RL: Bet kāpēc tos neatved no citurienes un netirgo?

Goralika: Tos dala par brīvu, tikai ļoti ātri. Nu, kaut kā nav pieņemts pārdot bezšķirnes suņus. Šķirnes suņus, protams, tirgo, bet bezšķirnes atdod tāpat. Par Bubļiku es samaksāju tikai par potēm, kas viņam bija bijušas. Turklāt pie tās psihās vecenes visi suņi bija potēti, veseli, pabaroti. Nu, es gribu teikt, viņa tos ļoti mīlēja un par tiem rūpējās. Kur tu paliki, kur esi – Bubļik?!

RL: Sāku lasīt jūsu stāstus par jaunajiem krievu emigrantiem…

Goralika: Man bija plāns uzrakstīt ciklu par Gruziju, Armēniju, Turciju un Izraēlu. Vēl man ir arī Izraēlas daļa. Bet neesmu to publicējusi. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka tas būtu ļoti sāpīgi ukraiņiem. Viņiem nebūtu patīkami lasīt, kā krievi emigrācijā cieš, kad tiem virsū krīt bumbas. Tādēļ ceturto daļu es nepublicēšu.

RL: Jūs taču braukājāt pa visām tām pilsētām un vācāt…

Goralika: Jā.

RL: Tātad bijāt pārvarējusi… Es gribu teikt, bijāt izvēlējusies, ka jums tas jāizdara?

Goralika: Jā. Tas bija šausmīgi grūti. Un pēc tam man bija ļoti grūti atgūties. Fiziski man tas prasīja gandrīz mēnesi. Bet man bija sajūta, ka tas jāizdara. Nu tā, ka – vajag. Ka šie cilvēki ir to pelnījuši. Lai viņu pārdzīvojumi neizgaistu nebūtībā.

RL: Cik jūs esat cēla.

Goralika: Liecieties mierā... Saprotiet, man ir, kā lai jums saka… Es dziļi ticu, ka personīgs stāsts, individuāls stāsts – tas ir ļoti svarīgi. Atsevišķu cilvēku mazie stāsti – tas ir svarīgākais, kas vien var būt.

RL: Starp citu, šos stāstus jūs esat nosaukusi par Exodus. Bet tas ir Bībeles jēdziens un attiecībā uz krieviem liekas pat zaimojošs.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Marts 2024 žurnāla

Līdzīga lasāmviela