Kā, vai tad viņš arī ir skaists?

“Es tūlīt visu paskaidrošu,” mēdz teikt cilvēks, kas pieķerts melos, un bieži vien viņš pats arī tic, ka paskaidrošana samazina melus vai nodevību un varbūt pat aizvieto to. No kurienes vēlēšanās taisnoties, rakstot par Pasternaku? — “Nu, piedodiet, lūdzu, es zinu, ka tas nav aktuāli, ka tas diez vai kādu interesē, ziniet, tomēr Pasternaks bija liels dzejnieks, jā, jā, rakstīja Staļinam, nē, nē, tas nekas, ka žīds…” Pasternaks esot uzrakstījis līdzjūtības telegrammu Staļinam par viņa sievas pašnāvību, un Staļins glabājis to uz rakstāmgalda zem stikla… Par ko es taisnojos? Par to, ka kāds kaut ko (Pasternaku) nav lasījis un nelasīs? Par to, ka kāds nelasīs šo rakstu? — Komisch, kā saka vācieši, lai gan vietā būtu lamuvārds.

Komiski ir tas, ka nekāda nelasīšana (vai lasīšana), nezināšana (vai zināšana) nevar atcelt pašu notikumu; tiesa gan, notikumu šeit saprotot mazliet tā kā mistiski — nevis notikumu laikā, kaut kas notiek un aiziet, bet gan tā, ka īstenojas kaut kas jēdzīgs. Patiesību sakot, tas ir gandrīz vai neiespējami, ņemot vērā atsevišķu cilvēka darbību bezjēdzību. Doktors Živago, šajā ziņā arī Pasternaks, bija tāds notikums, kuru nevar atcelt laikabiedru analfabētisms vai datortehnikas attīstība. Pasternaks, par spīti gluži vai neticamajai sadzīvei, kaut kā prata to izdarīt.

Intervija ar Pasternaka dēlu, protams, ir nevarīgs mēģinājums saprast šo veiksmi “no citas puses”, bez tam, iespējams, ka tā ir maģiska vēlme saskarties ar dievišķo; katrā ziņā vismazāk mani interesēja dēls. Es tiecos pēc tēva. Tā bija naiva ticība, ka man būs labāk, ja būšu sastapies ar kaut ko no Mandelštama, Ahmatovas, Cvetajevas, Platonova, tā kādreiz par cilvēka vērtību uzskatīja jau to vien, ka “viņš redzējis Ļeņinu” (pēc Majakovska — “es iemācītos šo valodu jau tāpēc vien, ka tajā runājis Ļeņins”). Majakovskis viņu uz rokām nēsāja. Pie tam Jevgēņijs Pasternaks izskatījās tieši kā Pasternaks (līdzīgs! līdzīgs!) un Pasternaka dzejoļus lasīja tieši kā Pasternaks (viņa izbrīnījās par manas balss līdzību tēvam un uzrakstīja dzejoli Cilvēks, kas līdzīgs citam…).

Kornejs Čukovskis atceras, ka Pasternaks uz piezīmi, ka viņa dēls ir ļoti līdzīgs viņam, esot atteicis: “Kā, vai tad viņš arī ir skaists?” Pasternaks patiešām neuzskatīja dēlu par skaistu, bija ļoti noraizējies par Žeņas vasarasraibumiem, rakstīja par tiem vēstulēs tuviniekiem un uzstāja, ka no tiem katrā ziņā jātiek vaļā. Visai ticami, ka Pasternaks, kā uzskata Jevgēņijs Borisovičs, jutās vainīgs, ka kaut kas no viņa, kaut kas no tā, ko viņš ir radījis un pametis, ir kaut kādā ziņā nepilnīgs. Viņš gribēja lepoties ar savu sievu un dēlu: tiem bija jābūt pilnīgiem, jo viņš tos mīlēja. Un atgrūda tādēļ, lai tie dzīvotu pilnīgi “dabiskā” veidā. “…es nodomāju, ka viņi tagad ir tieši tādi, kādus es viņus vienmēr vēlējos,” Pasternaks raksta par bijušo sievu un dēlu 1933. gadā, trīs gadus pēc aiziešanas no viņiem, “nē, tūkstošiem reižu brīnišķīgāki, taču tieši vēlamajā virzienā: un par tādiem viņus padarījušas skumjas, manas un viņu, un tas, ka es viņiem netraucēju būt dabiskiem, kā iepriekš vienmēr traucēju, ik minūti greizsirdīgi kritizējot, arvien baidoties, ka viņi kādam varētu nepatikt.”

Izskats nebija fiziskas dabas jautājums: tajā, ka jaunā sieva Jevgēņija bija tik tieva, Pasternaks vainoja sevi. Pasternaks vispār visur vainoja sevi — par citiem un citu: “Es biju nelietis. Cik gan ikviens no mums ir pastrādājis nenosauktu, bezvārda, tikumības likumu netvertu noziegumu pret mirkļa skaistumu un godu! Šis ir viens no tiem. Vai tas ir izpirkts? Objektīvi, dzīves laikā un telpā — jā, to ir izpirkusi puisēna dzīve…” Puisēns ir Jevgēņijs Borisovičs, kurš tagad ir jau septiņus gadus vecāks par tēvu un kurš sarunas beigās man teica, uzsverot — “šo noteikti ierakstiet”: “Vispār, es visu savu dzīvi, visu savu pieaugušo dzīvi, domāju: nebija tā, ka mēs dzīvojām kaut kādā vergturu sabiedrībā, ka ar cilvēku varēja darīt visu, kas ienāk prātā, lūk, šis gadsimts — vilks, kas uzmeties mums plecos; man bija laime būt spiestam kaut ko darīt, tēvs mani bija izpircis — ar savu dzīvi. Galu galā viss notika: vajadzēja atteikties no karjeras un no visa, lai turpinātu — lai apmaksātu šo izpirkumu.”

Un patiesi: turpinājums nebija asins, bet tradīcijas, valodas un dzīves jautājums. Starp citu, Pasternaks bija ebrejs — un tā ir piezīme man pazīstamiem cilvēkiem, kuriem šķiet, ka “ebrejiskums” var būt uzvedības, rakstības vai filozofēšanas pazīme —, un viņš savulaik rakstīja Gorkijam, ka pēc dzimšanas vietas, bērnības apstākļiem, mīlestības, dotumiem un tieksmēm viņam “nevajadzēja piedzimt par ebreju”. Pasternaks uzskatīja, ka viņa aicinājums ir būt par krievu dzejnieku. Kad apcietināja Olgu Ivinsku, Pasternaka “otro” sievu, pratināšanā VD virsnieks izmeta: “Nu, nekad neticēšu, ka jūs, krievu sieviete, varat pa īstam mīlēt to veco ebreju?” Tikmēr kādā ebreju konferencē Anglijā tika nospriests, ka Pasternaks bija “ļoti slikts ebrejs”. Gandrīz vai antisemīts. Un kas no tā būtu secināms? Reiz Pasternaks kliedza uz dēlu, lai viņš nekad, nekad par to nerunā (Jevgēņijs Borisovičs vēlējās slimo tēvu izklaidēt, stāstot par baumām, ka visus ebrejus taisās izvest no Maskavas) — dzīvam cilvēkam ar to nav nekāda sakara.

Pasternaks man nav jāaizstāv, nelaime ir pavisam cita, un tā ir mūsos: “Galvenais grūtums Pasternakā ir tas, ka viņš bija pats — ne ebrejs, ne krievs vai pat ne dzejnieks — lielākā mērā nekā jebkurš cits 20. gadsimta krievu dzejnieks, nerunājot nemaz par tiem, kas raksta par dzeju. Un par to vajag maksāt, vai ne?” To nesaku es, to saka mūsu “vēstuļu no Londonas” autors.

Pasternaka dzīve, tās “redzamā”, atmiņu daļa, protams, iekļaujas savā laikā — ar izglītības pamatīgumu un pirmsrevolūcijas ģimeniskumu, ar pasaules izmaiņas cerībām un krievu dzejas “sudraba laikmetu”, ar 30. gadu sadzīves sabrukumu, arestiem, karu un pēckara zaudētajām cerībām. Taču kaut kādā brīdī Pasternaks kļuva par doktoru Živago, par cilvēku, kurš nepiedalās, — šajā ziņā, starp citu, padomju kritikas ilgstošie uzbrukumi Pasternakam par neiešanu kopsolī ar laiku, starp citu, bija gluži vietā — blakus bija bīstams novērotājs, galu galā — “spiegs”, ivienīgi “orgāni” par velti centās meklēt viņa spiedzismu sakaros ar ārzemniekiem, daudz svarīgāki bija sakari ar neko. Pašā laikā jau sen vairs nebija ko darīt; tur varēja kaut kā iekārtoties, lai izdzīvotu, bet dzīvot tajā jēgas nebija. Par Pasternaka krīzes laiku kļuva 20. gadu beigas, tai brīdī Jurijs Živago jau bija miris — laiku pēc tam un nākošo dzejoļu krājumu Pasternaks nosauc par Otro dzimšanu. Varbūt piemērotāks nosaukums būtu bijis Pēcnāves dzīve. “Kādu dienu Boriss Leonidovičs man satriekts piezvanīja no Pereģelkinas, ar grūtībām valdot šņukstus. Kas noticis? — es nobijos. — Saproti, viņš nomira! Nomira! — viņš elsodams atkārtoja.” Tā bija diena, kad Pasternaks bija uzrakstījis nodaļu par Živago nāvi.

Romāna un vēlīnās dzejas ārpuslaicīgums ir iespaids, kas rodas no mūsu vēlēšanās kaut ko saprast atbilstoši laikam; kad romāns iznāca, tas bieži tika uztverts kā neveiksme (pasaules slavu ieguva amerikāņu filma ar Omāru Šarīfu doktora Živago lomā), tagad to lasīt šķiet jau it kā par vēlu. Pasternaka romāns atklāti izskatās “ne tāds”, un Jurijs Živago — pavisam ne tāds, kā varētu gaidīt: “Es arī romānu taisos rakstīt un pabeigt tādēļ, ka cilvēku kaut kā pazīstu un mīlu ne gluži tā, kā tas noteikts un pateikts visapkārt.”

Vasaras beigās es braucu uz Maskavu, lai tiktos ar Jevgēņiju Pasternaku un pabūtu Pereģelkinā, par kuru kāda jauna dāma man iepriekš pajautāja: “Kas tā tāda?” Daļa no sarunas ar Pasternaku šeit tiek publicēta, ar maniem paskaidrojumiem par to, “kas ir Pereģelkina”. Pārskatot interviju, mani pārsteidza, cik tā ir iznākusi sadzīviska — droši vien cenšoties visu pasakaidrot.

Uldis Tīrons

Intervija ar Pasternaka dēlu par dzīvi pēc tēva

Rīgas Laiks: Jūs esat teicis, ka nevajag Pasternaka vietā teikt, ko viņš ir domājis, teiksim, romānā Doktors Živago. Bet varbūt jūs pats varat vairāk vai mazāk pateikt, ko domāja Pasternaks…

Jevgēņijs Pasternaks: Zināt, par romānu ir daudz vēstuļu, un tajās Boriss Pasternaks saka, ko viņš domā. Manuprāt, tēvs visu mūžu sapņoja par iespēju uzrakstīt lielu prozu, un atdot atpakaļ vēsturei, kā viņš teica Cvetajevai, paaudzi, kas acīmredzami bija atkritusi…

RL: Atkritusi no sevis?

Pasternaks: Atkritusi no vēstures. Jau Aizsardzības apliecībā viņš rakstīja par to, kāpēc vairums no laikabiedriem ir pazuduši, neatstājot aiz sevis pēdas — jo viņi zemes dzīvei deva priekšroku pār mūžīgo, vēsturisko, nemirstīgo. Viņi izbijās no neērtībām un briesmām, no upuriem, ko prasa no cilvēku viņa bērna pieredze.

Aizsardzības apliecība (Охранная грамота— autobiogrāfiska proza, pabeigta 1931. gadā.

RL: Bērna? Kādā ziņā bērna?

Pasternaks: Tas nozīmē nepastarpinātu attieksmi pret notiekošo, saprotiet, esiet…

RL: …kā bērni.

Pasternaks: Jā, taču tas nenozīmē infantilismu, Dieva dēļ, nekāda infantilisma te nav, runa ir tieši par bērna nepastarpinātību, par kuru runā Kristus, kad viņš saka, ka tas neieies Dieva valstībā, kurš neuzņems viņu ar to tiešumu, ar kādu viņu uzņem bērni. Taču tāda bērnišķīga, nepastarpināta attieksme pret vēsturi prasa upurus. Lūk, slavenais Mandelštama dzejolis: ak, kā mēs mīlam izlikties, un aizmirstam bez bēdu, ka bērnībā mēs esam tuvāk nāvei kā pieaugušā gados…” Pasternaks saprata, ka paaudze savos sākuma gados spēj daudz vairāk nekā pēc tam, kad šie pieaugušie sāk baidīties paši no sevis. Viņam bija tāda sajūta, ka viņa paaudze ir zaudējusi seju, īpaši viņš domāja par Majakovski, Asejevu… Bet vēlāk sākas periods, kad viņš cenšas atgriezt vēsturei savu paaudzi, tas ir, uzrakstīt par to, uzrakstīt savā vārdā darbu, kas aptvertu visu notikušo 20. gadsimta pirmajos piecdesmit gados.

Visu mūžu viņš centās mākslā izteikt šīs paaudzes balsi, atskaitīties par visiem. Jo šādas balss nebija. Nu, ko nozīmē padomju literatūra — sociālais pasūtījums un sociālistiskais reālisms. Un arī patlaban Krievijā šādas balss nav, tas ir, ja runā par atmiņu. Arī pats slavenākais emigrācijas rakstnieks — Nabokovs — Krieviju izdomāja. Pasternaks visu mūžu uzlaboja kādu darbu, kas kļuva par Doktoru Živago. Taču to viņš spēja izdarīt tikai pēc kara. Kāpēc? Jo revolūcija viņam tomēr bija kaut kādu jaunu vērtību parādīšanās zīme. Pēc kara viņš sajuta, ka tas, par ko vajag rakstīt, ir tas pats iepriekšējais, tie paši krievu cilvēki — lai arī viņi ir kļuvuši padomju, taču tas neko nenozīmē —, ka kristietībai ir dziļas saknes un iespējas, un viņa atgriešanās romāna rakstības laikā pie bērna ticības, tas ir ļoti svarīgi. Romānam Krievijā sekoja vesela paaudze, disidenti, tie, kas kaut ko nozīmēja mūsu tagadējības garīgajā atmosfērā — tie visi bija doktora Živago lasītāji un pielūdzēji.

RL: Bet vai nav tā, ka ar šīs paaudzes, laikmeta aprakstu ir acīmredzami par maz? Trūkst tās dzīvās paaudzes, kas būtu augusi pie citas vēstures gramatikas, pie tās, par ko runā Pasternaks. Baidos, ka šodien…

Pasternaks: Es jūs saprotu. Man ir līdzīga sajūta. Tomēr ir notikusi briesmīga vēsturiska netaisnība — tie, kam romāns tika rakstīts, tie…

RL: …gāja bojā nometnēs.

Pasternaks: Gāja bojā nometnēs… Pasternaks nebija viņiem pieejams. Un tas ietekmēja gan Krievijas lasītājus, gan Krievijas likteni kopumā. Grāmata, kas bija uzrakstīta 50. gadu cilvēkiem, bija pieejama tikai elitei, kas to nespēja uztvert.

RL: Tas ir, it kā nenotika pieredzes artikulācija — ar Pasternaka romāna starpniecību.

Pasternaks: Jā, jā. Arī jaunajai paaudzei tas iet secen, sākās sabrukums pēc pārkārtošanās — postmodernisms, bet līdz tam bija standarta padomju literatūra, pēc tās vairs nebija daļas gar literatūru… Jaunā perioda literatūras vēl nav… Lūk, jūs sakāt — Peļevins, Sorokins… Taču, patiesību sakot, tas nedod jaunas elpas iespēju. Ir pagrimuma periodi, ilgi, ilgi pagrimuma periodi, taču arī tajā var būt jēga: literatūras un mākslas uzplaukumam nepieciešams, lai tās nobriest un rodas agrāk, nekā sāk sevi pieteikt un iztirgot piedāvājumos un reklāmā. Patlaban viss ir tieši otrādi. Lai gan, es nezinu, kas ir mūsdienu krievu literatūra — kaut vai piedāvājumos. Tā ne sevišķi arī piedāvājas. Būtu jārodas kaut kam būtiski jaunam. Un Pasternaks gribēja šo jauno sākt.

RL: Man šķiet — tas, ko var saprast, jau vienmēr ir. Tas vai nu jau vienmēr ir, vai tā nav. Tā, starp citu, ir Prustam, kad runa ir par to, ka tas, kam dzīvē jānotiek, ir jau noticis un dod mums īstenošanās iespēju. Prustam šī īstenošanās iespēja bija rakstīšana. Kā jūs domājat, kas Pasternakam bija tas, ko viņš bija “pazaudējis”, ko vajadzēja atrast un kas izvērsās viņa dzīvē?

Pasternaks: Viņš meklēja atbildi uz to dzīves, sapratnes, radīšanas dāvanu, ko viņš bērnībā bija saņēmis — viņš bija mākslinieka un mūziķes dēls, un augsto mākslu bija redzējis jau kopš bērnības — un viņš meklēja iespēju atbildēt uz to ar tādu pašu spēku, ar kādu Krievijā — iespējams, par nožēlošanu, ne līdz galam — atbildēja Bloks, īpaši savā prozā, bet Eiropā — Prusts un Rilke. Lūk, sajūta, ka ir jāpasaka nākošais vārds — tas arī bija viņa daiļrades virzošais spēks.

RL: Pasternaks rakstīja par žēlumu pret sievieti… gaišu, nebijušu… Bet pagaidām nerunāsim par sievietēm…

Pasternaks: Nē, kāpēc nerunāsim…

Patiešām, varēja un vajadzēja runāt. Ar vārdu “žēlums” Pasternaks raksturoja savu attieksmi pret daudzām sievietēm, īpaši tām, kuras vairs nemīlēja. Zinaidu Nikolajevnu kādā sarunā viņš nosauca par Sarkangalvīti, kas apmaldījusies mežā. Un žēloja līdz asarām. “Ieraudzīju novecojošu sievieti pie žoga…”

RL: …un turpināja par vecākiem, kas nomira agrāk par viņu un kurus viņš gribēja atbrīvot no elles ciešanām — kā tas izpaudās jums, īpaši atceroties jūsu vecāku šķiršanos?

“No šīs tikšanās ar ubagiem un klaidonēm, dzīvojot tuvajos bulvāros blakus atstumto pasaulei, viņu stāstiem un histērijām, es uz visu dzīvi pāragri ieguvu līdz sirds dziļumiem baidošu žēlumu pret sievieti un vēl neizturamāku žēlumu pret vecākiem, kuri nomirs agrāk par mani, un, lai atbrīvotu viņus no elles ciešanām, man jāizdara kaut kas nedzirdēti gaišs, nebijis.”

No grāmatas Люди и положения

Pasternaks: Tētiņš visu mūžu centās… Viņš ir runājis par to, ko viņam nozīmē elles mokas… Kas Jānim ir mūžīgs sods — tā nav nezināmība, tā ir aizmirstība. Jau pēc Nobela prēmijas piešķiršanas un atteikšanās no tās Boriss man teica, ka viņam liekas, ka viņš ir padarījis pietiekoši, lai atdzīvinātu vecāku piemiņu. Ka ar savu pazīstamību viņš tos atkal izceļ no nebūtības.

Kristietībā, pirmo gadsimtu svēto dzīves stāstos ir liecības, ka viņi izpirka ar ticības varoņdarbiem savu nekristīgo vecāku grēkus, lūk, ar savu dzīvi padarīja vecākus svētus. Apmēram tā par to domāja Pasternaks.

…Nobela prēmijas piešķiršanas un atteikšanās no tās… 1958. gadā Pasternakam piešķīra Nobela prēmiju “par izciliem sasniegumiem mūsdienu liriskajā poēzijā un dižās krievu prozas tradīciju turpināšanu”. Romāns iznāca ārzemēs; Krievijā tas pirmo reizi tika izdots tikai 80. gadu beigās. Pēc prēmijas piešķiršanas presē tika sacelta skaļa kampaņa pret Pasternaku (izteicienus neizvēlējās — “ja salīdzina Pasternaku ar cūku, tad cūka nekad neizdarīs to, ko izdarīja viņš,” rakstīja Komsomoļskaja Pravda; tika rīkotas demonstrācijas ar lozungiem Jūda — ārā no PSRS, rakstnieku un partijas sapulces un nosodīšanas). Padomju, partijas un literārā nomenklatūra piespieda Pasternaku no prēmijas atteikties.

RL: Jevgēņij Borisovič, atvainojiet, kāpēc jūs joprojām Borisu Leonidoviču saucat par “tētiņu”?

Pasternaks: Nu, tādēļ, ka es jau kopš bērnības esmu pieradis viņu tā saukt, vienkārši.

RL: Pasternaks jūs ar māti atstāja, kad jums bija, ja nemaldos, seši gadi. Viņš aizgāja pie citas sievietes, un man ir grūti iedomāties dēlu, kas nevainotu tēvu par tādu soli. Vai jūs arī esat gribējis izpirkt savu vecāku grēkus?

Boriss Pasternaks iemīlējās drauga, slavenā pianista Heinriha Neihauza sievā Zinaidā Nikolajevnā, 1931. gada sākumā aizgāja no mājām un sāka dzīvot kopā ar Zinaidu Neihauzu, vēlāk — Pasternaku. “Zini tu viena, ka visas šīs ciešanas nav ilgstošas, un dodiet laiku, es visu, visu, visu izlabošu,” raksta Pasternaks sievai drīz pēc aiziešanas no viņas. Pasternaks centās nokārtot savas pirmās sievas un dēla, Jevgēņija, dzīvi, mēģinot viņus “iemācīt” dzīvot ārpus viņa. “Lūk, iemesls,” viņš rakstīja, “kāpēc es nejaucos jūsu lietās. Šīs lietas nokārtosies bez manis.” Vēlāk Pasternaks arī atturēja dēlus no piedalīšanās viņa dzīvē kā no smaguma un nebrīvības, kas varētu viņus nolemt vilinošajai otrreizējībai, no kuras viņš pats centās izvairīties visu dzīvi.

Pasternaks: Nu, es tik augstu nemērķēju… Un, pirmkārt, es paliku ar mammu, un es ļoti… Mēs abi turpinājām ļoti mīlēt tēvu. Viņš nāca pie mums katru nedēļu, galvenās domas un galvenās sarunas bija ar viņu, viņš gāja ar mani staigāt, runāja ar māmiņu. Viņš centās visu dzīvi darīt tā, lai tas, ka mūsu ģimene sabruka, neietekmētu postoši mūsu dzīvi. Viņš katru mēnesi palīdzēja māmiņai ar naudu; es biju diezgan tāls un auksts pret viņa otro sievu, bet ne pret manu jaunāko brāli. Un ar viņu mēs pēc kara arī samierinājāmies un mums bija labas attiecības, jo tā jau bija viņa, kas glāba tēvu no aresta, kaut vai tādējādi, ka pati bija tāds ļoti padomisks cilvēks, zemes cilvēks.

RL: Zinaida Nikolajevna?

Pasternaks: Jā. Viņa piezemēja Pasternaku, saprotiet, viņa nevarēja pieņemt viņa tieksmi uz vienkāršību, lētumu un nabadzību. Viņa bija mājas saimniece, viņai vajadzēja…

RL: Atvainojiet, es jūs pārtraukšu. Kā jūs tomēr komentētu Zinaidas Nikolajevnas domu pie Pasternaka kapa, ko viņa pati atceras: “Paliec sveiks, īstais lielais komunist, ar visu savu dzīvi tu pierādīji, ka esi šī nosaukuma cienīgs.”

Pasternaks: Viņa bija tās vides cilvēks, kurā dzīvoja, un viņai Boriss bija tieši tā laika morāles paraugs — tādiem, kā viņa iztēlojās, bija jābūt komunistiem. Viņa, protams, zināja no galvas visus viņa dzejoļus un neprātīgi viņu mīlēja. Viņa piedeva Borisam Olgu Vsevolodovnu, jo pati jau bija padzīvojis cilvēks un pēc dēla zaudēšanas ļoti cieta un slimoja.

Pasternaks iepazinās ar Olgu Vsevolodovnu Ivinsku 1946. gadā, un viņa kļuva par viņa “kaislības”, “vecumdienu Laru”, Doktorā Živago Lara ieguva Ivinskas izskatu un daļa tā laika dzejoļu, tai skaitā, Jurija Živago dzejoļi, saistīti ar viņu. Šīs attiecības jau kopš to sākuma iekrāsoja “nelikumības” un “nolemtības” raksturs, tomēr tās turpinājās līdz pat Pasternaka nāvei 1960. gadā. Tās kļuva par savdabīgu “otro ģimeni”, tāpat kā Ivinskas noīrētā vasarnīca netālu no Pereģelkinas — par “mazo vasarnīcu”; Pasternaks uzskatīja par pienākumu materiāli rūpēties par Ivinskas ģimeni. Pakāpeniski Olga Ivinska sāka nodarboties ar P. izdošanas darbiem, sarunām ar redaktoriem, un sekoja naudas izmaksām Pasternakam. Olgu Ivinsku divreiz apcietināja un izsūtīja: šie aresti acīmredzami bija saistīti ar viņas tuvību Pasternakam.

RL: Jūsu tēvs līdz sava mūža galam bija pietiekoši veselīgs un stiprs cilvēks, no šī viedokļa viņu nebūtu ko žēlot, taču vēl viņā bija arī šī neparastā nepastarpinātība. Un to viņš nepazaudēja visu mūžu, reizēm rīkojoties kā bērns…

“Viņa neticamā nepastarpinātība bija viņa galvenā iezīme. Neierobežoti izteikt sevi, savas jūtas, pilnīgi bez pozas un uzspēles. Viņš nepakļāvās nekādiem izaicinājumiem. Viņš bija tāds, kāds cilvēks ir iecerēts.”

Anastasija Cvetajeva

Pasternaks: Viņš nekad nerīkojās kā bērns. Mēs ar māti vienmēr tēvu žēlojām, bet žēlojām tādēļ, ka viņam nācās ar tulkojumiem pelnīt milzīgi daudz naudas, viņam bija jādod gan šai savai ģimenei, tāpat viņš deva naudu mammai… Pereģelkinas muzejā ir konverts, kas ir pilns ar kvītīm par pasta pārvedumiem, starp tiem ir arī pārskaitījumi uz nometnēm… Viņš palīdzēja Cvetajevas meitai, citiem — vispār viņam visu laiku bija nepieciešama liela nauda, lai tērētu to tā, kā viņš uzskatīja par nepieciešamu. Māmiņa teica, ka viņu vērtē kā zelta vistiņu, kas perē zelta olas, — par viņa naudu.

RL: Pasternakam, starp citu, ir brīnišķīgs izteikums — “man nepieciešams ļoti daudz naudas, lai palīdzētu visām vientuļām sievietēm…”

Pasternaks: Nu, jā, jā, jā…

RL: Sakiet, lūdzu, iznāca taču tā, ka ne Pasternaku, ne Ahmatovu neapcietināja, toties par Ahmatovu sēdēja viņas dēls, par Pasternaku — Ivinska…

“Viņu apcietināja manis dēļ — kā, pēc orgānu domām, pašu tuvāko man cilvēku, lai mokošās pratināšanās panāktu no viņas pietiekamas liecības manai tiesāšanai. Viņas varonībai un izturētībai man jāpateicas par savu dzīvību un par to, ka tajos gados mani neaiztika…”

No vēstules Renātai Šveicerai par Olgas Ivinskas arestu

Pasternaks: Nē, nē, tas nav tiesa. Tas nav tiesa nevis attiecībā uz viņiem, tas nav tiesa, vērtējot visu šo praksi — kā un kāpēc cilvēkus apcietināja. Par Ahmatovu, jūs sakāt, cieta viņas dēls, taču par 100 000 mātēm cieta viņu bērni, pie tam šīs mātes nebija Ahmatovas, viņas nebija lielas dzejnieces, nekas. Saprotiet, tas ir vienmērīgs sadalījums, nevar tā dalīt, kā jūs to nupat izdarījāt… Jūs šķirojat pēc tās gaismas, kas nāca no cilvēka. Bet viņš taču nebija šīs gaismas pievilcējs. Olgu Vsevolodovnu apcietināja, kā viņa vēlāk pierādīja, viņas tuvības ar Pasternaku dēļ. Otrreiz tas tā bija, taču pirmo reizi bija ne gluži tā: viņa bija tāda apliterāra dāma, bija pazīstama ar daudziem cilvēkiem, un ne tikai ar Pasternaku. Boriss Leonidovičs, protams, uzskatīja, ka viņa dēļ… Un Majakovskis nošāvās… Tolstojs uzskatīja, ka viņa dēļ Krievijā aizgāja bojā desmitiem tūkstošu cilvēku — ka lielākā nelaime ir tā, ka uz katorgu iet nevis viņš, bet citi cilvēki, kuru uzskati ir tuvi viņa uzskatiem. Vēl jo vairāk padomju laikā. Pie mums nebija pieņemts jautāt, par ko cilvēku apcietināja — cilvēku apcietināja tādēļ, ka viņu apcietināja. Tādēļ ka kāds nelietis nosauca viņa vārdu, tādēļ ka kādam ienāca prātā dabūt viņa dzīvokli, kādam neiepatikās, kā viņš sasveicinās. Arests bija tāpat, kā tēju iedzert — nejautāja. Tādēļ pats jautājums ir nepieņemams. Tāpat kā atbilde uz to, kāpēc Pasternaks tika sveikā? Viņš tika sveikā tāpēc, ka pats Dievs tā gribēja. Un nekādas citas atbildes nav. Labi, viņš bija pazīstams ar Staļinu, un Staļinam neziņoja, ka Pasternaks būtu jāapcietina — bet varēja arī ziņot.

RL: Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš uzvedās, ja drīkst tā teikt, izaicinoši.

Pasternaks: Viņš neuzvedās izaicinoši. Izaicinoši uzvedās Mandelštama, Pasternakam bija cits raksturs.

Viņš vienkārši runāja to, ko domāja. Izaicinājums — tās ir kaut kādas karikatūras, bet viņam tas nebija raksturīgi, un ne tāpēc, ka viņš kaut ko slēptu. Savā laikā viņš atteicās parakstīt rakstnieku lūgumu nošaut Tuhačevski un Jakiru.

Sarkanās armijas augstāko pakāpju militārpersonas Mihailu Tuhačevski un Jonu Jakiru notiesāja un nošāva 1937. gadā, apsūdzot spiegošanā un dzimtenes nodevībā.

Izmeta pa durvīm cilvēku, kas bija atbraucis no Rakstnieku savienības ar šo vēstuli, kliedzot: ko jūs pie manis atbraucāt, vācieties prom, kas man devis tiesības tiesāt cilvēkus un lemt par dzīvību un nāvi, tas nav biļetes uz teātri izrakstīt. Nākošajā dienā iznāca avīze, un tajā bija Pasternaka paraksts. Viņš brauca pie Stavska, un tas viņam teica: man nospļauties, iesēdinās tevi vai ne, bet ja es atsaukšu paziņojumu vai atzīšu, ka tavs paraksts ir viltots, tad ar visu savienības sekretariātu ir cauri. Vai tu to gribi? Pasternaks saminstinājās, un Stavskis teica: vispār, kad izbeigsies šīs tolstojiskās ākstības? Viņš izsauca mašīnu, aizsūtīja to pie Zinaidas Nikolajevnas, kura tajā laikā gaidīja bērnu. Ar zīmīti, lai nelaiž vīru ārā aiz vārtiem. Ja Pasternaks nebūtu braucis pie Stavska, bet vienkārši nostājies uz ielas un skaļi visu izkliedzis, tas varēja beigties traģiski. Tad tas būtu izaicinājums. Tā nebija.

RL: Boriss Leonidovičs bija diezgan augstās domās par 20. gadsimta sākuma krievu filozofiju, un uzskatīja, ka tai vēl jātiek atklātai, teiksim, arī Fjodorovam, Eiropā. Lasot romānu, bieži vien nākas saskarties ar tiešiem “filozofējošiem” tekstiem, kas it kā turpina to, kas, manuprāt, neizdevās krievu filozofijā. Kā jūs uzskatāt, kādā mērā vispār var runāt par Pasternaka filozofiju?

Pasternaks: Tādā gadījumā atgriezīsimies pie Fjodorova.

Bez visām tām muļķībām, par ko Fjodorovu dievināja Gorkijs, Majakovskis, Cialkovskis, Koroļovs, kurš, starp citu, sāka cilvēka spiešanos iekšā kosmosā, bez visām šīm mehānistiskajām, gandrīz vai tehniskajām muļķībām Fjodorova filozofijā ir tas, ko Tolstojs nosauca par vienu no lieliskākajām domām, kāda vispār pastāv filozofijas vēsturē. Proti, ka iepriekšējās paaudzes vairāk vai mazāk saskatīja jēgu un slavu sev tuvāko nogalināšanā — īpaši tas attiecas uz antīko pasauli vai, teiksim, biedru Staļinu: jo vairāk upuru, jo lielāks ir varonis —, bet ka pēc Kristus filozofijas jēgai, zinātnes jēgai jābūt mirušo augšāmcelšanai, nemirstībai.

Bez visām tām muļķībām, par ko Fjodorovu dievināja... Nikolajs Fjodorovs (1828-1903), tā saucamā “kosmiskā” virziena dibinātājs krievu filozofijā. Darbā Kopējās lietas filozofija Fjodorovs izvirzīja ideju par mirušo zinātnisku augšāmcelšanu:

”Dzīvojošo, t.i., dēlu apvienība tēvu augšāmcelšanai ir pozitīva īstena pilngadība… Katras paaudzes grūtības augšāmcelt to paaudzi, kas bija tieši pirms tās, ir pilnīgi vienāda; jebšu pašreizējās paaudzes attieksme pret saviem tēviem un tās paaudzes, kas pirmā sasniegs atjaunošanas mākslu, ir tieši tāda pati kā mūsu vecvectēviem pret viņu tēviem. Lai gan pirmais augšāmceltais, visdrīzāk, tiks augšāmcelts gandrīz tūlīt pēc viņa nāves, tikko paspējis nomirt, bet viņam sekos tie, kas būs mazāk satrūdējuši…”

Sākotnējais epigrāfs Doktoram Živago arī ir: “Nāves nebūs.” Tas ir, pagājušais ir jau pagājis. Tā ka Doktors Živago ir romāns par nemirstību, mēģinājums atstāt cilvēku piemiņā kaut ko dzīvu, kā to, kas notiek dabā. Lūk, elementāra doma: kas ir dzīvāks — Jevgēņijs Oņegins vai kaut kāds poručiks Gaļicins, kurš arī dzīvoja tajā laikā; paradoksāli, bet tomēr Oņegins. Lūk, tātad garīgā nemirstība var būt reālāka par fizisko — tā arī ir Doktora Živago filozofija. Varbūt ne filozofija, bet jēga, ka cilvēks bez savas fiziskās būtības ietver sevī arī tik spēcīgu garīgu būtību, ka var kļūt nemirstīgāks par sevi savā ikdienas dzīvē.

RL: Tai pašā laikā man šķiet, ka Pasternakā bez šādiem tiešiem filozofiskiem “ekskursiem” bija arī cenšanās pievērsties nepastarpinātai pieredzei, kā tā izpaužas tieši ikdienā, sarunā ar sievieti, domās par galu slimnīcas gultā, kā pazīstamajā dzejolī.

Runa ir par dzejoli Slimnīcā, kuru Pasternaks uzrakstīja 1956. gadā, atceroties miršanas nakti slimnīcā pēc plaša miokarda infarkta. Annai Ahmatovai, kas apciemoja viņu slimnīcā, Pasternaks stāstīja, ka tas bijis viņa dzīves pats svarīgākais pārdzīvojums un tagad viņš vairs nebaidās no nāves. “Un lūk, koridors un lampas abažūra zaļā bumba uz dežurējošās māsiņas galda pie loga, un klusums, un auklīšu ēnas, un nāves klātbūtne aiz loga un aiz muguras — tas viss pēc savas koncentrētības bija tik bezdibenīgs, tik pārcilvēcīgs dzejolis. Minūtē, kura likās pēdējā dzīvē, vairāk nekā jebkad līdz tam, gribējās runāt ar Dievu, slavēt redzamo, tvert un atveidot to. “Kungs,” es čukstēju, “pateicos tev par to, ka tava valoda — dižums un mūzika, ka tu mani padarīji par mākslinieku, ka radīšana — tā ir tava skola, ka visu dzīvi tu mani gatavoji šai naktij. Un es līksmoju un raudāju aiz laimes.”

Pasternaks: Tas ir jautājums arī par valodu, par mēģinājumu izteikties tā, lai tiktu saprasts… Vēstulē Šalamovam Pasternaks saka, ka viņš ir spiests rakstīt citādi, jo nav vairs tās valodas, kādā cilvēki runāja tajā laikā, par kuru viņš raksta romānā, šī valoda it kā “jātulko” uz kādu citu, vienkāršāku, ikdienišķāku valodu, kas tēlu ziņā ir nabadzīgāka, lai izteiktu galveno. Un tā nav evaņģēlija tēma, būtu kļūda — tā domāt; tā ir krāsaina, silta, koloristiska, organiska dzīves izjūta, ko šī tēma sasildījusi. Tas ir, evaņģēlija tēma piešķīra mākslai garīgumu līdz tām pārmaiņām, kuras viņš jau vairs nevar ignorēt, un viņam jāraksta citādi.

1953. gada 7. marta vēstule Šalamova sievai: “Kopš tā laika daudz kas ir mainījies. Nav pat valodas, kurā toreiz runāja. Un kas gan tur sevišķs, ka, atsakoties no daudz kā, no riskiem un galējībām, no iezīmēm, kas bija raksturīgas tā laika mākslai, es cenšos mūsdienu tulkojumā, pašreizējā valodā, parastākā, ikdienišķā un mierīgā, izklāstīt kaut vai nelielu daļu no tās pasaules, kaut vai pašu dārgāko (tikai nedomājiet, ka šī daļa ir evaņģēlija tēma, tā būtu kļūda, nē, bet no tālienes, no gadsimtiem šī tēma ir iezīmējusi siltu, krāsainu, organisku dzīves uztveri.”

RL: Es gribētu jautāt par pamestības sajūtu pēc Pasternaka nāves — pēc viņa, ar viņa vērienu…

Pasternaks: Pamestību apkaro tādējādi, saprotiet, ka ņem nastu un nes to tālāk. Nevajag aizmirst — uzreiz pēc tēva nāves es vienīgais drīkstēju stāstīt par viņu visu, ko zināju, ko es uzskatīju par patiesību. Visdažādākajās auditorijās, rūpnīcās, institūtos es stāstīju par cilvēka biogrāfiju, kurš daudz ko bija sapratis un daudz ko pateicis, un es stāstīju bez piesardzības, varēju stāstīt, kas ir patiesa realitātes izpratne, kas ir īsta filozofija viņa priekšstatos, lūk, visu šo skaistumu varēja parādīt — tā bija milzīga laime. Tā pagāja mana mūža otra puse.

RL: Uzskata, ka cilvēks pirms nāves pasaka kaut ko svarīgu, katrā ziņā, tā šis pateiktais tiek uztverts. Jūsu tēvs pirms nāves teica, ka, ja vien būtu iespēja, viņš veltītu dzīvi cīņai ar banalitāti.

Pasternaks: Ne tā viņš teica. Nevis iespēja, bija citi vārdi. Viņš teica, ka ir smagi mirt, jo riņķī ir tikai nedabiskas lietas: sabojātas attiecības ar cilvēkiem, pazīstamība visā pasaulē, bet atteikšanās atzīt šeit, un viss tāpēc, ka visa dzīve ir bijusi cīņa ar valdošo un triumfējošo banalitāti; un, manuprāt, viņš vēl piebilda, ka tā turpinās.

“Nākošajā dienā pēc rentgena un galīgās diagnozes tētiņš, sajutis šausmīgu vājumu, pasauca pie sevis.

— Cik viss ir nedabīgi. Šonakt man pēkšņi kļuva pavisam labi, bet izrādās — tas esot slikti un bīstami. Sāka steidzami špricēt, lai dabūtu mani ārā no šī stāvokļa, un dabūja. Tagad, burtiski pirms piecām minūtēm, es pats sāku saukt ārstu, izrādās — sīkumi, gāzes. Un vispār — es jūtos viscaur sūdos. Saka, ka vajagot ēst, lai strādātu kuņģis. Bet tas ir mokoši. Tāpat arī literatūrā — slavens, kas galu galā nav slavens, bet gan nezināms. Liktos, nu pietiek, vienreiz jau norakāt, un miers. Neko neatceros. Tik vien kā dažādā veidā sabojātas attiecības ar cilvēkiem. Kaut kas tikai saraustīts — nav nekādu veselu atmiņu. Viscaur sūdos. Un ne tikai pie mums, visur, visā pasaulē. Visa dzīve bija tikai cīnīšanās ar valdošo banalitāti — par brīvu, rotaļīgu talantu. Tam aizgāja visa dzīve.”

Pēc Zinaidas Nikolajevnas liecības, Pasternaka pēdējie vārdi bija “piedod” un “priecājos”.

RL: Kā jums šķiet, ko viņš domāja ar “banalitāti”?

Pasternaks: Aplamu dziļdomību, viduvējību, neapdāvinātību, kas izsakās un māca, atļaujas mācīt, atļaujas valdīt. Neapdāvinātības varu. Kā neapdāvinātība atļaujas ekspluatēt cilvēku patiesumu un nepastarpinātību.

RL: Tomasam Mannam ir eseja Nīčes filozofija mūsu pieredzes gaismā. Sakiet, kā jūs skatāties uz mūsdienām “Pasternaka filozofijas gaismā”? Ja vien nav par vēlu uz kaut ko skatīties…

Pasternaks: Nekas nav par vēlu, vēl jo vairāk tādēļ, ka, tā teikt, pasaules gals agri vai vēlu notiks, un pēc tā būs kaut kas cits.

RL: Bet varbūt pasaules gals jau ir klāt?

_Pasternaks: Var būt, ka jau notiek Pastarā tiesa, pavisam droši, ka notiek — un jau 2000 gadus, starp citu… Pasternaks vienmēr uzskatīja, ka vienkārša cilvēka dzīve, lūk, tāda cilvēka, kurš nelien skolotājos, garīgos līderos un vadītājos, ir daudz tuvāk ģenialitātei, nekā tādas pamācības kā “cilvēks — tas skan lepni”, tā arī ir tā banalitāte, no kuras jāturas pa gabalu. Nepastarpināta jūtu izpausme — tas ir pats augstākais, kas var būt pasaulē.