Izsviest visas mantas pa logu

Katrīna Neiburga: Ui, es taču aizbraucu garām tai vietai, kur mums vajadzēja. Braucam pa tumsu, pa nakti cauri Miķeļtornim, meklējam vietu, kur var parunāt.

Iveta Pole: Un iedzert vīnu.

Neiburga: Mhm.

Pole: Es nezinu, vai iespējams atbrīvoties no kaut kādas nevajadzīgās papildu atbildības sajūtas. No tā momenta, kad tu zini, ka saruna tiek ierakstīta. Tu esi kādās intervijās ieguvusi tādu sarunas brīvību, tādu nepiespiestības pakāpi, kad ir...

Neiburga: Nē, nu kā, parasti intervijās ir diezgan viegli. Es atceros daudzas labas. Pirmkārt, ir kāds, kas interesējas par tevi. Tātad viņš ir ļoti pozitīvi noskaņots. Viņš skatās tev acīs, un tad viņš māj ar galvu. Parasti.

Pole: Atkal pabrauci garām!

Neiburga: Ar to, man liekas, var izvilināt ārā visādus noslēpumus, jo jūt, ka tas uzklausītājs ir baigi pozitīvais un piekrīt! Bet tagad sanāk, ka mums vienai no otras neko nevajag. Nu ko mēs tagad – viena otru intervēsim? Tas būtu dīvaini. Es gribu, lai mēs izrunātu dziļi un patiesi par visām lietām, ko mēs parasti ballējoties neesam spējušas izrunāt. Bet, vai mums tas izdosies, es nezinu… Āāā, paskaties, tur ir kuģis vai bāka, kas signalizē.

Pole: Diezgan iespaidīgi. Man tas atgādina tos romantiskos...

Neiburga: Jā, vai ne? Pilnīgi. Es vispār neatceros, kad es kādreiz būtu šitā atbraukusi ar kādu kāpā un dzērusi vīnu. Nu tad priekā! (Nošķind glāzes.)

Pole: Varētu arī neko nerunāt.

Neiburga: Vai ne? (Klusums.) Zini, kas ir? Problēma ir tā, ka ir jautājums: par ko gribas runāt? Gribētos, lai tā saruna ir par kaut ko svarīgu.

Pole: Par kaut kādām tēmām, kas mums ir svarīgas. Nu labi, man patika tā ieteiktā tēma par brīvību un bučošanos.

Neiburga: Jā, tā bija laba tēma. Tad bija par raganām. Tad bija, kā audzināt bērnus.

Pole: Par bērnu audzināšanu man ir kaut ko grūti pateikt. Tev ir kaut kāda sistēma? Nē, es varu sākt ar komplimentu. Man ļoti patīk, kā jūsu ģimene attiecas pret bērniem un kā jūs vispār integrējat bērnus visā, ko jūs darāt, un ka nav nodalīts – bērnu pasaule un pieaugušo pasaule –, ka tas saplūst vienā. Un tur es varu lielā mērā piekrist, ka tu spēj visu, ko tu dari, arī tās ikdienišķās funkcijas, rutīnu, darbības, kuras tu veic, padarīt par zināmu mākslas notikumu. Ka tu vienkārši dzīvo dzīvi tā, ka viss, ko tu dari, kaut kādā ziņā kļūst par mākslu.

Neiburga: Nu, tas izklausās brīnišķīgi.

Pole: Tas izklausās lepni.

Neiburga: Es domāju, ka kaut kādā ziņā mums nav nekādas nošķirtības starp to, ko tu dari, kas tevi interesē, un to, kas notiek ikdienā. Tāpēc arī neveidojas rutīna, un tāpēc var nodzīvot ilgāku laiku kopā ar vienu cilvēku un visa dzīve mainās no tā, par ko tu šobrīd interesējies. Tagad jau, pandēmijas laikā, es sevišķi integrēju ģimeni savos darbos.

Pole: Jā, tu dzīvo dzīvi visu laiku, tev nav sadalīts darbs un personiskā dzīve; kaut kā tā kopā būšana jūsu ģimenei, kad tu dari tos savus darbus tās ietvaros, man liekas, tas ir tik... Es jau tev teicu: ja jūs ar Eglīti izšķirtos, tā būtu katastrofa.

Neiburga: Bet tas nav godīgi.

Pole: Nē, tas ir godīgi.