Izsviest visas mantas pa logu

Katrīna Neiburga: Ui, es taču aizbraucu garām tai vietai, kur mums vajadzēja. Braucam pa tumsu, pa nakti cauri Miķeļtornim, meklējam vietu, kur var parunāt.

Iveta Pole: Un iedzert vīnu.

Neiburga: Mhm.

Pole: Es nezinu, vai iespējams atbrīvoties no kaut kādas nevajadzīgās papildu atbildības sajūtas. No tā momenta, kad tu zini, ka saruna tiek ierakstīta. Tu esi kādās intervijās ieguvusi tādu sarunas brīvību, tādu nepiespiestības pakāpi, kad ir...

Neiburga: Nē, nu kā, parasti intervijās ir diezgan viegli. Es atceros daudzas labas. Pirmkārt, ir kāds, kas interesējas par tevi. Tātad viņš ir ļoti pozitīvi noskaņots. Viņš skatās tev acīs, un tad viņš māj ar galvu. Parasti.

Pole: Atkal pabrauci garām!

Neiburga: Ar to, man liekas, var izvilināt ārā visādus noslēpumus, jo jūt, ka tas uzklausītājs ir baigi pozitīvais un piekrīt! Bet tagad sanāk, ka mums vienai no otras neko nevajag. Nu ko mēs tagad – viena otru intervēsim? Tas būtu dīvaini. Es gribu, lai mēs izrunātu dziļi un patiesi par visām lietām, ko mēs parasti ballējoties neesam spējušas izrunāt. Bet, vai mums tas izdosies, es nezinu… Āāā, paskaties, tur ir kuģis vai bāka, kas signalizē.

Pole: Diezgan iespaidīgi. Man tas atgādina tos romantiskos...

Neiburga: Jā, vai ne? Pilnīgi. Es vispār neatceros, kad es kādreiz būtu šitā atbraukusi ar kādu kāpā un dzērusi vīnu. Nu tad priekā! (Nošķind glāzes.)

Pole: Varētu arī neko nerunāt.

Neiburga: Vai ne? (Klusums.) Zini, kas ir? Problēma ir tā, ka ir jautājums: par ko gribas runāt? Gribētos, lai tā saruna ir par kaut ko svarīgu.

Pole: Par kaut kādām tēmām, kas mums ir svarīgas. Nu labi, man patika tā ieteiktā tēma par brīvību un bučošanos.

Neiburga: Jā, tā bija laba tēma. Tad bija par raganām. Tad bija, kā audzināt bērnus.

Pole: Par bērnu audzināšanu man ir kaut ko grūti pateikt. Tev ir kaut kāda sistēma? Nē, es varu sākt ar komplimentu. Man ļoti patīk, kā jūsu ģimene attiecas pret bērniem un kā jūs vispār integrējat bērnus visā, ko jūs darāt, un ka nav nodalīts – bērnu pasaule un pieaugušo pasaule –, ka tas saplūst vienā. Un tur es varu lielā mērā piekrist, ka tu spēj visu, ko tu dari, arī tās ikdienišķās funkcijas, rutīnu, darbības, kuras tu veic, padarīt par zināmu mākslas notikumu. Ka tu vienkārši dzīvo dzīvi tā, ka viss, ko tu dari, kaut kādā ziņā kļūst par mākslu.

Neiburga: Nu, tas izklausās brīnišķīgi.

Pole: Tas izklausās lepni.

Neiburga: Es domāju, ka kaut kādā ziņā mums nav nekādas nošķirtības starp to, ko tu dari, kas tevi interesē, un to, kas notiek ikdienā. Tāpēc arī neveidojas rutīna, un tāpēc var nodzīvot ilgāku laiku kopā ar vienu cilvēku un visa dzīve mainās no tā, par ko tu šobrīd interesējies. Tagad jau, pandēmijas laikā, es sevišķi integrēju ģimeni savos darbos.

Pole: Jā, tu dzīvo dzīvi visu laiku, tev nav sadalīts darbs un personiskā dzīve; kaut kā tā kopā būšana jūsu ģimenei, kad tu dari tos savus darbus tās ietvaros, man liekas, tas ir tik... Es jau tev teicu: ja jūs ar Eglīti izšķirtos, tā būtu katastrofa.

Neiburga: Bet tas nav godīgi.

Pole: Nē, tas ir godīgi.

Neiburga: Nē, tas nav godīgi. Jūs mums uzliekat baigo presingu. Visi tā saka un atkārto.

Pole: Paši vainīgi. Paši satikāties un dzīvojat tādu dzīvi. Un citi no malas novēro un skatās: wow, bet tā ir tik kruta dzīve, tik kruta būšana kā ģimenei. Tā ka jā, jūs esat kā piemērs, un jums ir šī atbildība. Un, ja jūs to sadirsīsiet, tad jums nāksies par to atbildēt.

Neiburga: Jā. Bet nu… tu dzīvo kopā un tik ļoti esi kopā ar ģimeni, tev tik ļoti ir visa tā kopābūšana, ka tu sāc zaudēt savu patību un savu ego.

Pole: Nē, nē. Tu viņu nepazaudēsi tik viegli.

Neiburga: Nujā, tāpēc es arī sev atgādinu, ka es jebkurā brīdī varu veidot citu sistēmu.

Pole: Nu, davai, nē.

Neiburga: Bet tas ir struggle. Tāpēc, ka diviem cilvēkiem, kas kaut ko rada, dzīvot kopā un radīt kopā, un neradīt kopā ir arī... it sevišķi ikdienišķajā rutīnā. Mēģināt sadalīt, kurš ko vairāk darīs, nedarīs. Kurš ko sakārtos, nesakārtos. Ja vienam vajag sakārtotu telpu, otram vienalga. Interesanti, kā ir tev? Kāpēc mums par bitēm tagad jādomā? Kāpēc, Pole, kāpēc par bitēm?

Pole: Kāpēc ne?

Neiburga: Es domāju: kā tu pie tā nokļuvi?

Pole: Es nezinu, ja godīgi, no kurienes tās bites uzradās. Kāpēc tieši bites. Es tikai atceros, ka man likās: tagad vajag aizbraukt pie bitenieka, apskatīties, vai intuitīvi liksies, vai tur ir kaut kas vai nav. Sajust, vai tā tēma manī izraisa kaut kādu interesi. Un tā tu aizbrauc, un uzreiz skaidrs, ka tur ir tāda pasaule, kuru tu gribi papētīt, drusku iedziļināties tajā... Ā, sākās viss ar to grāmatu, kuru tu, starp citu, ieteici.

Neiburga: “Sapiensi”? Harari? Par cilvēku izcelšanos?

Pole: Jā, jā, jā. To grāmatu lasot, man likās interesanti, kā mēs esam kļuvuši pasaules valdnieki, vissvarīgākā suga. Ka mēs esam spējuši pakļaut citas sugas un ka to procesu ir noteikusi pa pusei veiksme, kuras tikpat labi varēja nebūt. Likās: par evolūcijas procesiem vispār ir baigi interesanti domāt. Interesanti pētīt šūnas attiecībā pret Visumu un kosmosu. Mazāko un lielāko vienību. Un tas aizveda pie tām bitēm, kas arī ir samērā niecīga izmēra. Kukainis, insekts, kas salīdzinājumā ar lielo, visvarošo cilvēku šķiet tāda ne visai ievērības cienīga dabas vienība. Bet, jo tu vairāk tajā iedziļinies, jo vairāk izrādās, ka tur ir nenormāli daudzi un interesanti, apbrīnojami gudri, harmonijā darboties spējīgi elementi, kas izraisa cieņu.

Neiburga: Jā. Man likās, ka mums ar tevi būs ļoti grūti runāt, tāpēc ka mēs esam ļoti līdzīgas... Nē, mēs galīgi neesam līdzīgas, bet es tevi izjūtu kā radniecīgu dvēseli.

Pole: Jā, nu tam, ka mēs kaut kādā ziņā esam līdzīgas, es droši vien varu piekrist. Tu esi viena no tām retajām sievietēm... un tāpēc tu man patīc, ka... es kļūstu sentimentāla!

Neiburga: Nekas, izgriezīsim!

Pole: Tāpēc, ka tevī nav tāda bābisma.

Neiburga: Kas ir bābisms?

Pole: Tāda sieviešu ņemšanās. Tā kā tādas vistas.

Neiburga: Vistas, lūdzu, neaiztiec. Vistas man šobrīd ir ļoti svarīgas.

Pole: Nujā, es atvainojos.

Neiburga: Es esmu vistu aizstāvis.

Pole: Vistas tādā metaforiskā nozīmē. Es nezinu, žurnāla Ieva vidējais tēls. Tipāžs, par ko raksta sieviešu žurnāli un kas sievietes acīmredzot interesē. Tas, ko es gribēju sacīt: tevī ir iekšējā brīvība, ārpus pieņēmumiem, klišejām, stereotipiem, kā sievietei jādzīvo, kā sievietei jābūt. Veids, kā viņa ir ģimenē un vispār. Un tu kaut kā nepakļaujies...

Neiburga: Jautājums ir par to, kā veidojas cilvēks. Es nezinu, kāpēc esmu tāda, kāda esmu. Tāpēc, ka es dzīvoju tādā ģimenē, vai tāpēc, ka es tāda piedzimu? Vai tā bija mammas ietekme.

Pole: Vienmēr esmu domājusi, ka tev ļoti paveicies, ka tev ir stipra ģimene, tieši stipra tā mugura.

Neiburga: Varbūt esmu audzināta tā, kā it kā ebreji bērnus audzina, ka bērni var visu un viņiem viss labi sanāk. Un es tā īstenībā turpinu audzināt savus bērnus. Ar tādu apbrīnu.

Pole: Nedomājot?

Neiburga: Godīgi sakot, man ir baigi paveicies, man pat nav iemesla par to šaubīties. Man liekas, ka bērns arī nav nekāds mazais cilvēks, viņš ir tavs dzīvesbiedrs. Tu ar viņu dzīvo kopā, viņš ir iekļuvis tavā dzīves sistēmā. Tāpat, iespējams, mamma pret mani attiecās. Viņa bija ļoti prasīga. Un tagad tieši apkārt ir tāda baigā brīvība un tajā pašā laikā slogs, kad tu esi palicis vecākais savā ģimenē, gandrīz vai savā dzimtā. Tas šausmīgi izmaina visu.

Pole: Izmaina? Es kaut kā neredzu.

Neiburga: Es domāju, ka es pati neesmu īpaši izmainījusies, bet man tā sajūta tāda daudz... Pirmām kārtām es pamanu sevī visādas mammas lietas. Es esmu kļuvusi nopietnāka. Es nopūšos kā mamma vai šķendējos kā mamma, vai man ir bail kā mammai. Vai arī es to daudz asāk šobrīd uztveru. Daudz vairāk pievēršu uzmanību tam, kā es rīkojos. Jo man tas ir šausmīgi svarīgi – tas, kas ir noticis. Kādas pēdas tas atstājis manī. Man liekas, tas tāds baigais process. Tāpēc man īstenībā ļoti mainās domas par to, kāda es esmu, ko es gribu un kas ar mani notiek šobrīd. Ļoti svārstīgs ir viss. Es tagad esmu meklējumos pēc sava īstā es. Ja pirms tam man bija ļoti skaidrs, kur es atrodos...

Pole: Kamēr mamma bija dzīva.

Neiburga: Jā, jā... Bija hierarhija, un es zināju savu pozīciju, es tomēr biju bērns, es varēju – es nezinu... Kaut gan arī tagad es neesmu nekāds pieaugušais. Es visu laiku svārstos, cik prātīgam jābūt un cik atbildīgam. Man liekas, man tieši pēdējā laikā ir palicis vieglāk, jo skaidrs, ka laiks paiet un tu kaut kā nostabilizējies tajā situācijā, kurā tu esi. Ko darīt, lai viss būtu labi.

Pole: Kā dzīvot labāk?

Neiburga: Kā dzīvot labāk. Vai vajag nospļauties pāri plecam, vai vajag paskatīties spogulī. Vai vajag visu laiku kaut kādam Dievam lūgties, vai, vai, vai... Vienkārši samierināties. Tā nāves tēma arī. Man ļoti ilgu laiku pēc mammas nāves likās, ka es tūliņ pat nomiršu. Tas ir normāli: ja tevi sakož traka lapsa, tu nomirsi, pilnīgi skaidrs.

Pole: Tevi vajag Ginesa grāmatā ierakstīt, sakoda traka lapsa un...

Neiburga: Cik es izpētīju, ir bijis tikai viens gadījums, kad nenomira – kaut kur Amerikā –, bet pie mums tas ir nereāli: tad, kad tev nāk tā lēkme, tevi iesaldē un ievada komā, un tad tu pārvari to lēkmi ar to, ka esi jau miris, un tad tevi pieslēdz atpakaļ un tu atdzīvojies. Tad tu neesi vairs traks, un viss beidzies laimīgi. Bet tas ir tikai viens gadījums visā pasaulē. Un interesanti, runājoties ar draugiem, cik dažāda ir uztvere par nāvi. Man ļoti bieži liekas, ka tas ir kaut kas melns un man ļoti no tā ir bail, bet īstenībā liekas, ka varbūt... šobrīd es esmu samierinājusies. Ja jau mana mamma to varēja, tad es arī to varu.

Pole: Tev vienkārši nāksies to varēt, Katrīn.

Neiburga: Nu tas jā. Tas ir skaidrs, jā. Bet...

Pole: Bet – ko, ko? Var varēt sagatavoties?

Neiburga: Var varēt un nevarēt. Var varēt nomirt un var nevarēt.

Pole: Un tie, kas nevar nomirt, tie ir nemirstīgi.

Neiburga: Jā. Bet man liekas, visstulbāk ir pavadīt laiku, šausmīgi par to uztraucoties. No otras puses, vienkāršāk ir, piemēram, cilvēkiem, kas kaut kādai sistēmai piekrīt un tic – zina, kas sekos un kas ir jādara, lai viss būtu labi.

Pole: Tas, kas viņiem palīdz, ir kaut kādi viņu pieņēmumi.

Neiburga: Nujā. Un viņi dzīvo varbūt mierīgāk. Ne kā tu visu laiku svārsties.

Pole: Šaubīties taču ir diezgan...

Neiburga: Tas ir pats svarīgākais. Tiklīdz tu beidz šaubīties, vispār viss var beigties. Vienkārši tu kļūsti garlaicīgs jebkuram. Pēc manām domām. Runāt ar pārliecinātu cilvēku ir diezgan garlaicīgi. Es, piemēram, esmu pilnīgās šaubās par visu. Mani viedokļi un domas mainās. Līdzko es pasaku kaut ko vienu, tā gribu to apstrīdēt, jo, ja padomā tālāk, tad, iespējams, var būt arī savādāk. Tāpēc man ir ļoti sarežģīti definēt savas domas; ja es dzirdu, ko tikko esmu pateikusi, uzreiz jau gribas to komentēt un apstrīdēt. Un vēl esmu sapratusi, ka es esmu hameleons totāls, kurš visu laiku mainās, pielāgojas tam, ar ko viņš runā. Arī darbos savos. Tas man ir ierocis.

Pole: Tā tu vari tikt tuvu klāt tiem cilvēkiem, kurus tu filmē, ar kuriem tu runā. Bet tu to izmanto kā tādu manipulatīvu īpašību, vai dabiski tā notiek?

Neiburga: Nē, nu man vienkārši tā ir, ka man ļoti patīk un interesē cilvēki. Es ieraugu kādu cilvēku, un es izdomāju visu viņa dzīvi, jo man liekas, es zinu, kā viņam tur iet un kas ar viņu notiek. Un tad man citreiz uznāk tāda milzīga vēlme – kā es gribētu tādu ģimeni, kur visi satiksies un ēdīs rosolu, un būs kaut kādā Līvānu mājiņā, atbrauks brālēns un māsīca, un viņiem būs katram viens bērns...

Pole: Haha.

Neiburga: Es uzburu to situāciju, un man tādas sāpes pilnīgi – āāā, kā man to gribas. Man tagad arī pa brīdim uznāk tāda vēlme: ja man būtu radinieks kaut kur Latgalē un viņš mani gaidītu, un es aizbrauktu… Es izfantazēju, kāds viņš būtu. Vienkārši tās visas dzīves, kas cilvēkiem, ir tik interesantas – kam viņi tic, kā viņi dzīvo, kā viņi tiek galā.

Pole: Tas, man liekas, ir par to, ko es sākumā nevarēju noformulēt: vai tas ir kukainis vai cilvēks, vai dabas parādība, saule rietā, kā viļņi nāk un iet – ir kaut kas tāds, es nezinu, vai to var nosaukt par mīlestību, bet ir tāds apbrīns par būšanu. Par dzīvības brīnumu. Tas tā triviāli izklausās. Ka tu brīnies par to, ka tas tā ir. Ka tam cilvēkam ir tāda dzīve. Ka tā bite lido tieši tur. Ka tu nesaproti, kā tas mehānisms darbojas, bet viņš darbojas, un tu no malas atnāc un paskaties: wow, cik skaisti!

Neiburga: Es reizēm domāju: kad es nomiršu, es gribētu būt, piemēram, šis koks un lai es redzu tieši šo sūnu. Tas man tāds mierinājums. Vai tas nav brīnišķīgi? Tev nekas nesāp, tev netraucē tavs fiziskais ķermenis, tu vienkārši visu laiku vari skatīties uz jūru. Bet es domāju, ka tas, kas notiks pēc tam, – ne tur būs jūra, ne tur būs koki. Vienkārši man tas tā patīk un gribas. Tas arī par mammu, kad brīžiem ļoti žēl, ka viņa neredz šo ziemu vai pavasari, vai jūru. Bet iespējams – esmu pat pilnīgi pārliecināta –, ka viss ir pavisam citādi. Vienīgais, par ko es citreiz iedomājos, tāds tālākais, ko es varu iedomāties, ir Plutons, kas tur tālumā griežas apkārt Saules sistēmā, un viņš ir tik tālu, un tur ir tik auksts, ka tur vispār nekā nav, nekāda dzīva radība, un tad ir tāds mierinājums, ka šis te viss ir pilnīgi kaķim zem astes. Gan tie jūras viļņi, gan viss pārējais. Visas bites un viss.

Pole: Bet, ja mēs par to nāvi sākam runāt, tad skaidrs, ka mēs varam runāt par to šā un tā un tāpat mēs to nezināsim. Tā nav pieredze, kuru mēs varētu jebkādā veidā aptvert. Kamēr tas reāli nenotiks, mēs nezinām, kas tas ir. Bet man ir viena ajavaskas pieredze. Tajā pieredzē varbūt bija tas, par ko runā budisti “Mirušo grāmatā” – par tiem nāves līmeņiem, posmiem, kam būs jāiziet cauri. Un tur bija tā, ka pirmās paniskās bailes ir par prāta kontroli – kad it kā podam vāciņš tiek noņemts nost, kad tev vairs nav vispār nekādu instrumentu, ne ķermenisku, nekādu, kā tu vari sevi apzināties vai formulēt, vai definēt, tu it kā izšķīsti kaut kur, un no tā paliek šausmīgi bail. Tā faktiski ir tā spēja kontrolēt, kad tu neko nekontrolē. To nevar izstāstīt.

Neiburga: Bet tavs ego paliek?

Pole: Nē. Figviņzin. Nevar saprast.

Neiburga: Tev palika tajā ceremonijā?

Pole: Nē, nu, pirmais, man palika šausmīgi bail, man sākās panika, ka notiek kaut kāds process, kas ir ārpus manas kontroles, un es nesaprotu vispār neko. Tu nezini, kas tu esi, tu nevari nodefinēt vispār neko. Šamaņi, protams, gatavojot tevi tam procesam, arī par to runā, viņi stāsta, ka ir jāredz, kad nāk tās bailes, bet tā viela ir tik spēcīga, ka nav praktiski nekāda atkāpšanās ceļa, tev vienkārši jāļaujas, jāpaļaujas, jāļauj tam procesam notikt. Un tas paņem laiku, bet, kad tu ļauj tam notikt... nu, tur visādi tie pagriezieni un notikumi. Viena tā vīzija bija, ka tavs ego vai kodols, vai dvēsele, vai kas, ka visi tie koncepti par to, kas tu esi, ko tu pats esi sev uzlicis vai ko sabiedrība no tevis prasa, vai kā tu esi pieradis par sevi domāt, kā tādas vienības no tevis atdalās, izšķīst un pazūd.

Neiburga: Tas jau izklausās labi.

Pole: Bija baigi labi. Bija diezgan kaifīgi, jā, pēc tā baiļu ārprāta, kas bija pirms tam. Jo ir riktīgi bail, jo tu vairs neesi ne Iveta, ne kas. Es neesmu profesionālis tajā ajavaskā, es nezinu, vai tā būs nāves brīdī vai nebūs. Ja nu tas tā gadījumā būs, tad ir skaidrs, ka nekādā gadījumā nevajag mīzt.

Neiburga: Es atceros, Hardijs Lediņš bija tikko nomiris, un es piedzīvoju to nāvi, kad tu guli paralizēts, nevari pakustēties, un tev ir sapnis, ka esi nomodā. It kā tāda garīgā nāve. Es satiku Lediņu, un viņš man deva ziņu, ka par visu būs jāatbild. Tas bija šausmīgi. Viņš bija miris, bet viņš atnāk un pasaka, ka par visu būs jāatbild. Sākot ar to, ko esi izmetis miskastē, kādu vārdu esi pateicis – diezgan baismīgi. Es domāju, tas bija kaut kāds mans koncepts par... es nezinu, tāda grēcinieka domāšana. Iedomājies, ja tiešām – kā mani mamma vienmēr biedēja – Dieviņš visu zina, nevar noslēpt neko?

Pole: Dieva acs.

Neiburga: Jā, bet citreiz man tā patīk domāt, ka tā nav. Ka cilvēkam var būt viņa cilvēcīgās, kašķīgās domas galvā un ne par ko nebūs jāatbild. Un piekāst.

Pole: Labi, par nāvi mēs neko daudz neizrunāsim, pasaki man labāk, kāpēc tev ir bail no visām tām slimībām? Tev ir bail vienmēr, ka tev ir visādas slimības.

Neiburga: Tev nav bail no slimībām?

Pole: Man nav.

Neiburga: Kā? Kā var nebūt bail no slimībām?

Pole: Man liekas: kā var būt bail no slimībām? Paņem izslimo, un miers...

Neiburga: Varbūt man tā ir bērnības trauma? Jo taču man bija tā jersinioze – kad neviens dakteris nevarēja saprast, kas ar mani notiek, kad man ir te 41 grāds, te 35 grādi, katru dienu mainās, vienkārši nebija skaidrs padomju laikos, neviens nevarēja saprast, beigās atklāja, ka tā ir jersinioze, žurku slimība.

Pole: To es arī no bērnības atceros. Draudus par to.

Neiburga: Nu lūk, bet man gadījās, un tad es kādus trīs mēnešus ar to slimoju. Un tad es uzzināju, ka vienai kaimiņienei ir iekaisuši deguna blakusdobumi, kurus sūknēja ārā. Un man arī bija tie blakusdobumi. Es atceros, kā mana kaimiņiene, tā taksiste, kuru es pēc tam ņēmu kā prototipu takšu projektam, viņa stāstīja, ka viņai kaut kādam tur radiniekam bija skaldīta vaļā galva...

Pole: Ak dievs!

Neiburga: ...ne ta cirvi, ne zāģi, ar kaut ko tur, un ņemtas ārā strutas no sma-dze-nēm! Un kā tāds mazs bērns tu to ļoti labi atceries un saproti, ka tūliņ kaut kas tāds notiks. Man tās strutas sūknēja no blakusdobumiem ārā kādas 12 reizes. Ja viņas ieiet tālāk, tad ir smadzenēs. Un tad tu vēl esi slimnīcā mēnesi, kas ir ļoti ilgi priekš bērna, un tajos laikos nevarēja satikt nevienu – ne mammu, ne kādus radiniekus. Tad, es atceros, mamma pieteicās darbā par apkopēju slimnīcā, lai vienkārši nāktu pie manis un vispār mani satiktu. Un pēc tam vēl vairākas vasaras man likās, ka es slēpju to, ka man ir iesnas. Jo, ja būs iesnas, tad būs jāzāģē. Bet man sāpēja galva, to es atceros ļoti labi. Es ļoti labi atceros tādas izmisīgas nāves bailes: es vasarā, mammai padusē guļot, zinu, ka man jau tās strutas ir iegājušas smadzenēs. Un viss tur ir... nāve, zāģis un viss pārējais.

Pole: Un no tā laika tev sākās?

Neiburga: Jā, es domāju, ka tas. Jo es biju tāds dīvaini slimīgs bērns. Šobrīd es neteiktu, ka esmu slimīga, bet nu – tāda... Tās slimības arī tādas dīvainas. Tas ir jocīgi, ka astrologi vienmēr teikuši, ka es slimošu ar grūti atklājamām, nesaprotamām slimībām.

Pole: Vai arī tev gadās...

Neiburga: Man gadās! Visu laiku! Nu kādā sakarā?

Pole: Varbūt tam ir kāda saistība ar tām bailēm, kas ir tevī. Varbūt tas banāli skan, tā riebīgi, tas pieņēmums, ka ir kaut kādas bailes, kas transformējas fiziskā pasaulē.

Neiburga: Ā, ka es pati esmu vainīga, ka man tās sliktās slimības nāk. Tas man visšausmīgāk nepatīk – tas, ka viss ir galvā.

Pole: Man, piemēram, nenotiek nekas tāds.

Neiburga: Nu lūk. Bet kāpēc... Bet tev skauž varbūt, ka man notiek?

Pole: Vispār – galīgi neskauž. Bet man nav bail. Es par slimībām vispār nedomāju ikdienā.

Neiburga: Varbūt tāpēc, ka tu tikai šķaudi?

Pole: Es vispār arī nešķaudu.

Neiburga: Tu pat nešķaudi!

Pole: Es ļoti reti šķaudu. Bet man nav bail no slimībām. Dažreiz varbūt. Nu, piemēram, kad es togad braucu no Tallinas pie tevis uz Miķeļtorni un mēs braucām pa nakti pa to Dundagas ceļu, kur šausmīgi apsnidzis un slidens, un Marta aizmugurē. Tas ceļš faking slidens, un, ja kāds manevrs nebūs labs, var sanākt sūdi. Tad drusku uz mirklīti iegriež tās bailes, bet tad tu uzreiz rekonstruē to domāšanu, ka tu tagad esi tāds rallija braucējs, ļoti labi izbrauksi un viss būs baigi labi.

Neiburga: Nedomāju, ka tās ir sekas manai domāšanai. Es domāju, ka ir vienkārši notikumi un tad ir sekas manā domāšanā par to. Tāpēc, ka es visu laiku zinu, ka visa pasaule ir pilna ar baktērijām un vīrusiem.

Pole: Arī ar labām baktērijām.

Neiburga: Jā, ar labām un sliktām, bet...

Pole: Tad mēs nonākam pie tā, kāpēc vispār no tā būtu jābaidās.

Neiburga: Pirmkārt, justies slikti nav patīkami.

Pole: Nujā, kad tu nevari kaut ko fiziski.

Neiburga: Otrkārt, nomiršana atkal.

Pole: Nujā, un par to nomiršanu... es par to nomiršanu domāju: ja man nebūtu Marta, mans bērns, tad iespējams, ka man nebūtu tādu izteiktu baiļu nomirt. Vienīgais iemesls, kāpēc varbūt man negribētos nomirt, ir tas, ka gribētos, lai Martai ir tāds cilvēks, kas bērnu mīl kaut kā pārpasaulīgi, un negribētos, lai viņš bez tevis ir. Lai gan es tāpat zinu, ka 18 gadus viņš būs tev tāds taustāms, mīļš, bet pēc tam viņš tāpat aizies. Un tu nevarēsi viņu tā apmīļot un sabučot. Bet dīvaini, ka, pirms Marta piedzima, man vairāk tā kā gribējās nomirt nekā negribējās, bet tagad tiešām... tās bailes no nāves ir vienīgi bērna dēļ un negribas nomirt.

Neiburga: Man arī ir tāda sajūta, ka... ne sajūta, bet es pilnīgi konkrēti zinu, ja nebūtu bijis Antons, no 25 gadiem līdz 30 tieši bija tāds izmisuma laiks, ka... ja viņš tur nebūtu bijis klāt, tad es visu laiku arī biju uz tāda izmisuma, kad liekas, ka gribas nomirt...

Pole: Pirms tev ir bērns, tev ir kaut kāda pavisam cita dzīvības izpratne. Tu sities kā tāds naktstauriņš pret gaismu, nesaproti, kas tā būšana vispār ir, kas tā eksistence ir, nesaproti to jēgu un mokies nemitīgi. Kaut kādas ciešanas visu laiku. Un, līdzko piedzimst bērns, tā būšana pieņem kaut kādu pavisam citu formu un liekas, ka viss fokuss uz sevi kā uz ego noņem visu svarīgumu un pāriet kaut kādā pavisam citā kvalitātē, citā līmenī, kad tev nav tik svarīgi, ka tu esi. Droši vien tas ir dabiski, kaut kāds dabas princips, ka tu caur savu būšanu vari palīdzēt kādam citam būt un ka tur ir tā jēga. Pat ne jēga, bet iemesls, kāpēc negribēt nomirt.

Neiburga: Jā. Es klausos to, ko tu saki par to būšanu–nebūšanu, miršanu–nemiršanu un to sajūtu, ka tu to ļoti viegli tver... Man tur uzreiz ir... man tā iedomu pasaule ir tik traka... Pēdējā laikā es saprotu, ka man ir tā kā mežonīgi zirgi, viņi visu laiku nesas, un viņi iedomājas visas vistrakākās lietas. Un tā nomiršana man neliekas tā, kā, es nezinu, nobirst pēdējā sniegpārsliņa un es kaut kur tur pazūdu, bet tās būs šausmīgas ciešanas, un viss ir tik briesmīgi, viss ir tik melni. Un tad vēl ir visi tie spoki un visi tie gari, un viss tas, ar ko jātiek galā...

Pole: Tas ir tad, ja tu piešķir kaut kādu nozīmi esībai. Bet, ja tu to uztver kā tādu sniegpārsliņu, kas krīt, un tu neesi nekas tāds baigi sevišķs…

Neiburga: Nē, es ļoti labi saprotu, ko tu saki, bet es brīnos, ka ir cilvēki, kas... Un tad tu saki, ka es ļoti labi dzīvoju, nu tā forši... ka tā izskatās...

Pole: Tu ļoti viegli dzīvo.

Neiburga: Bet kāpēc tad es esmu tik ļoti pieķērusies un kāpēc es tik ļoti baidos no tās nāves, no slimībām? Tas ir fenomenāli! Kaut kas nesavienojams! Es vienkārši skatos un brīnos par to vieglo attieksmi, un tad es atceros mammas dienasgrāmatas, ko es lasīju. Cik ļoti viņa arī negribēja nomirt. Un es domāju, kāpēc viņa arī par to visu laiku ir rakstījusi. Par to negribēšanu nomirt. Tikai nenomirt, tikai nenomirt! Tā šausmīgā baile.

Pole: Bet kā var gribēt nenomirt, ja zini, ka vienalga nomirsi?! Kāda starpība, vai tu nomirsi 10 gadus šur vai tur? Kaut ko tu vari paspēt, bet ko tu tādā lielā mērogā vari izmainīt?

Neiburga: Zini, Pole, tu esi daudz gudrāka par mani. Nē, reāli, nē, nopietni. Es pilnīgi, es tagad sapratu, jo tieši šī te sajūta – tas, ko tu tagad pateici par to, vai tu tur nomirsi pēc 10 gadiem vai pēc... – tas ir tas, kam es netieku klāt. Jo man ir... Un es apbrīnoju vienkārši un fascinējos no Herca Franka, kur viņš filmē savu operāciju sirdij, ka viņš pieiet savām slimībām ar tādu dokumentālismu. Tā ieinteresētība. Es arī gribu it kā izmantot savu dzīvi tādā dokumentālista garā. Labprāt gribētu filmēt, kā es tur mokos ar savām trakumsērgas vai citām pazīmēm...

Pole: Tu jau to dari!

Neiburga: Es jau to daru, jā. Iespējams, ka viņš arī nebija tik perfekts un arī baidījās no kaut kā, ka nebija tā, ka viņš vienkārši filmēja un priecājās. Tāpēc, ka gribēja rādīt citiem to pieredzi, notikumu, cilvēka saskarsmi ar iespējamo nāvi un izmantoja to kā māksliniecisku metaforu. Tas ir riktīgi forši. Bet es, piemēram, atceros, kā biju uzaicināta piedalīties izstādē, Helēna Demakova kuratore. Un man bija kaut kāds darbs jātaisa, bet man bija tieši trīs mēnešus vecs Antons, un slimnīcā pēkšņi paziņoja, ka viņam ir kaut kāda drausmīga kaite. Tur visu laiku meklēja – sāka no kuņģa un beidza ar tūpli. Un tur esot kaut kas briesmīgs, un tas tūlīt pat ir jāgriež. Bet viņam ir trīs mēneši, es viņu esmu piedzemdējusi, tikko kļuvusi par māti, es vispār nesaprotu, kā tikt galā ar to situāciju. Es nespēju ne ēst, ne dzert, ne gulēt, bet man bija obligāti jādod viņam iespēja ēst manu mātes pienu. Jo tas viņu izglābtu. Varbūt. Bet kā lai tu to izdari, ja tu esi tik ļoti satraukusies? Tev ir tik slikti, un tu dzirdi, kā aiz durvīm dakteri saka: nu tā, tagad mēs iesim te iekšā, tas tur nedzīvos ilgi. Tas arī ir tas, kas ar mani gadās visu laiku. Visu laiku es dzirdu ne to, ko man vajag dzirdēt. Un tad man zvana Helēna un saka: nu, kā tur ar tiem darbiem? Bet es saprotu, ka mani vispār neinteresē nekādi darbi, manī nav nekā radoša, manī nav nekā, es esmu instinktīva izdzīvošanas krūts, kura mēģina ražot pienu, lai mans bērns tagad būtu dzīvs. Bet cik forši būtu, ja būtu savādāk, ja es to uzskatītu par eksperimentu. Ja es paskatītos uz to no malas. Atkāptos un paskatītos: okei, te ir tāda situācija, es to varētu izmantot, es varētu uztaisīt no tā...

Pole: Mākslu!

Neiburga: Mākslu! Tas, iespējams, palīdzētu daudziem citiem, kā tikt ar to galā, kā dzīvot, kā... nezinu... justies. Bet tad, kad ar mani notiek – tāpat bija, kad piedzima Antons. Man bija doma, ka es filmēšu filmu par dzemdībām. Tāpēc, ka mums rādīja tajos kursos visādas briesmīgas filmas sliktā kvalitātē un boring, un, nē, man likās, es uzfilmēšu tādu riktīgi foršo filmu. Samontēšu tā, lai ir ko rādīt mātēm, kas gatavojas dzemdēt. Un tanī brīdī, kad man tas viss sākās, man vienkārši bija tāds – atkāpies, kamera, viss, es negribu, es gribu būt viena pati. Kā kaķene – vienkārši ielien savā kaktā, vienkārši cīnies.

Pole: Viens mākslinieks bija nofilmējis bērna dzimšanu, tieši to, kā bērns iznāk no mātes klēpja, un tajā pašā laikā blakus viņš bija nofilmējis laikam savas mātes nāvi. Respektīvi, tev ir dzimšanas brīdis un nāves brīdis. Nofilmēti un iet paralēli. Es neesmu redzējusi to darbu, bet kaut kur skolas gaiteņos tika pieminēts kā viens no iespaidīgākajiem darbiem.

Neiburga: Jā, bet iedomājies, kā tu vari nofilmēt mātes nāvi? Kā?

Pole: Es arī tieši par to domāju, kā tu kā mākslinieks tagad saproti – ā, tagad man jāiet un jāfilmē tā mirstošā mamma – un tu viņu filmē, lai pēc tam viņu ieliktu...

Neiburga: Tu skaties kamerā, nevis esi klāt.

Pole: Nuja. Un tad ir jautājums, vai tu īstenībā piedzīvo mātes nāvi vai tu piedzīvo savu nākamo mākslas darbu.

Neiburga: Es domāju, katram tas ir... Es nepiesietos un neteiktu, ka tas ir slikti, ja kāds to spēj izdarīt, bet vienkārši es to nekad nevarētu. Nekad mūžā.

Pole: Nu labi, tu kā dzemdējoša māte nevari nofilmēt savu bērnu, bet vai tu kā mākslinieks varētu iet un nofilmēt dzemdējošu māti, kas neesi tu? Kādu citu mirstošu māti, kas nav tava māte?

Neiburga: Filmēt kādas citas sievietes dzemdības un viņas mātes nāvi – tas ir jau tāds reāls mākslas projekts, bet man liekas, ka tas nav īsti patiesi. Man nekad nav gribējies strādāt ar to, ka tu izmanto kāda cita cilvēka vājumu.

Pole: Ja tev būtu jāizvēlas, būt par mākslinieci vai par mammu, tev nebūtu jautājumu?

Neiburga: Es pilnīgi un absolūti varu pateikt, ka vispriecīgākais, laimi nesošākais un visnomierinošākais man ir tas, ka man ir divi bērni, ar kuriem es varu ik pa brīdim satikties tādā mīlestības saiknē, laimes saiknē. Saprašanās saiknē. Es domāju, ka es nevienā darbā nekad tādu nedabūšu. Bet tā ir mana pieredze – ar bērniem. Sievietes, kurām nav šādas pieredzes, iespējams, viss ir pilnīgi savādāk. Nav viennozīmīgi, ka sievietei jābūt mātei. Bet tādu ikdienišķu laimi es diez vai dabūju no saviem mākslas darbiem. To es dabūju no bērniem.

Pole: Viņus var apķert, samīļot…

Neiburga: Jā, jā, jā – apķert, samīļot, sabužināt, saošņāt.

Pole: Ar mākslas darbiem tā nevar.

Neiburga: Nu, nav īsti. (Smejas.)

Pole: Bet tā ir tāda spekulācija. Neviens jau neliek izvēlēties. Mēs, par laimi, dzīvojam tādā laikmetā, kur var būt gan, gan. Nav jābūt tikai mātei. Bet… jā, tagad, kad es Martu kādu laiku neredzu… Satiekoties tu kā izslāpis cilvēks dzer ūdeni, kamp to kopābūšanu. Bet, no otras puses, ja man nebūtu šīs pašas izvēlētās nošķirtības, varbūt es nespētu to tā ieraudzīt. Jo ikdienība tomēr nobružā daudzas jūtas. Bet… vai tev ir svarīga brīvība? Kas tev vispār ir brīvība?

Neiburga: Nezinu, man liekas, es diezgan brīvi dzīvoju. Es daru to, ko gribu. Nav tāda sajūta, ka es kaut kā ierobežotu savu brīvību. It sevišķi tagad, pandēmijas laikā. Es pat baidos, ka beigsies pandēmija un man vairs nebūs brīvība veidot savas dienas tā, kā es vēlos. Es no rīta pamostos, man nekur nav jāskrien, es varu līdz 11 savas lietas darīt un tad slēgties klāt zūmos. Un arī tajos zūmos var neieslēgt kameru. Un tad tu vazā apkārt to telefonu līdzi uz dušas telpu, malku krāmē, ņemies, tu it kā seko visam līdzi, bet vari darīt simt lietas kopā.

Pole: Vienā no šiem pēdējiem vorkšopiem mēs strādājām ar Dostojevska “Spēlmani”, un tur tā viena doma bija par brīvību… Tas gan laikam no “Brāļiem Karamazoviem”, kur Georgijs atsaucas uz to Jēzus un Poncija Pilāta sarunu pirms viņa krustāsišanas. Georgijs saka Jēzum apmēram, ka to vēsti, ko tu gribi dot par absolūto brīvību, – cilvēce nav tam gatava. Cilvēki negrib nekādu brīvību, cilvēki grib, lai par viņiem parūpējas. Un brīvībai nav vienlīdzības zīmes ar laimi.

Neiburga: Tas par brīvību ir interesanti – ko īsti brīvība nozīmē.

Pole: Tajā vorkšopā otra tēma, kas gāja paralēli brīvības tēmai, bija ciniķis. Ko nozīmē būt ciniķim, un kā tās ciniķa definīcijas mainījušās laika gaitā. Es varu sameloties, bet viena no definīcijām, kas nāca, ja nemaldos, no senajiem grieķiem, bija, ka ciniķis ir kā suns, kas masturbē tirgus laukumā, kamēr pārējie pērk ābolus. Un beigu galā, ņemot vērā, ka ir Dostojevskis un pareizticības un kristietības tēma, es kaut kā vienu rītu sapratu: hei, nu tad man jāaiziet uz pareizticīgo baznīcu. Nu, un es tur teicu, ka sešos vakarā atnākšu un gribu parunāt ar baķušku. Un tas ir skolas darba ietvaros, un es ierodos baznīcā, un tur tieši notika tā kalpošana un tie skaistie dziedājumi, un atmosfēra, mēs ar kursabiedriem un pasniedzējiem ienākam, un es saku: hei, kur man tā tikšanās, man vajag ar to baķušku parunāt, es viņam gribu uzdot vienu jautājumu. Mani aizsūta sānā, kur tas baķuška ir, un tā ir vieta, kur grēksūdze notiek. Paralēli, kamēr notiek dievkalpojums. Un mēs ar visu baru ejam pie tā baķuškas. Un viņš – ko un kā...

Neiburga: “Ko tu gribi?”

Pole: ...es saku, ka gribu vienu jautājumu uzdot, un viņš saka, vai tu esi kristīta pareizticībā? Un es saku, ka ne. Viņš saka: klau, nevarēs. Ka viņš nevar grēksūdzi pieņemt, ja es neesmu kristīta. Bet es saku: es negribu grēksūdzi, es gribu tikai vienu jautājumu uzdot viņam. Viņš redz, ka tur ir tie pārējie cilvēki, un viņš tā kā uztraucies un saka, kā tad tie cilvēki nerunā krieviski? Es saku, nē, angliski un tā, bet viņš atkal uztraucies, ka viņš nerunā angliski, un tur tāds satraukums pēkšņi, bet viņš saka, ka mēs varam aiziet uz kaut kādu mazo istabiņu baznīcā, tur mēs varam parunāt visi. Un viņš tāds liels un sirms, un nosvīdis, un tāds… Un es pēkšņi ieraugu, ka viņš ir kā Bukovskis, tāds nosvīdis, liels, un es tāda maziņa blakus stāvu viņam. Un es viņam saku, ka es gribēju tikai vienu jautājumu uzdot, kas ir tā brīvība, ko Jēzus apsolīja, vai jūs man varat pateikt, kas ir tā brīvība?

Neiburga: Un ko viņš atbildēja?

Pole: Viņš atbildēja no Bībeles, faktiski ļoti sausi. Ka to var izlasīt Bībelē. Es pat neatceros, nebija interesanta tā atbilde, bet, ja mani baigi interesē, viņš sarunās, ka es varu atnākt nākamreiz uz tikšanos. Nu lūk! Tā es arī nenoskaidroju, kas tā brīvība.

Neiburga: Kāda vispār brīvība? Es, piemēram, jūtos ļoti atbildīga par daudziem cilvēkiem.

Pole: Tā brīvība sanāk arī nežēlīga kaut kādā ziņā, ja tu pa īstam gribi iemantot brīvību...

Neiburga: Tad tev jāatsakās no daudzām lietām. Bet jautājums ir, vai tu gribi to brīvību.

Pole: Un, atsaucoties uz Dostojevska darba analīzi, sanāk, ka tā Jēzus otrā atnākšana būs par to, ka viņš prasīs, cik tu esi brīvs. Cik tu, Katrīna, esi brīva.

Neiburga: Man tad jāsāk teikt, ka sievietei ir daudz grūtāk būt brīvai.

Pole: Nu lūk.

Neiburga: Tāpēc, ka sievietei ir daudz lielāka piesaiste pie zemes lietām. Pie paaudžu turpinājuma, pie zemes darbiem, pie pavarda kurināšanas, visa pieraudzīšanas.

Pole: Bet paga, tad sanāk, ka tā brīvība ir tiešām vīriešu privilēģija?

Neiburga: Vispār kam ir vajadzīga brīvība? Kam viņa ir vajadzīga? Nevienam! Pēc tam, kad mēs nomirsim, mums būs brīvība. Tagad mēs šeit, pēc manām domām, esam, lai piepildītu kaut kādu tieši nebrīvestību. Lai izpildītu viņu labi, kaut ko iemācītos, un tad jau pēc tam būs tā brīvība. Es nezinu, kāda brīvība šeit. Jo tu vairāk gribi brīvību šeit uz planētas Zeme, jo tu esi neatbildīgāks, nepatīkamāks tips.

Pole: Nujā, tu esi sabiedrībai nederīgs, tu neesi funkcionējošs.

Neiburga: Nē, vienkārši, cik es saprotu, tā tava brīvība, tā tava dvēsele – dvēsele, varam to saukt citos vārdos – ir apaugusi ar gaļu, kas ir diezgan nebrīva un sāpoša, un nepatīkama, un visvisāda. Smuka, nesmuka, visvisādīga. Un tad vēl ir prāts, kas traucē. Un tā brīvība ir tas iekšējais, kas paliks pēc tam, pēc nāves. Tas, kas arī šobrīd ir iekšā. Un, ja mēs tam spējam pieslēgties, tad varētu it kā panākt to brīvību, bet man personīgi ir sajūta, ka es ar to savu nenormālo egoismu, ar tām savām domiņām un domām pagaidām nespēju atslēgties.

Pole: Nu tas nav arī, būsim godīgi, viegli.

Neiburga: Nav viegli, nav. Tas, es domāju, tāds dzīves uzdevums.

Pole: Bet man liekas interesanti, vai tiešām ir tā, ka vīriešiem šinī ziņā ir vieglāk, no dabas vai prāta, ka viņiem a priori ir iedota lielāka iespēja pieprasīt?

Neiburga: Jā, es domāju, – tagad mani visi nošaus un uzbruks – man ir tāda sajūta, ka ir dabas māte un mēs tomēr esam kaut kādi dzīvnieciņi. Un, ja tu paskaties, ko vilku māte dara, ko dara vilks vai ko dara tāds putns vai šitāds, vai ezītis, vai kurmītis.

Pole: Bet tā nav, ka visās sugās…

Neiburga: Ļoti dažādi. Bet kopumā tās mātes... Nu labi, zirnekļu mātes, kas apēd savus bērnus, nav labs piemērs... nevis bērnus, bet tēvus, ko viņas uzreiz apēd, lai būtu olbaltumvielas bērniem. Es domāju, ka dabā viss ir diezgan pareizi un sabalansēti, bet diemžēl cilvēku vēsturē, dzīvē viss ir sanācis nepareizi un nesabalansēti.

Pole: Tu domā?

Neiburga: Tas visu laiku mainās šausmīgi. Tā sabalansēšanās, man tā šķiet, ir pa kaut kādiem gadsimtiem. Viņa ir tāda turpu-šurpu, turpu-šurpu. Tāpēc, ka, piemēram, attiecības, es nezinu, matriarhāts un patriarhāts, vai ka tu novērtē sievietes un ka tu nenovērtē, ka tu piešķir vērtību cilvēkam kā tādam vai tu nepiešķir. Tikko vēl bija vergu sabiedrība. Ir tik daudzas lietas, kas ir mainījušās, bet lielos līmeņos tās svārstās, un tikai tāpēc, ka mums ir, man liekas, es nezinu, domāšanas iespēja. Bet dzīvniekiem tās ir sabalansētas. Tur ir balanss kaut kāds. Mātīte nokož, mātīte nenokož.

Pole: Vai stārķiem, piemēram, ka vīrieši stārķi lido uz tām pašām vietām.

Neiburga: Bet kāpēc sievietēm un vīriešiem viss ir tik šausmīgi sarežģīti?

Pole: Kādā ziņā sarežģīti?

Neiburga: Nu nav tā, ka vienmēr mātīte lido v ai tēviņš lido, nav nekas tāds vienkāršs, normāls, saprotams.

Pole: Mums? Ā, nu, mātīte lido... un viss skaidrs. Tu dari tā, es daru šitā.

Neiburga: Jā. Labi, ka es sev to jautājumu neuzdevu!

Pole: Ir par ko padomāt. Kāpēc mēs nevaram...

Neiburga: Es domāju, ka tikai tāpēc, ka mums ir valoda.

Pole: Es domāju, ka tās sarežģītās neironu kombinācijas smadzenēs to nosaka. Ka mēs nevaram pieturēties pie lomu spēlēm tādā vienkāršā izpratnē. Bet, no otras puses, es tagad pētīju par tām bitēm, man jāraksta maģistra darbs, un ir tādi neiroloģiskie pētījumi, kuri apliecina, ka pat tādām sīkām būtnēm kā insektiem, pat ar viņu primitīvajām smadzeņu konstelācijām, ir tās, ko angļi sauc par midbrain, vidussmadzenes, kuras nosaka, ka tev var būt pieredze. Varbūt tev nav spēju reflektēt par to pieredzi, bet vidussmadzenes nosaka, ka tev vispār šī pieredze var būt un ka tu ar šo fenomenoloģisko “es” apziņu saproti, ka tu esi kaut kas.

Neiburga: Es, bitīte Maija.

Pole: Gadsimtiem ilgi valdīja uzskats, sākot no Aristoteļa, ka dzīvniekiem nav apziņas, ka viņi tā kā roboti, tā kā dabas mašīnas, viens no… neatceros, kurš no filozofiem teica, ka viņi ēd bez prieka, aug neapzinoties, piedzīvo sāpes nesāpot, vai tāda apmēram tā doma.

Neiburga: Ka viņi neko nejēdz. Nu, mūsu vistās var redzēt milzīgu apziņu. Nav jautājumu.

Pole: Un Darvins teica, skaidrs, ka drīzāk var runāt par degree, tas sanāk… ka mums ir viena veida apziņa, bet var runāt par “pakāpēm”. Tas pēkšņi paver lauku domai, ka ir kaut kāds apziņas grauds un pat tādām mazām būtnēm kā insektiem ir šis grauds.

Neiburga: Mēs neesam vispār nekas tik svarīgs. Man šodien no rīta bija šausmīga pamošanās, es ļoti gribēju izdomāt, kā aizmigt atkal, noklausījos Sadguru, un viņš teica: iedomājies, katru rītu tu redzi, ka saule atkal ir tur, kur viņai jābūt, un neviena planēta, neviena galaktika nekur nav aizskrējusi. Viss ir tā, kā vajag būt. Un tikai tā tava maziņā, riebīgā domiņa traucē tev un rada iespaidu, ka šī diena ir neizdevusies. Kaut gan viss strādā, viss šitas milzīgais wow wow wow strādā tavā labā. Un man tas riktīgi palīdzēja.

Pole: Ja tu ieraugi, ka saule ir savā vietā, esi priecīgs!

Neiburga: Tad, kad ir ļoti slikti, es iedomājos par Plutonu, es domāju, cik tur ir auksti un briesmīgi, un kluss. Ne pat briesmīgi, bet miers pilnīgs, un tas man šausmīgi palīdz. Tas ir kā meditācija uz to pilnīgo klusumu, aukstumu, kosmosu, un tas ir tik forši. Tad pazūd tas ego, kas guļ gultiņā.

Pole: Zem sedziņas.

Neiburga: Jā. Kaut ko grib šausmīgi, kaut kas viņam ir vajadzīgs. Un uzreiz paliek vieglāk.

Man pēdējā laikā baigi vajag kaut kādu to sajūtu. Mana mamma ļoti baidījās no nāves, mēs jau par to runājām. Es ļoti baidījos no nāves. Un man tagad ir sajūta, ka es varu pateikt, ka es nebaidos no nāves. Mani pat interesē.

Pole: Ja, tiešām? Es zinu, ka tā vajadzētu būt. Vienā no Rīgas Laikiem bija kārtējā saruna par nāvi, protams, un intervējamais deva piemēru par puiku, kas spēlēja bumbu pagalmā, un viņam tiek paziņots, ka vēl 10 minūtes un pasaule ies bojā, un ko nu darīs? Un viņš tā kā turpina spert to bumbu. Man likās, būtu labi, ja varētu dabūt šādu sajūtu, ka tu nekrīti panikā, bet vienkārši dari, mazgā savu krūzīti. Vai izpīpē cigareti līdz galam.

Neiburga: Mēs ar Ludvigu runājām, un viņš teica: ja zinātu, ka meteorīts tūlīt kritīs, tad viņš uzreiz izsviestu visas mantas pa logu.

Pole: Diezgan cienījama vēlme! Izsviest visas mantas pa logu. Beidzot!

Neiburga: Un tad es teicu: varbūt tad izdarām to tagad, jo, ja tu to gribi, nav jāgaida kaut kāds meteorīts un pasaules gals.

Pole: Un ko viņš teica?

Neiburga: Viņš vēl teica, ka viņš izmestu visas mantas un pats lēktu. Un tad es teicu: bet paga, es ar tevi labprāt būtu kopā pēdējā brīdī. Un tad mēs vienojāmies, ka tomēr varētu palikt kopā.

Pole: Ka nelēks pakaļ tām mantām. Bet tas man liekas arī tā skaisti, ka tu atver logu un iztēlojies, kā fon Trīra filmā birst lejā...

Neiburga: ...visi lego klucīši. Apenes, nezinu, kas vēl.

Pole: Skaisti tas varētu būt. Kā ātri tikt vaļā no mantām.

Neiburga: Zero waste.