Ieraugi vienu mūri, vienu cipresi un jau esi laimīgs

Kārlis Vērdiņš: Tātad es Rakstniecības un mūzikas muzejā šodien atradu – uzmini, ko?

Jānis Ozoliņš: Nu?

Kārlis: Vēl vienu Mudītes baletiņu.¹

Jānis: Ooo!!

Kārlis: Vienā vēstulē Gonkam² viņa ir atsūtījusi vēl vienu baletiņu, ko es iepriekš nebiju atradis. Baletiņš saucas “Saules karogs” un veltīts komponistam Jānim Zālītim. Baletiņā ir lietota tāda izteiksme, ka nevis notiek tas un tas, bet tur aprakstīts, kādu baletiņu viņa gribētu rakstīt, kas tajā baletiņā notiks. Un tā valoda ir tikpat tautiski sirreāla kā citos baletiņos. Tā ka šī diena bija ļoti vērtīga. Tagad man jau ir astoņi baletiņi.

Jānis: Nav tā, ka vēl kaut kur kaut kas ir paslēpies?

Kārlis: Ļoti iespējams, bet nu es nezinu, cik ļoti man vēl jāizrokas cauri visām viņas vēstulēm. Es lasīju gan viņas vēstules Gonkam, gan Anšlavam Eglītim, gan Bertai Rudzītei, kas bija viņas draudzene, kritiķa Jāņa Rudzīša dzīvesbiedre un dzīvoja Stokholmā. Izskatās, ka ne Anšlavam, ne Bertai viņa nav īsti stāstījusi par savām radošajām lietām. Anšlavam viņa pārsvarā raksta par citiem rakstniekiem un latviešu trimdas kultūras dzīvi, ziņām no Latvijas. Bet Bertai atkal vairāk tādas personiskas lietas par kopīgiem draugiem un paziņām. Ar Gonku tomēr viņai tās attiecības bija kā lieliem domubiedriem. Gonka viņai sūta savus 60. gadu sākuma dzejoļus, “Melno sauli” un tamlīdzīgi, viņa dalās iecerēs par citiem baletiņiem. Viņa grib sarakstīt baletiņu “Spogulaite”, kas arī, manuprāt, nav uzrakstīts un pabeigts.

Jānis: Tad sanāk, ka Elles ķēķī Mudīte ir tas neatklātais dārgakmens, mūza, kas gan rakstīja arī pati.

Kārlis: Jā, viņa nekad īsti netika uzskatīta par rakstnieci. Viņa bija tāda kā pasākumu organizētāja, mūza, draudzene, iedvesmotāja. Nevienam nešķita, ka kaut kas svarīgs varētu būt arī viņas pašas rakstītais. 60. gadu sākumā gan laikam rodas doma, ka “baletiņus” varētu izdot grāmatā, bet vienā vēstulē es šodien izlasīju, ka viņa pati tādu grāmatu negrib, jo viņai tajā laikā trimda ir jau krietni vien apnikusi. Viņa neredz jēgu. Turpināt rakstīt un arī grāmatu izdot – tas viņai liekas tāds šaurs trimdas žests, bezjēdzīgs un nevajadzīgs. Kas, protams, liekas dīvaini, jo tieši tajā laikā daudziem viņu paaudzes rakstniekiem un dzejniekiem iznāk grāmatas, arī pirmās grāmatas. Laikam jau viņu tas galīgi neinteresēja. Tikai pašās vecumdienās, mūža beigās, iznāk divas viņas grāmatiņas Kalifornijā, Gvido Augusta izdevumā. Tās arī būs iekšā viņas izlasē.

Jānis: Es šodien runājos ar Mākslas akadēmijas studentiem, un interesanti, ka tās ir divas pilnīgi dažādas pilsētas: Ņujorka, kad Elles ķēķis bija aktīvs, un Ņujorka, ko mēs pazīstam un redzam tagad. Tagad tā ir komercializēta, dārga un kaut kādā ziņā jau nepieejama pilsēta. Vēl 70. gados Ņujorka bija ļoti bīstama, ar visām mafijām un mēģinājumiem to apkarot. Un jautājums: cik lielā mērā var to kādreizējo Ņujorku, tās sajūtas rekonstruēt, arī Elles ķēķa dzejā. To, ko mēs šodien vairs nevaram piedzīvot.

Kārlis: Nu, viņiem Elles ķēķī jau ienāk tikai daļa Ņujorkas, tā bija teiksmaina dzeja, kur apkārtējā realitāte ienāk tikai nedaudz. Viņiem bija svarīgi pārlēkt no apkārtējās realitātes uz Latviju un atpakaļ. Telpa, kurā var brīvi ceļot. Laikā un telpā. Mana hipotēze ir tāda, ka Gonka šo stilu aizguva no Mudītes Austriņas, jo viņas 50. gadu sākuma stāstiņos, rakstiņos šis stils jau izpaudās ļoti spilgti. Par Austriņu īsti nekad neviens nav publicējis nekādas kritikas un izvērstākas apceres; viņas literāro darbību piemin tikai šur tur ar kādu vienu teikumu. Vienīgie viņas kritizētāji dažreiz ir Amerikas latviešu avīžu lasītāji, kuri aizrāda, ka neko nevar saprast no tā, ko viņa raksta.

Oficiante: Vai jums ir kādas alerģijas, par ko man būtu jāzina?

Jānis: Laikam jau nav. Paldies. Nu – cheers! (Saskandina glāzes.)

Kārlis: Cheers!

Jānis: Kāds bagātīgs vīns! Ļoti garšīgs. Nu jā, tad sanāk, ka tu šobrīd ne vien reabilitē, bet faktiski atklāj no jauna un pārraksti literatūras vēsturi – jo Austriņa nav uztverta kā literāte, bet tagad, šajā brīdī, tas notiek. Tu sastādi šo grāmatiņu, tā tiks laista klajā, un vēl arī tava hipotēze, ka viņa ietekmējusi Gonku.

Kārlis: Jautājums jau arī, cik lielā mērā trimdas literatūra un trimdas dzeja pastāv kā vienlīdz svarīga salīdzinājumā ar Padomju Latvijā tapušo dzeju. Mūsu šībrīža apziņā, manuprāt, joprojām visiem liekas, ka tās īstās lietas notika Latvijā un nevis trimdā.

Jānis: Tiešām kāds tā domā?

Kārlis: Ja mēs paskatāmies uz pasākumiem un grāmatām, uz to uzmanību un pūlēm, kas tiek veltītas Vācietim, Ziedonim un citiem Padomju Latvijas autoriem, tad redzam, ka trimdas autoriem ne tuvu nav tādas uzmanības.

Oficiants: Te būs sīrups no tumšā alus… medus, brūklenes, smiltsērkšķis.

Jānis: Viss, kas mums patīk, – smiltsērkšķis, brūklenes.

Oficiants: Glāzīte ar pesto. Un pēdējais būs hummuss no pelēkajiem zirņiem.

Kārlis: Paldies.

Jānis: Paldies.

Kārlis: Skatīšos, kā tu ēd, un darīšu pakaļ.

Jānis: Mums jāsāk dekonstruēt to palagu, kas mums ir uzlikts uz papīra. Jā, kaut kā man šķiet, ka mums pietrūkst drosmes literatūrā ieraudzīt nezināmo, nevis tikai to, kas bija populārs padomju gados. Iespējams, ka pedagoģes māca tieši to, kas bija viņu jaunības dzeja un viņu jaunības jūsma, un to viņas grib turpināt darīt. Bet vai tas ir interesanti jauniešiem?

Kārlis: Jautājums, cik vispār literatūra jauniešiem ir interesanta. Kur ir tie jaunieši, kuriem degtu acis noskaidrot to pašu Mudītes Austriņas īsto vietu Elles ķēķa grupā? Mēs arī Literatūras, folkloras un mākslas institūtā saskaramies ar to, ka tādu jauniešu ir gaužām maz. Iespējams, ka mana interese par Elles ķēķi ir vecmodīga un nākotnē nevienam nebūs saprotama. Taču, no otras puses, par kuriem pagātnes rakstniekiem tad vispār kāds interesēsies? Visa šī ilgstošā humanitāro zinātņu mirdināšana badā un izglītības sistēma – man arvien vairāk liekas, ka nākotnē to nevienam nevajadzēs. Es, protams, ceru, ka maldos. (Fotogrāfam.) Nefotografē, cik mēs nesmuki ēdam šito.

Fotogrāfs: Es spiežu to, kas ir.

Kārlis: Es nemāku pareizi šito ēst.

Fotogrāfs: Tur, man liekas, nav pareizi un nepareizi.

Jānis: Ir tikai vienkārši nepareizi.

Fotogrāfs: Jā!

Kārlis: Sentluisā mēs gājām uz kādu etiopiešu restorānu, kur bija viss kā tāda milzīga, milzīga pankūka, uz tās viskautkas salikts, un tad to pankūku vēl var kaut kur pamērcēt, un tad tas viss kopā jāapēd. Tur arī viss ar pirkstiem notiek, bet nu jā… tur bija kaut kā bišķi saprotamāk.

Jānis: Jā, dažus galda piederumus mēs vispār tikai pēdējos trīs gadsimtus lietojam. Tā kā viss ir jauns, nekas nav zaudēts. Es joprojām esmu pārliecināts, ka jāmāca tā literatūra, kas notiek šobrīd, bet klasiķiem jāpievērš uzmanība mazliet vēlāk. Nav jau tā, ka viņi būtu jāignorē, bet, ja mēs nerunājam par to, kas notiek šobrīd, kas tad literatūru lasīs un kas uz mākslas darbiem skatīsies?

Kārlis: Tieši tā.

Jānis: Tas, protams, prasa ārkārtīgi lielu darbu arī tiem, kas māca tajā iedziļināties, bet tas nenozīmē, ka būtu jāizolējas no tā, kas notiek tagad. Kaut kādā ziņā ir skumji, ka humanitāro zinātņu zenīts ir bijis tas brīdis, kad tās radās.

Kārlis: Kurā brīdī viņas atšķīrās no eksaktajām zinātnēm tā pa īstam? Tas bija 18. gadsimts?

Jānis: 18. gadsimtā runā par tādu fenomenu kā kultūras vēsture. Jābūt aristokrātam, lai nodarbotos ar humanitārajām zinātnēm.

Kārlis: Gluži kā mūsdienās.

Jānis: Jā, finansējuma nav.

Kārlis: Dažreiz jau ir.

Jānis: Mazliet.

Kārlis: (Fotogrāfam.) Mēs beigās noteikti piedzersimies, sāksim kauties, demolēt visu, glāzes plēst!

Fotogrāfs: Tas būs videoierakstos, drošības kamerā.

Kārlis: To jūs arī varēsiet izmantot pie tās sarunas.

Fotogrāfs: Ja būs tāda nepieciešamība, Tīrons atradīs veidu, kā tikt pie šī materiāla.

Kārlis: Jā, un tas izskanēs ziņās.

Fotogrāfs: Jā, būs skaļi.

Jānis: Es varētu vēlēties pat mazliet vairāk maizes. Man viss vēl nav pietiekoši izsmērēts.

Kārlis: Nekas, dabūsi briedi, šis jau bija tikai ievads.

Jānis: Šīs ir tikai ievainotā brieža asinis.

Oficiants: Varbūt vēl kādu maizes šķēli?

Jānis: Jā, labprāt, viss ir tik garšīgi, ka varētu vēl kādu.

Kārlis: Es kaut kā sajaucu kopā visas mērces.

Jānis: Tā jau ir domāts, ka var vai nu atsevišķi, vai jaukt kopā, lai visas tās garšas parādās. Paldies. Šodienas jautrākais atklājums, ka akreditācijas komisija ir teikusi – mācieties no “POST”,³ domājot par doktorantūru.

Kārlis: Kādā ziņā?

Jānis: Viņiem ļoti patīk tas, ko mēs tur darām.

Kārlis: Doktorantūrā taču viss ir citādāk.

Jānis: Nu jā, tas ir arī jautājums, kā viņi to uztver.

Kārlis: Kas ko uztver?

Jānis: Ko dara mākslinieki maģistrantūrā un ko var darīt doktorantūrā. Tās tomēr ir dažādas lietas.

Kārlis: Drīkst iebraukt tavā mērcē?

Jānis: Drīkst. Pašās beigās vienkārši ar pirkstiem vajag nokasīt papīru un sākt to laizīt.

Kārlis: Paldies. Aiznesīsim mājās, izkaltēsim un pieliksim pie sienas.

Jānis: Es kaut kā šodien joprojām priecājos par Ivaru⁴, ka viņš ieguva labākā kritiķa statusu.

Kārlis: Es arī par viņu priecājos. Viņš ir malacis!

(Fonā ieskanas Niko.)

Jānis: Tava mīļākā dziedātāja. Vismaz viena no mīļākajām.

Kārlis: Jā.

Jānis: Mēs varam paskaidrot, ka skan Niko.

Kārlis: Velvet Underground. “Femme Fatale”. Austriņai arī vienā tajā baletiņā ienāca Velvet Underground. Bija pretstats: Meksikas dievi un Ņujorkas snobu un modes šovu publika, kas klausās Velvet Underground, un Mudīte viņus beigās bargi soda. Izceļas ugunsgrēks un apokalipse, kur viss krīt un gāžas lejā no debesskrāpja. Viņa laikam tomēr nenovērtēja Velvet Underground. Cita paaudze.

Jānis: Šodien runājām ar studentiem par mākslas tirgu, kura mums te īsti nav, un tad es stāstīju par mūsu pieredzēto Čelsijas galerijās Ņujorkā. Kā tur mākslinieki stāsta par savām mākslinieciskajām praksēm, par to, kā viņi strādā ar digitālo mākslu, veido objektus, instalācijas, kā viņus interesē viss, ko vien var iedomāties, bet tas, ko tajās galerijās pārdod, 95% gadījumu ir gleznas.

Kārlis: Jā, turklāt noteikta veida. Tās ir klusās dabiņas ar krūzītēm, glāzītēm, auglīšiem, viss tā gludi, jauki uzgleznots. Vai arī tās ir kaut kādas abstraktākas kompozīcijas. Nu jā. Kur komercializācija mākslā ir tik liela, tur laikam nav cerību atrast kaut ko… nezinu, nezinu… kaut ko jaunu un interesantu. Redzams, ko tur pērk.

Jānis: Es viņus mudināju, ka viņiem būtu jādomā, ko un kā viņi mēģina pārdot. Ka viņi varētu arī pakavēties pie kādas idejas, ko varētu piedāvāt tiem, kuriem nav daudz naudas. Katrā izstādē, katrā lielākā skatē viņi varētu savus darbus pārdot vai piedāvāt kaut ko, kas pārdodams nāk līdzi šiem darbiem. Lai nav tikai vienreiz gadā Ziemassvētku tirdziņš. Lai viņi pārdod dažus mazus darbiņus un iegūst naudu materiāliem.

Kārlis: Vai tad citi viņiem to neiesaka?

Jānis: Domāju, ka viņi tā neaizdomājas. Viena studente radošajā doktorantūrā teica, ka mākslinieks pēc dabas esot tāds romantiķis un par šo praktisko pusi radīšanas brīdī nedomājot. Nu, radīšanas brīdī jau arī nevajag domāt, bet tad, kad kaut kas ir uzradīts, var padomāt, kādi ir formāti, kas nāk līdzi un ko var piedāvāt. Bet Katrīna Biksone man teica, ka ieguldīšanās mazā gleznā patiesībā nav mazāka kā lielā formātā un ka tas aizņem daudz laika. Tā ka nevar teikt, ka maziņa glezniņa maksā maziņu naudiņu. Tā nav. Viņa arī domā par to, cik daudz mākslinieku izmet savus darbus miskastē, lai nepazeminātu cenu, jo viņiem vienkārši nav tos darbus kur glabāt.

Kārlis: To jau arī Gundega Evelone teica vakar no “NN nakts” skatuves, ka daļa mākslas darbu beigās vispār nonāk miskastē.

Jānis: Vai literatūra arī nonāk miskastē?

Kārlis: Mūsdienās vienkārši izdzēš tekstu, izdzēš visu failu, un tas nonāk miskastē.

Jānis: Ieliek smalcinātājā savu grūti rakstīto rakstu.

Kārlis: Man tā Manhatana liekas kaut kas pilnīgi toksisks. Tur katrai zemes pēdai ir jāpelna, jāatpelna visas tās lielās izmaksas, īre un tā tālāk. Un tā ir tāda vieta, kur vispār nevar pastāvēt nekas nekomerciāls – vienīgi ar mecenātu vai valsts un pilsētas atbalstu. Un tad tu staigā pa to Manhatanu, un tur viss ir tik dārgs, katrs nieciņš maksā bargu naudu, un liekas, ka tā vieta vispār nav paredzēta, lai tur ilgi uzturētos un tur dzīvotu. Elles ķēķa laikos tas vēl bija citādi. Varēja dzīvot bohēmiski un pieticīgi.

Jānis: Vai nav tā, ka visas lielās metropoles kādā brīdī paliek tādas – mākslīgas, izmirušas? Tur varbūt paliek arhitektūra, bet tā sajūta par pilsētas vidi ir tik komercializēta, ka tu jau vairs īsti to nejūti. Var sēdēt restorānā, baudīt labu ēdienu vai iet uz muzeju skatīties mākslas darbus, bet pati pilsētvide jau sen vairs neeksistē. Tā jau ir mirusi.

Kārlis: Sākas ar to, ka cilvēki vairs nevar atļauties tajā pilsētā dzīvot, tērēt. Visus vietējos izspiež no pilsētas centra ārā, pēc tam jau no piegulošajām teritorijām. Kā tas ir Sanfrancisko, kur tev jādzīvo vismaz stundas brauciena attālumā, lai tu varētu vispār atļauties tur dzīvot. Tuvāk dzīvo tikai cilvēki no Silīcija ielejas. Rīgā tas tā vēl nav. Atceries, Katja taču arī teica, ka Ļubļanā studenti un jauni cilvēki nevar atļauties nopirkt dzīvokli. Tie ir astronomiski dārgi priekš viņu ieņēmumiem. Gan jau pie mums pēc kāda laika būs tas pats.

Jānis: Es lasīju paziņojumu, ka Tokija ir pasaulē lielākā pilsēta, 40 miljoni. Sanāk kā divas Ņujorkas. Ar piegulošajām teritorijām tā aglomerācija ir 20 miljoni? Ka Ņujorka, Maskava ir tādas lielas, zināju, bet, ka Tokija arī ietilpst to vidū… Man tas izmērs šķiet pilnīgi neaptverams. Ko nozīmē no savas nomales regulāri doties uz centru, ja tāds centrs vispār pastāv? Es domāju, tik milzīgām pilsētām ir vairāki centri.

Kārlis: Nu jā. Tā kā lielajās pilsētās, Parīzē vai Londonā. Es neatceros, kurš tas bija, kurš jautāja: kur šajā pilsētā ir centrs? Nebija ko atbildēt.

Jānis: Es atceros, kā mēs reiz nācām no muzeja Tate Modern un tev vaicāja, kā pāriet pāri tiltam un kurp tālāk jādodas, un tu to spēji profesionāli paskaidrot.

Kārlis: Tad jau mēs bijām blandījušies pa Londonu vairākas dienas. Es jau tur jutos kā mājās.

Jānis: Bet es arī negribu noniecināt to, kas lielajās pilsētās. Tomēr kaut kas tīkams ir, pat ja nevari vairs atrast to, kas varbūt tur kādreiz ir bijis. Man patika tukšā Parīze augustā: es varu staigāt pa ielām, kur visi devušies atvaļinājumos un restorāni vienkārši ir slēgti, viņiem pilnīgi vienalga, ka mēs, tūristi, tur esam un kaut ko tur gribam, viņiem ir atvaļinājums, un viss.

Kārlis: Nu nemaz tik tukša jau nebija. Tūristi sēdēja, kur vien varēja.

Jānis: Pie Luvras jau viņi vienmēr sēž.

Kārlis: Arī tur Marē, atceries, kur bija tāds kā laukumiņš ar kafejnīcām, kur mēs sēdējām. Tur taču bija pilns katru vakaru.

Jānis: Vēl viens attēls, kas mani satrieca, bija applūdusī Venēcija. Un satrieca tādā ziņā, ka visi sēž restorānos,
gan tūristi, gan vietējie, un visi ir gumijas zābakos. Vienkārši tā, it kā šeit būtu iekšā ūdens un mēs tāpat te sēžam. Galdautu uzklāj, dzer vīnu, dzīve turpinās. Es iedomājos, ja ūdens būtu līdz ceļiem vai tālāk, vai arī tā visi sēdētu? Vajadzētu kādreiz aizbraukt tad, kad tur ir applūdis, tad būtu tāds…

Kārlis: Nē, paldies.

Jānis: Ziema droši vien ir tas, kas nav vilinoši. Tā patika Brodskim.

Kārlis: Es laikam no Venēcijas gaidu kaut ko citu nekā Brodskis.

Jānis: Karstu un sutīgu laiku.

Kārlis: Nav iebildumu. Burrito, negroni, disco.

Jānis: Un saldējumu. Joprojām siltā atmiņā ir tā korejiešu ģimene, kurai pieder bārs uz Via Garibaldi Kastello rajonā. Kur gatavo garšīgus kokteiļus un priecē visus, ne tikai viesus, bet arī vietējos, kuri tur vēl mazliet ir palikuši. Kopš mēs tur esam iegriezušies citas reizes saistībā ar Venēcijas biennāli, man kļuvusi mīļa tieši Kastello. Arī tas, ka tur ir visa tā militārā apbūve un arhitektūra un tie kanāli ir tādi plašāki, un tādas masīvas sienas, kas tur uzbūvētas pie Arsenāla; man tas viss ļoti patīk.

Kārlis: Tāds ir tas Vidusjūras reģions – ieraugi vienu mūri, vienu cipresi un jau esi laimīgs.

Jānis: Jā, es tev aizsūtīju lekciju sarakstu. Diemžēl pirmās nodarbības sakrīt ar doktorantiem.

Kārlis: Skatījos Mudītes bildes muzejā un lūdzu, lai dažas ieskenē. Joprojām nav bilžu, kurās viņa būtu redzama viena pati tuvplānā. Visas bildes ir ar kādu kopā. Vai nu stāvot, vai sēžot, vai smejoties. Vai ar saulesbrillēm. Galīgi nepozēja kā rakstniece.

Jānis: Jautrīte⁵ par viņu arī kaut ko rakstīja savā dienasgrāmatā?

Kārlis: Viņa vairākas reizes ir pieminējusi. Ir citētas viņas vēstules Saliņam. Es tos citātus atpazinu, šodien lasot vēstules Gonkam.

Jānis: Ā, tās vēstules Gonkam arī krājumā pieejamas?

Kārlis: Jā, Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Sākumā ir vēstules Gunaram un Jautrītei kopā, tāda oficiālāka toņa, tad ļoti personiski, un pēc tam jau vēstules Gonkam.

Jānis: Gribētos ķerties klāt tām vēstulēm Gunāram Piesim, bet es no tā pagaidām atturos.

Kārlis: Tas ir laikietilpīgi.

Oficiante: Šeit būs brieža karbonāde, pasniegta ar sēnēm dažādos formātos, kartupeļu biezenis, pončiks un lapu kāposts. Un tas viss tiek nobeigts ar brieža buljona mērci.

Jānis: Paldies.

Kārlis: Paldies.

Jānis: Es dzeru šim ēdienam pilnīgi neatbilstošu vīnu. Bet tas nekas. Vīns ir ļoti vasarīgs, tāpēc tas man patīk.

Kārlis: Sarkanvīnu vajadzēja?

Jānis: Mhm.

Kārlis: Kad tu prasīji, es domāju, ka tas ir sarkanvīns.

Jānis: Nē, nē, tas bija sārtvīns.

Kārlis: Asiņains tas briedis.

Jānis: Bet ļoti jauks. Šāda arhīva atklāšana un vēstuļu atklāšana ir viens no lielākajiem priekiem pētniecībā. Dažkārt pat šķiet, cik būtu jauki, ja par to nevienam citam nebūtu jāvēsta, ja varētu pavadīt laiku vienkārši sev pašam.

Kārlis: Piekrītu. Bet atdzejošana arī ir bauda. Es tagad Auziņai atdzejoju vienu Donna sonetu, un arī – tāda brīnišķīga sajūta.

Jānis: Komponēt arī ir jauki, kad par ko citu var nedomāt, ja ir tāda iespēja. Vai tu atklāji kaut ko jaunu no mūzikas?

Kārlis: Šīgada Pitchfork topā? Man liekas, es tev centos atskaņot… Bija viena indie māksliniece, par kuru tu teici, ka samērā popsīga. Viņa bija kādā otrajā trešajā vietā.⁶

Jānis: Tajā topā pamatā ir popmūzika vai tomēr ir arī kādi eksperimentālāki mākslinieki?

Kārlis: Man liekas, tur parādās visi, kam viņi gada laikā ir ielikuši augstākos vērtējumus. Es nezinu, vai viņi kaut kā tur cenšas baigi balansēt ar stiliem. Man liekas, ka ne. Tur ir daudz hiphopa, visāda rokmūzika, indie arī pa starpu... Man laikam ļoti grūti būtu atteikties no gaļas ēšanas. Es saprotu, ka tā būtu ētiski pareiza izvēle, bet pagaidām nespēju atturēties.

Jānis: Tieši tāpat kā no grāmatu lasīšanas papīra formā.

Kārlis: Arī.

Jānis: Tas arī ir veids, kādā kultūra ir iznīcinoša. Attiecībā pret dabu. Vienīgais mierinājums varētu būt, ka tomēr daudz ir tādu, kas nelasa. Tas ir mierinājums.

Kārlis: Mūsu iecienīto latviešu grāmatu tirāžas ir samērā niecīgas uz pasaules fona. Nezinu, vai tieši mēs būsim tie, kas izraisīs ekoloģisko katastrofu… Amerikā, piemēram, tu redzi, ka viņiem patīk braukt ar mašīnu gan ar ieslēgtu kondicionieri, gan ar atvērtu logu. Viņiem patīk uzturēt kaut kādu patīkamu balansu dzīvoklī ar vaļā logu un kondicionieri, un vēl kaut kādām kombinācijām, kas liekas iracionālas un kaitīgas. Ko mēs tur varam darīt?

Jānis: Vēl viena labā ziņa, ka mums nav mašīnas.

Kārlis: Jā, mums nav mašīnas. Mēs gaidām, lai kāds mūs aizved.

Jānis: Bet ir daudz grāmatu.

Kārlis: Desertu arī?

Jānis: Kāpēc ne? Restorānā noteikti deserts jānomēģina.

Oficiante: Kā garšoja?

Kārlis: Garša bija ļoti laba, paldies.

Oficiante: Kādu desertu arī varu piedāvāt?

Jānis: Jā.

Oficiante: Labi!

Kārlis: Vienā Austriņas vēstulē tieši bija pieminēta Aija Bertrāne. Viņa kādam rakstīja: ai, man rīt jāiet uz to Manhatanas galeriju, kur ar kaut kādiem amerikāņiem būs jātiekas; to visu Aija Bertrāne sarīkojusi.

Jānis: Paldies.

Kārlis: Paldies. Pie tā brieža, manuprāt, bija minētas skujas. Viņa taču mums neiedeva skujas?

Jānis: Skujas tika apsvilinātas cepot. Atgriežamies pie Austriņas! Tātad – Bertrāne.

Kārlis: Nekas vairāk tur nebija rakstīts. Tas pasākums vēl nebija noticis.

Jānis: Tagad ir tik populāri publicēt dienasgrāmatas, un es domāju, cik liela interese būtu par vēstulēm – vai tās arī lasītu ar tikpat lielu interesi. Domāju, arhīvos glabājas ļoti daudz kas.

Kārlis: Man liekas, interesantākās ir mīlas vēstules. Ķempei un Ādamsonam. Vai ne tik interesantas – Sudrabkalna un Skujenieces vēstules, ļoti jūsmīgas.

Oficiante: Kādas izvēles?

Kārlis: Tās plūmes laikam.

Jānis: Ķirbis.

Oficiante: Kādu kafiju pie šī vai ne?

Jānis: Man kafiju laikam ne. Es atceros to brīdi, kad iznāca Regīnas Ezeras mīlas vēstules. Sākumā bija domāts, ka adresāts nav zināms, bet ātri vien visi izpļāpājās, kurš bija adresāts. Visiem tomēr gribas zināt.

Kārlis: Parasti vēstules ir kopoto rakstu pēdējos sējumos. Ne jau visas ir tik ļoti interesantas.

Jānis: Tu esi arhivējis vēstules, kas sūtītas tev?

Kārlis: Nē. Tādu vēstuļu ir ļoti, ļoti maz. Pārsvarā jaunībā. Tās man ir pazudušas.

Jānis: Interesanti, vai ir cilvēki, kas arhivējuši tavas vēstules, ja tu tās esi rakstījis?

Kārlis: Nezinu, ko tur tādu vērtīgu es būtu uzrakstījis.

Jānis: Bet tas bija jaunībā. Kaut ko rupju varbūt.

Kārlis: Nē, rupjība pieaug ar gadiem. Tagad ir daudz e-pasta vēstuļu, un tur gan nav nekā vērtīga, tikai praktiskas lietas. Vēstules ir sevišķi svarīgas tad, ja tev apkārt nav cilvēku, ar kuriem parunāties. Tad par tavām uzticības personām kļūst tie, kas ir ļoti tālu, un tu nevari tā vienkārši satikties vai sazvanīties. Austriņai vēstulēs no Sanfrancisko, uz kurieni viņa pārceļas 1959. gadā, arī visu laiku atkārtojas, ka viņa ir vientuļa, ka tuvumā tikpat kā nav latviešu, ka viņa slikti jūtas trimdā, ka viņa skumst pēc Ņujorkas un Elles ķēķa. Tajās vēstulēs viņa tiešām ieguldās.

Jānis: Tagad dažādo sakaru iespēju dēļ tās vēstules vairs nav tik būtiskas, varbūt tikai nelieli apsveikumi ir palikuši, kurus sūtīt Ziemassvētkos. Bet tas ir arī kaut kas īss un bieži vien formāls. Kādreiz cilvēki tiešām daudz sava brīvā laika veltīja, lai vakaros rakstītu vēstules un dienasgrāmatas. Mēs to vairs nedarām.

Kārlis: “Sviesta cibā” jau tur tās dienasgrāmatas laikam vēl notiek.

Jānis: Andras Neiburgas dienasgrāmatas noteikti būs interesanta lasāmviela. Daudziem.

Kārlis: Es tādā ziņā viņu apbrīnoju, ka viņa tomēr bija tik ļoti investēta, lai reflektētu par sevi, lai dokumentētu savu dzīvi. Man laikam nebūtu pacietības un intereses.

Jānis: Man kā viņas darba pētniekam liekas ļoti interesanti, ka viņa publiski apgalvo, kā viņa nevēlas rakstīt vai viņai vairs nav nekā jauna, ko rakstīt, jo viņa negrib atkārtoties... To visu var saprast. Es lasu šo dienasgrāmatu manuskriptu un redzu, cik ļoti viņai gribas rakstīt, kā gribas izrakstīties un kā gribas izālēties, un kā gribas jokot, un kā gribas paironizēt un dot pamācības, un daudz, daudz komentēt. Tas ir pilnīgi pretēji tam ārējam tēlam. Tur nav nekā nosodāma, vienkārši interesanti, ka vēlme rakstīt bijusi tik spēcīga, ka aizplūdusi šajā virzienā. Daudzi no viņas dienasgrāmatu tekstiem ir literāri. Mazas miniatūras, mazi fragmentiņi. Nelieli gabaliņi.

Kārlis: Tāda veida rakstīšana daudziem cilvēkiem atbrīvo rokas – tas, ka viņi var rakstīt kaut kādās nekonvencionālās formās, kas nav orientētas uz izdošanu grāmatās, uz sūtīšanu preses izdevumiem un vispārēju atzinību. Tā pati Austriņa arī raksta tos baletiņus, un tas, kā man šķiet, viņas mūžā ir intensīvākais periods. Tad viņa to darīt pārtrauc uz ilgiem gadiem un pēc tam atsāk rakstīt tikai piemiņas rakstus, atmiņas, Rīgas apciemojumu piezīmes. Pēc tā pārtraukuma viņa vairs neraksta neko kā rakstniece, kā literāte, viņa paliek tikai kā atmiņu autore, hroniste, vērotāja, non fiction. Es tā arī līdz galam nesaprotu, kāpēc viņa pārtrauca rakstīt tos baletiņus. Acīmredzot neredzēja jēgu trimdā būt par rakstnieci.

Jānis: Izrādās, mums Literatūras, folkloras un mākslas institūtā ir dienasgrāmatas, kurās parādās Andras vecmāmiņa, kas arī ir rakstījusi tālaika piezīmes, un es viņu, šķiet, atpazīstu tajā pēdējā publicētajā stāstā. Bet interesanti, vai Andra pati bija tās dienasgrāmatas lasījusi.

Kārlis: Tās bija ģimenē?

Jānis: Nezinu. To es neesmu vēl pavaicājis. Monta⁷ nerakstīja dienasgrāmatas? Vai ir varbūt kādas vēstules?

Oficiante: Plūmes, sezams, melnā šokolāde. Pa virsu ir tas, ko mēs saucam par kokosriekstu sniegu savā ziņā. Un šeit būs ķirbju medus kūciņa – apakšā maskarpones krēms, blakām mandarīnu sorbets, kas pasniegts ar griķu un saulespuķu sēklu kokonu.

Kārlis: Un tas oranžais?

Oficiante: Oranžais pa virsu ir ķirbis, kas marinēts cidonijās.

Jānis: Mmmm...

Oficiante: Labu apetīti!

Kārlis: Paldies.

Jānis: Tev noteikti vajadzēs pagaršot arī no manis. Oh! Tā kūciņa ir kaut kas! Tūlīt… es tikai pagaršošu vienu ķirbi.

Kārlis: Nu, kuram garšīgāks?

Jānis: Es neesmu rūgtās šokolādes fans, tāpēc…

Kārlis: Tas kokosriekstu sniedziņš ir auksts?

Jānis: Mhm. Jā, es tev par to Montu prasīju, vai viņai ir saglabājušies kaut kādi personīgie teksti.

Kārlis: Es neatceros, jāprasa Ronim⁸.

Jānis: Vai, tavuprāt, no aizgājušo laiku rakstniecības nav vēl kaut kas tāds, kas nav atklāts vai būtu jāatklāj no jauna? Kas būtu pēc Montas, pēc Elles ķēķa autoriem? Pēc Saliņa.

Kārlis: Būtu labi izdot Ādamsona kopotās dzejas ar visām “Hermafrodītu dziesmām” un visu pārējo.

Jānis: Pilnīgi visu dzeju?

Kārlis: Jā.

Jānis: Sanāk – visa proza ir izdota, bet ne dzeja.

Kārlis: Es jau neesmu skatījies muzejā, kas tur ir vēl. Visādas mazas nepublicētas ludziņas, kas varbūt nav sevišķi izcilas, viņš savā laikā ir sarakstījis daudz. Mēs ar Ievu E. Kalniņu nesen satikāmies muzejā un vienojāmies, ka ar Ādamsonu vajadzētu kaut ko darīt. Bet, lai pie tā varētu ķerties, vajadzīgs laiks.

Jānis: Bet laika nav.

Kārlis: Nav gan.

“Vakariņas ar Andrē” notika 3 pavāru restorānā. Par organizēšanu pateicamies Mārtiņam Sirmajam.