Es varētu būt ziloņmātīte

Vairums no tiem, kas studējuši antropoloģiju vai interesējas par to, atcerēsies vai vismaz būs dzirdējuši par travesti – transdzimuma prostitūtām Brazīlijas pilsētā Salvadorā, kur 90. gados Dons Kuliks (1960) veica pētījumu, kas bija pamatā viņa pazīstamākajai grāmatai “Travesti: Sex, Gender, and Culture among Brazilian Transgendered Prostitutes” (1998). Kopš tā laika Dons Kuliks ir veicis vairākus pētījumus par mazo valodu nāvi Papua-Jaungvinejā, sarakstījis “resnuma antoloģiju”, kā arī daudzkārt pievērsies seksualitātes un ievainojamības tēmai. Savu degsmi par šiem jautājumiem Kuliks pauž arī kā profesors un starpdisciplināras pētniecības programmas par sociālo neaizsargātību (Engaging Vulnerability) vadītājs Upsalas Universitātē.

Seksualitātes un ievainojamības tēma caurvij arī viņa nesenāk publicēto grāmatu “Loneliness and Its Opposite: Sex, Disability, and the Ethics of Engagement” (2015), kas vēsta par smagas invaliditātes skartu pieaugušo indivīdu dzimumdzīves atbalstīšanas politiku Dānijā, tai pretstatot apspiešanas politiku Zviedrijā. Līdz ar grāmatas līdzautoru Jensu Rīdstremu Kuliks parāda, ka invaliditātes skarto personu seksualitāte ir nevis tiesību, bet gan sociālā taisnīguma jautājums. Tieši ar šo tematu Kuliks pagājušā gada maijā Latvijas Antropologu biedrības organizētā vieslekcijā uzstājās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Mēs tikāmies ar Kuliku pirms viņa uzstāšanās Rīgā, nedaudz izrādot pilsētas jūgendstilu, malkojot vīnu, runājot par Latvijas vēsturi, par antropoloģiju un par pētījumiem nepieciešamo valodu apguvi. Kuliks to ir darījis vairākkārtīgi un dažkārt arī atkārtoti, bez trauksmes pieņemot valodu paisumus un bēgumus un runājot par tiem ar vieglu smieklu dzirksti. Dons Kuliks ir tiešs, aktīvi ieinteresēts savā sarunu biedrā un asprātīgi politnekorekts. Savās publikācijās viņš bieži skar citiem neērtas tēmas – valodas un seksualitātes attiecības, prostitūciju un pat izvarošanu. Rodas iespaids, ka šī iemesla dēļ Zviedrijā viņš ir nedaudz nokaitinājis tos, kas ir ieinteresēti tā vai citādi iestērķelētas politikas un sabiedrības ar šauru skatījumu uz neērtiem jautājumiem veidošanā – temats, ko Kuliks izvērš vairākkārt gan mūsu sarunās, gan intervijā.

Kuliks ir arī ziņkārīgs, un jāpiekrīt viņam, ka papildus zinātkārei, kas ir viens no jebkuras pētniecības nozares vaļiem, ziņkārība un patiesa interese par otru ir antropologa sākotne. Pētījuma laukā pieredzētā skaidrošana, tulkošana un šķietami vienkāršu jautājumu sarežģīšana, tos pārvēršot etnogrāfiskā apsvērumā, ir ziņkārības un pētnieciskas pieejas mijiedarbības rezultāts. Un, iespējams, tas ir arī viens no veidiem, kā nekļūt par kretīnu.

Anna Žabicka

Rīgas Laiks: Jūs sevi apzīmējat par antropologu, vai ne?

Dons Kuliks: Jā, tas es esmu.

RL: Antropoloģija kā disciplīna pastāv jau aptuveni simt gadus. Ko tā mums ir iemācījusi?

Kuliks: Ko tā mums iemācījusi?

RL: Vai antropologi ir devuši ko jaunu zināšanu vai izpratnes ziņā?

Kuliks: Viena lieta, ko antropoloģija mums iemācījusi, ir šāda: lai saprastu, kāpēc cilvēki ir tādi, kādi viņi ir, kāpēc viņi rīkojas tā, kā rīkojas, domā tā, kā domā, un mijiedarbojas tā, kā mijiedarbojas, ar viņiem kopā ir jāpavada laiks.

RL: Un tā ir nozīmīgākā lieta, ko antropoloģija mums iemācījusi? Normāli domājošam cilvēkam tāpat ir skaidrs, ka vajadzīgs laiks, lai iepazītu citus cilvēkus.

Kuliks: Jā, bet paskatieties, kā strādā citās zinātnes nozarēs – sociologi izdala anketas, žurnālisti aprunājas ar cilvēkiem un dodas prom, politologi strādā ar apkopotiem datiem, savukārt antropoloģija sniedz daudz dziļāku skatu “no iekšpuses” uz to, kāpēc lietas izskatās tā, kā izskatās. Minēšu piemēru: pavisam nesen strādāju ar smagas invaliditātes skartiem cilvēkiem, kuri dzīvo kolektīvajās mājās. Daudzi no viņiem ir zaudējuši runas spējas, viņi sazinās tikai, izdodot skaņas. Lai viņus kaut kā saprastu, bija jāuzdod “jā vai nē” jautājumi. Es pētīju viņu seksualitāti, kā tā tiek sekmēta, bloķēta vai kavēta. Šajā virzienā jau ir strādājuši cilvēki, kuri grib sniegt seksuālo rehabilitāciju cilvēkiem ar muguras smadzeņu bojājumiem, bet neviens nav aplūkojis rehabilitologa un pacienta mijiedarbību šajā procesā. Piemēram, ja kādam ir invaliditāte un kāds grib tam palīdzēt nodarboties ar seksu, kā to darīt? Protams, lielākā daļa šo cilvēku nespēj rakstīt, bet pieņemsim, ka viņi varētu par to uzrakstīt. Tādā gadījumā jūs lasītu stāstu tikai no viņu skatpunkta. Bet es kā antropologs varu aplūkot šo situāciju no abām pusēm.

RL: Jūs gribat teikt, ka esat novērojis viņus kā glūniķis?

Kuliks: Nē, es nevēroju, kā viņiem palīdz nodarboties ar seksu, bet es viņus kopīgi intervēju, es viņiem veltīju uzmanību, uzklausīju viņus, bet to parasti nedara. 80. gados, orientālisma un identitātes politikas ziedu laikos, Edvards Saīds rakstīja, ka zināšanas, ko iegūstam par citiem cilvēkiem, ir mehānisms, kā viņus kontrolēt, kā pār viņiem valdīt. Cilvēks identificē sevi ar kādu sociālo grupu – ar sievietēm, ar kādu minoritāti, ar gejiem, ar transpersonām: lūk, es esmu tas. Šo divu lietu saplūšana 80. gados radīja veselu paaudzi, kura joprojām, vēl tagad, uzskata, ka drīkst runāt tikai un vienīgi savas grupas vārdā. Ja tu nepiederi pie kādas grupas, tad arī nevari par to runāt...

RL: Bet ļaujiet man jūs uz brīdi pārtraukt. Antropoloģija no sākta gala ir uzskatīta par zinātni, kas aplūko citus cilvēkus, citas ciltis.

Kuliks: Tieši tā.

RL: Tāpēc mans jautājums ir: pie kādas cilts piederat jūs? Kas ir šie “mēs”, kurus jūs, Dons Kuliks, pārstāvat? Kas ir šie “mēs”, no kuru skatpunkta jūs interesē citi?

Kuliks: Baltie vidusšķiras zinātnieki Eiropā.

RL: Vai ādas krāsai ir nozīme? Vai jūs apzināti saucat sevi par balto?

Kuliks: Jā. O jā.

RL: Lai gan nemaz tik balts neesat.

Kuliks: Nu... pašlaik neesmu.

RL: (Smejas.)

Kuliks: Mani personīgi interesē ne tik daudz, kas es esmu, kā tas, ko es pārstāvu, kam es rakstu. Un tā ir sabiedrība...

RL: ...ko veido citi vidusšķiras zinātnieki.

Kuliks: Cilvēki, kuri spēj izlasīt to, ko es rakstu, jā.

RL: Tas ir ļoti šaurs cilvēku loks astoņu miljardu vidū.

Kuliks: Protams.

RL: Tātad šī mazā cilts daudz raksta un lasa cits cita darbus. Tāda ir šīs cilts galvenā funkcija.

Kuliks: Jā.

RL: Un kāpēc no visām problēmām, kuras varētu pētīt, jūs izvēlējāties invalīdu seksualitāti?

Kuliks: No kāda terapeita, kurš strādāja ar invaliditātes skartiem cilvēkiem, dzirdēju stāstu par sievieti, kura vērsusies pie viņa pēc padoma. Viņai bija muguras smadzeņu trauma, un viņa varēja gūt orgasmu tikai tad, kad kopēji viņu pacēla. Mani šis stāsts ļoti aizkustināja, jo es aptvēru, ka Zviedrijā ir vesels pulks cilvēku, kuriem valsts maksā, lai viņi rūpētos par citiem, palīdzētu viņiem, bet kuri tajā pašā laikā neļauj viņiem baudīt seksuālo dzīvi. Tas mani šausmināja, es aptvēru, ka Zviedrijas valsts, kas reklamē sevi kā ļoti labvēlīgu un gādīgu, patiesībā ir ļoti cietsirdīga pret šo cilvēku grupu. Es gribēju redzēt, kā tas darbojas praksē.

RL: Un jūs veltījāt laiku, lai pētītu un rakstītu par šo problēmu, jo gribējāt ietekmēt valsts politiku?

Kuliks: Nē, tas nebija galvenais. Es to darīju tāpēc, lai parādītu citu veidu, kā uz to skatīties, kā to saprast, un pie reizes arī gūtu empīriskus datus par to, kā tas patiesībā notiek, jo neviens ārpus šīs ļoti mazās cilvēku grupas neko par to nezina. Es dzīvoju pie šiem cilvēkiem kolektīvajā mājā, runāju ar viņiem, redzēju, kā viņi ēd brokastis, kā iet vakarā gulēt, kā no rīta mostas. Tas man ļāva gūt tādu izpratni par viņu dzīvi, kādu es nebūtu guvis, ja būtu viņus vienu reizi uz stundiņu apciemojis. Šī faktūra, šis dziļums ir antropologa pienesums.

RL: Runā, ka Nīderlandē invalīdi saņemot naudu prostitūtu nolīgšanai. Pieņemsim, ka šīm baumām ir kāds pamats.

Kuliks: Jā, argumenta labad.

RL: Ja salīdzina abas politikas – Zviedrijas politiku, kura par seksu izvēlas klusēt un attiecas pret invalīdiem tā, it kā viņi būtu bērni...

Kuliks: Tieši tā.

RL: ...un daudz nobriedušāko attieksmi, kāda it kā esot Nīderlandē. Kurai no tām un kāpēc jūs dotu priekšroku?

Kuliks: Es dotu priekšroku Dānijai, esmu tur veicis lauka pētījumu, tāpēc daudz par to zinu. Problēma ar veselas cilvēku grupas nodošanu seksstrādnieku rokās, sakot: “Tieciet ar viņiem galā,” – ir tāda, ka šāda rīcība atbrīvo valsti no atbildības, viņiem par to vairs nav jādomā. Kāpēc šī atbildība būtu jāuzveļ seksstrādniekiem? Tiem jau tāpat uzspiesta kauna zīme. Tiem nav speciālās izglītības. Lielākajai daļai no tiem nav arī īpašas intereses, tad kāpēc tiem tas būtu jādara? Alternatīva ir Zviedrija, kura saka: “Nē, to darīt nedrīkst.” Tas ir pavisam briesmīgi. Bet Dānijā ir vesela grupa izglītotu speciālistu, kuri palīdz cilvēkiem baudīt dzimumdzīvi, paši nestājoties ar viņiem dzimumsakaros.

RL: Un šī sistēma strādā tikai tāpēc, lai invalīdi gūtu orgasmu?

Kuliks: Es teiktu citādi. Tā palīdz viņiem izprast savu seksualitāti un, ja viņi to grib, baudīt dzimumdzīvi. Tā ir šīs palīdzības nākamais solis. Kopēji, kuri aprūpē invaliditātes skartus cilvēkus, slauka viņiem dibenu, liek katetrus, tīra viņiem zobus, ēdina... Zviedrijā tam ir robeža: līdzko runa ir par seksu, tā “mēs to nedarām”. Savukārt Dānijā: jā, sekss ir daļa no pieauguša cilvēka dzīves. Ne visi to vēlas, bet tiem, kuri to vēlas, mēs palīdzēsim. Paši to nedarīsim, bet mēs jums palīdzēsim to izdarīt, nevis atdosim jūs prostitūtai, lai viņa tiek galā.

RL: Ar ko seksualitāte un sekss jūs ieinteresēja kā pētniecības objekts?

Kuliks: Es vienmēr esmu domājis, ka seksualitāte ir viens no būtiskākajiem un interesantākajiem cilvēka aspektiem.

RL: Kas tajā tik interesants?

Kuliks: Tajā krustojas tas, ko cilvēki jūt, kā viņi apzinās savu ķermeni un kā viņi veido attiecības ar citiem. Turklāt savu lomu tajā spēlē arī lielākie sociālpolitiskie spēki, kas veido mūsu dzīvi. Sekss ir visu šo dažādo lietu krustpunkts. Katrā sabiedrībā, ne tikai Rietumos. Es daudzus gadus esmu strādājis Papua-Jaungvinejā, un arī tur šajā ziņā ir daudz kā interesanta. Pavisam nesen es rakstīju par izvarošanām. Viņi tur piekopj grupveida izvarošanu.

RL: Ko baltais vidusšķiras zinātnieks uzzina par seksualitāti Papua-Jaungvinejā?

Kuliks: Es uzzināju to, ka seksualitāte ir ļoti problemātiska viņu dzīves dimensija. Seksualitāte ir ieņēmusi lielāku vietu jauno vīriešu dzīvē nekā jebkad agrāk.

RL: Tas noticis interneta ietekmē?

Kuliks: Viņiem nav interneta, bet viņi sākuši nedaudz vairāk ceļot. Viņiem nav ar ko nodarboties. 20. gadsimts viņu dzīvi padarījis nabagāku daudzās nozīmēs. Tradicionālā kultūra ir izzudusi. Misionāri un skolotāji viņiem solīja visādas pārmaiņas, bet nekas nav mainījies. Viņi atklājuši, kā gatavot alkoholu. Viņi ir neapmierināti, dusmīgi jauni vīrieši džungļos, kuri grib nodarīt sāpes sievietēm. Kuri principā grib nodarīt sāpes. Kad viņi tās grupveidā izvaro... viņi nodara sāpes. Bet viņi arī apgraiza savus dzimumlocekļus, tur notiek daudz savādu draņķību. Es varētu to analizēt kā globalizācijas, modernizācijas, neoliberalizācijas utt. sekas. Bet man interesantāk šķita uzklausīt, ko viņi paši ciematos runā par grupveida izvarošanu. Un tad es to analizēju kā literārā nonsensa žanru, līdzīgi kā filozofi analizējuši tādus tekstus kā “Alise Brīnumzemē” – nevis kā absurdu un bezjēgu, bet kā pavisam cita veida jēgu.

RL: Vai jūs varētu minēt īsu nonsensa sarunas piemēru?

Kuliks: Ir tāds filozofs Žans Žaks Leserkls, kurš sarakstījis grāmatu “Nonsensa filozofija”. Tajā galvenokārt analizētas abas grāmatas par Alisi, aprakstīta to struktūra un uzbūve. Viņš saka, ka nonsenss apgriež kājām gaisā valodas filozofa Pola Graisa formulēto sadarbības principu, kas it kā ir visu mūsu sarunu pamatā. Viņš saka, ka nonsenss ir cīņas princips: es gribu uzvarēt un gribu, lai tu zaudē. Tas izskaidro, kāpēc Alise nemitīgi paliek muļķos. Viņa sāk sarunu ar Oliņu Boliņu, un viņš saka, ka vārds nozīmē tieši to, ko viņš vēlas, lai tas nozīmē, – proti, es uzvarēšu, un tu zaudēsi. Grupveida izvarošanām, kas notiek Gapunas ciemā, nav kultūrā balstīta pamatojuma. Viņi zina, ka tas ir slikti. Viņi vienkārši vēlas sievietes pazemot, viņi vēlas, lai tās zaudē, bet viņi uzvar. Man kā antropologam šādā gadījumā būtu jāizskaidro, kāpēc viņi to dara, un jāmēģina atrast šai šausmīgajai lietai kādu jēgu. Kādu nebūt jēgu. Bet tieši to es negribu darīt. Es negribu piešķirt tai jēgu. Es gribu uz to raudzīties kā uz nonsensu, kā uz kaut ko tādu, kam nemaz nevar būt jēgas. Jo, ja tam būtu kāda jēga, politiķi varētu iejaukties un mēģināt to apturēt – izglītot vīriešus, lai viņi vairāk cienītu sievietes, un tamlīdzīgi. Un tam arī vajadzētu notikt, lai gan tas nenotiek, bet vajadzētu. Tomēr kā akadēmiski izglītots pētnieks es domāju, ka mans darbs ir lietas sarežģīt, nevis padarīt viegli izskaidrojamas.

RL: Vai jums pašam arī bija iespēja piedalīties?

Kuliks: Grupveida izvarošanā? Nē, bet viņi teica, ka būtu mani ielūguši, ja kaut kas tāds būtu rīkots manas uzturēšanās laikā.

RL: Un jūs būtu atteicies?

Kuliks: Protams.

RL: Bet tas ļautu jums gūt daudz dziļāku izpratni par to, ko viņi dara.

Kuliks: (Smejas.) Ir zināmas ētikas robežas, kuras nevajadzētu pārkāpt. Ja hutu dumpinieki teiktu, ka dosies izslaktēt kādu ciemu, un aicinātu mani līdzi, es atteiktos.

RL: Kāpēc neiegrimt pētāmajā priekšmetā līdz dzīlēm?

Kuliks: Es nedomāju, ka zināšanu ieguves nolūkā jākļūst par noziedznieku. Jo tad tu esi noziedznieks. (Smejas.)

RL: Tad jūs pārceltos no zinātnieku cilts uz noziedznieku cilti. Vai jūs domājat, ka Malinovski nodarbināja līdzīgi ētiski apsvērumi, kad viņš aprakstīja mežoņu seksuālo dzīvi?

Kuliks: Tas bija cits laiks, koloniālisma kulminācija. Viņam bija attiecības ar dažām sievietēm Kirivinā. Bet es pat neteiktu, ka tā bija neētiska rīcība. Kamēr viņš nevienu nenogalināja vai nenoskatījās kāda nogalināšanā, neko nedarīdams, vai nenoskatījās grupveida izvarošanā, neko nedarīdams… Tā ir mana ētiskā robeža.

RL: Rietumu domāšanā ir tāds sens pieņēmums, ka nodarbošanās ar seksu ir veids, kā iepazīt citu. No šīs premisas izriet, ka antropologs, kurš veic lauka pētījumu un izvairās no seksuāliem sakariem ar vietējiem iedzīvotājiem, neizmanto ļoti spēcīgu instrumentu, lai viņus iepazītu.

Kuliks: Tāds arguments pastāv. 80. gados es biju redaktors grāmatai tieši par šo tematu, par tabu. Par to var daudz runāt, bet tikpat daudz var runāt arī par faktu, ka cilvēki nodarbojas ar seksu ļoti dažādos veidos, no ļoti dažādām pozīcijām un ar ļoti dažādu attieksmi, tāpēc es nedomāju, ka sekss noteikti palīdzēs kādu labāk izprast. Es tādu domu nekavējoties noraidītu. Var stāties dzimumsakaros ar daudziem un palikt tikpat stulbs kā pirms tam. Nedomāju, ka sekss kā tāds ir kaut kas īpaši apgaismojošs. Protams, tas var tāds arī būt.

RL: Var, ja to konstruē kā instrumentu šādam uzdevumam.

Kuliks: Man pret to nav iebildumu. Antropoloģijā pamatnostādne šajā ziņā ir tāda pati kā zviedriem attiecībā uz invaliditātes skartiem cilvēkiem: nedariet to, tas ir slikti. Un tas vienmēr ir bijis... Jūs gribat, lai es to pamatoju, un man šķiet, ka es pats arī vienmēr esmu to gribējis – atrast kaut kādu pamatojumu visiem tabu. Un antropoloģijas gadījumā pamatojums ir tāds, ka sekss reizēm ir vienkārši cilvēka izmantošana. Kad es veidoju minēto grāmatu, mums nācās noraidīt vairākus rakstus, kuru autori, lielākoties vīrieši, būtībā lielījās, kā drāzuši vietējās sievietes. Un tas nebija...

RL: Tas nebija mērķis. (Smejas.)

Kuliks: Tas nebija mērķis. Ne visi grib nodarboties ar seksu. Ne visi, kuriem ir invaliditāte, grib nodarboties ar seksu. Problēma ir tāda, ka tie, kuri to grib, nevar to darīt – piemēram, Zviedrijā.

RL: Nu, tā ir jūsu, zviedru, problēma, bet man ir cita problēma. Es nāku no citas cilts, un mana problēma ir tāda, ka antropologi iejaucas cilšu dzīvē – viņi ierodas, vēro, pēta, uzdod jautājumus un apmierina savas fantāzijas. No manas cilts viedokļa tā ir neglīta iejaukšanās citu cilšu dzīvē – vienalga, vai tie būtu grupveida izvarotāji vai Taiti ciematu iedzimtie. Es domāju, ka viņiem būtu tiesības nogalināt antropologus, kuri ierodas un uzdod jautājumus. Tā nav jūsu sūda darīšana! Tāds ir manas cilts viedoklis. Ko jūsu cilts uz to atbildētu?

Kuliks: Nu, tas ir ļoti skarbs viedoklis. Problēma ar šo skatījumu ir tāda, ka tādā gadījumā būtu jānogalina arī misionāri, kapitālisti...

RL: Dažviet tā arī tika darīts.

Kuliks: Man nav iebildumu pret šo attieksmi, bet tādā gadījumā lai ir vienlīdzīgas tiesības nogalināt visus. (Smejas.) Piemēram, es tikko atgriezos no Papua-Jaungvinejas, kur sabiju trīs mēnešus, un es tur manīju tādu kā briestošu neapmierinātību tieši attiecībā uz jūsu minēto. Man bija publiska uzstāšanās, un pēc tam dzirdēju, ka daži studenti bija jautājuši: kas ir šis baltais, kurš te ieradies un mums stāsta par mums pašiem? Un tas ir pilnīgi normāli, par to var diskutēt, bet viņi to nesaka par misionāriem. Viņi to nesaka par riska kapitālistiem.

RL: Viņiem īpaši nepatīk glūnīgi antropologi. Misionāri nes citu domāšanas, rīcības veidu un tamlīdzīgi. Antropologi nenes neko, viņi tikai skatās caur atslēgas caurumu.

Kuliks: Mēs neskatāmies caur atslēgas caurumu, to mēs nedarām.

RL: Jūs darāt! Jūs darāt! Metaforiski.

Kuliks: Nē, nē, nē. Tas ir nepareizs raksturojums. Mēs neesam spiegi. Kad es strādāju tādā vietā kā Papua-Jaungvineja, visi zina, kāpēc es tur atrodos.

RL: Esiet godīgs. Jūs esat spiegs...

Kuliks: Es neesmu spiegs.

RL: ...no balto vidusšķiras zinātnieku cilts. Spiegs, kurš izspiego citu cilšu dzīvi. Lai izmantotu to savās interesēs.

Kuliks: Nē, es to nedaru, es...

RL: Tad pastāstiet, tieši kas ir nepareizs šajā jūsu darbības raksturojumā?

Kuliks: Tādā gadījumā raksturojiet jebkuru zināšanu ieguves veidu. Ja jūs gribat to piešūt antropoloģijai, tad kā ar filozofiju, kā ar socioloģiju?

RL: Filozofi sēž savos krēslos un domā savas stulbās domas.

Kuliks: Nevienu netraucē. (Smejas.)

RL: Saskaņā ar Vitgenšteina izteicienu filozofiem vajadzētu visu atstāt, kā ir. Un viņi neizspiego citus.

Kuliks: Es negribu, ka man tagad jāaizstāv antropoloģija, jo īpaši tāpēc, ka ir misionāri, kuri tiešām izplata pasaulē ļaunumu. Ir kapitālisti, kuri izplata vēl lielāku ļaunumu. Minēšu jums piemēru: Papua-Jaungvinejas ciematā, kurā strādāju, visu laiku ierodas cilvēki, kuri grib, lai ciematnieki parakstās par to, ka viņi pārdod savu gaisu.

RL: Tas ir patiess stāsts vai baumas?

Kuliks: Es tur biju, kad tas notika. Ieradās cilvēki un teica: ir tāda lieta kā ogļskābās gāzes izmešu tirdzniecība. Nevienā valstī ārpus Papua-Jaungvinejas vairs nepietiek gaisa. Ir pārāk daudz rūpnīcu. Ir pārāk maz koku. Un koki ražo gaisu. Papua-Jaungvinejā ir daudz koku, un viņiem ir daudz gaisa. Tāpēc lielās kompānijas grib, lai vietējie parakstās par to, ka viņi atdod savu gaisu, savu zemi. Un pēc tam jūs vairs nevarēsiet izmantot savus lietus mežus, bet jums būs daudz naudas. Jums nebūs jāiet medībās, jums būs lielceļi, jums būs universitāte, jums būs tirdzniecības centri. Bet šie nabaga cilvēki dzīvo lietus mežā! Kad tie gaisa pircēji bija prom, es viņiem teicu, ka tas viss ir blefs, lai viņi neko neparaksta. Man prieks, ka vismaz liku viņiem apdomāties, vai parakstīt atteikšanos no savas zemes ir laba doma.

RL: Tātad jūs gribat viņiem palīdzēt?

Kuliks: Es viņiem palīdzu sīkās lietās.

RL: Kad jūs sakāt, ka misionāri ir atnesuši daudz ļauna...

Kuliks: Misionāri visu iznīcināja.

RL: Vai jūs varat sīkāk paskaidrot šo apgalvojumu?

Kuliks: Nu, misionāri... Ne visi misionāri ir izdzimteņi. Bet Papua-Jaungvinejā misionāri praktiski iznīcināja visu tradicionālo kultūru, iznīcināja visu, kam vien varēja tikt klāt. Es tur pētīju valodu izzušanu – kāpēc mirst mazās valodas. Izrādījās, ka tas lielā mērā ir saistīts ar misionāru darbību. Viņi ieradās ciematos, pievērsa vietējos katolicismam un teica, ka valoda, kurā vecākā paaudze vēl brīvi runāja, ir sātana būšana. Visas viņu dziedināšanas dziesmas, viņu tradicionālie stāsti – tas viss nu tika nosaukts par sātana būšanu. Tāpēc viņi negribēja to nodot saviem bērniem. Viņiem apsolīja, ka Jēzus atgriezīsies un ka pēc viņa otrās atnākšanas viņi kļūs baltie, viņiem būs nauda, viņiem būs viss tas, kas ir baltajiem. Es tur braucu kopš 80. gadiem, esmu redzējis, kā tas notiek. Un viņi ir palikuši bez nekā, viņi praktiski ir ceļā uz kļūšanu par proletariātu.

RL: Proletariātu?

Kuliks: Jā. Jo ierodas ķīniešu kokrūpniecības uzņēmumi, ierodas ķīniešu finanšu uzņēmumi, valdība ir pilnībā korumpēta, viņi ņem naudu par jebko. Pēc kādiem 50 gadiem šiem cilvēkiem vairs nebūs ne zemes, ne valodas, ne kultūras, viņi būs skrandu proletārieši, un man šķiet, ka tas viss sākās ar misionāriem. Tiesa, daudzi misionāri dara arī labu darbu, piemēram, attiecībā uz to pašu grupveida izvarošanas lietu.

RL: Lai gan pati šī lieta, šķiet, radusies misionāru darbības rezultātā.

Kuliks: Tā daļēji cēlusies no katoļu dogmas, ka sieva ir vīra īpašums. Sievai uz vīru jāskatās no apakšas uz augšu. Viņai vīrs ir masta. Tokpisinā, kas ir viena no Papua-Jaungvinejas valsts valodām, šis vārds sākumā apzīmēja balto cilvēku – tā tas bija vēl 80. gadu vidū, kad es sāku uz turieni braukt. Masta apzīmēja balto vīrieti un misis – balto sievieti. 90. gados šī vārda nozīme mainījās, un tagad masta lieto vienīgi precētas sievas, runājot par saviem vīriem. Un tas ir diezgan pretīgi. Vietējā tradīcija bija tāda: ja vīrs sievai dara pāri, atnāk sievas brāļi un sadod vīram pa ādu. Brāļi nepieļāva, ka svainis sit viņu māsu. Bet katoļi pielika tam punktu, jo nav kristīgi iejaukties laulāto strīdā.

RL: Tie bija vai nu ļoti stulbi, vai ļoti ļauni misionāri.

Kuliks: Nu, kādi misionāri dodas uz tādām vietām kā Papua-Jaungvineja? Ne jau paši labākie. Bieži vien tie ir kristīgie fundamentālisti. Jo vecāki viņi kļūst un jo ilgāk dzīvo Papua-Jaungvinejā, jo vairāk viņi atmaigst. Kad viņiem ir ap septiņdesmit, viņi ir normāli cilvēki. Bet 30. gadi un 50. gadi, kad viņi pēc kara atgriezās, bija diezgan brutāli, viņi daudz ko nopostīja. Bet, atgriežoties pie tā, ka antropoloģija ir daļa no koloniālās mašinērijas un ka mēs visi esam spiegi... Es nedomāju, ka antropoloģijas mērķis ir kādam palīdzēt. Ja cilvēks vēlas kādam palīdzēt, tad viņam labāk kļūt par misionāru vai brīvprātīgo kādā humanitārās palīdzības misijā. Es nedomāju, ka viņam vajadzētu nodarboties ar zinātni. Zinātniskajā domā ir vesels pētījumu lauks, kas cenšas saprast, ko cilvēki dara savā ikdienas dzīvē. Vai šīs zināšanas ir vai nav viņiem noderīgas, ir cits jautājums, bet es nedomāju, ka tās ir kaitīgas vai ļaundabīgas. Man šķiet, ka lielākā daļa antropologu jums teiktu, ka šīs zināšanas, kuras viņi ieguvuši par citiem cilvēkiem, var izmantot, lai viņiem palīdzētu.

RL: Bet, ja jūs nepalīdzat viņiem uzlabot cilvēka stāvokli, tad vienkārši darāt to, lai apmierinātu savas cilts fantāzijas.

Kuliks: Kurš var definēt, kas uzlabo cilvēka stāvokli?

RL: Jūs, šķiet, esat pārliecināts, ka zināt, kas pasliktina cilvēka stāvokli, – jūs to pats tikko aprakstījāt. Bet jums nav ne jausmas, kas to uzlabo?

Kuliks: Es domāju, ka vairāk zināšanu ir laba un pozitīva lieta.

RL: Jo vairāk zināšanu, jo labāk – šo tēzi ieviesa jau apgaismības laika domātāji.

Kuliks: (Smejas.)

RL: Pēdējais vispārīgais jautājums par cilti, pie kuras jūs piederat. Kas vainas šai ciltij, ja to tik ļoti interesē tas, kā dzīvo citi?

Kuliks: (Smejas.) To sauc par ziņkāri. Mani nekad nav interesējusi manis paša cilts, kā jūs to saucat. Kad dodos uz tādām vietām kā Papua-Jaungvineja, es kaut ko uzzinu par sevi, bet ne tas ir galvenais. Es kaut ko uzzinu par cilvēkiem, kurus citādi nekad nebūtu saticis un ar kuriem man nekad nebūtu iznācis parunāt.

RL: Bet jūs uzzināt arī kaut ko par sevi?

Kuliks: Jā, bet es to nedaru pašizziņas nolūkā, tad jau es rakstītu ceļojumu aprakstus. Būtu viens no tiem stulbeņiem, kas kaut kur dodas uz trim mēnešiem un tad uzraksta atmiņas par savu grūto un briesmu pilno pārgājienu džungļos.

RL: Kāpēc jūs viņus saucat par stulbeņiem?

Kuliks: Man viņi nepatīk, es viņus nelasu, man viņi šķiet ļoti narcistiski. Mana darba vērtība, domāju, ir tā, ka tas sniedz ieskatu citu cilvēku dzīvē, nevis manējā. Nedomāju, ka es pats būtu ar kaut ko īpaši interesants, – saku to godīgi. Citi cilvēki ir daudz interesantāki par mani. Es aktīvi meklēju cilvēkus, kuri ir pilnīgi atšķirīgi no manis. Cilvēki Papua-Jaungvinejā ir pilnīgi, pilnīgi atšķirīgi. Transdzimuma prostitūtas, ar kurām strādāju Brazīlijā, arī ir pilnīgi atšķirīgas.

RL: Vai jums patika darbs ar transdzimuma prostitūtām Brazīlijā?

Kuliks: Jā, man viņas patika.

RL: Jūs viņām maksājāt par sniegtajiem pakalpojumiem?

Kuliks: Nekad. Es nevienam neko nemaksāju... Jūs domājat, vai man ar viņām bija sekss?

RL: Jā.

Kuliks: Nē, nebija.

RL: Kāpēc? Viņas ir prostitūtas!

Kuliks: Zinu, bet es jau nebraucu pie viņām kā klients. Mans mērķis bija dokumentēt viņu dzīvi.

RL: Ko, jūsuprāt, viņas domāja par šo jūsu darbošanos?

Kuliks: Man šķiet, ka pa īstam viņas tā arī nesaprata, ko es tur daru. Es strādāju ar vienu transvestītu, kura tagad Brazīlijā kļuvusi par pazīstamu aktīvisti. Mēs kopā atšifrējām ierakstus, es nemitīgi uzdevu viņai jautājumus, un man gribētos domāt, ka tas viņu kaut kādā mērā uzveda uz šī ceļa. Viņa ir viena no nedaudzajām tolaik iepazītajām, kura nav mirusi.

RL: Viņa ir politiskā aktīviste?

Kuliks: Pēdējos piecus vai sešus gadus viņa ir nacionālās transvestītu un transseksuāļu asociācijas prezidente. Cilvēki man ir teikuši, ka to veicinājis mūsu kopīgais darbs. Tas ļāva viņai apzināties, ka bez prostitūcijas ir arī vēl cita veida dzīve. Bet viņa prot ļoti skaidri izteikt savas domas, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tieši ar viņu es pavadīju kopā tik ilgu laiku.

RL: Viņai ir loceklis, vai ne?

Kuliks: Jā, viņām visām ir.

RL: Kāpēc jūs viņas saucat par “viņām”?

Kuliks: Tāpēc, ka viņas sevi tā sauc.

RL: Jūs taču nedomājat nopietni, ka viņa ir “viņa”?

Kuliks: Es domāju, ka viņa ir tas, kas viņa saka, ka ir.

RL: Es reiz sarunājos ar dziedātāju Baby Dee. Līdz 40 gadu vecumam viņa bija vīrietis, bet tad uztaisīja pilnu operāciju un kļuva par sievieti. Mūsu sarunas beigās bija divi spēcīgi brīži. Viņa teica, ka nebija jutusies labi zē-na ķermenī, un es pajautāju, kā viņa varēja atšķirt to, ka nejūtas labi zēna ķermenī, no tā, ka nejūtas labi ķermenī vispār. Jo tiešām – ja tev ir 10 gadu, kā tu vari atšķirt šīs divas sajūtas?

Kuliks: Tā gan.

RL: Viņa kādas divas minūtes padomāja un teica, ka, atskatoties no laika distances, laime, ko viņai sniedza pilna operācija, savā veidā apliecināja, ka viņas sākotnējā sajūta bijusi pareiza. Bet sarunas beigās viņa teica, ka īstenībā gribētu būt lācis.

Kuliks: (Iesmejas.)

RL: Un tad mēs nospriedām, ka transdzimumu problēma jau ir pagātne. Nākotne pieder transsugām! Vai esat kaut kur pasaulē ko tādu jau manījis? Ka ir cilvēki, kas maina savu dzimumu, bet patiesībā grib mainīt sugu.

Kuliks: Jebkas, kur ietverts “trans-”, mūsdienās izraisa lielu politisko šūmēšanos. Viens no agrīno radikālo feministu argumentiem pret dzimuma maiņu bija šāds: “Ja šodien cilvēki grib gulties uz operāciju galda, lai mainītu dzimumu, kā būs tad, ja viņi gribēs kļūt par zirgu vai kādu citu sugu?” Tas bija ļauns arguments, vērsts uz to, lai pataisītu visu šo jautājumu smieklīgu. Ņemot vērā, kā pasaule kopš tiem laikiem ir mainījusies, es domāju, ka arī sugas maiņa kļūs arvien iespējamāka.

RL: Teorētiski. Hibrīdi jau tagad ir iespējami. Integrēt cilvēkā citas sugas daļas – tā nav problēma.

Kuliks: Tieši tā. Pēdējais gadījums, kur šis arguments ir izskanējis, ir gadījums ar cilvēkiem, kuri gribēja amputēt kājas. Viņi saka: es jūtos kā viens vesels, ja man nav kāju, tāpēc kājas man traucē. Un tas izraisīja lielas diskusijas. Ja tiek pieņemts arguments, ka drīkst ķirurģiski pārveidot cilvēka ķermeni atbilstoši tam, kā viņš jūtas, vai tam, ko viņš vēlas, es nezinu, ar ko tas beigsies. Kaut kur pasaulē atradīsies ķirurgi, kas to izdarīs. Iespējams, Ziemeļkorejā. (Smejas.)

RL: Ja jums dotu brīvu izvēli sākt dzīvi kā citas sugas pārstāvim, ko jūs izvēlētos?

Kuliks: Neesmu par to domājis... Tas būtu atkarīgs no tā, kad un kur man būtu jādzīvo. Es varbūt gribētu būt kondors, bet tikai ne mūsdienās, jo tad mani nošautu. Ja es varētu būt kondors pirms kādiem 300 gadiem, tas būtu lieliski. Bet pašlaik... Būtu brīnišķīgi būt valim. Vai delfīnam. Vai ūdram. Bet atkal – mūsdienās tos visus galina nost masveidā.

RL: Bet jūs neizvēlētos būt cilvēks?

Kuliks: Man apnicis būt cilvēkam, kādu brīdi es varētu pabūt kas cits. Hmm... Ziloņi patiesībā ir forši. Es varētu būt ziloņu mātīte. Jo ziloņu tēviņi visu laiku to vien dara kā cīnās, to es negribētu.

RL: Jūs gribētu būt kas liels?

Kuliks: Man tā šķiet, jo tad nav visu laiku jābaidās, ka tevi apēdīs. (Smejas.) Būt zobenvalim būtu diezgan labi.

RL: Es pieņemu, ka ir naivi un utopiski jautāt antropologam, kas ir specifisks cilvēkam salīdzinājumā ar citiem zīdītājiem.

Kuliks: Interesants jautājums, jo antropoloģija ļoti ilgi, līdz pat diezgan nesenam laikam, balstījās uz cilvēku pētniecību, tātad tai bija jādefinē, kas ir cilvēks. Bija jānosaka šī atšķirība, un par tādu tika pieņemta valoda, izziņas spēja. Bet pētījumi, kas veikti ar dzīvniekiem, ir parādījuši, ka viss, ko mēs agrāk domājām par dzīvniekiem, ir pilnīgi maldi. Kultūra? Šimpanzēm un citiem dzīvniekiem arī ir kultūra.

RL: Vienu no labākajiem apgalvojumiem par dzīvniekiem, ko esmu dzirdējis, izteicis primātu pētnieks Sapolskis no Stanfordas. Kādā lekcijā viņš salīdzina cilvēku ar citiem primātiem un runā par to, kā mēs no tiem atšķiramies. Un neviena no šīm atšķirībām nav mums par labu. Izņemot pēdējo, kas ir specifiska cilvēkam. Tā ir beznosacījumu mīlestība. Piemēram, mūķene, kas 30 gadus strādā ar vīriešiem, kuri gaida nāvessodu. Tāda rīcība nevienai citai sugai nešķistu jēdzīga. Vai jums ir sava izpratne par to, kas cilvēkos ir specifiski cilvēcisks?

Kuliks: Es nevaru uz šo jautājumu atbildēt, jo jebkura atbilde būtu maldinoša. Tas vien, ka šāds jautājums tiek uzdots, jau nozīmē, ka jebkurai uz to sniegtai atbildei būs kādas sekas, tāpēc es nedomāju, ka uz to var un pat drīkst atbildēt. Pavisam nesen, gatavojot rakstu par cilvēku un dzīvnieku saziņu, es uzzināju, ka ir vairākas dzīvnieku sugas, kuru pārstāvji atpazīst spogulī savu attēlu. Kognitīvā psiholoģija saka, ka tas norāda uz prāta klātbūtni. Tie ir ziloņi, visi lielie pērtiķi, delfīni, zobenvaļi un, šķiet, kāda vārnveidīgo suga vai kraukļi. Bet tagad atklāta vēl viena suga – skudras!

RL: Skudras!?

Kuliks: Jā, viena noteikta suga. (Smejas.) Un tas ir ļoti spokaini. Mēs nezinām neko par to, ko dzīvnieki dara. Protams, mums ir valoda – nevienai citai sugai nekā līdzīga nav.

RL: Atšķirība jau ir tikai gradācijā.

Kuliks: Man šķiet, ka tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Viena no lietām, kas mainījusies kopš 60. gadiem, kad cilvēki centās iemācīt pērtiķiem valodu, ir tāda, ka tagad cilvēki vairāk cenšas izprast, kā dzīvnieki sazinās savā starpā, nevis mēģina iemācīt runāt savam sunim... vai delfīniem. Agrāk domāja, ka delfīniem var iemācīt angļu valodu, kas bija vienkārši idiotisms. Tagad vairāk domā par to, kā ar dzīvniekiem sazināties – vienkārši aiz cieņas pret viņiem, nevis tāpēc, lai viņi mums kaut ko atbildētu un mēs varētu pierādīt, ka Čomskis kļūdījies. Ir tāda vesela jauna nozare, neticami interesanta, kas pēta, kā un kāpēc cilvēki sazinās ar dzīvniekiem. Šī sfēra piesaista daudz invalīdu – piemēram, cilvēkus ar Aspergera sindromu, kuri apgalvo, ka viņi pasauli redz daudz līdzīgāk dzīvniekiem.

RL: Vai esat dzirdējis par tādu “Delfīnu sūtniecību”?

Kuliks: Nē. (Smejas.)

RL: Tā ir liela organizācija, kas ik gadu dodas satikties ar delfīniem. Viens no viņu sākotnējiem apgalvojumiem bija, ka 80% no visām saprātīgajām būtnēm, kas dzīvo uz mūsu planētas, ir delfīni.

Kuliks: Izklausās ticami. (Abi smejas.)

RL: Jums, iespējams, ir kāds mājdzīvnieks.

Kuliks: Divi kaķi.

RL: Kā viņus sauc?

Kuliks: Viņiem īsti nav vārdu.

RL: Nu, tas nav pareizi. Dzīvniekiem vajag vārdus.

Kuliks: Tā daži saka. Es gan nejūtu, ka manus kaķus tas kaut kā uztrauktu.

RL: Bet iztēlojieties, ja jūs sauktu par…

Kuliks: Esmu saukts daudzos dažādos vārdos. Cilvēki sauc mani par profesoru un visādi citādi.

RL: Vai kāds jūs ir kādreiz nosaucis par pornogrāfu?

Kuliks: Nē, bet Zviedrijas feministēm es nepatīku, jo es solidarizējos ar prostitūtām. Par pornogrāfu mani neviens nav nosaucis, bet par “daļu no starptautiskās seksa industrijas” gan.

RL: Daļu?

Kuliks: Jā, par zobratu starptautiskajā seksa industrijā. Faktiski tas ir tas pats, kas tikt nosauktam par pornogrāfu vai suteneru. Tāds apvainojums man ir izteikts, un patiesībā es pārtraucu pētīt prostitūciju tāpēc, ka man šīs diskusijas vienkārši šķita bezjēdzīgas. Par to vispār nebija iespējams risināt normālu sarunu. Tas bija kā runāt ar reliģiskiem fundamentālistiem. Mēs runājām dažādās valodās. Tagad mikroklimats Zviedrijā lēnām mainās, bet ļoti ilgi tas ir bijis tāds: vai nu tu esi ar viņiem, vai pret viņiem. Un, ja tu esi pret, tad tevi pilnībā izslēdz no spēles. Tu esi ļaunais. Neviens nedrīkst būt par prostitūciju.

RL: Kāpēc prostitūcija Zviedrijā ir nelikumīga?

Kuliks: Feministes uzskata, ka neviens cilvēks nekad mūžā negribēs pārdot seksu. Neviena sieviete. Neviens.

RL: Tās ir muļķības.

Kuliks: Protams, ka muļķības.

RL: Tātad Zviedrijas likumdošana balstās uz muļķību.

Kuliks: Pilnīgi noteikti. Tā balstās uz to, kādu pasauli vēlas redzēt atsevišķi cilvēki. Tā ir feministu utopija. Tā ir modernistu utopija, kurai viņi tagad grib pielāgot reālo dzīvi. Šis likums ir kaitīgs, tam ir daudz visādu sliktu blakusefektu.

RL: Piemēram?

Kuliks: Šis likums visvairāk apdraud sievietes, kuru aizsardzībai tas bijis paredzēts. Kāpēc? Tāpēc, ka viņas uzrauga policija, bet tas sarežģī viņu darbu. Tas arī viņas apdraud, jo... Viena lieta, ko es iemācījos Brazīlijā, ir tāda, ka prostitūtas labāk izvēlas stāvēt uz ielas, jo tad viņas var novērtēt cilvēku, kura mašīnā taisās kāpt. Viņas to pieprot, viņas spēj novērtēt – vai cilvēks ir vienkārši nervozs, vai arī viņš ir traks. Bet pašlaik Zviedrijā policijas dēļ visi ir nervozi. Ja tu savā mašīnā brauc garām un gribi, lai es iekāpju, es vairs nevaru novērtēt, vai tu esi nervozs tāpēc, ka baidies, ka tevi noķers policija, vai tāpēc, ka esi psihopāts. Un kādreiz bija tā: ja klients seksa laikā pamanīja, ka prostitūtai ir zilumi vai kas tāds, viņš devās uz policiju un teica: “Klau, man bija sekss ar to meiču, un viņa neizskatās pārāk labi, varbūt jums vajadzētu palūkot, kas tur par lietu.” Tagad saskaņā ar likumu klients skaitās noziedznieks, tāpēc uz policiju viņš neies. Prezervatīvus konfiscē un izmanto kā pierādījumu.

RL: Prezervatīvus konfiscē?

Kuliks: Prezervatīvus policija konfiscē un izmanto kā pierādījumu, jo viņiem ir jāpierāda, ka klients prostitūtai maksājis. Viņi izrakņā prostitūtas somiņu un konfiscē prezervatīvus, lai parādītu, ka viņa tiešām ir pārdevusi seksu. Tā tagad notiek. Un likums it kā bija paredzēts šo sieviešu aizsargāšanai, bet rezultātā viņām no tā ir vairāk sliktuma nekā labuma.

RL: Bet varbūt tas nodrošina labāku veselību sabiedrībai kopumā?

Kuliks: Tāds jau arī ir mērķis. Tas raida ziņu, ka mēs Zviedrijā prostitūciju nepieņemam.

RL: Mēs, baltās vidusšķiras feministes?

Kuliks: (Aplaudē.) Tieši tā.

RL: Vai Skandināvijā sievietes, īpaši feministiski noskaņotas sievietes, ir ieguvušas lielāku varu nekā citās pasaules valstīs?

Kuliks: Pilnīgi noteikti.

RL: Kādā veidā tas ietekmē kopējo politisko un sociālo dzīvi, ja varam atļauties tā vispārināt?

Kuliks: Zviedrija ļoti atšķiras no citām valstīm, tā ir viena no lietām, ko esmu sapratis, veicot salīdzinošo pētījumu Dānijā un Zviedrijā. Ļoti atšķiras! Zviedrijā ļoti spēcīgs ir tā sauktais valsts feminisms, tas ir – feminisma idejas tiek iestrādātas likumos. Dānijā feminisms ir ļoti daudzšķautņains, Dānijā ir ļoti daudz dažādu feminisma veidu, kas savā starpā diskutē, savukārt Zviedrijā pamatā ir viena feminisma versija, kas dominē sociālajā kultūrā un politiskajā vidē. Tā ir ļoti centralizēta feministiska diskusija, kurā tiek atstumta jebkura cita feminisma versija, kas neatbilst viņu feminisma definīcijai. Un tas notika arī ar mani. Es sevi uzskatu par pārliecinātu feministu, bet mani sauc par antifeministu, jo es atbalstu prostitūtas, it kā tas būtu kāds kritērijs. Es arī uzskatu, ka feminisms tajā versijā, kas guvusi virsroku Zviedrijā, ir ļoti “antiseksuāls”, tas tiešām seksu uzskata par apdraudējumu. Un tas nozīmē, ka cilvēki no tā jāsargā. Pirms kāda laika Zviedrijā bija valsts mēroga diskusijas par stringiem. Par to, cik tie ir bīstami, jo sievietes, kuras valkā stringus, noskuj dzimumorgānus un viņas to dara nevis aiz laba prāta, bet tāpēc, ka viņu čaļi to vēlas. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu čaļi skatās pornogrāfiju. Tā bija nopietna diskusija.

RL: Vai jūs tajā piedalījāties?

Kuliks: Es par to uzrakstīju rakstu.

RL: Par stringiem?

Kuliks: Par stringiem un masturbāciju. Es rakstīju par to, kā Zviedrijas presē vīriešu masturbācija tiek attēlota kā ļoti problemātiska lieta. Kāpēc? Tāpēc, ka tiek pieņemts, ka vīrieši skatās pornogrāfiju. Sieviešu masturbācija tiek attēlota kā laba, jo tajā nav iesaistīta pornogrāfija. Lūk, vēl viena sfēra, kurā feminisms veido un ietekmē sabiedrības viedokli. Seksualitāte ir viena no galvenajām jomām, kur feminismam patiešām bijusi liela ietekme, un es personīgi uzskatu, ka šī ietekme bijusi slikta. Es neesmu pret feminismu, bet domāju, ka tas feminisms, kas dominē Zviedrijā, ir ļoti šaurs, monoloģisks un tā mērķis ir īpaša utopiska sabiedrība, kurā visi domātu tā, kā domā viņas – baltās vidusšķiras feministes. Bet man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku netic šādām utopijām.

RL: Tad jau visefektīvākais politisko populistu lozungs Zviedrijā varētu būt “Brīvu seksu visiem!”.

Kuliks: (Smejas.) To viņi darīja 60. gados.

RL: Mums vajadzīga jauna seksuālā revolūcija.

Kuliks: Es pilnībā piekrītu. Zviedrija bija viena no skarbākajām valstīm HIV epidēmijas laikā, tā ieslodzīja cilvēkus, kurus ārsti uzskatīja par iespējamiem HIV izplatītājiem. Un cilvēku joprojām var apcietināt, ja viņš nevienu neinformē, ka ir HIV pozitīvs. Zviedrijā ir neticami skarbi seksa likumi. Tajā pašā laikā tā joprojām bauda to reputāciju, ko ieguva 50. gados un 60. gadu sākumā kā atbrīvotas seksualitātes paradīze, kāda tā nav. Un nekad nav bijusi.

RL: Vai jūs savā dzīvē esat ko sapratis?

Kuliks: Nē, neesmu. Tā droši vien ir parastā standartatbilde uz šādu jautājumu, bet man tiešām šķiet, ka, jo vairāk es zinu, jo mazāk par kaut ko esmu pārliecināts, un es to uzskatu par ļoti spēcinošu atklājumu. Tāpat arī – jo vecāks kļūstu, jo mazāk zinu. Es strādāju Papua-Jaungvinejā jau 30 gadus un joprojām nesaprotu, kāpēc viņi dara to, ko dara.

RL: Pieņemot, ka jūsu atbilde ir patiesa, un pieņemot, ka lielākā daļa cilvēku neko nesaprot, vai jūs nepārņem izbrīns, ka no visām sugām visstulbākā ir tā, kurai ir vislielākās prāta spējas?

Kuliks: Protams.

RL: Kāpēc tā? Vēsturnieks Teodors Zeldins¹ man reiz teica, ka 5000 gadu laikā cilvēki nav iemācījušies dzīvot, nav iemācījušies mīlēt, nav iemācījušies domāt un nav iemācījušies sarunāties. Vai šai sugai ir kādas izredzes izdzīvot?

Kuliks: Teikšu tā: pašlaik viss izskatās ļoti drūmi. Es nezinu. Domāju, ka viena lieta, kurā antropoloģija var mums palīdzēt, ir sapratne par to, ka tas, kā mēs pašlaik mīlam, sarunājamies, dzīvojam, nav vienīgais veids, kā to darīt. Ka ir arī citi veidi, kas, iespējams, nav tik destruktīvi.

RL: Bet pašlaik, jūs teicāt, izskatās ļoti drūmi.

Kuliks: Izskatās.

RL: Kur jūs redzat gaismu šajā tumsā?

Kuliks: Es nezinu...

RL: Mēs esam nolemti?

Kuliks: 2016. gads bija sūdīgs gads, es joprojām neesmu no tā attapies.

RL: Kas 2016. gadā bija tik sūdīgs?

Kuliks: Prezidents Tramps! (Smejas.) Domāju, ka tas izsaka visu. Brexit un Tramps mani vienkārši apstulbināja.

RL: Un kur ir cerība?

Kuliks: Mana pavisam prozaiskā atbilde būtu tāda, ka cerīgi bija tas, kas notika Francijā. Un cerēsim, ka tā rezultāts parādīs cilvēkiem, ka tās šausmas, kas notika 2016. gadā, bija vienkārši mācība un ka visi cilvēki nav kļuvuši par ksenofobiskiem kretīniem.

RL: Un kāda ir jūsu cerība? Kā nekļūt par kretīnu?

Kuliks: Es ceru nekļūt par kretīnu, turpinot strādāt ar cilvēkiem, kurus joprojām nepazīstu vai nesaprotu. Jūs manu darbu raksturojāt kā glūniķa pozīciju, es to raksturotu kā ieinteresētas personas pozīciju. Ja cilvēki vairāk interesētos par citiem cilvēkiem, pasaule kļūtu labāka – tā es domāju... Nu gan izklausās, ka es tūlīt sākšu dziedāt “We Are the World”. (Smejas.) Bet es tiešām domāju, ka tas, ko es daru, strādājot ar cilvēkiem, kuri ļoti atšķiras no manis, ir mans nelielais ieguldījums, lai padarītu pasauli labāku. Man ar to pietiek, lai būtu laimīgs. Nedomāju, ka, iesaistoties politikā, es būtu laimīgāks. Lai gan esmu nikns par to, ka manu dzīvi nosaka kaut kādi procesi, kurus es nespēju kontrolēt. Tomēr – kurš šajā pasaulē vispār spēj kaut ko kontrolēt? Man šķiet, ka noslēgums uz šādas pesimistiskas nots patiesībā labi rezumē šā brīža Zeitgeist. (Smejas.)

RL: Nekāds mākslots optimisms man nav vajadzīgs.

Kuliks: Uzreiz pēc Trampa ievēlēšanas es piezvanīju senam kolēģim, sociologam Ričardam Taubam, kuram tikko palika 80 gadi. Es viņam teicu: “Jūs savā dzīvē esat daudz ko pieredzējis. Vai šis ir pats sliktākais?” Un viņš teica, ka tas patiešām ir sliktākais, kas līdz šim bijis. Bet nu jādzīvo vien tālāk. Un tas, ka viņš nebija pilnībā sagrauts, deva man mazu cerību, proti – jā, pārskatāmā nākotnē nekā laba nebūs, bet tās nav beigas.

^RL: Paldies.