Es tāpat, mazlietiņ sēžu
Foto: Arnis Rītups
In Memoriam

Ar dzejnieku Anrī Volohonski sarunājas Arnis Rītups

Es tāpat, mazlietiņ sēžu

1936. gada 19. marts–2017. gada 8. aprīlis.

Nav vairs dzejnieka un limnologa Anrī Volohonska, tā, kurš rūpējās par vārdu un ezeru veselību. Nav vairs gudrinieka un asprāša Anrī Volohonska.

Jūsu priekšā ir intervija; skan vārdi, notiek domas darbs, uzvirmo atmiņas: un tam, ka sarunbiedra šeit vairs nav – izgājis, devies pie citām sarunām un citiem sarunbiedriem –, nav mūs jādzen izmisumā. Tas, ko darīja Anrī Volohonskis, vispār neiederas beigu idejā, bet apliecina turpināšanās, paaudžu saistības ideju. Volohonskis bija tiešs avangarda tradīciju turpinātājs: valoda viņam bija joma, kur var pārvarēt robežas – starp laikiem, starp valodām (starp dzejas un prozas valodu, piemēram), starp oficiālo un neoficiālo kultūru.

Valoda viņam bija utopiska iespēja uzsākt sarunu – vienalga, ar ko: no iepriekšējiem avangarda celmlaužiem Volohonskim vairāk patikās “runāties ar”, mācīties pie Veļimira Hļebņikova, Aleksandra Vvedenska, Nikolaja Zabolocka, bet viņa izsmējīgais un vērojošais “Romāns Mironītis”, kā man šķiet, brīnišķīgi turpina Konstantina Vaginova iesākto: Volohonskis pievēršas pilsētas beigām, romāna un valodas beigām, kas sasaista dzejnieku ar viņa vietu.

Atvadījies no Ļeņingradas, Volohonskis nepazaudēja saites ar šīs pilsētas kultūras rēgiem, bet vienkārši paplašināja to ģeogrāfiju, turpināja izdomāt citas zemes un citus veidus, kā “savienot vārdus ar jēgas palīdzību”. Turklāt, kad mēs domājam par 60. gadu Ļeņingradu, par laikmetu, kad filozofs oberiuts Jakovs Druskins pārstāja gaidīt savus draugus “sagumzītās cepurēs, baltās žaketēs” atgriežamies no Elles un atļāva jaunajiem poētiem iepazīties ar “blokādes čemodāniņa” saturu, kad pilsētā dzima jauna radošā brīvība, tieši Anrī Volohonskis un viņa līdzautors Aleksejs Hvostenko arī kļuva par šīs brīvības simboliem.

Volohonska daiļrade dīvainā jo dīvainā un brīnišķīgā veidā savienojās ar Hvostenko darīto. Divatā viņi kļuva par AHV. Individuāli viņi ļoti atšķīrās, taču bija nešķirami daiļradē, viņi rakstīja fabulas un lugas, traktātus un dzeju bērniem, kā arī dziesmas jaunatnei. Arī es savu jaunību pavadīju, klausoties un zinot šīs AHV dziesmas. Dziesmas ar brīnumainu saturu: tur bija BG, bija Dievs, tur bija brīvība, tur bruņinieki un jaunavas vienojās pavedinošā sazvērestībā, tur bija Bahs, tur bija aizprāts. AHV gatavoja un izgatavoja mums jaunu jēgu, jaunu laiktelpu (kā, melanholiski saglaudīdams obligāto kaķi, teiktu galvenais Vaginova cienītājs Mihails Bahtins). Šajā jaunajā dimensijā uzdevums bija nevis pretoties “padomiskuma” dēmonam, bet atstāt to aiz muguras – par palīgu ņemot poētisko valodu.

Tagad, dienu pēc dienas pārvarot tukšumu, es saku: brīnums, ka viņš bija, brīnums, ka tagad mums ir iespēja lasīt, atcerēties un klausīties viņu un viņa vārdus, un viņa balsi, ko Leonids Fjodorovs ierakstījis automātiskajā atbildētājā. Rakstnieks, zinātnieks, klejotājs, tulks, brīvs cilvēks – Anrī Volohonskis noglabāja un (pār)radīja to, ko mēs tagad nesīsim tālāk jau bez viņa – pretī jaunām pārvērtībām.

Poļina Barskova

Rīgas Laiks: Braucot pie jums, es domāju par divu krievu valodas vārdu līdzīgumu.

Anrī Volohonskis: Tā…

RL: “Пиздеть” un “пиздить”.1

Volohonskis: Interesanti, vai Puškins zināja vārdu “пиздеть”? Ziniet, Puškinam ir tāds dzejolis: “Дома в ту пору без дела/ Злая мачеха…”

RL: Ko darīja?

Volohonskis: Ko darīja? – “Сидела”2. (Abi smejas.) Tātad, vai Puškins zināja šo otro vārdu, kuru jūs minējāt kā līdzīgu pirmajam…

RL: Labi, par Puškinu vēl parunāsim, bet pagaidām…

Volohonskis: …paliksim…

RL: Jā! (Abi smejas.) …izvēlētās tēmas robežās. Vārdi ir līdzīgi, bet atšķiras semantiski; “runāt pa tukšo” un “zagt” ir divas pilnīgi atšķirīgas nodarbes.

Volohonskis: Ne gluži.

RL: Lūk, es gribēju uzsākt sarunu tieši ar šo līdzīgumu…

Volohonskis: Labi, labi, sāksim.

RL: Kā jūs izprotat divu tik līdzīgu vārdu rašanos? Šos vārdus “пиздеть” un “пиздить”, kurus jūs nevēlaties lietot, bet es lietoju pavisam viegli?

Volohonskis: Es domāju, tiem jābūt līdzīgiem visās valodās. Lai vai kādā valodā pateiktu “пиздеть”, tas vienalga sanāks kā “пиздить”.

RL: Bet ko zog tas, kurš muld pa tukšo?

Volohonskis: Ā! Ziniet, par to ir fabula, ko mēs ar Hvostenko uzrakstījām krietni sen: “У пробляди бюстгальтер кто-то спер, а дело было в многолюдном пляже, она же не заметила пропажи.” Morāle: “Кто до языка остер, тот скор на кражу”.3

RL: Tātad jūs to pamanījāt jau sen?

Volohonskis: Bez šaubām.

RL: Dažreiz tradicionāli to dēvē par tukšvārdību.

Volohonskis: (Smejas.) Par – ko?

RL: Tukšvārdību. Es par to iedomājos tāpēc, ka nejauši uzdūros dažiem jūsu izteicieniem…

Volohonskis: Kādiem? (Smejas.)

RL: Piemēram, jūs esot pamanījis, ka cilvēki galvenokārt nodarbojas ar tukšu pļāpāšanu.

Volohonskis: Jā.

RL: Bet vai tad jūs neesat sastapies, piemēram, ar drauga jēgpilnu izteikumu?

Volohonskis: Ar jēgpilnu – ko? (Abi smejas.)

RL: Nu, to, ko pateicis jūsu draugs.

Volohonskis: Draugs man..?

RL: Ar jēgu…

Volohonskis: Nē, tā nenotiek.

RL: Nenotiek?!

Volohonskis: Nē. Pirmoreiz ko tādu dzirdu. (Smejas.)

RL: Vai nu jums ir pārāk stingras prasības pret jēgu, vai arī ļoti plaša izpratne par bezjēdzību.

Volohonskis: Man ir ļoti plaša izpratne par divdomību. (Smejas.) Tāpēc, ka visi vārdi – viņi taču ir tādi…

RL: Kādi?

Volohonskis: Nu, gan šādi, gan tādi.

RL: Proti, nav nekā viennozīmīga?

Volohonskis: Nē. Nav nekā, jā.

RL: Bet kur jūs saredzat jēgu, ja cilvēku runa galvenokārt sastāv no bezjēgas? Vai divdomības?

Volohonskis: Daudz-daudzstāvības.

RL: Kur, kur jūs saredzat jēgu?

Volohonskis: Uzkumpis deguns, daudzstāvu. (Smejas.) Lūk, tādā garā. Kur saredzu? Es nekur to nesaredzu. Garlaicīgi, garlaicīgi.

RL: Pasaule ir garlaicīga?

Volohonskis: Nē, ne jau pasaule ir garlaicīga. (Smejas.) Tēmas sašaurināšana ir garlaicīga.

RL: Bet kurš sašaurina tēmu?

Volohonskis: Saruna.

RL: Jebkura saruna?

Volohonskis: Tikpat kā.

RL: Bet vai gadās, ka vārds ir dzīvs?

Volohonskis: Jā.

RL: Un tas skar, teiksim, dvēseli, sirdi vai kaut ko tādu?

Volohonskis: Jā, jā.

RL: Bet tas taču nav bezjēdzīgi?

Volohonskis: Nuja, es saprotu. Jūs vēlaties (smejas) to pagriezt tā.

RL: Jā.

Volohonskis: Nu, es nevēlos jums traucēt, pagrieziet. (Smejas.)

RL: Kur jūs esat re… dzirdējis dzīvu vārdu, ja tādu esat dzirdējis?

Volohonskis: Neesmu dzirdējis.

RL: Esat lasījis?

Volohonskis: Ļoti reti.

RL: Un tomēr – kur?

Volohonskis: Kur… Kabalā, tur. Ne pašā Kabalā, ne “Zoharā”, bet “Sēfer Jecīrā”. Tas ir ļoti noderīgs darbs.

RL: Tur taču pārsvarā ir cipari!

Volohonskis: Ne gluži. (Smejas.) Ne gluži. Protams, uz beigām es jau… vīlos arī tajā.

RL: Arī Radīšanas grāmatā?

Volohonskis: Jā, jā.

RL: Tātad jūs pašreiz esat vīlies visā?

Volohonskis: (Smejas.) Nē, tā gluži nav, ka es viss būtu tāds visā vīlies… Apburtais ceļinieks, dzīvē vīlies ceļinieks…4 Nē, nē, esmu kārtībā.

RL: Bet kas pagaidām jums vēl nav licis vilties?

Volohonskis: Nu lūk – galds, krēsls, vīnogas, visi šie nieki, pelnutrauks, brilles –, tā arī dzīvoju.

RL: Lietu pasaule.

Volohonskis: Nu, var teikt, ka lietu pasaule. (Smejas.)

RL: Lietu pasaule atšķirībā, teiksim, no domas pasaules un vārda pasaules.

Volohonskis: Jā, tā var, jā. Bet var citādi.

RL: Kā vēl var?

Volohonskis: Kaut kā ne tā. (Abi smejas.)

RL: Piemēram?

Volohonskis: Piemēram, jumts, jā, redziet, es vēroju jumtus. Tur ir daļa jumta, un vēl daļa ir noklāta ar fotoelementiem, kas uztver Saules gaismu un pēc tam to pārveido elektrībā. Šī elektrība pa vadiem kaut kur tur aizklīst un uzsilda ūdeni, kurā viņi… VIŅI! Nu, mēs, viņi, mēs visi mazgājamies. Lūk, šī dabas parādība ir ļoti laba. (Smejas.) Turpretī mēs… ziniet, mēs taču esam Gaismas dēli.

RL: Kas – mēs?

Volohonskis: Visi.

RL: Jūs domājat mūs, cilvēkus?

Volohonskis: Nuja.

RL: Gaismas dēli?

Volohonskis: Protams. Gaismas dēli.

RL: Atvainojiet, bet ko tas nozīmē?

Volohonskis: To, ko runāja Jēzus Kristus…

RL: Viņš mūs visus tā nosauca?

Volohonskis: Neesmu pārliecināts, ka visus (smejas), bet dažu labu nosauca. Jā gan.

RL: Jūs sajūtaties tā nosaukts?

Volohonskis: Es sevi tā īpaši tur nepieskaitu, taču vispār jā, jā, jā, nosaukts. Tā varētu teikt. Tā, kā gaisma pārvēršas par kaut ko un aizklīst tālāk. Šādi – noteikti.

RL: Un jūs esat šīs aizklīst… tālāk klīstošās Gaismas dēls?

Volohonskis: (Smejas.) Nu, esmu dēls, esmu arī Tēvs, esmu arī Svētais Gars, esmu – viss. Ne tikai es, arī jūs un mēs (smejas), un viņi.

RL: Jūs droši vien esat dzirdējis stāstu par trīsdesmit sešiem viedajiem?

Volohonskis: Kā tad.

RL: Vai esat ticies ar kādu no viņiem?

Volohonskis: Arī pašreiz tiekos, redzat, ar jums. Es domāju, ka jūs esat no viedajiem.

RL: To izlaidīsim. Es šobrīd nevaru nekā uz to reaģēt.

Volohonskis: Tā! Kāpēc?

RL: Es nezinu, ko ar to darīt.

Volohonskis: Es arī. (Smejas.)

RL: Jūs arī esat viens no viņiem?

Volohonskis: Nu, ja kāds mani tā nosauks, varbūt arī būšu, bet pagaidām tiešām nezinu.

RL: Es nesen ar vienu tikos.

Volohonskis: Kur?

RL: Kembridžā.

Volohonskis: O! Pastāstiet!

RL: Viņš tos dēvē par lamedvaviešiem; saka, esot saticis trīs.

Volohonskis: Jā, tas ir lamed vav, jā. Nu labi.

RL: Bet jūs – cik?

Volohonskis: Nezinu.

RL: Neesat skaitījis?

Volohonskis: Nē. Neesmu skaitījis un negribu.

RL: Vai jūs uztverat burtiski skaitli 36?

Volohonskis: Redziet, skaitlis 36 pirmām kārtām ir svarīgs skaitlis. Ja esat izskatījis tos manus sacerējumus, beigās noteikti redzējāt atzinumus par skaitli 666.

RL:.

Volohonskis: Viens no 666 aspektiem ir 36, kas, izvērsts kā… ciparu summa…

RL: No viens līdz 36.

Volohonskis: Izveido precīzi 666. Vai jūs to pamanījāt?

RL: Jā.

Volohonskis: Tālāk, skaitlis 36 ir trīs pirmo kubu summa. Proti, 1 + 8 ir 9, un + 27 – tas ir trešais kubs – precīzi 36. Lūk, tas arī ir skaitlis 36.

RL: Bet kā trīs pirmie kubi ir saistīti ar viedajiem?

Volohonskis: Tas ir jautājums. Ar viedajiem un vai tiešām ar viedajiem… Es domāju, ka cilvēki par taisnajiem domā pārāk vienkāršoti. Proti, viņi uzskata, ka ir jābūt, lūk, tādam taisnajam. Bet patiesībā viss ir citādi. Taisnais – viņam nav noteikti jābūt kā taisnajam katrā savā solī, rīcībā, viņš ir brīvs cilvēks. Taisnais. Un kā tāds viņš var būt arī kubs.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela