Cilvēkam vajag vietu, kur būt drošībā

Ikdienas politisko sarunu virspusējībā liberālisms un nacionālisms bieži tiek pretstatīti, kaut arī visdrīzāk ir dažādu kategoriju jēdzieni. Tomēr pretstatījums ir precīzs vismaz tiktāl, ka raksturo tipiskas mūsdienu politisko pārliecību nometnes, kurās “liberāļi” un “nacionālisti” patiešām lielākoties nepārklājas. Uz šī fona izceļas Izraēlas filozofe, akadēmiķe un bijusī politiķe Jaele (Juli) Tamira (1954), kuras nozīmīgākajos darbos pausta pārliecība, ka liberālisms un nacionālisms ir ne tikai savienojami, bet pat viens otru balstoši un papildinoši jēdzieni.

Nacionālisma un nacionālās identitātes jautājumi Tamiru interesēja jau tad, kad viņa 80. gados studēja Oksfordā, kaut arī, kā pati atzīst, viņas “akadēmiskie draugi reizēm uz to pievēra acis, reizēm cerēja, ka viņa no tā izaugs”. Varbūt vienīgais cilvēks Oksfordā, kam Tamiras intereses šķita svarīgas un kas viņu iedrošināja pie tām turēties, bija sers Jesaja Berlins, kura vadībā viņa uzrakstīja savu doktora disertāciju. Divas nozīmīgākās grāmatas, kurās Tamira runā par nacionālo identitāti kā liberāli demokrātisku sabiedrību spēcinošu komponentu, ir “Liberālais nacionālisms” (1993) un “Kāpēc nacionālisms” (2019).

Tamira bija viena no astoņiem intelektuāļiem un aktīvistiem, kuri 1978. gadā dibināja kustību Šalom ahšav jeb Peace Now, kas iestājas par “divu valstu” atrisinājumu Izraēlas–Palestīnas konfliktam. Organizācija, ko šobrīd veido vairāk nekā 10 000 biedru, savam mērķim centusies tuvoties dažādos veidos, starp kuriem varbūt zināmākā bija 1988. gada akcija “Rokās ap Jeruzālemi”, kurā ap 25 000 izraēliešu un palestīniešu sadevās rokās un ieskāva Jeruzālemes vecpilsētu, simbolizējot miera iespējamību.

Kopš 1995. gada Tamira ir Izraēlas Darba partijas biedre; viņa ir bijusi Izraēlas imigrācijas ministre (1999–2001), Kneseta deputāte (2003–2010) un izglītības ministre (2006–2009). Viņas kā izglītības ministres darbs Izraēlā vērtēts pretrunīgi dažu drosmīgu soļu dēļ – piemēram, Tamira apstiprināja lietošanai vēstures mācību grāmatu arābu bērniem, kurā 1948. gada karš raksturots kā nakba jeb “katastrofa” (Tamira aizstāvēja šo lēmumu, norādot, ka arī arābu sajūtas pelnījušas izpausmi).

Pēdējā desmitgadē Tamira ir bijusi mazāk aktīva politikā un vairāk pievērsusies akadēmiskajam darbam. Pašlaik viņa dala savu laiku starp Oksfordu un Izraēlu – kopš 2015. gada viņa ir viesprofesore Oksfordas Blavatnika valdības skolā, bet kopš 2020. gada ieņem Beitberlas koledžas prezidentes amatu.

Šī gada jūnijā Tamira 12. Jesajas Berlina dienā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā nolasīja lekciju “Nenoteiktība un brīvība”, kuras ierakstu var bez maksas noklausīties vietnē isaiahberlin.org.

Helmuts Caune

Rīgas Laiks: Es domāju, mums vajadzētu sākt ar kādu ļoti vienkāršu jautājumu, un tas būtu šāds: no kā sastāv cilvēka daba?

Jaele (Juli) Tamira: Kaut es to zinātu. Manā skatījumā laikam cilvēka dabu veido tie mūsu identitātes komponenti, kuri savā ziņā faktiski ir universāli – tādi, kas pastāv neatkarīgi no vēsturiskā laika un ģeogrāfiskās vietas. Universālas ir cilvēka pamatvajadzības, un tādas ir arī viņa psiholoģiskās pamatiezīmes. Un tas, manuprāt, ļauj kaut kādā mērā saprast, kas mums kā cilvēkiem ir svarīgi. Nezinu, vai tā ir mūsu daba; “daba” man šķiet par stipru teikts, taču tas ir mums vajadzīgs, lai dzīvotu pienācīgu dzīvi.

RL: Jūs lietojāt frāzi “cilvēka psiholoģiskās pamatiezīmes”. Vai ar to jūs domājat kaut ko konkrētu?

Tamira: Ar to es mēģinu pateikt, ka līdztekus materiālām vajadzībām cilvēkam, lai viņš varētu normāli dzīvot, ir vajadzīgi arī noteikti psiholoģiskie apstākļi. Mēs gribam, lai mūs atzīst, ciena un uzklausa, droši vien kaut kādā veidā arī mīl, un mēs gribam justies brīvi, darbīgi un radoši. Manuprāt, to droši vien var sacīt par jebkuru cilvēcisku būtni, jo veidu, kādos cilvēks var būt brīvs un radošs, ir bezgala daudz. Tu vari būt ārkārtīgi radošs konditors, radoša mamma vai draudzene, jebkas. Manuprāt, šīs ir tās lietas, kas cilvēkiem dod sajūtu, ka viņi dzīvo jēdzīgu dzīvi.

RL: Viduslaiku Ķīnā nodevējiem piesprieda ļoti īpašu sodu: viņiem nocirta rokas, nocirta kājas, izdūra acis, izsita zobus, un pēc tam viņus iemeta atkritumu izgāztuvē, jo ēst viņi vēl spēja. Iztēlojieties šādu būtni – vai jūs to vēl aizvien uzskatītu par cilvēku?

Tamira: Es jums piedāvāšu citu analoģiju. Uz mani lielu iespaidu atstāja Primo Levi atmiņas par Aušvicu un viņa vārdi, ka pat tad, kad tu dzīvo visdrausmīgākajos apstākļos, jēga joprojām pastāv. Un, manuprāt, vislielākā jēga – kuras tajā ķīniešu aprakstā nav – ir cerība: ka tu būsi brīvs, ka šis murgs reiz beigsies, ka pasaule mainīsies uz labu.

RL: Tiesa, tomēr Aušvica ir daudz optimistiskāks gadījums. Ķīnas piemērs ir ekstremāls, un es to pieminēju, lai paplašinātu jūsu iztēli. Vai uz to radījumu jūs vēl joprojām varētu attiecināt cilvēka jēdzienu? Viņus dēvēja par “cūkcilvēkiem”, jo viņi bija padarīti iespējami līdzīgi cūkām. Cik daudz viņos var būt palicis no cilvēka?

Tamira: Manuprāt, pazemojuma un sāpinājuma izjūta, un tā ir ļoti cilvēciska. Droši vien arī niknums, vēlēšanās atriebties, vēlēšanās nomirt – arī tas ir ļoti cilvēciski. Dzīvnieki nealkst pēc nāves; cilvēki gan.

RL: Viens no būtiskiem jēdzieniskajiem aspektiem domāšanā par cilvēkiem ir jautājums, vai cilvēki pirmām kārtām ir sabiedriskas vai savrupas būtnes. No Aristoteļa mēs zinām, ka ārpus sabiedrības dzīvo vai nu dzīvnieki, vai dievi: tie ir vai nu augstāki par cilvēkiem, vai zemāki. Būt cilvēkam nozīmē būt kopā ar kādu. Kā jūs izprotat cilvēkus šajā ziņā? Vai cilvēkam ir vajadzīgi citi, vai tomēr viņš pirmām kārtām ir individuālistiska būtne?

Tamira: Varbūt pēc sodīšanas tie Ķīnas nodevēji ir individuālistiski, taču viņu izpratne par to, kas viņi ir, pazemojums, ko viņi jūt, nāk no viņu iepriekšējās dzīves; to viņi ieguvuši, būdami sabiedrības locekļi. Nav tā, ka visu laiku būtu jādzīvo cilvēkos. Cilvēki ir vajadzīgi tāpēc, ka viņi atspoguļo un ietekmē tavas uzvedības normas un modeļus laikā, kad tu it kā konstruē, būvē savu identitāti. Pēc tam tu vari nokļūt uz vientuļas salas, kur tev pietrūks citu cilvēku, taču tu nepārstāsi būt cilvēks.