Eiropas Savienības dārza rūķi

“Pirmā ES vadītāju padomes galotņu tikšanās, kas notiek neilgi pēc tam, kad pieņemts Lisabonas reformu līgums, nozīmē, ka jāpielāgojas jauniem rīcības modeļiem. Somijas ārlietu ministrs izteicies, ka daudzi vēl domā vecmodīgā Nicas līguma ietvaros. Ar pūlēm izcīnītajā Lisabonas tekstā teikts, ka pirmais pastāvīgais padomes prezidents Hermans van Rompejs vadīs darbu, bet cita vadītāja ar paplašinātām pilnvarām, Katrīna Eštona, koordinēs ārpolitiku. Taču vēl priekšā pārejas periods, kad šī un iepriekšējā prezidējošās valsts sistēma darbosies tandēmā.”

Euronews, 2009. gada septembrī

John Keats
John Keats
John
Please put your scarf on

Lūk, tādu haiku var izlasīt kāda Sīmora Glāsa komentārā pie Hermana van Rompeja, pirmā Eiropas Savienības Eiropas Padomes prezidenta, mājaslapas dzejas iedaļas. Vārdu sakot, Džon Kīts, apliec šalli. Tas, ka “Eiropas priekšnieks” (vismaz Rietumeiropas) sacer dzejoļus, šķiet pilnīgi dabiski: kontinenta vēsturē jau bijuši prezidenti, kas dzimtajā valodā pārlikuši “Jevgeņiju Oņeginu” vai pat sacerējuši lugas. Es runāju par Žaku Širaku un Vāclavu Havelu. Tiesa gan, tie ir divi dažādi, pat pretēji gadījumi. Havels kā dramaturgs ir disidents literāts, kas gandrīz vai nejauši kļuva par prezidentu. Širaks kā tulkotājs ir vēl Napoleona ieviestās augstākās franču birokrātijas sistēmas produkts: Ludviķa Lielā licejs, Nacionālā vadības augstskola, École Normale Supérieure, École d’économie de Paris – tās visas ir brīnišķīgas iestādes, kur audzēkņus dresē kā jauniesauktos amerikāņu jūras kājniekos, radot pilnīgi jauna tipa cilvēku. Pompidū, Širaks, Žiskārs d’Estēns ir mutanti; viņos plašas un dziļas zināšanas humanitāros jautājumos mierīgi sadzīvo ar stingru profesionālo birokrātisko iemaņu kopumu. Tikai naivo Austrumeiropas iedzīvotāju apziņā prasme lasīt Katullu oriģinālā vai pat beletrista talanti spēj mīkstināt jebkuru stingru raksturu; bet viņiem viss galvā ir sajucis, šiem dīvainajiem Austrumeiropas cilvēkiem. Patiesībā daiļās mākslas un humanitārās zināšanas nekad nav traucējušas to nesējiem ne valdīt, ne nogalēt – pietiek atcerēties daudzpusīgo un ļoti izglītoto Mediči ģimenīti, ja vien vēl vairāk neatkāpjamies laikā, teiksim, līdz imperatoram Neronam, šim vispāratzītajam visa daiļā mīlētājam. Protams, tagad ir pavisam citi laiki. Eiropas Savienība ieņēmusi apgaismota humānisma pozīcijas, un tās līderiem ne tikai nav tādas varas, kas ļautu iznīcināt kaut vai pašu nenozīmīgāko pilsēteli vai vienkārši noindēt politisko pretinieku, viņiem nav arī tādas vēlēšanās. Van Rompeja funkcijas ir simboliskas – ne vairāk, bet arī ne mazāk. Nevajadzētu augstprātīgi izturēties pret “simboliem” un “simbolisko” – tā ir svarīga (ja ne pati svarīgākā) mūsu dzīves daļa, lai arī mēs to neapzināmies. Simbols vārdā “Hermans van Rompejs” ļauj mums saprast pasauli, kurā dzīvojam, precīzāk sakot, kurā dzīvo Rietumeiropa. 62 gadi. Profesora dēls. Māsa – Beļģijas strādnieku partijas biedre. Jaunākais brālis – tās pašas Flāmu kristīgo demokrātu partijas biedrs, kurā ir arī pats Hermans. Mūsu varonis ir beidzis lielisku Briseles skolu ar klasisko novirzienu, viņš ir Lēvenes Katoļu universitātes filozofijas bakalaurs, turpat viņš ieguva arī “lietišķās ekonomikas” maģistra grādu. Nesteidzīga veiksmīga karjera – vispirms bankā, vēlāk – politikā. Varētu teikt, dzimtenes glābējs: 2008. gada krīzes laikā, kad valsts gandrīz vai sadalījās etniskās daļās, negribot piekrita kļūt par premjerministru. Un patiešām, izglāba. Visbeidzot – lūk, ES Eiropas Padomes prezidents. Kad viņu izvēlējās, žurnālisti, kas nepārzināja beļģu politikas līkločus (tātad, praktiski visi pasaules žurnālisti), bija panikā: “Kas tas tāds?” Un noskaidroja. Sak’, dzejnieks, raksta haikas.

Patiešām, Hermana van Rompeja mājaslapā ir īpaša iedaļa, kas veltīta šim japāņu dzejas žanram. Diemžēl novērtēt van Rompeja tekstu literāro kvalitāti es nespēju – neprotu flāmiski. Taču vizuāli viss izskatās ļoti cēli – daudz brīvas telpas, burtiski daži vārdi, patiesa atturība un džentlmeniskums. Stāsta, ka van Rompejs rakstot par laiku un nāvi. Un par ko gan lai vēl rakstītu klasisks vecā kaluma Eiropas birokrāts? Komentāru pie dzejoļiem nav daudz – un arī tas visnotaļ iekļaujas paša autora kultūras garā. Viņa māksla – gan dzejošanas māksla, gan pārvaldes māksla – nav domāta daudziem; viņa pasaule ir pasaule, kas sastāv no valdības kabinetiem, nopietniem pilsoniskiem namiem ar labām mēbelēm, stabilām universitātēm, solīdiem grāmatu izdevumiem un neuzbāzīgiem politiskiem lēmumiem. Taču kas šodienas Rietumeiropā var būt vēl revolucionārāks par pieklājību, noslēgtību, nepopularitāti? “Rompeja stilam” ir visas iespējas kļūt par modi – kā visam retro, visam vintage.

Otrs pašreizējās Rietumeiropas simbols – Hermana van Rompeja kolēģe: baronese Katrīna Eštona, Eiropas Savienības ārlietu pirmā priekšsēdētāja. Šis amats ir vēl nesaprotamāks un neievērojamāks kā van Rompejam; ar ko tas atšķiras, teiksim, no “ES ārlietu komisāra” Havjera Solanas amata, saprast ir gandrīz neiespējami. Vēl vairāk, baroneses iecelšana kļuva par pārsteigumu citiem (nenosaukts avots britu valdībā ironiski izteicās: “Cathy just got lucky...The appointment of her and Herman Van Rompuy was a complete disgrace. They are no more than garden gnomes”) un, šķiet, arī viņai pašai. Taču runa nav par to. Mēs nerunājam par baumām un arī ne par aktuālo politiku, bet par simboliem un simbolismu. Un, lūk, šeit Katrīna Eštona ir pilnīgs pretstats kulturālajam Eiropas birokrātam van Rompejam. Dzimusi kaut kādā kaktā Lankašīrā, mācījusies visai viduvējā skolā un vēl šaubīgākā inženieru koledžā. “Socioloģijas bakalaura” grādu, tiesa, ieguvusi Londonas universitātē, taču arī – ne Oksfordā vai Kembridžā! Un pat ne Edinburgā. Pēc tam jau galīgi ne baroneses stilā (tiesa gan, titulu viņa ieguva stipri vēlāk): pacifistu kustības administratore (tagad Eštonai pārmet, ka 70. gadu beigās viņa esot saņēmusi naudu no ļaunā KGB), sociālais darbs, kreisie leiboristi. No turienes viņa paklusiņām iespraucās lielajā politikā, līdz kļuva par Lordu palātas spīkeri – un, lūk, tagad: ES ārpolitikas priekšniece. Cilvēks bez īpašībām, bez noteiktas profesijas, ar pieticīgu pagātni. Rakstvede, invalīdu un bērnu tiesību aizstāve. Nevis eirobirokrātijas pagātne, bet nākotne. Dzeju neraksta, senās valodas, šķiet, nepārvalda. Mājās viņai atrodas – pilnā augumā! – mutanta Daleka kopija (tas ir tēls no teleseriāla “Dr.Who”). Ikdienas dzīvē baronese Eštona un van Rompejs vienkārši eksistē dažādās pasaulēs – taču šodienas Eiropa jau arī sastāv no diskrētām, praktiski nesavienojamām pasaulēm. Tās dzīvo katra par sevi, taču, lai šim plaukstošās sarežģītības dārzam piešķirtu šķietamu kārtību, to sargā Eirosavienības dārza rūķi.