Brauksim ar ormani

Atpakaļ uz autoostu gājām piķa melnā tumsā: Preiļos lielāko nakts daļu neapgaismo ielas. Einārs apvaicājās, vai esmu šeit agrāk bijis, un teicu, ka bērnībā esmu, turklāt diezgan bieži.

– Ā, tad tu būsi redzējis, kā es te staigāju ledusskapja kastē, – viņš teica.

– Diemžēl neesmu gan. Kāpēc tu staigāji kastē?

– Nu kā, man bija tāda liela vertikāla kartona kaste no ledusskapja, sānos caurumi rokām, apakšā caurums kājām, pats pliks... Un kastē.

– Tu jau deviņdesmitajos biji konceptuālists? – es jautāju.

– Nē, – atbildēja Einārs, – dzēru.

Vēlāk viņš atrakstīja feisbukā:

“Klau, ienāca prātā, ka interviju varētu uztaisīt kā stāstiņu. Nu, kā tu māki: “Saule vēl bija zenītā, kad es ierados nolaistajā Preiļu autoostā...” Nu, un attiecīgi dialogi tur viskautkā: “Pelšs izņēma zobu protēzes un atšļupstēja: “Nu, mans storijs ir sekojošs...” Ne visu varēja saprast, bet dzejnieks turpināja (nopilēja siekala): “Mana metode ir šāda...”” Utt. Un nobeigt ar melno nakti bez laternām. Es lasītu un smietos.”

“Būtu jau ekstravaganti,” atbildēju es, “tikai baigi lielā darīšana, diez vai pagūšu visu tā pārrakstīt. Tiesa, skats ar Preiļu autoostu, kas nez kāpēc atrodas celtniecības konteinerā, bija iespaidīgs. Un gājiens no Tavas mājas uz autobusu nakts melnumā tāpat. Domāju, priekšvārds jāuztaisa šādā garā.”

Kad iebraucu Preiļos, saule nudien bija zenītā un “autoosta” zilā metāla kastē. Īstajā autoostas ēkā bija iekārtojies veikals Vēlme. Preces bērniem, kurā tirgoja drēbes un visādus krāsainus plastmasas štruntiņus. Pie izejas mehāniska balss pa skaļruni uzsauca aizgājējiem: “Hello. And welcome!”¹

Autobusā bija laiks apdomāt, ko tad īsti sevī ietver jēdziens “Preiļu konceptuālisms”. Domāju, varbūt tā ir tāda dzeja, kurā nozīmes veido māksliniecisku formu. Bet atlika izkāpt un piecas minūtes pagaidīt Preiļu konceptuālistu Eināru, lai saprastu, ka varbūt pilnīgi pietiek ar dažiem vienkāršiem, bet kodolīgiem veidiem, kā izteikt izbrīnu un saviļņojumu par vienu vai otru parādību.

“Daudz jau arī nevajag,” apstiprināja Einārs un piesauca romāna “Divpadsmit krēsli” varoni Elločku Ščukinu, kas zināja tikai trīsdesmit frāzes, bet ar tām pietika visām dzīves situācijām. Atcerējos daiļskanīgāko no tām: “Поедем на извозчике.”²

“Varbūt tā vajadzētu nosaukt mūsu interviju,” vēl pēc laika Einārs tajā pašā sarakstē ierosināja. “Mākslinieciskāk.”

S. K.

Rīgas Laiks: Einār, vai tu saproti dzeju?

Einārs Pelšs: Kādā ziņā?

RL: Iesākumam – kā lasītājs.

Pelšs: Citu cilvēku rakstīto vai savu?

RL: Citu cilvēku rakstīto.

Pelšs: Paga, tu jau ieraksti?

RL: Tagad jā.

Pelšs: Oi, tad taču jāsāk domāt! Klausies, es uztaisīšu kafiju un pastāstīšu tev fabulu par to, kāpēc es, manuprāt, sāku rakstīt. Tas man tāds talants ielikts, kuru es tā kā nezināju. Nu, stils – tas ir talants. Kad biju maziņš, filmas, ko rādīja Padomju Savienībā, bija stulbas, tāpēc es lasīju grāmatas. Izlasīju visu bērnu bibliotēku, un man atļāva iet uz lielo. Es vienkārši riju tās grāmatas, toreiz es neko nenojautu. Un mums, padomju bērniem, svarīgāk par visu bija nevis kaut kādi dzejolīši, bet ārzemju mūzika un mode, tā brīvība!

RL: Vai tu atceries, kāpēc tev tas bija svarīgi?

Pelšs: Man vienmēr gribējās no Savienības aizbēgt.

RL: Skaidrs. Bet vai tu atceries tās sajūtas?

Pelšs: Sajūtas tādas, ka te viss vienos melos.

RL: Tu zini, es uzaugu Rēzeknē, un manos skolas gados, pirms sāka ienākt normāla mūzika kasetēs, mēs ļoti daudz klausījāmies vēlīno padomju un agrīno neatkarības gadu rokmūziku no austrumu aizrobežas. Un pēkšņi es konstatēju, ka, pirmkārt, tajā mūzikā viss ir zagts, ka grupa Кино, lai piedod man Coja fani, pat aranžijas ir nospiedusi no The Cure. Un otrs – viņi nevis dzied, bet bubina. Nevis mauc ar pilnu krūti kā, teiksim, Miks Džegersun tamlīdzīgi. Tev arī bija tāda sajūta, ka viss ir tāds kā ne līdz galam?

Pelšs: Es neesmu tik piekasīgs. Man patika Cojs, man patika Аквариум pirmie albumi.

RL: Man jau arī Grebenščikovs patika. Es tikai par to svaigumu...

Pelšs: Bet saproti, mākslā ir tā, ka galvenais ir darīt, lai tev pašam patīk. Nav nozīmes, vai kāds to atzīst vai neatzīst, jo mākslai nav mūžīgas vērtības. Citi vispār nezina par mākslu, dzīvo brīnišķīgi, dara kaut ko citu. Es, piemēram, biju hokeja pasaulē, tur pilnīgi cita dzīve, citas intereses, viss notiek citādi. Tur nevajag ne dzejoļus, ne ko, tur notiek, cik vajag.

RL: Kas tev bija no Rietumu mūzikas pieejams? Plates, lentes?

Pelšs: Pusaudža gados? Sākās, protams, vēl dziļajā Padomju Savienībā; kad man bija kādi 10 gadi, parādījās Bītli. Es klausījos visādus Zemļanus tajā laikā, jo nebija nekā cita. Bītlus tu nopērc, bet nekā cita jau nav, jāpērk krievi vai Raimonds Pauls. Pēc tam parādījās Deep Purple, Led Zeppelin, Uriah Heep, tad jau tos klausījāmies.

RL: Vai pēc tam pie padomju mūzikas atgriezties nebija grūti?

Pelšs: Kad tu audz un nekā cita nav, tu ņem to, kas ir. Smeldzīgs meldiņš apmierina tavu romantisko dvēselīti, un ir gana.

RL: Nav tā, ka grūtās pieejamības apstākļos kaifs bija lielāks kaut ko no tā visa iegūt un izbaudīt?

Pelšs: Tagad jau to grūti saprast. Mans brālēns bija jūrnieks, viņš pieveda šo un to. Man bija košļenes. Toreiz modē bija pastmarkas, un viņš man atveda kaut kādas. Un es skatos tās markas un domāju, un sapņoju: “Jēzus, kā viņi tur dzīvo, tai brīnišķīgajā pasaulē!” Un skatos uz katru marciņu kā cietuma kamerā! Bērns to nesaprot, bet domā kā par tādām pasaku zemēm. Vēlāk es aizmuku no Preiļiem uz Rīgu. Bija hipiju laiki, un mamma gribēja nogriezt manus garos matus, kad gulēju.

RL: Tu hipoji?

Pelšs: Jā, man bija gari mati, kļošenes. Mūs ar draugu izdzina no stundām, lai ejam uz frizētavu. Nācās mazliet apgriezt.

RL: Tas bija 70. gadu vidū?

Pelšs: Septiņdesmit ceturtais. 1975. gadā es aizbraucu uz Rīgu, uz elektromehānikas tehnikumu. Atceros, ka jau tur man patika rīmēt kaut ko joka pēc, lai pasmīdinātu. Es bērnībā gribēju klauns būt, man patika smīdināt cilvēkus. Dažreiz sanāca tā muļķīgi. Eju pa veikalu, puikas arī iet, un, lai viņi smietos, paņemu konfekti, apēdu un mierīgi eju tālāk, it kā tas būtu mans veikals. Bet tad mani arestēja, un es lūdzos pārdevējai, lai viņa nenostučī, jo mamma vienmēr man pašam liek noplēst tādu lielāku žagaru un tad sit. Par visu sita, piemēram, par divniekiem. Es labi mācījos līdz astotajai klasei, bet Rīgā vispār nemācījos. Zini, tajā vecumā pusaudži grib izlikties lieli, sēdēt ar puikām, puikas ģitāru spēlē pie parka, bet man mamma skrien pakaļ. Tas ir kauns, tas ir ārprāts. Tāpēc arī aizbēgu.

RL: Un ko tavi čomi spēlēja?

Pelšs: Nu, viņi, piemēram, dziedāja Raiņa “Fabrikas meitenes dziesmu” grupas Uriah Heep melodijā.

RL: Bet paklausies, tas taču ir Preiļu konceptuālisma pirmsākums!

Pelšs: Kādā ziņā?

RL: Nu kā – tev bija dzejolis, ka vajag uzcelt pieminekli ar cilvēku domātāja pozā, kuram kaklā ir skrūve, lai var nomainīt galvas. Tas ir konceptuālisms – Juraias Hīpa ķermenim uzskrūvēt Raiņa galvu. Vai otrādi.

Pelšs: Es jau tās savas gudrās domas neatceros, skleroze mazlietiņ.

RL: Mēs palikām pie taviem hipiju draugiem ģitāristiem. Daudz tev vispār bija tādu?

Pelšs: Divi čalīši, dvīņu brāļi. Pašnāvību uztaisīja vēlāk.

RL: Kāpēc tā?

Pelšs: Bija trīs brāļi, visi spēlēja ģitāras. Viņiem bija ansamblītis Preiļos, vēl viens puisis no mūsu kompānijas viņiem spēlēja bungas. Viņš noslīka. Vēl bija Jānis Eglītis, deputāts, tagad viņa vārdā ir nosaukta Preiļu ģimnāzija. Viņš tā īpaši ar mums netusēja, tikai dažreiz, bija gadu jaunāks, nomira ar vēzi. Tikai viens ir palicis dzīvs, vecākais no bračkām. Bet pārējie divi – vienam bija kaut kāda galvas slimība, viņam ļoti traucēja, ļoti. Viņš sadzērās zāles, bet dvīņubrālis pēc laika pakārās. Vot, neiet. (Pauze.) RekurAndis Surguntiņš arī noslīka, draugs bija man. Mans dēls gāja bojā, tā ka bija prieks, kad atradu Andi, kaut kāds gaišums dzīvē. Mēs te staigājām, runājāmies, spriedām. Viņam pašam gan īpaši nevajadzēja draugus, viņš bija vientuļnieks, uz mežiem gāja, bet mēs sadraudzējāmies. Viņš mani arī sauca uz mežu, bet es biju par slinku pa mežiem staigāt. Un tad viņš... Es nezinu, kas viņam tajā jūrā bija.

RL: Jā, kas to lai zina? Es Surguntiņu kaut cik pazinu. Bet mans labākais draugs, dzejnieks Kikōne... Vai tu atceries tādu?

Pelšs: Es gadus 25 nerakstīju, pilnīgi neko nezināju, tāpēc…

RL: Būs tev jāuzdāvina viņa grāmatiņa. Viņš arī aizgāja bojā tās pašas jūras dēļ. Bet vienreiz viņš atnāk pie manis no kaut kādiem dzejas lasījumiem un saka: “Klau, beidzot ir divi normāli dzejnieki!” Saku: “Kā sauc?” Viņš: “Andis Surgunts un Andris Ogriņš.” Nu starp dzīvajiem diemžēl vairs nav neviena. Atkal citā vakarā es gāju iepazīties ar Surguntu un Ogriņu, lasījām dzeju, un man likās: vai, cik jauki, ka ir tāds Surguntiņš. Un es viņam saku: “Klau, kaut ko nākamnedēļ saštukojam?” Un viņš saka: “Nē, es braukšu uz Spāniju.” – “Ko tu darīsi Spānijā?” Viņš saka: “Staigāšu apkārt viens pats un dzīvošu kartona kastē.”

Pelšs: Viņš bija dzejnieks, viņa dzīve bija īsta dzejnieka dzīve.

RL: Jā, ir daži šādi tīrradņi.

Pelšs: Jā, viņš vienkārši bija savādāks par citiem.

RL: Bet šitie arī agrāk aiziet.

Pelšs: Viņiem grūtāk. Pēdējā reizē, kad viņu satiku, viņš teica, ka uz cilvēkiem nevarot skatīties. Viņš pat no mājām neizgāja, lai neredzētu cilvēkus.

RL: Viņš tepat pāri ielai, ja?

Pelšs: Tur mazliet tālāk, es tev vēlāk parādīšu...

RL: Viņš neteica, kas viņam pret tiem cilvēkiem bija?

Pelšs: Nogurums. Viņš citādāks.

RL: Tāpēc jau nav jāslīcinās. Var aizbraukt, kur cilvēku nav daudz.

Pelšs: Visādi var būt, mēs jau nezinām. Mans dēls jau arī nenoslīcinājās speciāli. Viņam storijs bija tāds, ka viņš atbrauca no Amerikas, negulējis nakti, un no lielā prieka satikties ar savējiem uzreiz piedzērās. Nopirka pudeli un sāka dzert. Māsas arī bija līdzi, un, kad māsas gribēja vest uz mājām, viņš aizbēga, bet viņam izkrita maks ar visu karti un naudu. Māsa ieraudzīja, savāca. Tad viņš vēl ar citiem draugiem kaut kur plītēja; nezinu, ko viņi tur dzēra, varbūt vispār kaut kas bija piemests klāt. Vārdsakot, par cik nav ar ko samaksāt taksistam, viņš gāja kājām. Jāiet tālu, uz Akmens tilta viņš zvanīja māsai, lai pabrauc pretī ar taksi. Un tieši tajā brīdī pārtrūka saruna un nosēdās baterija. Māsa pat nesaprata, kur braukt. Bet tur kāda sieviete gāja un redzēja, ka viņš novelk kurpes un ielec zaldātiņā. Ielēca, iznira, mazliet papeldēja un aizgāja pa burbuli. Vēlāk mēs dakterim prasījām, kāpēc sportisti tik bieži slīkst reibumā. Izrādās, kad alkohola reibumā lec iekšā ūdenī, automātiski neaizspiežas kaut kādas saitītes, kas aizdara elpceļus, un, kad esi pillā, tās saitītes ir vaļīgas un ūdens tiek plaušās, un tad ir viss. Kad esam skaidrā, tās aizcērtas ļoti stipri un mēs nedabūjam plaušās ūdeni. Bet, kad Kristiāns vēl bija dzīvs, atceros, es pats dzeru tēju vai kafiju, vai ūdeni, un pēkšņi ne tai rīklē ieskrien. Vispār tā rīkles konstrukcija... Man viens antropologs stāstīja, ka cilvēkā ir daudz nepilnību un viena ir tā, ka elpošanas un ēšanas rīkles atrodas blakus. Es aizrijos un krītu četrrāpus, nevaru paelpot, klepoju to ūdeni ārā. Vēl toreiz domāju: jāpasaka dēlam, lai viņš ir uzmanīgs, jo viņam Amerikā pie mājas bija tāds liels baseins, kurā viņš mūžīgi peldējās, un pēc treniņa viņam patika iet ledus vannās. Tu tur sēdi minūtes desmit un pēc tam uzreiz esi žirgts, nogurums aiziet no kājām. Arī ar Andi varbūt bija negadījums. Vienīgi – viņš it kā esot iznīcinājis visus failus, kas bija datorā, atstājis tikai derīgos dzejoļus.

RL: Jā, aizdomīgs moments.

Pelšs: Gadās arī sakritības. Piemēram, es gribu visu izdzēst, ja nu ar mani pēkšņi kaut kas gadās. Es arī Vērdiņam esmu sūtījis failus: rekur, šitās grāmatas man ir gatavas, es pie tevis atstāšu, jo, ja nu es nosprāgstu, tad neviens nezina, kas man uztaisīts. Lai kaut kur glabājas.

RL: Taisnība. Vai varam atgriezties pie tava dzīves stāsta?

Pelšs: Nu jā, un tad es aizbraucu uz Kamčatku, man bija 19 gadu. Tur ir ļoti smuki, un tur man nebija draugu huligānu, bet bija gudras grāmatiņas, un es atgriezos pie lasīšanas, pēkšņi man radās kaifs no tādām garīgām lietām. Un man bija draugs, apmēram tāds pats kā es, viņš arī kaut ko zīmēja un lasīja. Un tad arī es sāku kaut ko mazliet mēģināt.

RL: Bet kāpēc tu nolēmi braukt uz Kamčatku?

Pelšs: Es pabeidzu tehnikumu, nopirku diplomu un...

RL: Nopirki?

Pelšs: Nu nē, patiesībā diplomu man iedeva godīgi. Bet diplomdarbu uzrasēja par naudu. Pēc astotās klases es nemācījos vispār. Arī dēlam teicu: “Tu, galvenais, dari to, kas tev patīk, kur tu esi profesionālis. Pārējo – skolu vai augstskolu – nobeidz vienalga kā, noraksti, apvārdo skolotāju, nav svarīgi, vienkārši pabeidz un dabū diplomu!”

RL: Burtiskā nozīmē nopirki, apmainīji pret rubļiem?

Pelšs: Simt rubļu. Toreiz tā bija mēneša alga.

RL: Tas ir daudz.

Pelšs: Jā, bija jāzīmē ražotāju vai virpotāju cehs vai kaut kas tāds, un tad man tur sazīmēja kaut kādus brīnumus. Galvenais, ka pašam jāiet uz aizstāvēšanu un jāstāsta, kas tur sazīmēts. “Un kas jums tur ir?” – “Nu, te viss parādīts...” Neko vairāk pateikt es nevarēju. Man ielika trijnieku un izdzina. Teicu: “Nebraukšu ne uz kādiem Preiļiem, es gribu palikt Rīgā!” Man toreiz Rīgā bija arī meitene. Tad nu mani norīkoja uz Popova rūpnīcu kā tehnologu: “Tu gudrs cilvēks, ej.” Un es ierados. Viņi man saka: “Paskaties tur, sašķiro šo un to.” Bet es nemaz nesapratu, ko šķirot un kas tas vispār ir. Tad es gāju it kā darīšanās, biju atradis tādu laivu un palīdu zem tās laivas un gulēju. Apmēram tā man tur gāja. Atbrauca cilvēks no Kamčatkas, bijušā valstsvīra, kuru savulaik izsūtīja uz Sibīriju, mazdēls. Es saku priekšniecībai, ka gribu uz Kamčatku. “Davai, es tev uztaisīšu izsaukumu, ja gribi apskatīt Kamčatku,” – un viņš uztaisīja izsaukumu.

RL: Pēc paša vēlēšanās?

Pelšs: Es gribēju apskatīties pasauli, jā. Man būtu trīs gadi Popova rūpnīcā jānostrādā, bet, tā kā biju ļoti vajadzīgs un noderīgs strādnieks, viņi ar prieku mani atlaida. (Smejas.)

RL: Cik ilgi tu sabiji Kamčatkā?

Pelšs: Gadu. Kā latviski sauc tās urbšanas celtnes? Буровая установка. Es uz tādas strādāju 11 metru augstumā. Tur meklēja geizerus, jo, piemēram, apsildīšana notiek ar geizeriem: ziemā attaisi, un nāk silts ūdens no apakšzemes. Mums bija pat savs baseins, peldējāmies. Kamčatkā ir riktīgas vētras, pa trijām diennaktīm māja burtiski visa zem sniega. Durvis taisās uz iekšpusi, jo uz ārpusi neatvērsi, tur sniegs, nemaz nezini, diena vai nakts. Izrocies ar lāpstu un rāpies augšā, sniegs sasniedz trīs metrus, tu staigā ar māju jumtiem vienā līmenī, vēl volejbola stabiņš, maziņš staba galiņš rēgojas ārā no sniega. Uz ielas tualeti jāiet metrus 40, tu aizej… Vienreiz nācu atpakaļ un iekritu tajā trīsmetrīgajā sniegā, jo tieši tajā vietā apakšā gāja apkures sistēma. Apkārt kalni, pasaka vienkārši.

RL: Kur tu tur dzīvoji?

Pelšs: Sākumā dzīvoju pie tā čaļa, pie kura aizbraucu, un tad sadraudzējāmies ar vienu puisi no Habarovskas, un mums iedeva mājiņu, kurā citi negribēja dzīvot, jo nupat kāds greizsirdīgs vīrs tur bija nošāvis sievu un viņas mīļāko un nošāvies pats, sienās vēl bija lodes. Naudiņu maksāja salīdzinoši daudz, jo tur lielāks koeficients.

RL: Tas tevi tur ievilināja vai tomēr tīrs romantisms?

Pelšs: Ā, es gandrīz apprecējos tur! Ar inženieri, mēs jau gājām uz dzimtsarakstu nodaļu, un ielas vidū, pie pašas nodaļas, man atteica kājas. Es saku: nevaru. Iedomājies? Un mēs gājām atpakaļ. Man tikai 20 gadu, un pēkšņi atrubījās kājas, nevarēju paiet.

RL: Atpakaļ varēji, bet uz priekšu ne!

Pelšs: Man ar tām kāzām visādi gadījumi. Rīgā pie viena kursabiedra aizgāju uz kāzām, un tai meitenei, ar
kuru viņš nupat bija apprecējies, otrā dienā, kad nejauši sastapāmies vannas istabā, mazgājot rokas, es tā pa jokam teicu: “Nu ko tu ar viņu apprecējies? Būtu ar mani…” Es jokoju, muldēju, biju piedzēries. Bet šī pa īstam nodomāja, un nākamajā dienā viņa aizgāja no vīra un atnāca pie manis. Es sanāku vainīgs! Nācās kauties. Vīrs atnāca, to es atsitu vienreiz, tad nāca ar draugiem. Es staigāju ar nazi kabatā. Es biju jauns un īsti nesapratu, kas jādara.

RL: Un kā ar Intu?

Pelšs: Ar Intu bija tā. Pēkšņi pienāca brīdis, kad jutu: es vairs nevaru palikt viens. Daba liek dibināt ģimeni. Un, tā kā es nevaru atrast nevienu šeit Preiļos, kas man varētu patikt, tad izdomāju tā: kura man iepatiksies, uzreiz precēšu, neko vairs neskatīšos un nedomāšu. Lūk, un bija tāds Juris Vilcāns, muzikants, viņam bija grupa Akcents, un viņiem bija dziesma “Trešais stāvs mostas”. Es bieži braucu pie Neibarta, un tur bija arī Eipurs, Ozoliņš, Vilcāns, mēs tur čupojāmies. Vienu dienu Vilcāns saka: “Aizbraucam pie meitenēm uz kopmītnēm, viņas uz ģitāras arī spēlē.” Un mēs aizbraucām. Man uzreiz iepatikās Inta, smuka meitene un ģitāru spēlē… Mēs sakām: “Braucam ciemos pie Neibarta!” Viņas piekrita, un es jau taksī teicu: “Inci, davai, precamies!” Un viņa saka: “Labi.” Pēc 10 dienām dzimtsarakstu nodaļā jau bijām iesnieguši iesniegumu. Bet kļūda bija tā, ka mamma man iedeva 100 rubļus priekš kāzām, lai nopērku kasti šņabja, lai neknapināmies mazā lokā. Es nopirku un pēc tulkotāju vai jauno autoru sanāksmes Rakstnieku savienībā saku: “Davai, aizbraucam pie manis. Kādu šņabīti iedzersim, man kā reiz kaste ir nopirkta!” Dzērām dienas trīs, piepirkām vēl vismaz kasti klāt, un pēcāk arī visus odekolonus puikas izdzēra, Neibarts čurāja kaktā. Sieva saka: “Nu tak dzen viņus ārā, mums rīt kāzas!” Bet es viņai: “Viņus es pazīstu jau nezin cik ilgi, tevi es pazīstu 10 dienas, pati ej prom, ja nepatīk!” Šefojos puiku priekšā. Pēc brīža durvis aizcērtas, mana lepnā kurzemniece ir prom – ko gan ar tādu idiotu dzīvot, viņš pats parāda, kāda tā dzīve būs. Un tālāk sekoja mistika. Čaļi saka: “Brauc viņai pakaļ, meklē rokā!” Viņi aiziet prom, es aizslēdzu durvis, paņemu taksi. Man naudas nav, bet zinu, ka viņas radi dzīvo kaut kur 10 kilometru rādiusā, un mēs ar to taksi braukājam kādu stundu, bet es nevaru atrast īsto māju. Saku taksistam: “Слушай, у меня денег нет, но я завтра обязательно отдам!”³ Man sirdsapziņa, ka tik ilgi braucam. Viņš apstādināja taksi un izmeta mani ārā: “Убирайся!” Es būtu godīgi atdevis, bet viņš netic. Bet izmeta mani tieši pie tās mājas, kur viņas radi. Es pārkāpju pār žogu, kaut kāds vilku suns skrien man virsū, es neņemu galvā, ieeju iekšā, un, jā, tur Incis sēž, mana līgava. Izštukojām, ka es aizbraukšu, pabeigšu institūtu, mums vēl laiks apdomāt un tā. Es atvainojos, jau gandrīz vēnas gribēju griezt. Un, kad atbraucu, mēs tepat Preiļos aizgājām un sarakstījāmies. Bez alkohola, bez piedzīvojumiem. Bet kā var tā sakrist, ka taksists izmet tieši tur, kur vajag? Mistika.

RL: Tu teici, ka mistikām netici.

Pelšs: Jā, tā ir sakritība, bet nu tāda kolosāla sakritība. Man divreiz tādas sakritības ir bijušas. Kad dzīvoju Burjatijā, es stipri sadraudzējos ar vienu čali, un reiz mēs braucām pa upi uz Baikālu gumijas laivā.

RL: Vai tas draugs bija Jandanē?

Pelšs: Jā. Vienu nakti mēs guļam viesnīcā, viņš šķirsta savu pasi un saka: “Klausies, man pase izdota tavā dzimšanas dienā.” Es saku: “Jāpaskatās mana pase, varbūt tavā?” Viņš: “Ko tur skatīties, protams, ka manā.” Es attaisu, un jā! Tā bija sakritība, pilnīgi neticama sakritība.

RL: Un kur tu iepazinies ar Jandanē?

Pelšs: Es pat neatceros, kur satiku viņu pirmo reizi, bet uzreiz ieraudzīju, ka viņš ir dīvains. Viņam ir tāds romāns par morgu, ko viņš visu mūžu raksta. Viņš strādāja morgā.

RL: Ko vēl viņš darīja bez tā, ka strādāja morgā?

Pelšs: Tagad viņš ir aktieris Maskavas teātrī un seriālos visādos.

RL: Tēlo burjatu raksturlomas?

Pelšs: Visu ko! Visādus japāņu nindzjas un ko tik vajag. Ar Jandanē bija labi tādā ziņā, ka ar viņu varēja normāli parunāties. Viņš ir baigais gudrinieks, viņam atmiņa vienkārši kolosāla; ko viņš izlasa, viņš atceras, un viņš bija lasījis daudz. Un arī gleznoja. Vēl viena sakritība! Kad aizbraucu uz Burjatiju, jau pirmajā dienā ar mani iepazinās viens dzejnieks. Tagad viņš tur jau skaitās Tautas dzejnieks, 11 gadus par mani vecāks. Sēžam, dzeram viesnīcā, un viņš man prasa: “Kad tev ir dzimšanas diena?” Es saku: “19. jūnijā.” Un viņš tā: “Nemelo!” – “Kādā sakarā man jāmelo,” es saku, “ja netici, paskaties!” Izrādās, viņam dzimšanas diena tajā pašā dienā. Viņš saka: “Tā ir laba zīme.” Burjati tic zīmēm, es tieši tajā dienā biju vēl grāmatu par burjatu vēsturi nopircis, tādu senatnīgu retumu. Viņš teica, ka šo grāmatu atrast nevarot, bet es iebraucu un nopērku, un tad vēl dzimenes vienā dienā. Viņš saka: “Burjatija tevi ļoti labi uzņēma.” Viņam bija divi dzīvokļi, vienu viņš atdeva man dzīvošanai, es kādu gadu tur nodzīvoju.

RL: Kā tu tā pēkšņi sadomāji braukt uz Burjatiju?

Pelšs: Šeit dzīvoja viens cilvēks, Voldemārs Romanovskis – literāts, žurnālists, arī gejs, bet man tā nav problēma –, viņš bija vienīgais cilvēks Preiļos, ar ko varēja parunāt par literatūru, sirsnīgs, labs cilvēks. Man kaut kur bija jāiet mācīties augstskolā, es domāju uz filologiem, jo man literatūra patīk. Viņš man saka: “Priekš kam tev, Einār, studēt latviešu filologos? Latviešu literatūru tu tak pats izlasīsi, ej uz kādu citu, kaut vai krievu.” Un tā es aizgāju uz krievu filologiem. Un tad Rakstnieku savienībā Uldim Bērziņam bija ideja, ka jauniešus vajag sūtīt mācīties valodas, lai mums no visām valodām ir tulkotāji. Viņš man saka: “Tev arī jābrauc kaut kur. Kur tu gribētu braukt?” Es saku: “Tur, kur budisms.” Man tajos laikos Rērihs patika, visas garīgās lietiņas, reizes 30 braucu uz Rēriha istabu Mākslas muzejā, tur divas glezniņas tikai bija. Reliģija man likās kaut kas tāds… Šķita, ka mums kaut ko te slēpj.

RL: Vai tu pievērsies budismam?

Pelšs: Kaut ko es lasīju, bet, nē, es nespēju to pieņemt. Tā ir tāda tautas muļķošana, man dīvaini liekas, ka viņi tur kokos lentītes sien, lai laba dzīve.

RL: Cik ilgi tu tai Burjatijā sabiji?

Pelšs: Trīs gadus. Kad aizbraucu, mani pārcēla no trešā kursa uz otro, sanāca, ka vienu gadu zaudēju, bet es izprasīju brīvo apmeklējumu, teicu, ka esmu no Rakstnieku savienības, dzejnieks un rakstnieks, man jāraksta, es nevaru staigāt katru dienu uz lekcijām. Kad gads beidzās un es biju apmeklējis tikai divas lekcijas, viņi teica: “Jūs ne tā saprotat brīvo apmeklējumu.” Un mani pārcēla uz neklātieni un no burjatu valodas uz krievu valodu. Pēc tam es vēl divus gadus tur nomācījos.

RL: Saki man, kur tu iepazinies ar Neibartu – caur Rakstnieku savienību?

Pelšs: Kad sāku braukt uz Rīgas Jauno literātu studiju, kāds no jaunajiem – Pičs vai kas – aizveda mani pie viņa. Bet, zini, Neibarts arī ir īsts dzejnieks, tāpat kā Andis, viņš man ir latviešu dzejas topā.

RL: Interesanti, es arī Rokpelnim jautāju par Neibartu, mums bija līdzīga saruna.⁴ Un Rokpelnis saka: “Nekā tur interesanta nebija, tu viņu idealizē.”

Pelšs: Es arī kādreiz Skujeniekam prasīju, vai viņam patīk Neibarta dzeja. Viņš saka: “Nekā īpaša, pašvaks dzejotājs.” Un es sapratu, viņi visi ir vairāk vai mazāk oriģināli, bet tomēr tradicionāli rakstītāji un pareizie cilvēki, viņi nejūt īpatno, to, kas izceļas, kas krīt acīs. Es neesmu dusmīgs uz viņiem, vienkārši viņi neredz, bet es redzu: Neibarts ir īsts dzejnieks, tāpat arī Kunnoss.

RL: Vai vari nosaukt dažas īsta dzejnieka pazīmes?

Pelšs: Tu redzi, ka viņš ir savādāks.

RL: Savādākie ne vienmēr mēdz būt īsti dzejnieki.

Pelšs: Jā, bet tas ir apvienojumā ar to, ka labi raksta. Kad izlasīju pirmās Surgunta dzejas, es domāju: kur tāds cilvēks? Un es daudz ko lasu, Vērdiņš man patika, bet jaunos es nezināju. Un tad pēkšņi to Surguntu izlasu un, bļin, gribētu iepazīties, cik viņš foršs, viņam daži dzejoļi bija pat tādi, kā es rakstu, un izrādās, ka viņš dzīvoja tepat pāri ielai, kad bija maziņš. Kad viņu satiec, tu redzi, ka viņš atšķiras no citiem. Neibartiņš arī bija kolosāls. Viņš nestrādāja nekādās redakcijās. Iedomājies, ka Surgunts vai Neibarts strādātu redakcijā un atsijātu dzejoļus vai kādā komisijā un vērtētu?

RL: Viens ir tas, kā Neibartiņš rakstīja, bet vēl jau arī nav mazsvarīgi, kā viņš dzīvoja. Visa viņa dzīve bija kā performance, ne?

Pelšs: Jā, kā performance. Piemēram, kad visiem godīgi salej šņabi un kāds runā tostu, Ņurbulītis jau izdzēris. Viņam kā ielej, viņš uzreiz izdzer, un, kad saka tostu, viņam tukšs, tad vienmēr lej otru. Īpašs cilvēks.

RL: Kas vēl ir bijuši tādi īpašie cilvēki tavā dzīvē?

Pelšs: Tagad es par to nepārdzīvoju, bet agrāk ļoti pārdzīvoju, ka man nav īstu draugu. Skolā bija viens čalis, ar kuru runājām par dzīvi, viens otram visu stāstījām. Tad Jandanē man bija draugs, tad Surgunts... Andim pašam gan neko nevajadzēja. Bet man sirdī viņš bija kā draugs, dārgs cilvēks. Man grūti atrast kādu, ar ko sadraudzēties un ar ko gribētos bieži būt kopā, visu laiku esmu viens, man patīk būt vienam, es varu pļāpāt ar sevi caurām dienām. Tagad man nepietrūkst, bet, kad biju jaunāks, man pietrūka tādu cilvēku. Jandanē kā reiz svešatnē un vajadzīgā brīdī man noderēja, mēs dikti sadraudzējāmies.

RL: Tu 25 gadus nerakstīji. Saki, lūdzu, kā tas nākas?

Pelšs: Man stipri apriebās dzeja, nevarēju vairs palasīt, biju pārsātinājies. Desmit gadus es biju dzejā, katru dienu vai nu lasīju, vai rakstīju. 1988. un 1989. gadā man piedzima pirmās divas meitas. Izjuka Savienība, parādījās pirmie kooperatīvi, un es sapratu: sākas kapitālisms, un manas cerības, ka varēšu dzīvot no honorāriem, ir galā, kapitālismā tas vienkārši nav iespējams. Sāku domāt, ko tagad darīt. Jātaisa bizness. Visa aizsākums ir “Lāčplēsis”. Es iegāju veikalā, skatos: lente pārdodas – nevis valsts izdevums, bet kaut kāda paštaisīta magnetofona lente –, Lāčplēša opera. Es paņēmu to operu, nopirku, un pēkšņi man atausa ideja: “Pagaidi... Ja viņš var pārkopēt un pārdot, tad arī es to varu!” Un tā sākās mana turīgā dzīve.

RL: Vai tev gadījumā tepat Preiļu centrā nebija videonoma? Kādreiz esmu tur bijis, tikai neatceros, ko ņēmām.

Pelšs: Vēlāk bija arī videonoma, jā. Bet sākumā es vienkārši pārrakstīju un nesu uz veikalu, lai pārdod. Un, lai tās ierakstītās lentes un kasetes varētu nodot veikalā, man bija jāaizpilda papīrs, ka man ir noslēgti līgumi par autortiesībām. Tas priekšnieks teica, lai ierakstu kaut ko, ka tā ir formalitāte, un es pierakstīju: Madonna, Led Zeppelin...Ko zināju no galvas, to arī sarakstīju. Es pats pirku tās kasetes, bija pāri tūkstotim, no Lapinska pirku, man sūtīja no Maskavas, no visurienes. Viss labākais, kas iznāca, man bija, bet Preiļos nevienam to nevajadzēja. Viņiem vajadzēja Ласковый май un Saulkrastu kapelu, Laiviniekus un ko tur vēl. Jeļena Žuravļova man ienesa daudz naudas.

RL: Rēzeknē mums bija tāda baigi foršā sistēma: viena kasete maksāja 30 saņus uz diennakti, un, ja ņem divas, trešo vari dabūt par brīvu. Un, ja zināja, kurās kasetēs ierakstīts pa divām filmām, varēja dabūt veselas sešas filmas par 60 saņiem uz diennakti. Saprotams, modē bija arī visādas kaislīgās nepiedienību filmas, un bija arī parole, vajadzēja teikt: “Man, lūdzu, par mīlestību.” Tad mums tās deva.

Pelšs: Jā, tās maksāja 50 santīmus, tās bija dārgākas. Dažreiz gadījās, ka atved kasetes ar pornogrāfiju, es nopērku, pats nepaskatos, un tad nāk un man pārmet, ka vispār sieviešu neesot bijis!

RL: Un vajadzēja taču noskatīties līdz galam!

Pelšs: Beigās atradu vienu čali, kas ļoti gānīja sievietes – cik viņas nepareizi izdomātas, kāpēc viņas vispār uz pasaules ir –, un pārdevu viņam visas tās kasetes.

RL: Vai tad viņš arī nopirka?

Pelšs: Jā, nopirka visas. Vārdu sakot, sākumā man aizgāja pirātiskie ieraksti, tad videonoma un optika, privatizēju briļļu veikalu, kurā mamma strādāja. Bērni uzauga. Kristiānu sākumā atdevu džudo, bet, kad Daugavpilī attaisīja halli, aizsūtīju hokejā. Viņam tā lieta labi aizgāja. Es pats arī pārgāju no biznesa uz hokeju, trenēju. Bizness man bija apnicis. Zini, dzejniekam ir grūti iekasēt naudu. Es, protams, varu smaidīt un izmānīt lieku eiro, bet man tas īpaši nepatika. Hokejs man patika, man pat ir tāds kā talants trenēt, man ir analītiskais prāts. Redzu, kā pietrūkst, kur pielikt, ar kādiem vingrinājumiem un tamlīdzīgi.

RL: Tavā grāmatā “Digi-dīgi” bija rakstīts tā: “Kad varonis ir izmisis, viņš gluži kā burjatu tautas eposos lūdz palīdzību draugiem.” Arī es, kad jārunā par dzeju, esmu izmisis, jo no dzejas nekā daudz nesaprotu. Tāpēc lūdzu palīdzību draugiem, aizrakstīju dažādiem lieliskiem latviešu dzejniekiem jautājumu: “Ko jūs gribētu pajautāt Eināram Pelšam, bet kautrējaties?”

Pelšs: Aiziet!

RL: Lai paliek anonīmi, kurš ko jautājis, es lasīšu tieši tādā formulējumā, kā man iesūtīja. Pirmais ir jautājums no sapņaina dzejnieka, kuru interesē attiecības starp konceptuālo un skaisto. Viņš raksta: “Vai abi principi reizē var vadīt dzejnieka dzīvi un daiļrades procesu vai tikai uz maiņām?”

Pelšs: To, ka es esmu konceptuālists, izgudroja literatūras teorētiķi. Es par to pat nemaz neaizdomājos. Konceptuālisms laikam ir kaut kas līdzīgs neradošajai rakstīšanai, bet es taču rakstu, kā ienāk prātā. Varu uzrakstīt arī dzejolīti ar ritmu un atskaņām. Es bieži rakstu ne kā konceptuālists, vienkārši – kā man sagribas. Es nešķiroju.

RL: Tātad sākotnēji tu nemaz nezināji, ka esi konceptuālists?

Pelšs: Kad sāku rakstīt, vispār nezināju ne Rubinšteinu, ne Prigovu. No Prigova biju bišķi lasījis par miličiem, kaut kādus jokus, kas man šķita ne visai smieklīgi. Bet tad paņēmu vienu Šlāpina atdzejojumu, atradu oriģinālu un skatos: oriģināls uztaisīts ar ritmu, neatceros, atskaņas bija vai nebija, bet viņam parindenis. Uztaisīju to dzejoli, kā nākas, saglabājot formu. Tad palasīju Prigovu vēl, un man viņš tiešām iepatikās, tā stipri iepatikās. Es iztulkoju tūkstoš dzejoļus! Viņam ir tik nenormāli daudz ideju. Un ārpus tā tūkstoša ir vēl, es jau atdzejoju tikai to, kas man vairāk patika. Ļoti talantīgs cilvēks, smadzenes bija līmenī, štukoja labi. Man arī, kad esmu radošāks, rodas apmēram viena ideja dienā.

RL: Tas ir ļoti daudz.

Pelšs: Tas ir daudz diezgan. Dažreiz divas idejas. Kad taisu grāmatu un nezinu, ko darīšu tālāk, pēkšņi kaut kas oriģināls ienāk prātā, un tā katru dienu, līdz grāmata sataisās.

RL: Otrs jautājums: “Kas ir labāks par skābu kāpostu zupu?”

Pelšs: Nezinu, kas ir labāks, bet vispār man patīk skābi produkti. Viņi ir veselīgi, tie fermentētie, palīdz labajām baktērijām. Piegriez sīpoliņus, eļļu mazliet, un ir labi. Parasti es taisu pilnu katlu, Incis jau maz ēd, un tad man nākas ēst trīs dienas, un trešajā dienā es jau mokos ar to, vienalga, skābu kāpostu zupu vai boršču, viss jau apnīk, gribas pamainīt ik pa laikam.

RL: Nākamo jautājumu man iesūtīja šādu: “Cik vecs ir tavs ideālais lasītājs?” Un uzreiz atsūtīja arī zemsvītras piezīmi: “Nē, tas ir šausmīgi debils jautājums. Bet es uzdošu tik un tā.”

Pelšs: Sešdesmit četri ar pusi. Es pat nezinu, vai kāds cits lasa.

RL: Tikpat, cik tev?

Pelšs: Nu bet!

RL: Bet šito var izvērst: vai tavā ieskatā vispār pastāv tāds ideālais lasītājs?

Inta Pelše: (Ienāk.) Ū!

RL: Sveiki!

Inta: Labdien!

Pelšs: Incīti, nāc, iepazīsties!

Inta: Jā, labprāt.

Pelšs: Lūk, mans ideālais lasītājs! Viņai es uzbāžos ar visiem saviem tekstiem. (Intai.) Man te prasa, kas ir ideālais lasītājs.

Inta: (Sniedz roku.) Inta.

RL: Prieks iepazīties.

Pelšs: Starp citu, kad es uzrakstīju grāmatiņu “S”, Incis izlasīja, atnesa un teica: ģeniāli!

RL: Tātad ideāls lasītājs ir tāds, kurš saka “ģeniāli”?

Inta: Bez bildēm vēl...

Pelšs: Incīt, nāc uzēd, es taisīju stundas divas. Vārdsakot, man patiktu, ja būtu tāds lasītājs, kas mani palasa, dažreiz pasmejas… Nē, nav obligāti jāsmejas, var arī nopietni. Man īstenībā viss ir par nopietnām lietām. Tie humori ir no dzīves. Ja es būtu jauns, gadi 18, 19, 20, un ja es tajos laikos dabūtu šos savus darbus palasīt, man liekas, man baigi patiktu, es būtu pat sajūsmā šur un tur. Un domātu: bļin, forši, es arī tā gribētu. (Abi smejas.)

RL: Nākamais jautājums: “Kas tev ir kopīgs ar citiem cilvēkiem, vārdā Einārs?”

Pelšs: Kad tikko iepazinu internetu un uzzināju, ka var uztaisīt e-pastu, es nezināju, kā lai to tā jocīgi nosauc. Es pat nezināju, ka vajag tieši vārdā, uzvārdā. Patrāpījās avīzes virsraksts, par Repši laikam: “Einars neraud”. Un tagad man visu dzīvi līdzi velkas: einarsneraud@ utt.

RL: Vai Einārs Pelšs raud?

Pelšs: Zini, es dzīvē tā neraudu parasti. Bet, kad man dēls gāja bojā, tad trīs gadus raudāju katru dienu. Ne jau kā sieviete, man vienkārši bira asaras. Tagad, kad par to ierunājos, arī tā ir, bet toreiz bez runāšanas – skrienu krosu, un asaras birst.

RL: Repše – tas gan neraud. Kaut gan varbūt arī raud.

Pelšs: Kad es rakstīju grāmatiņu “S”... Vispār tā grāmatiņa ir par to, ka ir tikai “es” apziņa. Viss pārējais ir piedomāts – vārds, uzvārds, ko tu dzīvē dari, kā izskaties. Mēs visi esam ar “es” apziņu, arī dzīvnieki. Par to ir tā grāmata: mēs visi esam viens un tas pats. Es pat esmu pūlējies skatīties uz cilvēku kā uz sevi un it kā iejusties viņā. Nu, piemēram, saprotu, ka nomiršu, pat varu to iztēloties: es būšu miris, bet tu tagad brauksi mājās un savā “es” domāsi, ka gribas ēst, ka sieva tevi gaida. Arī maniakiem iekšā ir “es”, tas ir viens un tas pats “es”. Ja tu sāc domāt, tad saproti, ka tas tā vienkārši ir.

RL: Tad par to lai ir nākamais jautājums: “Ja tu pēkšņi kaut kāda iemesla dēļ nevarētu būt Einārs Pelšs, kas tu būtu?”

Pelšs: Es kādu mēnesi varētu būt Kārlis Vērdiņš, ja mēs par dzejniekiem runājam. Un tad es pa nedēļai labprāt būtu par visu kaut ko: te hokejists, te basketbolists, te vēl kaut kas, visādās profesijās, citās pasaulēs.

RL: Bet Vērdiņš tikai mēnesi?

Pelšs: Vērdiņš man patīk, viņš ir radošs, viņš foršs ir, jā, man patīk.

RL: Nākamais jautājums konkrēts: “Cik centimetri?”

Pelšs: Nu... Incīt, cik centimetri? Es pats neesmu mērījis.

Inta: (Ienāk.) Cik centimetru?

Pelšs: Man tāds jautājums, Incīt.

Inta: Tad tu arī atbildi!

Pelšs: Nu kā es varu atbildēt?

Inta: Pēc savas vērtību sistēmas.

Pelšs: Atbildēsim tā: laikam jautātājs ir kāds no skarbajiem dzejniekiem, bet es vairāk esmu romantiķis un rakstu par gulbjiem.

RL: Tu pirmīt teici, ka tava topošā grāmata būs mērāma metros.

Inta: Metrs ir tavs mīļākais garums.

Pelšs: Jā, es lasīju, ka vienam latgaliešu autoram⁵ iznākusi tetraloģija. Man ienāca prātā, ka vajadzētu uzrakstīt metroloģiju.

RL: Ļoti labi. Vēl viens jautājums… Nē, te ir divi pēc kārtas, bet man tos atsūtīja vienā ziņā, tāpēc arī teikšu reizē: “Kāda nozīme autora biogrāfijai, kad šo autoru atdzejo? Kādas ir Eināra mīļākās filmas un gleznas?”

Pelšs: Nu, kad atdzejoju dižos krievu dzejniekus, es, protams, izlasu visu, kas ir pieejams, arī to, kā literatūrzinātnieki skaidro viņu dzeju: varbūt es neiebraukšu kādā tēlā, varbūt tā ir atsauce uz kaut ko un tamlīdzīgi. Kaut kāda nozīme biogrāfijai ir. Piemēram, ja cilvēkam grūts liktenis, tad jau netaisīsi uz jocīgo pusi to atdzejojumu.

RL: Tu liktenim tici?

Pelšs: Es īstenībā neticu visādām mistikām. Bet, kad biju jauns, tad gan sāku kā pilnīgs romantiķis.

RL: Viesturs Vecgrāvis recenzijā tevi nosauca par “jūtīgu romantiskā tipa dzejnieku”.

Pelšs: Es biju absolūts romantiķis. Es pat mēģināju lidot kā Džonatans Livingstons Kaija. Bieži lidoju naktīs,
gribējās arī nomodā. Zini, kad nāk strāvas no plaukstām, plaukstas vajag sasprindzināt, un tad tu pacelies gaisā. Bet man nesanāca pacelties ne par gabaliņu.

RL: Un kuras ir tavas mīļākās filmas un gleznas?

Pelšs: Man īstenībā patīk skatīties seriālus. Mīļākā man ir par to advokātu “Labāk zvaniet Solam”. Savukārt, ja uznāk nostalģija pēc kaut kā tāda, kas bijis, un arī ja vajag uzlabot noskaņu, es labprāt paskatos par Burkā kundzi no “Smalkā stila”. Atceries to? Bīniņu varu paskatīties, “Ofiss” man patīk. Manas mīļākās filmas vispār ir tās, kas dabūjušas Zelta aveni. Jā, starp citu, šis te mans plakāts ir no pasaulē vissliktākās filmas. (Rāda.) Zini?

RL: Ā, jā, tas taču ir “9. plāns no atklāta kosmosa”. Esmu redzējis šo filmu, bija briesmīga, absolūti nebaudāma un vienlaikus superīga.

Pelšs: Superīga, superīga, tā ir mana mīļākā filma. Man patīk viss, kas ir vissliktākais.

RL: Tev jau arī pašam sanāk uztaisīt it kā tik slikti, ka ir labi. Kā tu to dabū gatavu?

Pelšs: Nē, nu slikti jau liekas tikai tiem, kam tāds šaurs redzējums. Tie īstie mākslinieki – tie uzreiz redz! Visa māksla – Pikaso un tamlīdzīgi – rodas no alerģijas pret iepriekšējo. No alerģijas rodas kaut kas pretējs un robežu paplašināšana, jo dzeja jau ir visriņķī, saproti? Mēs parasti strādājam kaut kādā ierobežotā segmentā, bet ir arī tādi segmenti, kas vēl nav atklāti, un tad mēs tur ielienam. Tu gribi palikt dzejnieks, bet nevari vairs turpināt, kā visi citi to dara, un tāpēc rodas kaut kas jauns. Tā tas ir visās jomās – filmās, vienalga kur. Es jau Ķirķim teicu: “Ja visi rakstītu kā es, es sāktu rakstīt četrrindītes vai sonetus.”

RL: Tu pieminēji Pikaso, bet uz jautājumu par mīļākajām gleznām tā arī neatbildēji.

Pelšs: Man nav tādas mīļākās gleznas. Ko uzgleznoju, tā arī ir mīļākā uz to brīdi. (Smejas.)

RL: Jautājums: “Vai viņi ar Intiņu kādreiz arī strīdas, un, ja tā, tad kā viņi pēc strīda salīgst mieru?”

Pelšs: Strīdamies kā visi, man liekas. Dienas trīs, četras it kā tu būtu tāds kurlmēms, un, kad pats no tā nogursti, jo tas ir nogurdinoši, tu pieej klāt, pajautā kaut ko, it kā nekas nebūtu bijis… Un dzīvot atkal ir vieglāk. (Abi smejas.)

RL: Ideāli! Nu tad atpakaļ pie lasītāju iesūtītajiem jautājumiem. Lūk, šāds viens, par sportu: “Cik atspiedienus dienā viņš taisa?”

Pelšs: O, cik reižu… Agrāk taisīju uz kulakiem 50 reizes katru dienu. Skaties, es tev parādīšu. (Ieņem vingrojuma pozu, liekot kājas vienu uz otras, pret grīdu atbalstās ar dūrēm.) Šitā!

RL: Ā, un vēl ar kājām krustā!

Pelšs: Tā grūtāk. Pamēģināšu uztaisīt 50.

RL: Labi. (Klusām skaita.) Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi...

Pelšs: Desmit. (Atspiežas un skaita.) Divdesmit. (Turpina.) Trīsdesmit. (Elso sparīgāk.)

RL: Četrdesmit!

Pelšs: (Gluži aizelsies.) Piecdesmit. (Turpina.)

RL: Sešdesmit.

Pelšs: (Pieceļas.) Sešdesmit šoreiz...

RL: Labais! Pamēģināšu, cik man sanāks! Gan jau kādi trīs.

Pelšs: Bet tu dari šitā te! (Rāda.)

RL: Uz kulaciņiem, skaidrs. (Ieņem pozu, atspiežas un skaita.) ...deviņi, desmit...

Pelšs: Dziļāk!

RL: ...astoņpadsmit, deviņpadsmit, divdesmit...

Pelšs: Dziļāk!

RL: ...trīsdesmit. (Aizelsies pieceļas.) Vairāk netaisīšu, tāpēc ka…

Pelšs: Nē, ir labi! Es jau patiesībā krāpjos. Un tu arī krāpies, jo jātaisa tā, lai krūtis piespiestos zemei.Tā es arī uztaisītu varbūt tikai 30 reizes.

RL: Es tā laikam vispār necik nevarētu.

Pelšs: Nu, forši pasportojām! Ja vajag kafiju, saki.

RL: Drīzāk ūdeni, treniņā taču vajag dzert ūdeni.

Pelšs: Es tev atnesīšu. Aknas vai nieres vajag skalot, es aizmirsu, kuras.

RL: Viss ir jāskalo, es domāju.

Pelšs: (Pasniedz glāzi ūdens.) Es no krāna vienkārši ielēju.

RL: Zini, sākumā man bija doma, ka vajag tev pajautāt, kas ir dzeja, tāpēc ka es līdz galam nezinu, kas tā tāda ir. Bet tad atradu, ka tev dzejas definīcija savulaik bijusi, ka dzeja ir muļķības koncentrāts. Vai tas joprojām ir spēkā?

Pelšs: Ir spēkā, tāpēc ka visi ir stulbi. Saproti? Parunā ilgāk ar jebkuru cilvēku, un tu sapratīsi, ka arī viņš ir pastulbs. Varbūt viņš ir gudrāks par citiem, bet vienalga stulbs. Mēs esam pērtiķi, cēlušies no primātiem, ar lielākām smadzenēm, viens ir gudrāks par citu, un tā, bet visi tomēr pastulbi. Man bieži nākas to konstatēt pašam par sevi, ka, piemēram, dzīve tuvojas beigām, bet es krāniņu neesmu izmērījis. Ir daudz tādu lietu, kas man pielec tikai tagad, bet citiem ir skaidrs jau sen. Agrāk es nesapratu, kāpēc cilvēks krīt, ja kaujoties viņam iesitu ar kāju, bet, ja iesitu ar roku, nekrīt. Un tad es sapratu: paskaties, kāda tā roka, puskilogramu smaga, no kā te krist vispār? Man tas pielēca tikai vecumā, ka belzienam šis instruments ir maziņš.

RL: Nav nekāds lielais. Toties var dzeju rakstīt.

Pelšs: Jā, tam viņš arī domāts. Es teikšu rupji: pie manis atbrauca Kuzmins, gudrs čalis, forši var parunāties, talantīgs cilvēks, viss ok, bet, ja tu paņemsi augstāk, sapratīsi, ka gan tu, gan es – mēs vienalga esam aprobežoti. Saproti? Prozā tā stulbība ir gara, bet dzeja ir tās koncentrāts.

RL: Bet vispār esmu secinājis, ka lasīt dzeju ir šausmīgi grūti. Jo vairāk es lasu, jo vairāk saprotu, ka neprotu lasīt dzeju.

Pelšs: Varbūt tur nemaz nav nekā, ko prast. Raugoties no konceptuālista viedokļa, visi ir pajoliņi un visi kaut ko muld, es arī par sevi to saku. Neviens jau nav nekāds tur Čaks Noriss. Pajoliņi. Par savām jūtām kaut ko smērē, tēlus izgudro kaut kādus… Jaunībā es biju tāds pats, bet tagad iestājos pret. Un nevis tāpēc, ka man tas būtu kaut kā izdomāts ar prātu vai kā, bet vienkārši – no apriebuma. Man ļoti patīk lasīt prozu, piemēram, “Divpadsmit krēslus” vai “Šveiku”. Katru teikumu jāskrien rādīt Intai, nevaru vairāk par divām lappusēm izlasīt, nogurstu no tā kaifa.

RL: Ar dzeju tā nav?

Pelšs: Kad pats rakstu, prieks, protams, ir lielāks. Incis saka: “Nu jau kaut ko uzrakstīji, dzirdēju, ķiķini savā istabā.” Zoščenko esot bijis drūms, drūms vīrs, bet, kad viņš rakstījis, tad vārtījies pa gultu vienos smieklos. Rakstīt ir prieks, lai gan tas ir nogurdinoši, jo radoši. Tu uz brīdi vienkārši pazaudē laiku.

RL: Ir vēl viens jautājums no lasītājiem: “Vai ar laiku paliek vieglāk?”

Pelšs: Nē, vieglāk nepaliek. Veselība bojājas. Kas tur var būt vieglāks?

RL: Bet dzejā?

Pelšs: Senioriem jau vispār sākas šitā… Kā viņu sauc? Demence vai kā? Tad droši vien ir vieglāk: tu esi ģēnijs, un viss ir ok. Bet es vēl pie skaidra prāta, es neuztveru dzeju kā kaut ko baigi nozīmīgu, es rakstu, jo man ir tāds mazs talantiņš. Nav man ko citu darīt, es nezinu, ko citu darīt. Nav citu interešu. Arī šī īstenībā nav interese, bet, kad kaut ko uztaisi, jūti mazu prieciņu, izdalās ķīmija. Nevar visu laiku skatīties seriālus. Nav ar ko dzīvi aizpildīt, tā ir problēma. Rīgā varbūt tu kaut kur aizej, patusē ar citiem un ir interesanti, es nezinu. Vai jūs arī vairāk pa mājām?

RL: Kā nu kurš, protams. Lūk, vēl viens rakstnieks man atrakstīja tā: “Man laikam nav ko sacīt. Cienu Eināra Pelša daiļradi un tulkojumus, bet neesam pazīstami, tāpēc neko nejautāšu.”

Pelšs: Nu tad neko neatbildēšu! (Abi smejas.) Bet nē, vajag tomēr atbildēt, jo, ja viņš mani ciena, arī es viņu cienu. (Tieši diktofonā.) Es tevi cienu!

RL: Tā, ļoti labi.

Pelšs: Tikai nezinu, kuru lielisko rakstnieku es cienu.

RL: Labi, es tev atstāšu šo lapiņu, tad varēsi uzzināt. Bet man ar šo pašu rakstnieku reiz sanāca brīnišķīgs dialogs, jo es viņam pajautāju, ar ko atšķiras dzeja verlibrā no parasta saistīta teksta. Viņš saka: “Ļoti vienkārši, prozā visi teikumi sākas ar lielo burtu, bet dzejā visi teikumi sākas ar mazo.” Es nolēmu viņam pierādīt pretējo un uzrakstīt prozas tekstu, kur visi teikumi sākas ar mazo burtu, bet man vienalga Word visu laiku laboja sākumburtus par lielajiem.

Pelšs: Zini, ar ko atšķiras? Skatoties uz dzejoli, tu redzi, ka te tas beidzas un tev jāgūst katarse no šitā gabaliņa. Nu, vai arī nav jāgūst. Bet tu redzi, ka neturpinās tālāk nekāds palags, šis ir viss, kas tev dots, darbojas vai nedarbojas. Es tev stāstu, kā lasu prozu, man sanāk gandrīz, kā lasot dzeju: izlasu pāris rindiņas un priecīgi skraidu, un rādu, cik forši. Bet, kad lasi romānu kā romānu, prozas noteikumi pieprasa, ka vēl nav jāgūst katarse, vēl nav jāfinišē, viss turpinās un turpinās. Savukārt dzejolītis – viss, beidzās; un tu domā: ko es tur izlasīju?

RL: Bet labai prozai jau arī ir sava metrika, vai ne? Teikumus var dalīt pēdās.

Pelšs: Jā, protams. Piemēram, paņem dažus teikumus no prozas un vārdus mazliet pamaini vietām, iedarbosies dzejiskāk. Man kādreiz bija tāds sludinājums: “Gribas uzrakstīt dzejoli, vai kāds var atsūtīt vārdus?” Man atsūta, un es uztaisu no tiem vārdiņiem dzejoli.

RL: Un sanāk kaut kas labs?

Pelšs: Jautājums, kas ir laba vai slikta dzeja, kas ir īsta dzeja; to mēs paši izgudrojam. Kas spriedīs, kas ir labs, kas īsts? Laba dzeja ir mazliet citādāka, kaut kas tur ir mazliet atšķirīgs, svaigumiņš kaut kāds. Vienalga, ko cilvēks dara, dzejoļus raksta vai ko citu, viņš dzīvo savu dzīvi, un tas viņam sagādā prieku. Un gan jau kādam citam arī sagādā. Piemēram, cilvēks liek akmeņus, bruģē, viņam patīk, naudiņa nāk, un citiem arī patīk: “O, tu forši sataisīji!” Vienalga, kāds tu esi autors, kaut kādi lasītāji tev ir, ja viņi tev vispār ir vajadzīgi, varbūt tev viņi nemaz nav vajadzīgi. Lasi pats, ja tev ir forši! Nodzīvo dzīvi kaut kā daudzmaz normāli, kā tev patīk, un ir labi. Tu nevari nevienam neko pārmest vai pateikt: šis ir īsts, tas neīsts. Tās ir manas domas. Einārs tā domā. Šobrīd. Dažus gadus atpakaļ viņš domāja citādi, pēc dažiem gadiem domās citādāk. Un viņš jau arī pats nav nekāds pareizais, tas Einārs. Iedomājies, ja hokeja laikā tu man prasītu šos jautājumus.

RL: Pajautāšu vēl vienu: “Kā var atšķirt nevarēšanu no negribēšanas?”

Pelšs: Negribēšana ir, kad negribi, nevarēšana – kad nevari.

RL: Bet dažreiz tik ļoti negribas strādāt un tu saki: “Es nevaru!” Kaut gan patiesībā tu vienkārši negribi, bet vari.

Pelšs: Ā, tu domā, ka ir tā?

RL: Nu, es pēc sevis spriežu, man tā ir.

Pelšs: Mēs tik ilgi runājam, ka es jau neko vairs negribu.

RL: Varbūt tā, ka negribi, bet vari? Bet varbūt arī otrādi...

Pelšs: Gribu un varu… Negribu un nevaru…

RL: Vai arī dažreiz nevaru, bet gribu.

Pelšs: Nevaru un gribu! Te jau dzejolis sanāk.

RL: Tad tā tas notiek... Tas no dzejnieku jautājumiem viss.

Pelšs: Tu mierīgi vari kaut ko piedomāt klāt vēl.

RL: Piedomāt? Pats no sevis rakstīt? Šaubos, ka tas ir iespējams.

Pelšs: Tu varētu vispār tur visu sadzejot pats kaut kā, kā tev patīk, nu, to interviju. Izsit cauri, lai katru mēnesi varam šitā, tu tik taisi, lai drukā, honorāru sadalīsim, tev pat uz Preiļiem nebūs jābrauc.

RL: Paldies tev, Einār.

Pelšs: Bet klau. Es varu vēl, izmantojot izdevību, iekaviņās nodot sveicienu mammai? Viņai ir 87 gadi, un viņa lepojas ar dēlu, kaut lielāko daļu dzīves ir mani lamājusi, ka neesmu normāls. Viņa priecāsies, visām draudzenēm rādīs.

RL: Nu nodod.

Pelšs: Mamm, sveicinu!