Blaknes: intervija ar Igoru Stravinski

Mums ļoti žēl, ka jums nācās vēlreiz atgriezties slimnīcā, Stravinska kungs.¹

Pateicos par līdzjūtību. Un tā man tik tiešām vajadzīga. Pēdējā laikā man radies iespaids, ka, jo tālāk sniedzas jaunākie medicīnas sasniegumi, jo mazākas kļūst pacienta izredzes izdzīvot, saskaroties ar ārstiem un slimnīcām. Pirms šī pēdējā piedzīvojuma man nebija ne jausmas, kādā mērā mediķi, gluži kā ģenerāļi un politiķi, bauda tiesības kļūdīties, un ne jausmas, ka pastāv tāda plaisa starp medicīnas zinātni kā bezkaislīgu pašmērķi – tā sakot, “operācija izdevusies, pacients miris” – un medicīnas praksi tajā ieinteresēto cilvēku labā. Liela daļa preses materiālu, kas bija veltīti nelaiķa Vaškanska kunga² jaunajai sirdij, palīdzēja šo starpību izlīdzināt, visai nepārprotami parādot, ka cilvēka dzīvība ir mazāk svarīga par simbiotisko eksperimentu, kuru tā padarījusi iespējamu. Smeļoties iedvesmu no savas nesenās pieredzes, es raizējos ne jau tikai par pašu Vaškanska kungu, bet arī viņa likteņa biedriem, citiem pacientiem, kuri nav izpelnījušies preses ievērību. Medmāsas pozēja žurnāla Life objektīvu priekšā; ārsti sniedza intervijas Time žurnālistu komandai – bet kurš tikmēr iznēsāja slimniekiem digoksīnu?

Mans otrais ieslodzījums slimnīcas sienās bija divtik garš kā pirmais un, neraugoties uz, kā mēdz teikt, maharadžas cienīgo aprūpi, simtkārt mokošāks. Laimīgā kārtā es biju pārāk sazāļots, lai līdz galam apzinātos, cik briesmīgi tas viss bija, taču mana apziņa bija pietiekami skaidra, lai es saprastu, ka ļoti daudz kas tai visā nav kārtībā – neskaitot to, kas nebija kārtībā ar mani pašu. Arī mana ticība mediķiem bija sašķobījusies; tiesa gan, slimīgā uzmanība, kas šai profesijā tiek veltīta statusam – Amerikas Mediķu asociācija laikam gan devusi patvērumu ne vienam vien “ārstam pret paša gribu” (médecin malgré lui) –, manī jau pirms tam raisīja spēcīgu nepatiku, vēl stiprāku nekā ķirurgu pasaulē valdošā tīksmināšanās par otra nelaimi (Schadenfreude) un vienaldzība, ar kādu tiek zāļoti pacienti (var jau to saukt par stoisku mieru, taču man vēl palikušas sāpīgas atmiņas no paša pieredzes). Tāpat nevar teikt, ka būtu augusi mana paļāvība uz elementārākajām slimnīcas procedūrām. Bija gadījums, kad man pirms rentgena caurskates iebaroja nepareizo kontrastvielu, bet kādā citā situācijā manas vēnas gandrīz pieplūdināja ar nepareizo šķidrumu. Turklāt, kad beidzot atradās pareizā pudele (droši vien pēdējā brīdī, pirms tās saturs bija sagāzts kādā slimnīcas apmeklētājā) un to beidzot pievienoja katetram manā rokā, adata izslīdēja un āda piepūtās kā balons. Es “eksplodēju”, kā reizēm ar ievērojami mazāku pamatu mēdza sacīt viena no māsiņām, taču šis protests noteikti nebija īpaši kavējošs, jo nākamajai pudelei izrādījās pārāk vaļīgs aizbāznis. Manī satecināja tik daudz šķidruma, ka sāku prātot, cik daudz no šī jaunā pusizdzisušā manis tagad ir kādreizējais es un cik – sintētiskais.

Tamlīdzīgas identitātes problēmas kļūs arvien izplatītākas šajos laikos, kad tiek izskalots arvien vairāk un vairāk smadzeņu un, pārvarot histoloģijas un aparteīda sarežģījumus, arvien efektīvāk darbojas dažādu ķermeņa rezerves daļu bankas, vēl funkcionējošu orgānu stafetes un organismu ķirurģiskās saaudzēšanas (šodienas terminoloģijā, kas labprātāk smeļas no dārzniecības nekā vivisekcijas apcirkņiem, “pārstādīšanas” un “transplantācijas”) metodes. Vēl viena iespēja, ar ko jārēķinās, ir nejauša dvēseles un id pārnese. Tas, protams, novestu pie Elejas filozofu dalāmības un nedalāmības argumentu atdzimšanas, kā arī teoloģiskiem samudžinājumiem “pretimnākošās žēlastības” jautājumā un tiesu mediķu strīdiem personiskā īpašuma (ļoti personiska īpašuma) prāvās attiecībā uz to, kāds ir precīzais “es” vai “tu” saturs. Šādu domstarpību atrisinājums varētu izpausties kā donora un saņēmēja vārdu apvienošana ar defisi. Galu galā, kopš molekulārajiem biologiem pērn izdevās iedarbināt laboratorijā būvētu DNS, līdzšinējās “dzīvības” definīcijas ir novecojušas. Taču esmu pārāk tālu aizklīdis no tēmas.

Jūs runājāt par neciešamu izturēšanos slimnīcā.

Vairums citu starpgadījumu bija piedodami. Visādā ziņā būtu sarežģīti noskaidrot, kurš atbildīgs par mūsu stāvā iebrukušo kareivīgi noskaņoto bēgli no neiropatoloģijas nodaļas vai par to, ka manā palātā salauztos loga slēģus vienvakar nomainīja ar melnām žalūzijām; nākamajā rītā es nebiju drošs, vai tiešām esmu pamodies vai varbūt jau nonācis viņsaulē. (Slimnīcas gulta, no gultas režģu starpas raugoties, arī dīvainā kārtā atgādina katafalku.) Tāpat nebūtu saprātīgi vainot personālu par greizi nomērķētu “atsāpinošu” injekciju, kas man nodrošinātu pirmo vietu horizontālas augstlēkšanas sacensībās, ja vien slimnīca būtu sporta arēna, nevis senās Romas lielais cirks. Starp citu, psiholoģiskais paņēmiens, ko slimnīcas personāls izmanto sāpju gadījumos, ir piedabūt upuri pašu klasificēt savu ciešanu intensitāti, it kā viņam vajadzētu atrast pareizo toni krāsu tabulā – izmantojot eifēmismu rindu diapazonā no “ļoti vieglām” līdz “diezgan spēcīgām”. Lieki sacīt, ka manā gadījumā šim mudinājumam ļauties savai moceklībai nebija nekādu panākumu. Esmu pilnīgi vienaldzīgs pret mazohisma kārdinājumiem un jau sen esmu sapratis, ka bultas, kas iestrēgušas visos dievup pārgriezto acu Sebastiānos, patiesībā ir Kupidona mīlas šautras. (Ar Fēba mīlas atstātajiem kniebienu zilumiem.³) Man jebkuras sāpes ir galēji neciešamas, tāpēc jautājums ir nevis par to, cik stipri, bet gan cik ilgi.

Nekas nebija līdzams arī tajā ziņā, ka manu radioaktīvā fosfora devu nācās izrakstīt no Atomenerģijas komisijas un atgādāt uz slimnīcu gluži kā naudu – apsardzes firmas bruņumašīnā. Taču mana vainas apziņa, domājot par to, kā apgrūtinu Savienoto Valstu kara centienus Vjetnamā, nobāl salīdzinājumā ar slimnīcas tehniķa šausmu drebuļiem: likās, ka es viņa acīs esmu kaut kāds staigājošs kodolsprādzienu izmēģinājuma laukums vai cilvēcisks atomizmēģinājumu atols. Varbūt ar laiku mani mierinās apziņa, ka es tagad kā magnēts pievilinu ne gluži mīnu detektorus, bet vismaz spīdvaboles un jāņtārpiņus, taču pagaidām tas vēl nav noticis.

Tomēr pats ļaunākais slimnīcā bija mana muzikālā frustrācija. Mana signāllampiņa, iespējams, vairs nežilbina kā dārgakmens, taču tā vēl aizvien kvēlo – arī tad, kad krāsniņā nekuras uguns. Mani vajāja muzikālas idejas, taču es tās varēju realizēt tikai prātā; tobrīd es tās nevarēju pierakstīt, bet tagad vairs nespēju atsaukt atmiņā. Taču prātam šādos brīžos vajag ikdienas darbu – daudz vairāk nekā pārdomas par paša laicīgo dabu. Ja man atņem mākslu un atstāj vienatnē ar filozofiju, es esmu vienu soli no elles.

Un kā veicas ar atlabšanu, Stravinska kungs?

Māsiņas un fizioterapeiti dzīvo zaļi, varat man ticēt, un, ja mana “rehabilitācija” par pašreizējām cenām turpināsies vēl ilgi, man drīz nāksies aizņemties naudu no The Rolling Stones vai Mētas, vai kāda cita mūziķa ar “veiksmīgu karjeru”. Taču es pats nebūt nedzīvoju zaļi. Un, neraugoties uz medicīnas magnātu apgalvojumiem, ka es esot izveseļojies (un ko gan citu pēc tādām summām viņi varētu teikt?), es jūtos kā simtgadīgs večuks, esmu kārns kā Kafkas “bada mākslinieks” un tik bāls (par spīti tam, ka mani, acīmredzot fotosintēzes nolūkos, tur dārzā) kā mēness pie pēcpusdienas debesīm.

Taču es pārāk daudz sūdzos – un pārāk žultaini (tas gan ir tikai saprotami, ņemot vērā, ka manā organismā atradās problēmas arī šajā “departamentā”); ja es tiešām būtu tik senils, kā tas šobrīd izklausās, kāda mākslas kole-dža jau būtu pasteigusies man pēdējā brīdī piedāvāt savu goda doktora grādu. Turklāt mana encefalogramma uzrādījusi vairāk nekā pamatotu iemeslu pacilātam noskaņojumam; tas šobrīd liekas neiedomājami svarīgi, tādēļ ka man nav atļauts ilgi sēdēt pie klavierēm; lielāko daļu no tā, ko es vispār spēju sarakstīt, man nākas sakomponēt galvā. Tas ir vienlaikus apgrūtinoši, jo instruments man palīdz noskaņot iztēli darbam, un arī ironiski, jo patlaban rakstu savu pirmo solo skaņdarbu klavierēm kopš 1925. gada. Vakar pirmo reizi pēdējo piecu mēnešu laikā atkal strādāju pie klavierēm (bija nepatīkami sajust uz taustiņiem putekļus). Sāku ar do-si bemola trilleri – ļoti lēnu, kā primadonnas vibrato atvadu koncertturnejā. Par šo impulsu laikam gan jāpateicas faktam, ka esmu bijis spiests ilgstoši klausīties savas Ziemassvētku dāvanas – kanārijputniņa – treļļos (kāds bija par augstu novērtējis manu jūsmu par “Romas pīnijām”⁴); šā putna augstākais vokālais sasniegums, šķiet, ir atbilde mūsu elektriskās sulas spiedes “riesta dziesmām”.

Vai esat novērojis kādas jaunas vēsmas mūzikas pasaulē, Stravinska kungs?

Augstu vilni sit Čārlza Aivza ieviestā mode – paralēlās muzikālās līnijas, mūzikas pasaules ekvivalents daudzekrānu kinozālēm. Tāpat arī popmūzika – tādā mērā, ka ierakstu kompānijas lielāko daļu naudas tērē kā veco laiku zelta meklētāji, sijājot smiltis hitu meklējumos. Taču klasikas pasaulē nekādu satriecošu “izrāvienu” nav bijis. Diriģenti vēl joprojām ir mūzikas dzīves klēpja sunīši, bet pats klēpis vēl joprojām ir visai tālu no Dieva klēpja. Salīdzinājumā ar to nobāl jebkura, pat visspožākā instrumentālā virtuozitāte. Tas tiesa, protams, ka brīnumbērns, kurš atskaņo Turangalîla-Symphonie⁵ klavieru solo kreisajai rokai, var izpelnīties zināmu bruit d'es-time⁶, taču pašas dramatiskākās teatrālās izdarības, ar kādām šāds brīnumbērns spēlē mūzikas instrumentus, nav salīdzināmas ar to vērienu, ar kādu pieauguši vīrieši spēlē paši sevi. Turklāt instrumentālu meistarību var iegūt, vienīgi ieguldot laiku un darbu, turpretim diriģentu muzikālās skološanās garums – viņiem taču pirmām kārtām jābūt ekspertiem lidmašīnu reisu, starptautiskās nodokļu likumdošanas, angļu žestu un mīmikas valodas un matu sakārtojumu jautājumos (frāze “sudrabmatainais Karajans” nu jau iemantojusi gandrīz tikpat mītisku statusu kā Homēra “rožpirkste ausma”) – ar katru sezonu sarūk proporcionāli arvien straujākajai apritei stupor mundi tirgū.

Taču esmu jau izteicis savus iebildumus pret šīs nodarbības (kura gan nesaraujami saistīta ar mūziku, taču ne vienmēr ir daļa no tās) vizuālajiem standartiem. Varbūt pat pienācis laiks ieviest šajā kritikā zināmus labojumus, norādot, ka, lai gan amatierisms mūzikā ir nožēlojama lieta, tas pats attiecas arī uz pārmērīgu profesionalitāti. Tehnikas ziņā visvairāk apjūsmotais diriģents šajā valstī (arī no manas puses, lai gan es bieži vēlos, kaut viņa tempo būtu par vienu sirdspukstu lēnāks) ir Ņujorkas Filharmonijas orķestra jaunievēlētais ombuds. Bet kā paliek ar mērķi, uz kuru ceļā diriģēšana nav nekas vairāk par nepieciešamu ļaunumu? Vai nav iespējams, ka maestro ar mazākām tehniskajām spējām, taču plašāku un dziļāku vērienu varētu likt skanēt labākai mūzikai – teiksim, tāds mūziķis kā fon Mēta, kuram nav ne mazākās tempa un stila izjūtas un kurš, pēc visa spriežot, nav pat dzirdējis par artikulāciju un dinamiku (starp citu, tie ir divi elementi, kas ārkārtīgi svarīgi gorillu valodā), taču spēj sniegt veldzes pilnas un saspringti izciestas Dvoržāka simfoniju interpretācijas un nesamāksloti izjusti un reizēm pat kvēli svelmaini atskaņot Rumāņu, Ungāru un citas rapsodijas (tajā skaitā citu nosaukumu skaņdarbus, kuru komponistiem nekas tamlīdzīgs patiesībā nav bijis padomā)?

Daļa no tā, ko es domāju ar “vērienu”, ir vienkārši plašāks muzikālo simpātiju loks. Bet es patiesi nespēju iztēloties, kā mūziķis, kura repertuārs gandrīz pilnībā datējams ar pagājušo gadu simteni, var “ombudēt” jautājumus, kas saistīti ar strauji ritošā pašreizējā gadsimta mūziku. Tālab varat iztēloties, ar kādu gandarījumu es atklāju, ka vismaz šādi ierobežojumi vairs nestāsies progresa uzvaras gājiena ceļā Kvēkeru pilsētā⁷, kur vietējā orķestra diriģents pasludinājis jaunu apgaismības stāvokli (skatīt manu kursīvu zemāk), noraujot ilgi loloto noslēpuma plīvuru no savas pazīšanās ar Albanu Bergu.⁸ “Tolaik es dodekafoniskās mūzikas skolu nepārzināju tik labi kā tagad,” viņš pavēsta un tālāk uzteic Bergu par to, ka tas sniedzis “loģiskas, inteliģentas un saprotamas” atbildes uz viņa jautājumiem. Man patīk šis “saprotamas”. Ja nu runājam par filharmoniķiem, domāju, ka viņiem atbildes labāk meklēt telefonu grāmatā.

Stravinska kungs, Debisī savulaik pareģoja, ka vecumdienās jūs necietīsiet vispār nekādu mūziku.

Bet es mīlu mūziku vairāk nekā jebkad. Varbūt rodas iespaids, ka es nepelnīti skopi atlicinu uzmanību Smetanas simfoniskajām poēmām, Mendelsona oratorijām un tāda tipa koncertiem, ko izmanto pianistu olimpiskajās spēlēs, taču tas ir tikai tādēļ, lai man paliktu vairāk laika Bēthovena kvartetiem. Pēdējā laikā esmu sācis no jauna klausīties sen nedzirdētu mūziku, dažos gadījumos pēc 60 vai 70 gadu pārtraukuma, un tāpēc mani reizēm satriec zināmas pagātnes aizraušanās un radikāla atšķirība starp atmiņā saglabātajām un no jauna piedzīvotajām izjūtām. Piemēram, zināmas Šūmaņa dziesmas un daži viņa klavierdarbi man likuši salēkties tik asi kā zobārsta urbis, kas uzdūries nervam. Šūmanis ir īstais un vienīgais bērnības komponists (pirmās bērnības; neizpaudīšu, kuru es uzskatu par otrās bērnības komponistu) gan tāpēc, ka viņš radīja pasauli, kas dzīvo bērnu iztēlē, gan arī tāpēc, ka pirmā mūzika, ko mācās daudzi bērni, ņemta no viņa brīnišķīgajiem klaviermūzikas albumiem. Un es tikai pavisam nesen aptvēru, ka pret viņa “Karnevālu” izjūtu nepatiku ne jau tāpēc, ka manai muzikālajai “personībai” trūkst identitāšu, kas atbilstu visai Šūmaņa mūzikai raksturīgajiem Florestāna un Eisebija⁹ arhetipiem, kā man vienmēr bija licies, bet gan vienkārši tāpēc, ka bērnībā man pavēlēja šo ciklu mīlēt. Bērnības atavismi ir tik spēcīgi, ka es vēl tagad neesmu pietiekami vecs, lai šo mūziku neciestu patstāvīgi.

Tolaik, kad Debisī šādi modelēja manu nākotnes personību, es laikam biju neciešami kategorisks (un paskatieties uz mani šodien!). Viņš, šķiet, tajā pašā vēstulē mani raksturoja arī kā “primitīvu” un “instinktīvu”, nevis “izskolotu” komponistu. Un viņam bija taisnība. Tāpat kā Rāmānudžanam, kurš bija matemātiķis bez jebkādas formālas matemātiskas izglītības, arī man nācies paļauties uz “dabisku” izpratni un instinktu, aizstājot izglītību, ko būtu saņēmis kompozīcijas doktorantūras studijās; tiesa gan, es būtu izgāzies gala eksāmenos un pie grāda nemaz netiktu.

Kādas šobrīd ir izredzes komponistiem ar doktora grādu, Stravinska kungs?

Viņiem pirmkārt un pēdējokārt jāraksta mūzika sev, jo viņi paši ir savi vienīgie klausītāji. Tas, ko viņi raksta, ir ne vien nenoderīgs, nepieprasīts – ja nu vienīgi viņiem pieder pašiem savas kokzāģētavas – un neinteresants, bet arī lielā mērā nedrukājams, daļēji tāpēc, ka pieder pie spēlītes, kurā katram jaunam opusam jāizdomā jauna pieraksta sistēma. Īsi sakot, kamēr pamattendence, kuras straumei ļaujas viss lielais mūzikas bizness, ir virzība uz publisku popkultūras tēlu un masu patēriņam paredzētu “nejaušību” producēšanas mākslu, “nopietnā” komponista “nopietnā” auditorija sarukusi līdz vienam cilvēkam – viņam pašam. Un grūtākais pašam komponistam tajā visā ir fakts, ka viņa vajadzība būt vajadzīgam šķiet apgriezti proporcionāla pakāpei, kādā viņš tāds vairs nav. Tomēr universitātes viņu vēl joprojām baro, apģērbj un visādos citādos veidos uztur, un to viņš savukārt atlīdzina, uzaudzinot neskaitāmus citus sev līdzīgus – pievēršot savai ticībai un liekot lietā tehniskas analīzes metodes (šie teksti ir obligātā literatūra zināmiem noziedznieku paveidiem).

Runājot par viņa “radošo darbību”, tā agrāk norisinājās zem viena vai otra no diviem totalitārisma karogiem: pirmais no tiem gan ar metodēm, gan materiāliem iestājās par zinātni, bet otrais – pret, turklāt tādā mērā, ka galvenais uzbrukuma mērķis bija caur datu apstrādes mašīnu izgājušās sabiedrības pietāte pret zinātni. Taču tagad šo divu nometņu robežas pārklājušās, iekšējās cīņas aprimušas un pat nesamierināmākās frakcijas apvienojušās – varbūt Mahariši ietekmē, jo tā vien liekas, ka vienīgā prece, ko ar mieru pirkt visi, ir Liverpūles Karaliskās mūzikas akadēmijas ražojums. Nu, varbūt ne gluži visi. Vismaz nedaudzi no sīkstākiem zinātniski domājošajiem spējuši pretoties lielajai straumei, kas visu aizrauj jaukto mediju izklaides industrijas virzienā – tik daudz esmu uzzinājis no viņu paziņojumiem par “elektrificējošiem” jauniem sasniegumiem informācijas kodēšanas laika samazināšanā un izstrādātām jaunām sistēmām, kas spēj apstrādāt gan digitālus, gan analogus datus. Īsi sakot, lielais galamērķis – datoraparatūra visiem – kļūst arvien sasniedzamāks.

Taču es pats neesmu nekāds rādītājs, pēc kura varētu spriest par vispārējām tendencēm. Es jūtu arvien lielāku neiecietību pret mūziku, kas ne tikai nedzied un nedejo (sen pagājuši tie laiki, kad ar tādu sastapāmies itin bieži), bet nedemonstrē arī nekādus citus man saprotamus žestus, ja neskaita mehānisku procesu atspoguļošanu, bet tas mani ātri vien iemidzina. Mani neapmierina arī “nozīmīguma” solījums šajos procesos; es savos gados interesējos par vienīgo lietu, par kuru varu atļauties interesēties, – par saturu. Vēl viens šķērslis ir tāds, ka es pats esmu drīzāk amatnieks nekā dators vai inženieris un vairumā šo jauno mašīnu ražoto produktu nesaskatu ieguldītu nekādu radniecīgu amatnieka darba meistarību; domājams, ka visai līdzīga varētu būt kāda “nestilīga” manas ēras stājgleznotāja attieksme pret jaunākajiem šķidra organiskā stikla šedevriem.

Taču es atzīstu arī, ka jūtu nepieciešamību noiet katru ceļu no sākuma līdz galam, izejot cauri visām stadijām. Iespējams, aiz tīras līdzcietības pret manu ķermeni tā ierobežoto pārvietošanās spēju dēļ mans prāts, liekas, vairs nevēlas vai nevar (taisnību sakot, es nebeidzu par to pārdzīvot) brīvi lēkāt no viena izolēta “tagadnes” momenta uz citu izolētu “tagadnes” momentu. Es visu nedēļu esmu klausījies klaviermūziku, kuras autoru mūsdienās ļoti cildina par to, ka viņš pamanījies par kādu stundu apsteigt savu laiku, taču man šie nošu sastrēgumi, kas mijas ar klusuma brīžiem, šķiet monotonāki par jebkuras 18. gadsimta mūzikas paredzamajām saspēlēm. (Cik ļoti, klausoties pēcvēberna mūziku, pietrūkst tā visa, ko Bēthovens spēj panākt, izmantojot tādu līdzekli kā laiks, nemaz nerunājot par harmonijām un citiem rīkiem; tiesa gan, šajā “karaļa jaunā tērpa” laikmetā kaut ko tamlīdzīgu pieņemts pieminēt tikai iekavās.) Un arī pati mūzikas matērija ir tik ierobežota savā iedarbīgumā, tik svinīga un garlaicīga (gan klausīšanās brīdī, gan arī kopumā), ka nepadoties man ļāva tikai katrā garākā klusuma brīdī no jauna uzaususī cerība, ka varbūt arī pianistam beidzot ir apriebies un viņš ņēmis un nošāvies.

Būtiska jūsu paša mūzikas īpašība ir tajā atrastais līdzsvars starp pagātni un tagadni un nemitīgā vienas atspoguļošanās otrā.

Pateicos. Taču, tieši pateicoties šim vakardienas un šodienas dialogam, es pats tagad esmu pieskaitīts pagātnei, kaut kādam 19. gadsimta pielikumam, kā man ir sacīts – līdz ar dažādiem vēl neglaimojošākiem spriedumiem. “Pirms mums nav bijis nekā!” izsaucas “postlaikmetīgais” komponists un: “Nekaitiniet mani, piesaucot Bēthovenu!” Viņam ir pilnīga taisnība. Pagātnes neesamība neapšaubāmi ir obligāta hipotēze ikvienam, kurš pasludina, ka sāk visu “no līdzenas vietas”, un tieši tāpat svarīgi sevi pasargāt no iznīcinošiem salīdzinājumiem, lai sasniegtu zināmu modus vivendi, laika kavēkli, kas izdziest līdz ar paša izraisītajiem smiekliņiem un nav pelnījis saskarties ar mūziku, kura nodzīvojusi pusotru gadsimtu bez vissīkākās vecuma krunciņas.

Postlaikmetīgie komponisti ir neparasti pieticīgi vai noslēgti jautājumos, kas attiecas uz viņu materiālu un pirmavotiem. Par abiem man izdevies noskaidrot visai maz, ja neskaita “bezsatura” principu, trīs gadu robežas atpakaļejošas informācijas pieejamībai un paskaidrojumu, ka jauno ļaužu “stils” “pēdējā laikā vairākkārt mainījies”, pateicoties “roka” evolūcijai no baroka līdz kinētismam ar plānu Ravi Šankara un Žoskēna de Prē ietekmes kārtiņu. Jebkādas skolās mācītas tradīcijas, protams, ir pilnīgi izslēgtas. Tiesa gan, nu jau nedaudz par vēlu tādām sūdzībām, jo pagājis krietns laiks, kopš pastāvējusi kāda skola, kuru vispār būtu vērts demonstratīvi ignorēt. Taču pašu jauno ļaužu iecienītajai platformai, “šeit un tagad” svinēšanai (domājams, ar efektīgas pašaizdegšanās palīdzību), liekas, nedaudz trūkst, no kā baroties, – nedaudz draud aptrūkties degvielas. Viņiem vajadzētu, kamēr vēl nav par vēlu, lūgt palīdzību zinātnes mūziķiem – lai mazliet paskolo nevarbūtības teorijā. Nākamie trīs gadi un vēl trīs aiznākamie drīz būs galā, tāpat kā tik ātri savulaik pārgāja mode uz “telefona būdiņu piebāšanu”¹⁰, kāmju un sikspārņu mānija un “bezpagātne”, kas pieder pie “nepagātnes”. Tiesa gan, pagātne tomēr ir grūti noliedzama, jo tabula, lai kā mēs uz to raudzītos, ir visai tālu no rasa. Man, taisnību sakot, rodas arvien lielākas aizdomas, ka tai podā (pot), kas atrodams šīs konkrētās varavīksnes galā, glabājas nevis zelts, bet tikai “zāle” (pot).

Stravinska kungs, vai jūs pats esat izmēģinājis kādas narkotiskās vielas – varbūt tolaik, kad sadarbojāties ar Kokto?

Es esmu negausīgs kādas visai plaši izplatītas narkotikas patērētājs; manās iecienītākajās formās tā tiek piegādāta pārsvarā no Skotijas un Francijas¹¹. Taču Kokto atkarība no opija, vismaz laikā, kad es ar viņu biju pazīstams, bija tāda pati kā Plimptona kunga¹² pievēršanās sitamo instrumentu un amerikāņu futbola spēlēšanai, proti – viela grāmatām.

Laikā, kad es kļuvu par nelaiķa Maksa Rinkela pacientu, viņš Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtā veica savus novatoriskos eksperimentus ar LSD, un tā nu es jau pirms 15 gadiem biju informēts par šīs narkotiskās vielas īpašībām. Drīz pēc tam mani draugi Oldess Hakslijs un Džeralds Hērds, vieni no pirmajiem LSD lietotājiem intelektuāļu aprindās, aicināja arī mani izmēģināt, lai redzētu, kā tas iespaidotu manu mūzikas uztveri. Taču es esmu “pareizs”. Pastiprināta maņu intensitāte, nobīdes laika izjūtā, mainīti apziņas stāvokļi – tas nu ir pēdējais, ko es vēlētos piedzīvot. Es nekad mūžā neesmu izmēģinājis pat “beniju” (benzedrīnu), kur nu vēl izsmēķējis “kāsi”, un vienīgā vīzijas raisošā mākslīgā paradīze, kas mani interesē, ir augstāk minēto (relatīvi) legālo un tīkami garšojošo dziru rosinātā ataraksija – vai varbūt tā ir akēdija? Tomēr, ņemot vērā, ka sabiedrība ir tāda, kāda nu tā ir, un ka narkomānijas izplatība pilnīgi noteikti pieņemsies apmēros, steidzami vajag legalizētu kontroli. Pie šāda viedokļa es nonācu, nesen noskatoties ārkārtīgi satraucošu un biedējošu filmu par pusaudžiem, kuri mēģina atgūties no metamfetamīna un “līmes ostīšanas” izraisītas eiforijas sekām.

Vai esat domājis par to, kāds liktenis nākotnē būs jūs darbiem, Stravinska kungs?

Esmu jau izdzīvojis daļu no savu darbu nākotnes – jo, galu galā, tiklīdz skaņdarbs ir atskaņots, tas jau pieder pagātnei –, un, jo vairāk ar to saskaros, jo mazāk tā man rūp. Ir gan zināms gandarījums vērot, kā acu priekšā izirst jau it kā nostiprinājušies vērtējumi, teiksim, manā gadījumā – ka mani darbi ir pilni ar pagānisku figūru dedzināšanas rituāliem, visi iedalīti kaut kādos “periodos” un vismaz kāds no tiem visādā ziņā bijis kategoriski aizliegts. Taču “darbi” man rūp mazāk nekā pati komponēšana. Tas ir daļēji tāpēc, ka komponists nekad nesaraksta precīzi to skaņdarbu, kuru taisījies sarakstīt, tieši tāpat kā es tagad pasaku ne jau precīzi to, ko biju nodomājis pateikt, bet gan to, ko man liek sacīt tie domu noplicinošie vārdi, kuri runājot iešaujas prātā. Tomēr nākamības draudi kļuvuši ļaunāki nekā senāk arī citu iemeslu dēļ. Teiksim, esmu mainījis domas attiecībā uz priekšrocībām, ko sniedz priekšnesumu iebalzamēšana magnetofona lentē. Trūkumi, proti, fakts, ka viens konkrēts priekšnesums pārstāv tikai vienu konkrētu apstākļu kopumu un ka kļūdas un pārpratumi tiek iemūrēti tradīcijā tikpat ātri un kanoniski kā patiesības, man tagad šķiet daudz dārgāka maksa. Jebkurā gadījumā Ierakstu eņģelis, kura domas man svarīgas, nav vis CBS¹³, bet gan Lielās Grāmatas glabātājs.

Un jūsu paša nākotne, Stravinska kungs?

Man kādu laiku nāksies turēties tuvāk mājām, un mana priekšmetiskā pasaule būs ierobežotāka. Taču esmu domājis par to, kā Vermērs spēja attēlot tik nevainojami veidotu pasauli, neizejot no darbnīcas, bet Šardēns – rādīt bagātāku dzīves ainu savā virtuvē nekā citi, kuru rīcībā bija visa Versaļas pils. Tāpēc man jāmēģina pašam ar savām metodēm ciešāk ielūkoties tajā, kas atrodas man acu priekšā, un ienest vairāk “dabas” savā “klusajā dabā”. Viena problēma ir tāda, ka ar mani pašu tagad apietas kā ar priekšmetu, reizēm šķiet – kā ar ļoti dārgu porcelāna trauku. Un šī trauslā mantiņa ir mans ļaunākais ienaidnieks. Es ceru, ka ar to kādu laiku vairs nekas slikts neatgadīsies, taču, ja nu tomēr tā notiktu, ka tas iegadīsies, kā mēdz teikt, attiecīgo iestāžu “darba laikā”. Attiecībā uz trauka “saturu” – talantu jau mums neizsniedz ar garantētu termiņu, un pilnīgi iespējams, ka “mēs” nodzīvosim ilgāk par to. Taču es zinu, ka manī vēl palicis zināms mūzikas daudzums. Un man ir jādod; es nevaru dzīvot tīru ņēmēja dzīvi.

Viena no divām sarežģītākajām vecuma problēmām ir vienkāršs gatavības trūkums – dabisku vai apzināti veidotu pieredzes krājumu trūkums. Mēs visu mūžu vērojam citus cilvēkus, kuri nonākuši šādā stāvoklī, taču nemācāmies no šīs ainas bioloģiskā līmenī un kaut kā pat nenoticam, ka tas pats var notikt un notiks arī ar mums. Kad tas tomēr ir noticis, tas pienāk tikpat negaidīti kā Levina atskārsme zemnieku sādžā¹⁴ – ka debesis ir mainījušās un ka šīs pārmaiņas, tāpat kā pārvērtības viņā pašā, kā process bija nepamanāmas.

Otra, sarežģītāka problēma ir nenovēršamība. Augustīns to ļoti delikāti pateicis savā pēdējā sprediķī, un es vēlētos, lai viņš to saviem vārdiem pasaka manā vietā (Pīters Brauns¹⁵ uz šo ainu atsaucas grāmatā “Hiponas Augustīns”). Iecēlis par savu pēcteci priesteri Erakliju, Augustīns draudzei atgādina:

“Kā zēni mēs varam ar ilgām domāt par laiku, kad kļūsim par jaunekļiem, kā jaunekļi – par to, kā pieaugsim, kā jauni vīrieši – par brieduma gadiem, bet brieduma gados – par to, kā novecosim. Vai tas patiešām piepildīsies, nav zināms, taču mums vienmēr paliek, ko gaidīt. Taču vecam vīram priekšā vairs nav neviena jauna dzīves posma. Es tagad esmu vecs.”

Šī stāsta beigas savukārt kaut ko atgādina man pašam – proti, ka esmu pārāk daudz runājis:

“Eraklijs iznāca draudzes priekšā, lai sāktu savu sprediķi, bet vecais Augustīns apsēdās viņam aiz muguras. “Circenis sisina,” Eraklijs sacīja, “gulbis klusē.””

The New York Review of Books, 1968. gada 14. martā

Publicējam saīsināti..