Apziņas straume ilūziju teātrī

Glenns H. Malins (dz. 1949) teic, ka sasniedzis vecumu, kad sācis just vēlēšanos dalīties zināšanās par Tibetas budismu un tantriskās prakses pieredzē, mācot citus. Malins lielākoties uzturas Dienvidkorejā un Ziemeļamerikā, un visur viņa cienītāji uzrunā viņu par lamu Glennu. Malins, kurš piecreiz precējies un ir vismaz septiņu bērnu tēvs, mūka dzīvesveidu nav izmēģinājis, tomēr jebkuru skeptiķi apklusinātu viņa paveiktā darba apjoms: līdztekus daudzajiem tulkojumiem no tibetiešu valodas klajā nākuši arī viņa paša darbi un komentāri nozīmīgiem tibetiešu tekstiem; savāktas arī daudzas tantriskās iniciācijas. Savos pētījumos Malins pievērsies dažādām tēmām - no dalailamu biogrāfijām līdz mistiskajām zinībām un jogas tradīcijām. Viņa sarakstītās grāmatas par šiem jautājumiem ieņēmušas visnotaļ cienījamu vietu daudzu akadēmiķu grāmatplauktos.

Ieradies Dharamsalā 20 gadu vecumā, Malins, pēc paša vārdiem, satuvinājās ne tikai ar 14. Dalailamu, bet arī ar Viņa Svētības garīgo audzinātāju Kjabdži Lingu Rinpoči. Precizitātes labad jānorāda, ka nekad neesmu dzirdējis Glennu atsaucamies uz savu galveno skolotāju kā uz Viņa Svētību. Tas noteikti nav cieņas trūkuma dēļ, bet, visticamāk, saistīts ar viņa personīgo attieksmi pret jebkādu autoritātes iedibinājumu. Glenns Malins ir un paliek brīva dvēsele, un tas ir jūtams katrā viņa solī. Diez vai ir daudz tādu Dalailamas mācekļu, kuri pieklājīgi atteikušies dot solījumu nelietot alkoholu. Taču tieši tā rīkojās Glenns, atsaucoties uz senu tibetiešu tradīciju, kas ļauj šāda veida ierobežojumus ievērot tikai daļēji. Tagad viņš vairs nedzer ne vīnu, ne alu, paturot tiesības baudīt viskiju un rumu.

Arnis Rītups jau intervējis vairākus budistu lamas, ieskaitot Tenzinu Gjaco (kā viņam patīk saukt 14. Dalailamu). Glenns Malins lieliski iekļaujas šajā sarakstā. Pēc ikgadējā ceļojuma uz Tibetu viņš bija ieradies Viļņā, lai būtu klāt grāmatas “Četrpadsmit dalailamas: svētais reinkarnācijas mantojums” lietuviešu tulkojuma klajā nākšanas pasākumā, un tur satika Rītupu. Saruna viesnīcas bārā ilga trīs stundas un, šķiet, abiem bija ārkārtīgi patīkama. Glenns visādā ziņā ir īstais cilvēks, ko izvaicāt par tantrisko mīlēšanos, kontemplāciju par nāvi un citām reliģiski ezoteriskām metodēm, kā tuvoties apgaismībai. Viņš var noderēt arī kā iedvesmojošs piemērs tiem, kuri vēlas mērot ceļu uz augstāku reinkarnāciju tradicionāli apzinīgā, taču līksmi asprātīgā garā.

Igns Staškevičs

Glenns Malins: Tibetiešiem ir tāds apzīmējums mi lus rinpoče, dārgakmenim līdzīgs cilvēks jeb cēlcilvēks. Atšķirība starp parastu cilvēku un dārgakmenim līdzīgu cilvēku ir tāda, ka šis cēlcilvēks ir kā dārgakmens, kas piepilda visas vēlmes. Tas nozīmē, ka gandrīz viss, ko viņi dara, dod labumu viņiem pašiem un arī citiem. Tibetas budistu apmācībā viena no pirmajām kontemplācijām, ko skolnieki iemācās, ir par to, kā būt vai kā sevī saskatīt šo vēlmes piepildošo dārgakmenim līdzīgo dabu. Ir četras lietas, kas izslēdz iespēju kļūt par cēlcilvēku. Pirmā ir pārāk daudz dusmu, varmācības, naida cilvēka dzīvē. Mēs šos cilvēkus pielīdzinām elles radībām: viņi gan izskatās pēc cilvēciskām būtnēm, taču ir elles iemītnieki. Un tomēr viņiem jāvelta līdzcietība; nevajag par viņiem domāt sliktu. Taču, ja cilvēks ir vardarbīgs, lielākā daļa no tā, ko viņš dara, nenāk par labu ne pašam, ne arī citiem. Otrkārt, ir būtnes, kuras ir kā rēgi – vienmēr satrauktas, vienmēr kaut ko kārojošas, vienmēr neapmierinātas.

Rīgas Laiks: Un alkatīgas.

Malins: Jā, alkatīgas, bet vēl nomācošāka par alkatību ir nespēja remdēt kaut kādas dziļas, dziļas alkas. Tādiem cilvēkiem mūžam kaut kā trūkst. Teiksim, man Amerikā ir draugs, kurš ir miljardieris. Kādu dienu es pie viņa ciemojos, un viņš ārkārtīgi pārdzīvoja, ka tikko zaudējis pusi savas naudas. Es viņam teicu: “Paskaties uz to no gaišās puses. Tev vēl joprojām palikuši seši miljardi.” (Smejas.) Nav svarīgi, cik tādam cilvēkam jau ir, viņš vienmēr alkst vairāk, un, kad viņš ir kāda sabiedrībā, vienmēr notiek kaut kāda enerģijas vai resursu nosūkšana vai kaut kas no tā otra ir vajadzīgs. Attiecības tad kļūst par veidu, kā aizpildīt šo alku radīto tukšumu. Un trešais, kas neļauj būt pilnā mērā cilvēkam, ir dzīve bez īpašas sevis apzināšanās – kā autopilotā. Tas ir tāds dzīvesveids, kad cilvēks skatās uz visu ko, bet nekad neielūkojas sevī. Varētu teikt, viņam trūkst pašsapratnes vai kaut kā tamlīdzīga.

RL: Kas var piemist vai nepiemist dažādā mērā.

Malins: Jā. Un ceturtkārt – narcisms, tāda egocentriska drāma, kurā cilvēks sevi neredz kā daļu no pasaules un pasauli kā neatņemamu savas dzīves daļu. Lūk, šīs ir četras negatīvas lietas, kas neļauj būt pilnā mērā cilvēkam.

RL: Neatceros, kas tā bija par sūtru, bet ir tāda līdzība: okeānā peld riņķis, un reizi tūkstoš gados no ūdens dzīlēm virspusē izpeld bruņurupucis. Piedzimt par cilvēku ir tikpat reta un dārga iespēja kā bruņurupucim uznirstot trāpīt ar galvu riņķī.

Malins: Tā ir slavena līdzība, kas izmantota daudzos budisma avotos. Indijā tā kļuva populāra, pateicoties dižā Nāgārdžunas darbiem. Tas bija 2. gadsimta skolotājs, kura sarakstīto tagad studē visās mahājānas skolās Tibetā, Ķīnā, Japānā, Korejā, Vjetnamā.

RL: Un kāpēc tāds uzsvars uz to, ka cilvēka dzīve ir tik dārga un reta?

Malins: Runa nav tik daudz par to, vai tu esi cilvēks, cik par to, vai tu esi šāds dārgakmenim līdzīgs cilvēks. Citiem vārdiem, svarīgi nav būt divkājim... (Smejas.)

RL: Jā, divkājim bez spalvām. (Smejas.)

Malins: …vai primātam, bet gan primātam, kuram piemīt tādas īpašības kā atbrīvots prāts, mīlošs prāts, nepiesaistīts prāts, atvērts prāts. Tā iekšējā dzīve nosaka to, kas notiek ar ķermeni, un savukārt tas, ko tu dari ar savu ķermeni, nosaka to, kas notiek pasaulē tev apkārt. Lūk, ko nozīmē būt cēlcilvēkam. Pirmīt jūs minējāt, cik cilvēku varētu pieskaitīt pie šādu cilvēku kategorijas. Protams, iespējams, ka pie šīs kategorijas pieder pilnīgi visi, izņemot tevi; to jau neviens nevar zināt. Varbūt visa pārējā pasaule to vien dara kā gaida, kad tu beidzot kļūsi par dārgakmenim līdzīgu cilvēku. (Smejas.)

RL: Mēs esam palikuši pēdējie.

Malins: Ne “mēs” – varbūt jūs. (Smejas.)

RL: Jā, piedodiet, es, es, es. (Abi smejas.)

Malins: To mēs skaidri nevaram zināt, bet domāju, ka meditācija vai kontemplācija... Vārds “meditācija” tādā izpratnē, kā mēs to lietojam angļu valodā, neizsaka Indijas–Himalaju tradīciju. Kontemplācija Indijas–Himalaju tradīcijā ir ļoti, ļoti svarīga, un tā nenozīmē vienkārši sēdēt ar iztukšotu prātu un sekot savai elpai, kā to bieži saprot rietumnieki. Kontemplācija nozīmē iesaistīt savu prātu strukturētā domāšanas procesā. Un liela daļa mahājānas budisma meditāciju ir tieši tādas. Abu veidu meditācijas ir svarīgas. Tibetiešiem katrai ir savs vārds; vienu sauc če gom, kas nozīmē “kaut kā darīšanas meditācija”.

RL: Tas ir, meditēšana, kaut ko darot? Mazgājot traukus?

Malins: Nē, nē, prāts aktīvi iesaistās kontemplatīvā procesā. Tas nozīmē, ka prāts virzās cauri iepriekš ieskicētam domāšanas procesam. Kaut vai meditācija par mīlestību un līdzcietību, ko propagandē Dalailama. Tajā cilvēki sēž un kontemplē par savu ķermeni – ka tas ir dāvana no mātes un tēva, kas saņemta caur vienu spermas pilienu un olšūnu. Māte un tēvs savukārt saņēmuši dāvanā savu vecāku spermu un olšūnu, un tā tālāk. Tātad mūsu eksistence ir dāvana no senčiem, un mēs ģenētiski esam saistīti ar visām šīm pārējām dzīvajām būtnēm. Kopš brīža, kad esam nonākuši mātes klēpī, viss, ko viņa ēd, dod labumu mūsu ķermenim. Bet kurš izaudzējis to, ko māte ēd? Varbūt tas bija Floridā audzēts tomāts, apelsīns no Kalifornijas vai spināts no Lietuvas. Svarīgi pamanīt, ka viss, kas pie mums nonāk, būtībā ir dāvana no kāda cita. Tātad tā nav vienkārši sēdēšana un sava prāta vērošana; mēs savu prātu pakļaujam ļoti precīzai un disciplinētai domas virzībai. Šo meditācijas tipu tibetiešu valodā sauc trenpa neibar žagpa, prāta novietošana kāda realitātes faktora tuvumā: tā var būt, piemēram, kāda lieta, kuru mēs ikdienā nepamanām. Kad dzeram kafiju, mēs varam nepievērst uzmanību tam, ka šo iespēju mums sagādājuši 10 tūkstoši cilvēku: daži – izaudzējot kafiju, citi – novācot kafijas pupiņas, vēl citi – nogādājot tās līdz tirgum, uzbūvējot ceļu, pa kuru kafiju nogādā līdz tirgum, transportējot to līdz Vācijai un pārdodot Lietuvai, un tā tālāk. Tātad tā ir kaut kā darīšanas meditācija, če gom, kurā prāts tiek virzīts cauri disciplinētam niansētu un bieži vien nepamanītu patiesību vērošanas procesam. Tāda veida kontemplācija Indijas–Himalaju pasaulē ir ļoti svarīga, sākot jau ar Nāgārdžunu un dižajiem indiešu skolotājiem, kuri šīs zināšanas saņēma no Budas. Ir trīs veidu kontemplācijas, kas palīdz kļūt par pilnvērtīgu cilvēku. Pirmā ir kontemplācija par to, cik neliels ir cilvēku skaits salīdzinājumā ar citu sugu pārstāvju skaitu un cik liela ir cilvēka vara salīdzinājumā ar citām sugām. Un tāpēc, ka mums ir tik liela vara un mūsu ir relatīvi nedaudz, mums vajadzētu nopietni attiekties pret to, kā pienācīgi izlietot savu dārgakmenim līdzīgo dabu, kā šo varu izmantot savā un citu labā. Otra ar to saistītā kontemplācija, ko mēdz piekopt trīs reizes dienā, prasa atcerēties, ka dzīve visādā ziņā ir ļoti īsa.

RL: Ka nāve ir droša, bet nav zināms tās laiks.

Malins: Ka nāve ir droša, bet nav zināms tās laiks un ka nāves brīdī mēs neko no tā, kas mums pieder, nevarēsim paņemt sev līdzi. Ja mēs ko varam paņemt, tad tikai to, kas ir mūsu dvēselē. Un tāpēc dzīvi vajadzētu izmantot, lai savāktu šos dvēseles dārgakmeņus. Protams, ja tam visam pa vidu mums ir iespēja tikt pie mersedesa un pāris pilīm, tas nav nekas slikts. Taču jāsaprot, ka, runājot septītā Dalailamas vārdiem, šis ķermenis, bagātība, vara ir tikai kaut kas patapināts no pārejošiem laika mirkļiem. Ja tev šīs lietas ir aizdotas – ja tāds ir tavs liktenis –, tad izmanto tās, nesot labumu sev un citiem. Un citā dzejolī viņš rakstīja, ka, ja cilvēkam ir laba sirds un gudrs prāts, tad jebkas, ko viņš vai viņa valkā, ir kā skaista rota. Turpretim, ja cilvēkam ir cieta sirds un patmīlīgs vai savtīgs prāts, tad pašas labākās drānas būs kā dārgs apvalks mēslu maisam. (Smejas.)

RL: Labi teikts. Un trešā kontemplācija?

Malins: Un trešā veltīta tam, ka tapšana par cilvēku nav kaut kas tāds, kas notiek pats no sevis. Varbūt, kā teica Abrahams Linkolns, daži diženumu “saņem dāvātu”, citi to izkopj, un tā tālāk¹. Taču vairums cilvēku diženumu jau tur savās rokās. Tas ir kā bankas karte; PIN kods jau ir zināms, un tu vienkārši piekļūsti saviem līdzekļiem (smejas) – vai arī neizmanto šo iespēju. Pavisam vienkārši. Tibetiešu valodā ir tāda ļoti populāra grāmata “Atbrīvošanās tavā plaukstā”, ko sarakstījis Tridžangs Rinpoče, Dalailamas audzinātājs. Doma ir tāda, ka jebkura dzīva būtne neatkarīgi no tā, kāds ir sākuma punkts, disciplinēti pie tā strādājot, var sasniegt diženumu. Varbūt ir cilvēki, kuri ir mazliet apdāvinātāki un var mācīties vieglāk un ātrāk, taču tik un tā – jebkurš ir spējīgs uz šādu mācīšanos un var sasniegt visu cilvēka gara pilnību, kļūt par pilnvērtīgu cilvēku vienas dzīves laikā.

RL: Pirms mēs sākām šo sarunu, jūs teicāt, ka patlaban uz šīs planētas mājo 108 īsteni cilvēki. Par ko jūs runājāt?

Malins: Nu, skaitlis 108 ir visai populārs daudzās Āzijas tradīcijās, un ir tāda leģenda, ka jebkurā atsevišķi ņemtā brīdī kaut kur šajā pasaulē klīst aptuveni šāds skaits diženu skolotāju.

RL: Es tikko aptvēru, ka tas ir tieši trīsreiz vairāk nekā 36, skaitlis, par kuru runā kabalisti. Es domāju tos 36 taisnos, kuriem mums jāpateicas par to, ka pasaule vēl nav iznīcināta. 3 x 36 = 108.

Malins: Taisnība. Un, nodarbojoties ar tantrisko elpas kontroles jogu un meditāciju, tevi atzīst par iesācēju, kad tu spēj kontrolēt elpošanu 36 vienības ilgi. Tu esi sasniedzis vidējo līmeni, kad vari to kontrolēt 72 vienības ilgi, un kļūsti par meistaru, kad tās ir 108 vienības.

RL: Kas tiek saprasts ar “vienību”?

Malins: Jūsu paša laika mērvienība. Jūs jau zināt: kā norādīja Einšteins, laiks patiesībā ir vienkārši gravitācijas triks – vai gravitācija ir laika triks; var teikt vienādi vai otrādi. (Smejas.)

RL: Kāpēc jūs esat piedzimis?

Malins: Budisma pasaulē ir divu veidu piedzimšanas. Pirmais – mēs tiekam iesviesti pasaulē. Citiem vārdiem, mēs neesam sasnieguši dvēseles atbrīvošanos, un, kad nomirstam, iedarbojas dažādi karmiski grūdiena spēki, pieķeršanās, antipātijas, nenokārtotas attiecības un tamlīdzīgi. Un otrs veids ir tāds, ka mēs esam sasnieguši atbrīvošanos savā iepriekšējā dzīvē un tad dodam solījumu nest pasaulei zināmu labumu. Visas dzīvās radības, kas mājo zemes virsū, no sīkiem kukainīšiem līdz budām, nāk pasaulē vienā no šiem diviem veidiem. Piedzimst vai nu karmas grūdiena, nenokārtotu darīšanu rezultātā, vai arī no bodhisatvas lūgšanas.

RL: Un kāpēc piedzimāt jūs?

Malins: Es domāju, ka esmu piedzimis no bodhisatvas lūgšanas. Pasaule ir sarežģītā situācijā, un tai vajag varoņus. Ne jau tikai tādus varoņus kā Hērakls; spēlē piedalās arī pavisam sīki bandinieki. (Smejas.) Man patīk domāt, ka esmu piedzimis kā šāds mazs bandinieka līmeņa varonītis. Kāpēc es tā domāju? Tāpēc, ka esmu dzimis nomaļā pasaules nostūrī, mazā Kanādas austrumu krasta ciematā, taču jau no agras jaunības iedziļinājos šajās garīgās apgaismības tradīcijās. Arī manai mātei bija ciešas saites ar šo dzīves aspektu... Tāpēc es domāju, ka esmu dzimis no kādas pozitīvas lūgšanas un iesviests vidē, kas varētu šo ceļu veicināt. Un man bija tā laime satikt Dalailamu un divus viņa guru un 20 gadus mācīties pie viņiem... Viens no iemesliem, kāpēc es gribēju aizbraukt uz Kauņu un apmeklēt Čurļoņa muzeju... (Smejas.) Vai tā pareizi izrunā viņa vārdu? Čurļonis? Pie vienas viņa gleznas uz kartītes iespiests ārkārtīgi skaists teksts, tur sacīts: nostājies uz ceļa un ļauj starot savai gaismai – lai tā atrod tos, kuri staigā tumsā, un lai caur šo gaismu viņi no neziņas par to, kurp dodas, nonāk pie nojausmas, uz kurieni ved viņu ceļš. Tas nav nekas liels, bet man patīk domāt, ka es esmu tāds sīks gaismas nesējs... Un citi cilvēki, tādi kā Dalailama, ir kā lielas bākas.

RL: Varbūt tas nav nekas liels, bet šāds uzskats ietver pieņēmumu, ka jums karmiskā izpratnē šeit nav palicis nekādu nenokārtotu darīšanu.

Malins: Nekā tāda, kas pilnībā anulētu manas pārējās – garīgās vai intelektuālās – slieksmes. Droši vien nav tā, ka Dalailamam nav nenokārtotu karmisku darīšanu, taču viņa centieni pacelt pasauli, ienest tajā gaismu anulē šos pārējos grūdienspēkus. Uz mani pilnī- gi noteikti iedarbojas dažādi spēcīgi karmiski grūdienspēki – kaislības un tā tālāk. Bet es vienmēr jūtu, ka konfliktsituācijā mana tieksme virzīties uz gaismu gūst pār tiem virsroku. (Smejas.)

RL: No jūsu atbildes izriet, ka jūs šeit esat jau bijis. Kādi jums ir pierādījumi, ka jūs šeit jau esat bijis? Tā ir puse no mana jautājuma. Otra puse ir: kura daļa no jums te ir bijusi?

Malins: Man liekas, maziem bērniem ir skaidrāka savas kontinuitātes izjūta. Es skaidri atceros, ka bērnībā man šāda kontinuitātes izjūta bija. Vai tas to pierāda? Nē, tas to nepierāda. Vai tas vedina mani tā domāt? Jā, tas vedina mani tā domāt. No otras puses, kad es meditēju – un vēl viena prakse, ko es ļoti aktīvi piekopju, ir sapņu joga –, mans prāts aizsniedz smalkākus līmeņus. Stāstā par Budas apgaismību bieži tiek pieminēts, ka tādā un tādā meditatīvā stāvoklī cilvēks atceras iepriekšējās dzīves. Tamlīdzīgas lietas piedzīvojuši daudzi meditētāji. Un atkal – vai tas pierāda, ka šie pieredzējumi ir patiesi? Varbūt tā vienkārši ir spilgta iztēle? Iespējams, ka tā vienkārši ir spilgta iztēle. Bet vai tas mani uzvedina uz zināmām domām? Jā, uzvedina. Budismā izmanto līdzību ar upi, kuras straume nes visu, kas tajā sabiris.

RL: Un citta santāna ir kaut kas līdzīgs? Straume, kas nes visādus mēslus? 

Malins: Par mēsliem nezināšu neko teikt. Ja straume plūst no tīrām kalnu virsotnēm, tā nes skaistas lapas un ziedus... (Abi smejas.)

RL: Visādus mēslus, kādu līķi un daudz kā cita.

Malins: Nē, nē, līķus gan ne. Līķi paliks kalnos, kur tos apēdīs citi dzīvnieki.

RL: Skaidrs. Tās ir citas upes?

Malins: Jā, skaistas upes, kas nes ziedus un dziednieciskus augus... (Smejas.) Tieši šīs sanesas ir tas, ar ko mēs identificējamies kā ar kontinuumu.

RL: Es jautāju, kas jūsos šeit jau ir bijis, un jūs sākāt runāt par upi.

Malins: (Smejas.) Tā ir prāta plūsma, sanskritā – citta santāna. Citiem vārdiem, tā ir savas patības apzināšanās, kas sasien kopā visu pieredzes kontinuumu. Tas, ko upe nes, vienmēr mainās. Bet sevis apzināšanās ir sava veida vienojošais faktors; tieši jūsu patības apziņa vieno visu, ko jūs esat pieredzējis no vakardienas līdz šim brīdim.

RL: Vadoties no savas visai paviršās lasīšanas pieredzes, es vienmēr esmu uzskatījis, ka stāsts par cilvēka iepriekšējām dzīvēm – vai nākotnes dzīvēm, nav svarīgi – ir tīri pedagoģisks instruments, kura vērtība meklējama vienīgi tā audzinošajā efektā. Tas man kļuva sevišķi skaidrs, kad dzirdēju, ka ir tādi gadījumi, kad viena un tā pati prāta straume iemiesojas vairāk nekā simt dažādās dzīvās būtnēs, kā tas notika ar Otro Dalailamu. Viņš kļuva par simt citiem, un šie simt citi savukārt par tūkstoš citiem. No otras puses, dažos stāstos ir teikts, ka vairākas straumes var iemājot vienā. Tātad viena straume var izšķīst starp tūkstoš būtnēm, un vairākas straumes var saplūst vienā. Kur tajā visā paliek šī sevis apzināšanās?

Malins: Ja mēs paskatāmies uz dažām Pradžņāpāramitas sūtrām un 4. gadsimta dižā tekstu skaidrotāja Asangas darbiem, šajos avotos ir teikts, ka līdz svētā statusa sasniegšanai, līdz brīdim, kad cilvēks kļūst par ārju, individuālās patības apziņa ir tik spēcīga, ka viņš var vienlaicīgi atrasties tikai vienā vietā. Taču, kad cilvēks jau ir ārja, spēja dažādoties un vienlaikus darīt dažādas lietas... (Smejas.)

RL: Būt iemiesotam vairākās būtnēs vienlaicīgi?

Malins: “Būtnes” ir spēcīgs vārds. Tā ir vienkārši spēja vienlaikus darīt vairākas lietas un vienlaikus parādīties vairākās vietās, radot parastām būtnēm iespaidu, ka tie ir simt dažādi cilvēki. Taču no jūsu viedokļa tie ir tikai simt dažādi jūsu personības aspekti, kas izpaužas simt dažādos veidos, simt laiktelpas kontinuumos. Tos uztver šķirti citu no cita vienīgi mūsu laiktelpas uztveres dēļ.

RL: To, ka es vienlaikus spēju atrasties tikai vienā vietā, vienmēr esmu uzskatījis par savu vājo vietu un ierobežojumu.

Malins: Kad būsiet kļuvis par īstu ārju, pamanīsiet, ka tas ir pārvarams šķērslis... (Smejas.) Ja paraugāmies, kā mēs uztveram lietas – mēs ņemam objektu un izslēdzam pārējo universu. Tā darbojas mūsu uztvere. Mēs, teiksim, domājam, ka šī tase ir šķirta no visa pārējā universa. Taču patiesībā tas, ka mums tā šķiet, ir tikai prāta izspēlēts joks. Tase rodas no visa universa kopumā. Pēc kādiem 5 vai 10 gadiem tā atgriezīsies universa kopumā un pazudīs kā tase. Šajā tasē nav nekā tāda, kas pārstāvētu tieši tasi, ja neskaita mūsu priekšstatu par tasi. Un tieši tāpat ir ar sevis apzināšanos. Tātad kļūt par ārju Asangas tradīcijā nozīmē atmest šo instinktīvo skatījumu uz universu kā kaut ko milzīgu un mums pašiem kā sīku puteklīti kaut kur šajā universā. Un tad jums pēkšņi brīnumainā kārtā atklāsies spēja parādīties desmit dažādos laiktelpas kontinuumos.

RL: Pieņemsim, ka tas paskaidro, kā iespējams iemiesoties simt dažādos cilvēkos. Taču tas nepaskaidro, kā vienā cilvēkā var būt vairākas dažādas prāta straumes. Teiksim, dažos tekstos ir sacīts, ka tāds vai cits valdnieks ir vairāku bodhisatvu inkarnācija.

Malins: Vienmēr grūti saprast, ko tieši nozīmē šāda veida izteikumi. Teiksim, mēs sakām, ka Congkapa, Pirmā Dalailamas guru, bija līdzcietības Budas, gudrības Budas un varas Budas kolektīvā emanācija.

RL: Tas it kā pasaka, ka viņā bijušas trīs prāta straumes.

Malins: Vai nu to, vai arī, ka universa kopums kā tāds nav sadalāms patstāvīgās prāta straumēs; mēs to vienkārši šādi konceptualizējam. Iemesls, kāpēc tā uzskata... Naktī, kad viņš tika ieņemts, šie trīs bodhisatvas cits pēc cita parādījušies viņa mātei sapnī; viņi iekrituši viņas ķermenī un izšķīduši viņas klēpī. Tāds ir avots šim apgalvojumam, ka Congkapa ir visu trīs bodhisatvu emanācija. Runājot par bodhisatvām, neesmu drošs, vai mēs varam par viņiem domāt kā par atsevišķām būtnēm vai neatsevišķām būtnēm, jo viņi patiesībā ir... Ir tāds teiciens: dharmakājā – tas ir, bezformu valstībā – visu apgaismoto būtņu prāts kļūst līdzīgs ūdens lāsei, kas ieplūst okeānā. Un šī ūdens lāse... Mēs jau vairs nevaram pateikt, ka šī ir no Lietuvas, bet šī – no Vācijas. Tās vairs nav izšķiramas.

RL: Daļēji pateicoties faktam, ka tās zaudējušas savu patības apziņu.

Malins: Jā, varētu tā sacīt, taču neesmu drošs, vai ar to pietiktu. Es domāju, tam vairāk sakara ar to, ka šī patības apziņa izšķīst ļoti smalkā matērijā. Vairums cilvēku domā: “Es esmu tēvs, baņķieris, vīrs,” – viņi ierobežo savu patības apziņu ar piecu skandhu darbību – lietām, ko viņi redz, saož, sagaršo, satausta un dzird, ar savu reakciju uz lietām vai sajūtām, ar to, kā viņi uztver lietas un tic tām, ar saviem paradumiem un savu priekšstatu par pašu prāta stāvokli. Mēs attīstām savu patības apziņu, pamatojoties uz šiem pieciem cilvēka pieredzes aspektiem. Taču tā ir tikai patvaļīga izvēle, un, ja mēs iedziļināmies šajās piecās skandhās, tajās taču ir viss universs, vai ne? Formas skandhā ir viss, ko mēs redzam, saožam, sagaršojam, sataustām un dzirdam. Tāpēc jūsu ķermenis, jūsu formas skandha, ir arī tas koks un viss pārējais. Vienkārši tas, kā mēs lietas procesējam, piesaista mūsu patības apziņu kaut kam citam.

RL: Vai jūs varētu paskaidrot, kādā izpratnē mans ķermenis ir tas koks?

Malins: Kad mēs sakām “formas skandha”, tas nozīmē visu, ko mēs pieredzam ar savām piecām maņām.

RL: Jā, bet tā koka forma un mana forma tomēr ir divas dažādas lietas, vai tad nav?

Malins: Jā, taču tikai ārēji. Tāpat kā jūs sapņojat par suni un sapņojat par savu ķermeni. Taču sapnī nav suņa, kas pastāvētu šķirti no šī ķermeņa. Šī iemesla dēļ mēs sakām, ka dzīve ir kā sapnis. Jautājumu, kāpēc jūsu ķermenis un tā koka ķermenis ir viens, var aplūkot no dažādiem redzespunktiem. Teiksim, jūs izelpojat oglekļa dioksīdu, koks ieelpo jūsu oglekļa dioksīdu. Koks izelpo skābekli, jūs ieelpojat skābekli.

RL: Tas nozīmē tikai to, ka mēs esam saistīti, taču tas nenozīmē, ka koks ir mans ķermenis.

Malins: Labi, nē, taču jūs savu patības apziņu piesaistāt savam ķermenim. Kad koka izelpotais skābeklis nonāk jūsu ķermenī, tas kļūst par daļu no jūsu ķermeņa.

RL: Vai jums kādreiz izdevies savu patības apziņu piesaistīt kādam ārējam objektam?

Malins: Noteikti, jā. Teiksim, lietojot zināmas psihotropas vielas, kā to dara Ziemeļamerikas šamaņi ar sēnēm, Ņūmeksikas šamaņi ar kaktusu, Amazones šamaņi ar ajavasku, un tā tālāk.

RL: Un jūs visas šīs vielas esat izmēģinājis?

Malins: Protams. Mēs budismā sakām, ka ir pieci veidi, kā sasniegt dziļākas prāta spējas. Pats labākais veids ir meditācija, jo tad nav vajadzīgs nekas cits. Taču nākamais labākais ceļš ir ar dabisku vielu palīdzību, teiksim, ar manis nosauktajām. Taču, ja vēlaties gūt autentisku pieredzējumu, tad tās vajadzētu lietot saskaņā ar tradīcijām, kurās šīs vielas izmanto jau tūkstošiem gadu. To nevajadzētu mēģināt ballītē vai pilsētas skvērā kopā ar draudzeni.

RL: Un trešais, ceturtais un piektais veids? Tīri izglītojošos nolūkos.

Malins: Sapņi, sapņu joga, ko piekopj visas tibetiešu skolas. Dažas tibetiešu skolas uzskata, ka sapņošana ir svarīgāka nekā nomoda stāvoklis, jo tā par attiecībām starp prātu un matēriju pastāsta daudz vairāk nekā nomods. Nomodā ir ārkārtīgi rupja apziņa, kas visu izkropļo atbilstoši uztveres aparāta ierobežojumiem. Ceturtais veids ir tāda kā īslaicīga iemiesošanās, kā tas notiek ar šamaņiem, kas ieaicina savā ķermenī dažādas dievības, un daudzās orākulu tradīcijās. Dalailama paļaujas uz valsts oficiālo orākulu, un senāk katrā tibetiešu ciemā bija kāds pārītis orākulu. Un piektais ir sava veida karmiska sakritība. Teiksim, izcilais amerikāņu gaišreģis Edgars Keisijs vai Ramana Maharši, dižais Dienvidindijas mistiķis, kurš aizgāja pie zobārsta, kur viņam paurba dažus zobus. No kabineta viņš iznāca pilnīgā šoka stāvoklī un devās nevis mājās, bet gan uz mežu; tur viņš palika un nodevās meditācijai veselus 18 gadus. To mēs saucam par karmisko ceļu. Kāds konkrēts notikums šajā dzīvē it kā iedarbina zināmus spēkus no cilvēka iepriekšējās eksistences.

RL: Jūs teicāt, ka praktizējat un mācāt sapņu jogu un ka no tā arī esat guvis zināmu apstiprinājumu domai, ka šī nav jūsu pirmā dzīve. Vai, pievēršoties savām iepriekšējām reizēm šajā pasaulē, jūs esat uzzinājis kaut ko noderīgu šai dzīvei?

Malins: Tas ir tāds mazliet kutelīgs jautājums. Buda neieteica runāt par šāda veida ārpusnormāliem pieredzējumiem; viņš nevēlējās, lai budisma tradīcija kļūst par dirnēšanu tējnīcās un spriedelēšanu par dažādām varbūtībām. Turklāt katra cilvēka personīgā pieredze citiem var palīdzēt tikai nosacīti.

RL: Ja jūs nevēlaties stāstīt, lai tā būtu, bet varbūt jūs vismaz varētu apstiprinoši vai tieši pretēji atbildēt uz manu jautājumu: vai jūs esat uzzinājis kaut ko vērtīgu šai dzīvei, ielūkojoties savās iepriekšējās eksistencēs?

Malins: Kad cilvēks kaut ko atceras vai viņam izdodas ielūkoties savā pagātnē, vienalga, šajā vai kādā iepriekšējā dzīvē, to noteikti var izmantot, kā saka Rams Dass, “par graudiem savām dzirnavām”. Man liekas, lielākais labums, ko esmu guvis no šādiem pieredzējumiem – pat ja tās bija vienkārši spilgtas iztēles ainas vai sapņi, vai vienalga kas –, ir tas, ka tie ļāvuši man labāk novērtēt intīmo saikni, kas pastāv starp visām lietām, manu intīmo saikni ar citiem, ar citām būtnēm, manu sajūtu, ka esmu cieši saistīts ar visu pārējo pasauli. Tādā ziņā tie man tiešām ļoti palīdzējuši.

RL: Skaidrs.

Malins: Man ļoti patīk, ko teicis dižais Atiša, kurš ieradās Tibetā 1042. gadā; viņa Kadampas tradīcija kļuva par Tibetas budisma kanonu. Darbā “Gaismeklis ceļā uz apgaismību” Atiša raksta, ka ļoti svarīgi mēģināt jau mācību agrīnajās stadijās izkopt sevī augstākas gaišredzības spējas; ja tas izdodas, tad ceļā uz bodhisatvas stāvokli viena diena kļūst līdzvērtīga simt gadiem bez šādas prāta īpašības. Tibetiešu valodā gaišredzību apzīmē ar vārdiem ngön she, kas nozīmē “skaidrāka apziņa”. Tas ir vienkārši zināms jutīgums attiecībā uz lietu savstarpējām sakarībām. Es domāju, ka Atiša un meditācijas tradīcija runā par to, ka jāmēģina sevī saskatīt prāta spēju sajust sevis un pārējo dzīvo būtņu savstarpējo saikni.

RL: Uz jautājumu, vai esat izmēģinājis psihotropās vielas, jūs atbildējāt, ka, protams, esat. Vai ajavaskas ceremonijās jūs esat uzzinājis ko tādu, ko nebūtu atklājis meditācijā?

Malins: Man liekas, galvenā atšķirība ir tā, ka meditācijā cilvēks izkopj zināmu smalkās apziņas stāvokli, kurā viņa uztveres plūsmā parādās dažādas realitātes dimensijas. Un tas notiek ļoti maigā, trauslā veidā. Turpretim, lietojot ajavasku, meskalīnu vai sēnes, tas viss gāžas pār tevi ārkārtīgi intensīvi, turklāt bieži vien visai haotiski. Taču skaidrība, ko sniedz šie pieredzējumi, var meditētājam palīdzēt pārvarēt zināmus ierobežojumus. Viena meditācijas problēma ir tā, ka, ja tu nepraktizē dzīva skolotāja tuvumā, ļoti viegli ieslīgt pieraduma rutīnā, kad tu vienkārši sēdi un ej cauri vieniem un tiem pašiem apziņas stāvokļiem. Kā teicis Dzongsars Kjence, viens no dižākajiem dzīvajiem ņingmas skolotājiem, viens no skolotāja uzdevumiem ir iztramdīt skolnieku no pašapmierinātības stāvokļa. (Smejas.) Un man šķiet, ka šīs vielas vienkārši nepieļauj nekādu apmierinātību ar sevi; tās cilvēku ierauj dažādu emociju un uztveres iespaidu virpuļos.

RL: Man liekas pilnīgi skaidrs, ka Tibetas budismā šamanisma tradīcija asimilēta jau pašos tā pirmsākumos. Pilnīgi noteikti tā ir ar vecajām skolām, ar ņingmu, un, cik es saprotu, arī ar tā sauktajām jaunajām skolām. Kur jūs Tibetas budisma praksē saskatāt šamanisma tradīcijas klātbūtni šodien?

Malins: Tibetas budisms šodien ir visai konservatīvs, jo tibetieši ir bēgļi. Un bēgļu kopienās vienmēr uzplaukst tāda viegli paranojāla gaisotne. Savas tradīcijas saglabāšana kļūst dominējoša, un tas jebkurā bēgļu tradīcijā izvirza priekšplānā tieši konservatīvos elementus. Es teiktu, ka mūsdienās šamanisma elements Tibetas budismā dominē mazāk nekā pirms 100 vai 200 gadiem.

RL: Vai jūs esat novērojis vai lasījis par kādiem interesantas, abpusēji bagātinošas mijiedarbības piemēriem starp šamanisma un budistu tradīcijām Mongolijas vidē? Abas tradīcijas lielā mērā bijušas opozīcijā viena otrai gadsimtiem ilgi.

Malins: Ne tik daudz pašas tradīcijas, cik valdnieki, kuri atbalstīja vienu vai otru tradīciju. Šamaņi sevi uzskata par mazliet spēcīgākiem nekā budisti, un budisti sevi uzskata par mazliet morālākiem nekā šamaņi. (Smejas.) Apmēram tik tālu sniedzas viņu diskusijas. Viens no maniem iecienītākajiem Mongolijas lamām patlaban ir cilvēks, vārdā Pirevbats. Viņš ir, ja nemaldos, arī izcilākais dzīvais Vidusāzijas budistu gleznotājs. Un viņš domā, ka budisms, īpaši tantriskais budisms, Mongolijā tā iedzīvojies tāpēc, ka tam ir līdzīgs filozofiskais pamats; tātad viņš uzskata, ka abām tradīcijām ir kopīgas saknes.

RL: Kopīgas saknes?!

Malins: Jā, senā pagātnē. Agrīnajos indiešu un tibetiešu tekstos ir teikts, ka Buda apvienojis četras diženas tradīcijas, izveidojot vienu apgaismības tradīciju – budadharmu. Viena no šīm četrām bija doktrīna par prātu kā tīro gaismu, un tā nāca no Indijas ziemeļrietumiem. Tad vēl bija tantriskās jogas, kundalini joga un tā tālāk, kas nāca no austrumiem, no Odišas un Bengālijas džungļiem. No Dienvidindijas – jutekļu baudīšanas jogas, proti, lielās seksuālās jogas, mūzikas klausīšanās apgaismības meklējumos, ēšana apgaismības meklējumos, visu piecu jutekļu izbaudīšana apgaismības meklējumos. Un tad no ziemeļiem – šamanisma tradīcijas, mācība par to, kā izmantot trīs dimensiju – debesu, zemes un pazemes – dabisko enerģiju.

RL: Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tajos tekstos netika lietots vārds “šamanisms”...

Malins: Pareizi.

RL: ...kas ir sibīriešu vārds un iegājis pasaules apritē, pateicoties dažu antropologu darbam. Taču man liekas, ka kundalini tradīciju pamatā ir ārkārtīgi senas paliekas no kaut kā šamanisma praksei līdzīga.

Malins: Kundalini ir hinduistu vārds; budismā mēs to saucam par čandālī, tibetiski – tummo... Tas pilnīgi noteikti nāk no kādas ļoti senas, varbūt 25 000 gadu vai vēl senākas tradīcijas. Nevar teikt, ka Buda būtu izgudrojis riteni. Mēs sakām, ka viņš bija šī eona ceturtais buda, tas ir, ceturtais buda kā pasaules skolotājs, nevis ceturtais cilvēks, kurš kļuvis par budu. Katrā no šiem eoniem apgaismību sasnieguši daudzi tūkstoši cilvēku, taču viņi nedz rada, nedz pārbūvē šo tradīciju, tikai ierosina jaunu tās vilni, kas ilgst 5000 gadu.

RL: Jūs pirmīt pieminējāt, ka tantra pazīstama ne tikai hinduismā un budismā, bet arī citās kultūrās, tajā skaitā Ziemeļamerikā. Ko jūs saprotat ar “tantru” šajā plašākajā nozīmē?

Malins: Tantra šajā plašākajā nozīmē jāsaprot kā trīs cilvēka pieredzes līmeņu atzīšana. Fiziski šis ķermenis, kas sastāv no miesas un asinīm, ir cilvēka pieredzes rupjais līmenis, veids, kādā mēs pieredzam caur maņām un kādā smadzenes apstrādā mūsu juteklisko pieredzi. Un tas tālāk rada to, ko mēs tantrā saucam par “rupjo apziņu”. Un smalkajā līmenī, ja mēs meditācijā, izmantojot prānājāmu, spējam pilnībā iemidzināt savus jutekļus, aizvadot visu enerģiju no jutekļiem un arī no smadzenēm uz centrālo kanālu un uz sirds čakru – tad prāts tajā laikā pieredz lietas tiešā ceļā, nepārstrādājot. Tantrā runā par veidu, kādā šī enerģija tiek savākta un novesta līdz pilnīgam mieram un kā tiek izraisīts iekšēja seksuāla orgasma stāvoklis. Citiem vārdiem, ķermenis sasniedz tādu ekstāzi... Pirmais Dalailama saka: tas ir kā simt orgasmi, kas sajusti vienlaicīgi. Jebkurā gadījumā doma ir tāda, ka enerģija ir apkopota, taču prāts vēl nav pilnībā iemidzināts. Un trešais līmenis... Kad baltā, vīrišķā lāse no kroņa un sarkanā, sievišķā lāse no nabas čakras kopā sasniedz sirdi, cilvēks nonāk zināmā pārlaicīgā zonā.

RL: Un jūs teicāt, ka tantra šajā plašākajā izpratnē nozīmē šo trīs līmeņu atzīšanu?

Malins: Atzīšanu, ka cilvēks vienlaikus eksistē šajos trīs līmeņos, un praksi, tehniku, kas ļauj izraisīt šos stāvokļus. Normāli jebkurš spēj pieredzēt rupjo līmeni. Smalkais līmenis ir neredzams, un mēs tam varam sagatavoties tikai, iemidzinot rupjo apziņu ar meditācijas vai jogas palīdzību. Un trešais līmenis visu laiku tepat vien ir. Prāta dabu šajā trešajā līmenī sauc par tīrās gaismas prāta māti, jo tā ir vienmēr klātesoša. Tas, piemēram, ir hinduistu tantru galvenais elements. Ja paskatāmies uz daoistu jogām, ilgdzīvošanas jogām un citām seksuālām jogām, tā ir lielā mērā klātesoša arī tur. Un līdzīga izpratne sastopama arī apaču un navahu cilts indiāņu tradīcijās. Ir vēl kāds elements, kas kopīgs visu dažādo skolu tantrām, – tā ir doma, ka viss ir vienlīdz svēts, bet viss ir arī līdzīgs ilūziju teātrim. Ja teātri uzlūko no vienas puses, tas kļūst pasaulīgi zems; ja uz to paraugās no otras puses, tas ir svēts. Teiksim, mīlas akts ar skaistu sievieti. No vienas puses, tā var būt tīri profāna padarīšana – piemēram, ja izvarotājs kādu izvaro. Bet citā gadījumā tas ir sava veida... Teiksim, Rūmī, viens no pasaules dižākajiem romantiskajiem mistiķiem, mīlējas, un šis akts kļūst par mīlētāja un viņa iemīļotās satikšanos dievišķā starojuma sfērā. Tas ir kopīgs visām tantrām. Svarīgi nav tik daudz, ko dara, bet kā – tas izšķir, vai šis akts ir garīgs vai pasaulīgs. Tāpat doma par mūsu dzīvi kā sava veida priekpilnu mistisku teātri; tibetiešu vārds, kas to apzīmē, tulkojumā nozīmē “rotaļīgā dieva un dievietes joga”. Ja esmu vīrietis, viss, ko es daru, ir kā rotaļīga dieva joga, un visas sievietes, ko es sastopu, piekopj rotaļīgas dievietes jogu. Un šī lomu spēle, šis rotaļīgais teātris...

RL: Jūs tikko aprakstījāt pats savu attieksmi vai arī...?

Malins: Tā ir standarta pieeja tantrā, jā, un es esmu saņēmis augstākās jogas tantras iniciāciju. Ja es kaut uz mirkli to atmetīšu, karmiski tam būs tikpat negatīvas sekas kā guru noslepkavošanai. Citiem vārdiem, svarīgi to kultivēt katru savas dzīves brīdi. Budisms daudz pārspīlē... dramatisku apsvērumu dēļ. (Smejas.)

RL: Tā ir laba pedagoģiska motivācija vērīgiem un saprātīgiem cilvēkiem; viņiem vajag zināmu pārspīlējumu.

Malins: Jā, man liekas, tā vienkārši ir kā skaista dzeja. Visas tantriskās tradīcijas mēdz uzsvērt šo rotaļīgo, priekpilno dzīves pusi. Nekas nav tā, kā šķiet, tāpēc tas, kā tu to uztver savā prātā, lielā mērā nosaka, kā tas ietekmēs tavu dzīvi. Piemēram, Dalailama man ir brīnišķīgs šāda vieduma piemērs, ja tā var izteikties. Budismā “viedums” jāsaprot kā zināms prāta stāvoklis, garīgs stāvoklis vai būšanas veids. Teiksim, runājot par visiem Rietumu skolniekiem Dharamsalā: ja viņus atbrauc apciemot vecāki vai radinieki, Dalailama vienmēr, lai cik aizņemts viņš tobrīd būtu, izbrīvē pusstundu, lai ar šiem cilvēkiem satiktos. Un reizēm viņi ierodas diezgan aizkaitinātā noskaņojumā, jo nevēlas, ka viņu bērni... Es saku “bērni”, bet tie ir cilvēki, kam pāri 20 un 30... Bet vecākiem nepatīk, ka viņu bērni paliek Indijā, viņi grib, lai tie atgriežas Ņujorkā vai Austrālijā, vai no kurienes nu viņi nākuši. Tāpēc bieži vien, ierodoties pie Dalailamas, viņiem patīk paburkšķēt: sak, pasakiet manam bērnam, lai viņš brauc mājās. (Smejas.) Bet neatkarīgi no tā, kas atnācis, viņš nekad nerunā ar viņiem no kaut kādiem Dalailamas augstumiem. Viņš vienmēr cenšas kontaktēties tieši šādā priekpilna, rotaļīga tantriskā teātra noskaņās. Tā reiz pie manas toreizējās sievas – viņa nāca no Ņujorkas ebreju ģimenes – atbrauca viņas mamma, un viņa bija stingri apņēmusies nolasīt Dalailamam lekciju par to, kāpēc meita tur mācās jau vairākus gadus. Taču, ienākusi istabā, viņa vienkārši izkusa Dalailamas priekšā. Tad viņš uz viņu paskatījās un teica: “Jūs droši vien gribat sūdzēties, ka jūsu meita te aizķērusies par ilgu.” Viņa atbildēja: “Jā, man bija tāda doma.” Un Dalailama teica: “Bet paraugieties uz to no citas puses. Tas tomēr ir labāk nekā kļūt par narkomāni vai kaut ko tamlīdzīgu.” (Smejas.) Tolaik Ņujorkā tās bija katras ebreju mātes lielākās bailes. Un man liekas, ka šis rotaļīgās tantriskās jogas elements – es esmu dievs, tu esi dievs, un nav svarīgi, vai tu esi baņķieris vai karalis, noziedznieks vai kārtīgs cilvēks, – tas pieder pie cilvēka eksistences pirmā līmeņa. Smalkajā līmenī ir pavisam citādi; smalkajā līmenī ir tikai tīrs starojums. Bet ar rotaļīga tantriskā teātra palīdzību var savā ziņā izvairīties no visāda tā saucamā bulšita.

RL: Jūs pieminējāt tantrisko iniciāciju. Kā tā izpaužas?

Malins: Mēs bieži sakām, ka Buda mācīja četrus tantras līmeņus, un katrā no šiem līmeņiem ir kāds ducis tantru, kas populāras arī pašlaik. Katra tantra sākas ar Budas mācību tantriskajai praksei vai tantriskajai apmācībai, un tā tiek dota vispirms kā iniciācija – ceremonijas veidā. Ceremonijā cilvēks saņem atļauju piekopt to kā ikdienas praksi. Un tā katram ir tas, kas tibetiski pazīstams kā dak kyé, pašradīšana. Tas nozīmē vizualizēt, pārkausēt savu ķermeni un pasauli par gaismu un iztēloties, ka tu esi miris, atgriezies pirmatnējās tīrās gaismas dabā, un tad tu no tās iznāc – vispirms kā mūžīgais starojums, tad kā svētlaimes ķermenis, visbeidzot kā līdzcietības ķermenis. Un tu esi universa centrā un vēro visu, kas tev apkārt notiek, kā sava universa teātri. Četras reizes dienā tu šādi savā meditācijā praktizē miršanu, saraujot saites ar visu, kas atrodams parastajā pasaulē, un atgriežoties kā mūžīgā starojuma ķermenis, bezgalīgas svētlaimes ķermenis un lielas līdzcietības ķermenis, uz līdzcietības pamatiem risinot rotaļīgu sarunu ar pasauli. Katrai tantrai budisma pasaulē ir teksts, kas ar to saistīts; tai ir arī mandala, sava veida svētais aplis. Un meditācijas laikā tu sēdi šī apļa centrā un viss universs ir svētais aplis ap tevi.

RL: Cik no šīm tantrām rekomendē dzimumsakarus kā praksi, kas vajadzīga, lai...?

Malins: Divi no šiem tā sauktajiem augstākajiem tantras līmeņiem ietver norādījumus, kā mīlēties jogiski. Kāpēc tas ir svarīgi? Ir teikts, ka parasti apgaismību sasniedz, pieredzot prāta kā “tīrās gaismas mātes” dabu, citiem vārdiem – mūžīgo dvēseles starojumu. Šo mūžīgo dvēseles starojumu mēs dabiskā ceļā pieredzam daudzās un dažādās situācijās. Teiksim, šķaudīšanas mirklī mēs varam uz īsu brīdi pazust šādas gaismas uzzibsnījumā, taču to ir ļoti grūti izmantot jogas vajadzībām. Mēs to piedzīvojam iemigšanas brīdī, taču arī to ir grūti izmantot jogas vajadzībām: mēs esam samiegojušies, un apziņa atslēdzas, parasti starp diviem domas mirkļiem, taču pa viena knipja uzsitiena laiku pagājuši jau 67 domas mirkļi. Tāpēc to ļoti grūti izmantot. Un vēl viens šāds moments ir orgasma brīdis, arī tajā mēs piedzīvojam dvēseles mūžīgo starojumu. Visas augstākās tantras saka, ka visu, ko vien mēs dzīvē darām, vajag darīt tantriski, un tas attiecas arī uz mīlēšanos. Ja jūs neesat mūks vai mūķene, tad vienmēr, kad mīlējaties, dariet to tantriski.

RL: Un kā būtu tantriski?

Malins: Vīrietim jāpamana, kā orgasma stadijas seko cita citai – ļoti līdzīgi iemigšanas brīža stadijām un arī visai tuvu nāves brīža stadijām.

RL: Tātad apzināties šos brīžus...

Malins: ...kad transformējas enerģija. Citiem vārdiem sakot, kad cilvēks liekas gulēt, vispirms no viņa atplūst zemes enerģija. Viņš vairs nespēj pakustināt rokas; miegs ir ļoti līdzīgs nāvei. Un tieši tāpat, kad mīlējas, zemes enerģija mēdz visai spēcīgi atkāpties, saplūst ķermeņa centrā. Un tāpat pārvietojas ūdens enerģija, gaisa enerģija – elpošana – un uguns enerģija... Un, kad tuvojas orgasmam, baltā lāse un sarkanā lāse sakustas vai sāk vibrēt ķermenī – tāpat kā tas notiek iemiegot, tāpat kā tas notiek nāves brīdī. Un tā cilvēks mīlējoties būtībā seko kundalini vai čandālī, tummo procesam. Tummo šīs izjūtas jāaktivizē ar meditācijas, elpošanas un ķermeņa pozu palīdzību, bet mīlējoties tas notiek gluži dabiski. Tātad jāļaujas dabiskajam procesam, bet jācenšas to sakausēt ar kundalini vai čandālī procesu.

RL: Bet būtiskais elements, kas nosaka, ka mīlēšanās kļūst par tantrisko mīlēšanos, ir šo pārmaiņu apzināšanās?

Malins: Un sekošana enerģijas transformācijām ķermenī un tam, kā prāts tiek pakļauts, kā mēs sakām, “septiņkārtējai apziņas pārveidei”, kas noved pie astotā līmeņa – tīras gaismas, tīrās gaismas apziņas mātes.

RL: Un jūsu tradīcijā saka, ka tas ir vieglāks veids, kā praktizēt...

Malins: Jā, tas ir ļoti viegli.

RL: Man neizklausās sevišķi viegli.

Malins: Tibetiešiem ir tāds teiciens: kad māka rokā, izdarīt kaut ko ir ļoti viegli. Pirms tam izklausās grūti. Tieši tāpat ir ar auto vai divriteņa vadīšanu. Viss ir diezgan vienkārši, ja tu apgūsti vajadzīgos soļus un praktizē tos katru dienu. Buda Indijā sāka mācīt tantrisko jogu, jo no simts cilvēkiem tikai viens vēlas kļūt par celibātā dzīvojošu budistu. Vairums cilvēku negrib piekopt celibātu. Un, protams, indiešu prinčiem un valdniekiem bija daudz sievu. Ir tāda leģenda, ka Buda mācījis Guhjasamādžas tantru un pie viņa atnācis valdnieks Indrabhuti un teicis: “Es labprāt nodotos meditācijai, bet man ir piecsimt sievu, turklāt jāvada valsts. Es nevaru sēdēt kaut kur templī un caurām dienām meditēt. Vienīgais brīdis, kad es varu meditēt, ir mīlējoties ar savām sievām. Ja es vienkārši meditēšu, sievas būs neapmierinātas un sāks kurnēt. Viena sieva, kas kurn, ir problēma. Piecsimt sievu, kas kurn, ir daudz lielāka problēma.” (Smejas.)

RL: Un ko Buda atbildēja?

Malins: Viņš mācīja Guhjasamādžas tantru ar mīlēšanās jogu. Sanskritā to sauc karmamudrā, svētā savienība ar likteņa lemto sievieti vai likteņa partneri.

RL: Un cik ilgā laikā vidusmēra cilvēks šo praksi apgūst?

Malins: Ir tādi apķērīgi skolnieki kā es, kam tas izdevies 10 minūtēs, un ir cilvēki, kas mācās lēni, un tiem varbūt vajag desmit gadus. (Smejas.)

RL: Jums vajadzēja desmit minūtes?

Malins: Es jokoju. Apmācība nav grūta. Tas ir tāpat kā ar visām fiziskām lietām, ar visu, kas saistīts ar ķermeņa un prāta prasmēm. Apmācība ir samērā vienkārša; problēmas rodas ar laiku, kas jāiegulda. Indijā tā bija ļoti izplatīta prakse. Buda noteica, ka nedrīkst mīlēties biežāk kā piecas reizes dienā, un tā...

RL: Saprātīgs ierobežojums.

Malins: Saprātīgs, un tāpēc viņi bieži praktizēja tun ši naldžor, četru seansu jogu. Tas ir, jauni precēti pāri mīlējas četras reizes dienā, taču viņi to dara jogiski. Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc karmamudrā iekļāva budistu tantrās, bija tāds, ka 90% Budas skolnieku nebija nekādas vēlēšanās kļūt par mūkiem vai mūķenēm. Viņi bija jauni mīlētāji un vēlējās zināt, kā mīlēties tā, lai tas atnestu lielas garīgas pārvērtības. Kad nododas seksuālām darbībām, ķermeņa enerģija acumirklī mainās. Smadzenes izdala veselu ķīmisku vielu straumi, kas liek ķermenim pilnībā pārvērsties un justies kā paradīzē. Visā ķermenī sakustas seksuālās enerģijas; mēs tās saucam par lejup plūstošo balto vīrišķo enerģiju un augšup plūstošo sarkano sievišķo enerģiju. Kad tās abas sastopas cilvēka sirdī, pasaule liekas kā brīnišķīga paradīze.

RL: No visiem tekstiem par nāvi, ko es jebkad esmu lasījis, Congkapas, nu, varbūt 10 lappuses par nāves pieminēšanu man šķiet izcilākais teksts, kāds jebkad sarakstīts par nepieciešamību atcerēties, ka esi mirstīgs.

Malins: Nē, šī ir izcilākā grāmata, kas jebkad sarakstīta par nepieciešamību atcerēties, ka esi mirstīgs. (Rāda savu grāmatu “Nāve un miršana”. Abi smejas.)

RL: Labi, teiksim tā: šī varbūt ir labākā, bet Congkapas – īsākā. No labākajām tā ir pati īsākā.

Malins: (Smejas.)

RL: Kāpēc Tibetā sāka pievērst tik lielu uzmanību domāšanai par nāvi? Daudzās citās kultūrās tas nav bijis tik svarīgi.

Malins: Indijā bija. Buda lika saviem skolniekiem pavadīt vairākas dienas, reizēm pat mēnesi, līķu laukā. Līķu lauks ir vieta, kur atstāj mirušos zvēriem apēšanai.

RL: Viņš cilvēkus uz turieni sūtīja meditēt.

Malins: Nevis vienkārši meditēt, bet vērot, kā ķermeņi sairst. Taču viena svarīga doma, man šķiet, ir tāda, ka nāve un zūdīgums vienmēr nāk pēc prieka un pateicības par to, ka tu esi cilvēks. Bez tā nāve un nepastāvība kā meditācijas tēma var būt mazliet bīstama.

RL: Ja pirms tās nenāk esamības prieks.

Malins: Jā, prieks par to, ka esi cilvēks. Ja pirms tam neizveido sevī dziļu prieka krātuvi, neizkopj dziļu apziņu, cik svarīgi pilnā mērā izmantot savu cilvēciskumu… Viens no Budas mācekļiem mācīja kādam skolniekam meditāciju par nāvi un miršanu, pirms tam neradot viņā pietiekamu prieka līmeni. Šim cilvēkam bija nosliece uz depresiju, un viņš pēc tam iegrima pavisam dziļā depresijā un izdarīja pašnāvību. Citiem vārdiem, ar to nevajadzētu sākt, bet, ja pirms tam ielikts liela prieka pamats, tas ir kā piesis, ar ko pabaksta zirgu, lai tas rikšotu sparīgāk. Tas nes daudz labuma – ne tikai mudina izmantot tik dārgās sava mūža minūtes un stundas, bet arī liek labāk apzināties esamības patieso dabu. Viena no vārda dharma nozīmēm ir “realitāte” jeb “patiesība”. Dharma kā prakse domāta, lai palīdzētu mums attīstīt laimīgas, veselīgas un priekpilnas attiecības ar realitāti – tādu, kāda tā ir.

RL: Kad es pirms 15 gadiem izlasīju “Tibetas mirušo grāmatu”, mani pārsteidza tās satura banalitāte. Tas tikpat labi varētu būt kāds Holivudas scenārijs.

Malins: Tas tāpēc, ka jūs nelasījāt manu tulkojumu. (Smejas.)

RL: Varbūt tieši tāpēc, bet konkrēti tolaik mana atziņa bija tāda, ka grāmatas filozofiskais saturs ir tuvu nullei. Es pamanīju tikai vienu domu: “Lai ko tu ieraudzītu pēc nāves, nebaidies.” Pārējais ir tikai kolorītas ainas. Es saprotu, ka tas var būt labs atgādinājums prātam, kas jau saposies tālākos ceļos. Bet ko es kā cilvēks, kurš šobrīd it kā vēl nepošas pie tēviem...

Malins: Cilvēki bieži nesaprot vienu lietu – ka “Tibetas mirušo grāmata” nav universāls darbs; tā ir sarakstīta konkrētai budisma skolai, kura piekopj simt mierīgo un nikno dievību mandalu un nodarbojas ar šo praksi katru dienu. Citiem vārdiem, ikdienas meditācija ir prakse, kas pazīstama kā ši-trol, simt mierīgo un nikno dievību mandala. Visa “Tibetas mirušo grāmata” jāaplūko šo simt mierīgo un nikno dievību kontekstā, un, ja cilvēks ar to nenodarbojas no dienas dienā, viņam nevajadzētu “Tibetas mirušo grāmatu” izmantot. Gelugpas skolā “Tibetas mirušo grāmatu” neviens nekad nelasa. Neviena no jaunajām skolām nepievēršas simt mierīgo un nikno dievību mandalai; ar to nodarbojas tikai un vienīgi bona un ņingmas skolas. Tā ir mandala, ko piekopj visu dzīvi, un tā simbolizē cilvēka gara psiholoģiskos procesus. Tāpēc, kad cilvēks mirst, viņam šos tekstus skandē, lai atgādinātu par ikdienas meditācijām, kurām viņš nodevies 20, 30, 40, 50 gadus. Un tad tam ir cita jēga.

RL: Kad jūs mirsiet?

Malins: Katru brīdi mirst kāds mirklis, kāds domas mirklis, un es pilnībā atdzimstu; to pazīst kā paša smalkākā līmeņa nāvi. Četras reizes dienā es sevi iztēlojos mirstam un atdzimstam, un tā man katru dienu ir četri mūži. Vakarā, kad dodos pie miera, ienirstot iemigšanas mirkļa tīrajā gaismā, es iztēlojos, ka tā ir nāve, un, kad sapņojot pamostos, tā ir jauna piedzimšana. Un parasti man, kā jau večukam, vienu vai divas reizes pa nakti jāskrien uz vannas istabu, jo Dievs izmanto manu prostatu, lai pateiktu: “Vajag vairāk kustēties, pat naktī!” (Smejas.) Tad es pamostos, un man jāiemieg no jauna. Dalailama saka, ka viņš katru dienu mirst un atdzimst septiņas reizes; es domāju, ka trīs no šīm reizēm ir jogas laikā, piekopjot sādhanu, un trīs naktī: vienreiz – dodoties pie miera un divreiz – kad jāskrien čurāt. (Smejas.) Bet vispār es praktizēju ilgdzīvošanas jogu; ceru, ka tas mani noturēs pie dzīvības vismaz vienu dienu ilgāk nekā Dalailamu, bet ej nu sazini. Viņš draud, ka dzīvošot līdz 116 gadu vecumam; nezinu, vai mana mantras prakse ir pietiekami stipra, lai ļautu nodzīvot ilgāk par viņu, kaut arī viņš ir 14 gadus vecāks. Miljoniem cilvēku visā pasaulē aizlūdz par to, lai viņš nodzīvotu garu mūžu, turklāt viņš dzīvo daudz veselīgāk nekā es.

RL: Viņš man, piemēram, teica, ka nedzerot vīnu.

Malins: Pareizi.

RL: Es pieļauju, ka jūs dzerat.

Malins: Es arī nedzeru vīnu.

RL: Ko jūs dzerat?

Malins: Man patīk viskijs.

RL: Nu, es pieļauju, ka Dalailama nedzer arī viskiju – bet varbūt tomēr dzer, kad jūs esat divatā? (Smejas.)

Malins: Es nekad neesmu kopā ar viņu baudījis tādus debesu nektārus. Gelugpas mūki parasti nelieto alkoholu. Tā vietā viņi katru dienu izpilda pāris tūkstošus prostrāciju, un tas nodrošina tādu pašu kardiovaskulārās sistēmas treniņu. (Abi smejas.)

RL: Kā jūs vēlaties nomirt?

Malins: Es gribētu nomirt sēdus un pie pilnas apziņas, gatavs iesaistīties visā, kas notiks tālāk, – kā samurajs, kurš iet pa mežu, gatavs jebkam, kas varētu pēkšņi izlēkt no krūmiem. Mēs jau varam lasīt tekstus un domāt par dzīvi pēc nāves, bet tas viss paliek samērā abstrakti. Neviens nevar būt simtprocentīgi drošs, ka viņa meditācijas, viņa sapņi un pieredzējumi pilnībā iekļauj visu, kas nāks pēc nāves. Jā, es gribētu mirt pie pilnas apziņas un sēdus un, lai kas sekotu, mēģināt kuģot pa šiem ūdeņiem tik apzināti, līdzcietīgi un skaidri, ar tādu cieņu pret ikvienu universa elementu, uz kādu mans prāts tajā brīdī būs spējīgs.

RL: Pēdējais jautājums. Kas ir svarīgākais, ko jūs šajā dzīvē esat sapratis?

Malins: Visādā ziņā tā ir Budas mācība, Nāgārdžunas mācība un tas, kas pazīstams kā vidus madhjamaka. Tā ir mācība par to, ka nekas nav tā, kā šķiet, taču tik un tā šai lietu šķietamībai ir jēga un tā ir ārkārtīgi nozīmīga. Nekas nav tā, kā šķiet, taču tam, kā šķiet, ne mazākajā veidā nekaitē fakts, ka nav tā, kā šķiet.