1 + 1

Nams, kura piektajā stāvā atrodas mākslinieka, rakstnieka un dzejnieka Vladimira Burkina darbnīca, ir Maskavā labi pazīstamā “Mākslinieku māja” Verhņaja Maslovkas ielā. Šajā namā Vladimirs Majakovskis pa koka kāpnēm devās uz mākslinieka un arhitekta Tatļina darbnīcu. Tas bija 1929. gadā.
Ar Vladimiru Burkinu mēs iepazināmies Maskavas izdevniecībā Зебра Е, kurā es biju redaktors. Burkinam bija piedāvāts ilustrēt vairākas grāmatas – viņš arī pirms tam bija mēdzis ilustrēt grāmatas. Pirmā bija Grigorija Ostera “Kaitīgie padomi”; Burkins šo grāmatu ar visu tās “sapadomoto kaitīgumu” uzzīmēja tā, ka ļaudis 1987. gadā palika ar muti vaļā. Pēc tam viņš ilustrēja A. Čehova, I. Ilfa un J. Petrova, J. Mamļejeva, G. Sapgira, J. Nagibina, K. Dikamilo, E. T. A. Hofmaņa, Dž. R. R. Tolkīna un citu grāmatas – vairāk nekā 60. Viņš ir mākslinieks arī paša sarakstītajām grāmatām “Zampa”, “Dziļezera noslēpums”, “Roku darbs”, “Mirkšķinātājs”, “Arka”.
Burkins vienmēr attēlo savas pasaules, lai ko arī viņš zīmētu – karikatūras, ainavas, portretus. “Vladimira Burkina pasauļu” skaits nav zināms, gluži tāpat kā arī “mizanscēnās” darbojošos personu daudzums. Taču, klausoties, cik aizrautīgi viņš runā par šīm blīvi apdzīvotajām pasaulēm, izveidojas sarežģīta un apjomīga mākslinieciskā aina, kuru izdomāt nav pa spēkam nevienam, izņemot, kā jau viegli saprast, pašu Burkinu. Lai cik sarežģīts ir tāds daudzdimensiju darbs, viņš to dara viegli – tikpat viegli kā lido sapnī un rada ar roku rakstītas grāmatas vienā eksemplārā. Jā, un jau gandrīz 40 gadus zīmē ne mazāk par vienu zīmējumu dienā (citreiz vairāk), neaizmirstot, ko mācījis Pikaso: “Lai iemācītos zīmēt tā, kā zīmē bērns, man bija jānodzīvo mūžs.”
Bet zīmēt Burkins iemācījās, kad vēl nebija piedzimis 1957. gadā Omskā. Tā iznāk pēc visām pazīmēm, bet it īpaši pēc unikālā zvaigžņu, komētu, cilvēku, putnu un koku stāvokļa. Par karikatūristu viņš kļuva vēlāk, bērnudārzā, zīmējumā apvienojot dārza ābolu un pasaules proletariāta vadoņa, proti, Ļeņina, tēlu – abi iznāca līdzīgi. Pēc skolas viņš pabeidza Maskavas Arhitektūras institūtu. Armijā, kaut kādā viltīgā veidā savienodams karadienestu ar mākslinieka aicinājumu, panāca, ka viņu cienīja augstā armijas priekšniecība, kas viņu iemīļoja kā Tamaņas divīzijas talantīgo dēlu.
Mākslinieks, rakstnieks un dzejnieks Vladimirs Burkins ar smalku, vibrējošu līniju meistarīgi attēlo savas pasaules uz papīra. Izdodas tas, par ko gudrā grāmatā sacīts: “Pasaules gals vienmēr ir aiz muguras, bet karikatūra vienmēr ir priekšā.” Viņš ir labi pazīstams arī kā dzīvu un kustīgu zīmējumu, tas ir, animācijas, mākslinieks inscenētājs. Teicams mednieks, makšķernieks, ornitologs, botāniķis, viņš mīļuprāt spēlē šahu, it īpaši zibensturnīros, kad visai partijai atvēlēta minūte. Šahs, viņš saka, uzlādē. Visas šīs īpašības, vārdi un jēgas savienojušies viņa galvenās autorgrāmatas “Stāsti. Bildes. Sacerējumi” tēlos. Uz vāka ar izdevumu iepazīstina glezna “Zābaka pielaikošana”. Priekšvārda fragments paskaidro: “Katrs, kurš atšķirs šo grāmatu, uzzinās, ka tajā ir ne tikai ievērojamā mākslinieka Vladimira Burkina gleznas un zīmējumi, bet arī teksti. Par Vladimiru Burkinu un paša Vladimira Burkina teksti. Un, ja pirmie apbrīnojami tieši un godīgi stāsta par to, kā viņš sasniedzis šādas mākslinieciskas virsotnes, tad otri stāsta par to, kādas neiedomājamas virsotnes sasniedzis apkārtējās pasaules idiotisms. Taču šī pasaule ir tā pati, kurā līdztekus idiotismam vēl dzīva ir ticība saprāta spēkam un dižajam mākslas spēkam.”
Burkins tēlus rada no gaisa, pirksta, granīta rakstiem metro sienu apdarē, no dīvaini nolūzuša zara, no trolejbusa riepu švīkstoņas, plankumiem peļķēs pēc lietus, no naglām, pagalēm, bērnu ratiņu riteņiem, no lielās dzejnieces apdziedātās citas “drazas”. Gan šajā ziņā, gan citās ziņās viņš ir izcils dzejnieks.
Par to es domāju arī tobrīd, kad veclaicīgā dzelzs liftā braucu pie viņa uz darbnīcu. Pēc tam, jau darbnīcā, sāku domāt, ka jebkādi par šo visu izsacīti vārdi nozūd milzīgajā masā, kuru veido tas, ko es ieraudzīju un – vēl vairāk – izjutu. Un, ja līdz šim nav ticis īstenots projekts ar Gogoļa “Pēterburgas stāstiem” piecās grāmatās ar Vladimira Burkina ilustrācijām, tad tas tiks īstenots. Un visi citi projekti, kas vēl tikai iecerēti tā Verhņaja Maslovkas ielas nama piektajā stāvā, kur pa kāpnēm pie Tatļina devās Majakovskis.

_{Vladimirs Vesters}

_{Rīgas Laiks:} Es izlasīju vienu lielisku īsu priekšvārdu tavai grāmatai. Tajā rakstīts, ka tu principiāli zīmējot to, kā nav. Un pēc tam atklājas, ka tikai tas vien ir. Un, kad es skatos uz visiem šiem sižetiem – piemēram, vecmāmiņa vāra cilvēku acis, un visi pie galda tās ēd –, man sāk likties, ka tev tik tiešām ir kaut kāda spēja ieraudzīt to, kas ir patiesībā. Lai gan “patiesībā” ir slikts vārds, jo mēs nezinām, kā ir patiesībā. Ko tu zīmē? Kas tie par sižetiem? Zīmējumi šajos albumos – kas tas ir?
Vladimirs Burkins: Tu zini, īstenībā tā ir dzīve. Kāpēc es zīmēju grāmatas? Man svarīgs papīra variants. Jo lasīdams taisu ašas skicītes. Man ķobis labi atstrādāts, esmu profesionālis. Redz, ir šaha lielmeistari, bet es esmu karikatūras lielmeistars. Uz šī pamata es 15 minūšu laikā varēšu izdomāt 10 zīmējumus. Tā ir tāda specifika.
RL: Nu, tad par tavu enerģiju!
Burkins: Nē, enerģija bija agrāk. Tagad palicis profesionālisms. Es nespēju nosēdēt uz vietas, man visu laiku vajag kaut ko darīt. Tā ir jau kopš skolas laikiem. Ir cilvēki, kuri intuitīvi uztver izlasīto tekstu, visu izlaiž sev cauri. Es pasauli uztveru vizuālā veidā, es to visu redzu. Mani bērnībā vienmēr milzīgi pārsteidza, kad kustējās lapotne. It kā parasts koks, dod kaut kādus tur riekstus, dzīvo parastu, iespējams, banālu dzīvi, bet es redzu: tur suns aizskrēja garām, tur putniņš aizlidoja... Tas ir kaifs. Man likās, ka to savā apkārtnē redz visi. Pasaki vienam: “Paskaties!” – bet viņš skatās uz tevi kā uz muļķi: “Uz ko tad? Lapotne kā lapotne, vējš pūš lapās.” Tā nu es sapratu, ka, pardon, ne visi to spēj novērot. Mākoņus, kuri atgādina suņus, zivis un tā tālāk, – to ne katrs redz. Bet redzēt vajag visu. Elementāras lietas, kuras vienkārši apdullina iztēli. Tu nobrauc lejā metro – un tur ir granīta plāksnes. Uz tām var skatīties bezgalīgi. Nekustīga uguns, lava – tā arī ir bezgalība. Es tur ieeju un jau sveicinos ar dažu labu lietu. Redzu: tur, piemēram, sēž pērtiķis. Bet tad ieskatos uzmanīgāk, un pēkšņi uzrodas vēl kaut kas cits. Tā ir vesela pasaule, kas atrodas blakus, taču citi to neredz. Tagad mums kāpņu telpā ir remonts, siena nošpaktelēta. Kamēr tā siena bija mitra, tā vietām apžuva, mainījās acu priekšā. Neviena fotogrāfija tai nespēs līdzināties. Visi iet garām, bet es apstājos, skatos: un tur, šajā plankumā, jau ir gatavs mākslas darbs. Pliknis, seja... Rembrants tuvumā nav stāvējis, Mikelandželo tuvu nav gulējis. Tas ir, to cilvēkiem vajag rādīt ar savām acīm. Es nezinu – esmu mākslinieks, esmu animators, es vienkārši redzu mazā lietā, puteklītī mākslas darbu. Nē, “mākslas darbs” – tas nav labi teikts. Redzu dzīvi. Dzīve visu laiku pasviež zīmes, bet zīmes jāmāk lasīt. Ja neizlasīsi, būsi kaut ko pazaudējis.
RL: Pēc taviem zīmējumiem var redzēt un tu jau arī pats esi teicis, ka tu zīmē ļoti ātri. It kā roka pati zīmētu. Var pat sacīt, ka redz roka, nevis tu. Proti, tā zīmē, pirms tu esi to kaut kur apkārtnē ieraudzījis. Vai šie sižeti, kurus zīmē roka, tev ir tāds pats pārsteigums kā tas, ko tu novēro lapotnē vai uz sienām?
Burkins: Nē, Uldi, roka ir sirds turpinājums. Agrāk, kad es zīmēju ar spalvu, nebija šīs ātrās saķeršanās ar lapu. Vajadzēja mērkt spalvu tušā. Tas bija kaifs. Vienmēr esmu zīmējis bez iepriekšējas skices, man skice nav vajadzīga, es uzreiz redzu visu figūru. Savā jaunradē vienmēr esmu izcēlies ar to, ka esmu bijis vissuperīgākais skicētājs. Nu jā, tu teici par roku. Roka ir turpinājums – tavas dvēseles, tavas sirds, visas tavas pasaules turpinājums. Es varu ņemt un uzskicēt – redzi? Tās ir divas sekundes. Es zīmēju pēc atmiņas. Es to štelli esmu tā izpētījis, ka zinu, ka tas viss pastāv. Man tādu uzmetumu ir... Re, piemēram, nokauts auns. Mēs bijām aizbraukuši pēc auna, un es pēc tam to uzzīmēju. Vecis ņem un kauj. Asinis. Apkārt mušas, vēl kaut kas. Bet viņam tas ir bizness, tā ir viņa dzīve, viņš to visu zina. Tur stāv krēsls, aunam kājas ir sapītas, tā ir maza detaļa. Viņš zina, kā auns uzvedīsies. Pēc 10 minūtēm tam būs novilkta āda, pēc 15 minūtēm – zarnas pie vietas. Cits cilvēks, redzot galvas nociršanu, salecas. Kad Dāiš cirta nost galvas, man tas bija drausmīgs šoks. To video es atradu YouTube. Cilvēciskais var sevi filtrēt, ir kaut kādas robežas. Var tās paņemt ciet, norīt, pārdzīvot un pēc tam izdot laukā.
RL: Bet es esmu ievērojis – īpaši, ja runa nav par grafiku, bet eļļu, – ka tu strādā dažādos virzienos. Vēl jo vairāk, grāmatā redzams, ka tur ir stilizācija, ņemot par paraugu noteiktas gleznas – gan klasiskas, gan laikmetīgākas. Var redzēt, ka tev visu laiku gribas ko jaunu.
Burkins: Uldi, tu skaties tieši saknē. Jā, man ir garlaicīgi zīmēt vienā un tajā pašā manierē. Es noliecu galvu šo mākslinieku priekšā, Rembranta priekšā, bet, kad tu izzini viņu radīto... Rembrantam vispār audekli ir šitik te biezi. Tur, lai parādītu ķermeņa ādu, bija jāuzklāj milzums krāsu, un es to izdzīvoju pie šī molberta. Man te stāvēja prāvs audekls. Es tik triepju uz tā, triepju – bah! – sarkanus plankumus, dzeltenus. Tu vari to aizkrāsot, kā gribi, novākt šo krāsu, bet tad pēkšņi atkal pie tās atgriezties. Kad tev sāk darboties ķermeņa izjūta, notiek vājprāts.
RL: Kādā ziņā?
Burkins: Tādā, ka glezna kļūst dzīva. Nu, mēs tagad runājam? Mēs esam dzīvi.
RL: It kā jā.
Burkins: It kā jā. Man bija tāds periods... Man bija jāiziet cauri tādam patologanatomiskam posmam, kad tu redzi mirušu ķermeni. Tas vispār ir pārsteidzoši. Vakar tu ar cilvēku runāji, bet šodien viņš guļ ledusskapī. Un patologanatoms tev mierīgi stāsta, ka cilvēkam sirds... Nu, tu redzi galdu? Tu redzi līķi?
RL: Jā.
Burkins: Tu redzi, kā tevi apstrādā, vienkārši tā? Iztēlojies, ka virs tevis ir tas viss?
RL: Vai es sevi iztēlojos mirušu? Kā, nezinu, kaut kādam Holbeinam?
Burkins: Jā. Jevstigņejevs tā arī nomira. Viņš iztēlojās sevi mirušu. Bija uztaisījis operāciju un teica: “Vells, visas tās slimības...”

RL: Aktieris?
Burkins: Jā! Aktieris. Viņam Vācijā uztaisīja sirds operāciju. Visu izskaidroja, pateica, ka būs šuntēšana, ka jums pievienos klāt šādus un tādus asinsvadus, ka jums tur viss būs labi. Jevstigņejevs nolikās tai slimnīcas gultā, piezvanīja, pateica, ka rīt nomirs. Un, vārdu sakot, viņš visu to operāciju izdzīvoja savās smadzenēs. Bet viņš ir aktieris. Un viņš šo lomu nospēlēja.
RL: Tātad Jevstigņejevs to visu galvā izdomāja no viena gala līdz otram un nomira?
Burkins: Un nomira.
RL: Tāpēc, ka viņš ir aktieris.
Burkins: Nē. Tāpēc, ka viņš... Tāpēc, ka viņš ir personība. Viņš nav aktieris, viņš ir personība. Un viņš izdzīvo katru lomu, viņš taču ieiet katrā tēlā. Nē, tā ir tāda šamaniska būšana.

RL: Vai tu interesējies par šamaņiem?
Burkins: Es tak pats esmu šamanis!
RL: Kur tas izpaužas?
Burkins: Tas nāk caur maniem senčiem. Manam vectēvam kaut kas tāds piemita. Viņš bija draudzes vecākais. Tā bija Omska, Irtišas krasts – vārdu sakot, tā. Ciemā visi viņu pazina un no viņa baidījās. Viņš bija vienacis, ar labo aci akls, un arī man zīlniece pateica, ka ar labo aci kaut kas nav lāgā.
RL: Nav lāgā?
Burkins: Jā, tas jau vēlāk. Bet vectēvam tur viens brašulis – tāds “kas uz sirds, tas uz mēles” – iebrauca augumā, tā sakot: “Tu esi šķībs, visas lietas, es tevi tūlīt šitā...” Īsi sakot, kaut kādus aizskarošus vārdus sarunāja, kaut kā viņu apsaukāja. Bet vectēvs uz viņu tikai paskatījās – un viss. Pēc nedēļas šis kļuva akls un vēl pēc nedēļas nomira. Viņš taču ne klāt viņam nebija piegājis, neko nebija darījis – vienkārši. Šitādi momenti viņam visu laiku notika. Un viņš kaut kā mani... Nezinu, kā lai to paskaidro, bet šādas tādas lietas pat varu paredzēt. Nejauši. Nu, 2001. gada 11. septembrī, kad tās lidmašīnas ietriecās torņos, es uz savas ādas jutu kaut kādus momentus.
RL: Kādā veidā tu to paredzēji? Tu taču tos torņus droši vien nebiji redzējis.
Burkins: Droši vien nebiju. Es sēdēju parkā, spēlēju šahu – un pēkšņi jūtu: kaut kas notiek. Tie nebija torņi, man bija cita priekšnojauta, bet es to visu vienkārši redzēju. Redzēju šausmīgu traģēdiju, kas notiek tieši šajā brīdī, tieši šajā stundā. Nespēju izskaidrot, es to visu vienkārši vēroju. Bet tas bija sen, tam es jau esmu garām, man kopš tā laika ir bijis čupām visādu notikumu.
RL: Tas ir interesanti. Esmu ticies ar šamaņiem Tuvā. Viens, piemēram, stāstīja, ka redzot mirušu cilvēku. Es jautāju: “Kā tas ir?” Viņš saka: “Nu, 50 kilometrus no šejienes cilvēks nomiris. Un es viņu redzu.”– “Kā tu viņu redzi?” Viņš saka: “Tāpat kā tevi.” – “Bet kāpēc tad tu domā, ka viņš ir nomiris?”– “Nu, vienkārši,” tas saka, “viņam kājas neskaras pie zemes.”
Burkins: Jā, es atceros tos miroņus. Īstenībā fakts nav izskaidrojams. Zini, doma – doma ir, nu, acumirklīga... visi tie neironi. Tu tagad nodomāsi, un tava doma var tikt pārraidīta tūkstošiem kilometru attālumā. Kā māte sajūt dēla bojāeju tajā pašā sekundē. Ir tādas saiknes, ar kurām pasaule ir caurstrāvota. Vajag tagad vismaz...
RL: Uzturēšanai.
Burkins: ...dzīves tonusa uzturēšanai.
RL: Jā, tonusa. Jā. Lai... par tonusu!
Burkins: Lai par tonusu!
RL: Jā.
Burkins: Man, lūk, 1995. gadā aizgāja bojā tēvs. Nositās ar mašīnu. Šausmīga traģēdija.
RL: Cik gadu viņam bija?
Burkins: Viņam bija 65 gadi. Mazliet vecāks par mani tagad. Nositās ar mašīnu, ietesās betona apmalē. Ārsti uzreiz pateica: nav savienojams ar dzīvību. Bet ne tas ir galvenais. Tēvs toreiz bija putns augstā lidojumā. Armijas daļas komandieris, pensijas, visas lietas. Bet te tāds moments – viņš aiziet bojā. Viņš nāca pie manis naktīs, katru nakti.
RL: Pēc tam, kad aizgāja bojā, vai pirms tam?
Burkins: Pēc. Viņam bija kaut kāds piķis... Es runājos ar viņa dienesta biedriem, un visi teica, ka jā, ļoti liela summa. Ļoti konkrēta, kaut kāda tiem laikiem nozīmīga. Jo viņi tur bija taisījuši kaut kādu vadu, vēl kaut ko... Kaut kur pie viņa tas piķis bija. Un lūk, viņš bija atnācis pie manis sapnī un parādīja vietu – istabu –, kur tas stāv. “Taču tu to naudu neņem, bet atdod mātei,” viņš teica. Tā, lūk, viņš ar mani runāja. Es nezināju, kas tā par vietu, spriedu, ka veca garāža. Meklēju, bet tā arī neatradu. Jūtu, ka tas ir noslēpums, kas paliks ar viņu. Nu, un, jo tālāk, jo vairāk.
Viņš lūdza... Ir Zveņigoroda, tāda pilsēta... skaistas vietas. Dēvē par otru Šveici, vēl sazin kā. Un Zveņigorodas kapi – tur vienkārši vajag pabūt, šika vieta, šitāds te pampaks! Ne velti Hodorkovskis paņēma to apvidu – tur ir gan avoti, gan ūdens, gan upe, gan paliene. Un kapi kalnā. Un tēvs kaut kā tā iznāca un iepleta rokas: “O, gribu, lai mani šeit apglabā.” Tu saproti, it kā sev pareģoja! Un mēs ar bračku... Man ir vēl brālis, ķirurgs, piedevām tāds ļoti foršs ķirurgs. Un pediatrs viņš ir un ārstē, un operācijas, un tā tālāk. Es viņu traki mīlu. Nu lūk, kapi, mēs glabājam tēvu tai vietā, kur viņš lika. Auksti. Glabājām viņu 7. novembrī, sals tomēr, vējš, putenis. Bet ne jau tas ir galvenais. Tur blakus ir ciems – Ivaškova, tieši blakus. Tur man dzīvo tēvocis, tas ir, tēva brālis, un mana tante Taņka. Viņi ir sporta meistari distanču slēpošanā, forši ļautiņi. Vispār tā ir mana mantojuma tiesa. Es taču pats esmu sportists, arī es agrāk dragāju ar slēpēm. Viņi ir manējie, es ar viņiem dzīvoju, sirds un dvēsele. Un es tātad izroku no zemes trīs eglītes. Ar Taņku vedam. Kapos pats ieraku. Aug trīs eglītes. Viena maziņa pēkšņi aiziet bojā.
RL: Pie kapa?
Burkins: Tieši pie kapa. Bet kaps, es tev teikšu: mēs tur sev tādu teritoriju uzbliezām! Agrāk vispār neviena nebija, bet tagad visi aprīkojušies. Es sev tur jau vietu noskatīju. Tūlīt uzmetīšu, lai būtu priekšstats. Lūk, shēma. Te ir skats, tas ir kalns. Šis, mēs domājām, būs pēdējais kaps, tagad tur vēl desmitiem kapu sacelts. Te mēs stādām trīs egles, un te ir ieeja. Cik... kādi septiņi astoņi metri droši vien. Nē, seši, sešreiz trīs – es taču liku žogu. Stādām tur trīs egles. Lūk, šī egle, pirmā, aiziet bojā. Aug divas egles. Bet tēvs ir apglabāts šeit, te ir viņa piemineklis. Šeit mēs jau esam noskatījuši sev. Un pēkšņi šī egle ar katru gadu izaug arvien lielāka un lielāka. Tagad tā ir pusotru reizi lielāka nekā šī te egle. Lai gan šī te bija tieši tāda pati. Tā ir maza detaļa.
Es saliku kopā faktus: šī aizgāja bojā tāpēc, ka tai bija maz vietas. Bet šitās ir tādi makani! Sausie zari tagad ir apcirsti, bet šitais viss ir pusotru reizi lielāks. Nu re, un tēvs pastāvīgi pie manis nāk. Es tur, pieņemsim, apenēs, un uzreiz ienāk tēvs. Es pat neapjēdzu: žvikt – un mēs ar viņu, es viņu cienāju... Pēkšņi – bah! – man pielec: “Papu, tu taču esi miris!” Žvikt – nost! Nu, kā lai to izskaidro, šitādas lietas? Sēdi ar viņu pie viena galda.

RL: Tas notiek sapnī vai nomodā?
Burkins: Sapnī. Viņš nāca un nāca, pat uzdeva kaut kādus cilvēciskus jautājumus, teica: “Es bez tevis nevaru.” Tu saproti? Viņš gribēja pierādīt, ka viņa dvēsele ir šeit, uz šīs zemes. Mums ar viņu bija reāls strīds. Viņš apgalvoja, ka es kā mākslinieks neko nesasniegšu. Jo naudas izteiksmē būt par mākslinieku nav iespējams. Nu, tā ir padomju skola: vajag katru dienu iet uz darbu, būt pionierim, no zvana līdz zvanam. Atnāci mājās, ierāvi vienu maziņo, paskatījies televīziju, un no rīta atkal. Bet es esmu reāls sliņķis, vienmēr esmu kaut kā bijis ar to slavens. Tai nozīmē, ka nekad ne no viena neesmu bijis atkarīgs un nekad nevienam neesmu skatījies mutē. Tas bija normāls stāvoklis, tāds pašpuicisks. Mani uzaudzināja iela. Nu, huligānu štelles, normāli.
Vispār krievos ir kara gēns. Viņi ar šo gēnu dzīvo, tas viņos dziļi sēž. Tagad politiķi nesaprot, ka Krievija ir cietoksnis starp Eiropu un to mello Āziju. Krievija ir vairogs. Krievija ir purvs gan vieniem, gan otriem. Bet šajā teritorijā spēj pastāvēt tikai mudaki. Krievi. Nebakstiet krievus – un viss būs normāli. Tā ir normāla politika: nebakstiet! Tas, zini, ir tāds balasts.
Bija, piemēram, tāds gadījums bērnībā, gadu astoņu vecumā. Džeki, skrienam, hokejs, Perma. Nūjas ar džekiem bijām paši uztaisījuši, vienkārši sasējām ar auklu kopā egļu mietus. Vārtu vietā likām tādas kastes, kuras zeki zonās nagloja. Tad vēl visa šitā štelle turējās uz zekiem. Tas bija Naftinieku ielā, kā šodien atceros. Un tik aizgrābti dzenājām to ripu, pagalms pret pagalmu. Bet es biju kūdītājs – nu, tas ir, es teicu: “Mēs šiem saliksim! Viņiem savs trumpis, mums savējais.” Tad nu es laužos uz vārtiem. Vienu apspēlēju, otru. Vienu parauju, otru parauju, jau atvēzējos... Un pēkšņi man sāk džinkstēt ausīs. Gluži kā laika bedre. Cik ilga tā bija? Sekundi, divas, trīs? Varbūt sekundes daļu, nezinu. Bet es sevi apjautu pašā kaujas murskulī, ieraudzīju tos zobenus, nažus, asinis, bļāvienus, zirgu zviegšanu... Un es tur pa vidu un maucu, cik jaudas. Un zini, tas ir kaifs: žik, uzdur vienu, cērt, nesies tālāk. Biju sastindzis ar to hokejnūju... Nu, mani, protams, samizoja – novāca, vārdu sakot. Guļu kupenā un nespēju saprast, kas tas bija. Tas ir kaut kāds gēns, sunisks, baigs.
RL: Kāpēc sunisks?
Burkins: Tāpēc, ka suņi to saož. Viņiem ir zvēru instinkti, tie tajā gaļas gabalā ir iekšā. No kurienes tas uzradies? Tā arī neesmu sapratis. Re, šis man smieklīgs zīmējums. Biju domājis, ka to nekad nepublicēs, neviena padomju, Krievijas avīze nepaņems. Tur vectēvs sēž. Nogriezis sev kāju un uzmetis uz galda. Apkārt sēž ģimene, kas to kāju ņurīs nost, visi tādi laimīgi, jā? Viņš saitē to kāju – rijiet! Un pēkšņi to zīmējumu nodrukāja. Skaitās mazs. Jo Вечерняя Москва drukāja manus zīmējumus, bet tie bija šitādi, lieli. Bet šis te kaut kur vidū ierakts. Redakcijā pienāk vēstule: “Nu paskatieties, tur sēž cilvēks. Kuru kāju viņš sev nogriezis? Tur tak ir uzzīmēta kreisā kāja, bet viņš ir nogriezis labo!” Kā es apzviedzos! Bet galvenais mākslinieks mums, Kostrikovs Saška, saka: “Volodja, tu kam tā zīmē, ko?” Es atbildu: “Es pat nezināju, kura kāja viņam ir uz galda, kreisā vai labā.” Vienkārši pie vienas vietas. Tas ir kaifs. Pēc tam es uzrakstīju smieklīgu pasaku par to, ka kaut kādā tālā ciemā, ne nu Permilovā, ne nu Ļubarovā, dzīvojuši cilvēki, kuriem bija tikai kreisās kājas, jo, kolīdz šie piecēlās no gultas ar labo kāju pa priekšu, viss viņiem pajuka. Cūkas tika nokautas... Tur bija garš saraksts ar visu, kas viņiem aizgāja pa pieskari. Tāpēc evolūcijas procesā viņiem pēkšņi sāka parādīties tikai kreisās kājas. Vai tu esi lasījis manus stāstus?
RL: Esmu, jā. Tā neapšaubāmi ir man pazīstama tonalitāte, kas tuva oberiutiem, viņu stāstiņiem. Harmsam, Oļeiņikovam, Vedenskim. Tur vienmēr ir kaut kāds pavērsiens. Tu lasi – un pēkšņi kaut kas pielavās no citas puses...
Burkins: Tas ir kā Čehovam. Kodolīgums ir talanta māsa. Ja tu spēj ievietot stāstu trijās lappusēs – tā būs štelle, kad tu varēsi apgriezt pasauli kājām gaisā. Cilvēki vienmēr tā: tin-din-din, bet tad – bams! – un uzreiz ir fināls. Bet pēc tam šis fināls tev liek padomāt.
RL: Protams. Un pasakas ar dīvainu morāli. Kura drīzāk izpaužas kā stilistiska attieksme pret realitāti.
Burkins: Oi, es tev tūlīt parādīšu grāmatu. Skaties, tas ir makšķernieks. Šitais makšķernieks man dzima velnszin cik ilgi. Un tad es sāku domāt: ei, uzrakstīšu stāstu. Nu, tas ir, uzzīmēšu. “Semjons pamodās vēl tumsiņā, jau vakarā bija sataisījies uz copi.” Redzi, viņš sev kasa krūti, pautus, viss, kā nākas. Viņš ātri apģērbās, apsēdās uz poda. Te viņš ir ar suni. Es to visu rakstīju, tik tikko piesēdis, tā ir dzīve. Te viņš iet un dzied dziesmu. Semjona dziesma: “Es iešu, iešu, es iemetīšu, iemetīšu, es noķeršu zivi makanu...” Viņš iet uz ezeru, un suns viņa kājas ritmā. Var teikt, gatava multene. Nu, manā mazajā iztēlītē. Tālāk ir dziļš ezers, apaļas formas. Dziļums līdz 100 metriem. Peldētāji iegremdējas tikai 30, 60, 70 metrus. Bet šitais ir mežā! Mums ir tādi ezeri, tur meteorīts nokritis. Tā taču ir mīkla! Tu to jūti? Te viņš ir atnācis, skatās uz ezeru. Gaisma. Rokas. Semjons: “Es uzduršu, uzduršu āķi, es uzspļauju uz tā, uzķeries uz tā, zive makana, zive makanīga.” To jau dzied koris. Tas ir vesels librets, tā ir dzīve. Redzi, te viņš uzspļauj uz tārpa. “Ilgi nebija jāgaida. Pludiņš noraustījās – reizi, tad vēlreiz un vēlreiz. Un ātri aizslīdēja pa ezera gludo virsmu un nozuda tā dzīlēs. Lūk, laime!” Tā ir makšķernieka laime. Un te pēkšņi ierodas veči, rāda ar pirkstu un saka: “Ai, nu ko nu, tu tādu nespēji noķert.” – “Paga, tak rekur ir!”

RL: Interesanti, ka šī te aina (rāda uz gleznu ar makšķernieku)... Jo īstenībā, ja es pajautāšu, kas ir makšķerēšana, mēs varam sākt: “Nu, tas ir kā... gari stāsti...”
Burkins: Jā, jā. Tas ir sakraments. Ja tu esi īsts makšķernieks, tas ir sakraments. Sakraments tā priekšā, ko tu vari dabūt.
RL: Jā.
Burkins: Tu vari dabūt raudas, nu, asarīšus sacopēt, vēl kaut ko, karūsas. Bet tas ir sakraments: aukla, pludiņš, visa tā raustīšana. Un tas azarts, kas tevi pārņem. Pats process, tas pats par sevi nobur. Bet makšķernieki braukā pa lielo Volgu, ar lieliem kuteriem, un arī es ar viņiem vienu pašu reizi aizbraucu un – bah! – izvilku līdaku.
RL: Ar spiningu?
Burkins: Jā. Velcēšana, princips tāds. Nu, brauc motorene pret straumi, jā? Tiek iztīts spinings, kādus 140–150 metrus, šitā te, uz turieni. Un tur ir tāds māneklis, zivtiņa. Zivtiņa iet pa dibenu un šitā te grozās... Un ķeras līdakas, ķeras salates, ķeras zandarti, vēl plēsīgās zivis, riktīgi lielas.
RL: Jā.
Burkins: Nu re, notiek tāda spēle. Un es brašu līdaku nocopēju, kādi divarpus kilogrami, – viņi tā brīnījās! Pēc tam viņi arī pa vienai zivij izvilka, bet mazākas, kilo astoņi simti līdaciņa, otram arī ap divi. Un te man ir tāds blieziens – blaukš! Un es jūtu, ka tur ir kaut kas brangs, brangs... Un es uzreiz šitā te – tik... Bet tur ir tāds likums: kad ir bijis blieziens – piekodās! – visi uzreiz satin savas makšķeres un tu sāc viņu vest. Un tu jūti, ka tur ir kaut kas tāds, ka tev tas nāk pāri kā ar vilni. “Veči, te ir baigi nopietnā zivs, baigi nopietnā!” Un tiešām, piegājām klāt, viņa tādus lēveņus sataisīja, tīkliņā pie manis uzreiz iegāja, vārdu sakot, izvilkām – salate, pieci kilogrami un vēl drusku. Tāds makans, mūjābels!
RL: Jā... Lūk, tavā ainā ir kaut kāds noskaņojums, kas... Tā, bez šaubām, nevar aprakstīt visus copes smalkumus, tomēr it kā ir atslēga tam, kas par copi jāsaprot. Tajā ir kaut kas mūžīgs – es teiktu, kaut kas ar pašvērtību.
Burkins: Protams. Nu, tagad vesels parks ir pazudis. Katrīnas parks man ir vienkārši zudis. Agrāk tur bija noslēpums. Tur bija vecs ezers – caurteku ezers. Un jaunā vadība sadomāja to dīķi iztīrīt. Zivis tur dzīvoja kaut kādas ar prātu neaptveramas, pēc tam ielaida balto amūru, tad vēl kaut ko... Karpas tur nāca ārā sildīties, nezinu, kaut kādas nenormālas. Un pagājušajā gadā to dīķi iztīrīja, zivis, es tev teikšu, ārā izvilka vājprāta kvantumā. Man pat ir fotogrāfija, baltais amūrs uz kādiem 25 kilogramiem, brangas līdakas pa 12–19 kilogramiem! Ļoti daudz, ar ekskavatoriem krāva, goda vārds. Un re, kad tas eksistēja un kad tur bija šitās zivis, bija kaut kāds noslēpums. Zivs ir vienkārši dievišķa radība, čupām visvisādu simbolu zivij ir... Tā ir dzīvība, mēs esam radušies no zivīm.
Un, kad to visu aizvāca, iztīrīja, jaunas neielaida – viss, dīķis zaudēja pievilcību. Noslēpuma nav, ir vienkārši plika fasāde. Tur no rītiem veči nāca uz copi, notika sarunas, tur bija cita dzīve.
RL: Atceros, sensenos laikos es rakstīju eseju par makšķerēšanu un tieši rakstīju par to, ka, mezdams makšķeri, tu it kā iemet makšķeri savas iztēles dzīlēs. Tur ir tumšs, un tur tagad kaut kas notiek – kaut kas tur tuvojas tavai ēsmai...
Burkins: Tā notiek šite, apakšā, tā šite arī projicējas, tā projicējas arī uz ārējo pasauli. Tur jau ir arī putni, kas peld, viņi visu šito štelli jūt, viņi citādi uzvedas.
RL: Ir kaut kāda saikne...
Burkins: Kukainīši kaut kādi, viss.
RL: ...tieši ar šo neredzamo, neizprotamo...
Burkins: Es tieši gribēju tev piemēru pateikt. Volga, tāda atteciņa, ūdens dzidrs vienkārši līdz vājprātam. Un laiva. Un tur ir tā pasekls. Un es tur kaut kā tā pieiros, klusiņām airējos, skatos: tur ir asarīši. Un es turpat uz pirksta auklu uzlieku, ar pliku āķi. Bet šite tā azartiski – žik, žik, žik! Paskatījos, īros tālāk. Un te putniņi vis, taureņi šitā lidinās, un saule dod vaļā. Un pilnīgi tāds rāmums, rāmums, tu tā pavisam atslābinies. Ja varētu tādu lietu ierakstīt... tā gaisa vibrēšana, viss notiek. Un tad pēkšņi – klusums, nemierīgi. Tāds nesaprotams klusums, kā pirms negaisa. Klusums, klusums, klusums. Viss! Sākumā tu neapzinies, tikai pēc tam tev pielec, bet tu jau esi šitajā dzejā, pēc tam zemapziņā sāc noskārst: kaut kas te nav lāgā, ir mainījies, kaut kas nav lāgā. Kas par desām? Un pēkšņi asarīši pamūk. Un tad tu redzi: tev apakšā peld šitentāds baļķis – līdaka. Nez no kurienes atnākusi – izblandījusies un iegriezusies šajā attekā atpūsties. Un viņa nāk kā tāds baļķis. Un tu viņu redzi, un tev ir pilnīgi tāda sajūsma. Un tu tā skaties uz viņu, viņa peld garām. Bet tur tālāk vairs nav kur peldēt, un viņa tā ieiet – šite ir zāle, niedres, vēl kaut kas, kaut kādas puķītes. Un tad viņa – žvāks! Apgriežas riņķī – un ar pakaļu. Kā zemūdene ar dirsu pret krastu nolikās, ar asti. Apstājās. Bezmaz kā pie saites. Un tev ir tāda sajūta, kaut kāda tāda sajūsma, jā? Tu tagad esi redzējis kaut ko tādu nesaprotamu, kaut ko tādu, ko citi nekad nav redzējuši, jā? Un, līdzko viņa tur tā nostājās, norimās, pēkšņi atkal: putniņi! Kukaiņi sāk lidot, asarīši bizenēt. Tāda dzīve. Noslēpums. Es tev saku – noslēpums. Starp citu, man grāmatā ir aprakstīta viena reize, kad es Kutuzova prospektā notriecu bomzi.
RL: Ar mašīnu?
Burkins: Jā. Ē, Uldi, atvaino, var tev piedāvāt?
RL: Nu, piedāvā.
Burkins: Nē, tu skaties. Ja gribi dzirdēt visu ko tādu...
RL: Es gribu, jā.
Burkins: Tev sanāks laba intervija. Zini, tu nosauc to šitā: “1 + 1”. Zini, kas ir “1”? Šaha partija. Es spēlēju partiju “1 + 1”, tas ir grezni, tas ir ļoti grezni.
RL: Un ko īsti tas nozīmē?
Burkins: Tas apzīmē to, kā figūra pārvietojas pa galdiņu, zibens ātrumā. Čujs darbojas – kad cilvēkam darbojas tikai čujs.
RL: Kas darbojas?
Burkins: Ir tikai nojauta. Saprašana nāk pa dārgo... Čujs! Cukuru klāt liksi?
RL: Nē, paldies.
Burkins: Skaidrs. Vesels!
RL: Vesels!
Burkins: “1 + 1”, jā, pa dārgo. Re, mēs ar tevi tagad runājamies, mēs tak runājam ne jau tāpat vien – gan jau liktenis tā bija iepriekš nolēmis. Gan jau tas ir ar gudru ziņu. Tu zini, Uldi, tu esi viens gudrinieks. Tu jau esi kā tāds velns ar tabureti... Tā smuki... Tu proti trāpīt tieši tur, kur jātrāpa. Uzdod tieši tos jautājumus, kurus vajag uzdot. Tu neesi vienkāršais.
RL: Oi, Vladimir, nezinu, kāds. Bet tu tā arī nepastāstīji par bomzi.
Burkins: Ā! Jā! Āreče. Es toreiz nodzīvoju to mazo dzīves gabaliņu, kad cilvēks vienā sekundē nodzīvo visu savu mūžu. Un toreiz es to nodzīvoju. Man tēvocis nodzīvoja uz mata tādu pašu dzīvi, kad viņam pāri vēlās lavīna un viņš palika trīs metrus no aizas. Viņu suns atrada... Bakstīja viņu – din-din! – ar nūju, un viņš: “Jā!” Un viņu no turienes izraka ārā. Trīs metri, šite ir aiza, bet viņu no turienes izvilka ārā. Un, kamēr viņš lidoja, tas viss... Un man te bija tas pats. Kutuzova prospekts, man ir astotais žigulis, tiem laikiem grezni – 90. gadi. Es tieši pirms tam biju piestājis viesnīcā Ukraina – tur apakšā bija kārtīgs veikals, bet es braucu uz Zveņigorodu, pie tēvoča uz pirti, tur vesels bars bija savācies. Sapirkos kasti čehu alus, tādu brašu, paņēmu labu šņabi, “Zelta loks”, zivis, vēl kaut ko tādu, un, jau izbaudīdams tādu laimi – uzcienāšu večus, šitā te! – es tādā garastāvoklī! Mūzika, saule spīd. Vienai mašīnai pabraucu garām, otrai, trešajai. Un pēkšņi skatos – tur tāds neliels sasprūdums. Domāju: apbraukšu pa labo pusi. Ātrums pieklājīgs. Nu, ne zem simta, bet aptuveni tā. Bet tur stāv moskvičs, kā tagad atceros – trešais, zaļš, pat numuru iegaumēju, pēdējos ciparus: 82. Braucu viņam garām, un pēkšņi no tās puses – bums! Šitāds te bomzis.
RL: No kurienes? Gar to moskviču?
Burkins: Jā. Tieši pie paša stikla uzzīmējās. Un no tā brīža sākās cita dzīve. Šī dzīve palēninājās par tūkstoš grādiem. Absolūti. Es varēju ieraudzīt mušu. Vēl pirms trieciena visu ieraudzīju. Es ieraudzīju, ka mana dzīve... Vēl pirms trieciena visu sajutu: lūk, šis cilvēks, kurš ne no kurienes uzradies. Ieraudzīju šo brīdi. Ieraudzīju mušu, kas lidoja kaut kur kilometra attālumā. Bet pēc tam viss notiek ļoti ātri. Trieciens – bums! Viņš ar ķobi pārsit stiklu, lido, un es to visu redzu palēninātā kustībā. Redzu asinis pili uz sasistā stikla un sīceni, kas kā uguņošanā pašķīst no kabatām. Es skatos uz to bezgalīgi ilgi. Uz katru kapeiku, kas viņam lido. Varēju saskatīt, kur cipars, kur ģerbonis, kāda monētai vērtība. Viņam bija pieckapeika, es uz to varēju skatīties, cik tik tīk. Viņam nomaucās tupele, tā arī lidoja bezgalīgi, es redzēju, kā šņore šūpojas. Un tam visam piedevām man paurī zibeņoja visas manas dzīves skaitītājs. Paldies dievam, vismaz man klātesot, viņš palika dzīvs. Es viņu pacēlu, man pieskrēja klāt puiši. Tajā laikā, deviņdesmitajos, tās bija sarkanās žaketes un tādā garā. Pieskrien tie jaunie krievi: “Pisies prom, mēs tevi piesegsim, bļaģ!” Un es stāvu kā nodirsts: “Tu, mauka, pirmais mani nostučīsi.” Un es sāku skriet pakaļ tam, kuru pats biju notriecis.
RL: Kam?
Burkins: Bomzim, kuru biju notriecis. Viņam viena tupele bija nomukusi. Es viņu panācu, nosēdināju uz apmales. Ilgi gaidīju ātro palīdzību, bet pirmie ieradās... Kutuzova prospekts ir valdības šoseja, saikne ar visām lidostām. Pirmie ieradās – zini, kas? Pirmā nodaļa – no KGB. Uzreiz. Autoinspektorus es gaidīju, pēc tam ātros, pēc tam vēl, kamēr bomzi noķēra... (Smejas.) Pirmā nodaļa toreiz mauca apkārt melnās volgās. Tas viņiem bija tāds trumpis. Kutuzova prospektu viņi visā garumā skenēja: tur bija snaiperi, dievs nedod, visas tās midžinošās ietaises... Tātad viņi ieradās, prasīja, kas par desām, es saku: “Re, tāda situācija.” Šie jautā: “Kur līķis?” Es saku: “Nu tak re, kur sēž.” Šie paskatījās, pasmējās un aizbrauca. Zaļās vestes es gaidīju minūtes 20, ātros – 40, un mani izglāba pats bomzis.
RL: Kā – izglāba?
Burkins: Jūs neticēsiet, kungi, jūs nenoticēsiet. Mani izglāba parastas utis. (Smejas.) Gaidām ātros, miliči staigā ar dokumentiem – nāc šurp, noformēsim. Es saku: “Nuja, dimbā. Kur es ar šitādu sasistu stiklu braukšu?” Piebrauc ātrie, visas lietas, ārsti viņam uzreiz ožamo spirtu. Bet viņš sēž un kaifo, adrenalīns pa ausīm šļakst ārā. Tad lūk, ātrajiem pati galvenā detaļa ir šitais pakāpiens: kad šitais pakāpiens izlien ārā un viņš iekāpj iekšā, un durvis aizveras, – viss, tā ir robeža. Maza, bet robeža. Mentiem tas jau ir dokuments. Kad cilvēku iesēdina ātrajā palīdzībā, uzreiz tiek uzsākta lieta.
Tas sēž, zvārojas, un te pēkšņi ārsts viņam: “Stāvi!” Un šitā viņu aiz čupra: “Tu tak esi utains!” Ja tu būtu redzējis tā kapteiņa reakciju! Viņš sēdēja mašīnā ar papīriem, un, kad dakteris pateica, ka tam ir utis, viņš tos papīrus nometa uz kapota un teica: “Mauka, tu ko mašīnā iesēdināji?!” (Smejas.) Bet man tas bija kā balzams uz brūces, bļaģ. Tu spēj iztēloties? Menti viņu uzreiz aizvāc nost, bet man saka: “Paklau, lasies prom no šejienes. Mēs viņu neņemam.” Tā viņš mani it kā amnestē. Tā mazā utīte izglāba mani no krimināllietas.

RL: (Smejas.) Saki, lūdzu, bet vai šādi gadījumi tev ir saistīti ar zīmēšanu? Nu, paliek kaut kāda sliede, bet pēc tam roka jau sāk to atcerēties vai apgūt, vai kaut kā tā.
Burkins: Nē jel. Lai sāktu zīmēt, tam nav obligāti jābūt. Varu pateikt, ka man tas bija kaut kāds, nu, kritisks brīdis, tas ir, mana dzīve pirmīt un tā, kas sākās jau pēc tam.
RL: Kas tad īsti izmainījās pēc tam?
Burkins: Nu nekas jau īpaši neizmainījās.
RL: Nuja, bet tu vienalga saki, ka ir pirms tam un pēc tam.
Burkins: Varēja izmainīties, ja tur viss būtu sanācis citādi.
RL: Vladimir, paskat, kas ir interesanti: kad tu stāsti par tādu atgadījumu, tas uzreiz it kā kļūst par fonu, uz kura es tagad skatos uz taviem zīmējumiem.
Burkins: Nu, es it kā jau tajā dzīvoju. Man zīmēšana ir kā elpošana, jā? Es zīmēju ļoti ātri. Man tas ir ļoti viegli, man tas ir kā eksistēt. Jā, un, kad es zīmēju, man roka mazdrusciņ vibrē – tā brīvi. Kaut kāda tāda vibrācija, netieku gudrs, no kurienes tā rodas, bet kaifs. Tā ir tieša: hop, esi izdarījis tā, kā darījuši visi tie mākslinieki, bet šite arī pati līnija rāda tavu pulsu, dzīslas, un Kukriniksiem ir tieši tāda pati līnija. Tāds gaisīgums un tāds, re, raupjums.
RL: Bet kā tu pārgāji no līnijas uz zīmējumu? Nu, ja mēs zīmējumu jau uzskatām par tādu kā stāstu?
Burkins: Kā man ir teikuši, es esot sācis uzreiz no dzimšanas, kad tikko biju uzradies. Staigāt vēl nestaigāju, bet jau rāpoju. Tā bija tāda māja Kaštakā, tas ir Čeļabinskas apgabals. Nu re, un vectēvs balsina māju un mani ir kaut kur nometis. Es tur avīzes plēsu, vēl kaut ko darīju, un pa visas tās istabas perimetru es rāpoju, sameklēju kaut kādu oglīti, zīmuli un – rāpus pie sienas un zīmēju. Un visu perimetru, cik spēju aizsniegt, biju apzīmējis. Vectēvs lamājās, atkal balsināja, es pēc tam atkal visu apzīmēju. Pēc tam vectēvs apķērās – paņēma dēli, pakāra, iedeva man krītu. Un es tur sēdēju, un tas vienmēr man sagādāja kaut kādu noslēpumainību. Un jo tālāk, jo trakāk! Man stāstīja, ka bērnudārzā es esot uzzīmējis Ļeņinu. Vārdu sakot, visu laiku taisīju kaut kādus brīnumus. Vienkāršas lietas. Mākslinieks droši vien ir tas, kurš redz to, ko citi neredz, – to es jau pēc tam atskārtu. Nu, tātad tu stāvi, skaties: koki, jā, paskat tik, tavā priekšā. Tie kustas, un tur ir tēli, kaķi, tu tā stāvi ar draugu, saki: “Smuki, ne?” Viņš paskatās: koa? Koki šūpojas, lapas kustas, neko nav sapratis. Visādās lietās es kaut ko redzu. Nē, šī pasaule, bez šaubām, eksistē tāpēc, ka tā ir apbrīnojama pasaule... Es pat esmu attīstījis veselu teoriju (ne nu teoriju, bet tā) – ka putns ir dieva acs.
RL: Putns? Jebkurš?
Burkins: Nuja, vispār...
RL: Tad dievam ir ļoti daudz acu.
Burkins: Ļoti daudz acu. Vienkārši viņu ir daudz – to putnu.
RL: Njā...
Burkins: Un skatās tie visi dažādi, un raksturi tiem visiem dažādi. Teiksim, zīlīte, mazs piemērs. Man ir akmens, uz kura sēžu es pie baznīcas, eju tur kaķus barot – baznīcas kaķus –, vēl šo to, un man ir burtnīca jaunradei. Un lūk, tās zīlītes – viņas nevar dzirdēt. Pabarosi baložus, vēl kaut kas tāds tur aizlido garām. Modrības reakcija, tāda drausmīga modrība, tikko tu paņem burtnīcu rokās, sāc zīmēt kaut kādas formas, zīmējumus, pierakstus, tu jau esi tur – tajā burtnīcā. Un apkārt viss mainās: tev pie kājām dūdo baloži, zīlītes nolaižas tieši uz rokām, uz pleca... Tas ir... kā lai to izskaidro? Tas mirklis, jā? Un pēc tam man stāsta, ka tur, kur ir tas akmens... Tā ir Trifona baznīca Naprudnojē, viena no visvecākajām baznīcām, celta vēl Ivana Bargā laikā. Un leģenda par tās rašanos pauž, ka piekūnu uzraugs medībās pakāsis Bargā mīļāko piekūnu, tas aizlaidies prom. Un Bargais viņam: “Nu ko, tad viss cauri! Te tev būs nedēļa laika, neatradīsi – galva ripos, viss!” Bet tā apkaime, kurā ir baznīca, tur bijis viss – ezeri, meži. Maskava taču agrāk bija uz pakalniem, upju Maskavā bija vienkārši jūra. Ezeri bija, daiļums neaprakstāms. Un zivis tur bija un viss, kas vajadzīgs. Tad nu tas piekūnu uzraugs staigājis, staigājis, staigājis, piekusis, nolicies kaut kur zem bērziņa un nosapņojis, uz kurieni jāiet. Vārdu sakot, viņš pamostas, iet – un piekūns sēž viņam taisni priekšā. Un tajā vietā, kur viņš bija to noredzējis, viņš uzcēla to baznīcu. Tas nav viss, es tev teikšu, ka piekūni tai apkaimē joprojām apgrozās. Nu re, es tev varu vēl vairāk pateikt: es piestaigāju tur tādu pailgāku laiku, un piekūns sāka lidot pie manis uz balkona. Es tur netālu dzīvoju, piecstāvu nams. Un kā viņš pie manis lidoja? Ne jau vienkārši atlidoja, viņš ieradās ar beigtu zvirbuli, pirmo reizi atlaizdamies. Viņš to zvirbuli noplūca, notīrīja, nolika to pliko līķīti pie durvīm un aizlidoja. Un pirms nāves arī bija atlidojis.

RL: Pirms kādas nāves?
Burkins: Pirms mammas. Arī bija atlidojis. Man tur balkons ir tādas jocīgas formas, L-veida, gals aiziet šitā te. Es skatos: sēž vārna. Un viņa tā, zini, kā apsardze: žik, paskatās uz abām pusēm, žik! Viņas fonā ir koks, un kokā sēž vēl viena vārna. Un arī tieši tāpat uz vienu pusi, uz otru, tā viņas skatās, spalvas sabozušas. Mats matā kā tādi augstāko personu miesassargi, viens pret vienu. Un pēkšņi – no augšas lido dūnas. Es domāju: velns, atkal kaimiņi kaut ko purina... Un no turienes – piekūns! Kā lode! Viņš acīmredzot bija tur tīrījis zvirbuli, bet šīs tāpat vien sēdēja – varbūt to beigto zvirbuli gribēja, varbūt apsargāja, bet aina bija tāda. Bet ar to arī vēl nav diezgan: viņš tak vēlāk vēl bija laidies garām! Es viņu neredzēju, bet balkons atkal bija pilns ar zvirbuļa dūnām, līķīti gan es neatradu, vārnas laikam tomēr bija saknābājušas. Velns viņu zina, bet pilns balkons ar dūnām. Šitādi te mirkļi, nu kā lai tos izskaidro?
Tāpēc par putniem man ir ļoti daudz visa kā. Draudziņš nomirst – uz balkona nolaižas balodis, sēž un nelido prom. Vienkārši sēž balodis un skatās uz tevi. Tu izej ārā, bet viņš nelido prom. Pieej viņam klāt – viņš tā pavisam vienkārši paceļ galvu, skatās uz tevi. Bet tu neko nedari, jo tev ir tāds biklums, bezmaz vai bailes, jo... nu kā tā var būt? Bet pēc kāda laika uzzini, ka tev draugs nomiris. Un pirms māmuļas nāves arī. Bija palikušas dažas dienas. Bet es tur laukumiņā pīpēju un biju tur paklājis tādu dēlīti – ieeju tur, skatos: balodis sēž. Nu tik vārgs, nu tik vārgs, jau galīgi slims, un māmuļa bija tāda pati. Kā viņi tur tiek iekšā? Kādā veidā? Es nespēju saprast. Lodziņu tak es neveru vaļā... Tas viss man – tumša bilde. Pabaroju, pabēru kaut ko, no rīta jau līķītis. Izsviedu ārā. Nu visu laiku ar putniem kaut kas tāds.