Salīdzināšanas līkloči

“Ebreju grupas un katoļu garīdznieku seksuāli izmantoto upuru pārstāvji asi nosodīja pāvesta Benedika XVI personīgā priestera Ranjero Kantalamesas Lielās piektdienas sprediķī izteikto salīdzinājumu. Kantalamesa savā Lielās piektdienas sprediķī nolasīja vēstuli no “kāda ebreju drauga”. Vēstulē bija rakstīts, ka pret katoļu baznīcu vērstā kolektīvā kritika par pedofilijas skandālu līdzinās apkaunojošākajiem antisemītisma aspektiem. (..) Šis salīdzinājums izraisījis sašutumu vētru visā pasaulē, Vācijas Ebreju centrālajai padomei norādot, ka pāvesta priesteris šādus paziņojumus nebūtu izteicis bez Vatikāna piekrišanas. “Šādi izteikumi ir pilnīgi nevietā un aizskar gan seksuālās izmantošanas upurus, gan arī holokausta upurus,” sacīja Vācijas ebreju kopienas ģenerālsekretārs Stefans Krāmers. (..) Vatikāns izpelnījies nosodījumu par pedofilijas skandāla izraisītās katoļu baznīcas kritikas pielīdzināšanu antisemītismam”.

LETA/AFP, 2010. gada 4. aprīlī

Vadoties pēc Latviešu literārās valodas vārdnīcā dotās definīcijas, salīdzināšana ir rūpīgi un pamatīgi veicama norise. Tā kā “salīdzināt” nozīmē “pētīt, analizēt, novērot u. tml. divus vai vairākus priekšmetus, parādības u. tml., lai noteiktu to kopīgās vai atšķirīgās īpašības, pazīmes”, tad viegli secināt, ka nepietiekama analīze vai pavirši novērojumi var būt cēlonis maldiem un pat netaisnībai. Tipisks piemērs – noziegumu izmeklēšana un iztiesāšana, kas lielā mērā balstās uz konkrēta nodarījuma pazīmju salīdzinājumu ar likumu paragrāfos ierakstītām vadlīnijām vai senāk iztiesātām lietām. Salīdzināšanas kļūda tādā gadījumā var viegli pārtapt nevainīga cilvēka nepamatotā sodīšanā vai noziedznieka atbrīvošanā.

Jāpiebilst, ka vārdam “salīdzināšana” latviešu valodā ir arī senāka nozīme, kas sastopama Bībeles Vecās Derības tulkojumā. Piemēram, 3. Mozus grāmatā dots šāds priekšraksts Izraēla tautas priesteriem: “Bet desmitā diena šai pašā septītajā mēnesī lai jums ir salīdzināšanas diena; lai jums tad ir svēta sapulce, un jūs savas dvēseles pakļaujiet nožēlai un Tam Kungam pienesiet uguns upuri” (23:27). Runa ir par pašu svētāko dienu jūdaistu reliģiskajā gadā – Yom Kippur jeb grēku izpirkšanas dienu. Tā ir diena, kad ticīgie no viena saulrieta līdz nākamajam atturas no ēdiena, dzēriena, mazgāšanās un dzimumattiecībām, nododoties lūgšanām, lai pienācīgi nožēlotu savus grēkus un salīdzinātos, t.i., izlīgtu ar Visuaugsto. Tādējādi bībeliskā “salīdzināšana” nozīmē “izlīgumu”, “grēku izpirkšanu”. Savukārt 3.–2. gadsimtā pr. Kr. veiktajā Vecās Derības grieķu tulkojumā Septuagintā uguns upuris, kas jāsadedzina Jeruzālemes templī, atveidots ar vārdu holókaustos, kas latviski nozīmē “pilnīgi sadedzinātais”.

Man nekad nav bijis skaidrs, kādēļ vienai no 20. gadsimta lielākajām traģēdijām, vācu nacistu organizētajām ebreju masu vajāšanām un iznīcināšanai, daudzās Eiropas valodās izvēlēts tieši šādas izcelsmes nosaukums. Paši ebreji to apzīmē ar man saprotamāku vārdu Shoah – “katastrofa”. Iespējams, vārda jaunās nozīmes radītājs vēlējies salīdzināt neseno genocīdu pret ebrejiem ar Vecajā Derībā vairākkārt aprakstītajām Izraēla tautas ciešanām. Tomēr nešķiet, ka salīdzinājums būtu veiksmīgs – kā lasāms Bībelē, ciešanas savai tautai Dievs uzsūta par novēršanos no sentēvu reliģijas un baušļu nepildīšanu, bet to mērķis vienmēr bijusi atgriešanās no grēkiem un izlīgums, tas pats, kura dēļ jāupurē holókaustos. Tātad runa ir par kolektīvu atbildību kolektīva nodarījuma sakarā. Tiesa, arī Hitlers un viņa līdzgaitnieki vēlējās spēlēt Dieva lomu, piedēvējot ebrejiem tieši kolektīvu, “iedzimtu” samaitātību un “piespriežot sodu” par to, taču šāds holokausta pamatojums tiešām atbilst apkaunojošākajiem antisemītisma aspektiem.

Romas pāvesta nama sprediķotājs Ranjero Kantalamesa, Lielās piektdienas dievkalpojumā nolasīdams kāda “ebreju drauga” vēstuli, runāja par ko citu – par “personīgās atbildības pārnešanu uz kolektīvo”. Ja nu tiešām ir tā, ka antisemītisma saknes meklējamas atsevišķu cilvēku nodarījumu piedēvēšanā visai tautai vai reliģiskajai kopienai, neizbēgami rodas jautājums, kas ir šie cilvēki un ko viņi nodarījuši. Pasauli pāršalkušā katoļu priesteru pedofilijas skandāla gadījumā viss ir ļoti konkrēti – ir cilvēki (un tas tagad ir pierādīts), kuri veikuši noziegumus, ir viņu upuri un ir Baznīcas amatpersonas, kas tādu vai citādu apsvērumu dēļ gadiem ilgi šos noziegumus piesegušas, ļaudamas vainīgajiem palikt nesodītiem. Varbūt tam pamatā bijusi kristīga cerība uz cilvēku iespēju atgriezties no grēkiem un tikt izdziedinātiem, varbūt kanoniskajās tiesībās pamatota atturēšanās “mazgāt netīro veļu” laicīgās pasaules priekšā, bet varbūt vienkārši gausais, kaut arī gadsimtos slīpētais izmeklēšanas un vainas pierādīšanas mehānisms organizācijas iekšienē. Iznākums izrādījies ļoti nepatīkams gan katoļu elitei, gan ticīgo miljoniem – mēs dzīvojam laikā, kad laicīgā vara neuzskata, ka garīdznieka sutanai būtu jāpasargā cilvēks no soda par smagiem noziegumiem. Tomēr šajā sakarā nav dzirdēts ne par kādu vēršanos pret visiem pasaules katoļiem, kuru vidū taču ir arī vainīgo garīdznieku upuri. Savukārt būtu dīvaini, ja sprediķotājs ar “uzbrukumu lavīnu katoļu baznīcai” būtu domājis tikai nosodījumu augstākajiem garīdzniecības pārstāvjiem vai centienus pedofilu noziegumus skaidrot ar priesteriem obligāto celibātu. Antisemītisma gadījumā situācija bijusi gluži cita – savās asākajās formās tas saistīts ar uzbrukumiem visai jūdaistu kopienai vai pat visiem etniskajiem ebrejiem bez reliģijas izšķirības. Savulaik grautiņa sarīkošanai gan labi derējis arī arguments par konkrētu ebreju izdarītiem noziegumiem, taču visbiežāk minēti vispārīga rakstura apvainojumi. Pat ja daži mūsdienu Izraēlas sabiedriskie darbinieki ir gatavi par antisemītisku saukt jebkādu pret savas valsts politiku vērstu kritiku, diez vai tas spēlē cik necik nozīmīgu lomu antisemītismā kā ilglaicīgā vēsturiskā parādībā.

Tā kā Kantalamesa par “personīgās atbildības pārnešanu uz kolektīvo” runāja tieši Kristus ciešanu un nāves piemiņas dienā, tad neizbēgami radās pārdomas par jūdu priesteru un ticīgo kopienas atbildību kristietības pamatlicēja sodīšanā, kā tā aprakstīta Jaunajā Derībā. Vismaz šajā gadījumā var runāt par atsevišķu cilvēku rīcību, kas izraisījusi tālejošas sekas attiecībā uz viņu pārstāvēto kopienu. Stereotips par jūdaistiem kā Kristus slepkavām kristīgajā pasaulē gadsimtu garumā ir bijis viens no izplatītākajiem antisemītu argumentiem. Daļēji tas balstīts uz Mateja evaņģēlijā pārstāstīto jūdu atbildi Poncijam Pilātam, kad viņš pēc sprieduma pasludināšanas mazgā rokas: “Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: “Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem.”” (27:25) Kristīgo Bībeles ekseģētu interpretācija, ka šādi, kaut paši to neapzinādamies, jūdi apliecina Kristus asiņu nozīmi grēkā kritušās cilvēces pestīšanā, šajā ziņā neko daudz nav līdzējusi – sekojošos gadsimtos gana ietekmīgs bijis arī viedoklis par pašnolādēšanu.

Uzņemoties risku salīdzināt četros evaņģēlijos aprakstīto Jēzus notiesāšanu ar pedofilijas skandālu katoļu baznīcā, iegūstam apmēram šādu ainu. Abos gadījumos ir runa par reliģisku organizāciju vadību – jūdu priesteriem un katoļu baznīcas bīskapiem. Abos gadījumos šīm organizācijām pašām nav tiesību piespriest savā pakļautībā esošām personām laicīgu sodu, bet jāvēršas pie varasiestādēm. Pirmajā gadījumā līderi politisku un ideoloģisku apsvērumu dēļ izdod laicīgās varas – Romas vietvalža Poncija Pilāta – sodam nevainīgu cilvēku, piedēvējot noziegumus, ko viņš nav veicis. Otrajā gadījumā tādi paši līderi, zinādami par konkrētiem nodarījumiem, gadiem ilgi sekmē vainīgo izvairīšanos no laicīgā soda. Pirmajā gadījumā ticīgo masas, izņemot Kristus tuvākos līdzgaitniekus, tiek pārliecinātas, ka sodāmais tiešām ir vainīgs un sabiedrībai bīstams – vismaz kā reliģisks disidents. Otrajā gadījumā ticīgie, izņemot cietušos un viņu tuviniekus, ilgu laiku dzīvo ilūzijās, ka notikusi apmelošana.

Bet ko šāds salīdzinājums ļauj apgalvot par atbildību – individuālu vai kolektīvu? No “Jēzus prāvā” iesaistītajiem jūdu priesteriem neviens atbildību tā arī neprasīja – iespējams, vecākie no viņiem nepiedzīvoja pat 67. gada asiņaino Jeruzālemes nopostīšanu un tempļa sagraušanu, kas uz turpmākajiem laikiem pārtrauca bībeliskos uguns upurus. Mūsdienu katoļu baznīcas līderiem, kuri klusējuši brīžos, kad bija jākliedz, laikam gan būs pašiem jāaiznes līdz templim savs salīdzināšanas upuris.