Rituāli ir svarīgi

Hanss Georgs Gadamers par filosofijas izredzēm un robežām

Rituāli ir svarīgi

Viņgad pie Hansa Georga Gadamera bija ieradies draugs ar pudeli šampanieša. Gadamers attraucis, ka dzirkstošā dzēriena baudīšanu atliks uz šīgada 100. dzimšanas dienu. Acīmredzot tā arī noticis, jo 11. februārī viņš svinēja savu apaļo jubileju.

Gadamers ir teicis, ka esot visvecākais šā gadsimta bērns. Teiktajam ir nepieciešams neliels precizējums — ieņemts viņš ir jau iepriekšējā un laikam piedzīvos arī 21. gadsimtu. Gadamers ir dzīvs vācu filosofijas piemineklis un visiespaidīgākā tās figūra mūsdienu Vācijā. Viņš izstrādā filosofisko hermeneitiku, kuru, izsakoties ļoti vienkārši, var raksturot šādi — tā ir māksla atzīt citu taisnību, aloties un mācīties no šīs alošanās.

1960. gadā Gadamers publicē grāmatu Patiesība un metode (latviski — 1999), kurā iezīmē savu filosofiju un atsvabinās no “nolādētās izjūtas, it kā Heidegers lūkojas pār plecu”. Izcilais švābu vārdotājs Martīns Heidegers ir viņa skolotājs, kurš arī rosinājis filosofiskās hermeneitikas izstrādi. Gadamers tiecas izveidot saprotošu sapratni, kaut arī aicina pievienoties patiesībai, kas uzrunā cilvēku. Taču bez šīs uzrunāšanas pastāv arī vienkāršas, bet ļoti būtiskas lietas, par kurām Gadamers neaizmirst atgādināt ikdienas steigas pārņemtajiem vieglprāšiem.

Igors Šuvajevs

Gadamera kungs, kā jūs nefilosofiem izskaidrojat, ko īsti dara filosofi?

Piemēram, šādi: pastāv jautājumi, uz kuriem cilvēki grib saņemt atbildes, bet nevar tās atrast. Tā ir māņticība, ja iedomājas, ka līdz ar zinātņu progresu tie varētu pazust.

Kādi jautājumi?

Daudzi un dažādi. Jautājumi par nāvi un dzimšanu, reliģijas jautājumi, taču ir arī citi jautājumi, piemēram, par to, kas ir apziņa. Informācijas teorija, teiksim, nevar atbildēt uz šiem jautājumiem.

Kādas metodes filosofija izmanto, lai iztirzātu iepriekšminētos jautājumus?

Pārliecināt citus. To dēvē arī par retoriku.

Bet retorika taču nav filosofiska metode, ko?

Nezinu. Varbūt tā tomēr ir vienīgā metode!

Daudzi izcili domātāji, piemēram, Platons un Kants, tā neuzskatīja.

Platona gadījumā es tā tomēr domātu, Kanta — ne. Un tomēr arī tad es būtu piesardzīgs. Retorika kā filosofiska disciplīna — tas nozīmē: mums beidzot atkal jāmācās, kā risina pareizu sarunu. Filosofijai tas ir ļoti atbildīgs uzdevums. Saruna paredz, ka citam varētu būt taisnība.

Vai no filosofijas gaida ko aplamu?

Visnotaļ nepamatotas gaidas ir iedomāties, ka filosofija var aizstāt zinātnes, vai iedomāties, ka, apkopojot zinātņu devumus, tā dāvātu pasaules uzskatu. Vēl nepamatotāk ir iedomāties, ka filosofijai ir jākļūst vai ka tā varētu kļūt par zinātni. Pierādāmība atbilstīgi zinātniskajai metodei nav filosofijas lieta. Kopš Galileo Galileja laikiem mūsu kultūra ir ārkārtīgi progresējusi dabas zinātniskajā savaldīšanā. Tagad daudz kas atriebjas, kā tas vērojams apkārtnes piesārņošanā.

Ko filosofija šajā ziņā var darīt? Ko no tās var gaidīt?

Domāju, ka tas ir liels uzdevums — vēlreiz mācīties jautāt, nevis jau no paša sākuma uzskatīt visu par noregulētu. Jautāšanā nevajadzētu tiekties vienkārši pēc svarīgākās informācijas iegūšanas. Uz to jau norāda vārds “informācija”: tā ir kaut kas tāds, ko nevajag pārdomāt.

Kā gan cilvēkus var vedināt jautāt tik fundamentāli?

Nu, vispirms vajag uzmodināt vajadzību, ziņkāri. Vislabāk parasti to izdarīt vecumā starp 14 un 18 gadiem. Šajā laikā vajag modināt interesi par filosofisko ievirzi, nevis visu noteikt iepriekš ar regulām un jau sagatavotām zināšanām. Kopš daudziem gadiem apmeklēju skolu vecākās klases, piemēram, ģimnāzijās, lai noturētu nelielu priekšlasījumu un diskutētu ar skolēniem. Tas ir vecums, kad vislabāk var sasniegt cilvēkus.

Kāpēc “normāliem cilvēkiem” filosofija šķiet tik abstrakta?

Nezinu, vai tas ir pareizs novērtējums. Pat cilvēkiem, kurus dēvē par nejēgām, var būt ļoti lielas filosofiskās intereses...

... bet ne spējas filosofiski atbildēt uz jautājumiem?

Nu, filosofi to spēj vēl daudz mazāk! Taču viņi vienmēr var pateikt, kāpēc nevar atbildēt uz jautājumiem.

Un tomēr daudzi baidās no filosofijas, kāpēc?

Tas saistīts, piemēram, ar to, ka nereti tā tiek aprakstīta kā zinātņu teorija, kas saistīta ar loģiku, vai mācība par zinātņu metodi. Tas patiešām ir visai abstrakts lauks gluži tāpat kā vēl šis tas. Līdz ar to viss, kas nav šādā abstrakcijas un precizitātes līmenī, tiek dēvēts par “vistīrāko retoriku”. Reiz aizsūtīju draugam, atzītam fiziķim, savu darbu, ko saņēmu atpakaļ. Katrā trešajā lapā bija atzīmēts: “Retorika!” Viņaprāt, tā bija kritika.

Vai jums ir kas bilstams pret loģiku?

Nē. Aplami tikai loģiku un zinātnisko domāšanu pārnest uz cilvēku dzīvi.

Kāpēc?

Loģiķiem vajadzētu akceptēt, ka saruna nekad nefunkcionē pilnīgi loģiski un nevar tā funkcionēt.

Uz ko jūs pats cerat filosofijā?

Būtu ļoti jauki, ja mēs beidzot atkal sarunā iesaistītu pasaules reliģijas.

Vai cilvēki negaida ko vairāk, teiksim, reliģijas aizstāšanu? Vai filosofiem nav jāskaidro noteiktāk, ka šīs gaidas nav piepildāmas?

Pareizi. Taču var pateikt vēl šo to, nevis tikai “Mēs nevaram zināt, vai Dievs pastāv” u.tml. Domājot par konfūcieti vai budistu, itin labi varu iedomāties, ka ar viņiem var runāt par cilvēktiesību jēdzienu. Var runāt arī par reliģisko rituālu nozīmi vai mēģināt uzlabot to slavu. “Rituāls” jau ir kļuvis par lamu vārdu. Tas jau ir par traku.

Bet ko tad nozīmē rituāli?

Domāju, ka rituāliem ir svarīga loma. Rituālus vajag piekopt, šādi iemācās domāt par svarīgām lietām, piemēram, par nāvi vai dzimšanu. Šādi iemācās pareizos jautājumus. Teologam, piemēram, visu mūžu jādzīvo šaubās. Viņam jāiemācās izturēt arī to.

Pirmpublicējums žurnāla Spiegel 2000. gada Nr. 8.

Raksts no Jūlijs, 2000 žurnāla