Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
5. novembris.
Lasot par Venclovas dzejoļu pelēko ainavu un priecājoties par melnbalto fotogrāfiju burvību, aizmirstu āra rudeni ar krāsainajām lapām, mākoņiem skaidro krāsu debesīs un īso sauli. Šajā ziņā Viļņa, bez šaubām, daudz vairāk nekā Rīga izskatās pēc ziemeļu pilsētas, kuru nenomāc koku optimisms un namu pļāpīgums, taču tur arī vairāk nekā šeit satrauc neatbilstība starp to, kā ir ap sirdi, un to, kas notiek uz ielas. Mājās vai to pagalmos, kur noteikti vajadzētu pulcēties kādas slepenas sapulces dalībniekiem, bezdomīgi savas dienas vada pirmās paaudzes pilsētnieki. Tomēr es gribētu maldīties: pilsēta ir kā smadzenes, īpaši Viļņa, ņemot vērā tās ieliņu krokas, un no ārpuses nekad nav iespējams notvert tās domas. Ir tikai domu barokālās pazīmes — lietus, vientuļi gājēji un mirušas mājas. Starp citu, pareizi, Viļņa atšķirībā no Rīgas ir cēlusies kā galvas-pilsēta, tādēļ meklēt tajā jēgu ir daudz mērķtiecīgāk nekā bezdomu Rīgā.
10. novembris.
Ietinies mētelī, izeju vakara lietū Zvārtavas pils priekšā. Rīta sniegs jau ir nokusis, dubļos slīd, izbrīnīts ievēroju, ka krēslā esmu pārgājis grūti pamanāmam akmens tiltiņam pār vēl grūtāk pamanāmu grāvi. Talcinieki šovasar ir izcirtuši krūmus, un tagad no vietas, kur beidzas parks, lejā redzams ezers. Starp parku un ezeru nu ir bijušais aizaugušais lauks, tas viss ir melns no celmiem un zariem, es stāvu tieši uz robežas starp parku un lauku, uz tādas malas, aiz kuras sākas cita pasaule — tumšais lauks un ezers —, un atceros Dāvidu Zilbermanu, kurš sešu gadu vecumā gribēja sagatavot zvirbuli lidošanai kosmosā, klusu pietupdamies izplatījuma malā, un uz mirkli izbāžot roku ar sažņaugto zvirbuli kosmosa telpā, un tad, pakāpeniski paildzināt zvirbuļa atrašanos izplatījumā, līdz tas pieradīs neelpot. Tajā brīdī es neiedomājos, saka Zilbermans, ka varēju arī ņemt nevis zvirbuli, bet pats sevi.
Un vēl, jau nākot atpakaļ, es aizsargājos no domām, atceroties Taorantinas parku Pekinā: no rīta modos no histēriskas putnu dziedāšanas un teatrāliem cilvēku kliedzieniem; parkā nakts murgus izkliedza vecāki ķīnieši, bet būrīšos putnus izdziedāties bija iznesuši to saimnieki. Stāsta, ka agrāk parkā pulcējušies šaubīgi ļaudis, bet no rītiem priežu zaros šūpojušies pašnāvnieki.
17. novembris.
Parīzē biju uz izstādi Tuksnesis, tajā nez kāpēc bija izstādīta apzeltīta mūmijas galva. Varbūt tādēļ, ka skaista? Tas ir, sausa. Stīva Reiha Tuksneša mūzika liek domāt, ka jebkas nabadzīgs un sauss var tik nosaukts par tuksnesi. Lai būtu skaistāk. Dīvainā kārtā mūzikas programmatiskais minimālisms ir prasījis 116 orķestrantus un dziedātājus. Tas ir tāpat, kā iedomāties, ka kāpas tīrā līnija patiesībā ietver neskaitāmu vēju darbu, seno iežu sabrukšanu smiltīs, saules nesaudzīgo ietekmi un skatiena acumirklību, kas ļauj to visu aizmirst. Tikai nekāda tuksneša līnija nesanāca, toties bija ļoti interesanti vērot, kā darbojās mūziķi ar somnambulu Šnē priekšgalā. Ievērotas divas dziedātājas, kā parasti — vismaz trīs čellistes, pie tam viena spēlē tik sapņaini, bet tieši tai blakus sēdošā — pavisam vienaldzīgi, nezin kur esmu redzējis vienas vijolnieces acis, bet iespaids tikai tikmēr, kamēr seju aizklāj nošu lapas, starp pirmajām vijolēm vairākas reizes tiek nostiprināts, dots turp un atpakaļ kāds elektronisks daikts, pirmo reizi redzu speciālus puišus, kas nopietni un atbildīgi pāršķir notis marimbas meistariem (to ir četri), pie tam viens, piekrītot pāršķiršanai, mākslinieciski piever plakstus… Bet tas taču nav par mūziku! — Tas arī ir īsts tuksnesis.