Redaktora dienasgrāmata
Foto: Kaspars Rolšteins

Uldis Tīrons

Redaktora dienasgrāmata

20.06.

Spēlē Portugāle—Francija latviešu komentētājs stāsta: “Lūk, Monako princis Alberts. Arī viņš, droši vien, kā jebkurš īsts vīrietis ir spēlējis futbolu.” Mazliet vēlāk runātājs pievērš uzmanību kādam futbolistam, kurš maksājot neprātīgu naudu. Interesanti, vai sporta komentētāji runājot arī domā? Tipa: nekas nevar būt ātrāks par domu, izņemot sporta spēles komentāru.

No tiesas žēl, ka tie pūšļi franči uzvarēja, lai gan būtu daudz labāk, ja man būtu bijis vienalga.

02.07.

Kāds vīrs Aglonā runāja: “Pievērsiet uzmanību tam, ka Krievijas vēsturē valdnieki mainās pēc principa —

viens plikgalvains, nākošais ar matiem, viens plikgalvains, nākošais — ar matiem…” Iespējams, ka Krievijā

tās ir vienīgās izmaiņas, un jābūt ārkārtīgi vērīgam, lai tās pamanītu. Garlaicīgi. Sēžot komunālajā virtuvē Pēterburgā, rodas maldīgā sajūta, ka tas viss jau ir bijis. Maldīgs tādēļ, ka izstiepj dzīvi tajā hipotētiskajā ilgumā, kad bija iespējams piedzīvot to pašu vienu gāzes plīti uz piecām ģimenēm, piekvēpušos griestus, netīros grāpjus uz kvadrātainajām vaskadrānām, neprognozējamos kaimiņus, kas pa kalpu trepēm pārrodas “mājās” tieši virtuvē, lai vienā elpas vilcienā pavēstītu, ka no rīta milicija aizvedusi kādu jaunieti, droši vien sanarkojušos, kurš visu nakti klauvējies visās durvīs mūsu kāpņu telpā, bet pret rītu pārgriezis vēnas, un visas kāpnes bijušas asinīs. Tikai pie mūsu durvīm neesot klapējies, un, kad atbraukusi milicija, spārdījies pretī un neesot devies rokā… Un ir tikai šī garā, padomju krāmiem pieblīvētā virtuve un sajūta, ka tas jau ir bijis, un pieņēmums, ka esmu nodzīvojis no tā “bijis” līdz šim “ir”.

Vēlēšanās pierakstīt dienasgrāmatā kā mēģinājums pārliecināties par sevis turpinātību, rītdienas iespējamību utt. Ja vien tas tik bezcerīgi neatgādinātu Venedikta Jerofejeva dzimšanas dienu pierakstus: “Atceros, kad man trāpīja divdesmit, — tad es biju bezcerīgi vientuļš. Un dzimšanas diena bija drūma. Pie manis atnāca Jurijs Petrovičs, Ņina Vasiļjevna atnāca, atnesa pudeli Galvaspilsētas, un kāpostu tīteņu burku, — un no šiem tīteņiem no šīs Galvaspilsētas man kļuva tik vientulīgi, tik neiespējami vientulīgi, ka, lai gan es negribēju, tomēr sāku raudāt.” “Bet kad man trāpīja trīsdesmit, — diena bija tikpat drūma kā divdesmit gadu dzimšanas diena. Pie manis atnāca Borja ar kaut kādu pusjukušu dzejnieci, atnāca Vadja ar Ļidu, Ļediks ar Volodju. Un atnesa — ko atnesa? — divas pudeles Galvaspilsētas un divas burkas pildītu tomātu. Un tāds izmisums, tādas sāpes mani pārņēma no tiem tomātiem, ka es gribēju raudāt — bet nu jau vairs nespēju.” “Pati bezsamanīgākā no manām dzimš.[anas] dienām. Atceros tikai pirmās divas glāzeles, tālāk migla, atskaitot pēdējo (trešo) kritienu virtuvē (blakus bija Timak[ovs] un Ir. Ļeont.[jeva].”

Jautā sev: kāpēc tad ar tevi notiek viens un tas pats? Atbildi sev: pārāk grūts jautājums, jo nepareizs. Tā ir Bibihina vilkme, kas kā tauriņus uz iesma sasprauž daudzos, bezgalīgi daudzos “es”, kuri savus piedzīvojumus pārdabiskā veidā spēj nodot viens otram kā atmiņas.

Raksts no Jūlijs, 2000 žurnāla