Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
24. maijs. Ministru Kabinets. Kinogalerija
Atklāju, ka “varas gaiteņi” man nav metafora. Kad dzirdu šos vārdus, uzreiz iedomājos vienu konkrētu gaiteni: to, kas savieno Ministru Kabinetu ar apgabaltiesu; redzams no Tērbatas ielas puses. Metaforisks tātad ir pavisam cits apgalvojums: ka izpildvara un tiesu vara ir šķirtas. Kinematogrāfiski valstiska tēlainība: ārzemju diplomātiem ir iespējams pie Ārlietu ministrijas durvīm redzēt restotas arestantu mašīnas.
Vakarā Gētes institūta tulce bezcerīgi dzenas pakaļ Strošekam un viņas teikumi atgādina to vistu, kas filmas beigās knābā klavieres — kuram taustiņam izdodas trāpīt, tas skan. Pēc filmas tiek retoriski uzdots jautājums: vai tiešām ir tik bezcerīgi? — Man liekas, ka bezcerīgi nav; bet nepavisam ne tāpēc, ka dzīvē kaut kas būtu citādāk nekā Hercogam.
25. maijs. Kolonāde. Vecā Daile. Jaunā Bibliotēka
Kolonādē kūkas izskatās tik krāšņas, taču garšo tik robusti. Pie blakus galdiņa pusmūža kundze divām jaunākām, kas ēd biezpienmaizes, skaidro, kā pasaule ir iekārtota: “Necels to bibliotēku, ir nolemts, un labi, ka necels! Vesela zagļu banda jau stāvēja uz starta, 18 miljoni no tām izmaksām bija jau ieplānoti nozagšanai.” Abas biezpienmaizes māj ar galvām, apliecinot, ka saprot pasaules likumsakarības. Ja es tagad nemetos viņām klāt un neiegāžu ģīmī neizdzerto kafiju — vai es esmu malā stāvētāja? Iztēlojos sevi par spiegu un aukstasinīgi aizeju — es nedrīkstu pievērst sev uzmanību, man ir svarīgāks uzdevums. Varbūt pat esmu dubultaģents.
Vakarā Verters nebūt nenositas ar skrituļslidām, kā varēja gaidīt, bet gan nošaujas. Katrā gadījumā šī izrāde vairs netiks rādīta. Izgājusi no zāles pa aizmugures durvīm, stāvu kāpnēs un skatos pāri Vecās Dailes pagalmam uz Rīgas Laika redakciju, kurā neviena nav.
26. maijs. Doma laukums
No Herdera laukuma puses ievēroju, cik labi pārskatāms tornītis Doma laukumā — uz jumta, zem kura tagad laikam atrodas Latvijas institūts. Noteikti nevajadzēja tur jaunībā bučoties, taču tad likās, ka redzams ir tikai tas, ko es redzu. Protams, šī sajūta ir saglabājusies — es taču bieži aizmirstu, ka žurnāls ir arī reāls “ķermenis”, ko var pamanīt, turēt aizdomās, piekaut. Žurnāls ar zilu aci.
Vakarā saprotu: vajadzēja Kunnosu apglabāt muzejā: Kunnosa velis būtu vazājies apkārt pa sētām un baidījis dedzinātājus.
27. maijs. Meža kapi. Opera
Meža kapos dzenis noknābj zīlīti. Kad viņš uzlaižas priedē un sāk dauzīt ar knābi zaru, zemē paliek zīlīte, kam no krūtīm iztek asinis. Pēc pusminūtes zīlīte nomirst un es aproku viņu pie priedes, kurā kaļ dzenis. No vārtu puses nepārtraukti skan kapu zvans.
Vakarā operā jauneklīgs Orfejs baltās kedās neizteiksmīgi raud pēc Eiridīkes. Elizejas laukos dzīvo marsieši.
31. maijs. Baldones iela
Pusmiegā izlasu vakardienas ziņu: krievi nav reabilitējuši Beriju. Laikam vajadzētu priecāties, ka vecie dēmoni nespēj izlauzties no elles — bet kāda tam nozīme, to vietā ir jauni. Kā parasti no rītiem, uz bijušās kara rūpnīcas tukšā korpusa kaķu balsīs kliedz sudrabkaijas, es redzu pa logu to lielos rumpjus profilā un mēģinu noķert agrā rīta atklāsmi — vai ļaut viņiem visiem te sapulcēties, vai vajag pretoties tam, ka tēmas pievelkas kā magnēti, vai mēģināt iziet pret tām ar racionālu plānošanu kā erceņģelim ar mirdzošu zobenu? Dēmoni, velni, čekisti un spiegi, ārsti, kas zinātnes vārdā ar adatu dursta kopā saaugušas meitenītes, mācītājs Bergmans per savu neirastēnisko dēlu — patiešām, kļūst smieklīgi, ja koncentrācija ir pietiekama. Izrādās, tādā nozīmē koncentrācijas nometnes — ļaunuma koncentrācijas nometnes — ir “nāves ierocis, kas uzvar pašu nāvi”?
Vakarā tikko iznākušā grāmatā izlasu Viļa Cedriņa dzejoli par mīlu pret sarkanmati: “Tas bija laiks, kad raisās kaislības/ Kā saniknoti kuceni no važām./ Tad vasarnieki lenca daiļavas / Un roku rokā staigāja ar dažām”. Gribas nolasīt priekšā Uldim Bērziņam — bet Uldis tagad priekš nākamā Rīgas Laika dzer sarkanvīnu Kaukāzā.