Redaktora dienasgrāmata

30. aprīlis. Saulains laiks. “Visizplatītākais lēnā drudža cēlonis ir skumjas…” Kādas jūtas izraisa saulains laiks? Nemieru, ka tu palaidīsi garām to, ko tev piedāvā labvēlīgais liktenis saulainas dienas gaismā? 29. aprīlī peldēju: pavasara iespaidi, pavasara kaislības — kā Makarova suns, kurš dod mācību prātam par ķermeni. 1646. gada maijā vai jūnijā Dekarts raksta princesei Elizabetei: “Pilnībā atbrīvot savu prātu no dažādām skumjām domām un tāpat arī no jebkurām nopietnām domām par zinātniskām tēmām un censties sekot tiem, kas, vērojot meža zaļumu, ziedu krāsas, putna lidojumu un citas tamlīdzīgas lietas, kas neprasa sasprindzinātu uzmanību, iedveš sev, ka viņiem nav nekādu domu.” Dekarts ir norūpējies par princeses veselību.

5. maijs. Trīs divi. Kas ir tas “es”, kas gavilē par uzvaru pār krieviem? — Savas nenotikušās padomju dzīves daļas revanšs un atriebšanās par lielkrievisko ņirgāšanos šodien. Kādas muļķības! Hokeja “ciešanas” ir tās pašas, kas atkārtojas katru pavasari. Un, atgriežoties pie viena vienīga liela ekstātiska un jodelējoša ķermeņa, kāpēc lai tie nebūtu aizmiršanas, tas ir, atdzimšanas iespējamības svētki? (Kā Merilina Monro šajā žurnāla numurā iekāpj tantes kapā, paskatās, kā no turienes izskatās debesis, izkāpj un vienlaikus izraujas no kapraču rokām.) Nekas nav jādara ar šo hokeja “pasiju”, vērts vienīgi pievērst uzmanību muļķībai, ko tā var radīt. Tiesa gan, kā ikviena slimība, kas, šķiet, grib piespiest mūs domāt: “Ak, kā man nav paveicies!” Cik daudz gan pārāki par lietām ir to cēloņi.

Dvēseles kaislības mums tiek no “īstās dzīves”, par kuru mēs neko nezinām un nespējam apdomāt. Mēs gribam tās ciest tādēļ, ka tās ir reālas, un no šāda viedokļa politikas, avīžu un sadzīves notikumi nav reāli, jo tie nav kļuvuši par personīgās dzīves vēsturi. Interesanti, kādā ziņā Rīgas Laiks arī ir privātā (savējā) dzīve? Varbūt tajā, ka cenšas rakstīt par pašu privātāko, proti, par to, ko pats nezina? Un šādā ziņā Privātajā Dzīvē ir tikai par neprivāto: viss ir par to, ko visi zina. Un tu izšķīsti kā ļauna burve no zināšanu ūdens: pāri paliek tikai kurpītes.

12. maijs. Komēdija. Pagājušais žurnāls sākās ar Makarova aiziešanas interviju, šis sākas ar Bērziņa atnākšanu; lieliski — Bērziņš esot Makarovu “ievilcis” politikā, tagad kaut kādā ziņā ir otrādi. Dekartam taisnība, atturoties no sprieduma, līdz kaislības norimst, saprāts liek uz visu skatīties kā uz komēdiju, kā uz skumjiem un bēdīgiem stāstiem teātrī, kas acīs liek sariesties asarām — neaizmirstot, ka tas notiek uz skatuves.